No arhīviem: Nancy Sinatra & Lee Hazlewood - "Nancy & Lee" (1968)

Pastāv uzskats, ka, lai aizkustinātu jebkuru publiku, pietiek izgrūst skatuves priekšā mazus bērnus vai kucēnus. Un tā ir taisnība! Talantu šovu atlasēs vecāki, sapucējuši savus lolojumus un izstūmuši žūrijas priekšā, nekādi nespēj pieņemt, ja kāds skaidrāku prātu domājošs soģu pārstāvis atklāti pasaka, ka viņu bērns ir tikpat labs dziedātājs kā tārpaina sēne. Atceramies astoņdesmitos tepat pie mums. "Mikrofona" dziesmu aptauja - Aija Kukule dzied Raimonda Paula dziesmu "Dāvāja Māriņa", līdz pie beigām piedziedājumu sāk pīkstēt maza meitene. Koncertā viņa uznāk uz skatuves ar lelli Baibu, pasistu padusē, - aptaujas rezultāti jau zināmi iepriekš! Otra galējība, ka uz skatuves savus bērnus sāk vilkt slaveni dziedātāji - dziedāt duetus un visādi citādi iznesties. Un, šķiet, viens no pirmajiem, kas tā nolēma izdarīties, bija Frenks Sinatra - 1966.gadā viņš kopā ar meitu Nensiju iedziedāja slaveno "Somethin' Stupid". Nensijas plusam jāatzīst, ka viņiem labi sanāca un cilvēkiem arī patika - virknē valstu (Austrālijā, Austrijā, Šveicē un citur) tas saņēma pat Zelta diska statusu.

Tiesa, tolaik Nensija vairs nebija nekāda maza meitene ar lelli padusē, viņai bija 26 gadi un viss tā laika zvaigznei nepieciešamais - slavens tētuks, glīts vaigs un samērā labs vokāls. Un bija tāds vīriņš Lī Hazlevūds - tobrīd 37 gadus vecs dziedātājs, komponists un Nensijas producents (apskatot dažas viņu kopējās bildes gan iezogas doma, ka ar šo producenta titulu viņu abu attiecības neaprobežojās). Tajā pašā 1966.gadā Nensija izdeva savu debijas plati "Boots" - starp citu, tā arī palikusi viņas visu laiku veiksmīgākā, ja skatās pēc pārdošanas datiem.

Kad 1968.gadā iznāca Nensijas kopdarbs ar Hazlevūdu, Amerikai tas patika - tur albums "Nancy & Lee" arī ieguva Zelta diska statusu. Tā ir tipiska sešdesmito gadu popmūzikas plate - duets (vīrietis un sieviete) dziedot koķetē, bagātinot uzstāšanos ar kuplu stīgu orķestri kaut kur fonā - gluži kā pāris gadus vēlāk to darīja Raimonds Pauls savās dziesmās. Patiesībā plates lielāko šarmu dod nevis Nensijas, bet gan Hazlevūda spēcīgā, zemā balss. "Nancy & Lee" ir ļoti tuvs tā laika Toma Džounsa daiļradei. Domājams, ka vislielākie šī albuma piekritēji sešdesmito gadu beigās bija cilvēki krietni virs pusmūža, jo jaunatnei, kas tobrīd bija apreibusi no bītlmānijas, domājams, šis viss liekas kā šlāgeris. Tomēr, klausoties "Nancy & Lee", vismaz gara acīm var mēģināt iejusties pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā un saprast, ka laba popmūzika bija jau tad, kad pats vēl tusēji tētim pa oliņām.

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Neil Young & "Crazy Horse" - "Americana" (2012, albuma apskats)

"Tās ir dziesmas, ko mēs visi zinām jau no bērnudārza, taču "Crazy Horse" tās ir pārveidojusi, un tagad tās pieder mums," bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, runājot par savu jaunāko plati "Americana", saka kanādiešu leģendārais roķeris Nīls Jangs. To, ka viņš patiesi ir leģendārs, apliecina fakts, ka "Americana" ir Janga trīsdesmit ceturtais (!!!) studijas albums (tiesa, šajā skaitā iekļauti visi Janga projekti), taču mūzikas prese un fani to gaidīja gluži kā kāda jauna, daudzsološa dziesminieka debijas albumu. Un kā nu ne - "Americana", kā jau priekšā saka pats plates nosaukums, ir amerikāņiem vēsturiski nozīmīgu dziesmu apkopojums Janga versijā. Un, jāatzīst, pat pie šobrīd - gan mazliet noplukušās, bet tomēr - valdošās vispārējās antiamerikāniskās noskaņas šī albuma radītais estētiskais baudījums ir visnotaļ ievērojams.



"Americana" ir sava veida audiogrāmata Amerikas vēsturē - mazāk gan valsts politiski ekonomiskā ziņā, vairāk mūzikas. Katrai plates dziesmai Jangs ir devis klāt arī nelielu stāstiņu. Piemēram, par "Oh Susannah" teikts: "Šo dziesmu, ko sarakstījis Stīvens Fosters, pirmo reizi izpildīja 1847.gada 11.septembrī. "Americana" versijā tā ir aranžēta ar Tima Rouza jauno melodiju, kuru viņš kopā ar grupu "The Big Three" izpildīja 1963.gadā, bet atjaunotā versijā ar "Tim Rose and the Thorns" - 1964.gadā. Šī grupa aranžēja daudzas folka dziesmas, padarot tās par rokenrola dziesmām, un nosauca to par folkroku. Tims Rouzs bija folkroka pionieris. Liela daļa "Americana" ir balstīta uz šo ideju." Tādā veidā iespējams uzzināt nevienu vien interesantu mūzikas vēstures faktu. Vai arī to, kādos apstākļos radusies viena vai otra katram amerikānim labi zināma dziesma. Piemēram, par "Get A Job" varam izlasīt sekojošu stāstu: "Dziesma par vīru, kurš nav spējis atrast darbu un kuru viņa sieva uzskata par sliņķi un meli. "Get A Job" ir iekļauta [albumā] "Americana", jo tā ir ģeniāla folka dziesma ar patiesu raksturojumu. Šo dziesmu sarakstījis Ričards Luiss no "The Silhouettes", kaut arī atorība tiek dalīta uz visu grupu, jo pārējie [grupas "The Silhouettes"] dalībnieki veica vokālo aranžēšanu. Dziesma "The Silhouettes" izpildījumā tika ierakstīta 1957.gadā. "Americana" versija seko oriģinālajam aranžējumam."



Kas jaunajā Nīla Janga platē patīk cilvēkam, kurš nav tuvos draugos ar tradicionālo amerikāņu kantrī un salkano emocionālo piesitienu it visās lietās, kurās parādās amerikāņu zvaigžņotais karogs un vārdi "brīvība", "vienlīdzība" un "makdonalds"? Tieši "Crazy Horse" muzikālās interpretācijas dziesmām, kuras pierasts dzirdēt kā gaudas kāda baptistu saieta nama veco sievu kora izpildījumā. Nu, piemēram, dziesma "God Save The Queen" - no garlaicīgas, miegu uzdzenošas, daudz par garu sakomponētas balādes Jangs ar "ķertajiem zirgiem" ir radījis ko līdzīgu svinīgam Ziemassvētku korālim, ko var spēlēt bērnudārzā uzveduma "Riekstkodis" laikā, kad pa zāli vienotā ierindā soļo ļaunā peļu ķēniņa (nē, tur laikam bija žurkas) tikpat nelietīgie kareivji sārtās uniformās.



Skaidrs, ka Nīla Janga fani šī albuma dēļ jau ir paspējuši vairākas reizes sajūsmā noģībt, tad atģisties un atkal noģībt (tiesa, baigi aizrauties nevajag, jo pavisam drīz, oktobrī, gaidāms Janga un "Crazy Horse" oriģinālo dziesmu jauns albums "Psychedelic Pill"), taču arī parastam, vidusmēra rokenrola cienītājam šī plate sagādās ne mazumu patīkamu brīžu. Īpašs solās būt atklāsmes moments, kad top skaidrs, ka veco jeņķu mūziku ir iespējams "iepakot" tā, lai tā ir patiesi baudāma (mazliet jau šajā žanrā gan paspējis padarboties arī Brūss Springstīns). Ņemot vērā patīkamo pārsteigumu, kā arī faktu, ka ar Nīlu Jangu tā intīmāk (klausoties viņa plates) esmu pazīstams tikai neilgu laiku (bet jau varētu būt Janga lokālā fanu kluba vismaz preses sekretāra trešais vietnieks), es šo plati novērtēju ar augstāko atzīmi - patiesībā vairs nav daudz tādu vecā kaluma mūziķu, kuru mūsdienās ierakstītos albumus klausoties, prātā ienāk doma: "Vo, šis beidzot ir kārtīgs vecais, labais roks!" Jangs ar saviem "trakajiem zirgiem" tāds ir.

Albuma vērtējums: 10/10

Citi vērtējumi:

Allmusic: 2/5

Rolling Stone: 3,5/5

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Cate Le Bon - "Fold The Cloth" (video), "Cyrk" (2012, pilns albums)

Naktis pieder spoku stāstiem, mošķiem, bailēm, pūcēm un sikspārņiem, jo šie visi un vēl daudzi citi tieši diennakts tumšākajā laikā parāda savu īsto spēku un varēšanu. Angļu dziedātāja Keita Le Bona arī kā sikspārnis - savas dziesmas rakstot tikai tumsā. Vismaz tā tiek apgalvots. Kas no tā sanāk? Le Bonas gadījumā - lieliska mūzika sešdesmito gadu stilā. Tik izteikta, ka brīžos, kad Le Bona pieklusina savu sievišķīgi nepieradināto vokālu, liekas - skan kaut kas no "The Doors" vai "The Who".

Savu pirmo atpazīstamību Le Bona ieguva 2007.gadā, uzstājoties kā iesildītājai Grafa Raisa (no "Super Furry Animals") koncerttūrē, kam vēlāk sekoja dalība dažādos festivālos, tajā skaitā Glastonberijas. 2009.gadā šī interesantā būtne laida klajā savu debijas albumu "Me Oh My". Tieši tad pasaule iepazina Le Bonas tumši liriskās dziesmas un spocīgo balsi. Jā, viņai piemīt balss kā caurspīdīgai un izgaistošai jaunavai baltā kleitā, kas parādās un pazūd jeb skopojas vecās pilīs. Spokošanās turpinās arī šogad aprīlī iznākušajā Le Bonas otrajā platē "Cyrk", ko klausoties brīžiem pārņem baisas trīsas - tas sievišķis taču nav dzīva būtne!...

Papildus resursi:

Keitas Le Bonas mājaslapa

Keitas Le Bonas profils portālā "Facebook"

Keitas Le Bonas profilds portālā "MySpace"

Foto raksta ievadā no catelebon.com.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Paper Route" - "Better Life" (video), "Absence" (2009, pilns albums)

Par balsīm, kas skan gan sapnī, gan nomodā esot; par tām netveramajām lietām un vīzijām, kas (it kā) mūs sagaida pēc nāves; par tuva cilvēka zaudējuma sāpēm - šīs ir tikai dažas no tēmām, kuras ieskauj Nešvilas (ASV) kvarteta "Paper Route" 2009.gada debijas plates "Absence" galvenos ideoloģiskos rāmjus. Čeds Hovats,  Džei Tī Delī, Geivins Makdonalds un Endijs Smits savas dienas īsināja, nododoties "Orchestral Maneuvers Of The Dark" dziesmu aranžēšanai. Viņiem tīkams bija "OMD" elektroniskais piegājiens mūzikai. Un tā četrotne aizaranžējās līdz debijas albumam "Absence".

Šis albums tapa, dažiem grupas dalībniekiem izdzīvojot personīgās traģēdijas (smagu saslimšanu Hovata ģimenē, Delī problēmas laulības dzīvē), tāpēc tajā netrūkst nedz smeldzes, nedz skumju, un netrūkst arī cerību pilnas noskaņas. "Lover' s Anthem" ("Mīlnieku himna"), "Dance On Our Graves" ("Dejas uz mūsu kapiem") - tās ir tikai divas no kopumā divpadsmit dziesmām, no divpadsmit stāstiem iz dzīves, kas ne vienmēr ir skaista kā sapnis vasaras naktī. Neskatoties uz smago dvēselisko nastu, pateicoties kam albums tapis, "Absence" ir ļoti viegli klausāms - plates "elektroniskā daļa" dziesmas paceļ burtiski kādā virszemes līmenī - "Paper Route" ir labi apguvuši savu priekšteču dziesmu radīšanas mākslu.

Pēc nepilnām divām nedēļām, 11.septembrī, klajā nāks nu jau trio (Smits grupu pameta 2010.gada novembrī) "Paper Route" otrais albums "The Peace Of Wild Things". Un tas nozīmē, ka arī 21.gadsimtā mēs varēsim turpināt nodoties astoņdesmito gadu sintīpopa orģijām rekonstruētās skaņās. Albumu "Absence" pilnīgi bez maksas un absolūti legāli iespējams lejupielādēt šeit, to var arī vienkārši noklausīties zem raksta, bet pirms tam pirmais singls "Better Life" no gaidāmās plates.

Papildus resursi:

"Paper Route" mājaslapa

"Paper Route" profils portālā "Facebook"

"Paper Route" profils portālā "MySpace"

Iegādājies "Paper Route" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Paper Route" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Bill Fay - "Be At Peace With Yourself" (video), "Life Is People" (2012, pilns albums)

Dažreiz cilvēks pamostas pēc ilga, letarģiska miega, pat nebūdams iemidzis - tas notiek, ja pēkšņi atvers acis kam iepriekš neievērotam, nenovērtētam vai nesaprastam. Angļu dziedātājs, pianists un komponists Bils Fejs no šāda miega nupat izcēlis daudzus. Pēc vairāk kā 40 gadu klusēšanas šīs nedēļas sākumā, 21.augustā, viņš izdevis jaunu studijas plati "Life Is People".

Protams, nav tā, ka neviens uz šīs grēcīgās Zemes nekad par tādu Feju nebūtu dzirdējis - viņa dziesmu "Be Not So Fearful" savulaik iedziedājis pat slavenais "Wilco" -, bet vispār Fejs, neskatoties uz to, ka ir jau vīrs krietni gados, lielai daļai ir atklājums. Kad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Fejs noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju "Deram label", viņš droši vien cerēja uz lieliem panākumiem, taču pēc divu albumu izdošanas septiņdesmito gadu sākumā slikto to pārdošanas rādītāju dēļ šī sadarbība izira.

Pārspīlējot (viņš pa vidu ir piedalījies dažādos muzikālos projektos) var teikt, ka Fejs kā labs vīns ir sēdējis tumšā pagrabā 40 gadus, sagaidījis savu labāko briedinājumu un nu parādās visā savā krāšņumā platē "Life Is People". Tas ir albums, ko nekurnot var likt blakus Leonarda Koena vai Toma Veita platēm - apcerīgs, brīžiem bīstami pesimistisks, bet tajā pašā laikā, ja būtu jānosauc kāds albums, par kuru varētu teikt, ka tas ir perfekts, "Life Is People" būtu vistuvākais šim apzīmējumam. Feja balss, stīgu instrumentu un "aizmugures kora" saskanīgais skanējums padara šī albuma klausīšanos vienkārši par baudu.

Papildus resursi;

Bilam Fejam veltītā mājaslapa

Bila Feja profils portālā "Facebook"

Bila Feja profils portālā "MySpace"

Iegādājies Bila Feja mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no Bila Feja profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"The Gaslight Anthem" - "45" (video), "Handwritten" (2012, pilns albums)

"Es nevaru aiziet, un es nevaru palikt," šis absolūti sev pretī runājošais, īsais teikumiņš ir vadmotīvs kādai grandiozai roka platei. Amerikāņu kvarteta "The Gaslight Anthem" ceturtajam studijas albumam "Handwritten". Un reizē tie ir grupas līdera Braiana Felona sirdsdēsti, kas ietekmējuši plates noskaņu. "[Albuma] dziesmas ir reāli stāsti - par manu dzīvi un lietām, kam gājuši cauri mani draugi," telefonintervijā mūzikas žurnālam "Uncut" atzīst Felons. Tādā gadījumā, jāatzīst, Felonam un viņa draugiem dzīvē ir gājis raibi, jo tieši tāds ir arī albums "Handwritten".

Šī "The Gaslight Anthem" ceturtā studijas plate atšķiras no iepriekšējām. Tā ir stilīgi roķīga, kaut arī vēl pavisam nesen Felons apgalvoja, ka roku vairs spēlēt negrib. Kad "Uncut" viņam to atgādina, Felons apstiprina: "Jā, toreiz tā tas patiesi arī bija." Taču, ja par plates producentu izvēlas Brendanu Obrainu, kas spodrinājis pēdējo Brūsa Springstīna albumu muzikālās vīzijas, diez vai var gaidīt, ka darba rezultāts būs hiphopa dziesmu apkopojums. Šķiet, jebkura roka stilā spēlējoša mūziķa sapnis ir līdzināties Springstīnam. It kā uz to, sākot darbu pie "Handwritten", cerēja arī Felons, taču tagad pats atzīst, ka viņi vairāk izklausās kā ""Pearl Jam" vai "Foo Fighters", kas spēlē Toma Petija dziesmas." Un viņam var piekrist. Vēl vairāk - dziesmā "Silver" nav grūti saklausīt pat "Nirvana" ietekmi.

Ir skaidrs - "The Gaslight Anthem" plate "Handwritten" ir pēdēja laika spēcīgākais roka albums. Tas ir tik labi sabalansēts starp ekselentu rokmūziku un komerciju, ka nav šaubu - puišu nākotne ir koncerti pārpildītos stadionos. Izrādās, cilvēki grupai šādu jautājumu uzdodot it bieži. "Pirmā reakcija ir: "O jā, stadioni!"," mūzikas žurnālam "Paste" saka Felons, "Bet tad es sev pajautāju - vai mēs esam tam gatavi? Varbūt mums mazliet jāuzspiež uz bremzēm? ["Pearl Jam"] solists Edijs Vēders man reiz teca: "Kā grupai jums vienmēr pārmaiņus ir jāspiež gan gāzes, gan bremzes [pedāļi]. Pārsvarā jau [gāzes pedālis] ir grīdā, bet neaizmirsti arī par bremzēm." Un "The Gaslight Anthem" ir nospieduši bremzes, paņemot nelielu atvaļinājumu. Cerams, tas neieilgs; cerams, Felons sadziedēs salauzto sirdi (kaut, nežēlībā atzīsim, bez tās viņš diez vai būtu radījis šo šedevru), un kvartets atgriezīsies apritē "ar visām četrām".

Papildus resursi:

"The Gaslight Anthem" mājaslapa

"The Gaslight Anthem" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "The Gaslight Anthem" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "The Gaslight Anthem" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Among Savages" - "Wanderings Of An Illustrative Mind" (2012, pilns albums)

Būsim godīgi, vasara ir cauri! Vēji kļūst aizvien aukstāki, koku lapām pirkstiņi sāk kļūt par vārgiem, lai noturētos zaros, bez tam to krāsa pamazām pārtop aizvien košāka un košāka. Un gājputni. Tie jau sāk rosīties, lai savus spalvainos dibenus laicīgi nogādātu siltākos zemes reģionos. Drīz arī 1.septembris. Bantes matos, gladiolu pušķi, kāda cigarete un aliņš pēc "svinīgā"... Uz šādu gaidu fona uzrodas 24 gadus vecais amerikāņu komponists un dziedātājs Pīters Bārbijs un dāvā mums savu debijas albumu "Wanderings Of An Illustrative Mind".

Neliktu derībās visu naudu, bet gandrīz visu gan, ka šis ir Bārbija debijas albums, kas seko četriem iepriekšējos gados izdotajiem singlalbumiem. Derības vajadzīgas, jo tāda pilnīga "Among Savages" diskogrāfijas uzskaite vienviet nav atrodama. "Starp mežoņiem dzīvojošo" ("among savages" tulkojumā no angļu valodas aptuveni to arī nozīmē) mūzika arī ir nedaudz mežonīga. Tā ir visnotaļ nepieradināta pie kāda konkrēta stila, taču noteikti patiks nedaudz elektroniski bagātinātas indīmūzikas cienītājiem. "Wanderings Of An Illustrative Mind" ir ideāls ceļabiedrs, sagaidot rudeni - enerģisks, impulsīvs un varbūt pat aizgrābjošs...?

Papildus resursi:

"Among Savages" mājaslapa

"Among Savages" profils portālā "Faacebook"

Iegādājies "Among Savages" mūziku legāli!  (Uzmanību! dažas dziesmas var ielādēties nepilnā garumā!)

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija" (ieskats grāmatā)

"Ja rokenrolā tas nav atļauts, iemet manu pakaļu cietumā," šis citāts, ko Kurts Kobeins 1989.gadā vēl pirms savas slavas uzšņāpa uz kādas paziņas ģitāras, precīzi raksturo grupas "Nirvana" līdera dzīves filozofiju. Viņš atšķīrās. Ne tikai šī vārda "būt savādākam" nozīmē, bet arī "būt vienam, nošķirties no citiem" kontekstā. Nesenajā rokmūzikas vēsturē nav līdzīgu dzīvesstāstu. Apgāds "Mansards" šai lietai - slavenu mūziķu biogrāfijām - ķēries nopietni, izdodot kārtējo šādu grāmatu - mūzikas žurnālista Čārlza R.Krosa "Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija".

Kas ir Kurts Kobeins? Tiem, kas par tādu nekad nav dzirdējuši, var droši turpināt skatīties Pirmo Baltijas muzikālo kanālu un vismaz divreiz gadā neaizmirst novilkt un izmazgāt treniņbikses. Taču šajā jautājumā ir kas īpašs. Pat tiem, kas zina, kas ir Kurts Kobeins, patiesībā nav ne jausmas, KAS VIŅŠ BIJA! Un tas nav nekāds brīnums, jo to nezināja pat cilvēki, kas atradās Kobeinam blakus visu vai lielāko daļu viņa dzīves - vecāki, draugi, paziņas, grupas biedri. Šī grāmata ir mēģinājums ieskatīties šī noslēpumainā vīra dvēselē un vismaz mēģināt saprast, kas tajā darījās.

SABRUKUSĪ PASAULE

Bērnība Kobeinam aizsākās kā pasaka - viņam bija mīloši vecāki Vendija un Dons, māsa Kima, vecvecāki un citi radi, no kuriem viena daļa nolēma aiziet no dzīves, pašrocīgi padarot savu galvu par vienu caurumu bagātāku, nekā daba devusi. Starp citu, šī dzimtas vēstures daļa Kurtam nekad neizgāja no galvas, un jau tad, kad viņš ar savām pašnāvnieciskajām runām biedēja apkārtējos, faktu, ka viņa rados vesels lērums vīru izdarījuši pašnāvību, Kobeins mēdza tulkot kā "zīmi".

Bet, atgriežoties pie saulainās bērnības, Kobeins un viņa māsa bija patiesi mīlēti bērni. Kurtam nebija lielākas laimes kā ziemā nedēļas nogalē kopā ar māsu un vecākiem doties izbraucienā ar ragaviņām no kalna. Taču viss mainījās, kad Kurtam palika 12 - viņa vecāki izšķīrās. Tas, protams, nenotika vienā dienā - bija strīdi, nesaprašanās, un, lai arī Dons cerēja, ka viss nokārtosies, laulība sabruka. Un sabruka arī Kobeina pasaule, kādu viņš līdz šim pazina. Un, šķiet, tieši šajā brīdī sākās Kurts Kobeins, kādu viņu pazīst visa pasaule. Arī tas sākās pamazām - ar vecāku ienīšanu, neiekļaušanos nekādos noteikumos un likumos. Un kāda velna pēc vienam tīnim tas jādara, ja nupat kā vārīgs kāršu namiņš ir sabrucis viss viņa paša noteikumu un likumu šķietami neieņemamais cietoksnis, pēc kura viņš dzīvojis visu līdzšinējo mūžu un uzskatījis par negrozāmu? Un šis juceklis radīja Kobeinā divus ceļus, kam viņš nepaguris sekoja visu savu dzīvi.

DIVI CEĻI

Šie ceļi bija - mūzika un nošķirtība. Var tikai minēt, kur tagad būtu Kobeins, ja viņš sekotu tikai vienam no šiem ceļiem? Ja pirmajam, pilnīgi droši, mūzikas pasaule izskatītos pavisam savādāka, kādu to redzam un dzirdam šodien. Ja otrajam, domājams, mēs neko par tādu Kurtu Kobeinu vispār nebūtu dzirdējuši. Iespējams, varbūt, domājams - tie ir tikai bezjēdzīgi minējumi. Ir skaidrs, ka, tikai ejot šos abus ceļus vienlaicīgi, Kobeins varēja kļūt par to elku, kāds viņš bija deviņdesmito gadu sākumā.

Dzemde, vagīna, sēkla - tie ir tikai daži no personāžiem, kas bieži ieņem galvenās lomas Kobeina pierakstos dienasgrāmatā. Lai arī Kobeins nebūt nebija seklas domāšanas cilvēks, šī tieksme pastiprināti pievērsties ar seksu saistītiem priekšmetiem, orgāniem un blakusproduktiem, viņam piemita nepārprotami - Kobeins pat mēdza gleznot (un to viņš darīja nepavisam ne slikti), krāsām piejaucot savu spermu. Bet katram droši vien ir savs fetišs... Tā droši vien bija Kurta pretreakcija "visam normālajam", kurā viņš neiederējās. Tā bija sava veida viņa nošķirtības izpausme, ko vēlāk nomainīja jau tīri fiziska - nedēļām nenākot ārā no istabas un lietojot narkotikas tik lielos daudzumos, ka pat to dīleri sāka atteikt viņam preci, baidoties būt līdzvainīgi slavenas rokzvaigznes nāvē, ja tā iestātos pārdozējot. Un visi to gaidīja, visi zināja, ka tas ir tikai laika jautājums. Bet "pulverīši" izrādījās bezspēcīgi, lai arī bija vairākas reizes, kad X stunda rēgojās tepat aiz stūra. Nu nebija! Nebija lemts Kobeinam aiziet no pārdozēšanas, jo Kobeinu vīrieši taču aiziet citādi - ar lieko caurumu galvā...

"NIRVANA"

Savu bērnību un agro jaunību Kurts pavadīja Eberdīnas pilsētiņā Vašingtonas štatā, taču mūziķa karjeru viņš pa īstam izvērta Sietlā. Tās viņš arī sauca par savām mājām, tur viņš pēc daudzu gadu dzīvošanas pa īrētām istabām, pie draugiem vai vienkārši mašīnas aizmugurējā sēdeklī jau kopā ar sievu Kortniju Lovu nopirka savu pirmo māju. Tur viņš arī dārza mājiņas bēniņistabā paniekojās ar šaujamo. Bet tas notika nedaudz vēlāk. Līdz tam bija mūzika. Daudz mūzikas. Mūzika bija kā līdzsvars Kobeina nošķirtībai. Tā viņu nelaida vaļā! Ja citiem tīņiem pēc pārdesmit minūšu neveiksmīgas trinkšķināšanas ģitārspēle apnika, tad Kurts varēja mācīties stundām un dienām ilgi. Pirmās, ko viņš apguva, gan bija bungas, par ko apkārtējie īpaši priecīgi nebija.

"Nirvana" radās pamazām. Basists Krists Novoseliks bija Kobeina otrs "pastāvīgais" grupas partneris, bundzinieki gan mainījās daudz un bieži, jo parasti Kurtam kaut kas vienkārši nepatika viņu spēlē. Kas interesanti, viņš pats nekad nespēja kādam pateikt, ka viņš ir izmests no grupas. Grāmatā ir aprakstīts gadījums, kad "Nirvana" tā brīža bundzinieks vienkārši nejauši ierauga, ka grupa jau koncertē ar citu ritma sitēju... Bet Kobeinam tas bija raksturīgi - izvairīties no nepatīkamām sarunām un konfliktu risinājumiem. Viņa izvēle bija klusēt, liekot otram nojaust viņa viedokli. Tiem, kas lasījuši Sintijas Lenones grāmatu par savu savu vīru Bītlu dibinātāju Džonu Lenonu, iespējams, iestāsies tāda "deja vu" sajūta. Bundzinieka problēma tika atrisināta, kad 1990.gadā grupai pievienojās Deivs Grols. Tas pats vecais, labais Deivs Grols, kas turpina visus priecēt grupas "Foo Fighters" līdera statusā.

No koncertiem mājas ballītēs ar desmit nejaušiem viesiem līdz izpārdotām tūrēm stadionos ar 70 000 klausītājiem - tāds bija "Nirvana" ceļš, ko viņi nogāja salīdzinoši īsā laika sprīdī - vien pāris trīs gados. Ja 1989.gada debijas platei "Bleach" panākumi nāca pamazām (Kobeins pats mēdza zvanīt uz vietējo studentu radio un kā sveša persona lūdza atskaņot ēterā albuma singlu "Love Buzz", lai tikai tā izskanētu ēterā), tad 1991.gada "Nevermind" bija kā uguns pakulās - tas uzspridzināja pasauli! "Smells Like Teen Spirit" bija dziesma, kuru pamanīja pat tie, kam "Bleach" labumi bija paskrējuši gar ausīm. Starp citu, dziesmas nosaukums radies no tāda paša uzraksta uz Kurta istabas sienas, ko tur uzrakstīja kāda viņa draudzene, paostījusi viņa dezodorantu un nodēvējusi to par "pusaudžu meiteņu smaržām". Šī dziesma, kas nenoliedzami ir "Nirvana" lielākais hīts, ir arī Kobeina lāsts. Pēc laika tā viņam bija tā apnikusi, ka viņš atteicās to spēlēt koncertos un TV šovos, sevišķi, kad jau tapa grupas trešais albums "In Utero". Par tādiem izgājieniem koncertos varēja saņemt fanu alus pudeļu zalvi, bet TV šovos atslēgšanu no dzīvā ētera. "In Utero", kas tulkojumā, starp citu, nozīmē "Dzemdē", bija savādāks albums. Apzināti savādāks - lai neviens nevilktu paralēles ar "Teen Spirit". Vēl savādāks bija kļuvis arī pats Kobeins.

GALS SĀPĒM UN SĀKUMS LEĢENDAI

Aizbildinoties ar nepārejošām sāpēm vēderā, Kobeins bija nokļuvis pilnīgā heroīna un narkotisko medikamentu varā. Par cik paniekoties ar to mīlēja arī Lova, pārītis bieži gozējās dzeltenās preses slejās, un tam bija graujošs efekts - viņiem tika atņemtas aizbildniecības tiesības pār nesen dzimušo abu meitiņu Frānsisu. Un abi to patiesi pārdzīvoja, pēc vairākiem mēnešiem, izejot uzraudzības procesu, šīs tiesības tomēr atgūstot. Kobeini dievināja savu meitu. Kurtam nebija nekas dārgāks uz šīs pasaules.

"Agrā piektdienas, 8.aprīļa, rītā elektriķis Gerijs Smits ieradās Leikvašingtonas bulvārī 171. Kopā ar citiem kolēģiem Smits darbojās mājā kopš ceturtdienas - viņi ievilka jaunu drošības sistēmu. Divreiz strādniekus bija apciemojuši policisti un piekodinājuši brīdināt, ja parādās Kurts. Pulksten 8.40 piektdienas rītā Smits bija netālu no dārza mājiņas un garāmejot iemeta tajā skatienu. "Es ieraudzīju līķi uz grīdas," viņš vēlāk stāstīja laikrakstam. "Nospriedu, ka tas ir kāds manekens. Tad ievēroju asinis sūcamies pa labo ausi. Un pamanīju uz krūtīm ieroci, pavērstu pret zodu" - tā sākas stāsts par leģendu Kurtu Kobeinu. Jo leģendas dzimst tikai pēc to varoņu nāves. Un šī dzīvo joprojām.

VAI KĀDS VISPĀR PAZINA KOBEINU?

Pēc tam visi, protams, jautāja, vai varēja ko mainīt, darīt savādāk? Kobeina gadījumā, šķiet, noteikti, nevarēja - viņa tendence uz pašiznīcināšanos bija apskaužami mērķtiecīga. Kobeinam bija jāaiziet. Jautājums tikai - kad un kā? Viņš to izdarīja kā pārējie viņa radi - nošaujoties. Un papildus tam, iekļaujoties "Klubā 27". Debesīs vai ellē, bet kaut kur Kobeinu sagaidīja Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina un vēl vairāki desmiti mūziķi un aktieri, kas dzīvi beiguši, sasniedzot vien 27 gadu vecumu. Pagājušā gadā viņiem pievienojās arī Emija Vainhausa - principā Kobeina sievišķais prototips. Domājams, garlaicīgi viņiem tur neiet.

Savukārt mums, kas palikuši uz zemes, lai pietiek spēka un drosmes nevis nosodīt nesaprotamo, bet saprast citādo. Jo tieši tāds bija Kurts Kobeins - cilvēks, kurš par visu vairāk uz pasaules mīlēja dzīvniekus un bērnus, tajā pašā laikā dienasgrāmatā zīmēja zīdaiņus bez plaukstām; cilvēks, kurš publiski noraidoši izturējās pret atnākušo žilbinošo slavu, bet tajā pašā laikā sūdzējās "MTV" vadībai, kāpēc tajā tik reti pārraida "Nirvana" videoklipus; cilvēks, kurš savas dzīves laikā NEVIENAM neļāva sevi izprast, un droši vien tagad nosmejas par atziņām, kas par viņu lasāmas grāmatā "Smagāks par debesīm". Taču, lai kā tur būtu, izlasot šo aizraujošo stāstu, "Nirvana" skan pilnīgi savādāk.

Grāmatu var iegādāties grāmatu veikalos vai šeit!

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Atgriežamies!

Tā nu sanācis, ka šīs vasaras pats karstākais laiks pavadīts bez jauniem mūzikas stāstiem. Nez, vai tam arī būtu atlicis daudz laika - pārsvarā abas rokas visu laiku bija aizņemtas, apslaukot sasvīdušos pupeļus. Taču nu karstuma rekordi ir aiz muguras, ārā jau pavisam noteikti jaušams rudens - gan sajūtās, gan dabā. Un šajā laikā, kad no vasaras everģēlībām pamazām pārslēdzamies uz pragmatisko un pārdomu pilno rudeni, mēs atkal atgriežamies ar saviem stāstiem. Stāstiem par skaistāko, ko dieviņš, vai kas nu tur cits, ir radījis, - mūziku.

Kāds strīdēsies, sakot, ka skaistākais, kas jebkad radīts, ir sieviete. Kāds cits šī piemēra vietā minēs skudrulāci vai nesen prezentēto vibratoru ar Breta Pita seju tā priekšgalā. Tomēr, būsim godīgi, mūzika stāv pāri visam! Tā iepriecina, uzmundrina, iedrošina, galu galā - dziedē. Tā palīdz pat tad, ja to nespēj pat visdārgākās zāles un labākie ārsti. Tā ir blakus allaž, kad tā nepieciešama un ir gatava būt sabiedrotā tik ilgi, cik pašam gribās. Tāpēc ar vislielāko cieņu pret visiem mūsu jau uzrakstīto mūzikas stāstu galvenajiem varoņiem, apsolām, ka turpināsim iesākto, paverot iepazīšanas ceļu uz vēl daudzām skaistām dziesmām, dziedātājiem, komponistiem, albumiem. Apsolām apskatīt ne tikai aktuālo, bet turpināt laiku pa laikam nopūst putekļus no arhīvu plauktiem, atceroties vai iepazīstot labāko, ko mums devusi pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu mūzika.

Patiesā cieņā un cerībā uz daudzām jaukām tikšanās reizēm,
Jūsu "Mūzikas stāsti"

P.S. Viss atsāksies pamazām un bez steigas - pa bišķiņam, pa mazlietiņam.

P.P.S. Ceram, ka pienāks diena, kad beigšu sevi uzrunāt daudzskaitlī...

Foto raksta ievadā no nhiatetilbrary.wordpress.com.

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV