sestdiena, 2012. gada 7. jūlijs

"Keane" - "Strangeland" (2012, albuma apskats)

Šīs vasaras gaidītākie ciemiņi Latvijā - briti "Keane" - nepilnu desmit gadu laikā, kopš laida klajā debijas albumu "Hopes And Fears" (2004), kļuvuši par sava veida popmūzikas ikonām. Ir neskaitāmas grupas, kas cenšas atdarināt "Keane" spēles stilu, īpaši Tima Reisa Okslija neatkārtojamo klavierspēles manieri, kas pats par sevi jau ir šovs šovā. Jau pēc divām nedēļām nesen par kvartetu kļuvušie "Keane" baros odus Salacgrīvā notiekošajā "Positivus" festivālā. Visticamāk, lielāko repertuāra daļu aizņems grupas vecie hīti, tomēr nav par skādi ielūkoties "Keane" nesen iznākušajā ceturtajā albumā "Strangeland" - arī no tā, droši, Toms Čaplins ar kolēģiem nospēlēs dziesmas trīs četras.



Okslijs ar Čaplinu bija draugi jau kopš zēna gadiem. Kad abi beidza Čaplina ģimenes privātskolu, kuras direktors bija Čaplina tēvs un kurā mācās bērni līdz 13 gadu vecumam, viņi sāka apmeklēt Tounbridžas skolu Kentas provincē tajā pašā Anglijā. Tur abi sastapās ar kalsnu un slaidu jaunekli vārdā Ričards Hjūdžs, kura aizraušanās bija sitamo instrumentu spēle. Čaplins uz to brīdi jau bija apguvis flautu, Okslijs - klavieres, bet neviens no viņiem mūziku tolaik neuztvēra kā iespējamu kopēju karjeru. Okslijs bija iepazinis arī kādu Dominiku Skotu, un mūzika abiem nozīmēja ļoti daudz. 1993.gadā, jau studējot Londonas Universitātes koledžā, Okslijs ar Skotu, pievienojoties Hjūdžam, nodibināja grupu "Lotus Eaters", kas spēlēja, galvenokārt, "U2", "Oasis" un "The Beatles" dziesmu kaverversijas.

Liktenim patīk spēlēties un allaž ļaudis nomocīt ar jautājumu: "Kā būtu, ja būtu?" Tieši šis jautājums ar dažādām atbilžu versijām parādās brīdī, kad vēstures annāles izceļ šādu faktu: kad 1997.gadā kādā nelielā koncertā Kriss Mārtins dzirdēja un, galvenais, redzēja, kā Okslijs spēlē klavieres, viņš uzaicināja šo virtuozu pievienoties viņa nupat dibinātajai grupai "Coldplay". Taču Okslijs atteicās par labu "Lotus Eater"... Likteņa visuvarošais pirksts savu varenību ir parādījis - visticamāk, ja Okslijs būtu piekritis, tāda "Keane" nemaz nebūtu! Ja pieiet hronoloģiski pavisam precīzi, tad "Keane" aizmetnis uz to brīdi jau bija radies. "Es biju ļoti ieinteresēts [Mārtina piedāvājumā], bet "Keane" jau bija sākusi savu darbību un līdz ar to ideja par "Coldplay" taustiņinstrumentālista karjeru tika atmesta." Lai arī Hjūdžs un Skots to īsti neatbalstīja, grupai tajā pašā 1997.gadā pievienojās Toms Čaplins, lai uzņemtos galvenā vokālista lomu, ko līdz tam pildīja Okslijs. Papildus Čaplina devums kvartetā bija akustiskās ģitāras spēle. Tad arī mainījās grupas nosaukums - no "Lotus Eater" uz "Cherry Keane". Čerija Kīna bija Čaplina mātes laba draudzene, kas Okslijam un Tomam Čaplinam bērnībā daudz palīdzēja, lai viņi varētu sasniegt savus sapņus. Kad Kīna nomira no vēža, viņa Čaplinu ģimenei atstāja paprāvu mantojumu. Daļu no šīs naudas Čaplins izlietoja, lai pārdzīvotu grūtākos laikus, cenšoties izsisties mūzikas karjerā. Mazliet vēlāk grupas nosaukums tika saīsināts vienkārši uz "Keane".



Gadsimtu mijā "Keane" ierakstīja dažas dziesmas, pirmie singli bija "Call Me What You Like" (1999) un 'Wolf At The Door" (2001). Šobrīd tie tiek uzskatīti par lielu vērtību jebkurā mūzikas kolekcijā, taču toreiz ar pārdošanu īpaši neveicās. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc grupu atstāja Skots. Bet vēl ar visu Skotu 2000.gada novembrī producents Džeimss Sendžers uzaicināja "Keane" uz "Les Essarts" ierakstu studiju Francijā, lai ieskaņotu dažas dziesmas. Sadarbības laikā, kas ilga aptuveni gadu, šajā studijā tika ierakstītas ne tikai tādas nu jau plaši zināmas dziesmas kā "Bedshaped" un "This Is The Last Time", bet arī izkristalizējās grupas uz klaviersolo bāzētais skanējums.

2004.gadā "Keane" uzvarēja britu raidstacijas "BBC" jauno izpildītāju konkursā "Sound Of 2004". Šajā pašā gadā klajā nāca "Keane" debijas albums "Hopes And Fears", kas vismaz Apvienotās Karalistes mūzikas tirgu burtiski uzspridzināja, iegūstot deviņkārtēja (!!!) Platīna diska statusu. Izskanēja daudz kritikas par albuma pārspīlēti komerciālo skanējumu, bija dzirdami viedokļi, ka, visticamāk, "Keane" ir "viena albuma projekts" un vēl daudz kas cits līdzīgs. Nav zināms, ko par to domāja paši grupas dalībnieki. Iespējams, neko, jo bija aizņemti ar jaunas plates radīšanu. Kad 2006.gadā iznāca "Keane" otrais albums "Under The Iron Sea", daudziem iepriekšējiem pļerkšķiem mutes bija ciet - trio pierādīja ne tikai savus nopietnos mērķus, bet arī būtisku muzikālo izaugsmi. Ar katru no nākamiem albumiem "Keane" ir audzējusi savu muzikālo inteliģenci, kuras šā brīža augstākais posms ir nupat maijā iznākusī plate "Strangeland".



"Keane" ceturtais albums ir absolūti "kīnisks". Tajā ir pilnīgi viss, kas nepieciešams labai popmūzikai - Okslija klavierspēle, Čaplina zēniskā balss, gaisīgi melodiskās dziesmas. Bez tam ir mazinājusies vajadzība izmantot saprogrammētus skaņu elementus, jo tagad grupā ir ceturtais dalībnieks Džesse Kvinns, kurš ir meistars gan klavierspēlē gan basģitāras pārvaldīšanā. Iepriekš šīs funkcijas veica dators. "Strangeland" ir augstas raudzes popa albums. To producējis Dans Grečs-Margerats, kurš, Okslija vārdiem runājot, "ir milzīgs "Keane" fans". Grupa vēlējās atgriezties pie dziesmām, līdzīgas kādas bija pirmajos divos albumos. Okslijs atzinis, ka galveno ietekmi jaunās plates dziesmu tapšanā devis Greča-Margerata producētais grupas "The Vaccines" 2011.gada albums "What Did You Expect From The Vaccines?" (starp citu, arī viņi būs šajā pašā "Positivus" festivālā).

2008.gada albumu "Perfect Symmetry" varētu nodēvēt par nedaudz sintētisku. Šo kļūmi ar jauno plati vēlējās izlabot arī paši "Keane" dalībnieki. "Mēs mazāk koncentrējāmies uz "ražošanas lietām", vairāk uz to, lai šī albums dziesmas būtu lieliskas tieši kā dziesmas," mūzikas žurnālam "NME" pavasarī atzina Čaplins. "Tu saraksti daudz sūdainu dziesmu, lai iegūtu vienu patiesi labu!" atzīst Čaplins, piebilstot, ka "Strangeland" ir atgriešanās pie "Keane" skanējuma tās pirmsākumos.

"Keane" ir ļoti nozīmīga loma mūslaiku popmūzikā - tās ietekme ir līdzvērtīga "Coldplay" un "U2". To atdarina, kopē, cenšas līdzināties, un miljoniem cilvēku visā pasaulē spēkus un pozitīvas emocijas gūst tieši no viņu dziesmām, kurās netrūkst prieku, bēdu, mīlestības un vienkārši patiesu mūzikas stāstu, kas patrinkšķina pa kādai dvēseles stīgai pat tiem, ko citi uzskata par bezjūtīgiem.





Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
NME: 6/10
BBC: negatīvi
The Guardian: 4/5
The Observer: 3/5

Iegādājies "Keane' mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv








ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

No arhīviem: "Little Feat" - "Time Loves A Hero" (1977, pilns albums)

Vasarās, kad mūziķi pārsvarā aizņemti ar festivālu viesu izklaidēšanu, kad jauno plašu klāsts nav tik ražens, vairāk laika atliek nopūst putekļus no veciem plauktiem un atsvaidzināt atmiņā kādu trīsdesmit un vairāk gadus vecu plati. Vai gluži otrādi - iepazīt to pirmo reizi! Klausoties šos vecos ierakstus, atliek vien pabrīnīties vai, pareizāk sakot, nedaudz ar dusmām konstatēt, kas gan mums, aiz dzelzs priekškara mītošajiem, ir gājis garām - tik daudz labas mūzikas! Labi, ka tagad, digitalizācijas ērai pārņemot varu pasaulē, varam šo robu aizpildīt ar uzviju. Šajā reizē laika mašīna ir notēmēta uz 35 gadus veciem notikumiem - 1977.gadu. 

Droši vien katrs mūziķis, dibinot savu grupu, cer, ka tā būs teju mūžīga. Ja ne fiziski, tad vismaz ēteriski, - ka tās ierakstus klausīsies paaudžu paaudzes un slavēs. Vai brīnīsies. Vai abus kopā. Iespējams, tik tālejoši plāni  1969.gadā bija amerikāņu mūziķiem Louvelam Džordžam un Bilam Peinam, kad viņi Losandželosā nodibināja rokgrupu "Little Feat". Par rokgrupu gan to var nosaukt tikai nosacīti - tās muzikālajā arsenālā ir gan blūzs un R'n'B, gan soula un fankmūzikas ietekmes. Kad abi augstākminētie satikās, Džordžs spēlēja Frenka Zapas grupā "Mothers Of Invention". Viņi nolēma dibināt savu "blici", pieaicinot Džordža grupas biedru basistu Roju Estradu un bundzinieku Ričiju Heivardu. "Mothers Of Invention" bundzinieks Džimijs Karls Bleks nereti esot smējies par Louvela it kā "mazajām pēdām" ("little feet"). Bet, pateicoties bītlmānijai, vārda "feet" rakstība tika pārveidota par "feat" ("varoņdarbs") no vārda "The Beatles".

"Little Feat" arī veica varoņdarbus - tajā laikā, kad pasauli joprojām plosīja izjukušā Liverpūlas Četrinieka atstātais muzikālais mantojums, kad Bītlu stila melodiskās popa un rokenrola dziesmas lika jukt prātā miljoniem, šie četri vīri nolēma piedāvāt šai pusjukušai pasaulei alternatīvu - atraktīvu fankdžeza sajaukumu ar  rokenrolu, blūzu un neskaitāmiem citiem mūzikas stiliem, kam ar Bītliem nebija ne mazākās līdzības. Līdz 1979.gadam "Little Feat" bija izaudzis līdz sešu cilvēku kolektīvam, izdevis sešas studijas plates, bet tad notika nelaime - tā gada 29.jūnijā, dienu pēc sava solo albuma veicināšanas tūres koncerta Vašingtonā, zālē, kurā tika ierakstīta lielākā daļa viņa koncertalbuma "Waiting For Columbus" materiāla, Džordžs sabruka un nedaudz vēlāk savā viesnīcas numuriņā arī nomira. Ārstu diagnoze - sirds mazspēja. Louvelam Džordžam tobrīd bija 34 gadi...

Tālāk visu diktēja loģika - "Waiting For Columbus" kļuva par Džordža visu laiku pārdotāko albumu, bet "Little Feat" tā pašā gada novembrī izdeva pēdējo albumu ar Džordža piedalīšanos, kas gan tika pabeigts bez viņa, - "Down On The Farm". Līdz ar to 1977.gada albums "Time Loves A Hero" ir pēdējais "pilnvērtīgais" "Little Feat" albums, kas dod ieskatu grupas evolūcijas pašā sasniegumu virsotnē. Albuma vieglā noskaņa, kas varētu būt vēl atmiņas no sešdesmito gadu hipiju dzīvesveida "dzīvot viegli", pavada visas 35 minūtes. Šo plati noskaņu ziņā nedaudz var pielīdzināt šeit pāris dienas atpakaļ apskatītajam angļu "Gentle Giant" 1975.gada albumam "Free Hand". Septiņdesmitajos tomēr bija kolosāla mūzika!

Skaidrības un precizitātes labad - grupa "Little Feat" turpina skatuves dzīvi joprojām. Tās vienīgais "oriģinālais" dalībnieks gan palicis tikai Bils Peins, un grupa šajā vasarā gatavojas izdot jaunu plati "Rooster Rag" (tā gan iznāks tikai 27.jūlijā, taču "Deezer" sistēmā ir noklausāma jau tagad). Tiesa, sadaļā "No arhīviem" tā neiekļaujas, tāpēc stāsta par to šeit šobrīd nebūs. Bet turpinājumā ikviens var noklausīties "Little Feat" 1977.gada plati "Time Loves A Hero", atceroties savus septiņdesmitos vai iepazīstot tos pirmo reizi.




Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 4. jūlijs

"Siinai" - "Olympic Fire", "Marathon" (audio)

Kā vēsta reliģiski raksti, pie "Dieva kalna Horeba", ko mūsdienās pazīstam kā Sinaja kalnu, pravieti Mozu "no liesmojoša, bet nesadeguša ērkšķu krūma" uzrunāja pats Dievs Jahve. Tālākais reliģisko jautājumu pārzinātājiem jau ir zināms, un visa šī stāsta morāle, neapšaubāmi, ir - pat, ja tu stosti valodu (raksti apstiprina, ka Mozum šī tiešām ir bijusi problēma), tu vari kļūt par masu iedvesmotāju un izstaidzinātāju. Šie notikumi, neapšaubāmi, bija grandiozi, ja skatās uz to lomu reliģijā, bet tā, gribam to vai nē, ietekmējusi un joprojām ietekmē mūsu dzīvi visās vajadzīgajās un nevajadzīgajās vietās un lietās. Cilvēkiem allaž ir patikušas mistiskas lietas - dievi, leģendas, mīti, viss noslēpumainais. Jo tas, ko mēs īsti neizprotam, ko nevaram pataustīt un apčamdīt, allaž liekas kas grandiozs un mistisks. 

Viena no šādām mistiskām vietām ir Olimpa kalns Grieķijā - kalns, kurā, kā vēsta grieķu mitoloģija, mājo 12 Olimpa dievi. Protams, šī kalna nosaukums asociējas ar sporta spēlēm - olimpiādi -, kas teju, teju notiks šogad arī Londonā. Sengrieķu mitoloģija paģēr uzskatīt, ka to iedibinātājs ir mītiskais varonis Herakls, un tas noticis ap mūsu ēras 590.gadu. Citi avoti vēsta, ka pirmie olimpisko spēļu aizmetņi parādījās krietni senāk - ap 880.gadu pirms mūsu ēras. Taču nosacījumi šādām spēlēm bija vieni - uzvarēt godīgi, sacensību laikā pārtraukt visus karus un neiepīt sporta svētku norisē politiku. Gana mītiem apvīta ir olimpisko spēļu vēsture, un tieši šo mītu dēļ tām joprojām ir tāda īpaša aura.

Katrās olimpiskajās spēlēs - atklāšanas un noslēguma ceremonijās - organizatori cenšas sasaistīt zemes, kurā olimpiāde notiek, vēsturiskos notikumus ar mūsdienām. Šīs ceremonijas daudziem cilvēkiem arī ir galvenais notikums šajās spēlēs, pat ne pašas sacensības. Tad nu šiem ļaudīm par lielu prieku pacentušies četri somu puiši, kas nodēvējušies par "Siinai" jeb to pašu veco, labo Sinaja kalnu. Viņu debijas albums saucas "Olympic Games", un tas, protams, ir veltīts olimpiskajām spēlēm. Astoņas kompozīcijas izdzīvo dažādus mirkļus, ko šajās spēlēs piedzīvo gan dalībnieki, gan skatītāji - tiek izspēlēts gan maratonskrējiens, gan olimpiskās lāpas aizdegšana, gan traģiskās 1972.gada Minhenes olimpiskās spēles. Tāpat sportiskās emocijas uzkurina instrumentālās versijas par finiša līnijas sasniegšanu un, visbeidzot, cerēto uzvaru!

"Olimpiskā tēma jau sen bija mūsu vīzijās," saka grupas "Siinai" ģitārists Risto Jonsū. "Mēs gribējām ierakstīt kaut ko patiesi lielu, kas varētu radīt šo antīko sporta spēļu seno, pat reliģisko noskaņu." Grupai tas ir izdevies lieliski! Gluži kā Čaikovskis bez vārdiem izstāsta pasaku par Riekstkodi, "Siinai" rada mistisku sajūtu  par šo pirmsākumos tik noslēpumaino notikumu - olimpiskajām spēlēm. Visu plati iespējams noklausīties "Deezer" sistēmā, taču dažas no dziesmām še zem raksta.







Papildus resursi:
"Siinai" mājaslapa
"Siinai" profils portālā "Facebook"
Iegādājies "Siinai" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Siinai" profila portālā 'Facebook".

2012, www.musicstories.lv








otrdiena, 2012. gada 3. jūlijs

Rufus Wainwright - "Out Of The Game" (2012, pilns albums)

Veinraitu ģimenei šis ir bijis gana ražīgs pavasaris - tēvs Laudons Veinraits Trešais savu teatrāliem priekšnesumiem bagāto plati "Older Than My Old Man Now" un dēls Rufus Veinraits savu "Out Of The Game" izdeva vien ar trīs dienu starpību, attiecīgi, tēvs 17., bet dēls - 20.aprīlī. Lai gan Veinraits jaunākais ir dzimis Amerikā, savu bērnību un lielāko daļu jaunības viņš ir pavadījis Kanādā kopā ar māti, kas no vecā Laudona izšķīrās. Sešu gadu vecumā viņš sāka spēlēt klavieres, bet 13 gados jau uzstājās ģimenes ansamblī kopā ar māsu Martu, mammu Keitu un tanti Annu. 1998.gadā Veinraits izdeva savā vārdā nosauktu debijas plati, kas publikas atsaucības ziņā bija visiem kaķiem zem astes. Līdz pirmajam īsti veiksmīgajam albumam Veinraitam bija jāpagaida nepilni desmit gadi - 2007.gada albums "Release The Stars" Zelta diska statusu ieguva gan Apvienotajā Karalistē, gan Kanādā. Precizitātei - Kanādā tikpat labi gāja arī Veinraita otrajam albumam "Poses" (2001).

Divdesmit pirmā gadsimta pirmās desmitgades otrā puse Veinraitam jau aizritēja vispasaules slavas ēnā. Uz šādas nots pavasarī klajā nāca arī "Out Of The Game". Plates, kuru producēja zināmais angļu dīdžejs un mūziķis Marks Ronsons, ieskaņošanā dalību ņēmusi gan Veinraita māsa Marta, gan Šons Lenons, gan "Yeah Yeah Yeahs" ģitārists Niks Zinners un vēl vesela mūziķu plejāde. Klausoties gan šo, gan citas Veinraita plates, allaž liekas, ka patiesībā savās dziesmās viņš stāsta skumjus stāstus, bet tie viņam izdodas ne depresīvi, bet tādi vairāk skumīgi jautri - nu kaut vai jaunā albuma tituldziesma!

Savā pārliecībā Veinraits ir "pilnīgs liberālis", viņš uzskata, ka "valdībām vispār nebūtu jāiejaucas tajā, kas notiek [pilsoņu] guļamistabās." Viņš arī iestājas par viendzimuma laulību legalizēšanu, jo pats ir gejs, un labprāt vēlētos oficiāli nokārtot attiecības ar savu partneri. Protams, šī beidzamā rindkopa daļu no mūsu homofobās sabiedrības novērsīs no Veinraita mūzikas, pat ja viņiem tā pat patīk. Bet tas jau ir cits stāsts, un tur jāmeklē cita veida medicīnas speciālistu palīdzība.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no Rufus Veinraita profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2012. gada 2. jūlijs

No arhīviem: "Gentle Giant" - "Free Hand" (1975, pilns albums)

Nereti dzirdam sakām: "Tā ir kulta grupa!" vai "Tas ir kulta dziedātājs!", šiem teicējiem bieži vien nesaprotot, ko šis apzīmējums nozīmē. Ja kāds par "kulta dziedātāju" var nosaukt Ģimu Bilanu, lai kas viņš arī tāds būtu, acīmredzot ar mūzikas apvāršņu pārzināšanu viņam ir pašvaki. Tomēr katrai paaudzei ir savi "kulta" mākslinieki, pat ja mēs no šodienas viedokļa nesaprotam, kāpēc tieši tie un ne citi. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad rokmūzika piedzīvoja, šķiet, vislielāko savu "visuma sprādzienu", rodoties aizvien jauniem un jauniem tās paveidiem, par kulta grupu tika uzskatīta britu muzikālā apvienība "Gentle Giant".

Projekts, kurš pastāvēja desmit gadus, no 1970. līdz 1980.gadam, bija ne tikai ārkārtīgi ražīgs (11 studijas albumi un neskaitāmi koncertieraksti), tas bija tiem laikiem visnotaļ pretenciozs. "Mūsu mērķis ir paplašināt mūsdienu populārās mūzikas robežas, riskējot kļūt nepopulāriem," savā otrā albuma "Acquiring The Taste" (1971) piezīmēs rakstīja brāļi Šulmani - Dereks, Rejs un Fils -, kas arī ir grupas kodols. Brāļi piedzima Skotijā, viņu tēvs dienēja armijas orķestrī, viņa lauciņš bija džeza trompete. Un laikam ar šo arī izskaidrojama "Gentle Giant" mūzika - tā ir pārpildīta džeza noskaņām, kas kuplinātas ar lielu daudzumu dažādiem instrumentiem - saksafoniem, vijolēm, havajiešu ģitārām, ksilofoniem un daudziem citiem. Tas viss, kompozīcijā ar izcila baznīcas kamerkora cienīgām vokālajām partijām un septiņdesmito psihedēlijas noskaņām, radījis mūziku, kurai nav iespējams novecot vai zaudēt atraktivitāti, gadiem ejot.

Klausoties nesen pārizdoto "Gentle Giant" 1975.gada plati "Free Hand", gara acīm var iedomāties viduslaiku pili, kurā notiek jautras svinības. Jautras tās dara ne tikai izdzertais vīns un nospaidītās galdu apkalpotājas, bet arī pieci muzikāli vīri, kas, spēlējot jestru deju gabalu, pēkšņi attopas, ka turpat zāles stūrī galīgi pillā guļ bīskaps, tāpēc šad un tad starp jautrajiem treļļiem iesprauž kādu baznīcas korālim stila ziņā pielīdzināmu piedziedājumu. "Free Hand" pastimulēs ikviena mūzikas mīļa G-punktu, lai kur tas arī atrastos...




Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 1. jūlijs

"French Films" - "Convict" (video), "Imaginary Future" (2011, pilns albums)

Pirms aptuveni pusotra gada somus "French Films" šeit nosaucām par "ne īpaši oriģinālu, bet jauku indīroka" kolektīvu. Toreiz vēl ar nožēlu konstatējām, ka kvintets vēl nav ticis pie debijas plates. Kopš tā laika šis tas ir mainījies. Protams, Johanness Lepenens ar kolēģiem joprojām ir "jauks indīroka kolektīvs", taču kopš pagājušā gada nogales grupai "French Films" ir arī sava debijas plate - "Imaginary Future". Vēl vairāk - somi jau pēc nepilnas nedēļas, rokās sadevušies, klīdīs pa Liepājas pludmali, kādā brīvā brīdī uz festivāla "Summer Sound Liepāja" galvenās skatuves uzvīterojot savu īpašo indī un garāžroka sajaukumu.

"French Films" ir kā Sprīdīša stabulīte, kurā iepūšot, kājas pašas cilājās ne tikai Lutausim. "The Cure" raksturīgās ģitāras skaņas, pieskaitot "The Beach Boys" stila bekvokāla sajaukumu ar raupjo Lepenena balsi, rada neparastas labsajūtas miksli. Arī muzikālās noskaņas no vienas puses ir nedaudz depresīvas, no otras - viegli "pohujiskas", - tāda attieksme mēdz rasties, kad pārāk saelpojas degošu riepu dūmus vai arī apēd pārlieku daudz garneļu. Pa druskai melno riepu dūmu vai jūras puņķu jeb garneļu jau lielu skādi nenodara, taču visā jāzina mērs. To nevar teikt par "French Films" plati "Imaginary Future" - to drīkst patērēt neierobežotā daudzumā! Tā sniedz garīga sāta sajūtu, bet, pat lietota lielos apjomos, tā nerada nekādu diskomfortu. Taisni otrādi!






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "French Films" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv