Islāmisti piesaka karu mūzikai!

13.novembra notikumi Parīzē, kad vairākos uzbrukumos bojā gāja pusotrs simts cilvēku, bet pustūkstotis tika ievainoti, kārtējo reizi apliecina, ka pasaule ir ļoti maza. Ka kāda ambīcijas, aizvainojums un "ticība" var vistiešākā veidā ietekmēt cilvēku dzīvi civilizētā Eiropas valsts galvaspilsētā. Vai trakāk - tas var laupīt dzīvību kādam, kurš piektdienas vakarā pēc darba nedēļas nolēmis vienkārši iedzert glāzi vīna vai noklausīties koncertu.

ATSLĀBUMS PĒC 9/11

Pusotra tūkstoša ietilpības Parīzes teātrī "Le Bataclan" 13.novembra vakarā uzstājās amerikāņu smagās rokmūzikas grupa "Eagles of Death Metal". Kad grupa bija nospēlējusi dažas dziesmas, vairāki cilvēki publikā piecēlās un atklāja uguni uz pārējiem. Nešķirojot un nevienu nežēlojot, viņi tiešā tēmējumā apšāva visus pēc kārtas. Vairāki izdzīvojušie vēlāk stāstīja, ka sākumā domājuši, ka tas ir koncerta šova elements. Bet, kad arī pati grupa nobēgusi no skatuves aizkulisēs, bet šāvieni nebeidzās, un cilvēki krita viens pēc otra, bija skaidrs, ka notiek kas šauminošs. Pēc policijas ierašanās divi no uzbrucējiem aktivizēja savas bumbu vestes, uzspridzinot sevi un apkārt esošos. Tajā vakarā "Le Bataclan" teātrī bojā gāja 89 cilvēki. 

Līdzīgi kā pēc 11.septembra teroraktiem ASV, arī pēc 13.novembra Parīzes notikumiem nekas vairs nav tā kā bija līdz šim. Tas attiecās arī uz koncertiem. Pēc 11.septembra ASV lielākā daļa koncertzāļu un stadionu pastiprināja drošības pasākumus, liekot mūzikas faniem, līdzīgi kā lidmašīnu pasažieriem, pie ieejas iziet caur metāla detektoriem. "Diemžēl koncertu pasaule [ilgākākā laika periodā] pēc 11.septembra kļuva pašapmierināta," žurnālam "Billboard" saka izklaides industrijā specializēies advokāts un krīzes menedžeris Eds Makfersons. "Pēc 11.septembra magnetometri tika izvietoti koncertu norises vietās Losandželosā un citur, taču lielākā daļa vēlāk tika noņemta." Makfersons uzskata, šiem drošības pasākumiem noteikti jāatgriežas. Tūlīt pēc Parīzes notikumiem vairāki ASV koncertu rīkotāji, tai skaitā "Live Nation", un koncertu norises vietas paziņoja par jaunu drošības pasākumu ieviešanu turpmākajos pasākumos, sīkāk nekomentējot, ko tie sevī ietver.

NEIEREDZ AMERIKĀŅUS UN MŪZIKU

Teroristu izvēlētais "Le Bataclan" teātris un konkrētais koncerts tika rūpīgi izvēlēts. Pirmkārt, tik mazās koncertzālēs drošības pasākumi parasti ir visai formāli, turklāt uzstājās grupa no Amerikas, kas jau ir iemesls islāmistu dusmām. Bet koncerts bija tikai viena no terora aktu vietām. Pārējie notika restorānā un pie stadiona, kurā tobrīd notiekošo maču vēroja arī Francijas prezidents. Tātad teroristu mērķis bija cilvēki, kuri savu brīvo laiku pavada, nododoties hobijiem, interesēm vai tiekoties ar draugiem. Tas bijs uzbrukums cilvēku izvēlei pavadīt savu brīvo laiku. 

Teroristu grupējums "Daesh", kuram labāk tīk, ja to dēvē par "Islāma valsti", ienīst atšķirīgo, radošo un individuālo. Tāpat kā amerikāņus, "Daesh" nicina arī mūziku. Un vienalga, vai tā ir populārā vai kāda cita veida mūzika. Piemēram, organizācijas atzars Lībijā nesen sarīkoja publisku mūzikas instrumentu dedzināšanu, foto un video izplatot visur pasaulē. 

"Daesh" izveidojās 2013.gada pavasarī Sīrijas Ziemeļos un nostiprinājās, cīnoties ar Sīrijas prezidenta Bašara Al Asada armijas vienībām. Šī cīņa ir prasījusi tūkstošiem dzīvību abās pusēs. Tad kāpēc vēl jābūt kādiem noteikumiem, kas šajos karu skartajos reģionos ierobežo jau tā skopo un drūmo cilvēku ikdienu? Atbilde ir gaužām vienkārša - reliģija. Vārdu reliģija te pat varētu likt pēdiņās, jo tā nav reliģija, kas citiem tiek uzspiesta un kuras vārdā citus var slaktēt. Bet šiem cilvēkiem, kuri dzīvo Sīrijā, Irākā, Lībijā un kuru dzīvības ir atkarīgas no konkrētā ciema "Daesh" atzara vadītāja labvēlības, nav citas izvēles.

40 PLETNES CIRTIENI PAR DZIESMU

Noteikumi ir skarbi. Un tie visvairāk skar tieši nepilngadīgos, kuri kaut kad nākotnē ir eventuāli "Daeš" kaujinieki. Tātad - viņi nedrīkst tapt "sabojāti" ar "Rietumu propogandu". Dzīvē tas izskatās šādi: piemēram, tā dēvētajā "Daesh" galvaspilsētā Rakā par T-krekla ar smagā metāla mūzikas simboliku nēsāšanu apcietina un divas nedēļas tur ieslodzījumā. Vairāki sīrieši ir tikuši apcietināti tikai par to, ka viņu mobilajos telefonos atrastas ielādētas dziesmas. Grupējuma ieskatā pornogrāfija, mūzika, kultūra, viss, ko viņi paši var palikt zem apzīmējuma "sātanisks", "aizvaino Allāhu", un tātad ir aizliedzams. "Daesh" sodu sistēmā par katru telefonā atrasu dziesmu "vainīgajam" pienākas 30 līdz 40 sitieni ar pletni vai nūju. Un tie nav tikai priekšraksti - šā gada sākumā kādai mūziķu grupai tika piespriesti un izpildīti 90 sitieni ar pletni katram tās dalībniekam tikai par to, ka viņi "tika pieķerti" spēlējam sintezatoru, raksta "Billboard". 

Reliģija apvienojumā ar tumsonību ir bīstams spēks. Bīstams pārējiem, bet ļoti parocīgs spēka turētājam, šajā gadījumā "Daesh" grupējuma līderiem. Tieši tāpēc ir šie drastiskie eksistences ierbežojumi. Jo vairāk informācijas, jo vairāk domā. Jo vairāk domā, jo mazāka iespēja noticēt "Daesh" pasakām. Tomēr, ņemot vērā grupējuma jau pastrādātās zvērības, tātad arī plašās iespējas, vai pasaulei ir tam jāpakļaujas vai vienārši jādzīvo tālāk?

VISS TURPINĀSIES

Ja var ticēt tam, ko raksta ārzemju prese, piemēram, "Newsweek", "Daesh" piedzīvo visai smagus laikus. Aizvien mazāk cilvēku "āpasaulē" notic "Daesh" dāsnajiem solījumiem par dzīvi teju paradīzē tiem, kas grupējumam pievienosies. Tas attiecās gan uz meitenēm no Rietumu valstīm, kuras agrāk straumēm devās kļūt par "kaujinieku sievām", gan arī pašiem kaujiniekiem. Cik noprotams, tieši kaujinieku algošana arī ir faktiski vienīgais, kam "Daesh" naudu netaupa, savukārt pārējiem tā iztikšana ir, maigi izsakoties, švaka. Turklāt avoti ziņo par kaujinieku masveida dezertēšanu, kam, protams, nav oficiāla apstiprinājuma. Ņemot vērā Francijas dusmu uzlidojumus "Daesh" kontrolētajām teritorijām Sīrijā un arī ASV un Krievijas iesaisti konfliktā, mūžīgi jau tāds "Daesh" pastāvēt nevarēs. Bet tik pat skaidrs ir tas, ka vieta jau tukša nepaliks, un vietā nāks citas terora formas.

Un to vēsi (ja tas vispār iespējams) apdomājot, ir skaidrs, ka jādzīvo tālāk. Tāpat kā līdz šim, tikai varbūt biežāk atskatoties pār plecu. To darīs arī Parīzes "Le Bataclan" teātris, kurš ir apņēmības pilns turpināt darbību. 1864.gadā celtā ēka 151 gadu vēlāk ir kļuvusi zināma visā pasaulē. Tā kļuva par pēdējo tikšanās vietu 89 cilvēkiem, bet vēl 99 šeit tika smagi ievainoti. Un tomēr - mūzika, teātris, sports, viss, kas sagādā cilvēkiem prieku un bagātina tos, ļaus šīs dziļās brūces sadziedēt. Neskatoties uz reliģijām un tumsonību. Kas, būsim godīgi, reizēm ir viens un tas pats.

Foto raksta ievadā Parīzes teātra "Le Bataclan" interjers koncerta laikā (ne 13.11.2015.). Foto no coursdetecktonic.com.

2015, www.musicstories.lv.

Pēdējā vēstule no Vārānasī

Pilsēta Vārānasī, kam mūsu Dons jeb Arturs Šingirejs ir veltījis savu 2014.gada albumu, reālajā pasaulē nemaz nav tik romantiska kā dziesmas šajā platē. Ja, protams, par romantiku neuzskata... līķu dedzinašanu. Šajā Indijas pilsētā no visas milzīgās valsts cilvēki ierodas nomirt. Un tapt sadedzinātiem. Hinduisma skartie uzskata, ka, 24 stundu laikā pēc nāves topot sadedzinātam Vārānasī, tiek pārrauts mūžīgais pārdzimšanas loks, un cilvēks beidzot nonāk debesīs un bauda mūžīgo mieru. Šī viena miljona iedzīvotāju pilsēta 24 stundas diennaktī burtiski kūp. Tajā ir pat viesnīcas, kurās uzņem cilvēkus tikai tad, ja ir pierādījumi, ka tuvākajās 15 dienās viesis atstās šo pasauli, lai tad tūlīt pēc nāves varētu notikt šis reliģiskais ķermeņa dedzināšanas rituāls. 

Tomēr bez mūžīgajiem dūmiem un savu kārtu uz sārta gaidošajiem nelaiķu ķermeņiem šim kremēšanas rituālam ir arī kāda ekoloģiski biedējoša blakne. Proti, indieši tuvinieku pelnus neaprok, netur burciņā uz kamīna vai speciālās urnu novietnēs kapsētās. Kremēšanas rituāls ir veiksmīgi noslēdzies, ja aizgājēja pelni ir izkaisīti Gangas upē, kas apskalo Vārānasī. Ņemot vērā, ka hinduistiem Ganga ir svēta upe un tajā notiek dažādi rituāli, dažviet Gangas krasti atgādina ekoloģiskas katastrofas skartu vietu. Masveida mazgāšanās, līķu "aizpludināšana" pa straumi vai to mērkšana ūdenī pirms kremācijas, neievērojot nekādus sanitāros apstākļus, gada laikā prasa vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības, kuras izdzēsušas dažādas infekcijas slimības, ko pārnesājis Gangas ūdens.

Ne tik spīdoši arī iet Indijas svētajiem dzīvniekiem govīm, kuras Vārānasī klaiņo pa ielām kā pie mums kaķi vai suņi. Izrādās, kā raksta "Newsweek", Indijā esot ap trīs tūkstošiem nelegālu govju kautuvju, kas šo ragulopu gaļu tālāk pārdodot kā bifeļu gaļu. Domājams, tas ir ienesīgs bizness, jo gotiņas pašas klīst apkārt bez īpašas uzraudzības. Bet, ja kāds top pieķerts svēto govju slaktēšanā, viņam var tikt piespriests pat astoņu gadu ilgs cietumsods.

Par to tad arī Dona dziesmiņa "Pēdējā vēstule"... :)

Foto raksta ievadā no delfi.lv.

2015, www.musicstories.lv

Melomāniem dzīve ir kļuvusi lētāka

Virtuves sarunās teju par pieklājības normu tiek uzskatīta vietā un nevietā izdvesta nopūta: "Jā, viss ir kļuvis tik dārgs! Tik dārgs!" Un pārējiem, spēlējot līdzi šo pieklājības spēli, neatliek nekas cits, kā piekrītoši māt ar galvu vai reizēm pašiem, atkal vietā vai nevietā, izteikt šo pašu frāzi. Bet vai tā tiešām ir patiesībai atbilstoša? Vai tiešām dzīve gadu no gada kļūst dārgāka? Rakstnieks un sleju autors Kevins Manejs (Kevin Maney) žurnāla "Newsweek" Eiropas izdevumā nupat salīdzinājis dzīves dārdzību 1979.gadā ar mūsdienu cenām, piemērojot inflācijas koeficentus. Un viņa secinājumi nebūt nav tik vienprātīgi kā virtuves sarunās ierasts.

VIEDTĀLRUŅI ĻAUJ BŪTISKI IETAUPĪT

Telefons. Kopš tā izgudrošanas bez telefona nav iedomājama cilvēka ikdiena. Trīsdesmit gadus atpakaļ telefons bija lielā daļā dzīvokļu un teju visās iestādēs. Telefona aparāts nemaksāja neko daudz, taču sarunas gan. Piemēram, 1979.gadā, Manejs aprēķinājis, ASV vietējie zvani izmaksāja vidēji $325 gadā, kas būtu $1068 2015.gadā. Manejs rēķina, ka aptuveni tikpat vidēji 2015.gadā katrs amerikānis maksā par mobilā tālruņa sarunām. Daudz vairāk nācās maksāt par starptautiskajām sarunām - 1979.gadā telekomunikāciju uzņēmums "AT&T" par šādām sarunām iekasēja $1,34 jeb $4,40 mūsdienu ekvivalentā. Izmantojot "Skype", mēs no šādām summām varam izvairīties, nemaksājot neko vai maksājot dažus centus par minūti. Protams, mūsdienās daudz lielāka investīcija ir pats tālruņa aparāts, bet arī to katrs var izvēlēties, atbilstoši savai rocībai. Trīsdesmit gadus atpakaļ parādījās arī automātiskie atbildētāji, kas maksāja aptuveni $125 ($410 2015.gadā). Mūsdienās šāds pakalpojums ir pieejams pie katra mobilā telefona operatora, un pārsvarā tas ir bez maksas.

Tas pats telefons viedtālruņa izskatā nodrošina vēl arī daudzas citas funkcijas. Piemēram, katrā tālrunī ir kalkulators, tātad nav jaiegādājās arī tas. Viedtālruņi piedāvā navigācijas kartes, tātad, lai uz kuru pasaules malu dotos, nav jāpiepērk pilns čemodāns ar atlantiem un ceļa kartēm. Visbeidzot, tālrunī tagad var lasīt gan ziņas, gan grāmatas, gan sekot līdzi laika prognozei un izklaidēt sevi, spēlējot tūkstošiem spēļu, daudzas no kurām ir bez maksas vai par simbolisku samaksu. Visredzamāko revolūciju viedtālruņi ir radījuši foto piederumu biznesā. Ja pirms trīsdemit gadiem, lai paņemtu rokās fotogrāfiju, bija jānopērk fotokamera, fotofilmiņa, ķimikālijas filmiņas attīstīšanai, iekārtas bilžu taisīšanai un jārēķinās ar teju veselu dienu būt ieslodzītam tumšā telpā ar sarkano gaismu, tad tagad vienkārši paņem viedtālruni un radi fotogrāfijas, kuras kvalitātes ziņā ir daudzkārt pārākas par ar ziepjutraukiem uzņemtajām miglas bildēm. Un vienīgā investīcija ir viedtālrunis, kurš jau tā darījis daudz laba (sk. augstāk). 

MELOMĀNI VAR ATĻAUTIES VAIRĀK

Kas notiek ar mūziku? Vai viens kārtīgs melomāns šodien par to pašu naudu var atļauties klausīties vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem?  Atbilde ir: "Pilnīgi noteikti!". 1979.gadā, kad tika izlaists pirmais "Sony Walkman" audiokasešu atskaņotājs, tas maksāja $150 ($493). Katrs albums kasetē bija nopērkams par $9 ($30). Mūsdienās mūzikas atskaņotājs katrā viedtālrunī ir iekļauts jau programmatūrā, un par $9 mēnesī (1979.gada ekvivalents būtu 2,75 dolāri), izmantojot "Spotify" vai kādu citu no straumēšanas servisiem, iespējams noklausīties praktiski jebkuru albumu. Jā, papildus var nākties maksāt par datu pārraidi, ja vien neesi wi-fi zonā vai neesi savu mūziku iepriekš ielādējis Ofline režīmā. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar "Walkman" kasešu atskaņotāju blaknēm - ar vienu bateriju komplektu kaseti normāli bija iespējams noklausīties varbūt trīs reizes no sākuma līdz beigām. Tālāk jau tā sāka vilkties, līdz baterijas izbeidzās pavisam. Un tās polsterētās austiņas!...

Manejs savā rakstā ir apskatījis arī citas sadzīves izmaksas, salīdzinot tās 1979.gadā un 2015.gadā. Piemēram, viņš saka, šodien ASV vidējā mājas cena ir $236 400, 1979.gadā tie bija $71 800. Ņemot talkā inflācijas koeficentus, Manejs ir sarēķinājis, ka šī 1979.gada summa mūsdienu naudas ekvivalentā ir $236 008. Tātad māju cenas nav mainījušās! Tad no kurienes ir šī pārliecība, ka dzīve ar katru gadu kļūst dārgāka? Atbilde, iespējams, slēpjas nesenajā Ekonomikas politikas institūta (Economic Policy Institute) pētījumā, kas atkāj, ka nodarbināto vidējā gada alga kopš 1979.gada, izņemot 10% visaugstāk atalgoto darbinieku, ir pieaugusi tikai par 15%. Ne absolūtajos algas ciparos, protams, bet naudas vērtības izteiksmē. Tāpēc pietiek kurnēt virtuvēs! Jāmetās jaunajās tehnoloģijās, jo tieši tās, kā reizi, palīdzēs taupīt. Dziesmu autortiesību turētāji gan, protams, par šādu pavērsienu aiz sajūsmas krēslus nelauž. Bet arī viņi dzīvo šajā straujajā pasaulē, kurā izdzīvo tas, kurš mainās.

Foto raksta ievadā no kitguru.net.

2015, www.musicstories.lv

Vai koncertu nākotne ir ausu aizbāžņi?

Starp visām ziņām no pēdējā "Positivus" izspraucās vēsts, ka festivāla teritorijā esošās aptiekas vispieprasītākā prece bijusi... ausu aizbāžņi. Tiesa, tika piebilsts, ka tos pārsvarā pirkuši telšu pilsētiņas iemītnieki, lai miegu varētu baudīt puslīdz klusumā. Taču, visticamāk, jau pavisam tuvā nākotnē mēs ausu aizbāžņus lietosim, ejot uz koncertiem. Un nevis tāpēc, lai neko nedzirdētu, bet gan tāpēc, lai baudītu uzlabotu skaņu.

Žurnāls "Newsweek Europe" jaunākajā numurā raksta, ka jaunuzņēmums (start-up) "Doppler Labs" plāno izlaist produktu ar nosaukumu "Here" ("Here Active Listening System"). Tās būs bezvadu austiņas-ausu aizbāžņi, kas to lietotājam ļaus sadzirdēt apkārtējo pasauli daudz kvalitatīvāk. Piemēram, "Here" lietotājs varēs ar savu sarunu biedru sarunāties skaļā telpā, nedzirdot apkārtnes trokšņus, tikai sarunas partnera balsi. Tāpat būs iespējams ierīci uzstādīt tā, lai tā "nobloķē", piemēram, bērnu raudāšanas troksni vai pilsētai raksturīgās ikdienas skaņas vai tikai kādu no tām.

Īpaša šī ierīce var izrādīties mūzikas koncertu apmeklētājiem. Patiesībā "Here" sākotnēji tika izstrādāts dzīvās mūzikas cienītājiem. "Doppler Labs" izpilddirektors Noa Krafts, kurš pats ir mūziķis un hi-fi mūzikas kvalitātes entuziasts, uzskata par netaisnību, ka koncertos skaņas kvalitāte dažādās vietās atšķiras. "Here" šo problēmu atrisinās, ar to būs iespējams regulēt mūzikas skaļumu un basus, vārdu sakot, katrs varēs pielāgot koncerta skaņu savai gaumei un patikšanai. "Doppler Labs" vīzija paredz, ka pēc desmit gadiem "dators, austiņas un mikrofons" katrā ausī cilvēkiem būs 24 stundas diennaktī, vēsta "Newsweek". 

Jaunajai ierīcei finansējums tiek vākts pūļa finansējuma vietnē "Kickstarter", līdz šim brīdim savācot vairāk kā 635 tūkstošus ASV dolārus. "Kas par mēnesi!" 1.jūlijā "Kickstarter" rakstīja "Doppler Labs" . "Divdesmit astoņas dienas atpakaļ mēs pasauli iepazīstinājām ar "Here Active Listening System". Šodien mēs jūtamies pacilāti, savācot 235% no plānotā finansējuma, kas mūs noved jau daudz tuvāk [ierīces] ražošanai un mūsu vīzijai par nākotnes klausīšanās [paradumiem]." Kā ziņo "Newsweek", ierīces cena būs zem 300 ASV dolāriem.

Foto raksta ievadā no gadgetsin.com.

2015, www.musicstories.lv