Biļešu spekulanti nosmeļ krējumu

Pagājušā vasarā mēnesi pirms Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem portāls "DELFI" rakstīja: "Sludinājumu portālā "ss.lv" biļetes uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem tiek pārdotas pat par 25 eiro, kaut arī svētku biļešu cena bija no diviem līdz 20 eiro. Lielākā daļa biļešu maksāja divus, četrus un sešus eiro." Līdzīgi notiek pirms visiem mūsu Dziesmu svētkiem, pēdējā laikā analoģiska tendence - spekulēšana ar ieejas biļetēm otrreizējā tirgū - parādījusies arī saistībā ar, piemēram, teātra izrādēm. Pērn rudenī Jaunais Rīgas teātris nāca klajā ar publisku nosodījumu biļešu spekulantiem, kuri ieejas kartes uz izrādi "Brodskis/Barišņikovs", kas teātra kasē maksā no 15 līdz 90 eiro, vēlāk internetā centās pārdot pat par 350 eiro. No vienas puses, šāda negatīva blakne liecina par gaidāmā pasākuma nozīmību, ja reiz cilvēki ir gatavi par to apmeklēšanu maksāt tādas naudas starpniekiem, bet no otras puses, tas gan kropļo tirgu, gan baro pa vidu esošo parazītu slāni. Latvijas mērogā pasākumu, uz kuriem šādā veidā tiktu tirgotas biļetes, nav ļoti daudz, tas drīzāk ir "pašnodarbināto spekulantu" rūpals, savukārt pasaulē ieejas biļešu melnais tirgus tajā apgrozāmo līdzekļu ziņā jau drīzāk līdzinās narkotiku vai prostitūcijas industrijai. 

APIET VIRTUĀLO RINDU

Ziņa, ka kāda mākslinieka koncerttūre ir izpārdota dažu minūšu laikā, mūsdienās vairs nespēj pārsteigt nevienu. Tas ir normāli, jo cilvēki grib redzēt savus elkus. Būtu labi, ja šīs biļetes oficiālajā to tirgošanas vietā nopirktu fani, kuri no galvas zina visām dziesmām vārdus. Viņi labprāt nopirktu, bet ir naskāki ļaudis, kuri spēj apiet arī virtuālās rindas, un biļetes iegādājas, lai tās pārdotu tiem, ko paši šajā rindā apgājuši. Protams, par vismaz pāris reižu augstāku cenu. Tas tiek paveikts, programmētājiem radot īpašu kodu, kurš ļauj virtuālajā rindā apiet visus pārējos. Tā ir vesela industrija. Koncertu biļešu otrreizējai tirdzniecībai pat ir izveidotas speciālas vietnes, piemēram, "StubHub", "TicketNetwork" vai "Vivid Seats". 

Fani par šo situāciju, protams, nav sajūsmā. Maigi izsakoties. Par to tiek daudz spriests, runāts, pārdzīvots. Pēdējais skaļākais gadījums bija Brūsa Springstīna gaidāmā "The River" tūre, kuras biļešu tirdzniecība tika izsludināta pērn 4.decembrī, un jau tajā pašā dienā viss bija izpārdots, bet pievakārē "StubHub" šīs pašas biļetes jau tika tirgotas par desmitkārtīgu cenu. 

Šis ir izaicinājums biļešu tirgotājiem. Tante biļešu kasē varbūt arī var piefiksēt, kurš jau desmito reizi "izstāvējis rindu", bet virtuālajām biļešu kasēm šis jautājums jārisina, dodot tehnoloģijās balstītu pretsitienu tik pat tehnoloģiski advancētiem spekulantiem. "Mēs nedodam iespēju [biļešu spekulantiem] nevienā no mūsu mājaslapām," žurnālam "Billboard" stāsta biļešu tirdzniecības uzņēmuma "Ticketmaster" Ziemeļamerikas prezidents Džareds Smits. Viņš saka - biļešu tirgotāji ir pilnībā fanu pusē un iegulda "milzīgas investīcijas", lai tehnoloģiju līmenī cīnītos ar šo problēmu. "Tikai Adeles [jaunās koncerttūres biļešu] pārdošanā vien mūsu datu zinātnieku komanda novērsa vairāk kā miljonu [rindas apiešanas] mēģinājumu." Lieki piebilst, ka pirmreizējā tirgū Adeles Ziemeļamerikas tūre tika izpārdota dažās minūtēs.

CĪNĀS PAŠI

Rokas nenolaiž arī paši mākslinieki. Fīldings Logans, populārā amerikāņu kantrīmūziķa Ērika Čērča menedžmenta pārstāvis, žurnālam "Billboard" atklāj, ka viņi paši nolēmuši cīnīties ar šo problēmu. "Kāds [biļešu] pārdevējs no Ziemeļkarolīnas caur savu sindikātu kopš 2012.gada ir nopircis 20 tūkstošus biļešu uz Čērča koncertiem," viņš atklāj. "2014.gada tūres "Outsider" [biļešu tirdzniecības] laikā mēs atcēlām visus viņa un ar viņu saistīto kontu pirkumus. Kas notika tālāk? Viņš pārstāja pirkt biļetes uz Ērika Čērča koncertiem." Cits paņēmiens, kā apkarot nelegālo biļešu tirgu, ir jau dažos festivālos ieviestā prakse, ka biļetes tiek pārdotas, katru no tām sinhronizējot ar konkrētas personas datiem (piemēram ID kartes numuru, vārdu un uzvārdu), kurus pie ieejas kopā ar uzrādīto biļeti saskaņo apsardzes sistēma.

Tas, ka šāds nelegālo biļešu tirgus ir spējīgs pastāvēt, turklāt investēt lielas summas tehnoloģijās, liecina ne tikai par milzu pieprasījumu, bet arī ieejas biļešu cenu politiku. Var jau, protams, šausmināties par oficiālajām 200-300 eiro biļetēm uz "U2" koncertu, taču, jo mazāks ir koridors starp biļetes starta cenu un iespējamo pārdošanas cenu otrreizējā tirgū, jo mazāk brīvu roku spekulantiem. To ņēma vērā "The Rolling Stones" menedžments, organizējot roka vectētiņu 2015.gada "Zip Code" tūri. Viņi nevis noteica vienādas cenas visiem tūres koncertiem, bet izpētīja katras koncerta norises vietas situāciju - tirgus pieprasījumu, tendences, demogrāfiskos rādītājus - un noteica diferencētas biļešu cenas katram koncertam. Rezultātā "The Rolling Stones" 2015.gadu beidza kā līderi viena koncerta ieņēmumu ziņā - $7,3 miljoni. 

BIĻEŠU CENAS AUGS

Kopš ierakstu tirdzniecība vairs neienes lauvas tiesu mūziķu turības (to ienes ieņēmumi no koncertiem), cīņa ar nelegālo biļešu tirgu tikai pastiprināsies. Tomēr visā šajā drūmajā stāstā ir arī kāds cerību stariņš. Proti, tas vien, ka fani ir gatavi maksāt par ieejas karti vairākkārt lielāku summu nekā nomināls, ir ziņa mūziķiem, ka zināma biļešu cenas rezerve šobrīd tomēr pastāv. Un, iespējams, saprātīgāk to būtu izmantot pašam, nevis atdot biļešu spekulantam. Tā kā skaidrs ir viens - biļešu cenas augs! Un, iespējams, cerību stariņš tas ir ne tikai mūziķiem, bet arī faniem. 

Foto raksta ievadā no telegraph.co.uk.

2016, www.musicstories.lv.

James Bay - "Chaos and the Calm" (2015)

"Man ir iespēja, un es to gribu izmantot," tā par savu gaidāmo ASV koncerttūri, kura sāksies 13.novembrī, žurnālam "Billboard" saka britu dziesminieks Džeimss Bejs (25). To, vai Bejam būs panākumi Jaunajā kontinentā, rādīs laiks, bet sākums dzimtenē ir iespaidīgs.

IZPLESTIES AR VĒRIENU

Tas gan neko daudz nenozīmē, jo, piemēram, Lielbritānijā pirmā lieluma zvaigznei Robijam Viljamam iekarot ASV tirgu tā arī neizdevās. Beja debijas albums "Chaos and the Calm" ir līdz šim 2015.gada labāk pirktā debijas plate Lielbritānijā - saskaņā ar "Nielsen Music" datiem, pārdotas vairāk kā 350 000 kopijas, tajā pašā laikā ASV tikai 83 tūkstoši. "Teksasa vien ir piecas reizes lielāka par Lielbritāniju," saka Bejs. "Es vienmēr esmu vēlējies izplesties... nu, apkārt plaknei," viņš piebilst, liekot nojaust, ka muzicēšana viņam padodas labāk par runāšanu.

"Chaos and the Calm", kas tapis plecu pie pleca ar "Kings of Leon" producentu Džekvairu Kingu, ir ar izteikti "amerikānisku" skanējumu, klausītājam ar spilgtāku iztēli un bagātīgāku dzīves pieredzi, atsaucot atmiņā astoņdesmito gadu Brūsu Springstīnu. Tas nav britpops tā klasiskajā izpratnē, tas ir viens vilnis mūsdienu britpopa paisumā, kurā plecu pie pleca kopā ar Beju pret krastu triecas tādi vārdi kā Eds Šīrans, Sems Smits vai Džordžs Ezra.

PĀRLIECINOŠIE ĻAUDIS

Iespējams, albums no citu mājinieku veikuma atšķiras tāpēc, ka tas ierakstīts "štatos", ASV mūzikas galvaspilsētā Nešvilā. "Losandželosa ir viens vienīgs pops, Ņujorka ir smilšaina, netīra un tumša, bet Nešvila -  tā ir pašā laikā," Bejam ir savs vērtējums dažādām Amerikas pilsētām. Un, iespējams, dzīvojoties pa Nešvilu, "ļaudis" Beju pārliecināja, ka viņam būtu vieta arī amerikāņu mūzikas ierakstu kolekcijās. "Dažādi ļaudis domā, ka man ir jāmēģina kļūt populāram arī ASV, tāpec es to darīšu," līdz naivumam sirsnīgs ir Bejs, ļaujot arī "Billboard" žurnālistam Nikam Durdenam pasmaidīt par vārda "ļaudis" (folk) pielietojumu Beja stāstos.

Bejs Amerikai nav pilnīgs svešinieks. Viņš ir iesildījis "The Rolling Stones" Amerikas tūres koncertus. "Stounu" ģitārists Ronijs Vuds, kurš amatu apvienošanas kārtībā ir arī Beja ģitārspēles elks un kurš kā pārsteiguma viesis piedalījās vienā no trim pilnībā izpārdotiem Beja koncertiem Londonā, pēc uzstašanās "Billboard" žurnālistam neslēpa savu saviļņojumu: "Viņa publika bija kā koris - viņi zināja visus [dziesmu] vārdus!"

AMERIKĀŅU TESTS

Aksesuārs, kurš atšķir Beju, ir viņa hūte. Bez tās viņš nekur! Iespējams, pat gulēt iet ar visu neērto galvas rotu. Bet, visticamāk, Bejs šobrīd neguļ vispār, jo lieliski apzinās - novembrī gaidāmā ASV koncerttūre ir pagrieziena punkts viņa karjerā. Mums, eiropiešiem, jācer, ka viņam izdosies, jo nereti mēs par labu uzskatām tikai to, ko par tādu atzinusi Amerika publika. Un, ja šīs publikas verdikts būs pozitīvs, nav šaubu, Džeimss Bejs būs biežāks viesis ēteru viļņos un straumēšanas dziesmu listēs arī mūsu platuma grādos.

2015, www.musicstories.lv

Janet Jackson - "Unbreakable" (2015)

Dženeta Džeksone (49), protams, vienmēr paliks popa karaļa Maikla Džeksona māšele, un, iespējams, reiz senā pagātnē - astoņdesmitajos, deviņdesmito sākumā - šis radniecības fakts daudziem šķita galvenais iemesls mākslinieces panākumiem. Taču tas nav taisnīgi - Dženetas Džeksones sniegums un muzikālā izaugsme, būsim godīgi, ir bijusi daudz vienmērīgāka un stabilākā kā slavenajam brālītim. Ja Maikla Džeksona plānotā atgriešanās 2009.gadā, kura nenotika mākslinieka nāves dēļ dažas nedēļas pirms koncertsērijas sākuma, šķita uzspēlēti mākslīgs mārketinga triks ar vienkāršu mērķi nopelnīt, kam, vismaz tīri vizuāli, Džeksons vairs fiziski neturēja līdzi, tad ar Dženetas kundzi ir pavisam savādāk.

TŪRI IZPĀRDOD STUNDU LAIKĀ

Oktobra sākumā iznākušais Džeksones jaunais albums "Ubreakable", kas ir viņas pirmā plate, kopš brāļa nāves, ir pilns ar norādēm un emociju uzplaiksnījumiem, kam par iemeslu ir piedzīvotā traģēdiju. Taču plates nosaukums ("Nesalaužama") atbilst gan pašai Džeksonei, gan jo īpaši viņas publikai. Pusmūža vecuma dziedošās dāmas šobrīd jūtas labi, uzstājoties izpārdotos koncertos Lasvegasas kazino, tā nopelnot brangus honorārus (Šenija Tveina, Meraija Kerija). Savukārt Džeksone parāda snobiskajai kazino publikai vidējo pirkstu (tiesa, 7 gadu vecumā viņa tur ir uzstājusies, bet tas neskaitās!) un dodas pasaules koncerttūrē. Šobrīd tā noris ASV un nedaudz vēlāk Japānā, bet nākamā gada marta beigās pārcelsies uz Eiropu, un 27.aprīlī viesosies Latvijai ģeogrāfiski tuvākajā vietā Stokholmā. Un kas patiesībā ir aizraujoši - tūres pirmā daļa, kas 22.novembrī noslēdzas Japānā, pamatā tika izpārdota dažu stundu laikā un, pieļaujams, ka arī otrā daļa piedzīvojusi tādu pašu likteni. Publika ir nesalaužama, un tā grib dzirdēt Dženetu Džeksoni! Un redzēt!

Emocijas gan ir viena lieta, tās mēdz būt staipīgas, un staipīgas substances nav tas labākais, uz ko balstīt stingru viedokli. Pavisam kas cits ir cipari un statistika. Un tā Džeksones gadījumā runā pati par sevi. Par tradīciju jau kļuvusi Džeksones plašu debija "Billboard" albumu topa pirmajā vietā - "Unbreakable" to ir paveicis līdzīgi kā iepriekšējā plate "Discipline" (2008), kā arī vēl četri albumi iepriekš. Šobrīd Džeksone ir starp dāmām trešajā vietā "Billboard" Nr.1 albumu skaita ziņā - pirms viņas ir Bārbra Streizande (bet protams!) ar desmit un Madonna ar astoņām platēm.

KATRĀ DESMITGADĒ PA NR.1 ALBUMAM!

Tomēr ir vēl kāds statistikas rādītājs, kurš Džeksoni ne tikai ieceļ dažu izredzēto pulciņā, bet arī raksturo viņas iepriekš pieminēto panākumu pastāvību. Proti, Dženeta Džeksone ir viena no trim mūziķiem, kurai vismaz viens "Billboard" Nr.1 albums ir bijis katrā no pēdējām četrām desmitgadēm: "Control" (1986), "Rhythm Nation 1814" (1989), "janet." (1993), "Velvet Rope" (1997), "All for You" (2001), "Discipline" (2008) un nu arī "Unbreakable" (2015). Pārējie divi šī goda pulciņa dalībnieki ir Brūss Springstīns un, protams, Bārbra Streizande. Streizande turklāt ir vienīgā, kurai vismaz viens Nr.1 albums bijis katrā no sešām iepriekšējām desmitgadēm, bet šoreiz ne par to. Šie ir mūzikas, nevis kapeņu stāstiņi.

2015, www.musicstories.lv

Rob Thomas - "The Great Unknown" (2015)

"Savu ego es apmierināju ar pirmajiem diviem solo albumiem," sarunā ar žurnālu "Billborad" atklāj grupas "Matchbox Twenty" līderis Robs Tomass (43). Viņa trešā plate "The Great Unknown", kas klajā nākusi nupat, 21.augustā, tapusi, sadarbojoties ar "ārpakalpojuma" autoriem kā, piemēram, Raianu Tederu (Madonna, "U2", Adele u.c.) un Rikiju Rīdu (Džeisons Derulo, "Twenty One Pilots", "Fifth Harmony" u.c.). 

Ja "Matchbox Twenty" allaž bijusi popgrupa, kas koķetē ar rokmūziku, tad savās solo izpausmēs Tomass bez aplinkiem atdodas popmūzikas dieviem. Vienmēr to ir darījis. "The Great Unknown" ir deju mūzikas albums. Abas plati ievadošās dziesmas "I Think We'd Feel Good Together" un "Trust You" kārtīgi iesildīs kaulus pat līnijdeju pulciņa dalībniekiem pirms kārtējās nodarbības, savukārt tām sekojošā "Hold On Forever" jau tagad tiek dēvēta par nākotnē pieprasītu kāzu dziesmu. "Kas zina, kā karjera iegrozīsies. Es varētu spēlēt kāzas," smejot apsver pats Tomas. Ķidāt pārējās dziesmas nav vērts, jo turpinājumā ir vēl desmit komercradio rotācijās iekļaujamu dziesmu, kurās brīžiem Tomass jau mazliet pārcenšas ar "būšanu modernam", bet, būsim godīgi, viņam tas piestāv. 

Cik ilgi Tomass vēl dziedās un ierakstīs albumus? "Es reiz runāju ar Brūsu Springstīnu par to, ka es jau šobrīd esmu savā otrajā fanu paaudzē, bet viņš pat ceturtajā. Viņš [Springstīns] teica: "Turpini spēlēt cilvēkiem, kuriem patiešām patīk tas, ko tu dari. Viņu bērni turpinās nākt [uz koncertiem], un tev vienmēr būs augoša fanu bāze"." Lūk tā tiek nodotas vecajo zinības jaunajiem, savukārt, ja jaunībā no "Matchbox Twenty" palika slapjas biksiņas, "The Great Unknown" ir "obligātā literatūra". Kaut vai, lai saprastu, kā Robs Tomass iet līdzi laikam. Vai pat cenšas to apsteigt.

2015, www.musicstories.lv

Mūzikas albumu vāki (pilnībā)

Kādreiz, kad modē bija vinila plates (kas šobrīd atkal skaitās stilīgas), mūzikas grupu un dziedātāju mākslinieki varēja izpausties, noformējot plašu vāciņus - vietas bija teju cik uziet. Tālāk sekoja būtisks "laukuma samazinājums", par plašāko mūzikas informācijas nesēju kļūstot audio kasetei. Maza atelpa iestājās kompaktdisku pīķa karstumā, bet tuvu sirdstriekai albumu vāciņu mākslinieku ģilde nonāca brīdī, kad savu vietu tirgū centās nostiprināt minidiski - tur vietas mākslai nav vispār. Minidiski aizgājuši skuju taku, kompaktdiski pamazām arī dodas šajā virzienā, vinila plates tapušas par sava veida statusa apliecinājumu, bet pa lielam - visa mūzika ir pārcēlusies interneta vidē. Tomēr - albumu vāciņu noformējums savu nozīmi nav zaudējis, tieši otrādi: tā vērtība tikai augusi, jo paaudzei, kas mūziku caur sevi laiž straumējot, vāciņa attēls ir vienīgā iespēja nosūtīt kādu vēstījumu, ko agrāk darīja kompaktdisku bukletiņi.

Arī britu radošā aģentūra "Aptitude" ir novērtējusi albumu vāciņu spēku un izvēlējusies astoņas klasiskas plates, kuru noformējumu vienkārši paplašinājusi uz visām debess pusēm - oriģinālais vāciņa noformējums nu ir tikai daļa no šo mākslinieka fantāzijas. Un, ja godīgi, šāda pieeja liek pafantazēt arī par citu plašu vāciņiem, kas nav pievienoti šajā galerijā. Informāciju par šiem mākslas darbiem "nopludinājusi" vietne "Beautifullife.info".

Fatboy Slim - "Why Try Harder" (2006)

Bruce Springsteen - "Born In U.S.A." (1984)

"Blur" - "Parklife" (1994)

Adele - "19" (2008)

Justin Bieber - "My World" (2010)

"The Beatles" - "Abbey Road" (1969)

Michael Jackson - "Off The Wall" (1979)

Raksta ievada vāciņš: "Nirvana" - Nevermind" (1991).

2014, www.musicstories.lv 

Neil Young - "A Letter Home" (2014)

Ja viens pieietu pie skaļi spēlējoša skaļruņa vai tumbas, atvērtu pret to muti, bet kāds otrs pieliktu ausi pie šī atvērtās mutes īpašnieka dibena, tad, iespējams, skaņas, ko viņš tur dzirdētu nākam no skandas, ļoti līdzinātos Nīla Janga (68) uz mirkli aktuālākā albuma "A Letter Home" skaņām. Šajā platē ar nostaļģisko nosaukumu Jangs izpilda Brūsa Springstīna, Villlija Nelsona, Boba Dilana un citu savu draugu dziesmu kaverversijas, bet plates sāls ir tās īpašā skaņa - kā caur dibenu skanošs patafons, kas, iespējams, "A Letter Home" padara par "tikai Janga faniem" domātu albumu. Protams, plate ir mūziķa ceļojums atpakaļ laikā, sava veida svītra zem kaut kā. Tika nevajag pārprast - tā nav svītra zem paša Janga. Viņš, tieši otrādi, iedzīvojies otrajā jaunībā, šā gada vasarā šķirot 36 gadus ilgušo laulību ar dzīvesbiedri Pegiju, un, kā ziņo žurnāls "Rolling Stone", nodevies jaunām sajūtām un jūtām pret aktrisi Derilu Hannu, ar kuru Jangs iepazinies abu kopējā hobijā - dažādos apkārtējās vides aizsardzības protestos. Un, iespējams, jaunas attiecības devušas arī jaunus radošus spēkus, jo jau novembra sākumā Jangs laidīs klajā nākamo plati "Storytone" - pirmo savu albumu, kura ierakstā viņš nespēlē nevienu instrumentu, koncentrējoties tikai uz vokālu.

2014, www.musicstories.lv

Vorens Zīvāns (1947-2003)

Kad skanēt sāk Vorena Zīvāna paša vārdā nosauktā plate "Warren Zevon", tā burtiski iedveš klausītājam tādu kā lēnīgu, nedaudz apslāpētu laimes sajūtu. Bet ir 1976.gads, un reālais Zīvāns reālajā dzīvē atrodas pilnīgi citos dvēseles noskaņu slāņos. "70.tie bija kā (..) pazudusi nedēļas nogale, kas aprija daudzus," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" alegorijās izplūst Zīvāna dēls Džordans, raksturojot diezgan masīvo bohēmas vidi, kurā dzīvoja viņa tēvs. Vorens Zīvāns nebija vienīgais, kurš atkarību miglā nodzīvojies gadu desmitiem, viņš to ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem darīja visu mūžu, taču Zīvāna atstātais mantojums - simtiem dziesmu un ierakstu - būs mūžīga viņa talanta liecība. "Viņš bija viens no unikālākajiem komponistiem, ko radījušas ASV," saka Jordžs Kalderons, ko ar Zīvānu saistīja trīsdesmit gadus ilgusi draudzība.

GANGSTERA DĒLS

Zīvāns piedzima 1947.gada 24.janvārī Čikāgā, ASV. Viņa tēvs Stampijs bija krievu-ebreju imigrants, bokseris, kurš iztiku pelnīja, praktizējot gangstera profesiju. Māte Beverlija nāca no Mormoņu ģimenes, kas no meitas atteicās, kad tā apprecēja savu iemīlēto gangsteri. Savukārt mazais Vorens bērnībā diezgan mērķtiecīgi tika bīdīts klasiskās klaviermūzikas apguves virzienā - viņš pat atceras viesošanos mājās pie komponista Igora Stravinska Holivudā.

Albums "Warren Zevon".

Savu debijas albumu Zīvāns izdeva 1969.gadā. "Wanted Dead or Alive" neguva praktiski nekādus panākumus un ievērību. Pat mūslaikos, atskatoties uz visu Zīvāna karjeru, šis albums bieži tiek novērtēts kā diezgan vājš, taču ir skaidrs, ka bez šīs plates nākamā - "Warren Zevon" (1976) - nebūtu tāda, kuru tagad ne mazums kritiķu un fanu uzskata par viņa karjeras labāko albumu. Pirmos komerciālos panākumus Zīvāns gan guva tikai ar nākamo plati "Excitable Boy" (1978). Taču šis jau bija "miglas periods". "Viņš bija piedzēries, totāli pillā," savu telefona sarunu ar Zīvānu atceras mūzikas žurnālists Endijs Sleiters, kurš mūziķi bija sazvanījis, cenšoties glābt viņa jau bālēt sākušo karjeru. Šī viņa vēlme vēlāk izvērtās mazliet negaidītos notikumos. Uzzinājis, ka ierakstu kompānija "Electra / Asylum" grasās pārtraukt līgumattiecības ar Zīvānu, Sleiters protestēja: "Jūs jokojat? Vorens ir labākais komponists, kāds mums ir! Mēs nevaram viņu vienkārši "nobeidzināt"!" Un vīrs, kurš tolaik vadīja kompāniju, padomāja un teica: "Labi. Bet tad tu būsi viņa menedžeris!" Un Sleiters darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Dabūjis piecus tūkstošus dolāru demo ieraksta veikšanai, Sleiters zvanīja Zīvānam un tā arī teica - mums ir pieci tūkstoši, un mums vajag jaunus demo ierakstus. "Tev ir pieci taukšķi?" izbrīnīts pārjautāja Zīvāns. "Atdod man! Man tos vajag!" Skaidrs, ka naudu Zīvāns nedabūja, taču demo ieraksts tapa, un tajā viena no centrālajām personām bija toreiz vēl maz zināmā kolektīva "R.E.M." ģitārists Pīters Baks.

NEGRIBĒJA BŪT TĀDS, KĀDS VIŅŠ IR

Deviņdesmitajos.

Zīvāns bija jautrs vīrs. Kā atceras apkārtējie, no viņa allaž biruši joki un asprātības, taču tikpat labi ar viņu varēja parunāties par nopietnām tēmām. "Es [ar Zīvānu] biju pilnīgi aizrāvies," atzīst Niko Bolas, kurš producēja Zīvāna 1987.gada atgriešanās albumu "Sentimental Hygiene". "Es domāju, viņš bija "kūlīgākais" vīrs uz planētas. Viņš bija kā kovbojs. Es nedomāju, ka viņš vispār kaut ko pietēloja. Vorens, kuru es pazinu, ir tieši tāds Vorens, par kuru esat lasījuši. Viņš patiešām bija tik gudrs. Viņš patiešām dzēra tik daudz. Viņš patiešām lietoja visas tās narkotikas. Viņš patiešām bija tas čalis. Ļoti bieži viņš negribēja būt tāds, kāds viņš ir, bet tāds nu viņš bija."

"Vislabākais, strādājot kopā ar Vorenu, bija tas, ka tu varēji piezvanīt vienalga kam, un viņi visi būtu piedalījušies Vorena ierakstos," atceras Sleiters. "Viņš bija absolūts komponistu komponists. Viņā bija visas tās lietas, ko mēs mīlam rokenrolā - dumpošanās, dzīvošana uz robežas. Un tad bija dziesmas. Cik daudzi [komponisti] ir bijuši tikpat labi? [Bobs] Dilans bija, bet ne daudzi vairāk." Saistībā ar Dilanu Sleiteram atmiņā ir vēl kāds stāsts. "Mums bija [albuma "Sentimental Hygiene"] ieraksta sesijas, kas sākās [plkst.] divos [dienā]. Pusdienlaikā mani sasniedza zvans no Vorena. "Es esmu studijā. Tev ir tūlīt jāierodas šeit." Es teicu: "Voren, bet līdz diviem sesijas taču nenotiek." Viņš atbildēja: "Endij, tūlīt! Bobs Dilans ir šeit." Es viņam atteicu: "Ko?! Vai tu viņu pazīsti?" Vorens teica: "Nē, viņš šeit vienkārši ienāca. Viņš šeit vienkārši ienāca, un neviens nezina, kāpēc." Es ierados, un Dilans tur sēdēja ar savu dēlēnu." Kad pāris gabali bija nospēlēti, Sleiteram ienāca prātā doma uzaicināt Dilanu iespēlēt mutes ermoņiku solo dziesmā "The Factory". "Viņš ienāca, nospēlēja trīs, četrus piegājienus, un tas bija viss. Viņš ilgi nepalika. Viņš nospēlēja savu solo, bija ļoti laipns, un tad bija prom," minas Sleiters. "Vorens viņu mīlēja. Viņš bija Vorena varonis."

DZĪVES PĒDĒJAIS LIELAIS DARBS

Vorena Zīvāna pēdējais albums

 "The Wind".

Kad 2003.gadā iznāca Zīvāna jaunākais albums "The Wind", visi, tai skaitā pašu Zīvānu, zināja, ka tas ir viņa pēdējais albums. 2000.gadā ārsti viņam diagnosticēja plaušu vēzi neārstējamā formā. Un viņš pats uzstāja savam draugam Kalderonam, ka grib ierakstīt vēl savu pēdējo plati, bet "mums būs jāstrādā, cik vien iespējams ātri, jo es nezinu, kas tālāk notiks." Kā apliecinot Sleitera iepriekš teikto, no dalības albuma tapšanā neatteicās neviens uzrunātais - Rajs Kūders, Džims Keltners, Toms Petijs, Dons Henlijs, Brūss Springstīns un citi. Springstīns pat atrada laiku atlidot uz ierakstu savas koncerttūres vidū. Bet ne viss gāja gludi. "Cilvēki nezina, cik tuvu bijām tam, lai šis albums netiktu pabeigts," atklāti atzīst Kalderons. "Vorens bija drosmīgs, viņš smējās, jokoja par miršanu. Bet es redzēju, ka viņš aizvien vairāk un vairāk iegrimst depresijā, sevišķi, kad viņš pēc šiem gadiem atkal atsāka dzert. Viņš bija nobijies. Viņš centās savu dzeršanu no manis noslēpt. Es teicu: "Vecīt, man vienalga! Bet vismaz pabeidz albumu, esi te ierakstu sesijās." "The Wind" iznāca 2003.gada augustā. Tik ekstāzes pilnas atsauksmes Vorens nebija saņēmis jau divdesmit gadus. Nemaz nerunājot par divām "Grammy" balvām. Dzīves pēdējais lielais darbs nu bija padarīts...

Vorens Zīvāns kopā ar savu ārstu Hanteru Tomsonu.

"Es domāju, ārsts pieļāva divas briesmīgas kļūdas," uzskata albuma "The Wind" producents Noa Snaiders. "Vispirms viņš pateica Vorenam, ka tam atlicis dzīvot vien sešus mēnešus, lai gan patiesībā bija vairāk. Viņš arī pateica: "Zini visus tos noteikumus par tām lietām, ko tu nedrīksti, jo tās tev kaitē? Tiem vairs nav nekādas nozīmes!" Man šķiet, bija bīstami teikt tādus vārdus atkarīgajam." 

"Vecīt, es esmu tā nobijies!" - pēdējo reizi satiekoties, Kalderonam teica Zīvāns. Kalderons atbildēja "Vecīt, viss būs kārtībā!", un abi apskāvās. 2003.gada 7.septembrī Vorens Zīvāns šo pasauli pameta. Bet šim bēdīgajam faktam tomēr ir arī priecīgā puse: kad šo sauli būs lemts atstāt katram no mums, tur - augšā vai apakšā, pa vidu vai šķērsām - mūs sagaidīs šis vīrs, kura dziesmas dzīvajiem lika raudāt, bet mirušajiem... Nu to tad arī noskaidrosim.

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" ("Life'll kill ya", 2014.gada jūnijs). Pēdējo lielāko interviju ar Vorenu Zīvonu var noskatīties šeit. Bet zemāk "Vh1" dokumentālā filma par Vorenu. Visi foto no interneta resursiem.

2014, www.musicstories.lv

John Fogerty - "Wrote A Song For Everyone" (2013)

"Ričards Niksons tika ievēlēts par prezidentu. Demokrāti bija zaudējuši uzticību, tāpēc Niksons uzvarēja. Viņš Amerikas cilvēkiem daudz meloja un, cita starpā, iebruka Kambodžā. Niksons nekavējoties zaudēja jaunāko paaudzi [kā vēlētājus]. Viņš bija elitārs. Ja jūs tajā laikā armijā kādam pajautātu, kāpēc viņš dodas uz Vjetnamu karot, neviens nevarētu atbildēt. Visbiežākā atbilde tolaik bija valstu krišanas komunismā domino efekta apturēšana. Iespējams, īstā atbilde bija neļaut apstāties kara mašīnai... un bizness." Šo rindu autors nav kāds vēsturnieks ar arhīvu putekļos notraipītu degungalu. Tas nav arī citāts no kāda bijušā politiķa memuāriem. Šī ir amerikāņu mūziķa Džona Fogertija dzīves pieredze un secinājumi.

Kāpēc mūziķim šādas atklāsmes tieši šobrīd? Tas ir vienkārši - 68 gadus vecā leģenda Fogertijs šogad izdevis jaunu plati, kas ir četrpadsmit viņa dziesmu tāda kā retrospekcija, bet jaunās skaņās. Protams, Džona Fogertija vārds komentārus neprasa - viņš ir slavenās grupas "Creedence Clearwater Revival" dibinātājs. Šīs grupas izpildītās un Fogertija sacerētās dziesmas kā "Have You Ever Seen The Rain?" ("Pendulum", 1971), "Who'll Stop The Rain" ("Cosmo's Factory", 1970) un "Proud Mary" ("Bayou Country", 1969) ir klasika, ko nereti atdzīvina gan zināmi skatuves vārdi, gan savu pirmo klausītāju "kapitālu" cenšas sakasīt pavisam zaļi jaunuļi, kam savu dziesmu vēl nemaz nav. "Creedence Clearwater Revival" mūžs bija īss - grupa pastāvēja no 1967. līdz 1972.gadam -, bet ražīgs. 1969.gadā vien tai iznāca veseli trīs albumi! "Toreiz [1969.gadā] mana muzikālā karjera bija patiešām lidojumā. (..) Es nepārtraukti rakstīju dziesmas. Bija svētdienas pēcpusdiena, kad manai toreizējai sievai bija gana, un viņa teica, ka dodoties izbraucienā. Tikko durvis bija aizvērušās, es "ieraudzīju" frāzi: "Uzrakstīju dziesmu visiem [citiem] un ar tevi nevarēju pat parunāt"," atmiņas turpina virpināt Fogertijs, vedinot domāt, ka šīs albuma tituldziesmas "Wrote A Song For Everyone" dziļā doma slēpjas populāru cilvēku nespējā komunicēt ar sev apkārt esošajiem, laikā kad viņi var ar savu daiļradi aizraut miljonus visā pasaulē (pravietiski vārdi tviter un feisbukpasaulei mūsdienās). 

"Wrote A Song For Everyone" ir tas gadījums, kad paņemt rokās fizisku albumu un pašķirstīt bukletiņu ir svētīgi. Par katru no albumā iekļautajām dziesmām Fogertijs ir pievienojis savu stāstu, kurā norādītas ietekmes un emocijas, kas pār mūziķi valdīja, konkrēto skaņdarbu radot. Tā, piemēram, Fogertijs atzīstas, ka dziesmas "Bad Moon Rising" ("Green River", 1969) pamatā ir iedvesma, kas radusies, noskatoties 1941.gada filmu "The Devil And Daniel Webster" (tā ir tāda kā pasaka, kurā nelabais cenšas nopirkt no kāda neveiksminieka viņa dvēseli. "Tas ir darījums, ko nekad nevajag noslēgt, bet daži to izdara," saka Fogertijs), bet "Who'll Stop The Rain" ir sekas "Vudstokas pieredzei" ("Vudstoka bija manas paaudzes milzīga kopāsanākšana"). Albuma brošūriņa ir tāds neliels ieskats Amerikas vēsturē Fogertija acīm, un viņš šo savu redzējumi ir pārvērtis skaņdarbos. 

Albuma tapšanā piedalījušies daudzi viesmākslinieki - "Foo Fighters" ("Fortunate Son"), Fogertija dēli Šeins un Tailers ("Lodi"), Miranda Lamberta un Toms Morello ("Wrote A Song For Everyone"), Bobs Sedžers ("Who'll Stop The Rain") un citi. Un tomēr visjūtīgāko dvēseles stīgu aizskar sadarbībā ar "My Morning Jacket" iedziedātā dziesma "Long As I Can See The Light". "Man šī [dziesma] ir kas tāds, kam iziet cauri katrs, kurš pamet savas mājas un dodas ceļojumā uz nezināmām vietām. Ja ceļojums ir sarežģīts, uztraukums neapmaldīties ir tikai dabisks. Es gribēju piedāvāt ideju par bāku, kas varētu vadīt uz mājām. (..) Tik ilgi, kamēr redzi gaismu, tu nekad nepazudīsi."

Ja patīk, noklausies arī šos:

Bruce Springsteen - "Wrecking Ball" (2012)

Fogertija laikabiedrs Springstīns, atšķirībā no sava kolēģa, ne īpaši aizraujas ar kopprojektiem, retrospekcijām un vecu dziesmu ieskaņošanu jaunās versijās. Viņš sacer un izdot pavisam jaunus albumus. Bet citādi viņos abos ir daudz kā kopīga.

"Eagles" - "Long Road Out Of Eden" (2007)

Pēc 28 gadu pauzes "Eagles" atgriezās ar skaistu popmūzikas albumu (gan par garu izstieptu divos diskos). Nu atkal pazuduši. Laikam gaidīs nākamos 28 gadus. Protams, ka Fogertija cienītājiem "Eagles" patīk!

Ike & Tina Turner - "Workin' Together" (1971)

Fogertija "Proud Mary" ir daudzkārt "kaverēta", bet nevienam tas nav izdevies tik enerģiski kā popmūzikas vecmāmiņai Tīnai Tērnerei - gan toreiz septiņdesmitajos, gan divdesmit gadus vēlāk.






2013, www.musicstories.lv

Tweet

Brūss Springstīns - žurnāla "Uncut" 2012.gada cilvēks!

Mūzikas žurnāls "Uncut", kā jau daudzi izdevumi, decembrī izvērtē aizejošo gadu un nosauc, savuprāt, labākos albumus, to pārizdevumus, grāmatas un filmas. Par "Uncut" "2012.gada albumu", piemēram, nosaukts Leonarda Koena "Old Ideas", labākais pārizdevums jeb "reissue" - grupas "Can", kas pastāvēja Rietumvācijā no 1968. līdz 1991.gadam, trīs disku izdevums "The Lost Tapes". Par aizgājušā gada izcilāko grāmatu "Uncut" veidotāji nosaukusi Pīta Taunšenda no "The Who" autobiogrāfiju "Who I Am?", bet labākās filmas godā kinolente ar ekoloģisku piesitienu - jaunās paaudzes režisora Bendžamina Zeitlina (Benh Zeitlin) "Beasts of the Southern Wild". Tomēr galvenā balva, foto uz vāka un apraksts piecu žurnāla atvērumu plašumā tikusi nevienam citam kā amerikāņu roka veterānam Brūsam Springstīnam.

KĀPĒC SPRINGSTĪNS?

Atbilde uz šo jautājumu nav tālu jāmeklē. Lai arī iesākumā liekas, ka "Gada cilvēka" tituls Springstīnam iešķiebts, galvenokārt pateicoties viņa pagājušā gada augsti novērtētajam albumam "Wrecking Ball", tas nebūt nav vienīgais iemesls. Pērn 23.septembrī Springstīnam apritēja 63 gadi. Dienu iepriekš, kārtējā "Wrecking Ball" tūres koncertā ar pašceptu kūku uz skatuves sveikt dēlu dzimšanas dienā kāpa viņa mamma Adele. Ne velti "Uncut" 2013.gada janvāra numurā, aprakstot iemeslus "Gada cilvēka" titula piešķiršanai, ne reizi vien tiek uzsvērts Springstīna vecums. Pagājušā gada 27.oktobrī ASV pilsētā Pitsburgā notiekošais Springstīna tūres kārtējais koncerts, kurš tiek aprakstīts žurnālā, nosaukts par "līdz šim labāko", to pašu sakot arī par visu "Wrecking Ball" tūri. 

Springstīns un viņa pavadošā grupa ir vīri labākajos gados - katrs ar savām vainām un kaitēm. Dažādu instrumentu meistars Nils Lofgrīns (61) kādu laiku atpakaļ veica gūžas protezēšanas operāciju, bet bundzinieks Maks Veinbergs (61) 2010.gadā pārcieta 20 stundu garu sirds vārstuļu protezēšanas operāciju. Abi atkal ir ierindā, bet visiem priekšzīmi rāda pats Springstīns, savos gados koncerta laikā nepārtraukti pārvietojoties pa skatuvi un publiku, un dažos koncertos, piemēram, Ņujorkas Apollo teātrī, uzrāpjoties pat uz otrā stāva balkona malas un staigājot pa īpaši izveidotām stalažām balkona ārpusē. "Cik tev, puis,  gadu?" koncerta laikā kārtējā komunikācijas tūrē ar skatītājiem vienam no viņiem vaicāja Springstīns. "Sešpadsmit," mulsais jauneklis atbildēja. "Bet man astoņpadsmit - prātiņā!" atbildēja Springstīns un turpināja pirms sarunas iesākto dziesmu "My City of Ruins". Bet tie ir meli! Springstīns ir astoņpadsmit gadīgs puika ne tikai prātiņā - jo kā gan citādi lai izskaidro "Wrecking Ball" tūres koncertu, kas norisinājās Helsinku Olimpiskajā stadionā pagājušā gada 31.jūlijā? Tas kļuva par tūres garāko koncertu, kurā 33 dziesmas Springstīns un Co nospēlēja četrās stundās un sešās minūtēs...

POLITIKA

Springstīns nekad nav slēpis savus politiskos uzskatus, nav centies būt korekts, visiem izpatīkošs savos izteicienos, tāpēc ir nācies dzirdēt viņam piedēvētu "Nācijas sirdsapziņas" titulu. Interesanti, ka pats Springstīns no šāda titula neatgaiņājas, bet savus uzskatus godīgi publisko. "Es neesmu profesionāls [prezidenta vēlēšanu] kampaņu veidotājs un katrus četrus gadus neizvēlos kādu čali, kam sekot," Springstīns komentē, kāpēc 2004.gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš piedalījies Demokrātu partijas kandidāta Džona Kerija priekšvēlēšanu aģitācijas tūrē. "Bet [ASV prezidenta Džordža] Buša [valdīšanas] gadi bija tik šausminoši, tik vulgāri katastrofiski, ka tu nevarēji vienkārši sēdēt malā un noskatīties." Kerijs toreiz zaudēja. Un pēc četriem gadiem Springstīns atkal bija ierindā - šoreiz aiz Baraka Obamas muguras. Un šajā reizē veiksme garām nepagāja. Kad pagājušā gadā pienāca laiks Obamu pārvēlēt vai ievēlēt viņa vietā citu ASV prezidentu, daudzi amerikāņi bija vīlušies - kā nekā lērums solījumu par tādiem arī palika, skaļākais no kuriem bija Obamas apņemšanās, stājoties amatā, slēgt bēdīgi slaveno Gvantanamo cietumu.

"Viņš saglabāja dzīvu "General Motors", viņš dabūja [cauri] likumu par veselības aprūpi, viņš nogalināja Osamu Bin Ladenu, un viņš atveseļoja augšējos varas ešalonus," Obamas labos darbus nebeidz uzskaitīt Springstīns, neiztiekot arī bez kritikas. "Es uzskatu, ka Gvantanamo [cietumam] jau būtu jābūt slēgtam, bet viņš mūs ir dabūjis ārā no Irākas un domāju, ka drīz tas pats notiks arī Afganistānā." Un amerikāņi Springstīnam noticēja - Obama joprojām ir savā vietā, bet pats Springstīns būtiski pieaudzējis savu ietekmi amerikāņu acīs.

BOBS UN ELVISS - PĀRI VISAM!

Gribētos teikt: "Pie velna politiku un politiķus!" Bet tā nevar, jo Springstīna dziesmas jau lielā mērā ir politiski lozungi. Albums "Wrecking Ball" ir pilns ar dusmām pret valdību, bankām, nabadzību. Pirms albuma izdošanas Springstīns tik kvēls Obamas aizstāvis vairs nebija, kā četrus gadus atpakaļ, sakot, ka arī viņam jāuzņemas sava daļa vainas par stāvokli ASV. Kāda tur daļa? Visa vaina! Bet laikam jau Springstīns saprata, ka īstas alternatīvas Obamam nav un neatteicās atbalstīt kampaņu arī šajā reizē. Tas nu ir skaidrs, ka Springstīns ir allaž bijis sociāli aktīvs un mācējis savas idejas, ietērptas dziesmās, pārvērst bezmaz par nācijas himnām. Bet no kā ietekmējies ir viņš pats?

Izrādās, galvenie ceļa rādītāji bijuši Bobs Dilans un Elviss Preslijs. "Ja jūs 50-ajos, 60-ajos bijāt jauns, jums viss likās neīsts - visur, kur jūs pagrieztos. Bet jūs nezinājāt, kā to pateikt. Nebija tādas valodas, lai to aprakstītu. Jūs jutāties vienkārši dirsā, bet nebija vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Tad atnāca Bobs un iedeva mums šos vārdus. Iedeva mums šīs dziesmas. (..) Viņš mums deva vārdus, lai mēs saprastu savas sirdis." Savukārt Springstīna liktenīgā sastapšanās ar Presliju notika 1956.gadā Eda Salivana televīzijas šovā. "Tas bija vakars, kad es sapratu, ka baltais cilvēks var paveikt burvestības."

Mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālists Endijs Gils, kurš, veidojot rakstu par Springstīnu kā 2012.gada cilvēku, pabija gan pieminētajā Pitsburgas koncertā, gan aizkulisēs tikās ar pašu laureātu, secina, ka patiesībā Springstīns šobrīd, iespējams, ir savas karjeras augstākajā punktā. Viņa ietekme ASV ir tikai augusi, viņa "par vienkāršo cilvēku" dziesmu teksti ir tuvi miljoniem to adresātu, un pats Springstīns radoši un fiziski šobrīd spējis sevi iecelt teju ikonas statusā. Reālas, cilvēcīgas un sava ceļa ejošas ikonas.

Turpinājumā pilns jau pieminētā Pitsburgas 2012.gada 27.oktobra koncerta audio ieraksts.

Foto no interneta resursiem.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Bruce Springsteen - "Wrecking Ball" (2012, albuma apskats)

Viens no šī gada gaidītākajiem albumiem ir klāt! Savu septiņpadsmito studijas plati "Wrecking Ball" klajā laidis neviens cits, kā leģendārais amerikāņu mūziķis Brūss Springstīns. Viņa pirmā plate "Greetings from Asbury Park, N.J." iznāca tālajā 1973.gadā - tātad uz lielākām vai mazākām skatuvēm Springstīns pavadījis jau četrdesmit gadus. Un, klausoties "Wrecking Ball" ievadošo himnisko "We Take Care Of Our Own", tā vien liekas, ka doma par pievēršanos pelnītas atpūtas baudīšanai Springstīnam nav nevienā acī, ja tā var izteikties.

Šķiet, Springstīns ir viens no atklātākajiem mūziķiem: katrs viņa albums, katra dziesma - tas ir viņa tā brīža dvēseles noskaņu spogulis. Springstīns dzied par visu, kas viņam šķiet svarīgs - nemākulīgiem politiķiem, bērnu prostitūciju, bezdarbu, terorismu, par jebko. Viņa 2009.gada plate "Working On A Dream" bija cerību pilna, jo nupat bija ievēlēts jauns ASV prezidents Baraks Obama, uz kura nestajām pozitīvajām pārmaiņām tā cerēja Amerika un arī pats Springstīns. "Kur ir darbs, kas nodarbinās manas rokas un darīs manu garu brīvu?" šādi Springstīns jau dzied "Wrecking Ball" albuma ievadošajā dziesmā. Viņš ir dusmīgs! Par to, ka politiķi nepilda solījumus, par to, ka pasaule kļūst sarežģītāka un nedrošāka. "Dusmas!" pirms albuma "Wrecking Ball" iznākšanas kādā intervijā Springstīns vienā vārdā nosauca jaunās plates vadmotīvu. Un jāsecina - mīlestība un dusmas laikam ir divi dvēseles stāvokļi, kas vispozitīvāk ietekmē jebkuru radošu dvēseli.

"Wrecking Ball" tiešām atšķiras no iepriekšējo gadu Springstīna platēm. Ja 2005.gada "Devils & Dust" bija kā bezspēcīgs izmisuma sauciens saistībā ar Irākas kara notikumiem; 2007.gada "Magic" - kā bezrūpīga pastaiga pa saulainu pludmali; 2009.gada "Working On A Dream" - kā cerību stars labākai nākotnei, tad 2012.gada "Wrecking Ball" izklausās vairāk pēc tādas kā samierināšanās, ka pasauli izmainīt vienam neizdosies. Pārmetumi, kurus dziesmās Springstīns velta gan politiskai elitei, gan ikvienam no mums, ir ietērpti ne tikai lēnās un "īdelīgās" dziesmās, - daļu šīs plates mūzikas kritiķi pielīdzina pat Springstīna slavenākajai 1984.gada platei "Born In The U.S.A.".

Jauns Springstīna albums vienmēr būs notikums. Savos 62 gados viņš ne tikai ir uzkrājis vienreizēju pieredzi, ne tikai izdzīvojis, nezaudējot "svaigākiem" mūzikas stiliem un strāvojumiem, Springstīns jau sen ir kļuvis par "Amerikas muzikālo sirdsapziņu". Labi, ka viņš nedzīvo Latvijā, tad jaunu protesta albumu varētu izdot reizi mēnesī. Taču ciemos atbraukt gan vajadzētu. Pietiek mums visādu drazu, kas šovasar piecūkos Mežaparka Lielo estrādi! Ja uz tās reiz uzstātos Brūss Springstīns, tad, manis pēc, lai pēc tam tā estrāde sabrūk putekļos - nekam citam vairs nebūtu nozīmes...

Albums ballēs saņem augstāko novērtējumu, jo šī tiešām ir Springstīna pēdējās dekādes labākā plate. Emociju gamma - no liriskām un lēnām gaudu dziesmām līdz himniskiem skaņdarbiem - padara šo plati par vienu no spilgtākajiem 2012.gada albumiem kategorijā "Roka klasika". Šai platei jābūt katra melomāna kolekcijā!

Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 4/5
The Independent: 5/5
NME: 8/10
Pitchfork Media: 5,9/10
Rolling Stone: 5/5
Spin: 7/10

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

10 dziesmas, ko klausīties pie alus kausa

Nekad īsti neesmu sapratis to dziedāšanu pie alus kausa, kādu rāda filmās vai kāda novērojama mūžīgo pļēguru, oi, atvainojos, - studentu korporeļu saviesīgo pasākumu laikā. Arī man dažs labs radagabals kādā nedēļas nogalē uzvelk nāģeni un dodas "korporeļot", līdz no rīta nojausma, kuras korporācijas - "Tervetia" vai "Lettonia" - biedrs esi, ir visai miglaina. Labākajā gadījumā pamosties viens, sliktākajā - zem siekalu klāta kolēģa, kurš miegā iedomājies, ka esi "Anniņa no Ķemermiestiņa", par kuru vakara gaitā tika daudzreiz dziedāts, cilājot kausus.

Skaidrs, ka šādos pasākumos alus dzeršana noris izteikti latviskā garā - "Bēdu manu lielu bēdu", "Es karā'i aiziedams" un viss tas bla bla bla. Tas ir forši, bet absolūti neinteresanti, ja tavs patriotisms nesniedz latviešu galda dziesmu areālus. Savukārt, mēģinot paskatīties, ko par "alus dziesmām" dēvē populārās mūzikas pasaule, nonākam pretējā grāvī - pārsvarā tās ir hardroka balādes vai kas ātrāks, un, nezinu, dažas klausoties, tam alus klunkšķim drīzāk ir tendence mainīt tecēšanas virzienu no iekšas uz āru.

Tāpēc nolēmu šeit apkopot desmit dziesmas, kuru pavadījumā man šķistu labi nodzerties miestiņu, kārtējo reizi pretendējot uz dīvaiņa statusu. Bet nu - ko padarīsi?... Un kas tad galu galā ir alus dziesmas? Tās ir dziesmas, kas mums vienkārši liek justies labi. Bet ja vēl putu dzira ir pie rokas... Priekā!

1. Paul McCartney - "We All Stand Together" ("Pipes of Peace", 1993.gada pārizdevums)


2. "The Proclaimers" - "I'm Gonna Be (500 Miles)" ("Sunshine on Leith", 1988)


3. "Simply Red" - "Little Englander" ("Stay", 2007)


4. Joe Cocker - "Tonight" ("Across from Midnight", 1997)


5. Tom Waits - "The Piano Has Been Drinking (Not Me) (an Evening with Pete King)" ("Small Change", 1976)


6. Biily Joel - "Piano Man" ("Piano Man", 1973)


7. Bruce Springsteen - "Pay Me My Money Down" ("We Shall Overcome: The Seeger Sessions", 2006)


8. Bobby Womack - "Sweet Caroline (Good Times Never Seemed So Good)" ("Understanding", 1972)


9. "The Monkees" - "Daydream Believer" ("The Birds, The Bees & the Monkees", 1967)


10. Louis Prima - "I Wan'na Be Like You" ("The Jungle Book (soundtrack)", 1967)




Foto raksta ievadā no cyclinglyfestyle.blogspot.com.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Dog Is Dead" – "Two Devils" (jaunākie singli un albumi - 05.03.2012)

Angļu kvintets "Dog Is Dead" savu mūzikas stilu nosaucis par "Luju Ārmstrongu, kurš apmaldījies disko". Tas īsti patiesībai varbūt arī neatbilst, jo "Notingemas piecīši" ir viens kārtīgs "indie-roka" kolektīvs. Vēl bez studijas plates, taču, ļoti cerams, "Two Devils" dos izšķirošo grūdienu vajadzīgajā virzienā.

Pavasaris vai vienkārši ziepjūdens galvā sakāpis veterānam Braienam Ādamam - sācis pievērsties deju ritmiem. Bet lai nu onkols papriecājas. Tāpat kā "Red Hot Chili Peppers" - nu nevienā dziesmas "Look Around" nošu šķirbiņā vairs nevīd "Stadium Arcadium" "peperi". Diemžēl...

NEDĒĻAS SINGLS! "Dog Is Dead" – "Two Devils"


"Black Stone Cherry" – "In My Blood"


Marcus Collins – "Seven Nation Army"


"Deaf Havana" – "Leeches"


Estelle – "Thank You"


"The Fray" – "Heartbeat"


"Lady Antebellum" – "Dancin' Away With Me"


"Loverush! UK" feat. Bryan Adams – "Tonight In Babylon"


"Nero" – "Must Be This Feeling"


"Red Hot Chili Peppers" – "Look Around"


"Stooshe" feat. Travie McCoy – "Love Me/Fuck Me"




Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
Andrew Bird – "Break It Yourself"
Barton Hollow – "The Civil Wars"
"Cast" – "Troubled Times"
"Chiddy Bang" – "Breakfast"
"Dreadzone" – "Second Light"
"Dry The River" – "Shallow Bed"
"Every Time I Die" – "Ex-Lives"
"The Fray" – "Scars And Stories"
"The Jezabels" – "Prisoner"
Jodie Marie – "Mountain Echo"
Julia Holter – "Ekstatis"
Katie Melua – "Secret Symphony"
"Lostalone" – "I'm A UFO In This City"
"Lloyd" – "King Of Hearts"
"Military Wives" – "In My Dreams"
"Morning Parade" – "Morning Parade"
"Napalm Death" – "Scum"
"Nephilim" – "Ceremonies"
Sinead O'Connor – "How About I Be Me And You Be You"
"Sound Of Guns" – "Angels & Enemies"
Bruce Springsteen – "Wrecking Ball"
"The Stranglers" – "Giants"
"Team Me" – "To The Treetops"
"We Are Augustines" – "Rise Ye Sunken Ships"
"White Rabbits" – "Milk Famous"

Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?

Andrew Bird – "Break It Yourself"

Lai arī Endrjū Birds jau piecpadsmit gadus bez lielām pauzēm par savu pamatnodarbošanos sauc mūziku, šo viņa jauno plati gribās nosaukt par atgriešanos. Pēc klejojumiem mūzikas eksperimentu laukos Birds ir atgriezies ar spēcīgu un aizraujošu ierakstu. Viens no šā gada labākajiem albumiem pilnīgi noteikti!

"Dry The River" – "Shallow Bed"

"Kas līgst, tas sūdos slīkst," reiz bija tāds teiciens. Bet esmu gatavs salīgt, ka londonieši "Dry The River" jebkuram sniegs garīgo baudu, kurai līdzīgu sen nebūs nācies izjust. Garantēju! Vai slīkstu sūdos.

Bruce Springsteen – "Wrecking Ball"

Par šo plati runāts un spriests tik daudz, ka būtu neērti to nepieminēt pie šīs nedēļas redzamākajiem jaunumiem. Viss bez pārsteigumiem - tas ir vecais, labais Brūss Springstīns, un katra viņa plate ir svētki vienai kuplai pasaules daļai.

Foto raksta ievadā grupa "Dog Is Dead" no www.famemagazine.co.uk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV