Var jau, protams, teikt (un tā būs taisnība), ka leģendārajā amerikāņu kvartetā "Eagles" dzied visi čeri tā dalībnieki - vienādi dūšīgi un debešķīgi. Bet, kolīdz paklausies Dona Henlija solo plates, top skaidrs, ka, acīmredzot, viņam no četriem ir garākais kakls, kas mikrofonam ļauj piekļūt vistuvāk. Jo Henlija "kā viskijs nogatavinātā" ("Rolling Stone" citāts) balss - tā ir "Eagles" balss!
Sešdesmit astoņu gadu vecumā ticis pie pirmās solo plates piecpadsmit gadu laikā, Henlijs gremdējas pagātnē, aprušina un notīra savas saknes. Atgriežas pie tā, ar ko kādreiz sāka - kārtīgu kantrī! Tajā viņš dzīvoja vēl ilgi pirms "Eagles", ilgi pirms šobrīd Amerikā piedzīvojamās kantrīmūzikas histērijas. Vienpadsmit dziesmās Henlijs izstāsta savu mūzikas stāstu, kurš sastāv gan no oriģinālām dziesmām, gan vairākām kaverversijām, piemēram, "The Louvin Brothers" 1955.gada hita "When I Stop Dreaming", ko Henlijs izpilda kopā ar citu leģendu Dolliju Pārtoni (jāatzīst, plates briesmīgākā dziesma tās pārāk tradicionālā "kantrisma" dēļ).
Vispār albumā viesu netrūkst. Ievaddziesmā "Brambie Rose", ko Henlijs dzied duetā ar šā brīža Amerikas vienu no spožajām kantrī zvaigznēm Mirandu Lambertu, kā mikls bebrs no duļķainas upes pietekas starp diviem romantiski noskaņotiem personāžiem pēkšņi izlien Miks Džegers. Turpat galvas ik pa laikam pabāž arī Martina Makbraida un Merls Hagards - Amerikas kantrīmūzikas skatuvēm labi zināmi mūziķi.
Kantrīfobiem no plates "Cass County" kā mironim no svecēm jābēg nav. Ja pat šo rindu autors to varēja noklausīties, tas būs pa spēkam ikvienam. Jo Henlijs, tik daudzus gadus pavadījis vienā no pasaules pelnošākajām grupām, lieliski saprot, cik tālu ar tām savām saknēm var iet, lai neaizbaidītu tos, kam līnijdejas nav lemtas, jo vienkārši nekad nespēj nostāties taisnā rindā kopā ar citiem. Vai arī allaž aizmirst mājās kovboja cepuri.
Glins Džonss (72) ir viens no pieredzes bagātākajiem popmūzikas producentiem, kura aizbilstamo listē ir ne vien "The Beatles", "The Rolling Stones" un "The Eagles", ne vien "The Who", "Led Zeppelin" un "The Clash", bet vēl daudzas, daudzas citas mūzikas zvaigznes. Viņa pirmais producētais bija "Steve Miller Band" 1968.gada debijas albums "Children of the Future", bet vēl dažus gadus atpakaļ Džonss strādāja pie "Band of Horses" un Raiena Adamsa platēm. Viņš arī izstrādājis īpašu bungu ierakstīšanas metodi, kuras būtība slēpjas pēc pareizas shēmas novietotos mikrofonos. To tā arī sauc par "Glina Džonsa metodi", un to mūsdienās praktizē vai visas profesionālās ierakstu studijas.
Protams, diendienā esot blakus tādām slavenībām, ar tām komunicējot vai vienkārši esot kāda strīda vai diskusijas lieciniekam, ar gadiem rodas apziņa, ka varbūt dažas no lietām būtu jādara zināmas arī pārējai pasaulei. Un pirms mēneša, 13.novembrī, izdevniecība "Blue Rider Press" laida klajā Džonsa sarakstīto atmiņu grāmatu "Sound Man". Tajā ir aprakstīti producenta piedzīvojumi ierakstu studijā un, kā jau minēts, atklātas dažas līdz šim plaši nezināmas popmūzikas vēstures aizkulises.
DILANA SAPNIS APVIENOTIES AR BĪTLIEM UN ROLLING STONES
1969.gada nogalē dziesminieks Bobs Dilans tā starp citu aprunājies ar bītlu Džonu Lenonu, un šīs sarunas laikā licis viņam priekšā ideju ierakstīt kopīgu albumu - Dilans, "The Beatles" un "The Rolling Stones". "Man viss bija skaidrs," grāmatā raksta Džonss. "Mēs apkopotu labāko no Mika [Džegera] un Kīta [Ričarda], Pola [Makartnija] un Džona [Lenona], Boba [Dilana] un Džordža [Harisona], un pēc tam mēs izvēlētos labāko ritma sekciju no divām grupām tā, lai tā atbilstu konkrētai dziesmai." Makartnijs un Džegers šo ideju nocirtuši jau saknē. Diez, kāpēc gan?...
DŽONSS NO SIRDS PRIECĀJIES PAR "THE EAGLES" DARBA UZTEIKUMU
Pēc tam, kad Džonss bija producējis pirmos divus "The Eagles" albumus, grupa nolēma, ka viņi tomēr vēlas kļūt roķīgāki, un 1974.gada albuma "On the Border" ieraksta laikā viņi Džonsu atlaida. "Man [vienalga] nebija nekādas iespējas palikt kopā ar viņiem, ņemot vērā, kas notika turpinājumā - samērā smagu vielu lietošana, simtiem stundu studijā ar grupu, kurā viens otram [ķeras] pie rīkles..."
BĪTLU KRUĪZS
Polam Makartnijam bijusi ideja noorganizēt Bītlu kruīzu - kuģi, kurš pārpildīts ar grupas faniem, atvērto skatuvi amfiteātra formā, kaut kur pie Tunisijas. "Let It Be" ieraksta sesijas laikā tapusī ideja tā arī nekad netika realizēta, taču par iespējamo kruīzu visvairāk bija uztraucies Ringo Stārs, "kuru, galvenokārt, uztrauca, kāda tur varētu būt pārtika," raksta Džonss.
Glina Džonsa grāmatu "Sound Man" var iegādāties šeit.
Rakstā izmantotos faktus fragmentu veidā publicējis žurnāls "Rolling Stone".
Raksta ievada kolāžā bildes no raindance.org, thebeatles.com, rollingstone.com.
Leģenda vēsta, ka Džeksons Brauns (66), nupat pabeidzis vidusskolu, ar kaseti, kurā mājas apstākļos bija ierakstījis vairākas savas dziesmas, devās uz ierakstu kompāniju "Elektra Records", lai noslēgtu līgumu par albuma izdošanu. Viņam nesanāca, jo kompānijas pārstāvis norādījis, ka Brauns "dzied ne visai labi". "Es iznīcināju vairākas [šīs kasetes] kopijas," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" apgalvo Brauns. Bet ne visas. Folkmūziķis Toms Rašs, bijušais "The Velvet Underground" solists Niko (Nico) un vēl daži kolektīvi novērtēja Brauna komponista talantu, un vairākas no kasetē ierakstītajām dziesmām pārveidoja savās versijās. Tādā kārtā Brauns kā komponists kļuva pazīstams vēl pirms paša debijas albuma "Jackson Browne" (1972) iznākšanas. Taču pirmais lielais Brauna panākums bija dziesma "Take It Easy", ko viņš 1972.gadā sarakstīja tā kā sev, bet viņa draugs Glens Frejs to vēlējās izmantot savas grupas "The Eagles" repertuārā. Vārdu sakot, Brauns ir viens no tiem komponistiem, kam savas mantas (lasi, dziesmas) arī citiem izdāļāt nu nemaz nav žēl.
"Standing In The Breach" ir jaunākais Brauna solo albums. "Lielisks, iedvesmojošs, brīvības garu nesošs," šie ir daži no vārdiem, ar kādiem mūzikas prese slavina plati. Bet tie ir tikai vārdi. Patiesība ir mūzikā. Un lai to atrastu, vismaz, kas attiecas uz Brauna mūziku, pirms "Strand In The Breach" ieteicams noklausīties kādu no viņa septiņdesmito gadu albumiem, kaut vai labāko dziesmu izlasi. Patiesība, kas vienā brīdī izsprāgs kā pirdiens rāmai govij pirmdienas rītā, vēstīs skaidri un gaiši: savu ģēniju nenoslēpsi! Sevišķi, ja esi izdevis četrpadsmit plates, gandrīz katra no kurām liek klausītāja garam un dvēselei, ja ne uzsprāgt, tad labsajūtā burbuļot pilnīgi noteikti.
"Ričards Niksons tika ievēlēts par prezidentu. Demokrāti bija zaudējuši uzticību, tāpēc Niksons uzvarēja. Viņš Amerikas cilvēkiem daudz meloja un, cita starpā, iebruka Kambodžā. Niksons nekavējoties zaudēja jaunāko paaudzi [kā vēlētājus]. Viņš bija elitārs. Ja jūs tajā laikā armijā kādam pajautātu, kāpēc viņš dodas uz Vjetnamu karot, neviens nevarētu atbildēt. Visbiežākā atbilde tolaik bija valstu krišanas komunismā domino efekta apturēšana. Iespējams, īstā atbilde bija neļaut apstāties kara mašīnai... un bizness." Šo rindu autors nav kāds vēsturnieks ar arhīvu putekļos notraipītu degungalu. Tas nav arī citāts no kāda bijušā politiķa memuāriem. Šī ir amerikāņu mūziķa Džona Fogertija dzīves pieredze un secinājumi.
Kāpēc mūziķim šādas atklāsmes tieši šobrīd? Tas ir vienkārši - 68 gadus vecā leģenda Fogertijs šogad izdevis jaunu plati, kas ir četrpadsmit viņa dziesmu tāda kā retrospekcija, bet jaunās skaņās. Protams, Džona Fogertija vārds komentārus neprasa - viņš ir slavenās grupas "Creedence Clearwater Revival" dibinātājs. Šīs grupas izpildītās un Fogertija sacerētās dziesmas kā "Have You Ever Seen The Rain?" ("Pendulum", 1971), "Who'll Stop The Rain" ("Cosmo's Factory", 1970) un "Proud Mary" ("Bayou Country", 1969) ir klasika, ko nereti atdzīvina gan zināmi skatuves vārdi, gan savu pirmo klausītāju "kapitālu" cenšas sakasīt pavisam zaļi jaunuļi, kam savu dziesmu vēl nemaz nav. "Creedence Clearwater Revival" mūžs bija īss - grupa pastāvēja no 1967. līdz 1972.gadam -, bet ražīgs. 1969.gadā vien tai iznāca veseli trīs albumi! "Toreiz [1969.gadā] mana muzikālā karjera bija patiešām lidojumā. (..) Es nepārtraukti rakstīju dziesmas. Bija svētdienas pēcpusdiena, kad manai toreizējai sievai bija gana, un viņa teica, ka dodoties izbraucienā. Tikko durvis bija aizvērušās, es "ieraudzīju" frāzi: "Uzrakstīju dziesmu visiem [citiem] un ar tevi nevarēju pat parunāt"," atmiņas turpina virpināt Fogertijs, vedinot domāt, ka šīs albuma tituldziesmas "Wrote A Song For Everyone" dziļā doma slēpjas populāru cilvēku nespējā komunicēt ar sev apkārt esošajiem, laikā kad viņi var ar savu daiļradi aizraut miljonus visā pasaulē (pravietiski vārdi tviter un feisbukpasaulei mūsdienās).
"Wrote A Song For Everyone" ir tas gadījums, kad paņemt rokās fizisku albumu un pašķirstīt bukletiņu ir svētīgi. Par katru no albumā iekļautajām dziesmām Fogertijs ir pievienojis savu stāstu, kurā norādītas ietekmes un emocijas, kas pār mūziķi valdīja, konkrēto skaņdarbu radot. Tā, piemēram, Fogertijs atzīstas, ka dziesmas "Bad Moon Rising" ("Green River", 1969) pamatā ir iedvesma, kas radusies, noskatoties 1941.gada filmu "The Devil And Daniel Webster" (tā ir tāda kā pasaka, kurā nelabais cenšas nopirkt no kāda neveiksminieka viņa dvēseli. "Tas ir darījums, ko nekad nevajag noslēgt, bet daži to izdara," saka Fogertijs), bet "Who'll Stop The Rain" ir sekas "Vudstokas pieredzei" ("Vudstoka bija manas paaudzes milzīga kopāsanākšana"). Albuma brošūriņa ir tāds neliels ieskats Amerikas vēsturē Fogertija acīm, un viņš šo savu redzējumi ir pārvērtis skaņdarbos.
Albuma tapšanā piedalījušies daudzi viesmākslinieki - "Foo Fighters" ("Fortunate Son"), Fogertija dēli Šeins un Tailers ("Lodi"), Miranda Lamberta un Toms Morello ("Wrote A Song For Everyone"), Bobs Sedžers ("Who'll Stop The Rain") un citi. Un tomēr visjūtīgāko dvēseles stīgu aizskar sadarbībā ar "My Morning Jacket" iedziedātā dziesma "Long As I Can See The Light". "Man šī [dziesma] ir kas tāds, kam iziet cauri katrs, kurš pamet savas mājas un dodas ceļojumā uz nezināmām vietām. Ja ceļojums ir sarežģīts, uztraukums neapmaldīties ir tikai dabisks. Es gribēju piedāvāt ideju par bāku, kas varētu vadīt uz mājām. (..) Tik ilgi, kamēr redzi gaismu, tu nekad nepazudīsi."
Ja patīk, noklausies arī šos:
Bruce Springsteen - "Wrecking Ball" (2012) Fogertija laikabiedrs Springstīns, atšķirībā no sava kolēģa, ne īpaši aizraujas ar kopprojektiem, retrospekcijām un vecu dziesmu ieskaņošanu jaunās versijās. Viņš sacer un izdot pavisam jaunus albumus. Bet citādi viņos abos ir daudz kā kopīga.
"Eagles" - "Long Road Out Of Eden" (2007) Pēc 28 gadu pauzes "Eagles" atgriezās ar skaistu popmūzikas albumu (gan par garu izstieptu divos diskos). Nu atkal pazuduši. Laikam gaidīs nākamos 28 gadus. Protams, ka Fogertija cienītājiem "Eagles" patīk!
Ike & Tina Turner - "Workin' Together" (1971) Fogertija "Proud Mary" ir daudzkārt "kaverēta", bet nevienam tas nav izdevies tik enerģiski kā popmūzikas vecmāmiņai Tīnai Tērnerei - gan toreiz septiņdesmitajos, gan divdesmit gadus vēlāk. 2013, www.musicstories.lv Tweet
Eņģeļu pilsētā Losandželosā, protams, ir Holivuda. Kurš gan nezin, kas ir Holivuda? Ja nebūtu Holivudas, pasaule droši vien neiepazītu popkornu! Nu jā, ja skatās no šāda, tā teikt, rakursa, varbūt nemaz tik slikti bez tās Holivudas arī nebūtu... Bet viņa ir un tur nu neko vairs. Apliecinot pasaules kino centra statusu, Losandželosa var lepoties ar tādiem iedzimtajiem kā Leonardo Di Kaprio, Andželīna Džolija, Dastins Hofmans un Merilina Monro. Un tomēr, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosa mazliet, savā ziņā, pagrima netikumā. Pat ne netikumā - vienkārši tajā pārāk skaidri bija vērojami, atkal izsakoties nekorekti (par cilvēkiem tomēr runa!), pārticīgas dzīves negatīvie blakusprodukti - noziedzības pieaugums, rasisms, visas tās lietas, ko pierasts redzēt amerikāņu gangsterfilmās. Un kā nu ne - pēc "Vikipēdijas" datiem 1923.gadā Losandželosā ieguva ceturto daļu (!!!) no visas pasaules naftas, un tas, protams, audzēja turību. Nav šaubu, ka tieši melnais zelts bija iemesls straujajam Losandželosas iedzīvotāju skaita pieaugumam - desmit gadu laikā, no 1920. līdz 1930.gadam, Eņģeļu pilsētas populācija dubultojās (no nepilniem 600 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem). Pilsēta kļuva industriāla, multinacionāla, to apdzīvoja dažādu šķiru un kultūru cilvēki.
Un tad, vai nu naftas garaiņi, vai "skābīte", ar ko našķojās tā laika "zelta jaunatne", bet kaut kas Losandželosai radīja auru, kas pievilka tieši mūziķus. "The Eagles", Džonija Mičela, "The Byrds", "Crosby, Stills, Nash & Young", Džeimss Teilors, "The Hollies", Džeksons Brauns - viņi visi sešdesmitajos devās tieši tur, uz Kalifornijas štata pilsētu Losandželosu. 2007.gadā dokumentālo filmu režisors Kriss Vilsons (viņa kontā ir arī tādas dokumentālās lentes kā "I Killed John Lennon" un "The Genius of Design" filmu sērija) nodeva skatītāju vērtēšanai filmu "Hotel California: LA from The Byrds to The Eagles", kas pusotras stundas garumā ne tikai stāsta par šo Losandželosas fenomenu, bet arī ļauj faniem intervijās skatīt savus sendienu (un ne tikai) elkus kā Deividu Krosbiju no "Crosby, Stills, Nash & Young" un Deividu Gefenu - ierakstu kompāniju turētāju ("Asylum Records", "Geffen Records" u.c.), kam "tajos laikos" bija milzīga loma mūzikas industrijā.
Pēc pusotras stundas, filmu noskatoties, daži jautājumi top skaidrāki (piemēram, kāpēc Eiropas mūziķu panākumi ASV ir uzskatāmi vājāki kā amerikāņu veiksmes Vecajā kontinentā), bet dažos pārliecība nostiprinās spēcīgāk kā jebkad agrāk (piemēram, ka modernās rokmūzikas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mija). Var piekrist filmas stāstam, var to noraidīt kā pārāk subjektīvu, bet viens ir skaidrs - filmā izmantotā mūzika ir šī "zelta laikmeta" esence! To nebija iespējams neapkopot vienā listē:
Un šeit arī pati filma:
Foto raksta ievadā "Crosby, Stills, Nash & Young" no commons.wikimedia.org.
"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles).
Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!
Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.
Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".
Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.
1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"
Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".
Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?
Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".
Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).
Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.
Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!
Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.
Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").
Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.
Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".
"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.
Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/
2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...
Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.
Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.
Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.
"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.
Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!
4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"
Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.
Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.
Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.
Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.
"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.
5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"
Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.
Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!
2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.
Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".
