Naktis pieder spoku stāstiem, mošķiem, bailēm, pūcēm un sikspārņiem, jo šie visi un vēl daudzi citi tieši diennakts tumšākajā laikā parāda savu īsto spēku un varēšanu. Angļu dziedātāja Keita Le Bona arī kā sikspārnis - savas dziesmas rakstot tikai tumsā. Vismaz tā tiek apgalvots. Kas no tā sanāk? Le Bonas gadījumā - lieliska mūzika sešdesmito gadu stilā. Tik izteikta, ka brīžos, kad Le Bona pieklusina savu sievišķīgi nepieradināto vokālu, liekas - skan kaut kas no "The Doors" vai "The Who".
Savu pirmo atpazīstamību Le Bona ieguva 2007.gadā, uzstājoties kā iesildītājai Grafa Raisa (no "Super Furry Animals") koncerttūrē, kam vēlāk sekoja dalība dažādos festivālos, tajā skaitā Glastonberijas. 2009.gadā šī interesantā būtne laida klajā savu debijas albumu "Me Oh My". Tieši tad pasaule iepazina Le Bonas tumši liriskās dziesmas un spocīgo balsi. Jā, viņai piemīt balss kā caurspīdīgai un izgaistošai jaunavai baltā kleitā, kas parādās un pazūd jeb skopojas vecās pilīs. Spokošanās turpinās arī šogad aprīlī iznākušajā Le Bonas otrajā platē "Cyrk", ko klausoties brīžiem pārņem baisas trīsas - tas sievišķis taču nav dzīva būtne!...
Par balsīm, kas skan gan sapnī, gan nomodā esot; par tām netveramajām lietām un vīzijām, kas (it kā) mūs sagaida pēc nāves; par tuva cilvēka zaudējuma sāpēm - šīs ir tikai dažas no tēmām, kuras ieskauj Nešvilas (ASV) kvarteta "Paper Route" 2009.gada debijas plates "Absence" galvenos ideoloģiskos rāmjus. Čeds Hovats, Džei Tī Delī, Geivins Makdonalds un Endijs Smits savas dienas īsināja, nododoties "Orchestral Maneuvers Of The Dark" dziesmu aranžēšanai. Viņiem tīkams bija "OMD" elektroniskais piegājiens mūzikai. Un tā četrotne aizaranžējās līdz debijas albumam "Absence".
Šis albums tapa, dažiem grupas dalībniekiem izdzīvojot personīgās traģēdijas (smagu saslimšanu Hovata ģimenē, Delī problēmas laulības dzīvē), tāpēc tajā netrūkst nedz smeldzes, nedz skumju, un netrūkst arī cerību pilnas noskaņas. "Lover' s Anthem" ("Mīlnieku himna"), "Dance On Our Graves" ("Dejas uz mūsu kapiem") - tās ir tikai divas no kopumā divpadsmit dziesmām, no divpadsmit stāstiem iz dzīves, kas ne vienmēr ir skaista kā sapnis vasaras naktī. Neskatoties uz smago dvēselisko nastu, pateicoties kam albums tapis, "Absence" ir ļoti viegli klausāms - plates "elektroniskā daļa" dziesmas paceļ burtiski kādā virszemes līmenī - "Paper Route" ir labi apguvuši savu priekšteču dziesmu radīšanas mākslu.
Pēc nepilnām divām nedēļām, 11.septembrī, klajā nāks nu jau trio (Smits grupu pameta 2010.gada novembrī) "Paper Route" otrais albums "The Peace Of Wild Things". Un tas nozīmē, ka arī 21.gadsimtā mēs varēsim turpināt nodoties astoņdesmito gadu sintīpopa orģijām rekonstruētās skaņās. Albumu "Absence" pilnīgi bez maksas un absolūti legāli iespējams lejupielādēt šeit, to var arī vienkārši noklausīties zem raksta, bet pirms tam pirmais singls "Better Life" no gaidāmās plates.
Nesen vecais Toms Džounss izdeva pavisam svaigu plati "Spirit In The Room" (40.karjerā!!!), kuras nosaukums kaut kādā veidā varētu pat būt attiecināms uz viņu pašu. Tomēr vecais zēns turas, jo, domājams, viņa koncertu apmeklējumi ir visnotaļ atzīstamā augstumā. Taču laiki iet, un aizvien vairāk vecos popa dinozaurus izkonkurē jaunie, talantīgie, ambiciozie. Varētu likties, ka mūsdienās, kad jaunā paaudze ieslīgst indī vai R'n'B mūzikas miglājā, vecās, labās, melodiskās estrādes dziesmas palikušas kā jauks laika kavēklis tikai ļaudīm, kam virs 60. Tomēr tā nav taisnība. Aizvien lielāku popularitāti iegūst akadēmiski muzikāli izglītoti jauni ļaudis, kas atkal godā ceļ šīs melodijas, ar ko dzīvoja sešdesmito un septiņdesmito gadu romantiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Protams, vecam Vudstokas fanam no šīm saldajām dziesmām sāktos vēdera krampji vai noslīdētu kāds no sēkliniekiem, taču mūzikas producenti zina, ko dara, - viņiem tāpat ir skaidrs, ka šādus ierakstus, skaistas balss iedziedātus, allaž pirks. Un tā ir radies Toms Džounss - 2: angļu televīzijas un teātra aktieris, kā arī mūziklu zvaigzne Džulians Ovendens.
Dziesmā "Up, Up And Away" no Ovendena debijas plates "If You Stay" - tā ir Toma Džounsa balss 1:1! Savukārt "If You Go Away" sildīs visus Frenka Sinatras samtainās balss cienītājus. Šis Ovendens ir bijis kārtīgs vokālo nodarbību apmeklētājs. Sācis kā baznīcas zēnu kora dalībnieks, ar dziesmu azotē turpinājis mācības vidusskolā, līdz nolēmis kļūt par operas dziedātāju. Taču, kamēr diploms vēl nebija kabatā, kamēr katra diena nozīmēja smagu darbu kāroto mērķu sasniegšanā, Ovendens nolēma izmēģināt laimi arī muzikālā teātra žanrā, un tas viņam sagādāja pirmās lielās lomas mūziklos. Viņu ātri pamanīja ierakstu kompānijas "Deca Records" galvenais vīrs Marks Vilkinsons, kurš saprata, ka Ovendenam ir "pārlaicīga, samtaina balss", kas viņu var iecelt "mūsdienu jaunās britu paaudzes klasiskās vīriešu balss zvaigznes statusā". Un tā tapa šis albums "If You Stay" - albums ar trīspadsmit dziesmām, kas veidoja noskaņu Londonā pagājušā gadsimta sešdesmitajos.
Ovendens vienmēr esot gribējis radīt šādu albumu. "Tā ir klasika, pieaugušo popmūzika," savā mājaslapā šo mūziku raksturo pats Džulians Ovendens. "Man vienmēr ir patikuši tādi dziedātāji kā Mets Monro, Endijs Viljams un Toms Džounss, tās sulīgās skaņas. Mūzika, kas bagātināta ar romantiku, drāmu un kaisli. Dziesmas, kas izstāsta stāstu." Un nu šādi stāsti ir apkopoti platē "If You Stay", kas pilnībā noklausāma "Deezer" sistēmā, bet še zem raksta rodamas dažas šo stāstu videoversijas.
"Dēls, ja mūsdienās skolā jaunatnei nemācīs latviešu tautas dziesmas un ģeometriju, mēs kā nācija drīz izmirsim," reiz man uz ielas teica vecs vīrs, kurš pie tirdzniecības nama "Kurzeme" reizēm prasa garāmgājējiem "kādu kapeiciņu maizītei" un kurš, kā viņš pats saka, reiz bijis darbmācības skolotājs kādā no Liepājas skolām. Esmu no lielās masas, kas parasti šādiem cilvēkiem, tos neievērojot, paiet garām, bet šie vārdi par dziesmām un ģeometriju spilgti iesēdās prātā. Un tie nāca atkal gaismā šodien, kad vairākas reizes no vietas biju klausījies amerikāņu meitenes Frenkijas Rouzas jauno plati "Interstellar". Jo, man šķiet, šī plate ir kā precīzs tetraedrs, kam katras šķautnes izmērs ir nevainojami precīzs un ikvienā skaldņu leņķī ir ievēroti visi ģeometrijas likumi.
Šī ir Rouzas otrā plate - pirmo "Frankie Rose and the Outs" viņa izdeva 2010.gadā, bet vispār viņa bijusi vairāku garāžroka meiteņu grupu dalībniece, piemēram, "Dum Dum Girls". "Interstellar" gan no garāžroka nekā nav, tur ko sev radīs, piemēram, grupas "School of Seven Bells" vai "The Cure" agrīnās daiļrades cienītāji, dažbrīd ļaujot dziesmās ieplūst arī kam maģiskam, Enjai līdzīgam. Un kas būtiski - plate ir tik neuzbāzīgi forša, ka vajag patiešām labi argumentētu iemeslu, kāpēc tā būtu jābeidz klausīties. Un šādi iemesli varētu būt tikai divi - pirmais, ja pēkšņi piezvanītu Eltons Džons un teiktu, ka grib man pasēdēt klēpī, un, otrais, ja es tieši tagad izdomātu pievienoties tam liekuļu baram, kas piedalās akcijā "Zemes stunda" un izslēdz visas elektriskās ierīces, ieskaitot dzirdes aparātus un sirds stimulatorus. Bet - pirmais diemžēl nekad nenotiks, tāpat kā otrais, tāpēc Frenkijai Rouzai nu pilnīgi nekas nevar traucēt skaisti žužināt fonā.
Papildus resursi:
http://www.missfrankierose.com
http://www.facebook.com/frankierosemusic
http://itunes.apple.com/us/album/interstellar/id495777966
Foto raksta ievadā no Frenkijas Rouzas profila portālā "Facebook".
Kad no rītiem pamosties, neskatoties uz to, ka smird mute un, iespējams, nogulēts kāds no karājošamies locekļiem, lai arī ko cilvēki mēģinātu iestāstīt, patiesībā lielais vairums ir patiesi iepriecināts par to, ka vispār ir pamodies, ka priekšā ir vēl viena diena. Daudzi miega nīgrumu patriec ar tasi stipras un aromātiskas kafijas, kāds cits, pārkāpjot pāri pats sev, nododas rīta rosmei vai vienkārši izstaipās - dakteri taču saka, ka tas ir baigi veselīgi. Taču, ja nekas no šī nelīdz, kā piespiest sevi iesākt jaunu dienu?
Šeit līdzēs amerikāņu puisis Evans Makhjūdžs, viņš paņems savu ģitārīti, apsēdīsies uz gultas malas un sāks dziedāt. Vispirms izdziedās savu debijas plati "From the Second Chair". Kad tā būs cauri, viņš bez kavēšanās uzsāks vilkt meldiņu dziesmai "Stay Asleep", kas ievada Makhjūdža 2010.gadā iznākušo plati "The World Will Move Along". Iesākumā jūs varbūt protestēsiet - sasodīts, kas modina samiegojušos cilvēku ar tādām liegām šūpuļdziesmām? Taču, kad uztversiet dzīvīgumu, kas paslēpies katrā no divpadsmit albuma dziesmām, ātri vien skats uz jauno dienu un dzīvi vispār mainīsies.
Kad Makhjūdžs savu improvizēto koncertu būs beidzis, viņš ieliks ģitāru futrālī, paklanīsies un dosies pie nākamā bēdubrāļa, kas no rītiem nespēj atrast jēgu dzīvei. Tāds ir Makhjūdžs, tāds viņš ceļo pa pasauli, un šorīt viņš ir izvēlējies tieši tevi. Tā kā beidz nīgroties, izpucē zobus un dodies dzīvē platu smaidu!
Papildus resursi:
http://www.evanmchugh.com
http://www.facebook.com/emchughmusic
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/the-world-will-move-along/id397275468
Foto raksta ievadā no Evana Makhjūdža profila portālā "Facebook".
Redzēt saulrieta laikā ziloni, kurš vēsā Āfrikas upē atvēsinās pēc karstas dienas; piedalīties indiāņu rituālos par godu ražas novākšanai, izprasot no dieviem labu atpūtu zemei līdz nākamajai sējai; laisties bezrūpīgā dejā Trinidadas ikgadējā karnevālā, dejojot vienā ritmā ar simtiem brūnu augumu. Šo visu, protams, var panākt, tūrisma aģentūrā nopērkot biļeti uz kādu no šīm vietām un aizbraucot. Bet tikpat labi šādu "nirvānu" var sasniegt, klausoties amerikāņu puisī Benā Šneiderā jeb Lordā Haronā kā sauc viņa skatuves projektu ("Lord Huron").
Mičigānā augušais, bet nu Losandželosā mītošais mūziķis izdevis divas mazas platītes - "Into The Sun" un "Mighty", kas klausītāju ieved brīnumainā Karību jūras salu atmosfērā. Dziesmas pārpilnas ar Āfrikas un Karību tautu etnogrāfiskajiem elementiem, šo zemju eksotiku. Diemžēl trūkst informācijas par Šneidera nākotnes plāniem - jo pēc šīm mazajām platītēm iestājies tāds neērts klusums. Bet, kamēr nekā jaunāka no Šneidera nav, laidīsimies atpakaļ halucinācijās ar ziloņiem, indiāņiem un karnevāliem...
Papildus resursi:
http://www.lordhuron.com
http://www.facebook.com/lordhuron
http://www.myspace.com/lordhuron
http://itunes.apple.com/us/album/into-the-sun-ep/id393068685
Foto raksta ievadā no "Lord Huron" profila portālā "Facebook".
2011.gada 21.septembrī grupas "R.E.M." mājaslapā tika publicēts paziņojums, ka "mūsu kā grupas dienas ir skaitītas" un, protams, visa tā muldēšanās, ka "tas bija grūts lēmums" utt. utjpr. Ziņa pasaulei bija skaidra - Maiks Staips un kolēģi bija pieņēmuši lēmumu, kurš ticis cilāts un atlikts vairākkārt iepriekš, proti, leģendārā amerikāņu grupa "R.E.M." ar 31 gadu stāžu ir pagātne! Taču vēl pirms gada klajā nāca kārtējais grupas albums "Collapse Into Now", kas nu izrādījies "R.E.M." pēdējais studijas albums. Un, ja tā paklausās šo plati, pieņemtais lēmums nešķiet greizs un nepareizs...
Tiem, kas seko līdzi Staipa gaitām uz skatuves un runām, kas virmo ap "R.E.M.", šāds lēmums nebūt nešķita pārsteigums. Nav noslēpums, ka līdzīgu lēmumu grupa pieņēma arī pēc 2004.gada plates "Around the Sun" - toreiz puišiem savs veikums tik ļoti nepatika, ka viņi izlēma: ja arī nākamā plate būs līdzīga, grupas dalībnieki paspiedīs viens otram rociņas un dosies katrs savā virzienā. 2008.gada "Accelerate" tomēr sanāca, grupasprāt, daudz labāks. Puiši sapurinājās, pat izbraukāja koncerttūri, tai skaitā apmeklējot arī Rīgu, un likās, lietas nostājas savās loģiskajās vietās.
Kad pirms gada, 7.martā, dienasgaismu ieraudzīja "R.E.M." piecpadsmitais studijas albums "Collapse Into Now", par šiem draudiem grupa pairšanai daudzi bija piemirsuši. Taču, izrādās, tieši šī plate bija "vājais punkts", un lēmums par došanos katram uz savu pusi, daudziem faniem par šausmām, tika pieņemts.
Viss ir atkarīgs no gaumes. Man, piemēram, "sliktais" albums "Around the Sun" patika tīri labi, pat labāk par "atkal uzmundrinošo" "Accelerate". Tomēr "Collapse Into Now" ir kaut kā grūti novērtēt ar "patīk-nepatīk" kaut vai tāpēc vien, ka nu ir zināms, ka no "R.E.M." vairs nekā jauna nebūs. No šāda viedokļa raugoties, šai platei ir gana liela vēsturiska nozīme. Taču no muzikālā viedokļa... Laikam grupa saprata, ka šī nebūs tā plate, ar kuru doties koncerttūrē. Un laikam saprata, ka ir laiks kārt ģitāras vadzī un baudīt darba dzīvē sapelnīto. Tiesa, ar "R.E.M." platēm mēdz būt dīvaini - ja šobrīd kāda liekas nekas īpašs, kaut kādos zināmos dzīves posmos tieši "Collapse Into Now", iespējams, šķitīs labākais, kas jebkad ir radīts. Dikti ceru uz to, jo no sirds negribas, ka pēc grupas, ar kuru izaugusi vesela paaudze, ar ko asociējas vidusskolas jautrie gadi un citas labas atmiņas, paliktu tāda rūgtuma pēcgarša.
"Katra diena ir no jauna. Katra diena pienāk, lai to uzvarētu. Tieši tā tiek radīti varoņi," albuma dziesmā "Every Day Is Yours to Win" dzied Staips. Un, lai arī tagad jauna diena viena pēc otras aust jau bez "R.E.M.", viņi ir un paliek varoņi daudzu fanu acīs. Un ir skaidrs, ka ikvienam no viņiem dziļi sirdī glabājas sapnis, ka varbūt viņu varonis nemaz nav miris, bet vienkārši uz kādu brītiņu paņēmis pauzi. Bet varbūt tas jau bija ierakstīts zvaigznēs, ko Staips nojauta, uz albuma vāciņa mājot visiem atvadas?...
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rolling Stone: 4/5
The Telegraph: 3/5
The Guardian: 4/5
Spin: 8/10
The Independent: 4/5
Pitchfork Media: 6,8/10
Allmusic: 3,5/5
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/collapse-into-now-deluxe-version/id413746010
"Balets ir tikai nīkuļiem un džekiem, kam patīk staigāt zeķbiksēs," kad pusaudža vecumā gribēju sākt nodarboties ar šo mākslas dejas veidu, man paziņoja, kā tolaik likās, gudrāki cilvēki par mani. Taču, lai arī man atbilda abi minētie kritēriji, tā arī nekļuvu par baletmeistaru, jo vēl kāds sacīja, ka, lai par tādu kļūtu, jāsāk trenēties jau no pāris gadu vecuma. Tad pieņēmu skaudro dzīves īstenību, ka nav lemts...
Grūti pateikt, kas no sava sapņa tik ilgi atturēja amerikāni Džošuā Redinu, bet, ja tic viņa paša klāstītajam, ģitārspēles pamatus viņš apguva tikai nepilnu trīsdesmit gadu vecumā, bet pēc tam sāka arī komponēt. Viņa pirmā dziesma "Winter" bija tik veiksmīga, ka tai sekoja uzaicinājumi koncertēt, ko Redins arī labprāt darīja, kuplinot uzstāšanās tādiem māksliniekiem kā Torijai Emosai, Šerilai Krovai un citiem. 2006.gadā klajā nāca Redina debijas albums "We Were Here" - skarbs albums, jo tapis pēc sāpīgas šķiršanās. Kā arī debija, kuru Amerikas kontinents uzņēma visnotaļ labi. 2008.gadā sekoja "Simple Times", bet divus gadus vēlāk pievienojās trešā plate "The Rock and The Tide".
Redins ir viens no kārtējiem tā žanra mūziķiem, kuri rada universālu mūziku - ikdienai, darbam, svētkiem, seriāliem ("Grey's Anatomy", "90210"). Ja vien mūsu vietējie parazīti "autortiesību aizstāvji" vēl nav panākuši to, ka jūs savā birojā nedrīkstat klausīties mūziku bez maksāšanas viņiem, tad Džošuā Redinu droši varat klausīties darba laikā - nebūs ik pa brīdim jāgriež klusāk vai jāslēdz radio ārā vispār, jo Redins ļoti labi pieprot skaisti bubināt fonā, un šie bubinājumi, iespējams, būs labs palīgs ikdienas rutīnas darbos.
"Streetlight" saucās dziesma no Redina jaunākās plates, kura video apskatāms še zem raksta. Tūlīt pēc tam - visa debijas plate "We Were Here".
Papildus resursi:
http://us.joshuaradin.com
http://www.facebook.com/joshuaradin
http://www.myspace.com/joshuaradin
Foto raksta ievadā no Džošuā Redina profila portālā "Facebook".
Kad biju mazs, dzimšanas dienā vienmēr domāju, kāpēc (vismaz) viss mikrorajons, kurā dzīvoju, nestāv pie manis garā rindā ar dāvanām. Tā likās saprātīga doma, līdz aptvēru, ka, ja šāda kārtība pastāvētu, man, savukārt, būtu jāstāv tādā pašā rindā, kad šūpļsvētki apritētu pārējiem blokmāju iemītniekiem. Nedaudz paaugoties, savukārt, sapratu, ka nav nekas patīkamāks kā dzimšanas dienās dāvināt draugiem un radiem dāvanas, kuras, zini, viņiem 100 gadus ir vajadzīgas. Arī šī nodarbe likās aizraujoša līdz brīdim, kad sapratu - ei, citi ar mani dara tāpat! Kopš šīs atklāsmes labprāt neko nedāvinu un nesaņemu dāvanas, jo neviens cits tāpat nevar zināt, kas man īsti kārojas. Vai kāds vispār var iedomāties, ka, piemēram, šodien, savā kantainajā jubilejā, es vēlētos, lai man uzdāvina grupas "The Shins" jauno plati "Port of Tomorrow"? Ja kāds tomēr izvēlētos man dāvināt mūziku (tas gan notiek reti, jo pārsvarā jau neriskē), visticamāk, es saņemtu kaut kādu gregoriāņu mūku iesvepstētu romantisko dziesmu albumu, kurā noteikti būtu Selīnas Dionas "My Heart Will Go On". Bet es gribu "The Shins"!!!
Un, ja gribu, tad arī paņemu. Džeims Mersers ar kolēģiem ir radījis plati kā "kompeti". Mani tā paņēma ar dziesmu "No Way Down", kas tik ļoti atsita atmiņā "Mike & The Mechanics" labākos laikus. Un nav jau brīnums - "The Shins" radās akurāt 1996.gadā, kad "Mehāniķi" jau bija radījuši savu labāko albumu "Living Years" (1988). Kvintets "The Shins", kurš nebaudu topos augstu pozīciju sasniegumu augļus, savu ceturto studijas plati marinēja piecus gadus - tieši tik ilgs laiks Merseram bija vajadzīgs, lai, nedaudz mainot grupas skanējumu, bet ne līdz nepazīšanai, radītu, mūzikas žurnāla "Paste" vārdiem sakot, ierakstu "ar neticamu svaiguma sajūtu."
Patiesībā - štrunts, kādas bija iepriekšējās plates: labākas, sliktākas, savādākas. "Port of Tomorrow" ir aktuāls šobrīd, tas ir lielisks, un, beigu galā, tā ir mana dāvana sev dzimšanas dienā! Iesūkājiet, stulbie gregoriāņi, ar visu savu Dionu! :)
Papildus resursi:
http://www.theshins.com
http://www.facebook.com/theshins
http://www.myspace.com/theshins
http://itunes.apple.com/us/artist/the-shins/id3271784
Amerikāņu kvinteta "Lost in the Trees" otrās plates "A Church That Fits Our Needs" radītās emocijas ir ļoti neviennozīmīgas. Nedz paliek jautri, nedz pārlieku skumji, nedz, brīžiem, ir skaidrs, ko Ari Pikers un komanda vēlas pateikt. Un viss daudzmaz nostājas savās vietās, kad uzzini, ka uz albuma vāciņa redzamā sieviete ir Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Šajā brīdī albums un tā dziesmas iegūst pavisam citu jēgu un dimensiju. Skaidrs, ka šāds likteņa pagrieziens smagi ietekmētu ikvienu, arī Pikeru, protams. Tieši tāpēc platei piemīt zināma deva misticisma un maģijas, tā dziesmu galvenie varoņi ir tumši meži, beigti putni un dūmaku apņemtas baznīcas.
"Mēs neesam nedz šeit, nedz tur," joprojām savu neizprotamo atrašanās vietu pēc smagā zaudējuma dziesmā "Neither Here Nor There" savā maigajā tenora balsī izdzied Pikers. Un plate "A Church That Fits Our Needs" kļūst par uzskatāmu piemēru, ko spēj radīt traģiska likteņa pagrieziena skarts mūziķis. Ja noņemtu Pikera balsi, albuma instrumentālo pavadījumu pilnīgi mierīgi varētu likt kā skaņu celiņu kādam intelektuālam šausmu trillerim. Un atliek vien piekrist mūzikas žurnālam "Paste", ka paradoksāli, bet šis nāves un nolemtības tēmu pilnais albums ir pārsteidzoši "dzīvīgs" un maigs, tajā pašā laikā ikvienam liekot aizdomāties, ka dzīve tomēr ir trausla un ļoti saudzējama.
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/lostinthetrees
http://www.myspace.com/lostinthetrees
http://itunes.apple.com/us/artist/lost-in-the-trees/id219548860
Foto raksta ievadā no "Lost in the Trees" profila portālā "Facebook".
"Poliça" ir Minnesotā (ASV) bāzēts četru cilvēku kolektīvs, kurš medijiem stāstījis, ka grupas nosaukums ir "policija" no poļu valodas. Bet, izrādās, kungi un dāmas ir samuldējušies, jo poliski "policija" ir "policja". Lai nu kā, šim kolektīvam šonedēļ pienākas stringu biksīšu komplekts ar uzrakstu NEDĒĻAS SINGLS, kur nu to uz tāda izstrādājuma vispār var uzrakstīt.
Viss pārējais pa vecam - kārtējais bars ar klepotājiem, kas var klepot ārpus ētera, daži jau par klasiku kļuvušie (Džeimss Morisons un Pols Makartnijs, piemēram), bet principā, šķiet, visi kaut ko gaida. Nu pagaidīsim ar.
NEDĒĻAS SINGLS! "Poliça" – "Lay Your Cards Out"
"All The Young" – "The Horizon"
"Black Veil Brides" – "Ritual"
Caro Emerald – "Dr Wanna Do"
"Feist" – "The Bad In Each Other"
"Lostprophets" – "Bring 'Em Down"
Paul McCartney – "Accentuate The Positive"
James Morrison – "One Life"
"Silversun Pickups" – "Bloody Mary"
Charlie Simpson – "Farmer And His Gun EP"
Jessie Ware – "Running"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"3 Inches Of Blood" – "Long Live Heavy Metal"
"All American Rejects" – "Kids In The Street"
Armin Van Burren – "State Of Trance 2012"
"Alter Bridge" – "Live At Wembley"
"Black Breath" – "Sentenced To Life"
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
"Breton" – "Other People's Problems"
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
"Flying Colors" – "Flying Colors"
"Iron Maiden" – "En Vivo!"
"It Bites" – "Map Of The Past"
Madonna – "MDNA"
Mark Stewart – "The Politics Of Envy"
"The Mars Volta" – "Noctourniquet"
"Meshuggah" – "Koloss"
"Ministry" - "Relapse"
Noah Stewart – "Noah"
"Quakers" – "Quakers"
"Rocketjuice & The Moon" – "Rocketjuice & The Moon"
"Romeo's Daughter" – "Rapture"
"Shinedown" – "Amaryllis"
"The Used" – "Vulnerable"
"Your Demise" – "The Golden Age"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
Lai arī šonedēļ visu uzmanība pievērsta Madonnas jaunajai platei, citi nedēļas jaunumi tomēr veco sievu sit pušu bez problēmām. Kaut vai, piemēram, šis angļu duets. Viņu trešais albums ir viens kārtīgs alternatīvā roka kokteilis - dzīvs, ekspresīvs un labs.
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
Kērtiss Stidžers ir džeza vokālists, kas, kā jau kārtīgam džezmenim pienākas, spēlē arī bariņu instrumentu, piemēram, saksafonu un ģitāru, un viņa dziesmās sev ko atradīs ne tikai džeza fani, bet arī blūza, roka un popa cienītāji. Ja gaidāms kāds saviesīgs pasākums ar šīberēšanu nobriedušiem cilvēkiem, šis Stidžera albums obligāti jāņem līdzi!
"Flying Colors" – "Flying Colors"
Keisijs Makfersons no "Alpha Rev" un "Deep Purple" ģitārists Stīvs Morss kopā ar vēl trim pieredzējušiem un iesirmiem vīriem radījuši kopprojektu "Flying Colors", kas nu laidis klajā debijas albumu. Naftalīns nāk ārā pa visām šķirbiņām... Un tas ir tik kruta! Nopietni!
Foto raksta ievadā grupa "Poliça" no blogs.citypages.com.
"Dzīvo ātri un nemirsti!" - tāds ir grupas "Sleeper Agent" moto. Un, pat, ja to nevar attiecināt uz viņiem pašiem, uz viņu matiem - pilnīgi noteikti. Amerikāņu seksteta kopējais matu rotu svars varētu būt kādi desmit kilogrami, un tos nododot parūku meistariem, varētu nopelnīt veselu kapitālu... No otras puses - šādas pinkas piederas pie mūzikas, ko spēlē "Sleeper Agent". Kā viņi paši norāda, ietekmes nākot no "The Pixies", "The Black Lips" un "Cage the Elephant". Vārdu sakot, sešīši spēlē alternatīvā rokmūzikas virzienā, skaņdarbos goda vietu ierādot ģitārām.
Pagājušā gadā pēc virknes neoficiālu plašu izdošanas, "Sleeper Agent" tika pie "īstas" debijas plates "Celabrasion". Grupa, protams, nav nekāds ūnikums, taču no citiem līdzīgiem kolektīviem šos patīkami atšķir Aleksas Kendlas vokāls. Lai arī otrais grupas vokālists Tonijs Smits (kam patiesībā pieder augstākminētais moto) arī dažbrīd izklausās pēc sieviešu dzimtes kaķa ņaudēšanas riesta laikā, kas iestājies kopā ar menopauzi, abi viņi rada brīnišķīgu kopskanējumu. "Sleeper Agent" savā debijas platē prot sajaukt mūsdienīgu skanējumu ar astoņdesmito gadu sieviešu rokgrupu vēsmām. Ja ģitāras neskanētu tik "mūsdienīgi skarbi", viņus pilnīgi mierīgi varētu sajaukt ar "Blondie" vai "The Bangles" to roķīgākajās dziesmās. Pieļauju gan, ka pašiem "Sleeper Agent" šāds salīdzinājums varētu nepatikt, jo Smits grupas mājaslapā kā galvenās ietekmes min Bītlus un grupu "T.Rex"...
Bet štrunts ar tām ietekmēm - atrodamies šeit un tagad, un kopā ar sešiem jauniem, muzikāli azartiskiem ļaudīm. Viņu plate ienes dzīvē mundrumu, aizdzen pavasara nogurumu. Un nez kāpēc, klausoties albumu "Celabrasion", iedomājos par 75 gadus veco Engelbertu Humperdinku, kurš šogad "Eirovīzijas" konkursā pārstāvēs britus. Humperdinks jau pusgadsimtu dzied tā, kā viņš to dara joprojām. Skatos uz "Sleeper Agent" jauneklīgajām sejām un mikrofonu vai zirgastu frizūrām un domāju: "Diez, kā pēc 50 gadiem dziedās šie?" Bet tas jau ir cits stāsts. Pie kam, droši vien, stāstāms kāda ārsta klātbūtnē atlaidušamies uz kušetītes...
Papildus resursi:
http://sleeperagentmusic.com
http://www.facebook.com/SleeperAgentMusic
http://www.myspace.com/sleeperagentmusic
"Paklau, Denijs taču ir aizmidzis," ar neslēptu izbrīnu sejā mēģinājuma laikā ierakstu studijā viens otram teica divi grupas "Crazy Horse" dalībnieki. Vēl vairāk - viņi bija pat nedaudz izbijušies, jo Denijs Vitns (Danny Whitten) bija aizmidzis stāvus ar ģitāru plecā. Kad Nīls Jangs saprata, kas par lietu, viņā valdīja duālas sajūtas: no vienas puses, viņš bija nikns un dusmīgs - pirms tik lielas un atbildīgas koncerttūres Vitns atkal bija viņu piekrāpis, aizslaukot mēslainē pēdējās uzticības paliekas sev; skaidrs, ka Janga lēmumam jābūt radikālam. No otras puses, Jangs saprata, ka šis, visticamāk, ir liktenīgs pagrieziena punkts abu attiecībās. Iedevis Vitnam piecdesmit dolārus un atpakaļbiļeti lidmašīnai uz Losandželosu, Jangs padzina no grupas "Crazy Horse" tās dibinātāju. Janga prognozes attiecībā uz liktenīgo pagrieziena punktu piepildījās ar uzviju - tās pašās dienas vakarā Vitns tika atrasts miris kāda sava drauga vannasistabā. Nāves iemesls - valiuma tablešu un alkohola kombinācija, kas uz organismu iedarbojās kā inde.
LIKTENĪGĀS SĀPES
Kas gan būtu iedomājies, ka bērnībā trauslajam, blondajam zēnam būs paredzēts šāds liktenis? Fakts, ka tēvs ar ģimeni, kurā bez Denija bija arī māsa Brenda, nedzīvoja kopā, protams, ir spēlējis sava veida lomu šādam iznākumam. Denija mātei vajadzēja strādāt vairākos darbos, lai pabarotu abus bērnus. Lai atvieglotu mātes rūpes un izrautos no šādas vides, Vitns 17 gadu vecumā iestājās ASV Jūras spēkos. Tā sagadījās, ka dienesta laikā viņš iedzīvojās reimatiskajā artrītā, kas īpaši skāra ceļus. Pirms dienēšanas Vitns Holivudas klubā "Peppermint West" apmeklētājus izklaidēja, dejojot dažādas dejas, piemēram, tvistu.
Viņš spēja nodejot jebko, pieskaņojoties mūzikai, kas tobrīd skanēja. "Viņš bija patiešām labs," atminas Vitna draugs un grupas biedrs Billijs Talbots. Konstatējot iegūto kaiti, armijas ārsts brīdināja Vitnu, ka komplikāciju gadījumā viņš pusmūžā var tikt piekalts pie ratiņkrēsla uz visu atlikušo mūžu, tāpēc jābūt piesardzīgam. Un šī bija viena no lietām, ko Vitns laida gar ausīm. Kad pēc slimības apārstēšanas viņš atkal dejoja, tas sagādāja neciešamas sāpes. Visticamāk, sāpes bija lielākais grūdiens pārkāpt pāri robežai, kas šķir saprātu no atkarības.
Ja ar dejošanu tagad bija kā bija, tad dziedāt gan Vitns varēja. Varētu pat teikt - tas viņam padevās. Viņam bija tāda "silti vibrējoša" balss. Kopā ar Talbotu un Ralfu Molīnu viņš izveidoja grupu, kurai gada laikā vismaz pāris reižu mainījās nosaukumi; panākumu nebija nekādu, bet puikas no sirds centās, centās un viņiem izdevās. No "Danny & The Memories", caur "The Psyrcle" un "The Rockets", radās leģendārais nosaukums "Crazy Horse".
Viņiem bija izveidojusies laba sadarbība ar Nīlu Jangu, ar kuru kopā laiciņu iepriekš kā "The Rockets" bija koncertējuši. Visiem četriem sadarbība gāja pie dūšas, un 1969.gadā tapa viņu kopprojekta pirmā plate "Everybody Knows This Is Nowhere". Būs kārtīgi jāpameklē kāds mūzikas pazinējs, kurš noliegs, ka šis bija, un joprojām ir, labākais četrotnes veikums (to iespējams noklausīties zem raksta). Viena no veiksmes atslēgām - Janga un Vitna savstarpējā "ķīmija", kas nebija atšķaidāma ne ar ko.
PERSONA, KURAI NEGRIBAS ATRASTIES BLAKUS
Lai arī Vitns bija dažus gadus vecāks par Jangu, tieši otrais kļuva par tādu kā grupas "vecāko". Vitnam pret to nebija nekādas pretenzijas, viņš nekad sevī nebija jutis liela organizatora vai oratora talantu. Taču Nils Lovgrīns, ģitārists, kurš pievienojās grupai albuma "Tonight's the Night" ierakstā, atceras, ka atsevišķi strīdi starp abiem bijuši gan. Reiz Vitns tā kā apvainojies, ka viņam neļauj grupā izpausties kā līdervokālistam, kura vietu bija ieņēmis Jangs. "Atceros, kā producents Eliots Roberts viņu mierināja: "Ei, Denij, nomierinies! Tas viss būs!"," pagātnes notikumus atminas Lovgrīns. Tā patiešām arī notika. Taču nu jau arī dziedāšana Vitnam gāja rokrokā ar sāpēm.
"Zini, vecais, es labāk ātrāk nomirtu, lai nekļūtu vecs," kādu dienu, skatoties spogulī un vērojot drīzāk jau iedomātas krunkas, Talbotam atzina Vitns. Pirms pieciem gadiem bija nomirusi viņa māte, tas bija smags trieciens, no kura viņš tā ari neatguvās. "Viņš bija līderis, bet tāds - klusais līderis," pamatojumu Vitna intravertajai dabai meklē Talbots. Un, iespējams, norāda uz vēl vienu iemeslu Vitna zaudējumam cīņā ar saviem dēmoniem. Dēmoni, protams, bija. Un viņš tos pat nedzina ārā. Viņš ar tiem sadzīvoja, ļaujot atkarību priekškaram vismaz iluziori aizklāt skatu uz savas dvēseles nešpatņiem.
"Heroīnu mēs pilnīgi noteikti uzskatījām par kaut ko ļoti kaitīgu," vispārējo priekšstatu, ka, ja vien tev vienā rokā ir ģitāra, tad otrā, kā minimums, jābūt šļircei, kliedē "Crazy Horse" dalībnieks Talbots.
"Ralfs un es nekad to nelietojām, tāpat kā Nīls. Bet Denijs bija sāpju nomocīts, un var tikai iedomāties, cik daudz labāk viņš jutās, kad bija lietojis heroīnu." Grupai līdz ar to sākās elle - "norauti" mēģinājumi un koncerti, meli, solījumu nepildīšana un grupas biedru apzagšana. Talbots rēķina: "Aptuveni divu gadu laikā Vitns no "zelta puikas" pārvērtās par personu, kurai negribas atrasties blakus."
"Mūsdienās katrs šādā situācijā zina, ka palīdz rehabilitācijas klīnikas, bet toreiz par to nemaz nerunāja," Lovgrīns attaisno iespējamos pārmetumus, ka neviens neko nav darījis, lai draugu glābtu. Kad Vitnu iekārtoja kādā klīnikā vai slimnīcā, viņš vienmēr aizbēga. Viņš bēga no visiem - no sevis, no dēmoniem, no pilnīgi visiem. "Viss, kas atradās viņam apkārt, krita zemē, bet, ja viņam, arī šādā stāvoklī esot, ielika rokā uzskaņotu ģitāru, šķita, pēkšņi no viņa izsprāgst gaisma," atceras Lovgrīns.
PĒDĒJĀ BALSTA ZAUDĒŠANA
Bija 1972.gada 18.novembis. Nīls Jangs (attēlā) un "Crazy Horse" gatavojās lielai un atbildīgai tūrei, notika pēdējie mēģinājumi. Taču laikam vienīgā persona, kas vēl ticēja Vitnam un viņa gribasspēkam pieķerties pie, iespējams, pēdējā glābšanas salmiņa, bija Jangs. Viņš bija uzaicinājis Vitnu ņemt dalību tūrē ar noteikumu, ka nebūs nekāda heroīna.
Kā Janga autobiogrāfijā vēlāk rakstīja viņa biogrāfs rakstnieks Džimmijs Makdonauss, "noslēpums paliek, kā kāds vispār toreiz varēja aizdomāties, ka Denijs ir tādā formā, lai varētu piedalīties vienalga kādā tūrē". "Nīls bija pārliecināts, ka Denijs atkal būs brīnišķīgs," uz to atbild viņa tā brīža draudzene Kerija Snodgresa.
Kad kļuva zināms par traģēdiju, visi, protams, bija šokā. Bet, iespējams, vistuvākie to jau nojauta. Vitna līdzgaitnieki bija spieti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc neviens no viņiem neko nedarīja, lai novērstu šo traģēdiju. "Denijs bija sarežģīts. Viņš vienmēr bija sarežģīts. Ja tā padomā, viņš bija sarežģīts jau no paša sākuma," prāto Talbots. Viņš un pārējie, izmēģinājuši spēkus visādi, saprata, ka Denijs Vitns jau ir izlēmis savu ceļa virzienu. "Tas spiež man prātu. Tas sasodīti spiež manu prātu. Es mīlēju Deniju. Un es jūtu atbildību par to, kas notika," atzīst Vitna pēdējais uzticamības balsts Nīls Jangs. Balsts, kura sabrukšana izrādījās liktenīga.
"ES PAR TO NEVĒLOS RUNĀT"
Denijs Vitns aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš neiekļāvās mistiskajā "Klubā 27", kura biedri, redzami mūziķi, pametuši šo sauli 27 gadu vecumā.
Viņš vispār neiekļāvās nekādos standartos, rāmjos vai normās. Viņš vienmēr bijis aizkadrā - pat viņa fotogrāfijas uzņemtas tikai dažas! Viņu salīdzina ar Kurtu Kobeinu - gan vizuāli, gan attieksmē pret dzīvi un mūziku. "Denijs Vitns pat izskatās līdzīgs Kurtam Kobeinam," saka angļu komponists Jans Maknabs, labs "Crazy Horse" draugs. "Kad es dzirdu runājam par Deniju, man vienmēr šķiet, ka viņa loma ir daudz lielāka nekā vēsturiski novērtēts."
Šogad rudenī apritēs 40 gadi, kopš Denija nav mūsu vidū. Un, lai arī viņš nebija zvaigzne, kuras bēres pārraida TV tiešraidē, Vitns savas īsās karjeras laikā ir atstājis varbūt pat daudz vairāk kā kāds, kurš gaida, ka viņu aiz vecuma marasma no skatuves nonesīs nestuvēs 120 gadu vecumā. Turklāt tieši Denijs Vitns ir radījis vien no skaistākajām balādēm ar zīmīgu nosaukumu "I Don't Want To Talk About It", kuras komponista laurus bieži piešķir Rodam Stjuartam, jo tieši viņš 1977.gadā ar šo dziesmu iekaroja topu virsotnes. Savukārt Vitna māsa Brenda, pateicoties autortiesību maksājumiem par šo dziesmu, izskolojusi savus bērnus. "Denijs par to būtu ļoti priecīgs," rezumē Billijs Talbots.
Raksts tapis, balstoties uz mūzikas žurnāla "Uncut" 2012.gada aprīļa numura publikāciju "I watched the needle take another man". Rakstā izmantotas fotogrāfijas no www.dannyraywhitten.com un citiem interneta resursiem.
Leonards Koens lūdz, lai parāda vietu, kurā viņam palīdzētu nostumt akmeni, arī vietu, kurā viņš šo akmeni varētu nostumt viens pats ("Show Me The Place"); "man patīk runāties ar Leonardu, viņš ir mūziķis un gans, viņš ir slinks bastards, kurš dzīvo uzvalkā" ("Going Home"). Rudenī Koenam būs 78 gadi, un viņa aktuālākā (mēle neceļas teikt - pēdējā) plate "Old Ideas" pierāda, ka vecums tiešām nenāk viens - Koena gadījumā tas nāk kopā ar skaidru prātu un šarmu, kādu laikam jau var iegūt tikai, sasniedzot šādus gadus.
Koena vārds, protams, komentārus neprasa. Savu pirmo plati "Songs of Leonard Cohen" toreiz 24 gadus vecais kanādiešu zēns izdeva 1967.gadā. Tiesa, plati ne īpaši ievēroja - laikam jau Bītli bija monopolizējuši visu mūzikas gaumi un maciņus. Tas gan netraucēja ASV tai iegūt Zelta diska statusu. Taču otrā plate "Songs from a Room" (1969) tika vismaz pamanīta dzimtenē. Tomēr bija jāpaiet divdesmit gadiem, lai kāda Koena albuma priekšā kapitulētu visa pasaule, un tas bija 1988.gada "I'm Your Man", un arī tas tikai nosacīti. Vērojot vecā vīra karjeru, nākas secināt, ka viņš ir gluži kā labs vīns - to novērtē, tikai gadiem ejot: kad Koenam bija jau 67, 2001.gadā iznāca viņa albums "Ten New Songs", kam nebija nekādu panākumu ASV, bet, piemēram, Norvēģijā tas uzkāpa līdz albumu topa virsotnei.
Vienas no visvairāk "kaverētākajām" dziesmām "Hallelujah" autors Leonards Koens nemaz nelīdzinās vairumam sava vecuma ļaužu. Lai arī netrūkst astoņdesmit gadīgu kungu, kas tērpjas elegantā uzvalkā un hūtē un raksta dzeju, Koens to visu joprojām spēj realizēt uz skatuves un platēs. "Old Ideas" ir viņa divpadsmitais studijas albums. Kā albuma apskatā minēja, šķiet, Artis Volfs, šī plate ir "mūzikas pavadījumā savu dzeju lasošs Koens" (vai kā līdzīgi). Un droši vien viņam var piekrist. Tāpat Volfs bija tik drosmīgs un savā pāris teikumu recenzijā paspēja pateikt to, ko daudzi baidās atzīt - ņemot vērā Koena vecumu un aizvien biežāk dzirdamās runas par viņa veselības pasliktināšanos, iespējams, mūsu rokās šobrīd ir pēdējais Meistara darbs. Vēl jo neomulīgāk paliek, klausoties albuma dziesmu tekstus - Koens ir tādas vietas meklējumos, kurā nav sāpes, nespēks...
Man nav ne jausmas, kas ir noticis ar pasauli, taču tieši "Old Ideas" ir izrādījies visu laiku lielākais Koena albums - topu iekarotājs. Un tas ir pirmais Koena studijas albums, kas augstāko pakāpi topā ieņēmis arī dzimtenē Kanādā!!! Kas ar cilvēkiem ir noticis? Tikai tagad sapratuši, kas īsti ir Koens? Tikai tagad apjautuši viņa nenovērtējamo pienesumu mūzikā? Lai tur būtu kā būdams - Koena "Old Ideas" ir albums, kam jābūt katra mūzikas kolekcionāra vai pat tikai cienītāja albumu plauktiņā! Klausoties "Old Ideas", katrs var iejusties sarunā ar Koenu gluži kā ar savu vecotēvu - apsēsties viņa priekšā un uzklausīt dzīves gaitā uzkrātās gudrības un pārņemt no viņa to, ko sauc par dzīvesgudrību.
Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
The Daily Telegraph: 5/5
Chicago Tribune: 3,5/4
The Independent: 4/5
Paste: 9,5/10
Pitchfork Media: 7,4/10
Rolling Stone: 4,5/5
Uncut: 4/5
Deviņdesmito gadu vidū popmūzikā parādījās tāds fenomens kā grupa "Garbage" - Šerlija Mensone savu spēcīgo vokālu sajauca ar elektrizētiem ģitārritmiem, nosacīti radot jaunu stilu, kam netrūka nedz fanu, nedz pakaļdarītāju. Kaut kādā ziņā Emīliju Heinzu var pieskaitīt pie otrajiem. Un gan jau arī pirmajiem. 1998.gadā šī Indijas un Kanādas dubultpilsone Toronto, kas Kanādā, nodibināja grupu "Metric", par kuras ietekmes virzieniem un strāvojumiem, ņemot vērā iepriekš sacīto, jautājumu nav.
Tiesa, nekādas aklas kopēšanas nav. Salīdzinot ar sarkanmataino Mensoni, Heinzu drīzāk var nosaukt par mīlīgu, pūkainu kaķēnu, kurš par daudz saēdies savas spalvas, tāpēc skata pēc ik pa laikam ir pikts uz visu pārējo pasauli. 2003.gadā "Metric" beidzot izdeva savu debijas plati "Old World Underground, Where Are You Now?" Ne šai, ne nākamām divām nekādu vērā ņemamu panākumu albumu topos nebija, izņemot Kanādā, kur debija ieguva Zelta, bet otrais albums "Live It Out" (2005) - Platīna diska statusu. Tas gan nenozīmē, ka albumi bija peļami. Vienkārši, šķiet, pasaulei toreiz pietika ar vienu šāda veida grupu - "Garbage". Kad šī kolektīva spozme sāka dzist, un 21.gadsimta pirmās desmitgades beigās par to praktiski vispār vairs nedzirdēja, "Metric" 2009.gadā nāca ar ceturto plati "Fantasies". Jāatzīst, brīnišķīgu plati. "Sausais atlikums", to noklausoties, ir uzspļaut visam un visiem, kas tev cenšas pabojāt dzīvi vai noskaņojumu. Ja parasti šādas "garāžsintīpopa" grupas apzināti rada drīzāk depresīvu un smagu noskaņu, "Metric" izdodas gluži pretējais.
Pagājušā gada nogalē grupa paziņoja, ka strādā pie piektā studijas albuma. Nu zināms, ka tas klajā nāks 12.jūnijā un tā nosaukums būs "Synthetica". Tātad ir skaidrs, kur vasaras sākumā aizies daļa sūri un grūti krātā un pelnītā naudiņa. Bet absolūti bez papildus ieguldījumiem šobrīd var baudīt visu, ko "Metric" sastrādājusi līdz šim - gan video dziesmai "Stadium Love", gan visu 2009.gada plati "Fantasies", no kuras šī dziesma. Tas viss - še zem raksta.
Papildus resursi:
http://ilovemetric.com
http://www.facebook.com/pages/Metric-band
http://www.myspace.com/metric
http://itunes.apple.com/us/artist/metric/id4125821
Ne īpaši bieži sanāk rakāties virtuālajās annālēs, skaidrojot dzimumu kādai personai. Pirmo reizi pirms aptuveni gada, dzirdot duetu "An Horse", bija skaidrs, ka tur vokāli izdarās sieviešu kārtas būtne. Kad pameklē papildus informāciju, bildes, sajūties tā kā apjucis - no dueta attēliem uz tevi raugās divi jauneklīgi zēni. Mulsumam beidzoties un parokoties bilžu arhīvos, atrodi, ka intuīcija tomēr bija pareiza - viens no dueta dalībniekiem kādā foto spēlē ģitāru kleitā. Tiesa, mūsdienās tas nav nekāds akmenī kaltais arguments...
Un tātad - iepazīsimies: dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Keita Kūpere, kas, visticamāk, kleitā, un Deimons Kokss. Kopā uz skatuves kopš 2007.gada, iesākumā dzimtās Austrālijas faniem, bet nu jau visai pasaulei piedāvājot svaigumu izstarojošas indīpopa dziesmas, kas līdz šim apkopotas divos albumos, otrais no kuriem klajā nāca pirms gada. Žurnāls "Rolling Stone" teica: "Nu jā, plate nav nekāds briljants, bet trīs ar pusi balles no piecām dosim gan." Aptuveni tāpat to novērtēja pārējie kritiķi, kas viss ir pilnīgas pupu mizas, jo galvenais vērtētājs ir klausītājs-"vulgaris" jeb parastais klausītājs. Un šis klausītājs... pa lielam tomēr pievienojas kritiķiem.
"Walls" pilnā skanējumā un "Postcards" - video iepriekšējā albuma dziesmai, kura izmantota "Mercedes-Benz" kāda modeļa reklāmā - še turpinājumā.
Papildus resursi:
http://www.anhorse.com
http://www.facebook.com/anhorse
http://www.myspace.com/anhorse
http://itunes.apple.com/us/artist/an-horse/id277904108
Par angļiem "Dry The River" pirmo reizi runājām pagājušā vasarā. Toreiz sajūsminājāmies par viņu dziesmām, kas brīžiem atgādināja "Anthony And The Johnsons" daiļradi un aicinājām uz "Positivus" festivālu, kurā Pīteram Lidlam ar komandu bija jāsniedz koncerts, ko viņi arī droši vien spīdoši izdarīja.
Kas ir mainījies kopš tā laika? Pirmkārt, grupa "Dry The River" ir piedalījusies raidsabiedrības "BBC" jauno mūziķu konkursā "Sound of 2012", kurā uzvaras laurus gan plūca Maikls Kivanuka. Taču tā iekārtots, ka pārsvarā visas šī konkursa finiša taisnē nokļuvušās grupas un dziedātāji, guvuši milzu publicitāti, ar vienu rāvienu palecās savā karjerā par pāris pakāpieniem. Bet pats galvenais - aizpagājušā nedēļā klajā nāca "Dry The River" debijas plate "Shallow Bed".
Šķiet, 2012.gads mūs lutinās ar kuplu skaitu labu plašu - "Shallow Bed" ir kārtējā no tām. Divpadsmit dziesmas - divpadsmit meistardarbi! Mūzikas prese sajūsmā spiedz, novērtējot debijas plati, un tātad arī pašu grupu, pārsvarā ar 9 no 10. Un šī ir tā reize, kad vērtējumam drošu sirdi un tīru sirdsapziņu var pievienoties. Šogad jau laikam līdz Salacgrīvai "Dry The River" vairs neatbrauks, bet to noteikti varēs noķert kādā koncertā albuma "Shallow Bed" veicināšanas tūres laikā, kas šobrīd risinās ASV, tad atgriezīsies Vecajā kontinentā.
"New Ceremony" - video vienai no jaunā albuma dziesmai - un tad arī visa plate še zem raksta. Šķiet, šogad, blakus "Mārupes" gurķim, pavasarim būs arī cita smarža.
Papildus resursi:
http://www.drytheriver.net
http://www.facebook.com/drytheriver
http://www.myspace.com/drytherivermusic/music
