Pēdējā vēstule no Vārānasī

Pilsēta Vārānasī, kam mūsu Dons jeb Arturs Šingirejs ir veltījis savu 2014.gada albumu, reālajā pasaulē nemaz nav tik romantiska kā dziesmas šajā platē. Ja, protams, par romantiku neuzskata... līķu dedzinašanu. Šajā Indijas pilsētā no visas milzīgās valsts cilvēki ierodas nomirt. Un tapt sadedzinātiem. Hinduisma skartie uzskata, ka, 24 stundu laikā pēc nāves topot sadedzinātam Vārānasī, tiek pārrauts mūžīgais pārdzimšanas loks, un cilvēks beidzot nonāk debesīs un bauda mūžīgo mieru. Šī viena miljona iedzīvotāju pilsēta 24 stundas diennaktī burtiski kūp. Tajā ir pat viesnīcas, kurās uzņem cilvēkus tikai tad, ja ir pierādījumi, ka tuvākajās 15 dienās viesis atstās šo pasauli, lai tad tūlīt pēc nāves varētu notikt šis reliģiskais ķermeņa dedzināšanas rituāls. 

Tomēr bez mūžīgajiem dūmiem un savu kārtu uz sārta gaidošajiem nelaiķu ķermeņiem šim kremēšanas rituālam ir arī kāda ekoloģiski biedējoša blakne. Proti, indieši tuvinieku pelnus neaprok, netur burciņā uz kamīna vai speciālās urnu novietnēs kapsētās. Kremēšanas rituāls ir veiksmīgi noslēdzies, ja aizgājēja pelni ir izkaisīti Gangas upē, kas apskalo Vārānasī. Ņemot vērā, ka hinduistiem Ganga ir svēta upe un tajā notiek dažādi rituāli, dažviet Gangas krasti atgādina ekoloģiskas katastrofas skartu vietu. Masveida mazgāšanās, līķu "aizpludināšana" pa straumi vai to mērkšana ūdenī pirms kremācijas, neievērojot nekādus sanitāros apstākļus, gada laikā prasa vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības, kuras izdzēsušas dažādas infekcijas slimības, ko pārnesājis Gangas ūdens.

Ne tik spīdoši arī iet Indijas svētajiem dzīvniekiem govīm, kuras Vārānasī klaiņo pa ielām kā pie mums kaķi vai suņi. Izrādās, kā raksta "Newsweek", Indijā esot ap trīs tūkstošiem nelegālu govju kautuvju, kas šo ragulopu gaļu tālāk pārdodot kā bifeļu gaļu. Domājams, tas ir ienesīgs bizness, jo gotiņas pašas klīst apkārt bez īpašas uzraudzības. Bet, ja kāds top pieķerts svēto govju slaktēšanā, viņam var tikt piespriests pat astoņu gadu ilgs cietumsods.

Par to tad arī Dona dziesmiņa "Pēdējā vēstule"... :)

Foto raksta ievadā no delfi.lv.

2015, www.musicstories.lv

Pērtiķīšu izklaides jūrnieku maiciņās jeb kā notrallināt festivālu

Uzreiz skaidrībai - ne reizi neesmu apmeklējis "Positivus" un "Summer Sound" mūzikas festivālus! Kaut kad agrā jaunībā nestabilā stadijā biju iemaldījies vienā "Baltic Beach Party", bet ar to mana festivālu pieredze kā apmeklētājam beidzas. Savukārt pilnīgi visus mūsdienu festivālus Liepājā izbaudu vai, pareizāk, pārdzīvoju kā pilsētas iedzīvotājs, kurš šo pasākumu dienās nevar neievērot izmaiņas noskaņojumā un ļaužu masās ielās. Pēc šā gada Liepājas pludmales festivāla ir radušies daži jautājumi.

FESTIVĀLU APGLABĀŠANAS UN REANIMĀCIJAS

Skaidrs, ka nosaukt Liepāju par Latvijas mūzikas galvaspilsētu būtu tas pats, kas turpināt ticēt ka Končita Vursta nav viens no Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules daudzajiem masku kostīmiem. Pirms gadiem astoņiem, apbērējot leģendāro festivālu "Liepājas dzintars", mironis beidzot, tā teikt, tika nolikts, kur tam jāstāv, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Mazliet agrāk radās šī festivāla pēcteči - nošpikojot astoņdesmitajos gados populārā pasākuma "Mēs, Liepājai!" nosaukumu, kāda vietējo izklaides industriju pie dzīvības uzturoša ģimene izveidoja festivālu "Mēs, liepājnieki!" (starp citu, par somu "The Crash" uzstāšanos šim nelaiķa pasākumam gods un gaiša piemiņa mūžīgi mūžos). Šie paši uzņēmēji 2001.gadā pirmo reizi organizēja pludmales ballīti Liepājā, un tā guva tik lielu popularitāti, ka tuvākajos gados izauga par lielāko mūzikas festivālu Latvijā. Līdz dažus gadus vēlāk parādījās "Positivus" Salacgrīvā.

Krīze, rutīna un lepnība darīja savu - Liepājas pludmales ballīte dažus gadus atpakaļ beidza pastāvēt, organizatori iztirgoja vai joprojām tirgo savus īpašumus Liepājā (tai skaitā slaveno Rokkafejnīcu), bet, tā teikt, bikses jau nevar palikt tukšas. Praktiski tūlīt pēc paziņojuma par "Baltic Beach Party" galu sekoja nākamais paziņojums no citas organizatoru kompānijas, ka tā vietā būs jauns festivāls "Summer Sound". Un tā tam bija tapt. Kāpēc šis ieskats vēsturē? Jo tas mazliet vēlāk ļaus izdarīt dažus secinājumus par mūsdienām.

CILVĒKS IR GALVENAIS...

Ja kļūdos, lai man tramvajā nokrīt bikses, bet, šķiet, šogad bija trešais "Summer Sound" festivāls. Atkal - nezinu, bet tika dzirdēts, ka, atšķirībā no iepriekšējās pasākumu organizācijas, kurā pilnīgi visu izteica nauda, nauda un vēlreiz nauda, "Summer Sound" komanda vismaz festivāla infrastruktūru un pakalpojumus veidojusi, vairāk domājot par cilvēkiem. Atmosfēra, sevišķi pirmajā "Summer Sound" bijusi draudzīga, cilvēki saprotoši, un visiem labs prāts. Pats dzīvoju festivāla teritorijā. Lai tā laikā varētu piebraukt pie mājas ar auto, man ir jāizņem caurlaide, tāpēc arī kā pasākuma "infrastruktūras subjekts" varēju novērtēt atšķirību starp "pirms" un "pēc". Skaidrs, garāžas durvis apčurāja abos gados, bet "Summer Sound" pirmajā gadā apkārtējo māju iedzīvotāji jutās mierīgāk, arī, nez vai skatuvju izvietojuma dēļ, bet troksnis naktīs bija mazāks kā "bīčpārtijā". Pirms gada aptuveni tas pats. Par festivāla muzikālajām kvalitātēm te nav diskusiju. Tad pienāca 2014.gads.

Neesmu organizatoru radinieks, zinu tik (bet kurš tad te viens otru nepazīst). Un tādā pašā pazīšanās līmenī pērn ausīs nāca ziņa, ka "Summer Sound" tapis pārdots "Positivus" čaļiem. Nav jau vairs tie gadi, lai, ieraugot cukurgailīti, kristu tam, siekalas apkārt tašķot, virsū, nedomājot par holesterīna līmeni asinīs. Tāpēc, sit vai nost, bet nebija tā sajūta, ka Liepājā taps tāds kā "Positivus Nr.2", lai arī Salacgrīvas pasākumu mākslinieki ir, tā teikt, pa manai gaumei. Dzīves pieredzei ar holesterīnu izrādījās taisnība.

PĒRTIĶĪŠI JŪRNIEKU MAICIŅĀS

Kaut kādas vārgas cerības atausa pavasarī, kad tika izziņoti 2014.gada festivāla viesi leģendārie (bez ironijas) "Pet Shop Boys". Likās, šie būs pirmie, vēl, līdzīgi kā parasti "Positivus" gadījumā, tuvākā laikā tiks izziņoti arī pārējie lielie vārdi. Bet nekā tāda nebija. Dons un pārējais visu festivālu vietējais planktons - tas arī viss. Otrs, iepriekšējos gados "Summer Sound" bija tādi reklāmas tēli - divi atraktīvi, šausmīgi spalvaini vīriņi. Bija reklāmas rullīši ar viņiem, viņi parādījās festivāla drukas un interneta reklāmas materiālos. Bet šogad - es, goda vārds, neredzēju nevienu "Summer Sound" plakātu vai reklāmas baneri kaut vai tajos pašos "Delfos" (ja arī bija, šis ir pierādījums, ka ne pārāk redzamā vietā). Vēl nedēļu pirms pasākuma pašā Liepājā vispār nekas neliecināja, ka šāds festivāls gaidāms - ne reklāmas stendu (viens, pieklājības pēc, pie tramvaja tilta, otrs, izbraucot no pilsētas), ne praktiski jebkādas informācijas internetā, izņemot varbūt sauss programmas uzskaitījums kaut kur! Visbeidzot - parādās paziņojums, ka šā gada festivālam "Summer Sound" "būs savs dresskods" - jūrnieka tērpi, jo nedēļas nogalē taču tika svinēti arī Jūras svētki. Vājprāts! Kas te, kaut kāds tematiskais vidusskolas žetonu vakars vai cirka izrāde ar jūrnieku maiciņās tērptiem pērtiķīšiem? Tajā pašā laikā, kad "Lattelekom" televīzijā 24 stundas dienā var skatīties  īpašo "Positivus" kanālu, Liepājas festivāla publika tiek aicināta saģērbties pēc ķēmiem, un tas ir festivāla mārketings? Šī aktivitāte arī pielika punktu visām šaubām par to, kāpēc "Positivus" pārpirka "Summer Sound".

Protams, tikai versijas. Bet tomēr. Pirmkārt, lai arī varbūt grūti un kā pa celmiem, bet "Summer Sound" veidojās kā nozīmīgs pasākums Latvijas mērogā, "Positivus" organizētājiem par Bauskas Kantrīmūzikas festivālu, acīmredzot, bīstamāks. Festivāla rīkošanas tiesību iegāde līdz ar to dod Majora kungam (Ģirts Majors - galvenais "Positivus" cilvēks) kontroli pār Latvijas festivālu tirgu. Un tikai no jauno īpašnieku plāniem un godaprāta ir atkarīgs, kāds būs "Summer Sound" ceļš nākotnē. Pēc šā gada absolūti bezpersoniskā pasākuma, šķiet, īpašnieku mērķi ir skaidri. Otrkārt, tā ir laba taktika - nedēļu pirms "Positivus" rīkot šādu šļuru Latvijas otrā galā, tādējādi atsijājot vismaz daļu no "štrunts, kas uzstājas, galvenais, ka pālī" publikas (policija pēc festivāla pirmās dienas paziņoja, ka šogad apmeklētāji ir agresīvi un "kā no ķēdes norāvušies"). Tā ir pareiza taktika - arī es savu sunīti nodarīties "pa lielam" vedu tuvāk kaimiņa logiem.

BEZ MORĀLES

Lūk arī vēsture mūs atvedusi mūsdienās. Liepājnieks ir labs ģitārists, labs vokāli instrumentālo ansambļu dalībnieks, kaislīgs festivālu apmeklētājs, bet ilgtspējīgu festivālu organizatori mēs esam nekādi. Mūzikas festivālu rīkošanu Liepājā nu esam atdevuši citiem. Un tas droši vien ir pareizi. Pārāk jau mēs te viens otru pazīstam, uzmetam, nesadalām pareiza biezuma aploksnes, lai vispār kaut kas notiktu, līdz rezultāts ir tāds, kāds nu ir. Visnotaļ loģisks.

Šī nav morāle "Positivus" zēniem un meitenēm. Visi ir lieli un zina, kas un kā ir patiesībā. Bizness ir bizness, un tur viss ir skaidrs. Un tomēr, Majora kungs, varbūt nākamgad šo, pat negribās to vairs dēvēt par festivālu, labāk nerīkojiet vispār. Mēs sapratīsim! Nolaidīsim tvaiku, "Pūt, vējiņos!" uzrīkojot kādu "Pērkona" koncertu vai pludmales kafejnīcās skaistāko pakaļu konkursu. Skaidrs, ka šajā valstī Jūs esat galvenais pa visiem lielajiem festivāliem, bez Jūsu ziņas tāpat neviens te neko nerīkos. Tāpēc, lūdzu, vairs tā necūkojieties mūsu pilsētā! Pretējā gadījumā var pienākt diena, pareizāk - nakts, kurā sapnī pie Jums nāks visi Liepājas iedzīvotāji, tērpušies jūrnieku maiciņās. Bet Jums lieli darbi darāmi, tāpēc labi izgulēties ir ļoti svarīgi.

Attēls raksta ievadā no "Summer Sound" profila portālā "Facebook".

2014, www.musicstories.lv

Latvijas festivālu vasara - 2013!

Vieni saka: "Krīze turpinās!", citi tiem oponē: "Nekā nebija - tā jau ir beigusies!", un cilvēks parastais pa vidu apjūk - tad ir vai nav beigusies tā fakenā krīze?! Šķirstot Latvijas šīs vasaras mūzikas festivālu programmas, "īpaši gaidītos" un "neuzaicināt nevarējām, jo kaut kā festivāla teritorijā saceltās desmit skatuves jāaizpilda" viesus, par atbildi jāšaubās nav nemaz - krīze, draugi, ir beigusies! Zināmi vārdi, neko neizsakoši nosaukumi, perspektīvi kolektīvi un viduvējības - viss ir atrodams Latvijas 2013.gada vasaras mūzikas festivālu programmās. Pat izlepušam mūzikas snobam sūdzēties būs grēks!

Protams, kā jau allaž, centrālais festivāls norisināsies Salacgrīvā - "Positivus" pamatoti plūc laurus kā nopietnākais spēlētājs festivālu tirdziņā. Lai arī pa lielam no visa plašā mākslinieku klāsta klātienē gribētos būt tikai Džona Grānta performancē, ķidājot mūziķu sarakstu, pavīdēja kāds ansamblis ar nosaukumu "Momend". Akcents puišus nodod - viņu angļu valoda nav kā angļiem, viņi "vai būt" ziemeļnieki. Igauņi, teiksim! Bet nekā - tie ir mūsu pašu čaļi! Un šis atklājums priecē trejādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi nav igauņi. Otrkārt, šī ir vēl viena no pēdējā laika aizvien biežāk parādošajām zīmēm, ka latviešu mūzikai, vismaz daļai no tās, ir nākotne. Un, treškārt, grupas vārds "Momend" salasāms arī citu Latvijas festivālu programmās - tātad viņus skatīt nav jābrauc vella gabalu uz Salacgrīvu.

Braukt uz Salacgrīvu no Liepājas ir vella gabals, tāpēc forši, ka jaunatklājums būs dzirdams arī otrajā lielākajā Latvijas festivālā "Summer Sound" Liepājā. Nezinu kā Salacgrīvā, bet Liepājā biļeti pirkt uz festivālu nevajag - visu var dzirdēt, atverot mājās logus. Bet gods, kam gods, arī "Summer Sound" rīkotāji bijuši gana čakli - pateicoties, kā vismaz izteicās organizatori, "piesaistītajam investoram" un nopietna sponsora atbalstam, programma ir gana zvaigžņota. Gandrīz pa taisno no Glāstonberijas festivāla, kur patirinājušies pāris simtu lielas publikas priekšā, ieradīsies mūsu valsts lielākie "stāri" "Prāta Vētra", bet importa zemes visaugstākajā līmenī pārstāvēs Mika. Tas ir tik brīnišķīgi! Un tomēr - atmetot slinkumu, un parakājoties "Summer Sound" mākslinieku katalogā, tur rodamas reālas pērles, piemēram, (šoreiz patiešām) igauņu "Zebra Island" vai mūsu pašu "Parara" - tāds labs postroka kokteilītis.

Gaumei ar gadiem nobriestot (vai vienkārši paliekot vecam), aizvien vilinošāks šķiet festivāls "Rīgas Ritmi". Pat ja vārdi neko neizsaka, - kas par balsīm! Kas par mūziku! Antoinete Klintone jeb "Butterscotch" pirmo reizi sevi pieteica 2007.gada talantu šovā "America's Got Talent". Nupat še bija stāsts par "angļu Kārenu Kārpenteri" Sāru Džoisu jeb "Rumer", tad nu var teikt, ka "Butterscotch" ir "amerikāņu Kārena Kārpentere". Daiena Šūra, Andreass Varadijs, Roberts Glaspers - viņu mūzika runā pati par sevi! Šis ir kārdinošākais vasaras festivāls.

Bez "Rīgas Ritmiem" šā gada festivālu "džentlmeņa komplektā" noteikti ietilpst pasākums "Laba Daba", kas risināsies augustā "Ratniekos" aiz Siguldas (no Rīgas puses skatot). Maķedoniešu izcelsmes dziedātāja Aleksandra Veljanova un komponista, pianista un bundzinieka Ernsta Horna duets "Deine Lakaien" apvienojumā ar Latvijas dabas skaistumu un noskaņu, pilnīgi droši, radīs dvēseles salūtu katram, kas būs šī notikuma liecinieks. Bez tam festivālam "Laba Daba" ir labs "mesidžs", viss zaļais un dabiskais taču atkal nāk modē. Jautājums tikai - vai šī mode festivālam vienā brīdī nenodarīs vairāk skādi kā labumu, kad tas sāks kļūt pārāk masveidīgs?

Protams, ir vēl arī citi festivāli. Bauskas kantrīmūzikas festivāls, piemēram, vai "Fontaine Festival" Liepājā. Ja ar pirmo viss ir skaidrs (līdz kantrīmūzikas līmenim pacelties diemžēl nav katram dots), tad otrais, šķiet, vairāk ir tā saimnieka šerifa Fonteina privāta ballīte, un atmosfēra un grupas arī tad allaž ir pēc saimnieka gaumes un līdzības, īpaši nebēdājot, vai pasākums "izies vismaz pa nullēm". Un visbeidzot par veidojumu "Pestivāls", kas norisināsies nedēļu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka Lielajā estrādē. Kreigs Deivids kā karogs plīvo pār šo caur un caur popmūzikas pasākumu, kurā dalību ņem virkne ārzemju (pārsvars ir zviedriem) popa zvaigznes, zvaigznītes un tie, kas uz tādām tālēm vēl tiecas. Un lai arī attiecīgās mūzikas cienītāji droši vien šīs divas dienas varētu pavadīt godam un aizraujoši, gribētos cerēt, ka kaut cik sevi cienošs cilvēks festivālā ar šādu nosaukumu savu kāju nespers. 

Tāda būs šī festivālu vasara. Pats neapmeklēšu nevienu, jo visos tajos ir par daudz, kā viņus tur sauc, ak jā - cilvēku! Bet salikt māksliniekus vienā listē, sacelt kājas gaisā, ieslēgt "Spotify" režīmos "Shuffle" un "Repeat", un izbaudīt visu mūsu pludmalēs un mežos izrādīt paredzēto - to gan var! Un rekomendēju arī citiem. Nu labi, nerekomendēju, jo man ir vienalga. Bet, ja kas, liste ir te.

Foto raksta ievadā no www.rits.lv

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)

Ja rokās nonākusi šī "The Sound Poets" plate, atlikušo gadu pilnīgi mierīgi var dzīvot ar  pārliecību, ka labākais, kas šajā gadā iznācis latviešu mūzikā, ir, tā teikt, darīts. Vienpadsmit dziesmas skanīgā Jāņa Aišpura balsī ir tās, kas šajā gadā neatgriezeniski ievada pavasari vai rada to, ja sajūtās tas kaut kur vēl kavējas. "The Sound Poets" nav sveši visiem "Prāta Vētras" pēdējās tūres apmeklētājiem, tas arī nav jaunums tiem, kuru ceļi ar "Kaupera bandu" pērnvasar nekrustojās. Šķiet, 2008.gadā iznāca grupas debijas albums "Sound Poetry", kas šos jauniešus (tiesa, toreiz mazliet savādākā sastāvā) izstūma uz skopās patiešām kvalitatīvās latviešu poproka skatuves. "Pearl Tears", "It Takes Me", "Breaking Bounds" - nu jau klasika, varētu teikt, bet pie "The Moon" kā vilkam riesta laikā gribas kaukt līdzi, pret mēnesi kaklu izstiepušam.

"Tavs stāsts" ir mazliet savādāks. Atšķirībā no pilnīgi angliskās debijas, šeit viss ir latviski. Domājams, tas ir būtiski, jo tagad arī ļaudis, kas angliski saprot tikai skaļāk izkliegtās frāzes  80.gadu vācu pornofilmās, var novērtēt "The Sound Poets" visā krāšņumā - "Tavs stāsts" liek jūsmot ne tikai par nobriedināto skanējumu (koris "Kamēr..." dziesmā "Nāc līdzās", Undīnes Balodes čella spēle un divu pūtēju darbs visā albumā), bet arī izgaršot liriku. "Varbūt nemaz nav zaudēts viss // Vien tas, kas kļuvis lieks" - šī rindiņa no dziesmas "Izrāde" ir albumā iekļauto vēstījumu esence. Un paši "The Sound Poets" tam arī seko - albumā "Tavs stāsts" nav nekā lieka (nu, varbūt viena dziesma par daudz), bet kopumā pēc tā noklausīšanās ir sajūta, ka esi pavisam pliks ļaužu pārpildītā ielā, bet tev nemaz nav neērti! Kad attopies, protams, saproti, ka neesi kails - tev ir biezs kažoks, siltās apakšbikses, vilnas džemperis ar auseklīšiem, bet tādas dziesmas kā "Miglis", "Tavs stāsts", "Emīlija" un visas pārējās katra padara tevi vieglāku par vienu apģērba gabalu. Kad vienpadsmit dziesmas ir beigušās, jūti tikai bikšturu un varbūt ortopēdisko sandaļu svaru...

Mazliet mulsina informācija, ka "Tavs stāsts" ir "The Sound Poets" debijas albums un "Emīlija" vispār tās debijas singls - laikam šī skaitās pirmā oficiālā plate. Jānovēlē izdot arī tās starptautiskā versija angļu valodā, un tad jau pavisam reāls var kļūt scenārijs, ka "Prāta Vētra" iesilda "The Sound Poets" Eiropas koncerttūri. Izņemot Lietuvu, tā ir Laura Reinika teritorija.

Papildus resursi:

"The Sound Poets" mājaslapa

"The Sound Poets" "Facebook" profils

"The Sound Poets" "Twitter" profils

Iegādājies "The Sound Poets" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "The Sound Poets" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "Jauns Mēness" - "Aizlaid šaubas negaisam līdz" (1991)

1992.gada 22.augusts. Koncertdārzs "Pūt, vējiņi!" jau no pusdienas laika, neskatoties uz rudenīgajiem mākoņiem, kam reizi pa reizei cauri izspraucas pa vāram saules staram, dzīvo uzvilktā gaisotnē. Jaunieši bariņiem vien klīst pa pilsētu, kurā piedzimst vējš, bet ap pašu koncertdārzu gaisu ik pa brīdim satricina bungu rīboņa un ģitāru uzskaņošanas sesijas, jo vakarā paredzams lielais notikums - jaunās un daudzsološās grupas "Jauns Mēness" koncerts. Deviņdesmito sākumā grupai bija teju vai superstāru statuss. Cik vēl nesen, rociņās sadevušies, "Kasdārzā?" rotaļas stilā jautri griezušies Ainara Mielava nevainīgās un šķīsti skaistās dziesmas "Nedalāmā" ritmos, to dienu divdesmit - trīsdesmitgadnieki nu savā pilsētā sagaidīja īstas zvaigznes - melnās ādas jakās un daudz dziedam svešā mēlē, kas visam procesam piedeva vēl papildus "svarīguma" sajūtu. 

Kopš šī koncerta pagājuši jau vairāk kā 20 gadi. Ir lietas, kas mainījušās, ir, kas palikušas pa vecam. Pie otrajām pieskaitāma grupa "Jauns Mēness" - lai arī aktīvu koncertdarbību tā jau kopš deviņdesmito gadu beigām vairs nepiekopj, pagājušā gadā, atzīmējot grupas 25.dzimšanas dienu, "Jauns Mēness" sniedza savu "atvadu" koncertu. Gluži kā pirms divdesmit gadiem "Pūt, vējiņos!", arī "Palladium" koncertzāle bija pārpildīta, tāpēc tika izsludināts vēl viens "atvadu" koncerts, kas nodziedāts burtiski pāris dienas atpakaļ. Šī ir lieta, kas nemainās - vienīgā "baltu roka" grupa "Jauns Mēness", kā to nodēvējis pazīstamais krievu muzikologs Arts Troitskis, latviešus aizrauj joprojām. 

Laiks gan ir tas, kas mainās. Un katrs cilvēks atsevišķi. Pēc 1999.gada albuma "Dzīvotājs" "Jauns Mēness" tā kā vairs īsti nepastāvēja. Tiesa, vienā otrā koncertā un klubā Mielavs ar kolēģiem uzstājās zem nosaukuma "Jauns Mēness", bet tas jau skanēja un bija kaut kas atšķirīgs un cits. Šobrīd, kad Mielavs pa mūzikas upi peld ar savu grupu "Mielavs un Pārcēlāji", tā vien gribas pakasīt jau noplikojušo pauri un pajautāt: "Kas notika?" Vēl 1997.gada "Liepājas Dzintarā" "Jauns Mēness" kopā ar Ilgu Reiznieci un folkloras grupas "Iļģi" dalībniekiem nospēlēja toreiz sava aktuālākā albuma "Garastāvoklis" koncertu. Uzstāšanās notika, šķiet, festivāla otrās dienas pašā sākumā, bet pie dziesmām "Ai, jel manu vieglu prātu" un "Ai, naivā sirdspuķīt" likās, ka publika estrādei noraus jumtu! Bet varbūt ir labi, ka daudziem "Jauns Mēness" beidzās tieši tā...

Grupas 1991.gada debijas albums "Aizlaid šaubas negaisam līdz" ir labākais, kas bijis latviešu estrādes mūzikā. Absolūti labākais! Lai piedod maestro un Imants Kalniņš, un "Prāta Vētra", grupu "Tranzīts" nemaz neskaitot. Ja "Jauns Mēness" būtu noturējušies šādā līmenī, mums tagad būtu savs latviešu "U2" - tas nu ir skaidrs. Šī plate arī pēc vairāk kā divdesmit gadiem skan! Tajā ir kaut kas tāds, ko pie mums nav spējis atkārtot neviens (tai skaitā pats "Jauns Mēness"). "Ice", "War Without Pain", "If You're Gonna Be A Hero" - tās ir pasaules līmeņa dziesmas joprojām! "Aizlaid šaubas negaisam līdz" nav albums nostaļģijai (nu labi, nedaudz arī tai), tas ir piemineklis labākajam, kas latviešu estrādē jebkad noticis. Un, kamēr nebūs nekā labāka, "Jauns Mēness" pirmie divi albumi - "Aizlaid šaubas negaisam līdz" (starp citu, atkal nopērkams vinila platē) un "Izrāde spogulī" (1993) - būs tā latiņa mūzikā, līdz kurai jāuzlec visiem pārējiem.

Papildus resursi:

"Jauns Mēness" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "Jauns Mēness" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Jauns Mēness" profila portālā "Facebook".

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

„Vētras saites" - „Teātra krustojums" (2012)

Atkāpe pagātnē. Kādā sestā septītā klasē mūsu skolā viesojās koklētāju ansamblis. Koncerta apmeklējums bija obligāts (par to vien, ka aizgāja, katrs saņēma apaļu piecnieku dziedāšanā. Un mums, kam ne tikai zilonis, bet pat dinozaurs uz ausīm uzkāpis, šādu ekstru - piecnieku dziedāšanā - palaist garām nav brīv!). Uz skatuves tautas tērpos ar iesvīdušām padusēm (koncerts notika maija vidū, ārā jau bija samērā silts laiks) sasēdās trīs vai četras tautumeitas, un pasākums, tā teikt, varēja sākties. Mēs, visa klase, pusaizmiguši bijām pēc kādas sestās dziesmas, izņemot dziedāšanas skolotāju - viņa sāka krākt jau pēc trešās. Pēc šī pasākuma izlēmu, ka kokle - skaists, estētiski brīnišķīgs instruments - tomēr manām ausīm ir par vienmuļu. Kaut kur zemapziņā urdēja doma, ka, varbūt paaugoties - prātiņā un augumā -, kaut kas mainīsies. Taču, kad pāris gadus atpakaļ kādās latviskās lauku kāzās līgavaiņa māsa - tāds skuķis ap četrdesmit - izdomāja viesus izklaidēt ar kokles spēli, kas beigās pārvērtās par konkursu "Uzmini melodiju!, pieņēmu, ka nav lemts. Nav lemts šo instrumentu saprast. MAN nav lemts.

Bet liktenim patīk ar mums spēlēties, un pirms neilga brīža kokle manā dzīvē parādījās atkal. Ne jau tā, ka es pats to būtu sācis spēlēt (man gan tas piestāvētu, sevišķi ņemot vērā, ka, kaut ko cītīgi darot ar pirkstiem, man allaž ir izbāzts mēles galiņš), bet ieraksta veidā. Trio "Vētras saites" plates "Teātra krustojums" izskatā. Izlasījis Ulda Rudaka rakstu - interviju ar kolektīva līderi Latvīti Podiņu "Dienas Izklaidē", kā arī paklausījies ierakstus grupas "draugiem.lv" profilā, nolēmu reanimēt savu tā arī nekad nebijušo mīlestību pret kokli. Jā, jo tieši kokle ir viens no "Vētras saites" galvenajiem instrumentiem. Un tas fakts, ka Podiņa šo latvisko mūzikas instrumentu spēlē ģitāru, džambas un kontrabasa pavadījumā, deva dvēselei cerību, ka kokle varētu arī nebūt mana zudusī Atlantīda.

Impulss, kāpēc nolēmu iegādāties plati "Teātra krustojums", bija grupas pirmā dziesma "draugu" profilā - "Tilts". Tā vispār bija pirmā dziesma, pareizāk - skaņdarbs, ko no šī kolektīva jebkad noklausījos. Un man šis skaņdarbs ar dažiem akordiem atgādināja filmas "Drošsirdis" soundtraku jeb skaņu celiņu. Platē šīs dziesmas gan nav, aiz ko nedaudz vīlos. Otra vilšanās - mana auto lētā un nespējīgā stereosistēma (nekad nepērciet "Peugeot 307"!), kurā, atskanot kārtīgiem basiem, viss vibrē tā, it kā salonā visas detaļas un elementi, pat mazākā skrūvīte, vienlaikus purkšķinātu. Bet šādu basu ir visās "Teātra krustojuma" dziesmās, un to ar lielu baudu var klausīties un kaifot, izmantojot mūsdienīgāku mūzikas atskaņošanas sistēmu. Par to arī pārliecinājos.

"Ansamblis "Vētras saites" spēlē instrumentālu fotoambientu kamermūziku," teikts plates grāmatiņā. Man gan nav ne jausmas, kas ir "fotoambientā" mūzika, taču es vēl reizi apzinājos, ka jau iepriekš pieminētajam liktenim attiecībā uz mani un kokli ir kāds plāns. Jo viņš caur "Teātra krustojumu" man atkal tuvinājis kokli, tikai saprātīgā dozējumā. Sākumā likās, pārējie instrumenti nomāc Latvītes Podiņas lokanajiem pirkstiem spēlēto instrumentu (sevišķi Anša Kluča kontrabass - autosalona detaļu purkšķināšanas pavēlnieks). Gribējās, lai kokle tiešām tad arī ir galvenā! Bet, dzīvojot šajā "fotoambiencē" ilgāku laiku, nākas atzīt, ka viss ir tieši tādās proporcijās, kā nepieciešams, lai, vēl skaņdarbam piedzīvojot loģisko noslēgumu, puse pie mūsdienu mūzikas pieradusī auditorija nebūtu aizmigusi, bet otra - nogriezusi skaņu. 

Visbeidzot par albuma vizuālo noformējumu. Puse estētiskā baudījuma nāk tieši no tā, konkrēti - no fotogrāfijām kas ievietotas plates bukletā. Skaistas bildes! (Laikam tieši tagad sapratu, kas ir "fotoambience"). Tik tās izbaudīt nedaudz traucē neveiksmīgi izvēlētais bukletiņa papīrs - šādām bildēm jābūt drukātām uz nekrītota papīra! Zinu, ir grūtāk nodrukāt un maksā dārgāk (es taču strādāju tipogrāfijā!), bet sajūtas, bildes skatot, taustot un apostot (vienmēr apostu visus savus nodrukātos darbus), uz matētā nekrītotā papīra ir gluži citādas. Piemēram, Anša Kluča bildē ar diviem gliemezīšiem tās radībiņas izskatītos tik dzīvas, ka gribētos paņemt pirkstos. 

Kad būs iespēja, noteikti aiziešu uz "Vētras saišu" koncertu. Apsolu neaizmigt. Kaut gan, klausīties "Teātra krustojumu" baudā puspievērtām acīm, ir normāla šīs mūzikas reakcija uz cilvēka fizioloģisko un garīgo pasauļu mijiedarbību. Protams, līdz brīdim, kad saprot, ka šādi kaifo pie tā sasodītā pežo stūres...

Papildus resursi:
"Vētras saites" mājaslapa
Iegādājies "Vētras saites" plati šeit!

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?

Šī raksta tapšanu iniciēja ziņa interneta portālos, ka kāds meitietis (attēlā) no "Liepājas rajona Purmsātiem" nosolās, ka būšot "latviešu Bejonsī". Šī meitene, kuras vārdu nākamo reizi droši vien varēsim izlasīt tikai interneta sadaļā, kur regulāri apgrozās Kombuļu Inese, uzstājas lokālajā humora šovā "OKartes skatuve". Nosaukt to par muzikālu pārraidi būtu grēks, bet līdz "Jautro un atjautīgo klubam" arī vēl tālu. Taču kaut kur pa vidu - jā, tur varētu būt tās vieta. Jo, tikai pateicoties dalībai šajā pasākumā, dažs no šiem censoņiem vispār pirmo un pēdējo reizi uzkāpj uz skatuves, bet mēs, ne tik talantīgie, vismaz uzzinām, ka Kašers jau gadu staigā bez apakšbiksēm, Lingita (šeit un turpmāk es atvainojos, ja kādu šo kolosālo mākslinieku nodēvēšu kļūdoties) atklāj, ka mana mīļā Oldzīte jeb Olga Rajecka ir "veca un neko nesaprot" un, visbeidzot, top skaidrs, ka dzīvoju vienā novadā ar topošo "latviešu Bejonsī". Tik tālu viss ir skaidrs - tas ir jautri, un ir labi, ka televīzija mums kā uz paplātes izliek talantus vai vienkārši cilvēkus, par kuriem varam gardu muti nosmieties. Bet, ja nopietni - Latvijai var būt sava Bejonsī?


"IECIKLĒŠANĀS UZ SAVIEM ŠLĀGERIEM"


Mēs, un to noliegt nevar, esam ārkārtīgi muzikāla tauta. Parēķināsim - pēc tautas skaitīšanas datiem mūsu ir kapeiku virs diviem miljoniem, bet cik mums ir koru, ansambļu, dažādu mūzikas grupu? Dziesmusvētki un "Latvijas Radio 2", operas svētki un viens no Austrumeiropā sakarīgākajiem mūzikas festivāliem "Positivus"! Mūsu kori ir pasaules kormūzikas elites pašā virsotnē! Mums ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Pēteris Vasks! Ja mēs tā skrupulozi visu saskaitītu, baidos, ka uz desmit latviešiem sanāktu pa vienam komponistam, šlāgeransamblim vai dziedātājam. Ja kādreiz mums skolā lika lepoties, ka Krišjānis Barons katram latvietim sarūpējis pa vienai dainai, tad, domājams, saskaitot dziesmas, tās sanāktu akurāt tikpat vai pat vairāk. Latvieši ir ļoti muzikāli! Tad kāpēc lai mēs nenoticētu, ka mums varētu būt sava Bejonsī?


Un te jau arī nonākam līdz problēmas (ja to vispār var saukt par problēmu?) saknei - latvieši tiešām TIC, ka mums var būt sava Bejonsī! Kas tad ir tā Bejonsī? Tā ir šobrīd 30 gadus veca amerikāņu dziedātāja, deviņdesmito gadu beigās bija vienas no slavenākajām meiteņu grupas "Destiny's Child" dalībniecēm. Pārējās divas grupas dziedātājas, šķiet, netika savai līderei līdzi, tāpēc tikai loģisks bija Bejonsī lēmums uzsākt solokarjeru, ko aizsāka viņas 2003.gada debijas albums, pēc kura, šķiet, ekstāzē ar slapjām biksiņām palika gan mazas meitenes, gan veci vīri - katrs, protams, savu iemeslu vadīts. 30 miljoni albumu kopiju, neskaitāmi Platīna, Zelta utt. diski, kā arī lomas vairākās filmās - tāds ir šā brīža Bejonsī sausais atlikums. Un, ak jā, viņa ir popmūzikas ikona, nogrūžot no troņa pat veco, labo un joprojām no skatuves aizietnespējošo Madonnu.


Un tagad atgriezīsimies Liepājas rajona Purmsātos. No "latviešu Bejonsī" fotogrāfijām uz mums skatās iesauļota, sakrāsota, bet dabīgi skaista meitene, kuras mīmika, žesti un pozas gan vairāk iederētos Purmsātu pamatskolas vecāko klašu zēnu tumšajās pagultēs noslēpto fotogrāfiju un žurnālu kaudzītē. Tagad viņa ir uz skatuves, ar viņu runā prese (vai vismaz tā daļa, kas apveltīta ar humora izjūtu), un viņa paziņo, ka pēc šova izdos albumu un ka "jā, es būšu Latvijas Bejonsa, jo latvieši ir pārāk ieciklējušies uz saviem šlāgeriem". Brīnišķīgi! Un nav pat svarīgi, kā šo meiteni sauc - šādi domā daudzi, ja ne pat visi šie talantu šovu dalībnieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, likteņa ironija, - daži no "OKartes skatuves" dalībniekiem, izrādās, it ērti ir iekārtojušies "Latvijas Televīzijas" raidījuma "Latvijas Šlāgeraptauja" dziesmu topā...

POPULARITĀTES VILINĀJUMS


Nekad nebeigšu brīnīties, kā, ņemot vērā to, cik nu mēs esam, kāds ir eventuālais skatītāju skaits, televīzijas var ražot vienu šādu šovu pēc otra. Un dara to, jo cilvēki tos patiešām skatās! Viesībās brīžiem pat jūtos neērti, jo nespēju pilnvērtīgi piedalīties sarunās, kas lielā mērā grozās ap šiem šoviem - kā tas to nodziedājis, kāda kam kleita utt. Un te atkal jāsaka - kling klang, esam klāt! - nākamais iemesls, kāpēc šie jaunuļi dodas uz publisko izsmiešanu, domājams, vislielākā mērā ir šī viegli iegūstamā popularitāte. Nu beidziet, mūsu mazajā valstī tu vari skaļi nopurkšķināties autoostā un jau nākamajā dienā būt "Youtube" zvaigzne ne tikai Latvijā! Šis komplekts - viegla (arī lēta, bez īpašiem talantiem un prasmēm iegūstamā) popularitāte, jaunības maksimālisms un nespēja objektīvi novērtēt savas spējas un vispār reālo varbūtību kļūt par "latviešu Bejonsī" - arī pārtop par jautrību uzdzenošiem ziņu virsrakstiem interneta portālos.


Tiktāl par dalībniekiem - ir skaidrs, ka viņi visā šajā ir tikai kauliņi, ar kuriem spēlējas "lielie onkuļi un tantes", šajā gadījumā - ierakstu kompāniju un televīziju vadības. Piespiedu kārtā (goda vārds!) noskatījos vienu no "OKartes skatuves" koncertiem, kur žūrijā sēdēja, šķiet, Guntars Račs, Jānis Šipkēvics juniors un Ufo. Tajā reizē dalībniekiem bija jādzied savas sacerētās dziesmas (iespējams, tā viņiem jādara katru nedēļu, tiešām nezinu), un viņi demonstrēja žūrijai savus sasniegumus. Par Ufo nekādu ilūziju - ja dziesma ir garāka par divām  minūtēm, un tā nav "tā tipa, ko var nopirkt RIMI nocenoto CD plauktiņā par Ls 0,95", viņam nāk miegs un "dziesma ir garlaicīga". Saprotams, šovs ir vajadzīgs, un Ufo ir šovs. Tiesa, šajā reizē, garlaicīgs šovs. Šipkēvics bija visobjektīvākais - pat, ja dziesma viņam nepatika, bet tā bija "normālā līmenī un interesanta", viņš tai veltīja atzinīgus vārdus. Savukārt Rača skatienā televīzijas kameru tuvplānā kā Donaldam Dakam varēja saskatīt dolāru (mūsu gadījumā - latu) zīmītes. Visas dziesmas, kurās tiešām bija saklausāma kāda netradicionāla jaunrade vai atšķirības no vidējā statistiskā, viņam bija sliktas un nejēdzīgas, jo "tādas nevarēs pārdot, tās neviens nepirks!" Un vienīgās, ko viņš novērtēja kā labas esam, bija izteikti šlāgeri un šķebinošas balādes, ar kādām jau ir pilns mūzikas tirgus Latvijā. 


LATVIEŠU MŪZIKAS EKSPORTA POTENCIĀLS


Šis viens koncerts, ko noskatījos, man dod neapgāžamu atbildi jautājumam: "Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?" Ne tāpēc, ka esam maza tautiņa - lai paskatāmies, ko pasaules popmūzikai devusi kaut vai Īslande! Pat ne tāpēc, ka mums trūktu kandidātu - lai arī pats neesmu fans, uzskatu, ka Linda Leen ir daudz reālāka kandidatūra uz "latviešu Bejonsī"! Iemesls ir šo ierakstu kompāniju un menedžmentu neprofesionalitāte, neieinteresētība (vai nespēja) investēt nākotnē, kā arī, domājams, viņu pašu subjektīvais viedoklis, ka "nez kas jau tur no viņiem nav"! Arī koncentrēšanās uz šādiem, būsim jau nu godīgi, īslaicīgiem popularitātes zibšņiem kā mūzikas šovu dalībnieki. 


Mums, latviešiem, ir savi veiksmes stāsti populārajā mūzikā. "Prāta Vētra", protams, ir spožākais no tiem. Taču ar to arī viss beidzās! Labi, vēl mūsu "Skyforger" savā nišā ir grandi pasaules līmenī. Un tad ir klusums. Mūsu "Instrumenti" aizbrauc uz kādu mūzikas gadatirgu, "saceļ emociju vētru" un... ar to arī atkal viss beidzās. Bez nosauktajiem mums vēl ir laba līmeņa potenciālie "eksporta produkti" - "The Sound Poets", Goran Gora... Jā, laikam vairāk gan nekas nenāk prātā. Bet ar to jau arī pietiktu. Vien tā problēma ir tāda, ka šādu grupu mūzikas tirgos, kuros mēs vēlētos iekļūt, ir simtiem! Nē, tūkstošiem! 


Katru dienu man uz e-pastu nāk desmitiem dziesmu, ko jaunās grupas no visas pasaules izsūta interesentiem cerībā, ka starp tiem būs kāds ietekmīgs mūzikas tirgus spēlētājs. Starp šiem paraugiem ir tiešām labas un pat ļoti labas grupas un mākslinieki! Bet, kad paskaties, ka talantīgs dziedātājs no, teiksim, Serbijas, ir izdevis jau sešas plates, bet netiek, nu netiek sadzirdēts ārpus dzimtajām ārēm, ar "cilvēka no otrās puses" acīm redzi, ka šim serbam gluži vienkārši nav profesionāla menedžmenta, nav menedžmenta vispār. Viņš cenšas ielauzties tirgū, kas ir pārpildīts, bet nespēj apsteigt konkurentus, nespēj pietiekami izgaismot savu nenoliedzamo talantu. Kaut gan no otras puses - ja līdz manīm šī dziesma ir atnākusi, visticamāk, kāds ir veicis noteiktas "reklamēšanās" darbības. Tajā pašā laikā latviešu grupu un mākslinieku dziesmu paraugi to vidū nav bijuši nekad. Ko nevar teikt par igauņiem...


Pasaulē aizvien izplatītāka kļūst mūziķu prakse atteikties no lielajām ierakstu kompānijām, albumus izdodot pašiem vai uzticot to kādam nelielam "leiblam". To, šķiet, piekopj arī mūsu "perspektīvākie mūzikas eksporta produkti", un tieši šis apstāklis liek būt absolūti skeptiskam dot cerības "izsisties pasaules skatuvēs" kādam no šo šovu dalībniekiem. Račam viņi būs vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr to pāris dziesmas kaut cik labi pirks, pēc tam katrs varēs atgriezties savos Purmsātos ar izsapņotiem sapņiem, un šeit "Purmsāti" nav domāti tikai kā ģeogrāfiska vieta, bet arī kā atāls nostūris katra šī jaunā talanta pašcieņā. "Latviešu Bejonsī", kam tagad varētu būt ap 20, pēc desmit gadiem, cik tagad ir "oriģinālajai Bejonsī", visticamāk, strādās lielveikalā par kasieri vai vēlu vakaros sūks tam pašam Račam darba kabineta mīksto paklāju un, slaukot putekļus no pie sienām pakārtām Olgas Rajeckas un Renāra Kaupera bildēm, grūtsirdīgi pārdzīvos savu sapņu virsotņu nesasniegšanu, pat nepietuvošanos tām. Pat, ja arī talanta ir bijis gana, "mēs ar saviem šlāgeriem" būsim izrādījušies tikpat spēcīgi kā zemes pievilkšanās spēks, neļaujot "zvaigznei" pacelties augstāk par zemi kaut pāris centimetrus. 


KĀDAI JĀBŪT "LATVIEŠU BEJONSĪ"?


Pirmkārt, tai vai tam (tad gan tas kļūtu par "latviešu Bīberu") būtu jādzied perfektā angļu valodā, tieši tikpat perfekti būtu šī valoda jāpārvalda, lai nesanāktu otra Aišas, pardon, Aijas Andrejevas "Eirovīzijas" intervija. Otrkārt, arī fasādei jeb izskatam būtu jābūt atbilstošam. Un ar vārdu "atbilstošs" es domāju "pievilcīgam". Mūsu laikos, kad jaunus māksliniekus visbiežāk atklāj, nevis klausoties "skaņu" pa radio, bet gan kopā ar bildi "Youtube" portālā, šim nosacījumam var būt izšķiroša nozīme. It kā jau ir manīti arī pietiekami veiksmīgi "dziedošie krokodili", taču, par cik lielākajai cilvēces daļai, tai skaitā man, ar savu cūkuģīmi jāsadzīvo, ik reizi paskatoties spogulī, pievilcīga āriene noteikti būtu uzrunājošāka. Un, treškārt, jāsadraudzējas ar kādu producentu, kurš spētu nodrošināt gan kvalitatīvu skanējumu, gan iespējas parādīties vajadzīgajās vietās vajadzīgajā laikā, gan piesaistīt labākos skaņu inženierus, komponistus, vārdu sakot, kurš kārtotu visu to "ceļā līdz zvaigznēm" virtuvi. 


Būsim godīgi, tas, kas te izklāstīts, sen jau visiem tāpat ir zināms. Un nē, neesmu latviešu parastās skaudības pārņemts. Tieši otrādi - es labprāt saviem draugiem citās valstīs, kas man sūta dziesmas no pašmājām, nosūtītu kaut vai to pašu "latviešu Bejonsī". Bet - šobrīd diemžēl nekā. Ar skumju pārņemtām šausmām drīzāk ticamāka ir iespējamība, ka kāds no Jaunā kontinenta paziņos, ka ir "amerikāņu Kombuļu Inese". Un varbūt tad, kad tā notiks, mēs beidzot sapratīsim, kur ir mūsu vieta, ja reiz savu sapņu un ambīciju  labā neesam gatavi darīt neko vairāk ne katrs personīgi, ne kā valsts kopumā. Un, būdams pārliecināts, ka līdz šai vietai šo rakstu tāpat neviens neizlasīs, pateikšu, ka pagājušā mēneša latviešu "Playboy" numurā redzamajai pliknei Lingitai ir vareni rausīši...




Foto raksta ievadā Sabīne Prenclava ("latviešu Bejonsī") no www.puaro.lv


2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Willow Farm" - "Tev Par To Nekas Nav Jāzin' " (2011, albuma apskats)

Pastāv uzskats, ka rakstnieks par tādu top tikai brīdī, kad viņam iznākusi grāmata, ko var paturēt rokā vai izmantot kā paliktni zem īsākas galda kājas. Mūziķim, pēc analoģijas, par tādu pilnasinīgi vajadzētu kļūt pēc tam, kad viņa sacerējumi tapuši apkopoti fiziski izdotā formā - diskā, platē vai, kā kādreiz, kasetē. Tomēr laiks ir darījis savu, un mūsdienās, kad miljonu skatījuma reižu "Youtube" vietnē var salasīt melodiski purkšķošs kaķis vai kāds vannas istabā ierakstīts lēkājošs Lēdijas Gāgas atdarinātājs, kad visu var "nopumpēt" un "atvilkt", domājams, ne bez atzinīgiem vārdiem daudzi sagaidījuši liepājnieku "Willow Farm" jauno albumu "Tev Par To Nekas Nav Jāzin' ". Pat ne jauno, bet pirmo. Pirmo, ko var pavīļāt iesvīdušajās rociņās, pagrozīt un, ja uznāk iedvesma, grupas dalībniekiem uz vāciņa piezīmēt ūsas. Tieši šajā momentā klausītājs ar albuma varoņiem satiekas kādā augstākā dimensijā, kam i ne tuvu nestāv klāt neko neizsakošie virtuālie failiņi, no kā sastāv plate, iegādājoties to digitāli. Tieši tāpēc publisks "fui!" PR speciālistam, kurš ieteica grupas albumu vienā no dabas spēku ("Uguns") videoattēlojumiem vienkārši sadedzināt. Tas man liekas tikpat zaimojoši kā sadedzināt grāmatu. Ja nu tiešām nebija iztikt bez uguns, varēja labāk aizdedzināt grupas menedžerim bārdu! :)



Mana pirmā saskare ar "Willow Farm", kā tagad atceros, bija 1995.gada jūnija sākums, kad biju ieklīdis toreiz vēl aktīvu koncertdzīvi piekopošajā klubā "u.t.t". Nezinu, toreiz man kaut kā vairāk patika Dīdžejs Bobo, un kopmītnēs pie sienas no iepriekšējiem iemītniekiem (laikam kaut kad vēl no astoņdesmitajiem) karājās Sabrinas foto ar tik lielām "kannām", ka tās, vēl ņemot vērā manu tā brīža vecumu un aizkavējušos pubertāti, aizēnoja skatu uz pilnīgi visu, kam tādu "kannu" nebija. Emīlam Dreiblatam un pārējiem, ar ko viņš tajā vakarā uzstājās, to nebija, tāpēc, pa kluso no kluba foajē sienas noāķējis to gadu "Mis Liepāja" titula īpašnieces Agneses Keišas fotogrāfiju, devos mājās, tā arī neguvis garīgo baudījumu (izņemot, protams, kas nāca no fotogrāfijas).

Tālāk grupas daiļrades un mani ceļi virzījās pa paralēlām dimensijām, bet diezgan tālu viena no otras. Bet brīdī, kad man vairs nepatika Dīdžejs Bobo, un arī Sabrina uz sienas intensīvo saules staru ietekmē jau sāka izskatīties pēc lidojoša cepelīna, kas pamazām sāk laist gaisu, šīs dimensijas satuvinājās. Esmu uzskatos, ka mūzikai ir jāmainās, arī viena mākslinieka, vienas grupas ietvaros. Tai ir jāiet laikam līdzi. Ja vēl precīzāk, tai tomēr ir jāiet "komerciāla skanējuma" virzienā, ja ar to saprot nevis "nolaizītu" un masām pieslīpētu skaņu, bet kvalitatīvu ierakstu un visu, kas līdz tādam noved - dziesmas aranžēšanu jo īpaši. Nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka man patika, piemēram, agrīnā "Prāta Vētra" ar "Veroniku". Varu atzīties, ka arī "U2" es labprāt klausos, sākot ar viņu 2000.gada plati "All That You Can't Leave Behind" vai "Coldplay" ar 2005.gada "X&Y". Un arī "Willow Farm" man pa īsto sākās ar dziesmu "Puisēni No Zvaigznēm" - tas bija labi atstrādāts ieraksts, kura fonā neviens skaņu ieraksta inženieris netīšām neieklepojās. Šādi sauc arī "Willow Farm" pirmo albumu, kurš gan izdots tikai digitālā formātā, bet, kā jau vienojāmies, tas neskaitās - arī Grinčam bija plāns izdomāt risinājumu bada novēršanas problēmai pasaulē un tad nevienam to neteikt, un arī tas taču neskaitās.



Dziesma "Džeks" ir plates "Tev Par To Nekas Nav Jāzin'" ievaddziesma. To, tāpat kā pārējās desmit, komponējis Emīls Dreiblats, bet ar liriku nav skopojies portāla "Delfi" galvenais redaktors Ingus Bērziņš (viņš, starp citu, arī "Puisēnu" vārdu autors). Un viņš savu arodu zina! Piemēram, mana mīļākā albuma dziesma "Toms Un Džerijs":

"Lai gan Toms un Džerijs ir žiglāks,
Es vienmēr izvēlos ezīti miglā.
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju"

"Te tieši pretēji tam, kā ir mācīts,
Iet bojā sivēns, tiek izvarots lācīts.
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju"

Šis albums balstās uz trim vaļiem - dziesmu tekstiem, mūziku un faktu, ka tas pilnībā ir latviešu valodā. Katru "Willow Farm" dziesmu var lasīt (klausīties) kā stāstu, un patiesībā ir grūti ar kādu asu robežu nošķelt, kur sākas Dreiblata un kur beidzas Bērziņa vārsmas, un otrādi. Šķiet, viņi ir radniecīgas dvēseles. Tiesa, izvarotais lācītis ir Bērziņa daiļrades auglis, tāpēc 1:0 viņa labā. Intervijā "Rietumu Radio" Emīls izteica cerību, ka "Willow Farm" ir audzis, salīdzinājumā ar laiku pirms padsmit gadiem. Nemāku spriest profesionāli, esmu amatieris pļūtīzers, bet atļaušos apgalvot, ka šodienas "Willow Farm" tomēr ir baigi "cits Willow Farm". Labā nozīmē. Varbūt, salīdzinot ar vecajiem hitiem "Roku Rokā" un "Nešaujiet, Es Neesmu Lenons" (man gan vienmēr to labprātāk paticies saukt "Nešaujiet, Es Neesmu Emīls"), jaunās dziesmas liekas apcerīgākas, gausākas. Es teiktu, drīzāk nobriedušākas. Muzikāli, jo "Willow Farm" dziesmu teksti nekad nav bijuši no sērijas "kaķis - zaķis", "ola - skola" vai "virsa - ledusskapis". Un par dziedāšanu latviešu valodā dubults bonus! Jo, ja vien angļu dziesmu teksti neaprobežotos ar frāzēm, ko var izlasīt spamu vēstulēs, piemēram, "lik mai pusī", "enlardž jour penis" vai "bai viagra", šos dziļos domu graudus būtu liegts uztvert tādiem lauku plenčiem kā man, kurš pat uz teātra izrādi iet ar savu popkornu un kolas 2 litru pudeli.



Kādreiz sakarīgs radio dīdžejs, tagad rakstnieks Pēteris Pūrītis savā jaunajā grāmatā "Dr.Ausmoņa klīnika" raksta: "Teroristu ierocis ir bailes. Ja cilvēki domā, ka kafejnīcā nograndušo sprādzienu nav izraisījis gāzes balonam piestiprināts detonators, bet tas noticis drošības noteikumu neievērošanas dēļ... ja domā, ka plūdus izraisījušos ledus gūzmojumus Daugavā nav krāvuši simt cilvēku ārkārtīgi smagā darbā visas nakts garumā, bet tie izveidojušies paši no sevis... ja domā, ka mūzika, ko spēlē "Līvi", nav radīta nolūkā spīdzināt latviešus, bet ir itin jauka...," tad šiem teroristiem realizēt savus plānus, nespējot masas iebiedēt, nav nekādu izredžu. Visticamāk, "Līvu" mūzika tiešām radīta, lai spīdzinātu latviešus, vismaz daļu no tiem, bet droši vien tādu Liepājā ir mazākumā. Jo "Līvi" taču ir savējie! Un Liepāja - Latvijas mūzikas galvaspilsēta! (Šeit gribas pasmaidīt savu šķībo smaidu...:) ) Un, ja no avīzē ietītas mirušas dūjas lidojuma paskatās uz visu no augšas, tad varbūt "Willow Farm" ir kā tāds plāksteris, kas salīmē plaisu starp Liepājas vecajiem kraķiem ("Līviem", "Credo" utt.) un jaunajiem (piemēram, "Musiqg" (lai dies' nogrābstās!))? Vismaz man gribētos dzīvot pilsētā, kurā var rasties šādas dziesmas. Nu, es jau arī te laikam dzīvoju...

Bet, ja kāds vēlas iegūt jauno "Willow Farm" plati par velti, var nomērīt, kur Emīls to ierok, un doties ar lāpstu turp.





2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Tweet to @VilnisKronbergs

10 dziesmas, kas man liek lepoties būt latvietim

Atzīšos, latviešu mūzika nav mans iecienītākais žanrs. Manā ieskatā mums populārā mūzika beidzās astoņdesmito sākumā, līdz ar Ojāra Grīnberga & Margaritas Vilcānes un Noras Bumbieres & Viktora Lapčenoka noiešanas no skatuves. Vēl mazliet "jūtu" astoņdesmito vidus un nedaudz uz beigām mūziku, bet deviņdesmitajos - tur nu sākas slima suņa murgi! Tik uz deviņdesmito beigām, šķiet, kaut kas mazliet uzlabojās. Par latviešu tautas muzikālo degradāciju gan jāpasakās valsts finansētajam "Latvijas Radio 2". Ja nu jaunā kultūras ministre solās veikt šajā jomā reformas, tad pirmais būtu nolemt slēgt to balagānu vai izdevīgi pārdot, naudu investējot, piemēram, "Radio Klasika" attīstībai. Bet, kā teiktu bijušais kardināls Pujāts, es jau esmu tikai "fantazjors".

Lai nu kā, saņēmos un par godu Latvijas dzimšanas dienai mēģināju apkopot desmit dziesmas, kas man tomēr liek justies lepnam, ka esmu latvietis. Ja vēl mēs naturalizētu Eltonu Džonu...

1. "The Sound Poets" - "Pearl Tears" (2008)


2. "Jauns Mēness" - "Tavs Superveikals" (1995)(


3. "Instrumenti" - "Pilnīgi Viens" (2011)


4. "Prāta Vētra" - "Neatgriešanās" (1997)


5. "Menuets" - "Dziesma, Ar Ko Tu Sāksies"


6. Uldis Stabulnieks - "Zvaigžņu Zaglis"


7. Kārlis Kazāks - "Nāc Nakts" (2011)


8. Mārtiņš Brauns - "Saule, Pērkons, Daugava"


9. Igo - "Uz Krustcelēm" (1988)


10. "Labvēlīgais Tips" - "Es Neesmu Redzējis Tevi Jau Sen" (2000)


Foto raksta ievadā no cgimage.lv.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Sviests IV" (2011, albuma apskats)

Gada tumšākajā laikā pirms pirmajiem sniegiem tā iegājies, ka mūsu valsts svin savus galvenos svētkus - dzimšanas dienu. Un kad lielie lauku darbi apdarīti, kad rudens ar savu gruntīgo un smagnējo noskaņu rosina uz plašākām apcerēm, mēs, latvieši, iespējams, kļūstam vispatriotiskākie. Izmantošu šo savu vājuma brīdi, lai stādītu priekšā šā brīža aktuālāko latviešu mūzikas albumu - izlasi "Sviests IV".

Atšķirībā no pieminētā rudens apcerīgā smaguma, mūsdienu tautas mūzikas izlase "Sviests IV" ir kliedzoši spoža - spilgtā olas dzeltenuma krāsā, kā augsta vasaras saule, no kuras staru siltuma nav pasargāts neviens. Ar zināmu nedrošību nopirku plati, jo mana tautas mūzikas pieredze sākās un beidzās astoņdesmito beigās, kad kaut kādā pasākumā Valdis Muktupāvels ar prievīti ap pieri rādīja, "kurā puļķītī jāpūš, lai skanētu dūdas" un "ka stabulītē jāpūš ar bučā savilktām lūpām".

Man kā cilvēkam, kurš uz klavierēm ar vienu pirkstu prot noklimperēt "Kur tu teci, gailīti?", droši vien nav ne mazāko tiesību muzikāli vērtēt citus. Tomēr es to darīšu. Jo, klausoties izlasi "Sviests IV", man nenācās piedzīvot to, no kā visvairāk baidījos - ka dzeltenais albums odīs pēc Latvijas Radio 2 trulajiem šlāgeru ritmiem. Bet no tā nav ne smakas. Iespējams, manas bailes izraisīja stereotips, kurš iemājoja manī pēc prievītē tērptā Valda pasākuma - viņš toreiz, šķiet, uzstājās viens pats, un, ko tur slēpt, tas bija baigi garlaicīgi.

Patiesībā izlases sastādītāji ir gudrinieki - jau pati pirmā dziesma "Skaista mana tēva sēta", ko izpilda grupa "Folkvakars", liek saprast, ka šeit būs darīšana ar ļoti mūsdienīgu tautas mūziku. Man kā aprobežotam lauku cilvēkam dziesma uzreiz asociējās ar grupu "Labvēlīgais Tips". Tas laikam trompetes spēles dēļ. Un brīžiem likās, ka uz Latvijas raibās govs muguras atjās Antonio Banderas, jo dziesmā, šķiet, meksikāņu ritmu ir vairāk par latviešu. Savukārt albumu noslēdz "Rīgas danču kluba muzikanti", kura dziesma "Vecpuiša pankūkas" ir slavenās krievu kinolentes "Kaukāza gūstekne" dziesmas par sultāna trim sievām un "Čikāgas piecīšu" "Made in Latvia" krustojums. Sākumā tas likās banāli, bet pēc trešās klausīšanās reizes - tas vienkārši "aizgāja".

Patiesībā arī citu albuma dziesmu jēgu ar pirmo reizi uztvert bija pagrūti, jo cilvēkam, kas ikdienā klausās savādāku mūziku, nepieciešams laiks, lai pieskaņotos šādai. Kad pie mūzikas ir pierasts, prāts pārslēdzas uz vārdiem. Un šeit gan rodas zināmas pārdomas. Ja lielākās daļas dziesmu teksti ir mūsu latviešu tautasdziesmas, tad te nu jāsaka: "Pasaulē nav nekā jauna!" Kolektīva "Lāns" līdere Dagnija Pārupe dziesmā "Suņi rēja" pirmajā minūtē "uzbrauc" savam "mīļajam, jaukajam", vai tas pagājušo nakti pavadījis "pie priedes, pie egles vai pie citas mātes meitas"? Uzzinājusi, ka nabags visu nakti pavadījis "tēva lauka galiņā", vismaz četras minūtes šī greizsirdīgā mātes meita mēģina "mīļajam, jaukajam" pielabināties, piesolot spilvenus, segu un savu sirdi.

Vēl lielākas maitas izrādās sievas no folkloras kopas "Laiksne". Viņas "labāk kuļa rudza riju, ne pie puiša naktī guļ", jo "kad pie puiša naktī guļ, noraud visu savu mūž'". Vēl vairāk - viņas ir gatavas vīramātei "atdot dēlu, kuru dienu gribēdam'". Jēziņ, vai tiešām jau tajos laikos, kad radās šīs tautasdziesmas, pār Latvijas rudzu druvām un kartupeļu laukiem valdīja šitāds feminisms? Un kur vīrietis kā ģimenes galva un saimnieks?! Nav brīnums, ka tieši vecis izgudroja televizoru, ko ieslēgt un skatīties, kad bābieši sāk šitās runas...:) Svēta lieta, ko apdziedājuši mūsu senči, ir karā iešana. Tā ir otrā lielākā nelaime aiz greizsirdīgām mātes meitām. Un atkal - karot taču gāja tikai vīri! Par ko mums liktenī tāds sods? Labi, ka vairāk uz mūsdienām vismaz dažus "noslīdējuša sēklinieka dēļ" kara komisariātā izbrāķēja...

Pēc izlases "Sviests IV" noklausīšanās skaidras palika divas lietas. Pirmkārt, mūsdienu latviešu tautas mūzika ir ļoti daudzveidīga, tā ne par mata tiesu neatpaliek nedz no izslavētās īru, nedz īslandiešu etniskās mūzikas, un mūsdienu tehniskās iespējas to ir padarījušas par tīkami klausāmu mūsu sterilajām un izlutinātajām ausīm. Un, otrkārt, vairs nedrīkst jaunajai paaudzei, to pamācot, teikt: "Vot, kad mēs augām..." Jo, izrādās, mūsu senči bijuši vēl daudz dullāki par mums. Un nav nekādu šaubu, ka TAJOS laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas.

Diemžēl šeit nav iespējams ievietot kādu no izlases dziesmām, jo "strīmošanas" režīmā nekas nav pieejams, tāpēc atliek vienīgi plati iegādāties, ko ļoti ērti un lēti var izdarīt interneta veikalā. Tā būs ļoti laba dāvana gan tantei ārzemēs, kura dāvanā grib saņemt "vienalga ko, ka tik pa Latviju!", gan pašam sev gaidāmajos valsts svētkos un ikdienā. Platē bez jau pieminētajiem kolektīviem atrodami gan pazīstamo "Iļģu" un Austra Graša garadarbi, gan no folkmūzikas tālākstāvošajiem vispār nezināmu apvienību veikumi. Un par cik šī pēdējos trīs gados ir pirmā latviešu mūzikas plate, ko esmu iegādājies, ir skaidrs - šī ir manta!

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Daudz laimes 91.dzimšanas dienā, Latvija!