Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Ēriks Kleptons atklāj, kura ir viņa labākā dziesma

Ēriks Kleptons intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" atzinis, ka par savu labāko sacerēto dziesmu uzskata albumā "Reptile" (2001) iekļauto "Believe in Life" (sk.video). Tā bija Kleptona atbilde uz jautājumu, vai viņš joprojām tiecas radīt dziesmu, kas popularitātē pārspētu viņa jau radīto klasiku. Intervijā Kleptons atzīst, ka doties koncerttūrēs ir kļuvis "mokoši" un ka viņš domājot par pensionēšanos, jo labāk to esot izdarīt pašam, nevis sagaidīt, kad kāds uzkāps uz skatuves, pienāks klāt un teiks: "Vecīt, varbūt ir laiks beigt?" Turklāt mūsdienās ceļot vairs neesot interesanti. "Ceļošanu agrāk es izmantoju, lai nomainītu vidi, satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu jaunas kultūras. Tagad kultūra ir globāla. Tās tagad ir Amerikas [kultūras] dažādas versijas."

Šobrīd Kleptons ir sagatavojis izdošanai sava drauga, pērn mūžībā aizgājušā Dž.Dž.Keila (1938-2013) dziesmu kaverversijas, kas gaidāmas albumā ar nosaukumu "The Breeze". Komentējot baumas par grupas "Cream" atkalapvienošanos, Kleptons atzīst, ka neviens ar viņu par to nav runājis, un viņš šobrīd arī "nevēlas smērēt rokas asinīs."

2014, www.musicstories.lv

Dž. Dž. Keils (1938 - 2013)

2009.gada 7.martā Džons Veldons Keils jeb J.J. Cale tviterī, piesedzoties ar mazliet maldinošu lietotājvārdu @SlowerBaby, iečivināja ziņu: "I make rock n roll records" ("Es ierakstu rokenrolu"). Un šis īsais teikums māca apjaust divas patiesības. Pirmkārt, tas patiešām izsaka visu Keila būtību - dzīvot rokenrolā, dzīvot mūzikā. Otrkārt, kopš pagājušās piektdienas, 26.jūlija, par realitāti kļuvis fakts, ka šī arī paliks vienīgā Keila iečivinātā ziņa, jo šajā dienā vīrs, kura ceļi uz skatuves krustojušies ar daudzām mūzikas leģendām; kurš pats par tādu kļuva; šis sirmais kungs 74 gadu vecumā sāka ceļu uz citām pasaulēm. Tajās viņu jau gaida vecie cīņu biedri Veilons Dženings (1937 - 2002), grupas "The Hook" dalībnieki Billijs Frēnsiss (1942 - 2010), Džeins Gārfērts (1944 - 2006), Džons Volters (1945 - 1997) un citi nenosauktie, kas, vēl pie labas veselības esot, savu repertuāru labprāt kuplināja ar kādu no Keila komponētajām dziesmām. To darīja ne tikai tie, kas jau citās saulēs; Keils dzīvi turpinās, kaut vai pateicoties vecajam draugam Ērikam Kleptonam.

KEILA - KLEPTONA TANDĒMS

Tieši Kleptons bija tas, kurš šim Oklohamā dzimušajam puisim, varbūt pat ne apzināti, pavēra ceļu uz skatuvi un radīja iespēju turpmāko dzīvi nodarboties ar to, no kā sirds trīs visvairāk, - ar mūziku. 1970.gadā Kleptons ierakstīja un singla formātā izdeva vienu no Keila agrīnās daiļrades dziesmām "After Midnight". Ar to pietika, lai maisam gals būtu vaļā - Keils guva sava veida apliecinājumu paša spējām, ticību vēl lielāku varoņdarbu paveikšanai uz skatuves, un gluži kā karuselis dzīve sāka griezt Keila karjeru, kas kopā uzskaita 14 solo albumus, pēdējo no kuriem - "Roll On" - mūzikas gardēži nosmeķēja vēl tikai 2009.gadā."Es jau biju padevies attiecībā uz ierakstu biznesu un jau devies atpakaļ uz [pilsētu, kurā līdz tam dzīvoju] Tulsu," daudzus gadus vēlāk atcerējās Keils. "Bet kad Ēriks izcēla šo dziesmu, man atvērās visas durvis (..)!"

Taču abu dižgaru sadarbība ar to nebeidzās. Patiesībā, tad tā tikai sākās. Kleptonam bija tuva Keila izpratne par to, kas ir laba dziesma ("[Viņa mūzika ir] dīvains hibrīds. Tas nav īsti blūzs, nav īsti folks vai kantrī, nav arī īsti rokenrols. Tas ir kaut kas pa vidu"), un pēc "After Midnight" abi "saspēlējās" vēl arī tādos zināmos hītos kā "Cocaine" (1977) un "Travelin' Light" (2001), bet abu pēdējās sadarbības klausāma versija atrodama Kleptona jaunākajā, tiesa, kritiķu nesaudzētajā platē "Old Sock" (2013), kurā Keils dzied un spēlē ģitāru, pavadot paša sacerēto dziesmu "Angel". Naski Keila dziesmu izmantotāji bijuši arī citi. Piemēram, viņa 1972.gada debijas albumā "Naturally" iekļauto dziesmu "Call Me the Breeze" īsteni populāru padarīja amerikāņi "Lynyrd Skynyrd", kad to iekļāva savā otrajā albumā "Second Helping" (1974), kura visas pārējās dziesmas kā melns mākonis nomāca grupas joprojām nepārspētais hīts "Sweet Home Alabama". Keila dziesmas albumos un repertuāros iekļāvuši arī Santana, "The Allman Brothers", Džonijs Kešs, "The Band", Fredijs Kings un citi.

Keils tāpat kā Kleptons mīlēja blūzu. Viņa debijas albums "Naturally" ir blūza sintēze ar kaut ko, kā sastāvā var atpazīt gan druskas ko klasiskā džeza, gan ģitārroka, gan Boba Dilana "mazliet runājošās" dziedāšanas. Starp citu, ja salīdzina Keila pēdējo albumu "Roll On" un debijas plati "Naturally", kā parasti pēc izmeklējumiem raksta ārsti, "būtiskas nobīdes nav konstatētas". Gan toreiz, gan tagad Keils ir palicis uzticīgs sev raksturīgajam "maigajam bugī" ("mellow boogie") kā Keila nekrologā šo muzicēšanas manieri nosaucis  žurnāls "Uncut". Un var piekrist, ka dejošana "Naturally" dziesmu pavadījumā būtu jautra izrāde tiem, kas to vēro. Un varbūt, patiesībā nekāds bugī tas nav. Vairāk tās ir zāles. Universālas bezrecepšu zāles visām kaitēm. Nu varbūt vienīgi ne caurejai. Bet teju dziednieciskas spējas Keila mūzikai piemīt, īpaši ārstējot mentālas novirzes no normas...

NEAPZINĀTAIS VIENTUĻNIEKA IMIDŽS

Kā tas Keilam izdodas? Vai viņa dziesmās ir kāds slepens kods? Vai tiešām patiess ir apgalvojums, ka visu muzikālo ģēniju īpašo spēju izskaidrojums ir kosmoss, kurš izvēloties tādus kā Keils, Nīls Jangs, Kleptons, un tad caur viņiem mūzikas veidolā nodod pārējiem Zemes iemītniekiem kādu ziņu? Par to vēl zinātnieki, iespējams, strīdas. Bet skaidrs ir tas, ka šie "kosmosa izredzētie" ir populāri cilvēki uz savas planētas, viņus atpazīst, citē, arī dievina un apskauž. Albuma "Roll On" izdošanas sakarā kāds žurnālists Keilam pajautāja, vai neapnīk tas, ka laikabiedri un kritiķi raksta par viņu leģendas, bet cilvēki var mīlēt viņa dziesmas, nemaz nezinot, kas ir to autors. "Nē, tas man neapnīk," smīnot atbildēja Keils. "Kas patiešām ir jauki - saņemt pa pastu čeku..."

   

"Es gribētu, lai man [karjerā] veicās, bet es negribu pārāk daudz slavas," uzsākot mūziķa gaitas, Keils reiz teica savam draugam un producentam Audijam Ešvortam. "Slava paaugstina tavu ego līdz līmenim, kad tu jau pats sāc ticēt savam "bulšitam"," skarbs ir Keils. "Tas, ko mēs izdarījām, - mēs nelikām nevienu manu bildi uz albumiem. Tas nebija plānots, jo es īsti neesmu vientuļnieks." Bet attiecībā uz presi tas nostrādāja labi - tā patiešām uzturēja "vientuļnieka Keila" imidžu, "kaut patiesībā es tāds nemaz neesmu."

Pa vienam vien. Pa vienam vien viņi aiziet. Vīri, kas ķieģeli pie ķieģeļa likuši vienu uz otra, lai taptu pils, ko saucam par mūsdienu moderno mūziku. Bet daba noteikusi šādu kārtību un ne mazajam niekkalbim cilvēkam tur ko mainīt vai pretoties. Keils mums ir atstājis brīnišķīgu muzikālo mantojumu, viņš ir iedvesmojis citus, rakstījis rokenrola vēsturi un viņa "kosmosa vēstījums" dziesmās tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīva būs mūzika. Vienīgi ar to čeku pa pastu tagad būs sarežģītāk. Bet gan jau arī tur kosmoss visu noliks savās vietās.

Noklausies Keila debijas albumu "Naturally" (1972).

Rakstā izmantoti foto no last.fm, www.nrk.no, www.qupratools.com, www.onedayonemusic.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

10 dziesmas, Latvijai sākot gaidīt Ēriku Kleptonu

Ieraudzīt "Delfi" portāla pirmajās ziņās Ērika Kleptona fotogrāfiju nozīmē ļoti lielu iespēju iedzīvoties sirdstriekā. Ir skaidrs, ka zem šī foto ir kāda neticama ziņa, ja reiz tā izlikta pie pašām pirmajām. Tā nav labi, bet, goda vārds, pirmais, kas ienāca prātā, ka vecais, labais Ēriks devies pie tēviem (tpu, tpu tpu!). Pilnīgi vai sirds stājās, lasot šo ziņu. Un tā izrādījās vēl neticamāka kā pirmā versija (vēlreiz tpu, tpu tpu!) - Ēriks Kleptons uzstāsies Rīgā! Vajadzēja vismaz divas reizes pārlasīt virsrakstu, lai pārliecinātos, ka tā ir taisnība. Bet tā ir!

Patiesībā nav vārdiem vietas, lai aprakstītu, ko īstenam rokmūzikas cienītājam nozīmē šāds fakts. Biļešu cenas uz 2013.gada 5.jūnija koncertu būs, sākot ar 25 latiem, ko jau daži šī paša "Delfi" ņerkstekļi nosauca par "ārprātīgi augstām". Paskatījos - koncertu "Lauris Reiniks Ziemassvētkos" tiek piedāvāts apmeklēt pat par 20 latiem. Ei, beidziet taču ņerkstēt! Ir pilnīgi skaidrs, ka biļetes uz koncertu pa lielam būs izpārdotas jau pēc mēneša, un tāpat pilnīgi ir skaidrs, ka šī, visticamāk, būs mūsu pēdējā iespēja redzēt un dzirdēt šo leģendu dzīvajā. Tāpēc, vismaz nobriestot biļetes iegādei (būsim godīgi, nav neviena paša iemesla to nenopirkt), turpinājumā desmit Ērika Kleptona dziesmas, kuras gribētos dzirdēt koncertā. Taču, ja kāda arī tajā neskanēs, tās jebkurā gadījumā būs dziesmas, kas nekad neizkritīs no rokmūzikas klasikas labāko dziesmu  izlasēm.

1. "Knockin' On Heaven's Door" (EP, 1976)

Šī varētu būt otrā "viskaverētākā" Boba Dilana dziesma aiz "Blowin' In the Wind". Savas versijas šai 1973.gada Dilana jau divpadsmitās plates "Pat Garrett & Billy the Kid" dziesmai bez Kleptona radījušas arī tādas grupas un mākslinieki kā "Guns N'Roses", Artūrs Luiss, Braians Ferijs un daudzi citi. Kleptons šo dziesmu pārvērta saulainā regejā, un šī viņa versija varētu būt mentāli vistuvākā paša Dilana izpildījumam.

2. "Tears In Heaven" ("Rush", 1992)

Traģiskais šīs dziesmas tapšanas stāsts pārsvarā visiem ir zināms - 1991.gada 20.martā, izkrītot pa Kleptona 53.stāva dzīvokļa logu, bojā gāja viņa četrgadīgais dēlēns Konors. "Ap pulksten 11 piezvanīja [bērna māte] Lori. Viņa bija histērijā un kliedza, ka Konors ir miris. Es nodomāju: "Smieklīgi. Kā gan viņš var būt miris?" un muļķīgi apjautājos: "Tu esi pārliecināta?" Lori pateica, ka viņš izkritis pa logu. Nevaldīdama pār sevi, viņa kliedza pilnā balsī," traģiskos notikumus savā autobiogrāfijā apraksta Kleptons. "Lai kā viņa ķermenis bija cietis, man ierodoties [morgā uz atpazīšanu], tas bija daudzmaz savests kārtībā. Lūkojoties uz šo skaisto, mierā dusošo seju, es domāju: "Tas nav mans dēls. Tas drusku viņam līdzinās, taču viņš ir aizgājis." Otrreiz Konoru apraudzīju apbedīšanas birojā, kur no viņa atvadījos un atvainojos par to, ka neesmu bijis labāks tēvs." Tiesa, Rīgas koncertā šo dziesmu diez vai būs lemts dzirdēt, jo kopš 2004.gada Kleptons to vairs uz skatuves neizpilda. "Es vairs neizjūtu šos zaudējumus tik ļoti, bet tie bija liela daļa no šo dziesmu izpildījuma [runa iet arī par dziesmu "My Father's Eyes", kas veltīta Kleptona 1985.gadā mirušajam tēvam, kuru viņš tā arī nesatika]. Kad šīs dziesmas rakstīju, es patiešām savienojos ar tām sajūtām, kas man toreiz bija. Kaut kādā līmenī tās ir aizgājušas, un es īpaši nevēlos, lai tās nāk atpakaļ," vienā no savām intervijām atklāja Kleptons.

3. "Lonely Stranger" ("Unplugged", 1992)

Aicinājums ierakstīt MTV "Unplugged" albumu Kleptonam savā ziņā nāca kā iespēja atgūties no depresijas, kas viņu joprojām nebija atstājusi pēc Konora nāves. "Nebiju par to [albuma "Unplugged" ideju] sajūsmā - lai arī man patika šīs dziesmas spēlēt, nedomāju, ka tās ir viegli klausāmas. Taču tas kļuva par visvairāk pārdoto albumu visā manā karjerā, apliecinot manu mārketinga izpratni. Turklāt tam bija vismazākās producēšanas izmaksas un tas prasīja vismazāk sagatavošanās un darba," vēsta Kleptona atmiņu grāmata. Pāris lappuses tālāk viņš turpat atzīst, ka "Unplugged" ir viņa "atgriešanās pie savas īstenās muzikālās gaumes". Ne velti šis albums joprojām ir Kleptona pārdotākais - tajā ir visas viņa populārākās dziesmas, un to vidū arī viena, kas, gribētos apgalvot, līdz šim ir pārāk zemu novērtēta - popsīgais blūzs "Lonely Stranger".

4. "Layla" ("Derek and the Dominos" - "Layla and Other Assorted Love Songs", 1971) 

Visticamāk, Kleptonam vajadzētu būt simtkājim, lai uz rociņu un kājiņu pirkstiņiem saskaitītu sava mūža sievietes. Mīlestību, protams, bija mazāk, un viena no nozīmīgākajām saucās Petija Boida. Viss jau būtu kārtībā, ja vien šī Petija nebūtu bītla Džordža Harisona sieva. Harisons savukārt bija Kleptona labs draugs un reizēm partneris uz skatuves. Kleptons uz Boidu bija kā apmāts. Lai piekļūtu savai izredzētai, viņš pat "samīlējās" Petijas 17 gadīgajā māsā Paulā, kas "mīlnieku" patrieca brīdī, kad izdzirdēja Kleptona nupat sacerēto dziesmu "Layla" - viņa tajā saklausīja kaut kur ilgi zemapziņā briedušu iedomu, ka Kleptons to izmanto tikai, lai aizstātu neiegūstamo otro māsu Petiju. Un vai Ērikam bija kādi pretargumenti? Nekādi! Aptuveni 3:11 (studijas ierakstā) dziesmā "Layla" sākās tās ģenialitātes visskaidrākā izpausme.

5. "Promises" ("Backless", 1978)

Dziesmu "Promises" droši vien var pieskaitīt pie Kleptona vieglajiem šlāgerīšiem. Viņš ir liels daudzveidību meistars mūzikā - no fundamentāliem, par roka klasiku kļuvušiem skaņdarbiem, caur sirdi plosošām balādēm Kleptons nonāk pie kā absolūti viegla. "Promises" ir ļoti tipisks šāda apgalvojuma pamatojums - kad šī dziesma skan, liekas, tu puķainā kleitiņā skraidi pa pieneņu pūkām apsnigušu lauku un plūc puķītes vienu, otru, trešo... Nu jā, pieejamais dziesmas video arī ir pa rubli!

6. "Bell Bottom Blues" ("Derek and the Dominos" - "Layla and Other Assorted Love Songs", 1971)

Kārtējā Kleptona mīlas balāde. Veltījums kādai, kuras dēļ viņš ir gatavs rāpot pa grīdu, lūgties, lai ņem viņu atpakaļ, lai tikai atrastos viņas tuvumā. Un nav pat svarīgi, kam tieši Kleptons šo dziesmu veltījis. Svarīgi ir tas, ka šī ir sasodīti laba dziesma, kaut arī neviens no lielajiem topiem toreiz, kad tā iznāca, adekvāti nereaģēja. Nu i lai - vismaz "Bell Bottom Blues" nav kļuvusi par "nodrāztu" dziesmu. "Nodrāzta" mīlas balāde - tas gan skanētu burvīgi!

7. "Love Don't Love Nobody" ("Back Home", 2005)

Dzīves līkloču un likteņa pavērsienu nomocīts, dažādus eksperimentus izmēģinājis, Ēriks Kleptons nu ir atgriezies mājās. Par mājām šajā gadījumā nosaucot mierīgu viņa mūzikas un ģimenes dzīves līdzās pastāvēšanu. Pēc deviņdesmitajos gados pamīdītās popmūzikas taciņas šajā tūkstošgadē Kleptons atgriežas pie savām saknēm - blūzs ir viņa mūža mīlestība. 2005.gada "Back Home" simbolizē šo Kleptona ceļu atpakaļ pie mūzikas, pateicoties kurai viņš pats ir kļuvis par vienu no visu laiku varenākajiem mūziķiem. "Love Don't Love Nobody" ir leģendārās amerikāņu soulmūzikas vokālās grupas "The Spinners" dziesmas versija. "The Spinners", kuri kopš 1954.gada joprojām pastāv, ir vieni no mūziķiem, kam Kleptons saka paldies par "saulaino bērnību".

8. "River Of Tears" ("Pilgrim", 1998) 

Šis ir mans pirmais Kleptona albums. Tiesa, pubertātes vecumā bija vēl arī kāds koncertieraksts, bet tas bija kasetē, kurā diezgan neveiksmīgi šis Kleptona koncerts tika "uzrakstīts virsū" Veras Singajevskas bērnu dziesmiņām. Lai arī šo mākslinieci patiesi cienu, duets no viņiem abiem nu galīgi nesanāk... "Pilgrim" bija pirmais. Un, lai arī toreiz radiostacijas kā trakas "nodrāza" dziesmu "My Father's Eyes", tieši "River Of Tears" bija dziesma, kas tajā dzīves periodā lika domām lidot mākoņos. Kādreiz ciest nevarēju garas dziesmas, garākas par četrām minūtēm jau nebija izturamas, bet Kleptonam vienmēr šo netikumu esmu varējis piedod, jo viņš prot! Astoņu minūšu dziesma aizplūst kā pārdesmit sekundes. "Pilgrim" arī var ieteikt, lai novērtētu Kleptona koķetēšanu ar popmūziku. Un arī tas viņam padevās brīnišķīgi!

9. "Wonderful Tonight" ("Slowhand", 1978)

""Paklau, tu izskaties brīniškīgi. Lūdzu, nepārģērbies vēlreiz. Mums jāiet, vai arī būsim ļoti vēlu." Ikdienišķa mājas situācija - es biju gatavs, viņa ne. Atkal nokāpis lejā, paņēmu ģitāru, un vārdi pie manis atnāca paši un vienā mirklī," tā dziesmas "Wonderful Tonight" dzimšanu atceras Kleptons. "Viņa" bija Kleptona tā brīža draudzene Nella. "Pats par šo dziesmu nebiju nekādā sajūsmā. Manā uztverē tā bija tikai parasta dziesmiņa, no kuras es viegli būtu varējis atteikties." Tomēr viņš neatteicās, un ieguva savu vispopulārāko dziesmu. Un ļoti universālu dziesmu, jo to viņš kā mīlestības apliecinājumu no skatuves ir veltījis arī Petijai Boidai.

10. "How Deep Is The Ocean" ("Clapton", 2010)

Šī ir pagaidām aktuālākā Kleptona plate. Kleptona sirdsmūzika. Blūzs. Un izskatās, viņš vairs nedomā staigāt citu ceļu - jau ir pietiekami izstaigājies. " Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu sešdesmit divus gadus vecs, jau divdesmit gadus nedzeru un esmu aizņemtāks nekā jebkad.(..) Būdams gandrīz kurls, atsakos nēsāt dzirdes aparātu, jo man patīk dabiskas skaņas, pat ja tās saklausu ar grūtībām," savā autobiogrāfijā raksta Kleptons. Zinot šīs mākslinieka veselības likstas, klausīties albumu "Clapton" ir īpaši aizraujoši, jo visu laiku neatstāj doma: "Kā viņš to visu joprojām spēj?!" "How Deep Is The Ocean" ir brīnišķīga dziesma no šīs brīnišķīgās plates.

Katram ceļš uz Savu Kleptonu ir savādāks, manējais bija šāds, bet mums visiem kopā nenāktu par skādi  atcerēties Ērika Kleptona vārdus: ""Mūzika vienmēmr zinās ceļu pie mums, vienalga - ar vai bez biznesa, politikas, reliģijas vai citām pievienotām muļķībām."

Šeit visas desmit dziesmas vienkopus:

Šeit (+/-) visas Ērika Kleptona autobiogrāfijā minētās dziesmas:

Foto raksta ievadā no iancarstairs.wordpress.com.

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

10 dziesmas, ko atrada Osama Bin Ladena laptopā

Pagājušā gada 2.maijā ASV prezidents Baraks Obama televīzijas uzrunā visai pasaulei paziņoja, ka Amerika atkal tai izdarījusi lielu pakalpojumu, likvidējot teroristu Nr.1 Osamu Bin Ladenu. Tiesa, aizmirstot piebilst, ka pašas ASV viņu tādu arī radīja. Bet šoreiz ne par sazvērestības teorijām, kuras vēsta, ka Bin Ladens patiesībā bijis ASV sabiedrotais, mākslīgi radīts "mērķis, kurš attaisno visus līdzekļus", tādējādi atbrīvojot rokas amerikāņu elitei, paplašinot savu "Čikāgas skolas" ietekmi, nosedzot Afganistānu, Pakistānu un citas islama valstis. Daudz interesantāks par šīm teorijām ir fakts, ka pēc terorista likvidēšanas viņa dzīvesvietā izņemtajā laptopā bija atrodama visnotaļ solīda pornogrāfisko filmu un Rietumu popmūzikas dziesmu kolekcija. Šokējoši! Sevišķi Bin Ladena sekotājiem, kuriem vadonis allaž potēja, ka viss rietumnieciskais ir drauds islamam, nemaz nerunājot par filmām, kurās pupi un dibeni nav pārklāti parandžām un kurās i ne tuvu nav ietverts neviens no islama pieciem pīlāriem.

Taču, lai arī pupiem un dibeniem principā jau nav ne vainas, šī tomēr nav vietne "Pupu stāsti" vai "Dibenu pasaciņas". Šeit ir mūzikas stāsti, tāpēc, pateicoties sakariem ar ASV izlūkdienestam tuvu stāvošu personu, nu ļoti tuvu stāvošo personu, mums ir iespēja ielūkoties desmit dziesmās, kuras atrada Bin Ladena "iTunes" katalogā.

Šis ir pilnīgi ekskluzīvi! Vēl neviena cita vietne uz Zemeslodes pie šādas informācijas nav tikusi! Pārpublicējot atsauce obligāta! Ja no manis šeit tuvākās dienās nav ne miņas, visticamāk, izlūkdienesta persona būs pastāvējusi ļoti tuvu arī man.

1. Plastic Ono Band - "Give Peace a Chance" ("Remember Love", 1969)


2. Eric Clapton - "I Shot the Sheriff" ("461 Ocean Boulevard", 1974)


3. Celine Dion - "I'm Alive" (EP, 2002)


4. "Queen" - "Pain Is So Close To Pleasure" ("A Kind of Magic", 1986)


5. "Genesis" - "Land Of Confusion" ("Invisible Touch", 1986)



6. Merle Haggard - "America First" ("Chicago Wind", 2005)


7. "John Paul Young" - "Love Is In The Air" ("Love Is In The Air", 1978)


8. Sonny & Cher - "I Got You Babe" ("Look At Us", 1965)


9. Bob Dylan - "Man Gave Names to All the Animals" ("Slow Train Coming", 1979)


10. Lauris Reiniks - "Sirds Sadeg Neparasti" ("Tik Balti", 2003)




Foto ("Samsung i450" mūzikas telefona reklāma) raksta ievadā no www.coloribus.com.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Eric Clapton - "Clapton" (2010, albuma apskats)

Ērika Kleptona vārds komentārus neprasa. Dzīva leģenda, kas visu savu dzīvi veltījis mūzikai, gājis caur elli un liesmām, bet, spītējot visām veselības problēmām, joprojām dzied un spēlē. Pagājuša gada septembrī Kleptons izdeva savu divdesmito studijas plati "Clapton". Tā vien izskatās, ka vecais, labais Kleptons cenšas nokārtot visus rēķinus - pēc iepriekšējās plates ar zīmīgo nosaukumu "Back Home" (2005) viņš nodevās rakstniecībai, dokumentējot savu dzīvi autobiogrāfijā "Kleptons", tagad viņš laiž klajā albumu, ari nosaucot to savā vārdā. 1970.gadā Kleptons izdeva savu debijas solo plati "Eric Clapton". Vai šeit būtu jāskata kādi zemteksti?



Albums "Clapton" ir kārtējais veltījumu albums. Veltījums mūzikai, kas izveidojis Kleptonu par to, kas viņš ir šobrīd. No plates četrpadsmit dziesmām tikai pie vienas tapšanas roku pielicis pats ģitārmūzikas ģēnijs. Visas pārējās ir klasika, kā, piemēram, augstāk skatāmā "Rocking Chair", kuru 1929.gadā sarakstīja populārais amerikāņu komponists Hougijs Kārmišels, uz kura "sirdsapziņas" ir vēl arī tādas pērles kā "Stardust" un "Georgia On My Mind".

Kleptons mūzikā ir gājis savu ceļu, izmetot nelielus līkumus. Viņa pamatu pamats bērnības iespaidā ir bijis blūzs. Mazs zēns būdams, viņš sastinga, radio aparātā izdzirdot "The Dorsey Brothers", Čaku Beriju vai operas klasiku "Nessun Dorma"; viņa gaume bija gana plaša, tomēr blūzs un vēlāk roks bija pāri visam. Deviņdesmito gadu beigās un šā gadsimta sākumā Kleptons nedaudz paniekojās ar popu - viņa 1998. gada "Pilgrim" to pierādīja ar dziesmas "My Father's Eyes" viesošanos daudzu valstu topu tabulās. Tomēr pēc tam maz pamazām Kleptons ir "atgriezies mājās" - pie mūzikas, kas ir viņa pamatu pamats.

"Clapton", kā uzskata mūzikas kritiķi, ir ļoti intīms albums. Tas noskaņas ziņā tiek pielīdzināts Kleptona visu laiku komerciāli veiksmīgākajam 1992.gada koncertalbumam "Unplugged". Savā autobiogrāfijā Kleptons raksta, ka albums tika ierakstīts eksperimenta kārtā, lai fani varētu mājās baudīt neliela koncerta atmosfēru; paši mūziķi nemaz ļoti neesot pievērsuši uzmanību šim ierakstam. Tomēr plate uzkāpa daudzu valstu topu virsotnē un tās pārdošanas rādītāji bija fantastiski - ASV vien tas tika pārdots desmit miljonos kopiju! Un varbūt tā lai ir mācība visiem - viss ģeniālais ir vienkāršs!



Ērika Kleptona jaunā plate ir ne tikai veltījumu plate, tā ir arī iespēju plate. Tā dod iespēju iepazīt un klausīties pagājušajā gadsimta pirmajā pusē tapušu mūziku mūsdienīgā skanējumā. Mūsu izlutinātās ausis, kam vajag tīru skaņu, basģitāru dunoņu un teju ģeniālu aranžēšanu, diez vai labpatikā spētu paciest stundu garu ierakstu veco laiku skaņuplatēs, kur skaļāk par pašu mūziku čerkst plate. Kleptons dod šo iespēju - izbaudīt vecu mūziku jaunās skaņās. Vai Kleptons ar šo plati atvadās? Nekas tāds nav dzirdēts. Viņam gan ir nopietnas problēmas ar dzirdi, bet viņš ir stingri pateicis, ka nekādus auss aparātus nelietos, jo tie nespējot līdz viņam novadīt reālo skaņu pasauli bez visādiem blakus trokšņiem. Tāpēc viņš dziedās, kamēr pats kaut cik dzirdēs. Un varbūt arī nebūtu vietā kalt plānus Kleptona vietā tikai tāpēc, ka viņš izdevis savas bērnības dziesmu albumu; ja paskatāmies, Kleptons allaž ar ļoti lielu pietāti un godu attiecies pret saviem elkiem mūzikā un viņu dziesmu versijas savā manierē iespēlējis un piedāvājis ļoti bieži. Sešdesmit seši gadi vēl nav vecums, kad mest plinti (ģitāru) krūmos.





Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4,5/5
Los Angeles Times: 3,5/4
Rolling Stone: 4/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Kleptons. Ērika Kleptona autobiogrāfija" (grāmatas apskats, grāmatā minēto dziesmu un albumu audioliste)

Ērika Kleptona autobiogrāfija "Kleptons", ko latviskojis Klāss Vāvere, bet izdevis apgāds "Mansards", ir pirmā autobiogrāfija, ko esmu izlasījis un ko sarakstījis pats grāmatas varonis. Kleptons vidusmēra standarta radiostaciju klausītājam asociējas ar balādēm "Wonderful Tonight", "Tears in Heaven", varbūt arī ar Dilana "Knockin` On Heaven`s Door" kaverversiju. Tomēr izcilā ģitārista ceļš līdz slavas zālēm nav bijis rozā puķītēm kaisīts, par ko arī šī grāmata.

Ir jābūt garā ļoti stipram, lai par savu dzīvi rakstītu tik atklāti kā to dara Kleptons. Sākot ar atzīšanos savās atkarībās no alkohola un narkotikām, kā dēļ viņš gandrīz aizlaida postā savu karjeru, līdz atklātai sevis aprakstīšanai kā bezkaislīgam brunču medniekam. Domājams, citas izvēles jau viņam arī nebija, kad piekrita rakstīt šo savu biogrāfiju, jo, ja viņš pats par to nebūtu uzrakstījis, uzrakstītu cits, jo par šīm viņa atkarībām tolaik zināja daudzi.

Vispār interesanti - Kleptons raksta, ka no septiņdesmitajiem gadiem neatceras gandrīz nevienu savu koncertu, jo allaž bijis uz skatuves "ķēmā" vai "sanarkojies", parasti gan abi kopā. Bet, paklausoties tā laika Kleptona koncertu ierakstus, to nepateiksi! Droši vien viņam ir lielisks autopilots.

Autobiogrāfijās ļoti liela loma ir sīkumiem. Arī Kleptons teju pēc sešdesmit gadiem atceras it kā sīkumus, bet tajā pašā laikā labu ilustrāciju saviem bērnības gadiem, kad viņu uzaudzināja vecmāte. Kleptons apraksta kādu Nellu: "Nella bija spilgta kundze, jo sirga ar Turenta sindromu, kas gan tolaik tika uzskatīts vien par ekscentrisma izpausmi. Viņas runa allaž bija piebārstīta ar vārdiem "pisiens" un "Edij", un, ieradusies ciemos, viņa mani uzrunāja: "Sveiks, Rik, pisiens, Edij. Vai mamma mājās, pisiens, Edij?" Es viņu dievināju". Patiesībā, pārdomājot, ko Kleptons stāsta par cilvēkiem, ar ko viņam nācies dzīves laikā saskarties, viņš nevienu nav nosaucis sliktā vārdā. Ir, protams, tādi, kuriem Kleptons nevelta siltus vārdus, bet pa lielam, izskatās, viņš saredz cilvēkos vairāk labo. Visi viņam ir "lāga cilvēki" vai "sakarīgi puikas", un tas iekrīt acīs.

Bez aiztures Kleptons apraksta arī savu mīlestību pret sava drauga, viena no bītliem Džordža Harisona sievu Patiju, ar kuru viņš pēc daudziem lenkšanas gadiem arī apprecējās, tomēr šai laulībai nebija lemts garš mūžs. Bet vispār, tikai pateicoties Patijai, pasaule ieguvusi divas no visskaistākajām balādēm, ko viņai veltījuši divi viņas mūža vīrieši - Harisons dziesmu "Something", bet Kleptons "Wonderful Tonight".

Kleptons ir cildināms cilvēks. Ar otro piegājienu atbrīvojies no savām atkarībām, viņš, lai palīdzētu citiem bēdubrāļiem, izveidoja atkarību ārstēšanas klīniku, kas veiksmīgi strādā joprojām. Lai savāktu naudu tās darbībai, Kleptons ik pa laikam rīko ziedojumu koncertus un pārdod izsolē daļu savas ģitāru kolekcijas. Tajā pašā laikā arī viņam nav svešs viss cilvēcīgais - noīrējis jahtu ceļojumam ar ģimeni, kruīza laikā viņš padzirdēja, ka šo jahtu var nopirkt, viens divi un viņš to arī izdara! Kaut naudas šādam pirkumam viņam nav. Tāpat Kleptons aizraujas ar pulksteņu un laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu un pie trešās viņa iegādātās mājas to skaits sāk jukt. Tomēr Kleptonam ir izdevies piepildīt nebijušu sapni, jo nav uzdrošinājies par to jelkad sapņot, - nodibināt laimīgu ģimeni ar mīlošu sievu Meliju un trim viņu meitām.

Emocionāls Kleptons ir grāmatas epilogā: "Ja man ir vērā ņemamas bažas par nākotni, tad tikai par bērniem. Ir skumji apzināties, ka viņi, vēl būdami jauni, var zaudēt tēvu. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu sešdesmit divus gadus vecs, jau divdesmit gadus nedzeru un esmu aizņemtāks nekā jebkad.(..) Būdams gandrīz kurls, atsakos nēsāt dzirdes aparātu, jo man patīk dabiskas skaņas, pat ja tās saklausu ar grūtībām."

"Šodienas mūzika manā uztverē īpaši neatšķiras no mūzikas manā jaunībā. Attiecība ir apmēram tā pati: 95 procenti draņķis, 5 procenti - tīra manta. Toties mārketinga un distribūcijas sistēma piedzīvo milzu pārmaiņas, un maz ticams, ka kāda no pašreizējām ierakstu kompānijām noturēsies līdz šīs desmitgades beigām. Jūtot visdziļāko cieņu pret tajās strādājošajiem, tomēr teikšu, ka tas nebūs liels zaudējums," pareģo Kleptons un šeit tomēr kļūdās.

Bet nekļūdās viņš, runājot par mūzikas ceļu uz cilvēku sirdīm: "Mūzika vienmēmr zinās ceļu pie mums, vienalga - ar vai bez biznesa, politikas, reliģijas vai citām pievienotām muļķībām". Un diez vai šeit kādam ir ko iebilst.


Turpinājumā ir saliktas dziesmas (vai albumi), ne pilnīgi visas, bet lielākā daļa, kuras pieminētas grāmatā "Kleptons". Iedomājos, ka lasot grāmatu, daudz emocionālāk to uztvertu, ja paralēli klausītos dziesmas, par kurām iet runa. Pārklausoties šo dziesmu listi, nevilšus pats no sevis parādās tas evolūcijas ceļš, pa kuru gājis Kleptons, lai sasniegtu tās virsotnes, kurās viņš atrodas šodien.



Attēlā raksta ievadā grāmatas "Kleptons" vāks, attēls no http://www.apgadsmansards.lv

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet