Kā jau pēdējos pāris gados iegājies, tuvojoties gada beigām un Ziemassvētkiem, sirds sāk aizsvilties, dzirdot svētku dziesmas. To mērķis, loģiski, būtu stimulēt svētku sajūtu, taču reizēm tā pavisam nenotiek. Jo dziesmas ta nodrillētas, vairs neaizķer. Tāpēc ar pāris turpinājumiem līdz pat Ziemassvētkiem ielūkosimies alternatīvajās iespējās uzburt svētkus. Dziesmas par un ap Ziemassvētkiem, ne obligāti šajā, 2012.gadā tapušās. Vēl vairāk - šeit būs viešņas pat no četrdesmitajiem! Dziesmas piparkūku cepšanas fonam.
1. "The Flaming Lips" - "A Change at Christmas (Say It Isn't So)" ("Ego Tripping at the Gates of Hell", 2003)
2. "The Hives & Cyndi Lauper" - "A Christmas Duel" (EP, 2008)
3. "Tyskarna Fran Lund" - "Achtung X-mas" (EP, 2002)
4. Spike Jones & "His City Slickers" - "All I Want for Christmas (Is My Two Front Teeth)" (EP, 1948)
5. Norah Jones & Willie Nelson - "Baby It's Could Outside" ("... Featuring Norah Jones", 2010)
Nekad īsti neesmu sapratis to dziedāšanu pie alus kausa, kādu rāda filmās vai kāda novērojama mūžīgo pļēguru, oi, atvainojos, - studentu korporeļu saviesīgo pasākumu laikā. Arī man dažs labs radagabals kādā nedēļas nogalē uzvelk nāģeni un dodas "korporeļot", līdz no rīta nojausma, kuras korporācijas - "Tervetia" vai "Lettonia" - biedrs esi, ir visai miglaina. Labākajā gadījumā pamosties viens, sliktākajā - zem siekalu klāta kolēģa, kurš miegā iedomājies, ka esi "Anniņa no Ķemermiestiņa", par kuru vakara gaitā tika daudzreiz dziedāts, cilājot kausus.
Skaidrs, ka šādos pasākumos alus dzeršana noris izteikti latviskā garā - "Bēdu manu lielu bēdu", "Es karā'i aiziedams" un viss tas bla bla bla. Tas ir forši, bet absolūti neinteresanti, ja tavs patriotisms nesniedz latviešu galda dziesmu areālus. Savukārt, mēģinot paskatīties, ko par "alus dziesmām" dēvē populārās mūzikas pasaule, nonākam pretējā grāvī - pārsvarā tās ir hardroka balādes vai kas ātrāks, un, nezinu, dažas klausoties, tam alus klunkšķim drīzāk ir tendence mainīt tecēšanas virzienu no iekšas uz āru.
Tāpēc nolēmu šeit apkopot desmit dziesmas, kuru pavadījumā man šķistu labi nodzerties miestiņu, kārtējo reizi pretendējot uz dīvaiņa statusu. Bet nu - ko padarīsi?... Un kas tad galu galā ir alus dziesmas? Tās ir dziesmas, kas mums vienkārši liek justies labi. Bet ja vēl putu dzira ir pie rokas... Priekā!
1. Paul McCartney - "We All Stand Together" ("Pipes of Peace", 1993.gada pārizdevums)
2. "The Proclaimers" - "I'm Gonna Be (500 Miles)" ("Sunshine on Leith", 1988)
Aktieris, dziedātājs, komponists, vienkārši šovmenis, vārdu sakot, ģēnijs! Šķiet, šādās domās par savu elku ir vairums Toma Veita fanu, un to viņam, bez šaubām, ir daudz. Bet vēl vairāk ir ļaudis, kas, izdzirdot Veita griezīgo balsi, sāk skatīties apkārt, kur pālī dzied kāds dzērājs. Šis raksts tomēr būs vairāk no pirmās grupas viedokļa, jo 62 gadus vecais ģēnijs Toms Veits 2011.gada rudenī laida klajā savu septiņpadsmito studijas plati "Bad as Me", kura, aizsteidzoties notikumiem priekšā, ir līdz šim vienīgā šeit ķidātā, kas iegūs visaugstāko iespējamo novērtējumu.
Veits ir dzimis Kalifornijā (ASV) skolotāju ģimenē, viņa tēvs bija skotu/īru, bet māte norvēģu/amerikāņu izcelsmes. 1973.gadā klajā nāca Veita debijas plate "Closing Time" - tas ir albums, ko, šķiet, pats Veits nekad nav pārspējis. Pieļauju, viņš būtu leģenda, izdodot kaut vai tikai šo plati. Bet tā nenotika. Taču tai ļaužu grupai, kam Veita šā brīža "dziedāšana" liekas kā svepstošas polārpūces mēģinājumi sakliegt pārošanās partneri, mākslinieka iepazīšana būtu jāsāk tieši ar "Closing Time" - tur viņš tiešām dzied un nav "samaitājies" ar sev tagad raksturīgo meldiņu vilkšanas manieri.
Vēlāk, 1976.gadā, Veits izdeva vēl vienu leģendāru plati - "Small Change", ko ievada, šaubu nav, viņa vispopulārākā dziesma "Tom Traubert's Blues (Four Sheets to the Wind in Copenhagen)", kas zināma arī ar nosaukumu "Waltzing Matilda". Šajā platē Veits jau ir savā elementā - "The Piano Has Been Drinking (Not Me) (an Evening with Pete King)" saraudinās pat visciniskāko dzērāju, bet "Pasties and a G-String (At the Two O'Clock Club)" šim pašam dzērājam liks aizdomāties, kā varētu izrunāties viņa aknas, ja tām uz brīdi dāvātu runas spējas. Šīm divām platēm noteikti jau būtu jābūt katra melomāna kolekcijā sadaļā "Tom Waits". Nu tām piebiedrojas trešā - "Bad as Me".
Toma Veita mūziku nedrīkst iemīlēt uzreiz. Ja tā notiek, tas nav pa īstam. Iepatikties uzreiz, jā - tā var notikt, bet iemīlēt Veitu var tikai lēni un pamatīgi mēģinot uztvert vietu, stāvokli, dimensiju (nez, kā to vēl nosaukt?), kurā mājo viņa radošais gars. Sekojot līdzi mākslinieka daiļradei jau teju 15 gadus, "Bad as Me" ir pirmais albums pēc "Small Change", no kura burtiski nevar atrauties. Un, ja jāpasaka, kur tieši ir šis pievilkšanas spēks, to nemaz nevar - tas ir Veits un viss! Viņš visā iekļaujas tik organiski, ka nerodas nekādas šaubas - šis ir meistardarbs! Un šajā platē ir viens skaņdarbs, kam būtu vieta uz visu laiku labāko dziesmu pjedestāla - "Pay Me". Šīs dziesmas dēļ bija vērts nodzīvot līdz 2011.gada 21.oktobrim, kad "Bad as Me" nāca klajā.
"Bad as Me" ir pirmais Veita albums septiņu gadu laikā. Kādreiz plates viņam bira ik gadu vai, vēlākais, ik pa pāris gadiem. Un varbūt tieši tāpēc šī ir tik sasodīti laba! Vīrs jau ar vairs nav nekāds jaunais, un briedums dara savu. Platē "Bad as Me" Veits izklausās gluži kā noilgojies pēc sava klausītāja. Varbūt tāpēc viņš tam gribējis iztapt, dāvājot albumu ar dziesmām, ko reāli var nosaukt par hitiem?... Nē, Toms Veits ir un paliek Toms Veits, un lai viņš tikai pamēģina sākt dziedāt taisnāk, skanīgāk un ar labāku dikciju! Norausies!
Kritika plati uzņēma uz "urrā!". "The Daily Telegraph" un "The Independent" ar savu visaugstāko vērtējumu norāda uz plates pilnību. Arī man nav ko piebilst. Kādu brīdi atpakaļ domāju, nu kad beidzot priekšā nāks plate, kam arī es varētu ielikt maksimālo punktu skaitu? Un šeku klāt ir - Toma Veida albums "Bad as Me" saņem desmit balles no tikpat iespējamām. Tātad - tā tiešām ir pati pilnība! Labs sākums 2012.gadam.
Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
The Daily Telegraph: 5/5
The Guardian: 4/5
The Independent: 5/5
Pitchfork Media: 8,1/10
Rolling Stone: 4/5
Rokoties pa mūzikas ierakstu annālēm, esmu sapratis, mans laiks ir pagājis. Jo mans laiks bija 70-tie. Jā, nedaudz es dzīvoju 70-ajos, bet tad manas prioritātes bija ēst putras un daudz kakāt. Ja 60-ajos pasauli plosīja "bītlmānija", tad 70-tie, kad Liverpūles četrinieks jau bija tā kā pieklusis, atsedza milzum daudz talantu. Šeit tikai daži no ekselentajiem 70-ajiem.
1. SIMON AND GARFUNKEL "BRIDGE OVER TROUBLED WATER" (1970)
Tāpat kā Maks un Morics, Govs un Cālis, Toms un Džerijs, arī Arts Garfunkels un Pols Saimons nav iedomājami viens bez otra. Un tā arī ir - 1957.gadā šie jaunekļi nodibināja grupu ar nosaukumu "Toms un Džerijs", un viņiem vajadzēja veselus astoņus gadus, lai šo stulbību labotu un pārdēvētu sevi par "Saimonu un Garfunkelu". 1970.gadā, kad klajā nāca šis albums par tiltiem pāri satrakotai upei, abi jau bija tiktāl saplēsušies, ka bija skaidrs - šī plate ir pedējā dueta pastāvēšanas vēsturē. Jo viņi vairs viens otru negribot redzēt. Un vispār - "Arts izskatās pēc pūpēža, kas apaudzis matiem!" tā es toreiz strīdā teiktu, ja būtu Pols Saimons.
Neesmu dzirdējis visas dueta plates. Bez šīs pilnībā vēl tikai "Parlsey, Sage, Rosemary and Thyme" (1966). Taču "Bridge Over Troubled Water" kārtējo reizi man lika kaunēties par savu nezināšanu. Nezināju, ka dziesmu "Cecilia", kuru deviņdesmito gadu beigās visur drillēja kādas jaunas grupas izpildījumā, ir Saimona roku darbs. Par sodu jau esmu uzzīmējis sev ar marķieri uz vaigiem melnas kaķa ūsas un staigāšu ar tāds, kamēr tinte nomazgāsies.
Šis albums iedvesa jaunu dzīvību arī 1913.gadā peruāņu komponista Daniela Alomjas Roblesa uz tautas mūzikas pamatiem sarakstītajai dziesmai "El Condor Pasa", kuras nosaukumam duets pielika arī teikumu "Ja es varētu" (If I Could). No bērnības atceros, šī dziesma kaut kā tomēr bija izrāvusies "Pirmās Rīgas" radioviļņos un toreiz man tā likās nu šausmīgi garlaicīga. Tāpat kā tagad.
Dziesma "Bridge Over Troubled Water", protams, ir klasika. Ko tur liegties, tā kopā ar dziesmu "Sound of Silence" ir Saimona un Garfunkela dueta vizītkarte. Un, lai arī man liekas, ka abi mākslinieki sastrīdējās tikai tāpēc, ka Polam Saimonam vienkārši nepatika, kā uz albuma "Bridge Over Troubled Water" vāciņa Arts Garfunkels viņam stāv aiz muguras, varbūt bija vērts izbeigt slavas zenītā, lai tagad, pēc 25 gadiem, apraktu "kara ģitāri" un atkal kaut uz vienu vakaru priecētu pasauli ar 70-ajiem, kad par godu uzņemšanai Rokenrola Slavas zālē abi mākslinieki izpildīja pāris dziesmas, arī par slaveno tiltu un trakojošo upi.
2. TOM WAITS "CLOSING TIME" (1973)
Toms Veits man atklājās ar viņa 1976.gada plati "Small Change". Lai arī par plates spilgtāko dziesmu ierasts uzskatīt "Tom Trauberts Blues (Four Sheets to the Wind in Copenhagen)" jeb vienkārši "Waltzing Matilda", es pavilkos arī uz "The Piano Has Been Drinking (Not Me)" un, protams, uz "Pasties and a G-String", iespējams, repa stila pamatlicēju. Bet ar mūsdienu repu tam nav nekāda sakara - mūsdienu reps reāli sūkā!
Bet nu par plati, ko pieteicu sākumā - "Closing Time". Ar šo plati 1973.gadā Toms Veits debitēja un izdarīja to lieliksi. Lielu artavu tajā ielika plates producents un dziesmu aranžētājs 60-to gadu slavenās amerikāņu pop-rok grupas "Lovin` Spoonful" dalībnieks Džerijs Jesters (starp citu, grupa 2000.gadā tika uzņemta Rokenrola Slavas zālē). Iespējams, tieši Jestera aizraušanās ar folkmūziku arī "Closing Time" dziesmu aranžēšanā Tomu Veitu nopozicionēja šajā lauciņā, kurā viņš tupina darboties joprojām. Bet, iespējams, ka tā nav. Jo jau nākamā gada Toma Veita plati "The Heart of Saturday Night" producēja jau cits tā laika mūzikas meistars - producents Bons Hovijs, kurš paspējis "paproducēt" arī šo to no Elvisa Preslija. Bet štrunts ar tiem producentiem.
Jau pie Saimona un Garfunkela plates apskata es kaunpilni atzinos, ka, rokot aizvien dziļāk, saproti, ka patiesībā esi absolūts analfabēts. Ārprāts! Un es nemaz nezināju, cik šī plate ir kolosāla! Es, kurš tūlīt jau dosies pierakstīties uz vietu kādā pansionātā, kurā vienā mazā istabiņā dzīvo četri cilvēki, trīs kaķi, bet viens no istabas biedriem "tumbočkas" atvilknē audzē vardes, lai pievilinātu stārķi atnest tam bērniņu. Kauns!
Vispār man bija uzskats, ka no Tomu Veita var klausīties nu tā - visu, kas tapis līdz 80-ajiem. Jo kādu laiku atpakaļ centos sagremot Toma Veita 2002.gadā abas iznākušā plates "Blood Money" un "Alice". Bet man nesanāca. Un šis uzskats nekur nav pazudis.
Nezinu, kas tam par iemeslu. Varbūt tas, ka Toms Veits bija vēl "zaļš", nebija iesildījis savu aizsmakušo, rūnītas žirafes rīta atraugas cienīgo balsi, varbūt debijas platē tomēr kaut kā jāizpatīk publikai un tirgum, bet - "Cosing Time" visās dziesmās var saprast, ko Veits dzied, un dziesmas ir vienkārši ģeniālas!
Plati ievadošā "Ol`55" saplosa! Tāpat kā "I Hope That I Don`t Fall In Love With You" un "Old Shoes (And Picture Postcard)", kurā jo īpaši var samanīt jau pieminēto folkmūzikas elementu klātbūtni. Bet, klausoties plati vēl un vēl un paskatoties "Youtube", kuras Toma Veita dziesmas vienkāršie cilvēki, kuri iemācījušies strinkšķināt ģitāri, dzied un filmē, lai citi varētu par viņiem pasmieties, ir skaidrs - Toms Veits, debitējot ar savu soloalbumu, ir paņēmis pasauli ar dziesmu "Martha". Tai skaitā mani. Un tagad man tikai atliek iemācīties to nospēlēt uz ksilofona, piedalīties "Gaudojošo Ģimeņu" šovā, vinnēt galveno balvu un par laimestu nopirkt sev plūmes visam mūžam.
3. "SUPERTRAMP" - "BREAKFAST IN AMERICA" (1979)
Kad velsiešu dzejnieks un rakstnieks Viljams Henrijs Deivs (1870-1940) 1908.gadā publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu "The Autobiography of a Super-Tramp", viņam ne sapņos nerādījās, ka sešdesmit gadus vēlāk no šīs grāmatas nosaukuma pāris puikiņu no Lielbritānijas tā iespaidosies, ka pārdēvēs savu nesen izveidoto grupu "Daddy", kas, man liekas, ir pietiekami tizli, uz "Supertramp". Un divi galvenie no šiem puikiņiem bija Rodžers Hadžsons un Riks Deivs, kas savu kolosālo "daddy" ansambli nodibināja tālajā 1969.gadā.
Savu pirmo plati viņi izdeva jau 1970.gadā ar oriģinālu nosaukumu - "Supertramp". Hadžsons un Deivs bija naski dziesmu rakstītāji, bet pantus dziesmās "piesacerēja" grupas ģitārists un arī balalaikas meistars Ričards Palmers. Un tas ir forši.
"Breakfast in America" ir grupas sestais studijas darbs. Desmit gados sešas plates ir daudz. Daudz par daudz. Un tas parādījās arī abu "Supertramp" galveno vīru attiecībās - Hadžsonam un Deivam radās domstarpības par albuma nosakumu. Hadžsons gribēja "Breakfast in America", Deivs - "Working Title" vai "Hello Stranger", kaut albumā dziesmas "Working Title" nemaz nav, bet ir "Goodbye Stranger"... Iespējams, Hadžsons iekrāmēja Deivam pa galvu ar ģitāri vai aizbāza aiz biksēm kādu no Palmera balalaikām un šajā duelī uzvarēja, un plati beigu beigās sauc "Breakfast in America".
Arī albuma vāciņš liecina par "Supertramp" uzskatiem par Ameriku. Uz tā nepārprotamā Brīvības Statujas pozā attēlota dāma restorāna viesmīle Keita, kura lāpas vietā tur glāzi svaigi spiestas apelsīnu sulas, bet ēku panorāma, kas ierasti paveras no lidmašīnu iluminatoriem, lidojot pāri Ņujorkai, aizvietota ar popkorna kastēm, garšvielu trauciņiem un šķīvi ar amerikāņu brokastīm. Savukārt albuma vāciņa aizmugurē vokāli instrumentālā ansambļa dalībnieki bauda šīs amerikāņu brokastis, lasot savu vietējo angļu avīzīti. Apmēram kā liepājnieki Kazahstānas lauku bufetē lasītu "Kurzemes Vārdu".
Dažādos albumu apskatos šī plate tiek īpaši izcelta ar to, ka tajā pirmo reizi "Supertamp" izmanto "īpašas "Wurlitzer" elektriskās klavieres". Var jau būt. Citas "Supertramp" plates neesmu klausījies no A līdz Z. Un, ja tas ir tā, tad Hadžsonam tās klavierītes ir dikti gājušas pie sirds, jo nesen uzdūros uz kādu viņa koncertu, kurā viņš visas savas dziesmas noklimperēja tikai uz viena sintezatora un pats, saprotams, arī dziedāja. Un publika arī "pavilkās". Sevišķi kāda dāma, kurai jau 1979.gadā varēja būt ap 60, pie dziesmas "The Logical Song" skatuves priekšā gorījās kā zaļus ābolus pārēdies zilonis pērtiķu riesta laikā.
Lai nu kā - ja kāds vispār grib iepazīt "Supertramp", tad plate "Brakfast in Amercia" ir īstā. Tajā ir "Supertramp" stila, spēka un talanta koncentrācija visaugstākajā pakāpē. Tikai es nezinu, vai puikām (nu jau onkulīšiem) tā baigi vajadzēja cūkāties ar to atkalapvienošanos. Bet tas jau ir cits stāsts.
