ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Amy Ray - "Lung of Love" (2012)

"Man tas izdosies, ja sākšu, bet ja nesākšu, tas nekad nenotiks," tā par sava jaunākā solo albuma "Lung of Love" tapšanu amerikāņu raidiostacijai "KRUU-FM" atzina slavenā dueta "Indigo Girls" dalībniece Emija Reja. "Indigo Girls", kas savus spožākos slavas mirkļus piedzīvoja deviņdesmito gadu sākumā ar tādām dziesmām kā "Hammer and Nail" un "Galileo", nu ir "ieplaisājis". Šo vārdu intervijā sacījusi pati Reja, kas atzīstas, ka šobrīd izbauda savrupību no dueta biedrenes Emīlijas Seiliersas. "Šoreiz es pieprasīju [šo] pauzi [no "Indigo Girls"], jo es gribu realizēt savu projektu, un es jūtu, ka tas mani padara labāku arī [duetam] "Indigo Girls"."

Rejas jaunais albums "Lung of Love" ir tapis aptuveni pusotra gada laikā, daudzām dziesmām rodoties koncerttūres pārbraucienu laikā autobusā vai viesnīcas istabiņā, vai pirms uzstāšanās ģērbtuvē. "Es nestrādāju vairāk kā divas stundas vienā reizē. Es pastrādāju pāris stundas un tad ņemu pārtraukumu," savu darba ritmu atklāj Reja. Viņai līdzi allaž ir dators, diktofons un klade dziesmu vārdiem. Tajos tad arī viss tiek saglabāts. "Ik pa laikam es pie tiem atgriežos, klausos cauri visu, ko esmu sastrādājusi un mēģinu tajā visā atrast, kur ir dziesmas." 

Plate "Lung of Love" ir par Rejai pašai apkārt notiekošo. Draugu kāzu svinīgās ceremonijas laikā viņai radās pārdomas, kas notiktu, ja kāds no klātesošajiem pēc mācītāja uzrunas: "Ja kādam ir kas iebilstams pret šo savienību, lai runā tagad vai klusē mūžīgi!" patiešām arī iebilstu... Šādā fonā radusies albuma dziesma "When You're Gone, You're Gone". Savukārt skaņdarbs "Glow" radies savdabīgas ironijas iedvesmots. "Es kaislīgi ķeru dzīvi, tajā pašā laikā vienmēr esmu nomākta - šīs sajūtas manī notiek vienlaicīgi!"

"Man patiešām, patiešām patīk mana solodarbība," Reja atbild uz vaicājumu, vai solomākslinieces statusā viņa jūtas labi. "Tā [solokarjera] nav tik veiksmīga [kā "Indigo Girls"], bet tas man patīk tik ļoti, ka es to darīšu neatkarīgi ne no kā." Un varbūt labi, ka tā, jo "Lung of Love" patiešām ir reālu lietu, reālu pārdzīvojumu apkopojums mūzikā. Katrā dziesmā ir n-tās norādes uz dzīvi mums tepat apkārt un sevī pašā. "Tu vienmēr vari meklēt iemeslus būt niknam uz kādu, ja tu ielūkojies viņā ļoti dziļi, tieši tāpēc - mēģināsim skatīties augstāk!"




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no Emijas Rejas profila portālā "Facebook".

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 30. janvāris

"Lucero" - "Women & Work" (2012)

Memfisas (ASV) sekstetu (bildēs gan parasti apgrozās tikai četri no viņiem) "Lucero" mēdz dēvēt par "vienu no vissmagāk strādājošajām grupām pēdējo desmit gadu laikā" (www.consequenceofsound.net), jo kopš 2001.gada grupa uzstājas 150-200 reižu gadā, un tūrēs gada laikā atrodas vairāk dienu kā mājās, bet vispār šī kolektīva stāsts aizsākās 1998.gadā. "Women & Work" ir grupas astotais albums, bet pirmais, kurš tā pa īstam nonācis Eiropā. Un tas diez ko neizbrīna, jo agrāk "Lucero" spēlēja tādu vairāk amerikānisku "country-punk" mūziku. Eiropai viņi ir sagādājuši ko mazliet savādāku. "["Lucero"] astotais albums turpina pakāpenisku pāreju no viņu agrīno dienu "country-punk" stila uz smalkāku - "rock'n'soul" Memfisas gaumē," grupas izvēlēto ceļu mūzikā apraksta žurnāla "Uncut" albumu apskatnieks Robs Hjūdžs. 

Ja to visu atšifrē "vienkāršā zinātniskā valodā", sanāk - amerikāņu grupa "Lucero" spēlē savu tautas mūziku (mīļo kantrī), kas apvienota ar tik daudz dažādiem citiem stiliem, ka, godīgi sakot, no tā kantrī tur ir palikuši vien daži griezīgi toņi. Viņos ir kaut kas no "Kid Rock", kaut kas no "Lynyrd Skynyrd". "Women & Work" ir albums, kas pamodina, ne iemidzina - to nu gan jāņem vērā!




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.buffablog.com.

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 29. janvāris

No arhīviem: "T. Rex" - "Electric Warrior" (1971)

1977.gada 16.septembris mūzikas pasaulei bija traģisks - vienā dienā aizsaulē aizgāja divas spožas zvaigznes. Parīzē 53 gadu vecumā sirdslēkme pārsteidza grieķu izcelsmes amerikāņu soprāni Mariju Kallasu, bet Londonā bez divām nedēļām 30 gadu vecumā autoavārijā bojā gāja britu rokmūziķis Marks Bolans. Abas šīs nāves atstāja pēdas un sekas. Par Kallasu šoreiz ne, bet līdz ar Bolana aiziešanu vairs tikai vēstures grāmatu lappusēs savu vietu rada viena no sešdesmito septiņdesmito gadu raženākajām angļu roka apvienībām "T. Rex". 

Lktenīgo avāriju dzērumā izraisīja Bolana draudzene dziedātāja Glorija Džounsa, kas, starp citu, izdzīvoja un plates izdod joprojām. Pārējie "T. Rex" dalībnieki pēc līdera nāves nolēma grupas vēsturei likt punktu. Taču turpmākie notikumi dažādiem mistikas, sazvērestību teoriju un vienkārši "interesantiem" cilvēkiem lika izvirzīt dažādas versijas. 1980.gadā bijušais grupas dalībnieks Stīvs Peregrīns Tūks nosmaka pēc ķiršu kokteiļa iedzeršanas, jo iepriekš lietotais morfīns un kādas "maģiskās sēnītes" neļāva pilnvērtīgi funkcionēt viņa kaklam un visai norīšanas sistēmai. Gadu vēlāk autoavārijā Portugālē 33 gadu vecumā bojā aizgāja arī "T. Rex" basģitārists Stīvs Karī, bet 2003.gadā pēc ilgas aknu cīņas ar alkohola izraisītajām sekām pēdējās ņēma virsroku, un 55 gadu vecumā "aizsaules orķestrī" iesauca bundzinieku Mikiju Finnu. Vai šeit darbs būtu mistisko lietu pārzinātājiem vai pietiktu ar vienkāršu narkologa skaidrojumu, nav šī stāsta mērķis un būtība. Būtība ir "T. Rex" mūzika.

1971.gada albums "Electric Warrior" ir otrais grupai ar nosaukumu "T. Rex", pirms tam trīs plates iznāca kā apvienības "Tyrannosaurus Rex" veikums. Platē ir dažas "visu laiku populārākās" "T. Rex" dziesmas, piemēram, "Get It On" un "Hot Love". Ja bērnību meitenes atceras ar piņķerīgo bižu pīšanu, zēni ar nobrāztiem ceļgaliem, spēlējot kariņus, tad "Electric Warrior" ir spilgta pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu izjūtu vizītkarte, izteikta mūzikā. Septiņdesmitie, bez šaubām, bija rokmūzikas un vispār populārās mūzikas uzplaukuma gadi. Šajā laikā radītās muzikālās vērtības ir pamatā lielākajai daļai mūsdienu stilu un novirzienu. Šī "T. Rex" plate ir apliecinājums tam, ka labai mūzikai pat četrdesmit divi gadi ir nieks - "Electric Warrior" skan bez mazākās naftalīna vai pelējuma smakas. Patiesībā, ja ieklausās, vai tik daudzi mūsdienu kolektīvi neatgriežas pie "T. Rex" skanējuma un muzikālās noskaņas? Ja mājās ir CD plauktiņš ar uzrakstu "Labākie no labākajiem!", "Electric Warrior" tajā ir jābūt acu augstumā - redzamam un sasniedzamam vienmēr!




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 28. janvāris

Dave Stewart - "The Blackbird Diaries" (2011)

Savu muzikālo pamatkapitālu 60 gadus vecais Deivs Stjuarts sakrāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos - no 1981. līdz 1989.gadam iznāca septiņi dueta "Eurythmics" albumi, bet pats duets, protams, sastāvēja no Enijas Lenoksas un Stjuarta. Vēl viens mēģinājums "ielēkt vecajos sieriņos" bija 1999.gadā ar albumu "Peace". Bet, laikam jau sapratuši, ka senču sakāmais par divu reižu kāpšanu vienā un tajā pašā upē ir visnotaļ tuvs patiesībai, abi nolēma mest mieru. Vismaz uz kādu laiku. Bet tie vecie perdeļi senči ir bijuši pareizi arī uzskatos, ka viss, kas notiek, tas notiek uz labu, un "Eurythmics" sadalīšanās mūzikas pasaulei pienesumā devusi divus spilgtus talantus, kas labprāt rosās arī atsevišķi, izdodot soloalbumus, iesaistoties dažādos projektos vai vienkārši rakstot dziesmas citiem. Vārdu sakot, abiem ir bijis, ko teikt.

2011.gadā iznākušais Stjuarta albums "The Blackbird Diaries" ir kārtējais apliecinājums angļa lieliskajam komponista talantam. Ikvienam, kas vēlas apjaust Stjuarta devumu popmūzikai, kā pirmā ābece jānoklausās  viņa 2008.gada dubultalbums "The Dave Stewart Songbook Vol.1". "Would I Lie to You" (dzied Enija Lenoksa), "Old Habits Die Hard" (Miks Džegers), "Midnight in Chelsea" (Džons Bon Džovi) - tie ir tikai daži no piemēriem, kas nezinātāju pārsteigtu, apjaušot, ka tās komponējis neviens cits kā Stjuarts. Un Stjuartam allaž paticis "draugoties" ar saviem kolēģiem - kopprojekti ir viņa gaumē un stilā. Kā šobrīd, kad aktuālakais viņa "kooperatīvs" ir projekts "SuperHeavy", kur viņa kolēģi ir vecais cīņu biedrs Miks Džegers un jaunā biedrene Džosa Stouna, un viņu debijas veikums ir vairāk kā vērā ņemams.

"The Blackbird Diaries" būtu jāuztver kontekstā ar visu augstākminēto. Tas ir Stjuarta dziesmu albums, kura tapšanā atkal piedalījusies plejāde zināmu vārdu - Stīvija Nika no "Fleetwood Mac" ("Cheaper Than Free"), Kolbija Kailāta ("Bulletproof Vest"), Mārtina Makbraida ("All Messed Up"). Tas ieturēts ļoti korektā "pieaugušo popa" stilā, kas brīžiem izklausās kā kaut kā atceres vai veltījuma albums. Un droši vien ir arī! Deiva Stjuarta talantam un nezūdošajam radošumam. Stjuarts ir angļu Raimonds Pauls!





Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rolling Stone: 3,5/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 25. janvāris

Benjamin Gibbard - "Former Lives" (2012)

Ja ņem vērā paša Bendžamina (jeb Bena) Džibārda apgalvojumus, ka albuma "Former Lives" dziesmas ir par viņa dzīvi "pēdējos astoņos gados", varētu šķist, ka šis 36 gadus vecais amerikāņu indīmūzikas vīrs ir visnotaļ mazrunīgs, jo albuma vidējais dziesmas garuma ir aptuveni trīs minūtes. "Bet garumam taču nav nozīmes," reizēm saviem kompleksu māktajiem vīriešiem, acīs skatoties, samuld sievišķi. Un, ja iepriekšējā situācijā tie ir salti meli, tad Džibārda gadījumā - nekādā gadījumā! "Svarīgāks ir apkārtmērs," reizēm piebilst melojošās dāmas, tad meklē lupu un meklē, kur tas mazais, bet apaļais ir. Džibārda dziesmas ar lupu nav jāmeklē, tās visas, skaitā divpadsmit, atrodamas viņa pirmajā īstajā solo albumā "Former Lives". Un, kas zīmīgi, - ja piekrītam iepriekš izteiktajam par apkārtmēru, jā, - Džibārda dziesmām tas tādā gadījumā ir vismaz metrs pusotra...

Mūzikas aktualitāšu sekotājiem, protams, Bena Džibārda vārds nav svešs - viņš ir grupas "Death Cab for Cutie" līderis. Par cik viņš ir arī šīs grupas balss, protams, "Former Lives" skan gaužām līdzīgi slavenajam kvartetam, kurš, starp citu, savu aktuālāko plati "Codes and Keys" izdeva 2011.gada vidū. Taču "Former Lives" tomēr ir kas pavisam cits. Lai arī Džibārda vokāls, protams, nodod, platei ir nedaudz savādāks instrumentālais fons un dziesmu uzbūve arīdzan - piemēram, "Death Cab for Cutie" lieliskajā 2008.gada platē "Narrow Stairs" ir pat nepilnas deviņas minūtes gara, gribētos atzīt - albuma aizkustinošākā dziesma, "I Will Possess Your Heart", kuras lielu daļu aizņem instrumentālas variācijas. Vārdu sakot, "Former Lives" ir daudz, daudz koncentrētāks un daudz personiskāks. 

"Katra dziesma, ko tu uzraksti, ir pa laiku, kurš vairs nepastāv," mūzikas žurnālam "Paste" savos filozofiskajos spriedumos dalās Džibārds. "Vecākai [albuma "Former Lives"] dziesmai ir astoņi gadi, protams, pārējās ir nesenākas." Un šajos astoņos gados Džibārda dzīve metusi trejdeviņus kūleņus. Daži no tiem ir bijuši visai publiski. Par savu alkohola atkarību pats Džibārds ir bijis visai atklāts, bet ne mazāku "dzeltenās" sabiedrības interesi izraisīja viņa laulības un divus gadus vēlāk šķiršanās (2009-2011) ar aktrisi un dziedātāju Zoju Dešaneli, kura, starp citu, zina, ka pastāv tāda valsts Latvija, jo to visnotaļ bieži piemin, spēlējot galveno lomu seriālā "New Girl" (viens no seriāla varoņiem "spēlējis" basketbolu kādā no Latvijas klubiem). Bet katra biksiņu sadzīve ir viņa paša ziņā, un katrs to uz āru iznes tik lielā mērā, cik uzskata par pieņemamu. Vai arī ietērpj to dziesmās, kurās paviršam klausītājam nav iespējams saskatīt to rašanās iemeslu rētas, bet pats dziesmu teicējs jūtas dvēseli atvieglojis, svītru zināmam periodam pavilcis, lai varētu droši un ar svaigu skatu doties dzīvē tālāk.





Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no thefourohfive.com.

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 23. janvāris

Foy Vance - "Melrose EP" (2012)

Jāatzīst, šodien par "dziesminiekiem" sevi sauc katrs, kurš iemācījies uz ģitāras nospēlēt vismaz pāris akordus, sagudrot abstraktu dziesmas tekstu, kura klausītājiem, bez šaubām, jākrīt nožēlas izmisumā par visu savu līdzšinēji izniekoto dzīvi, un atradis pāris ieinteresēto, kas šādu mērkaķošanos patiešām uzskata par labu laika pavadīšanas veidu. Nē, dziesminieki nebūt nav zemē metami! Taisni otrādi - daži no viņiem spēj vienā dziesmā izstāstīt vairāk kā visas pasaules grāmatas kopā ņemtas (kā redzams, pārspīlēšana nav tikai dziesminieku prioritāte...). Un ik pa laikam kāds no tiem iesēžas prātā un nemaz negrib to labprātīgi atstāt. Viens no tādiem ir īrs Fojs Vāns. Par viņu arī šodienas pāris teikumi.

Vāns ir izdevis tikai vienu studijas plati - "Hope" 2007.gadā un daudzas singlplatītes. Arī pagājušajā tapa viena tāda - "Melrose". Tās ir piecas dziesmas. Dziesmas kā pieci pirksti, ar kuriem var izdarīt daudz un dažādas lietas - savelkot kulakā, var kādam uzsist zilu aci, bet var arī kādam parādīt pigu vai noglāstīt galviņu. "Melrose" ir akurāt tāds albums - atkarībā no paša emocionālā "atmosfēra" tas vai nu uzmundrinoši iedunkā (jā, dažreiz arī līdz zilai acij), vai aizstāv, vai, jā,- arī dziedē. Domājams, pēdējā ir vairāk. "Be the Song" ir loperamīds caurejas nomocītiem, "Into the Fire" ibumetīns galvassāpju saēstajiem, bet "Midnight Starlet" penicilīns venērisko slimību kabinetu apmeklētājiem.

Vāna dziesminieka talants nav noliedzams, bet jo vairāk uzrunā viņa nekoncentrēšanās tikai uz pāris ģitāras akordiem. Viņa spēja instrumentāli nevainojami "nokomplektēt" dziesmu nav apšaubāma! Salīdzinot ar "Hope", šajā singlplatē Vāns ir progresējis acīmredzami. Taču arī "Hope", lai arī izklausās tāds kā guļamistabā ierakstīts, patiesībā izvēršas par īstenu piedzīvojumu ikvienam tā klausītājam. Savukārt "Melrose", ja vien ir tāda iespēja, vajag klausīties austiņās, bet patiešām kvalitatīvās, ne tajās iPodu baltajās kakās. Visu singlplati "Melrose" var noklausīties iekš "Deezer", bet albums "Hope" meklējams šeit. Lai šajā epidēmiju laikā veselība turas!


Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no mp3.com.

2013, www.musicstories.lv




otrdiena, 2013. gada 22. janvāris

"BMX Bandits" - "BMX Bandits in Space" (2012)

Ezītis skrēja pa pļavu un visu laiku balsī smējās. Kad zaķītis viņam jautāja, kāpēc viņš skrienot visu laiku smej, adatainis atbildēja: "Bet krāniņš, slīdot gar zāles stiebriem, kut!" Un aizskrēja smiet tālāk. Noklausoties skotu apvienības "BMX Bandits" jaunāko plati "BMX Bandits in Space", katrs sajutīs sevī šo ezīti. "Still (With Plectrum)" būs kā māllēpes lapa, "Beautiful Friend" - svaigas melisas spalvainais stumbriņš, "Like the Morning Sun" - vesels pušķis savdabīgo smaku ziediņu govmīzeņu! Bet vēl jau ir kāds suņuburkšķis, ceļmallapa un visa pārējā pļavās sastopamā flora! Un arī tā atrodama Duglasa T.Stjuarta 1986.gadā dibinātā dudzgalvainā kora "BMX Bandits" jaunākajā repertuārā.

Lai neizbaida "BMX Bandits in Space" ievadošā šalkoņa ar nosaukumu "In Space". Tas, kas seko pēc tam, ir... pat grūti to kaut kā nodēvēt. Ķircinošā "Listen to Some Music", savā ģenialitātē grūti nodefinējamā "All Around the World" - tās ir tikai divas virsotnes, uz kurām aizvedīs šīs 50 albuma minūtes. Jaunā plate grupai, izskatās, ir pirmā piecu gadu laikā - oficiālajos almanahos viss apstājas ar 2007.gada "Bee Stings", un nekas vairs neturpinās! Varbūt Stjuarts ar kolēģiem tiešām devies izplatījumā un šīs zemes atskaites sistēma tam vairs nav saistoša? Ja tā, tad ir pilnīgi skaidrs, kāpēc, albumu klausoties, ir sajūta, ka lido kosmosa kuģī. Bet tādā, kas ceļo nevis augstumā, bet laikā. Reičela Elisone žužina gluži kā Nensija Sinatra sešdesmitajos, bet sadarbībā ar "Cineplexx" jeb Sebastianu Litmanoviču tapusī dziesma "Elegant Love" liek uzspīlēt kājās vairs sen nederošās balinātās džinsas, kuplo matu rotu, kas savu maksimālo vienību skaitu uz kvadrātcentimetru jau sen pārdzīvojusi, ieziest ar cukurūdeni un doties trakā dejā, skanot kaut kam no astoņdesmito lēnajiem disko! Jā, "BMX Bandits" dod vaļu fantāzijām...




Papildus resursi;

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

Joe Cocker - "Fire It Up" (2012)

Pēc diviem gadiem maijā Džo Kokers svinēs 70.dzimšanas dienu. Tā paša gada novembrī Tīnai Tērnerei paliks apaļi 75. Nebūs melots, ja šos abus nosauktu par mūsdienu popmūzikas omīti un opīti. Tikai, atšķirībā no Tērneres, kura aktīvi vairs nemuzicē - viņas beidzamā studijas plate "Twenty Four Seven" iznāca nu jau 14 gadus senā pagātnē, Kokers turpina štancēt vienu albumu pēc otra. Ar apskaužamu regularitāti - viens albums 2-3 gados - vecais, labais Džo ir nonācis pie skaitļa divdesmit trīs. Pagājušā gada nogalē iznākušais albums "Fire It Up" ir Kokera divdesmit trešais studijas veikums!

Nekā jauna, nekā svaiga - tieši tas, kas vajadzīgs! Džo Kokers ar albumu "With a Little Help from My Friends" debitēja 44 (!) gadus atpakaļ - 1969.gadā. Kopš tā laika viņš allaž ir bijis uz skatuves, izgājis cauri ellei un liesmām, un joprojām pulcē klausītāju tūkstošus, kur vien uzstājas. Kokers jau sen izdarīja droši vien pamatotu secinājumu, ka viņam pašam nebūt nav jāiespringst ar komponēšanu, ja apkārt ir tik daudz skaistu, citu komponistu sacerētu skaņdarbu - ņem tik un dziedi! Jau savā otrajā albumā "Joe Cocker!" (1969) mākslinieks iztika bez nevienas savas sakomponētas dziesmas, tiesa, vēlāk šad tad pa kādai iespraužot starp klasiku, ko Kokers tā allaž mācējis "poptimizēt".

"Fire It Up" ir no Kokera vitālajiem albumiem. Reizēm karjerā viņš ir mēģinājis tā kā paniekoties ar kaut ko blūzam līdzīgu ("Organic", 1996), bet laikam jau Kokera stils ir būt roķīgākam. Tiesa, nosaukt viņu rokmūzikas pārstāvi gan būtu pārgalvīgi, bet tāds "adult-pop" nozares stūrakmens Kokers ir pilnīgi noteikti. "Fire It Up" ieturētā stila ziņā ir līdzīgs, manuprāt, Kokera vislabākajam popa albumam "No Ordinary World" (1999). Vien lieku reizi nākas secināt, ka Kokeram, neskatoties uz solīdo vecumu, aizvien piestāv un sanāk dziedāt ātras un enerģiskas dziesmas. Arī lēnās, protams, piepalīdzot pakaļdziedātājām, Kokeram sanāk - vienīgi koncertos, skatot arī "bildi", pie šīm dziesmām allaž jāpasmīn, jo Kokers, tās izpildot, nekad īsti nezina, kur bāzt rokas, kas pie ātrajām dziesmām parasti aizņemtas kā spēlējot kādas neredzamās klavierītes.




Albuma vērtējums: 7/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 18. janvāris

"Madness" - "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da" (2012)

"Es domāju, mēs esam pasaules labāko grupu trijniekā!" mūzikas žurnālam "Uncut" lepni paziņo Grēms Makpērsons, vīrs, kurš turējis grupas "Madness" vokālo saimniecību savās rokās jau kopš 1977.gada. 2012.gads grupai esot bijis "neparasts" - uzaicinājums koncertēt gan karalienei Bekingemas pilī, gan Londonas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā. Pagājušā gadā iznāca arī "Madness" desmitais studijas albums "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da", kura nosaukums ir vārda "Jā" tulkojums uz dažādām valodām, tai skaitā spāņu, krievu, franču un vēl vesela lēruma. Protams, ar "Madness", kā jau ar grupām, kas kādu laiku klusējušas un tad atkal parādījušās pie apvāršņa, novērojama vecā tendence - daļa mūzikas mīļu uzskata, ka viss, kas no grupas nācis pēc 1992.gada atkalapvienošanās, ir nekas cits kā nosaukuma atražošana. Tomēr no formālā viedokļa tā nav taisnība - līdz šai dienai grupā "Madness" spēlēja viss tās agrāko laiku kodols, izņemot Maiku Bedfordu, kas grupu pameta 2009.gadā.

"Madness", protams, lielāko popularitāti guva astoņdesmitajos ar tādiem hītiem kā "Our House" ("muzikāli vislielākā mūsu neveiksme", (Makpērsons)), "House of Fun" (abi 1982), "Yesterday's Men" (1985) un "It Must Be Love" (1981). Pēc atgriešanās "Madness" spējusi iekustināt vien savu mājas publiku - ārpus Apvienotās Karalistes viņu praktiski nav vispār! Šādā fonā britu septiņnieks arī mierīgi čubina pēdējos padsmit gadus. Un tas pats attiecas arī uz jauno albumu ar garo nosaukumu, kas atgādina apjukuša gaiļa brēcienu, kas attapies, ka nupat laupījis tikumu nevis kādai vistai no sava harēma, bet grīdas lupatai, ko vājā kūts apgaismojuma dēļ uzskatījis par "tīri ņemamu čiepiņu".

Mums, latviešiem, pieņemt "Madness" ir viegli, jo mums ir pašiem savs "Madness"! Saucās "Labvēlīgais Tips". Apgalvot jau nevar, bet pieļaut gan, ka, varbūt, Freda muzikālais projekts tapis, daļēji iespaidojoties no šiem britu jautruļiem. Arī viņi ir vesels miniorķestris, arī viņi izmanto instrumentus pūšamos un pārsvarā ir jautri. Neviena kārtīga ballīte nav iedomājama bez kādas "Labvēlīgā Tipa" vai "Madness" dziesmas! Tomēr - visiem, kas grib iepazīt šos angļus visā pilnībā, jānoklausās vismaz viņu labāko dziesmu kompilācija (ieteicams "Total Madness", 2009), ja ne visi viņu astoņdesmito gadu albumi. Ko nevar nepamanīt - "Madness", šķiet, kļuvuši "sintētiskāki". Izklausās, ka nu lielāka slodze ir programmējamai aparatūrai. Bet nu - piecdesmit gadu vecumā jau arī nevar tā ārdīties kā divdesmit... Vārdu sakot, "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da" obligāti ir jānoklausās! Vai būs vēlme to dzirdēt atkal un atkal, tas gan ir labs jautājums...




Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
NME: 2/10
The Observer: 3/5
Allmusic: 4/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

No arhīviem: "The Blue Nile" - "Hats" (1989)

Skotu trio "The Blue Nile", no malas raugoties, dzīvo ļoti lēni. Kaut arī Pols Bukanans, Roberts Bells un Pols Džozefs Mūrs savu muzikālo apvienību dibināja jau tālajā 1981.gadā, tam šo trīsdesmit divu gadu laikā iznākuši vien četri studijas albumi. Pie kam - ne visi kaut kad sākumā, bet tā vairāk vai mazāk izkliedēti šajā gandrīz trešdaļas gadsimta laika nogrieznī. Tiesa, aktuālākajam "The Blue Nile" veikumam platei "High" ir jau teju desmit gadu gara bārda. "Hats" ir grupas otrais albums, kas iznāca 1989.gadā. Pēc debijas plates "A Walk Across the Rooftops", kurā puiši eksperimentēja gan ar skaņu, gan dziesmu radīšanu vispār, "Hats" jau tiek dēvēts par "lielāku un siltāku" ("Uncut"). Tas droži vien izskaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, visi pieaug, visi nobriest (cits vairāk, cits mazāk). Otrkārt, pati dzīve piespiež mainīties - uzsākot darbu pie "Hats", grupas dalībnieku psiholoģiskais fons, maigi sakot, bija nekāds. Bukananam nesen bija izšķīrušies vecāki, bet Mūrs apglabājis tēvu. 

Albuma tapšana prasīja ļoti lielas pūles - trio vairs nespēja sastrādāties, katram bija galvā savi "putni". Sākās konflikti, tika radītas dziesmas, kuras, puiši jau tad zināja, nekad neieraudzīs dienas gaismu. "Mēs visi toreiz bijām jauni un karstgalvīgi," tagad atceras Bells un piebilst: "Mums tās [ierakstītās dziesmas] likās tik ellišķīgas, ka mēs nemaz negribējām tās vēlreiz dzirdēt. "Lērums lietu bija zudušas. Mīļu, jauku lietu," savu iekuru atmiņu ugunskuram piemet "The Blue Nile" skaņu inženieris Kulums Malkolms. Iestājās pauze trīs gadu garumā, un tad, gan ierakstu kompānijas "Linn" skubināšanas iespaidā un laikam jau arī tāpēc, ka varēja visam atkal pieķerties svaigu skatu, atlikušais "Hats" albums tapa ierakstīts "mērkaķa ātrumā". 

Lai arī kopš albuma iznākšanas pagājuši jau 24 gadi, joprojām "Hats" tiek uzskatīts par vienu no 80.to gadu labākajiem albumiem vispār! 2000.gadā mūzikas žurnāls "Q", kas "Hats" ir novērtējis ar augstāko iespējamo punktu skaitu (5/5), ievietoja plati sevis veidotā topa "Visu laiku labākie britu albumi" 92.vietā... Nu labi, varbūt šis nebija labākais piemērs, taču jebkurš tops ir subjektīvs. Tas, ko cilvēks no 2010.ajiem gadiem atradīs platē "Hats", ir pārdomu un secinājumu palete. Džeziski vieglā "Let's Go Out Tonight", 80./90.to gadumijai tik raksturīgā popa manierē ieturētās "Headlights On the Parade" un "Saturday Night" ļauj šo albumu baudīt ne tikai, grimstot nostaļģijā, kam nu tāda saistībā ar "The Blue Nile" pastāv, bet arī secinot, cik sasodīti mūsdienīgi skan šis gandrīz gadsimta ceturtdaļu senais albums! 




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

"Redd Kross" - "Researching the Blues" (2012)

Nezinātājam, ausīs nonākot grupas "Redd Kross" platei "Researching the Blues", domu mākonī izkristalizējas ideja vai viedoklis, ka šie ir vieni kārtīgi, rokmūzikas pārņemti censoņi, kas veiksmīgi sper savus debijas soļus mūzikas industrijas purvainajos plašumos. Viņu rokenrols skan mūsdienīgi, paši ir vitāli un solistu sniegums iedvesmo lieliem darbiem, jo tajā jaušama nebeidzama enerģija, kāda raksturīga nepieredzējušai jaunībai. Un tad, pašķirstot mūzikas enciklopēdijas, rodas, nē - ne vilšanās, bet pārsteigums gan. Kalifornijas (ASV) grupa "Redd Kross" lepojas ar jau 35 gadus senu vēsturi! Jā, 1978.gadā savus talantus kopā sameta brāļi Džefs un Stīvs Makdonaldi, lai, piepalīdzot vēl dažiem draugiem, radītu šo ģitārroka vienību.

Tiesa, pat "Redd Kross" daiļrades pazinēji saka, ka "Researching the Blues" ir kaut kas jauns un savādāks. Grupas iepriekšējais albums "Show World" klajā nāca 1997.gadā, un par šiem piecpadsmit gadiem notikušas tādas pārmaiņas, ka mūzikas žurnāls "Paste" veterānu kvartetu nodēvējis par ""Redd Kross 2.0" neticamo debiju". 

Tas, ko klausītājs sagaidīs, baudot brāļu Makdonaldu jaunāko veikumu, ir - nekādas īdēšanas un gaušanās, kas tik pierasta mūsdienu mūziķu virs trīsdesmit (Makdonaldiem ir ap 50) daiļražu dienaskārtībā. Vien enerģisks, Bītlu labākajās tradīcijās balstīts rokenrols, kas sniegs patiesu gandarījumu. "Researching the Blues" satur tādus gara uzlabošanas komponentus (dziesmas) kā vieglprātīgo "Dracula's Daughter", popmūzikas himnai līdzīgo īso (tikai 1:45) "Meet Frankenstein" un vēl septiņas "zālītes", kuras savu uzdevumu - uzlādēt klausītāju labām domām, lai tas varētu veikt labus darbus - izpilda nevainojami. "Researching the Blues" noklausāms šeit.



Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.thepowerpop.com.

2013, www.musicstories.lv





otrdiena, 2013. gada 15. janvāris

Kate Bush - "50 Words for Snow" (2011)

Kad man bija kādi 6 gadi, opaps mani aizveda uz cirku. Bija iegriezies Rietumvācijas cirks, un rādīja trikus, burvestības un daudz ko citu. Man vislabāk patika poniju dresētāja. Atceros, toreiz iedomājos, ka es varētu ar viņu apprecēties. Bet ne jau tāpēc, ka man viņa tik ļoti patika, bet gan tamdēļ, ka man patika tie poniji. Opapam vislielāko sajūsmu izraisīja dresētas cūkas. "Saproti, dēliņ," viņš man pēc tam teica, "no tām cūkām pēc pāris gadiem izceps karbonādes, tāpēc jo īpaši jāapbrīno, ka tagad tās brauc ar velosipēdu un lēkā pēc dresētāja komandas! Un klauni! Tie toreiz likās baigi smieklīgi. Un arī šajā sakarā vectēvam bija ko teikt: "Redzi, klauni patiesībā meistarības ziņā ir virs visiem pārējiem trupā, jo viņiem viss - žonglēt, taisīt baisus trikus un visu pārējo - jāprot tik labi, lai to varētu parādīt kā smieklīgu joku!"

Šī saruna atausa atmiņā tagad, pēc daudziem, daudziem gadiem. Klausoties angļu veterānes Keitas Bušas jaunāko albumu "50 Words for Snow". Pirmkārt, tas pat ļoti atbilst savam nosaukumam - noskaņa, ko Buša rada savās tikai septiņās plates dziesmās, ir akurāt tāda, kādu šobrīd redzam pa logu - balta, salta un apcerīga. Viņas veikums ir liekams vienā "ziemas dziesmu" plauktiņā ar Torijas Emosas 2009.gada plati "Midwinter Graces" - starp citu, iesaku šo albumu trakajā Ziemassvētku laikā, kad no "traditional jungle bell" jau vēmiens nāk. Kur klauni? Keita Buša. Viņa dažās dziesmās apzināti dzied tik šķībi, ka liekas - va vellos, vai tikai Bjorkai kaut kas jauns nav iznācis?! Bet nē - tā ir tikai tāda klauna ākstība, kas iederas dziesmu koncepcijā, bet kuru tā realizēt spēj tikai pilnīgs sava aroda lietpratējs.

Slāņi, ko satur Bušas "50 vārdu sniega dziesmas", nav vienkārši aprakstāmi. Tie ir jāizjūt. Tam ļoti palīdz pieaicinātie viesi - īpaši mans Eltons. Eltons Džons! Viņa "piedziedātā" dziesma "Snowed In at Wheeler Street", protams, ir šajā albumā mīļākā, taču ir jāatzīst, ka plate tomēr ir klausāma kā viens vesels, un galvenais noteikums - daudz, daudz reižu pēc kārtas! Pienākot brīdim, kad visi pasaules noslēpumi jums ir skaidri un jautājumi atbildami,  gan slēdziet plati ārā! Jo nākamais līmenis jau būs neapturama kāre kļūt par klaunu...




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

Brūss Springstīns - žurnāla "Uncut" 2012.gada cilvēks!

Mūzikas žurnāls "Uncut", kā jau daudzi izdevumi, decembrī izvērtē aizejošo gadu un nosauc, savuprāt, labākos albumus, to pārizdevumus, grāmatas un filmas. Par "Uncut" "2012.gada albumu", piemēram, nosaukts Leonarda Koena "Old Ideas", labākais pārizdevums jeb "reissue" - grupas "Can", kas pastāvēja Rietumvācijā no 1968. līdz 1991.gadam, trīs disku izdevums "The Lost Tapes". Par aizgājušā gada izcilāko grāmatu "Uncut" veidotāji nosaukusi Pīta Taunšenda no "The Who" autobiogrāfiju "Who I Am?", bet labākās filmas godā kinolente ar ekoloģisku piesitienu - jaunās paaudzes režisora Bendžamina Zeitlina (Benh Zeitlin) "Beasts of the Southern Wild". Tomēr galvenā balva, foto uz vāka un apraksts piecu žurnāla atvērumu plašumā tikusi nevienam citam kā amerikāņu roka veterānam Brūsam Springstīnam.

KĀPĒC SPRINGSTĪNS?

Atbilde uz šo jautājumu nav tālu jāmeklē. Lai arī iesākumā liekas, ka "Gada cilvēka" tituls Springstīnam iešķiebts, galvenokārt pateicoties viņa pagājušā gada augsti novērtētajam albumam "Wrecking Ball", tas nebūt nav vienīgais iemesls. Pērn 23.septembrī Springstīnam apritēja 63 gadi. Dienu iepriekš, kārtējā "Wrecking Ball" tūres koncertā ar pašceptu kūku uz skatuves sveikt dēlu dzimšanas dienā kāpa viņa mamma Adele. Ne velti "Uncut" 2013.gada janvāra numurā, aprakstot iemeslus "Gada cilvēka" titula piešķiršanai, ne reizi vien tiek uzsvērts Springstīna vecums. Pagājušā gada 27.oktobrī ASV pilsētā Pitsburgā notiekošais Springstīna tūres kārtējais koncerts, kurš tiek aprakstīts žurnālā, nosaukts par "līdz šim labāko", to pašu sakot arī par visu "Wrecking Ball" tūri. 

Springstīns un viņa pavadošā grupa ir vīri labākajos gados - katrs ar savām vainām un kaitēm. Dažādu instrumentu meistars Nils Lofgrīns (61) kādu laiku atpakaļ veica gūžas protezēšanas operāciju, bet bundzinieks Maks Veinbergs (61) 2010.gadā pārcieta 20 stundu garu sirds vārstuļu protezēšanas operāciju. Abi atkal ir ierindā, bet visiem priekšzīmi rāda pats Springstīns, savos gados koncerta laikā nepārtraukti pārvietojoties pa skatuvi un publiku, un dažos koncertos, piemēram, Ņujorkas Apollo teātrī, uzrāpjoties pat uz otrā stāva balkona malas un staigājot pa īpaši izveidotām stalažām balkona ārpusē. "Cik tev, puis,  gadu?" koncerta laikā kārtējā komunikācijas tūrē ar skatītājiem vienam no viņiem vaicāja Springstīns. "Sešpadsmit," mulsais jauneklis atbildēja. "Bet man astoņpadsmit - prātiņā!" atbildēja Springstīns un turpināja pirms sarunas iesākto dziesmu "My City of Ruins". Bet tie ir meli! Springstīns ir astoņpadsmit gadīgs puika ne tikai prātiņā - jo kā gan citādi lai izskaidro "Wrecking Ball" tūres koncertu, kas norisinājās Helsinku Olimpiskajā stadionā pagājušā gada 31.jūlijā? Tas kļuva par tūres garāko koncertu, kurā 33 dziesmas Springstīns un Co nospēlēja četrās stundās un sešās minūtēs...

POLITIKA

Springstīns nekad nav slēpis savus politiskos uzskatus, nav centies būt korekts, visiem izpatīkošs savos izteicienos, tāpēc ir nācies dzirdēt viņam piedēvētu "Nācijas sirdsapziņas" titulu. Interesanti, ka pats Springstīns no šāda titula neatgaiņājas, bet savus uzskatus godīgi publisko. "Es neesmu profesionāls [prezidenta vēlēšanu] kampaņu veidotājs un katrus četrus gadus neizvēlos kādu čali, kam sekot," Springstīns komentē, kāpēc 2004.gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš piedalījies Demokrātu partijas kandidāta Džona Kerija priekšvēlēšanu aģitācijas tūrē. "Bet [ASV prezidenta Džordža] Buša [valdīšanas] gadi bija tik šausminoši, tik vulgāri katastrofiski, ka tu nevarēji vienkārši sēdēt malā un noskatīties." Kerijs toreiz zaudēja. Un pēc četriem gadiem Springstīns atkal bija ierindā - šoreiz aiz Baraka Obamas muguras. Un šajā reizē veiksme garām nepagāja. Kad pagājušā gadā pienāca laiks Obamu pārvēlēt vai ievēlēt viņa vietā citu ASV prezidentu, daudzi amerikāņi bija vīlušies - kā nekā lērums solījumu par tādiem arī palika, skaļākais no kuriem bija Obamas apņemšanās, stājoties amatā, slēgt bēdīgi slaveno Gvantanamo cietumu.

"Viņš saglabāja dzīvu "General Motors", viņš dabūja [cauri] likumu par veselības aprūpi, viņš nogalināja Osamu Bin Ladenu, un viņš atveseļoja augšējos varas ešalonus," Obamas labos darbus nebeidz uzskaitīt Springstīns, neiztiekot arī bez kritikas. "Es uzskatu, ka Gvantanamo [cietumam] jau būtu jābūt slēgtam, bet viņš mūs ir dabūjis ārā no Irākas un domāju, ka drīz tas pats notiks arī Afganistānā." Un amerikāņi Springstīnam noticēja - Obama joprojām ir savā vietā, bet pats Springstīns būtiski pieaudzējis savu ietekmi amerikāņu acīs.

BOBS UN ELVISS - PĀRI VISAM!

Gribētos teikt: "Pie velna politiku un politiķus!" Bet tā nevar, jo Springstīna dziesmas jau lielā mērā ir politiski lozungi. Albums "Wrecking Ball" ir pilns ar dusmām pret valdību, bankām, nabadzību. Pirms albuma izdošanas Springstīns tik kvēls Obamas aizstāvis vairs nebija, kā četrus gadus atpakaļ, sakot, ka arī viņam jāuzņemas sava daļa vainas par stāvokli ASV. Kāda tur daļa? Visa vaina! Bet laikam jau Springstīns saprata, ka īstas alternatīvas Obamam nav un neatteicās atbalstīt kampaņu arī šajā reizē. Tas nu ir skaidrs, ka Springstīns ir allaž bijis sociāli aktīvs un mācējis savas idejas, ietērptas dziesmās, pārvērst bezmaz par nācijas himnām. Bet no kā ietekmējies ir viņš pats?

Izrādās, galvenie ceļa rādītāji bijuši Bobs Dilans un Elviss Preslijs. "Ja jūs 50-ajos, 60-ajos bijāt jauns, jums viss likās neīsts - visur, kur jūs pagrieztos. Bet jūs nezinājāt, kā to pateikt. Nebija tādas valodas, lai to aprakstītu. Jūs jutāties vienkārši dirsā, bet nebija vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Tad atnāca Bobs un iedeva mums šos vārdus. Iedeva mums šīs dziesmas. (..) Viņš mums deva vārdus, lai mēs saprastu savas sirdis." Savukārt Springstīna liktenīgā sastapšanās ar Presliju notika 1956.gadā Eda Salivana televīzijas šovā. "Tas bija vakars, kad es sapratu, ka baltais cilvēks var paveikt burvestības."

Mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālists Endijs Gils, kurš, veidojot rakstu par Springstīnu kā 2012.gada cilvēku, pabija gan pieminētajā Pitsburgas koncertā, gan aizkulisēs tikās ar pašu laureātu, secina, ka patiesībā Springstīns šobrīd, iespējams, ir savas karjeras augstākajā punktā. Viņa ietekme ASV ir tikai augusi, viņa "par vienkāršo cilvēku" dziesmu teksti ir tuvi miljoniem to adresātu, un pats Springstīns radoši un fiziski šobrīd spējis sevi iecelt teju ikonas statusā. Reālas, cilvēcīgas un sava ceļa ejošas ikonas.

Turpinājumā pilns jau pieminētā Pitsburgas 2012.gada 27.oktobra koncerta audio ieraksts.


Foto no interneta resursiem.

2013, www.musicstories.lv