Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

Nilsons Šmilsons

Harijam Nilsonam patika visādi niķi un stiķi, viņam patika dažādas vārdu spēles kā, piemēram, cūka-kūka, plāns-nāns vai Nilsons-Šmilsons. Iespējams, šo amizieri viņš mantoja no tēva puses vecvecākiem, kas bija cirka mākslinieki, un šo cirka arēnā valdošo maģisko noskaņu mūziķis savās radošajās gaitās saglabās visu savu mūžu. Esot tikai 52 gadu vecumā, pašā spēku pilnbriedā, Harijs Nilsons 1994.gada 15.janvārī aizgāja mūžībā. Kad gadu iepriekš mūziķi ķēra spēcīga sirdstrieka, viņš savai ierakstu kompānija nenogurdams uzstāja, ka ir jāizdod visu viņa albumu retrospekcija, labākais, kas tapis trīsdesmit gadu garajā un raženajā karjerā. Šāda retrospekcija tiešām arī iznāca - "Personal Best: The Harry Nilsson Anthology" dienasgaismu ieraudzīja gadu pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā. Nākamgad janvārī apritēs divdesmit gadi, kopš Nilsona nav mūsu vidū, un, acīmredzot, šāds laika sprīdis ir bijis gana garš, lai katrs individuāli un visa mūzikas industrija kopumā spētu novērtēt Nilsona vietu vēsturē un arī joprojām mūsdienās. Un šis novērtējums ir augsts. Kā gan citādi, ja reiz gandrīz vienlaicīgi klajā nākusi gan grāmata "Nilsson: The Life Of A Singer-Songwriter", gan 17 disku kolekcija "The RCA Albums Collection", kas ietver Nilsona visus studijas albumus un dažādus līdz šim nepubliskotus koncertu un demo ierakstus.

VIENKĀRŠI ĢĒNIJS

"Mēs zinājām, cik viņš ir talantīgs," atzīst viens no Nilsona muzikālajiem kompanjoniem un laikabiedriem Pīters Fremptons (attēlā pa labi). "Visiem mūziķiem [īpašumā] bija [kāds] viņa ieraksts. Viņš bija vienkārši fenomenāls!" Fremptonam pievienojas plaša mēroga personība Vens Daiks Pārks, kurš ir gan mūziķis, gan aktieris, gan režisors (starp citu, Nilsona mūzika krāšņo ap divdesmit mākslas filmu). "Viņš bija gudrākais cilvēks, kādu esmu saticis mūzikas biznesā," atceras Pārks. "Viņš darbojās visaugstākajā radošajā līmenī. Es viņu nesauktu par muzikālu ģēniju. Es viņu sauktu vienkārši par ģēniju!"

Kā atzīmē jau piesauktie un vēl citi laikabiedri, Nilsens ideāli izprata komponēšanas nianses. Viņš precīzi spēja definēt dziesmas struktūru un pēc tam to piepildīt ar saturu. Kolēģos pat valdīja tāda labvēlīga skaudība, jo ne visiem piemita šādas dziesmas "izskaitļošanas" spējas. Varētu pieņemt, ka daļu šo spēju izskaidro apstāklis, ka Nilsens savas darba dzīves pirmsākumos bija bankas darbinieks, kura pienākumos ietilpa darbs ar datoru, kas tajos laikos bija ne tikai retums, bet arī izmērā kā divi mūsdienu modernie lauksaimniecības kombaini. "Viss, ko es zināju, ka viņš ir eksbaņķieris no Ņujorkas. [Bet ieraugot] viņš neizskatījās ne pēc viena baņķiera, ko esmu redzējis, un viņš arī nedziedāja kā baņķieris," atklāts par saviem pirmajiem iespaidiem, sastopoties ar Nilsonu, ir viens no viņa leģendārā albuma "Nilsson Schmilsson" (1971) pavadošās grupas saksofonists Bobijs Kejs (attēlā apakšā).

Visticamāk, lielāku lomu par darba pieredzi ar sešdesmito gadu datoriem nospēlēja Nilsona paša talants un ārkārtīgs, apkārtējos brīžiem kaitinošs perfekcionisms. Tas pats Kejs to apliecina, turpinot savu stāstu: "Viņš bija perfekcionists. Viņš varēja [dziesmas] daļu atkārtot atkal un atkal, un atkal, līdz tā bija tieši tāda, kādu viņš gribēja. Reizēm tas varēja būt garlaicīgi, bet tas strādāja. Man patika, kā strādā viņa prāts. Viņš nebija iegrožots ne ar ko citu kā tikai savu iztēli." Tieši tā, Nilsons zināja, kā dziesmai jāskan, un dziesma allaž skanēja tieši tā!

BĪTLU "MĪĻĀKAIS AMERIKĀŅU MĀKSLINIEKS"

Kad 1971.gadā trīsdesmitgadnieks Nilsons pārcēlās uz Londonu, viņš brauca ne tikai ierakstīt albumus, viņš brauca uz Bītlu dzimteni! Trīs gadus iepriekš viņš, pirmo reizi viesojoties Londonā, iepazinās ar Liverpūles Četrinieka dalībniekiem, visciešāko draudzību nodibinot ar Ringo Stāru (abi attēlā pa labi 1975.gadā), kura apartamentos viņš tagad arī apmetās. Šajā pašā 1971.gadā ierakstu studijā "Trident Studious", kurā iemūžināta arī Bītlu dziesma "Hey Jude", tapa ierakstīts Nilsona septītais albums "Nilsson Schmilsson". Pirmā plate, ar kuru talantīgais Harijs kļuva patiešām pazīstams un populārs. Albumu augstu novērtēja arī Pols Makartnijs un Džons Lenons, nosaucot Nilsonu par savu "mīļāko amerikāņu mākslinieku" un prognozējot viņam spožu nākotni. Un tie nebija tikai tukši vārdi - Ringo Stārs kā bundzinieks ir piedalījies Nilsona platēs "Son Of Schmilsson" (1972) un "Pussy Cats" (1974), abi kopā filmējās arī muzikālā komēdijā "Son Of Dracula" (1974), savukārt Stāra slavenais "All-Star Band" sastāvs pavadīja Nilsona pašu pēdējo publisko uzstāšanos, kas notika 1992.gada 4.septembrī Lasvegasas "Caesars Palace". Protams, šī dziesma bija "Without You". Savukārt Džons Lenons piedalījās Nilsona albuma "Flash Harry" (1980) ierakstā, kopīgi komponējot un iedziedot dziesmu "Old Dirt Road".

Droši vien, nav komponistam lielāki kreņķi par to, ka viņu vairāk atpazīst, izpildot citu sacerētas dziesmas. Un ar Nilsonu bija tieši tā. Pirmos tiešām nozīmīgos starptautiskos panākumus Nilsons guva ar "Šmilsona" albumā iekļauto "Without You", kuras autori ir Pīts Hems un Toms Evanss no grupas "Badfinger" (kā singlu šo dziesmu grupa izdeva gadu iepriekš). Tiesa, pirmais daudzmaz veiksmīgais mēģinājums notika trīs gadus iepriekš ar folkroka komponista Freda Nīla (attēlā pa kreisi) sacerēto "Everybody's Talkin'", ko 1969.gadā Nilsons iedziedāja filmas "Midnight Cowboy" skaņu celiņam. Šī dziesma Nilsonu tracināja. Viņš nespēja samierināties, ka populārākā viņa izpildītā dziesma nav paša komponēta. Nikns bija arī pats dziesmas autors Nīls. Vens Daiks Pārks atceras: "Viņš [Nīls] man teica: "Pasaki Harijam [Nilsonam], lai viņš uzraksta kaut ko arī man." Ja vien viņš zinātu, kādas emocijas šī dziesma radīja pašam Harijam, varbūt viņš dusmotos mazāk."

"UN TU ARĪ EJ D...!"

Lenons un Makartnijs Nilsonā saskatīja klusu, nedaudz kautrīgu personu. Viņš ļoti reti uzstājās, tāpēc būt viņa koncertā allaž bijusi privilēģija. Zinātāji gan stāsta, ka kolīdz runa bijusi par mūziku, tās sacerēšanu vai izpildīšanu, lēnīgais lācītis Nilsons varējis pārvērsties par vilku vai indīgu čūsku. Bobijs Kejs atceras situāciju studijā, kad dziesmas "You're Brakin' My Heart" tekstā parādījās frāze "Ej dirst!" ("You're breakin' my heart, You're tearing it apart but fuck you"). "Kad es to pirmo reizi dzirdēju, mani tas ellišķīgi nošokēja," stāsta Kejs. "Es teicu: "Harij, tu nedrīksti ierakstā teikt "ej dirst!". Viņš atbildēja: "Kā tu to domā - es nedrīkstu?"." Vēl viens šī incidenta aculiecinieks Pīters Fremptons papildina: "[Producents] Ričards Perijs viņam pajautāja, vai tā tiešām ir laba ideja, un Harijs pagriezās uz viņa pusi un teica: "Un tu arī ej dirst!"."

Tieši tā dzīvi dzīvoja un nodzīvoja Harijs Nilsons. Viņa sirds atradās caur un caur mūzikā, un katrs, kurš pa to (gan sirdi, gan mūziku) vēlējās bradāt netīrām kājām vai pārkārtot pret Nilsona uzskatiem, jau iepriekš varēja rēķināties, uz kurieni viņam būs jāiet. Tik tā sirds. Tā neizturēja pirmā...

Trīs Harija Nilsona albumi, kas jānoklausās:

"Nilsson Schmilsson" (1971)

Saki Nilsons, prātā Šmilsons. Likumi, kas darbojās skolā, apgūstot manipulācijas ar daļskaitļiem, ir aktuāli arī šajā gadījumā. Jo it visur, kur tiek pieminēts Harijs Nilsons, domā jātur albums "Nilsson Schmilsson". Tas ir tikpat dabiski kā, ejot uz mazmājiņu, paņemt līdzi pankūkas ar zapti un krustvārdu mīklu žurnālu laika īsināšanai. 

"A Little Touch Of Scmilsson In The Night" (1973)

Albums, kas mulsināja daudzus. Tas tapa kopā ar Frenka Sinatras dziesmu aranžētāju Gordonu Dženkinu, ieturot visu plati īsti "sinatriskā" stilā. Nepaies ne trīsdesmit gadi, kad šo pašu ideju aizņemsies Robijs Viljams ("Swing When You're Winning" (2001)), Rods Stjuarts ("The Complete American Songbook" sērija) un citi.

"Flash Harry" (1980)

Pēdējais Nilsona albums. Starp citu, ASV pirmo reizi oficiāli izdots tikai šā gada augustā. Platē iekļauts kopdarbs ar Džonu Lenonu "Old Dirt Road". Tiesa, pats Lenons šo dziesmu pirmo reizi izdeva jau 1974.gadā albumā "Walls And Bridges". 

Izmantoti citāti no raksta "I sang my balls off for you, baby!" žurnāla "Uncut" 2013.gada septembra numurā.

Foto raksta ievadā no www.notesonmusic.de. 

Pārējie attēli no interneta resursiem:

www.biography.com

blogs.houstonpress.com

beatlesphotoblog.com

i12bent.tumblr.com

www.youtube.com

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Todam Randgrenam - 65!

Viņš savā ziņā ir pretstatu cilvēks. No vienas puses, viņš savu roku pielicis pie tādiem jau par klasiku kļuvušiem albumiem kā "The Band" 1970.gada plates "Stage Fright", "Meat Loaf" 1977.gada dižpārdokļa "Bat out of Hell" un "XTC" 1986.gada šedevra albuma "Skylarking". Tāpat viņš nupat pabeidzis tūri kopā ar Ringo Stāru pavadošās grupas "All Starr Band" (tiesa, 2011.gada koncertā Rīgā viņš nepiedalījās) sastāvā. No otras puses, viņa paša solo darbība, kas uzskaita 23 albumus, jaunākais no kuriem "State" iznāca šā gada aprīlī, bet debijas albums "Runt" - akurāt 43 gadus atpakaļ 1970.gadā. Gandrīz pusgadsimts uz skatuves, darbs ar tādiem dižgariem, bet aizdomas, kas ir šis vīrs, rodas tikai dažam īpašam mūzikas gardēdim? Nu, tā dzīvē notiek. Tods Randgrens to zina. Nupat, 22.jūnijā, nosvinējis savu 65.dzimšanas dienu, viņš var teikt, ka no dzīves šo to saprot.

Randgrens ir pretstatu cilvēks arī citā ziņā - lai arī ir moderno tehnoloģiju piekritējs, ierakstos izmanto dažādus mūsdienīgus rīkus un tehniskās iespējas, viņš nelieto mobilo telefonu. "Tas ir kā heroīns - galvenais neiesākt!" viņš parasti saka sarunu biedram, kurš, uzzinājis šo savdabīgo faktu, izbrīnā iepleš acis. Acis izbrīnā iepleš arī klausītājs, kas "izklausās" Randgrena paša daiļradi un viņa producētos darbus kolēģiem. Jau ar savu debijas albumu "Runt" Randgrens piesaka pretenzijas uz vietu mūzikas lauciņā, kurā septiņdesmitajos saimnieko briti "Supertramp" (starp citu, viņu debijas plate arī iznāca tieši šajā gadā) un britu-amerikāņu kopprojekts "Fleetwood Mac", kas uz to laiku jau bija piešāvis roku savam ceturtajam albumam "Kiln House". Tomēr tieši "Supertramp" dziesmu vīrs Rodžers Hodžsons, precīzāk - viņa rokraksts, ir saklausāms arī Randgrena dziesmās. Un galīgi nav pārsteigums, ka arī Hodžsons ir bijis viens no "All Starr Band" - tās "septītajā laidienā" 2001.gadā. 

Viscaur solīds vīrs, kas dzīves piepildījumu radis mūzikā - tā vienā teikumā varētu raksturot Randgrenu. Un, galvenais, cilvēcīgs! Kad neilgi pēc dēkas septiņdesmito beigās ar 1974.gada "Playboy" novembra meiteni Beverlu Lorencu Bjuelu viņai piedzima meita Liva, Randgrens meitenes dzimšanas apliecībā "ierakstījās" kā tēvs. Bjuela, izrādās, bija apsviedīga sieva - to zināja arī Randgrens, un tomēr pastāvēja zināma iespēja, ka Liva ir viņa meita. Viņš vēlāk apmaksāja arī meitenes mācības privātskolā, un Liva pāris reizes gadā paciemojās pie "papucīša". Vēlāk gan Bjuela Livai atzinās, ka viņas bioloģiskais tētiņš ir neviens cits kā "Aerosmith" priekšvīrs Stīvens Tailers. Un Randgrens atkal parādīja savu cilvēcīgo pusi, joprojām Livu uzskatot par savu meitu un turpinot uzturēt ciešus sakarus ar viņu. Tā vien sāk likties, ka Randgrens ir tāds mazs rūķītis - no sirds dara savu darbu, kas reizēm ir itkā neredzams, bet visiem sajūtams, ir ārkārtīgi labsirdīgs un visiem labu vēlošs. Un varbūt tieši tāpēc viņa mūzika aizskar tieši tos nervu galus, kas atbildīgi par laimes hormonu izdalīšanos? Ja vien anatomijā nervu gali patiešām izdala hormonus...

Noklausies: Todd Rundgren - "Runt: The Ballad of Todd Rundgren" (1971)

Toda Randgrena otrais albums. Īsteniem melodiskā septiņdesmito gadu poproka cienītājiem. Albums parāda Randgrena muzikālo spēju robežas, jo vienīgi basa un bungu partijas iespēlējuši citi, visus pārējos instrumentus un balsis - viens pats Randgrens. Un lai arī albumam ir jau 42 gadi, tā atskaņas ir dzirdamas joprojām - dziesmu "Be Nice to Me" var dzirdēt arī pērn iznākušajā Rumer albumā "Boys Don't Cry".

Foto raksta ievadā no www.guardian.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Kolam Porteram - 120 (šī diena mūzikas vēsturē, 1891)

Ieraugot Kola Portera dzimšanas datumu, 1891.gada 9.jūniju, rodas neizpratne, vai tiešām nav sajaukti gaduskaitļi, jo tieši Porters ir bijis viens no tiem, uz kuru balstījās popmūzika pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Viņa komponētās dziesmas ir dziedājuši daudzi un turpina to aizrautīgi darīt. Piemēram, Portera 1932.gadā sarakstīto dziesmu "Day And Night" iedziedājuši tādi dziedātāji un grupas kā Bils Evans, Arts Tatums, Billijs Holidejs, Frenks Sinatra, Dionne Varvika, Ella Fidžeralda, Šerlija Besija, Ringo Stārs, Sondre Lerče, Dorisa Deja, Dīna Durbina, Džeimijs Kallums un pat slavenie īri "U2".

Kols Alberts Porters piedzima Indiānas štatā ASV un, pakļaujoties despotiskā vectēva iegribai, par savu profesiju izvēlējās mūziku. Porters sāka strādāt dažādos muzikālajos teātros, pamazām kāpjot pa karjeras kāpnēm, līdz trīsdesmitajos gados viņš jau bija galvenais Brodvejas muzikālā teātra komponists. Jāatzīmē, ka visi viņa lielākie hiti, ko izpildījušas daudzās mūzikas zvaigznes, ir bijušas dziesmas no mūzikliem, piemēram, "I Get a Kick out of You" no mūzikla "Anything Goes", bet "I've Got You Under My Skin" no izrādes "Born to Dance".

Būdams viens no Amerikas mūziklu kultūras radītājiem, Kols ir devis arī neatsveramu ieguldījumu popmūzikas attīstībā, jo viņa dziesmas tiek iedziedātas no jauna atkal un atkal. Liela daļa viņa kompozīciju ir ietvertas divdesmitā gadsimta lieliskāko Amerikas dziesmu izlasē jeb tā sauktajā "The Great American Songbook". Godinot jubilāru, turpinājumā dažas viņa dziesmas Ringo Stāra, Frenka Sinatras un Robija Viljamsa izpildījumā.







Foto raksta ievadā no aceterrier.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Ringo Stārs: "Bītli bija lamīgi, ka kļuvu viņu bundzinieks"

Mūzikas izdevums "NME" citē Ringo Stāru, kurš apgalvo, ka "The Beatles” bija "laimīgi" piesaistīt viņu grupai kā bundzinieku, jo viņš tolaik bijis populārāks nekā paši Bītli. Talantīgais bungu vīrs, kurš Slavenajā Četrniekā divus gadus pēc tā dibināšanas nomainīja Pītu Bestu, uzskata, ka viņš jau bija zvaigzne, spēlējot savā toreizējā grupā "Rory And The Hurricanes" laikā, kad tika uzaicināts piebiedroties Polam Makartnijam, Džonam Lenonam un Džordžam Harisonam.

"Liverpūles laikā es biju mazliet pazīstamāks par viņiem [Bītliem]," Stārs sacījis intervijā laikrakstam "Daily Mail’s Live Magazine". "Un viņi bija laimīgi dabūt mani. Un ne jau tikai tāpēc, ka biju zvaigzne, bet tāpēc, ka esmu foršs bundzinieks."

Intervijā Stārs arī izteicies par savu kādreizējo kolēģi Polu Makartniju. "Mēs esam labi draugi. Mēs nedzīvojam kopā, bet, ja esam vienā valstī, satiekamies. Viņš ir dziedājis un spēlējis manā pēdējā albumā ["Y Not"], bet es dažos viņa. Mēs esam tikai draugi. Un mēs esam tikai divi, kuri pieredzējuši visu, kas līdz šim [ar Bītliem] noticis."

Pirmo reizi pēc vairāk kā trim gadiem Stārs arī komentēja fanu saceltos protestus Liverpūlē pēc tam, kad viņš Džonatana Rosa TV šovā izteicās, ka, kopš aizbraukšanas no šīs pilsētas, viņam nekas no Liverpūles netrūkst. "Es biju pie Džonatana Rosa un viņš man jautāja: "Vai ir kas tāds, kas jums [tur vairs nedzīvojot] no Liverpūles pietrūkst?" Un es atbildēju: "Nē!" Es to pateicu kā joku, man likās, par to pasmiesies visa Liverpūle," tagad savu neizdevušos joku atzīst Stārs. 2008.gada janvārī pēc minētā TV šova aptuveni pusotrs tūkstotis liverpūliešu par to sūdzējās gan pilsētas domē, gan dažādās vietās tīmeklī. Vietējā avīzē kāda Liverpūles iedzīvotāju Stāra uzvedību šovā raksturoja kā "vienkārši neiecietīgu un augstprātīgu."

Turpinājumā fragments no "liktenīgās" intervijas un veco cīņubiedru kopdarbs Stāra šobrīd aktuālākajā platē "Y Not". Visticamāk, 14.jūnijā gaidāmajā Ringo Stāra koncertā Rīgā viņam uz skatuves Pols Makartnijs nepievienosies.





Foto no www.thecitrusreport.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Piektais bītls, kura nebija

Kā diez būtu, kādu rītu pamosties kā pasaulē slavenākās grupas "The Beatles" dalībniekam? To uz savas ādas izbaudīja kāds Džimijs. Džimijs Nikols, kurš 1964.gadā desmit dienas aizvietoja Rongo Stāru Bītlu pirmajā pasaules koncerttūrē.

Stāram radās nopietnas veselības problēmas un, pirms atcelt koncerttūri, Bītlu producents Džordžs Mārtins nolēma atrast Stāram pagaidu aizvietotāju. Izvēle krita uz Džimmiju Nikolu, pieredzējušu ierakstu sesiju muziķi, kurš spēlējis kopā ar daudziem džeza muziķiem, tai skaitā Džoniju Denkvortu. Džons Lenons un Pols Makartnijs tam piekrita uzreiz, bet iespītējās Džordžs Harisons: „Ja Ringo nespēlēs, es arī to nedarīšu! Varat jau droši meklēt divus aizstājējus!” Taču domstarpības tika atrisinātas un jau pēc 24 stundām Džimmijs Slavenā Četrinieka sastāvā spēlēja bungas koncertā Kopenhāgenā.

„Tajā vakarā es vienkārši nespēju iemigt! Bļāviens, es biju viens no bītliem!” savas toreizējās emocijas atceras pats Džimmijs.

Nākamie koncerti sekoja Austrālijā un Honkongā, un pavisam drīz Džimmijs jau bija ierauts „Bītlmānijas” virpulī. Satrakotie fani izkliedza viņa vārdu, viņa fotogrāfijas tika publicētas preses izdevumos visā pasaulē un šī pati pasaules prese intervēja viņu kā vienu no Slavenā Četrinieka. Pats Džimmijs Nikols vēlāk atcerējās: „Dienu iepriekš, pirms kļuvu bar Bītlu, es meitenēm vispār neinteresēju. Bet dienu vēlāk, kad biju satērpies Bītlu uzvalkā un braucu limuzīna aizmugurējā krēslā kopā ar Džonu un Polu, viņas bija gatavas mirt, lai tik varētu man pieskarties. Tas bija ļoti dīvaini un, jāatzīst, diezgan biedējoši."

Pēc desmit dienām Stārs bija atguvis veselību un ātri ieņēma savu iepriekšējo vietu grupā. Bītlu menedžeris Braiens Epšteins Melburnas lidostā pasniedza Nikolam čeku par vienu tūkstoti dolāru un zelta rokaspulksteni ar iegravētu tekstu: „Ar atzinību un pateicību Džimmijam no „The Beatles” un Braiena Epšteina.” Tā bija gluži kā aiziešana pensijā. Pavisam drīz Nikols bankrotēja, jo bija paspējis iekulties vairāk kā 70 000 dolāru lielos parādos, ko nespēja atmaksāt. Tāda bija cena par piecpadsmit minūšu slavu.

„Aizvietot Rongo bija sliktākais, kas ar mani ir noticis. Līdz tam es biju laimīgs nedēļā nopelnīt trīsdesmit četrdesmit mārciņas. Bet pēc savas slavas norieta sāku zust ari es,” skarbs ir Nikols.

Viņš pārcelās uz dzīvi Zviedrijā, kur spēlēja zviedru ģitārmūzikas grupā „The Spotnicks”, bet sešdesmito gadu beigās meta pie malas muzicēšanu un devās laimes meklējumos uz Meksiku. Jau bija paklīdušas baumas, ka Meksikā Nikols drīz vien nomiris, taču laikraksts „Daily Mail” 2005.gadā šo versiju apgāza. Laikraksta žurnālists bija viņu uzmeklējis un secinājis, ka no sešdesmitajiem gadiem Nikola sejas vaibstos palicis gaužām maz – viņam trūkst daudz zobu, mati atlaisti garā zirgastē. Taču viņš palicis pie saviem principiem – neskatoties uz „Bītlmānijas” industrijas grandiozajiem ieņēmumiem, Džimmijs Nikols nepretendē ne uz ko.

„1988.gadā tika paziņots, ka Džimmijs Nikols ir miris, bet šonedēļ pēc sarežģītas meklēšanas varam apstiprināt, ka ziņas par viņa nāvi ir stipri pārspīlētas,” 2005.gadā raksta „Daily Mail”. Laikraksta žurnālists sekojis Nikolam Londonā, kad tas pēc brokastīm kādā ēstuvē devies uz savu māju. Ieskatoties pa mājas logu, nav bijušas redzamas bungas vai jebkas, kas liecinātu par Nikola mūziķa pagātni. Viņš nereaģēja arī uz zvanu pie durvīm. Kad žurnālistam kaut kādā veidā tomēr izdevās sazināties ar Nikolu, saruna bija īsa: „Mani tas vairs neinteresē,” viņš sacījis. „Un, vecīt, es arī neko vairs negribu zināt!”

Turpinājumā daži video ar Džimmiju Nikolu kā piekto bītlu, kura nebija.

Bītlu koncerttūre Austrālijā


Intervijas ar Džimiju Nikolu




Bītli Honkongā 1964.gadā


Bītlu koncerttūre Austrālijā 1964.gadā


Šis ir brīvā tekstā pārstāstīts raksts no portāla www.dangerousminds.net, tāpat kā videoklipi, kurus apkopojusi minētā vietne.

Foto raksta ievadā no www.dangerousminds.net.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 2.daļa - Pretrunīgā personība

Marks Deivids Čepmens dzīvoja pavisam blakus Atikas pāraudzināšanas iestādei netālu no Bufalo pilsētas Ņujorkas štatā. Sēžot cietumā, viņš acīmredzot ir atbrīvojies no dēmoniem, kuri 1980.gadā lika viņam nogalināt savu tā brīža elku leģendārās grupas "The Beatles" dibinātāju Džonu Lenonu.


Dzīšanās pēc publicitātes

Lai arī kā viņš censtos, iespēja, ka Čepmens tiks atbrīvots no cietuma pirms termiņa, tātad - aiziešanas pie tēviem -, ir niecīga. Un tam par pierādījumu ir fakts, ka cietumnieku Atbrīvošanas lietu pārvalde jau sešas reizes ir noraidījusi Čepmena lūgumu par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pat neskatoties uz to, ka Čepmena cietumnieka kartiņā stāv ieraksts: "Disciplīna - priekšzīmīga!" Šāds lēmums gan daļēji ir saistīs ar bažām, ka, izlaižot Čepmenu no cietuma, vislielākais apdraudējums būtu tieši viņa dzīvībai, nevis Joko Ono vai abu pārējo dzīvi palikušo Bītlu - Pola Makartnija un Ringo Stāra - dzīvībām. Cietumā viņš ir izolēts no citiem ieslodzītajiem, jo pastāv varbūtība, ka arī starp tiem varētu būt kāds fanātiskāks Lenona un Bītlu fans.

2010.gada 10.maijā Čepmenam palika 55 gadi un, visticamāk, savu atlikušo mūžu viņš pavadīs vieninieka kamerā. Ironiski, bet Čepmena vienīgā iespēja kļūt brīvam laikam būtu tikai nāves sods.

Esot cietumā, viņš ir saņēmis maz psiholoģiskus uzbrukumus no apkārtējiem par savu nodarījumu, izņemot dažus pašā ieslodzījuma termiņa sākumā. Markam Deividam Čepmenam nav ne jausmas, kas viņu sagaidītu, izejot pa cietuma vārtiem. Čepmena advokāts pirms tiesas piedāvāja savam klientam censties panākt, ka tiesa atzīst viņu par psihiski nepieskaitāmu. Tādā gadījumā Čepmenam pastāvētu iespēja nonākt psihiatriskajā slimnīcā, nevis cietumā. Čepmens no tā atteicās.


Ņujorkas Centrālparkā Lenona fani piemin viņa nāves 25.gadadienu 2005.gada 8.decembrī



Pēdējos 30 gadus Čepmenam nav bijis īpaši daudz nodarbju, izņemot lasīšanu, televizora skatīšanos un pārdomas par to, ko viņš izdarīja 30 gadus atpakaļ, un kas viņa 25 gadus ilgajā mūžā bija nogājis greizi, lai viņš spertu šādu noziedzīgu soli. Un viņš spēj sevi analizēt pārsteidzoši dziļi, jo aresta laikā simtiem stundu pavadījis sarunās ar psihiatriem. Deviņi no tiem bija gatavi liecināt viņam par labu, Atbrīvošanas lietu padomei izskatot kārtējo notiesātā lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pats Čepmens padomei apgalvoja, ka dēmoni, kas viņā bija mājojušu lielāko viņa dzīves daļu, tagad jau vairākus gadus ir pazuduši.

Pirmos sešus ieslodzījuma gadus Čepmens noraidīja visus lūgumus sniegt intervijas presei, apgalvojot, ka nevēlas ar Lenona nogalināšanu kļūt populārs. Taču vēlāk viņš žurnālistam Džeimam R.Geinam izstāstīja stāstu par slepkavību un savu apjukušo jaunību. Geins publicēja šo stāstu trīs daļās žurnālā "People" 1987.gada februārī un martā. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei Čepmens atzina, ka šo interviju "ļoti nožēlo."


Zurnāls "People" daudzkārt publicēja ar Lenonu un Bītliem saistītus rakstus. Šajā 1988.gada 15.augusta numurā žurnāls publicē fragmentus no Alberta Goldmana sarakstītās Lenona autobiogrāfijas




Bet maisam gals bija vaļā. Nedaudz vēlāk Čepmens sniedza veselu interviju sēriju Ņujorkas laikraksta "Democrat and Chronicle" žurnālistam Džekam Džounam, kurš 1992.gadā izdeva grāmatu "Let Me Take You Down: Inside the Mind of Mark David Chapman, the Man Who Killed John Lennon".






2000.gadā, kad tuvojās pirmais iespējamais pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanas termiņš, Džouns piedāvāja Čepmenam izstāstīt savu stāstu "CourtTV Network" programmā "Mugshots". Čepmens atteicās runāt kameras priekšā. Taču pēc pierunāšanas piekrita savu stāstu ierunāt audiolentē. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei viņš atzina, ka programma "daudz ko izņēmusi no konteksta, bet tas nekas."


Deivida Čepmena 1992.gadā sniegtā intervija TV kanālam ABC


Patiesais Čepmens?


Daudzas no lietām, kuras tika runātas par Čepmenu pēc viņa aresta, bija pretrunīgas. Tāpat kā daudzas no lietām, ko Čepmens stāstīja Geinam un Džounsam.

Tātad - kas petiesībā ir Deivids Marks Čepmens? Vidusskolā pirmos divus gadus Čepmens gan lietoja narkotikas, gan kavēja skolu, gan bēga no mājām, lai pāris nedēļas klejotu apkārt. Savukārt pēdējos divus gadus Čepmens bija "atdzimis no jauna" kā kristietis, kurš savā runā bārstīja Bībeles citātus.

Viņš varēja būt ātras dabas un atriebīgs. Viņa abi mēģinājumi iestāties koledžā cieta neveiksmi. Viņš tika atlaists no vairākām darbavietām.

Taču, kad pēc Lenona slepkavības žurnālisti centās uzzināt iespējami vairāk faktu par Čepmenu, cilvēki, kuri viņu pazina, aprakstīja Deividu Marku pavisam citādāk. Viņa vidusskolas kora skolotāja atzina, ka "no 400 viņas skolniekiem Marks būtu pēdējais, kurš uz kaut ko tādu [Lenona slepkavību] būtu spējīgs."

Tie, kas zināja Čepmenu kā veselības aprūpes darbinieku, slavēja viņu. Tīņa vecumā, strādājot vasaras nometnē par konsultantu, jaunākie bērni viņu burtiski dievinājuši. "Mēs iecēlām viņu par nometnes direktora vietnieku, jo viņam bija izteiktas līdera īpašības," atzīst šīs nometnes toreizējais izpilddirektors Tonijs Adams. "Ja arī bija kāds, kurš šo darbu varētu izdarīt vislabāk, tas bija Marks!"

Vēlāk Čepmens ar tik pat lieliem panākumiem esot strādājis arī vjetnamiešu bēgļu nometnē, "īpaši ar bērniem," piebilst minētais kolēģis. Čepmens kļuva par nometnes direktora labo roku un pārstāvēja nometni sarunās ar valdības struktūrām. Viņš pat ir spiedis roku ASV prezidentam Džeraldam Fordam.


Čepmens YMCA nometnē 1975.gadā



Kad Čepmens pēc pašnāvības mēģinājuma tika ievietots slimnīcā, viņā esot bijusi novērojama ļoti liela līdzjūtība pret citiem pacientiem un viņu sāpēm. Pēc izrakstīšanas slimnīca pieņēma viņu darbā. Viņa nodaļas vadītājs atceras: "Visi pacienti, īpaši gados vecākie, ar kuriem neviens cits lāgā negribēja parunāties, mīlēja šo zēnu, un es varu pateikt ļoti daudz laba par viņu."

Tātad 1980.gada 8.decembrī brīdī, kad Lenons bija parakstījis Čepmenam plati, "labais" Marks lūdza Dievam spēku saņemties un iet prom, bet "sliktais" Marks lūdza nelabajam iedvesmu "izdarīt to, izdarīt to, izdarīt to."

Un nelabais uzvarēja.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Mana 2008.gada vasara mūzikā (1.sērija)

Šorīt pamodos un secināju, ka man ir zili pupi.

Tas nozīmē, ka istabā ir auksts, vasara ir aizgājusi, bet rudens ir akurāt klātu. Diemžēl garām ir tie laiki, kad vasaras bija siltas, ziemas aukstas, bet rudens un pavasari saulaini un, attiecīgi, zeltaini un svaigi zaļi. Globālā sasilšana dara savu, un šis rudens, kurš nupat iestājies, tāds, tikai varbūt daudz lietaināks un vējaināks, atkāpsies nākamā gadā aptuveni maijā.

Kas attiecas uz mūzikas industriju, arī tur vasarā vairāk aktivitātes tika pārnestas uz estrādēm un festivāliem, lai jaunus albūmus izdotu laikā, kad skaita cāļus. Nupat sagaidīts jaunais "Metallica" albūms "Death Magnetic" ar, manuprāt, lielisko "The Day That Never Comes", jau oktobrī klajā nāks "Keane" un "Kaiser Chiefs" jaunās plates, bet U2 savu jaunāko veikumu atrādīšot vēlāk kā bija paredzēts - tikai nākamajā gadā.

Tomēr arī šī vasara nesa zināmu pienesumu. Ja ne mūzikas industrijai, tad dažu labu labsajūtai pilnīgi noteikti. Apskatīšu dažus savus šīsvasaras iespaidus, nekādi īpaši nekārtojot pēc topu principiem. Vienkārši iziešu cauri.

1. "R.E.M." - "Accelerate"

Nevar noliegt, ka 12.septembra "R.E.M." Rīgas koncerta iespaidā, tieši šis albūms uzrakstījās pirmais. Ne pārpildītā, bet samērā pilnā arēnā gandrīz divu stundu garumā varēja baudīt mūziku. Tieši mūziku! Bez pārmērīgiem šova elementiem. Un, lai arī, manuprāt, "Muse" vai beidzamā "Depeche Mode" koncerta publikas atmosfēra būtu nosaucama par "nokaitētu līdz baltkvēlei", bet "R.E.M." nē, Amerikas inteliģentās rokgrupas ģitārists Pīters Banks savā mājaslapā tieši Rīgas koncertu nosaucis par "līdz šim labāko "Accelerate" tūres koncertu". Pagodinoši. Ņemot vērā, ka tūre jau ir krietni otrā pusē.

Bet par albūmu. Runā, ka pēc iepriekšējā "Around the Sun" grupas dalībnieki bijuši ļoti neapmierināti ar veikumu un nosolījušies, ka, ja arī nākamais albūms, proti, "Accelerate", būs tik pat garlaicīgs, "R.E.M." iešot atvaļinājumā. Man personīgi "Around the Sun" patika... Taču tagad aktuālākais ir "Accelerate" un, kā saka daudzi kritiķi, tā ir atgriešanās pie saknēm. Radiostacijas kurbulē gan "Supernatural Superserious", gan "Hollow Man", kas, nenoliedzami, ir skaistas dziesmas, bet lai mans pienesums šai vasarai no "R.E.M." būtu "Sing For the Submarine". Tiesa, tas nav oficiāls klips, jo šī dziesma vēl nav singls no albūma. Šī ir akustiskā versija. Un, kā varēja novērot koncertā, ja vien grupas skaņuvīram nemisējas ar skaņu pults podziņu pareizu sabīdīšanu, "R.E.M." spēlēt akustiskās versijas pieprot.




2. '"Biffy Clyro" - "Puzzle"

Skotu trio "Biffy Clyro" līdz šā gada vasarai man neko neizteica. Tāpat kā daudziem neizsaka joprojām. Un nav brīnums. Lai arī grupa pastāv no 2002.gada un izdevusi jau četrus albūmus, vismaz mūsu pusē tā radiostacijās un klubos drillēta netiek. Nu varbūt klubos tiek. Es tos neapmeklēju, jo esmu vecs perdelis un tāpēc par klubiem apgalvot nevaru.

Grupas aktuālākā plate "Puzzle" ir kā daudzu, daudzu citu mūsdienu grupu albūmi - tie fonā var skanēt it labi, tos pat negribas ņemt nost, bet varbūt noklausīties vēlreiz. Tomēr prātā nekas nepaliek. Izņemot vienu dziesmu, kura man šajā vasarā neiziet no prāta - proti, "Folding Stars". Vienkārši ekselenta kompozīcija!




3. James Blunt - "All the Lost Souls"

Reiz kāds mans paziņa jautāja otram, vai tik tas tur plauktā nav Selīnas Dionas albūms. Otrais nosarka un teica, ka jā, bet tas neesot viņa. To te atstājis kāds viņa paziņa. Skaidrs, ka ir lietas, par kurām pieņemts kaunēties. Par operā palaistu purkšķi, par caurām zeķēm, ejot iepazīties ar nākamās sievas vecākiem un, protams, par to, ka klausies Selīnu Dionu vai Džeimsu Blantu.

Pēc Blanta (starp citu, izbijuša Kosovā dienējoša kareivja) debijas plates "Back to Bedlam" iznākšanas 2004.gadā, kurā ietvertā dziesma "You`re Beautiful" padarīja viņa pasaulsslavenu, bez iekļūšanas daudzu valstu hitparādēs, mākslinieks paspēja pagozēties vēl dažos topos. Vienā topā kāds kārtējais interesanto aptauju kantoris, nē, atvainojos, institūts, bija noskaidrojis, ka sievietēm visvairāk nepatīk tieši tāda augsta un nedaudz blējoša balss kā ir Blantam (tik nav zināms, kurš tad tos viņa albūmus miljons kopijās pērk). Savukārt kādā citā aptaujā tika noskaidrotas tās populārākās dziesmas, kuras tuvinieki izvēlas, pavadot mūžībā savus mīļotos cilvēkus. Un blakus Robija Viljamsa "Angel" un "Queen" "Who Wants to Live Forever" gozējās atkal vecais, labais Blants ar savu "Goodbye My Lover"...

Arī jaunā plate saturiski līdzīga - tādas riktīgas blējošā vīrieša balsī izpildītas kapu dziesmas. Bet atzīšos - ir brīži, kad vajadzīgs tieši tas. "Carry You Home" ir mana izvēle no šīs plates. jo, spēlējot ballītes, esmu ievērojis, ka pie šīs dziesmas svempjas augšā no galda un nāk dejot pat tie, kam tomēr labāk būtu paticis notiesāt līdz galam rosolu. A ko darīt, ja viņu pavadones, no kurām, iespējams, kāda arī piedalījusies augstākminētajā nepatīkamāko balsu aptaujā, šī dziesma nespēj atstāt vienaldzīgu?

James Blunt - Carry Me Home



4. Bruce Springsteen - "Magic"

Brūss Springstīns ir viens no tiem māksliniekiem, kurš līdzīgi kā "The Rolling Stones", šķiet, dziedās mūžīgi. Šis 58.gadus vecais vīrs savu skatuves karjeru sāka tālajā 1965.gadā un i nedomā no tās rāpties nost. No 1973.gada ar apskaužamu precizitāti - apmēram viens albūms divos gados - Springstīns izdevis plati pēc plates, 2007.gadā sagaidot savu jubilejas jeb 15.plati "Magic".

Kādreiz Arvīda Mūrnieka izdotajās kasetēs "Atbalsis" bija iekļauta Springstīna "Born in the U.S.A", bet kaut kā man tā ne visai patika. Bet tad 90.to gadu sākumā kaut kādā vietējā televīzijā laikam aiz pārpratuma (jo parasti, kad nerādīja ļoti interesantos vietējo ziņu raidījumus, demonstrēja pārsvarā tikai multfilmu "Toms un Džerijs"), parādīja kaut kādu Springstīna mirbaklaiku koncertu. Un tur man viņš iepatikās.

Kas ir Springstīna trumpis? Man liekas tas, ka viņš vairāk sevī sajūt eiropieti, nevis amerikāni. Un tas mums, vecajai pasaulei, dikti iet pie sirds. 2007.gada dubultalbūms "Live in Dublin" tam ir tikai pierādījums. No albūma "Magic" - īstena vasarīga dziesma "Girls in Their Summer Clothes".



5. Ringo Starr - "Liverpool 8"

Tā, runājot ļoti ciniski, varētu sacīt, ka no lēģendārajiem Bītliem palikusi pāri akurāt puse. Savulaik tika uzskatīts, ka Bītlos tikai Makartnijs un Lenons ir spējīgi sacerēt labas dziesmas un hitus. Kaut kur jau patiesība ir, jo lauvas tiesu Bītlu dziesmas aiz nosaukuma iekavās rotā uzraksts "Lennon/McCartney".

Ringo Stāru jeb, kā izrādās, īstajā vārdā Ričardu Stārkiju (Richard Starkey) es personīgi kā Bītlu dalībnieku identificēju pēdējo. Bet viss mainījās pēc kārtējās "Simpsonu" sērijas noskatīšanās, kurā Mārdža saņēma no Stāra parakstītu pastkarti, ko viņa tam bija vēstulē lūgusi. Šis fakts man lika beidzot arī Stāru identificēt kā ceturto bītlu.

Bet kā pilnasinīgu mūziķi Stāru sāku iepazīt tikai... šogad. Ar Stāra 14.(!!!) plates "Liverpool 8" iznākšanu. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!

Katrā ziņā tituldziesma "Liverpool 8" manā šīsvasaras dungojamo dziesmu sarakstā ieņem ne to pēdējo vietu...

Livepool 8


Turpinājums sekos