Kad pienāk pusnakts, karnevālā maskām ir jākrīt! Pārsteigumi, smiekli, sajūsmas kliedzieni, asaras, vilšanās. Pilns emociju spektrs garantēts! Bet vislielāko pārsteiguma devu saņem kāds vīrs. Kad viņš karnevālā tikko ieradās, dažos kaktos gluži vai līdz dūru cīņām nonāca strīdi, vai šis vīrs ir pārģērbies par Gaju Gārveju no "Elbow" vai arī tas ir pats slavenais Marvins Lī Edejs jeb "Meat Loaf" - sejā "kā viens pret vienu," secināja kāds, laikam jau vīrs, tērpies caura kartupeļu maisa maskā. Protams, šis karnevāls nenotika Purmsātu kultūras namā, kaut arī tur vārdu "Elbow" var dzirdēt ik reizi, kad pēc otrā "Bonaparta" kāds sauc: "Raimond!"
Šis karnevāls notika pilī. Vecgada vakarā. Vienīgajā naktī gadā, kad zirgi drīkst mierīgi parunāties, un neviens tos neuzskata par jukušiem. Tāpat šī ir nakts, kad neviens nekādas mentālas problēmas nesaskata viesim, kas palūdz mikrofonu, lai kaut ko nodziedātu. Pēc tam, kad "Raudāja māte, raudāja meita" bija nodziedājis rajona ansambļu skates "Grand Prix" ieguvējs jauktais koris, kvartets "Pūpolītis", kurā visas četras balsis vienu aiz otras pēc kārtas izdziedāja tikai viens tā dalībnieks - vecs vīrs ar rahīta nomocītām, atļekušām ausīm -, bija skaidrs, ka saviesīgā daļa ir cauri. Bet tad ieklepojās "Raimonds". Sajūtot visu skatienus piekaltus sev, sākums bija nedrošs. Bet maskotais, nezināmais vīrs aizvien pašpārliecinātāk devās skatuves virzienā. Deju zālē pašķīrās gluži taciņa, lai svešais varētu netraucēts nonākt prožektoru gaismā pie mikrofona. Noņurdējis kaut ko līdzīgu "Lāsmai patīk garš kāts", ko vietējie "Raimondi" saprata kā "Laimīgu jauno gadu!", svešais sāka dziedāt.
Pirmā rinda paģība gandrīz momentā. No viena gala - kā rindiņā salikti domino kauliņi, kurus vienu pēc otra nogāž blakusstāvētājs. Otrā rindā ģībonis paņēma tikai pusi rindas, jo pārējie, un daļa arī pirmajā rindā kritušo, mazliet atjēgušies, saprata, ka piedzīvo brīnumu, tāpēc "ir jāfilmē"! Kad vīrs sāka dziedāt, šaubu nebija - tas nav nedz Gārvejs, nedz "Meat Loaf" (maska tikai bija laba!). Deju zāles labajā stūrī pēkšņi parādījās galdiņš, kur sāka pieņemt likmes, kas patiesībā ir šis vīrs. Ar attiecību 1:2 līderos izvirzījās Kriss Difords no "Squeeze", tūlīt aiz viņa nākamais ticamākais variants bija Maiks Skots no "Waterboys". Bet kad svešais sāka dziedāt dziesmu "It's Late", šaubu nebija - viesis ir Rons Sekssmits, tikai nedaudz skaidrāku balsi. Šī ideja izčākstēja, izskanot mazliet sērīgajai dziesmai "Myrtle And Rose", pēc kuras vietējās baznīcas ērģelniece, kas visu joprojām spēlēja tikai ar vienu pirkstu, izsaucās: "Tas taču ir Leonards Koens!"
Nodziedājis vienpadsmit dziesmas, vīrs paklanījās, pateicās par uzmanību, vēlreiz atgādināja, kas patīk Lāsmai, un devās uz zāles izeju. "Kā?! Un masku? Kāpēc tu nenoņem masku?" vaicāja publika, vēloties uzzināt, kas ir viņu jaunais varonis. "Es neesmu maskā. Un vispār mani sauc Loids Kouls," nedaudz kautri teica jau pamatīgi sirmot sākušais vīrs, vēlreiz paklanījās un devās ārā. "Loids Kouls!" gluži vai noelsās publika. "Šito es atcerēšos mūžam," īpaši skaļi paziņoja kāds vīrs, kurš "Liodu Koulu" bija sajaucis ar "Līme ar kolu", un devās jauno padomu likt lietā. Bet Loids Kouls devās tālāk pasaulē. Pie citiem, kam nav zināma ne viņa seja, ne daiļrade, ne talanti. Ja satiec viņu, noteikti pabaro un palūdz nodziedāt viņa jaunāko albumu "Standarts". Un nekad viņam nesaki, ka viņš ir līdzīgs "Meat Loaf". Apvainosies un, nedod dies, sāks valkāt masku. Bet ar maskām jau pārsvarā mums te ir visi...
Foto raksta ievadā no www.timesunion.com.
2013, www.musicstories.lv
