Petra Haden - "Petra Goes to the Movies" (2013)

Jau vienā no mūzikas stāstiem galvenais varonis bija klauns. Ne tiešā veidā. Kā salīdzinošs personāžs. Jo nav cirkā profesionālāka triku un akrobātisko priekšnesumu meistara kā klauna - kā gan savādāk viņš tajās lielajās čībās spēj smaidot izdarīties tā kā trupas akrobāti un dresētāji var tikai, zobus sakoduši? Bet Petra Heidna nav klauns. Nē, nepavisam. Viņa ir amerikāņu džeza pianista Čārlija Heidna meita, profesionāla vijolniece un dziedātāja. Un viņas "klauniskā" puse uz skatuves izpaužas nevis lielās porolona čībās, bet spējā būt jaudīgākai par pārējiem uz skatuves un arēnā.

Savas karjeras laikā Heidna ir bijusi dalībniece tādās grupās kā "That Dog", "Tito & Tarantula", kā arī "The Decemberists", bet plecu pie pleca līdzdarbojusies ierakstos ar grupu "The Twilight Singers", "Foo Fighters" un "Green Day" dalībniekiem un vēl kompānijā ar Beku, Maiku Votu, Viktoriju Viljamsu un citiem. Un no šīm plašajām sadarbības robežām top skaidrs, ka Heidnā tā sauktās klauna profesionalitātes un talanta ir pārpārēm. Šajā, 2013.gadā, viņa izdeva albumu "Petra Goes to the Movies", kas ir filmu mūzikas izlase, ieskaņota lielākoties "a capella" (bet ne tikai) manierē. Šis stils var patikt, var nepatikt, bet ir skaidrs - lai ko tādu dabūtu gatavu (izdziedātu un ieskaņotu), ar dalību "Dziedošajās ģimenēs" būs par maz.

Albumā iekļautas versijas par filmu "Taxi Driver" (galvenajā lomā Roberts De Nīro, 1976), "Cool Hand Luke" (Pols Ņūmens, 1967), "Psycho" (Entonijs Hopkins, 1960), "The Social Network" (Džesijs Aizenbergs, 2010) un citu skaņu celiņiem. Protams, salīdzināt ar oriģinālu nav nepieciešams. Katrā no filmām dziesma raksturo kādu epizodi vai kopējo noskaņu, tās ilustratīvā nozīme, pilnīgi droši, ir spēcīgāka kā šādā kompilācijā. Heidnas sešpadsmit dziesmu virknējums uzskatāms vien kā savdabīga versija par oriģināliem. Interesanta versija. Bet ja vēl par tiem klauniem: "Petra Goes to the Movies" dziesmas brīžiem izklausās kā uzjautrinoši stāstiņi niķīgiem bērniem, un tāds taču ir viens no klaunu tiešajiem pienākumiem! Bet jābūt uzmanīgam. Savādāk, pavērtu muti klausoties albumu "Petra Goes to the Movies", var nepamanīt, ka tev no azotes kāds izvelk baltu trusi vai ar klauna burvju zizli piebur pilnas bikses olām. Un labi, ja tikai bikses...

Ja patīk, noklausies arī šos:

"The Decemberists" - "Picaresque" (2005)

Albuma ierakstā kā vijolniece un vokāliste piedalījusies arī Petra Heidna. Vispār "The Decemberists" albumus vajag klausīties - viņu versija par folkmūziku un Kolina Meloja mazliet spalgais vokāls dara ar klausītāju brīnumu lietas.

"Pink Martini" - "Get Happy" (2013)

Portlendas (ASV) miniorķestris nekad nesmādē klasiku un skaļus vārdus. Piemēram, šajā albumā klasisko "Smile" izpilda Filisa Dillere, bet tituldziesmu palīdz izdziedāt Rufus Veinraits.

Jeff Buckley - "Grace" (1994)

Šajā albumā iekļauta Džefa Baklija slavenākā izpildītā dziesma "Hallelujah", ko viņš, kā zināms, nozaga Leonardam Koenam. Savukārt Petrai Heidnai jaunajā platē ir savs "Hallelujah", un tā ir dziesma "It Might Be You".

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Pink Martini" - "A Retrospective" (2011)

Tomass Louderdeils savā dzimtajā Portlendā (ASV) strādāja... par politiķi. Un kādu dienu viņš pilnīgi noteikti gribēja kļūt par pilsētas mēru. Darbojoties šādā vidē, nereti nākas, sabiedrisku interešu labā, protams, piedalīties dažādos sabiedriskos pasākumos - prezentācijās, veiksmīgu projektu noslēgumu banketos, svinībās par godu augstu viesu ierašanās. Un Louderdeils uz tiem gāja rātni, pienākuma dzīts. Bērnībā mazais Tomasiņš bieži pēc dievkalpojuma baznīcā apsēdās pie turpat esošajām klavierēm un centās pēc atmiņas noplinkšķināt kādu no nupat dzirdētajām kristīgajām baznīcas dziesmām. Vecāki šo vēlmi ātri pārvērta par sava adoptētā dēlēna kaislīgu interesi, kas vēlāk atnesa arī uzvaras vienā otrā pianistu konkursā. Taču par savu profesiju Louderdeils izvēlējās vēsturi un literatūru, šajā specializācijā ir viņa augstskolas grāds. 

Viesojoties darba pienākumos ietilpstošajos pasākumos, Louderdeils, savas muzikālās inteliģences mudināts, nonāca pie secinājuma, ka, lai nu kas, bet mūzika šajos saietos ir drausmīga - vai nu tā ir par skaļu, vai nu tā ir noskaņai neatbilstoša, vai vēl kāda, tikai ne tāda, kādai tai Louderdeilprāt vajadzētu būt. Un viņš nodibināja vokāli instrumentālu ansambli, kura repertuārā būtu gana melodiskas un gana populāras dziesmas, kas izpildītas, samaisot virkni mūzikas stilu, piemēram, džezu, klasisko mūziku, svingu un vēl citus. Un šajā ansamblī, kas sastāv no padsmit dalībniekiem, spēlē profesionāli pūtēji, sitēji un trinkšķinātāji ar dziedātāju un komponisti Čainu Forbu priekšgalā. Šie vēsturiskie notikumi risinājās 1994.gadā, un pirms gada iznākusī pirmā "Pink Martini" (jā, tieši tā sauc šo orķestrīti) izlase "A Retrospective" apkopo iepriekšējo četru albumu labāko esenci.

"Pink Martini" izlase (tāpat kā pats orķestris) atstāj izteikti duālu iespaidu, pie kam visnotaļ pretēju. Bez Louderdeila un Forbes kompozīcijām tajā iekļauta arī virkne klasisku popmūzikas hītu, piemēram, Frenka Sinatras dziedātā, sirdi plosošā "Moon River" vai miljoniem reižu kaverētā "Que Sera Sera", kam principā vajadzētu jau būt apnikušām (kas tā droši vien arī ir). Taču otrā "Pink Martini" puse visu maina. Profesionālisms visaugstākajā pakāpē ir tas, kā varētu nosaukt šo "Pink Martini" pievilcību, izpildot šīs vieglā rakstura (un tas nav domāts nievājoši) dziesmiņas. 

Ja godīgi, pirmo reizi klausoties "A Retrospective" jutos baigi vīlies. Un nokaunējies (kā es, cilvēks, kas divreiz mūžā nopietni apdomājis iespēju ierīkot krūšu galos pīrsingu, tātad - cietais džeks, varu klausīties kaut kādus šlāgerus orķestra pavadījumā?). Bet es sapratu, ka "Pink Martini" mūzikā atrast to šauro, šauro robežiņu, kas šķir no "patīk" un "nepatīk" praktiski nav iespējams. Louderdeils spēlējas ar saviem klausītājiem kā kaķis ar peli. Tikai šajā gadījumā pele paliek dzīva un pilnīgi apmierināta.

Pat nezinu, vai ieteikt mūsu politiķiem sekot Louderdeila piemēram un garlaicīgās nodarbes nomainīt pret savu sirds aicinājumu. Ja tā notiktu, deputāts Parādnieks droši vien uzņemtu pornofilmas, bet Liepājas mērs vadītu maršruta taksometru. Tāpēc varbūt labāk lai viss paliek savās vietās. 

Albuma vērtējums: 7/10

Citi vērtējumi:

Rave: 3/4

The New Zealand Herald: 3,5/5

Papildus resursi:

"Pink Martini" mājaslapa

"Pink Martini" profils portālā "Facebook"

"Pink Martini" profils portālā "MySpace"

"Pink Martini" profils portālā "Twitter"

Iegādājies "Pink Martini" albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Pink Martini" - "Joy to the World" (2010, albuma apskats)

Lai nerastos pārpratumi, nekas nav mainījies: mans uzskats - Ziemassvētki reāli sūkā! Paldies onkulim ar garo, balto bārdu, ka uzsūtīja mums krīzi makos un kaut nelielai daļai sabiedrības - saprātu un mērenību tēriņos par bezjēdzīgām dāvanām. Savādāk, pirms gadiem trim četriem decembra vidū uz plaukta RIMI veikalā varēja nolikt svaigi izspiestu suņa sūdu un, 100%, - pēc piecām minūtēm tas būtu nopirkts! Šo svētku būtība jau sen ir paslaucīta zem tepiķa. Ja kāds šo būtību neatceras, atgādināšu, jo es to zinu ļoti labi, - pieēsties radu saceptus speķaraušus, piparkūkas, izpušķot egli un iztukšot mucu karstvīna!

Tomēr kaut kas jau, gadiem ejot, no šīs Ziemassvētku jezgas pielīp, ar kaut ko jau šie godi asociējas. Un tās ir Ziemassvētku dziesmas. Tur nu neko nevar padarīt - tās katru gadu, dzirdamas decembrī, zināmu noskaņu ievieš. Un arī tracina - lielākā daļa to versiju, sevišķi latviešu jodelētāju interpretācijā (izņemot kora un klasiskās mūzikas), ir pilnīgi nebaudāmas. Un ar katru gadu vairāk pieķeru sevi pie domas, ka mūsdienu jaunās Ziemassvētku dziesmas, ko rada dažādi alternatīvie kolektīvi, ir gana labas. Bet šoreiz gan - albums ar tradicionālajām Ziemassvētku dziesmām - trīspadsmit cilvēku "mazā orķesta" grupas "Pink Martini" svētku albums "Joy to the World"!



Pianists Tomas Lauderdāls ir vaininieks tam, ka 1994.gadā ASV Oregonas štata Portlandas pilsētā radās šis mazais orķestris ar nosaukumu "Pink Martini". Esot profesionāli izglītoti akadēmiskajā mūzikā, šie grupas dalībnieki bez pūlēm savā spēlē prata un joprojām prot savietot visdažādākos mūzikas stilus, ieskaitot klasisko mūziku, džezu un dažādu tautu etniskos ritmus. Dalībnieku skaits kolektīvā pastāvīgi mainās, bet grozās ap 12-13. Viņu instrumentu arsenālā ir gan pūšamie (trompete, trombons), gan stīgu (vijoles, ģitāras, čells), gan visādi grabināmie. Savu pirmo plati "Sympathique" kolektīvs izdeva 1997.gadā, "Joy to the World" ir grupas piektais albums, pēc kura, šajā 2011.gadā, raženie amerikāņu malači izdevuši vēl divas plates, bet šajā reizē ne par tām.

"Joy to the World", tātad, ir Ziemassvētku dziesmu albums. Tradicionālo dziesmu - "White Christmas", "Santa Baby", "Little Drummer Boy", "Sailent Naight" utt. Šajā tradicionālajā kompānijā iztrūkst vienīgi viena no visu laiku tizlākajām Ziemassvētku dziesmām "Jingle Bells" jeb "Zvaniņš skan!" Un ar to arī šo ieskatu varētu noslēgt, ja vien šī albuma sakarā nebūtu sakāms kas vēl svarīgs. Un tas ir - šīs tradicionālās Ziemassvētku dziesmas platē ir iedziedātas dažādās valodās - japāņu, ukaiņu, arī ivritā un vācu valodā. Tas nedaudz atsvaidzina šīs nodrillētās dziesmas.



Kopumā ņemot tas izskatās tā - katram sevi cienošam kolektīvam pastāvēšanas laikā ir jāizdod vismaz viena plate ar Ziemassvētku dziesmām, un "Pink Martini" to nolēmuši izdarīt ar glanci - ne kā visi pārējie. Tas, kas spēj saistīt uzmanību viņu izpildītajās tradicionālajās Ziemassvētku dziesmās, ir profesionalitāte izpildījumā un paskatīšanās tālāk par savu smilšu kasti, kas, kā zināms, amīšiem ne vienmēr labi padodas. Ja vajag un gribās tradicionālo Ziemassvētku mūziku nedaudz īberīgā skanējumā, "Pink Martini" plate "Joy to the World" šogad būs tas, ka vajadzīgs. Ja ir vienalga, kas fonā skan, tad var iztikt arī ar pirms pāris gadiem iegādāto kaseti "Peļu Ziemassvētki".





Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet