Pirms trīsdesmit gadiem, 1981.gada 22.jūnijā tiesa oficiāli atzīst Marku Deividu Čepmenu par vainīgu Džona Lenona slepkavības apsūdzībā. Čepmens uz visu mūžu iegūst to, ko vēlējies - būt uzmanības lokā, būt kaut kas vairāk par vienkāršu ierindas pilsoni. Uz visu mūžu viņam uzspiež zīmogu "Lenona slepkava".
"The Beatles" dibinātājs Džons Lenons tika nogalināts 1980.gada 8.decembrī pie sava dzīvokļa Ņujorkā (ASV), blakus esot viņa sievai Joko Ono. Čepmens pirms neilga laika bija lūdzis Lenona autogrāfu, ko arī saņēmis, bet pēc mirkļa atgriezies un ar pieciem šāvieniem Lenonu nogalināja. Tad viņš apsēdās turpat uz trotuāra un sāka lasīt Dž.D.Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", līdz ieradās policija.
Lai arī, pēc paša Čepmena vārdiem, viņš Lenonu noslepkavojis, lai iegūtu slavu, tiesa atzina viņu par rīcībspējīgu, un rezultātā cilvēks, kurš vainojams daudzu miljonu elka slepkavībā, tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu. Lai arī iesākumā Čepmens atteicās no publiskām intervijām, jo viņam "esot kauns par padarīto", gadiem ejot, viņš nesmādē nevienu iespēju publiski izteikties. Savu viedokli viņš mainījis arī pirmstermiņa atbrīvošanas lūgumu jautājumā - ja sākumā viņš teica, ka nekad to nelūgs, jo "izdarījis ko šausmīgu", tad tagad ik pēc likumā noteiktā termiņa, Čepmens ir nasks uz pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanu. Tiesa, viņš to nekad nav saņēmis un, visticamāk, nesaņems. Kā uzskata Atbrīvošanas lietu komisija, Čepmena atbrīvošana varētu būt bīstama viņa paša dzīvībai.
"Man bija vajadzīga viņa slava," uz žurnālistes jautājumu, kāpēc viņš noslepkavoja Lenonu, 1992.gada intervijā atzīst Čepmens. Turpinājumā neliels ieskats šajā intervijā. Bet sīkāk par Čepmena dzīvi var lasīt rakstu sērijā "Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu". Un, visbeidzot, iedomāsimies pasauli, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā, kā to dziesmā "Imagine" vēlējās pats Lenons.
Foto raksta ievadā Deivids Čepmens pēc apcietināšanas (foto no interneta avotiem).
Piecas dienas Marks Deivids Čepmens nodzīvoja kā turīgs tūrists. Viņš dzīvoja Moanas viesnīcā, caurām dienām baudīja bārā dažādus dzērienus, atpūtās pludmalē un krustu šķērsu izbraukāja Havaju salas.
Dzīve paradīzē bija pārāk laba, lai tā ilgtu mūžīgi. Drīz Čepmenam beidzās iekrājumi un viņš pārcēlās uz pieticīgu YMCA istabiņu un sāka domāt par atgriešanos mājās. Viņš piezvanīja savai bijušajai līgavai Džesikai un atzinās, ka bija plānojis darīt sev galu, bet nu viņā ir atgriezusies vēlme dzīvot. Viņš lūdzās, lai Džesika atzīst, ka viņu joprojām mīlot un ka viņam jāatgriežas mājās. Baidoties, ka ļaunākajā gadījumā par Čepmena pašnāvību varētu vainot viņu, Džesika nedomājot teica: "Jā, brauc mājās!"
Čepmens nopirka vienvirziena biļeti līdz Atlantai tikai, lai pārliecinātos, ka Džesika nav piekritusi saukt viņu mājās aiz žēlastības. Mājās viņš sastrīdējās ar vecākiem un uz īsu brīdi pārcēlās dzīvot uz viesnīcu. Tad viņš iztērēja visus savus ietaupījumus, lai nopirktu trešo vienvirziena biļeti - šoreiz atkal ar galamērķi Havaju salās. Bija 1977.gada maijs.
Šādi aviokompānijas reklamēja lidojumus uz Havaju salām, bet diez vai tieši tas ietekmēja Čepmena izvēli turp doties.
Atgriezies Havajās un iegrimis smagā alkoholismā, Čepmens šad un tad nopelnīja kādu grasi, strādājot vienkāršus, maz apmaksātus darbus. Kad viņš kaut ko nopelnīja, īrēja istabu YMCA viesnīcā. Kad naudas nebija, Čepmens dzīvoja uz ielas. No eiforijas, kas Čepmenu pārņēma pirmā ceļojuma laikā, pāri bija palikusi tikai bezcerības sajūta. Viņš pavadīja stundas, runājot pa telefonu ar psiholoģiskās palīdzības dienestiem, kuru uzdevums ir novērst cilvēku pašnāvības.
Beidzot par pēdējo naudu Čepmens pasūtīja vakariņās steiku un alu, noīrēja mašīnu un nopirka putekļsūcēja šļūteni, ko uzmaukt auto izpūtējam. Ar šo auto viņš devās uz kādu klusu vietu pludmalē. Tur viņš uzmauca šļūtenes vienu galu auto izpūtējam, bet otru ielaida auto salonā un aizvēra visus logus. Dūcot auto motoram, Čepmens aizvēra acis un drīz vien laidās bezsamaņā.
Čepmens bieži domāja par pašnāvību, bet ne pakaroties.
Viņš pamodās apreibis, bet pašam par lielu izbrīnu - dzīvs! Kāds garām ejošs japāņu zvejnieks bija sācis klauvēt pie auto loga, lai pārliecinātos, ka tajā esošajam cilvēkam viss ir kārtībā. Vēlāk Čepmens arī piefiksēja, ka plastikāta caurulē lielā izplūdes gāžu karstuma dēļ bija izkusis caurums.
Savam biogrāfam Džekam Džounam Čepmens vēlāk sacījis, ka pēc brītiņa japāņu zvejnieks bijis vienkārši izgaisis. Čepmens uzskatīja, ka tas bijis Dieva sūtīts eņģelis, lai viņu izglābtu. Un viņš dedzīgi pateicās Dievam par viņa žēlastību, ka tas devis viņam vēl vienu iespēju.
Aptuveni šāds varētu izskatīties Čepmena Dieva sūtītais eņģelis...
Nākamajā rītā Čepmens ieradās tuvākajā garīgās veselības klīnikā. Psihiatrs uzklausīja Čepmena stāstu un nosūtīja viņu uz "Castle Memorial" klīniku kā pacientu ar tieksmi uz pašnāvību.
Neizmantotā iespēja
Aptuveni nedēļas laikā Čepmenam depresija pārgāja, un viņš pat sāka spēlēt ģitāru un dziedāt citiem klīnikas pacientiem par prieku. Vēl pēc nedēļas Čepmens tika no slimnīcas izrakstīts, jo bija atradis darbu kādā vietējā gāzes uzpildes stacijā.
Brīvajā laikā Čepmens piestrādāja klīnikā kā brīvprātīgais. Viņa terapeiti, priecājoties par ātro atlabšanu un Čepmena spēju kontaktēties ar pacientiem, piedāvāja viņam pastāvīgu darbu klīnikā.
Čepmena uzraudzītājs Leilani Zīgfrīds vēlāk reportieriem atzīs: "Viņš strādāja brīnišķīgi! (..) Un viņam simpatizēja veci cilvēki. Viņš tiem varēja spēlēt priekšā uz ģitāras havajiešu dziesmas, tādējādi iegūstot šo cilvēku uzmanību un atzinību, ko neviens cits klīnikā nespēja. Daži no viņiem jau gadiem ne ar vienu nebija runājuši, bet Marka uzmanības apliecinājumi lika tiem atsākt runāt."
Čepmens bija liels mūzikas cienītājs, ko apliecināja viņa ģitārspēles māksla.
Drīz vien Čepmens iejutās ārstu un medmāsu vidē, kurā viņu sāka uzskatīt par pilnvērtīgu kolēģi. Ar baznīcas pārstāvju palīdzību viņš atrada arī sev jaunu mājvietu. 1978.gada pavasari Marks Čepmens sagaidīja, sajuties kā veiksminieks.
Jauns sapnis
Gluži tāpat kā kādreiz Čepmens sapņoja par Havaju salām, tagad viņa sapņi raisījās ap ceļojumu uz Tālajiem Austrumiem. Viņš prātoja, ka varētu aizņemties naudu no klīnikas krājaizdevu sabiedrības un paņemt sešu nedēļu atvaļinājumu sava jaunā sapņa īstenošanai. Un viņš jau bija sācis šī ceļojuma plānošanu ar ceļojumu aģenti ASV dzīvojošu japāņu sievieti vārdā Glorija Abe. Čepmena plāni auga augumā un drīz vien abu starpā izveidojās ciešākas attiecības.
Izmantojot savas iespējas un kontaktus YMCA struktūrās, Čepmens par krietni mazāku naudu apceļoja Japānu, Koreju un Ķīnu, kuras tikai nesen bija atvērtas Rietumu tūristiem. Tālāk viņš devās uz Taizemi, Indiju, Irānu, Izraēlu un tad iegriezās Ženēvā Šveicē, kur apmetās pie sava vecā priekšnieka YMCA vadītāja Deivida Mūra. Viņa pēdējā pietura bija Atlanta, lai satiktu savus vecākus un draugus.
Pa to laiku Glorija Abe gaidīja viņu atgriežamies Honolulu. Pēc Čepmena atgriešanās abi pavadīja kopā daudz laika un Abe pēc Čepmena uzstājīgiem lūgumiem pat pārgāja ticībā no Budisma Kristietībā.
Čepmena draudzeni Gloriju Abi, ciniski ironizējot, mēdz dēvēt par "Čepmena Joko".
1979.gadā kādu dienu abi divvientulībā pastaigājās pa pludmali, kad Čepmens pēkšņi apstājās un sāka kaut ko rakstīt smiltīs. Glorija lasīja. Tur bija rakstīts: "Vai tu precēsi mani?" Un viņa tur pat smiltīs uzrakstīja: "Jā!" Kā vēlāk atzīs pati Glorija, "tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Pat laimīgāka par pašu kāzu dienu! Viņš nesa mani uz pleciem lejā pa pludmali, un mēs bijām tik laimīgi!"
Pavisam sveša romantika Čepmenam laikam nebija vis.
Kāzas notika 2.jūnijā. Pāris mēnešus vēlāk, lai vairāk nopelnītu, Čepmens sāka strādāt klīnikā par drukātāju. Tikai tagad viņš strādāja viens bez īpašas saskarsmes ar kolēģiem un pacientiem. Pavisam drīz atgriezās viņa nelāgā oma. Viņš paspēja arī sastrīdēties ar Glorijas bosu ceļojumu aģentūrā un viņai nācās meklēt jaunu darbu. Nespējot sastrādāties ar kolēģiem, klīnika no darba atlaida arī Čepmenu.
Viņš atrada naktssarga vietu kādā dzīvokļu ēkas būvlaukumā un atsāka pārmērīgi dzert. Šeit izstrādājās pirmā no viņa vairākām apsēstībām, šajā gadījumā, - uz mākslu. Par 2500 dolāriem viņš nopirka Salvadora Dali gleznu, tad to atgrieza pārdevējam, bet tās vietā par 7500 dolāriem nopirka Normana Rokvela gleznu, daļu no naudas aizņemoties no savas mātes.
Viena no slavenākajām Dali gleznām "Atmiņu noturība" (The Persistence of memory).
1980.gada 13.martā savā kalendārā Čepmens atzīmē sākumu jaunai apsēstībai - izkļūt no parādiem. Viņš knapinājās un taupīja uz visu un to pašu lika darīt arī Glorijai.
Un aizvien vairāk un vairāk laika viņš pavadīja, atceroties savas vīzijas no pagātnes.
Mazie Cilvēciņi bija atgriezušies.
Turpinājums sekos.
Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
Pēc Kolumbijas vidusskolas pabeigšanas Marks Čepmens un Maikls Makfārlands uz laiku pārcēlās uz Čikāgu. Tur viņi baznīcās un kristiešu sanāksmēs uzstājās ar komēdiju numuriem, kuros Čepmens spēlēja ģitāru, bet Makfārlands improvizēja dažādas lomas. Taču pavisam drīz viņi atmeta ar roku savam "šovbiznesam" un atgriezās Džordžijā.
Atgriezies Čepmens strādāja dažādus darbus kustībā YMCA. Rudenī viņš tika uzņemts Dienvidu De Kalbas kopienas koledžā, lai iegūtu atbilstošu grādu YMCA karjerai. Taču šīs viņa ambīcijas izzuda brīdī, kad viņš kā viens daudziem pretendentiem tika izvēlēts darbam vasaras nometnē YMCA programmā.
Čepmens nokļuva Libānas pilsoņu kara epicentrā
Čepmens tika nosūtīts uz nometni Libānā, taču nokļuva tur pilsoņu kara epicentrā. Organizācijas darbinieki tika evakuēti, bet Čepmenam tika piedāvāts darbs Vjetnamas bēgļu nometnē Arkanzasas štata pilsētā Fortsmitā.
Tur Čepmens ātri vien kļuva par vjetnamiešu bērnu varoni. Viņa ietekme YMCA sistēmā tikai auga, līdz viņš kļuva par šīs YMCA programmas direktora Deivida Mūra labo roku. Acīmredzot tāpēc Mūrs 1980.gadā žurnālistiem varēja paziņot: "Viņš patiešām rūpējās par bēgļiem un visu darīja patiešām pareizi. Viņš bija vienreizējs!"
Taču šī programma bija īstermiņa, un tā drīz beidzās. 1981.gadā laikrakstā "New York" Čepmena nometnes kolēģis Kreigs Angers atceras sarunu starp Čepmenu un viņu kolēģi Rodu Rīmersmu nometnes pēdējās dienās: "Mēs visi atkal sanāksim kopā," Čepmena sacīto atceras Rīmersms. "Kādu dienu viens no mums kļūs par ko īpašu. Apmēram piecu gadu laikā kāds no mums izdarīs ko tādu, kas mūs atkal savedīs kopā."
Un Angers piebilst: "Tas bija 1975.gada decembrī."
Pēc pieciem gadiem Čepmens bija sasniedzis, ko vēlējās - ar jaku uz galvas viņš tiek vests uz tiesas zāli
Gadījuma sekss un domas par pašnāvību
Pa to laiku Džesika Blankenšipa apciemoja Čepmenu Fortsmitā un abi jau sāka apspriest precību plānus. Pavasarī Čepmens pievienojās savai draudzenei studijās kristīgajā Prezbiteriešu koledžā Lūkoutmontainā Tenesijas štatā. Katru vakaru viņi mācījās kopā.
Tācu Čepmens aizvien vairāk un vairāk studijās sāka atpalikt. Viņu aizvien vairāk sāka mocīt vainas apziņa, ka Fortsmitas tuvumā nometnes laikā kādā viesnīcā viņu pavedusi viena no nometnes darbiniecēm, par ko viņš nekādi nevarēja atzīties Džesikai. Čepmens ieslīga depresijā. Kā viņš vēlāk atzīsies savam biogrāfam Džekam Džounam, tas bija sākums domām par pašnāvību, kas viņu nomocīs turpmākos četrus gadus. Kādreiz viņš bija priekšzīmīgs un atzīts YMCA sistēmas darbinieks, programmas direktora labā roka, Vjetnamas bēgļu nometnes koordinators. Tagad viņš vairs neesot nekas.
Vasaras nometnes laikā Čepmenu pavedināja kāda viņa kolēģe
"Kad es šo faktu apzinājos, man bija sajūta, ka es krītu lejā melnā caurumā," Džounam atzinies Čepmens.
Semestra beigās Čepmens pameta koledžu, bet Džesika atsauca saderināšanos. Viņš atgriezās Dekatūrā un atsāka darbu kā vasaras nometnes direktora vietnieks, taču pēc mēneša pēc strīda ar peldēšanas treneri Čepmens darbu pameta. Pēc kāda viņa drauga ieteikuma Čepmens sāka strādāt apsardzes firmā par apsargu. Pēc laika viņam jaunajā darbā tika piedāvāts ieņemt augstāku amatu, taču Čepmens no tā izvairījās, jo baidījās no atbildības. Viņš kļuva aizvien vieglāk uzbudināms.
Sākumā Čepmens pildīja darba pienākumus bez ieroča, taču, izgājis nedēļu ilgus kursus, viņš ieguva ieroču nēsāšanas atļauju un turpināja darbu kā bruņots apsargs.
Tajā pašā laikā Čepmens vietējā bibliotēkā sāka pētīt Havaju salu karti. Viņš to pētīja, iedomājoties sevi šajā paradīzes salā.
Havaju salas Čepmens uzskatīja par paradīzi zemes virsū
1977.gadā Čepmens iekāpj lidmašīnā, kas dodas uz Honolulu. Viņš iztērēja visus savus iekrājumus - 1200 ASV dolārus -, lai nopirktu vienvirziena biļeti un beigās padižotos paradīzē.
Tad viņš varētu izdarīt pašnāvību.
Turpinājums sekos.
Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
Marks Deivids Čepmens dzimis 1955.gada 10.maijā netālu no Fortvortas pilsētas Teksasas štatā. Viņa tēvs bija Gaisa spēku seržants, bet māte strādāja par medmāsu.
Neilgi pēc Deivida piedzimšanas viņa tēvs atvaļinājās no armijas un iestājās Purdjū Universitātē, lai iegūtu inženiera grādu. Viņš pārcēlās uz dzīvi Atlantas priekšpilsētā Dekatūrā, kur sāka strādāt kompānijas "American Oil Co" kredītu departamentā. Kad Deividam bija septiņi gadi, pasaulē nāca viņa māsiņa Sūzana.
Grūtā bērnība ar mazajiem cilvēciņiem?
Kā Čepmens vēlāk atklājis sarunās ar psihiatriem, viņš bērnībā nav juties diez ko laimīgs. Viņš bija tas, par kuru citi puikas smējušies. Viņš nebija arī labs sportists. Citi zēni viņu sauca par "mincīti" (pussy).
Bērnībā citi bērni Čepmenu iesauca par "mincīti"
Čepmenam praktiski nebija draugu, tāpēc viņš izdomāja savus - iedomu draugus. Savam biogrāfam Džekam Džounam viņš stāstījis: "Es mēdzu fantazēt, ka esmu karalis un ka man apkārti ir visi šie Mazie Cilvēciņi (..) Un es biju viņu varonis. Par mani katru dienu rakstīja avīzēs, rādīja televīzijā, tas man toreiz bija svarīgi. Viņi visi mani burtiski pielūdza. Pēc viņu domām nebija iespējams, ka es kaut kur par kaut ko varētu kļūdīties."
Kad Čepmens vēlējās savus iedomu cilvēciņus izklaidēt, viņš tiem sarīkoja koncertus, uzliekot kādu plati. Visbiežākie viesmākslinieki šajos koncertos bija "The Beatles"...
Vieni no regulārajiem "Čepmena cilvēciņu" izklaidētājiem "The Beatles"
Bet ne vienmēr viņš bija labā garastāvoklī. Mājas dīvānā, kurā bieži par saviem cilvēciņiem fantazēja Čepmens, bija poga, kuru nospiežot, nolocījās dīvāna atzveltne. Pogu viņš mēdza spiest, kad bija dusmīgs, un parasti šādos "incidentos" "gāja bojā" daudz cilvēciņu. "Bet cilvēciņi man allaž piedeva, un dzīve "cilvēciņu pasaulē" atgriezās vecajās sliedēs. Šādas fantāzijas man bija daudzus gadus," atzīstas Čepmens.
Vecāki mazo Deividu uzskatīja par normālu bērnu. Viņa Inteliģences koeficents (IQ) 121 bija augstāks par vidējo. Viņam bija tādas pašas intereses kā citiem puikām - raķetes, NLO un, protams, Bītli, kuru plates mazais Deivids spēlēja bez apstājas.
Zēna gados Čepmenu interesēja arī NLO un raķetes
Čepmena tēvs - gādīgs ģimenes galva vai monstrs?
Vēlāk sarunās ar psihiatriem Čepmens atzinis, ka viņš izjutis pastāvīgas bailes no tēva, kurš regulāri esot iekaustījis Deivida māti. "Es mēdzu pamosties no tā, ka māte kliedzot sauc mani palīgā. Lai arī biju nobijies, gāju un centos tēvu pierunāt iet prom. Dažreiz man tas arī izdevās," Čepmens agrākos notikumus atcerējās sarunā ar žurnāla "People" žurnālistu Džeimu Geinu. Domās viņš fantazēja par to, kā tiek pie ieroča un tiek no tēva vaļā uz visiem laikiem...
Psiholoģei Lī Solkai Čepmens atzinis, ka tēvs nekad pret viņu nav izrādījis jebkādas mīlestības pazīmes vai sniedzis morālu atbalstu. "Es pat neatceros, ka mēs kādreiz būtu apskāvušies. Viņš nekad neteica, ka mīl mani. Viņš bija no tiem večiem, kuri nekad neatvainojas," tēvu atceras Čepmens.
Tas gan nesakrīt ar citu liecībām par viņa tēvu. Deivids Čepmens seniors bija skautu vienības vadītājs. YMCA nometnē viņš mācīja bērniem ģitārspēli, arī savam dēlam. "Es teiktu, ka tā bija ļoti laimīga ģimene," reportieriem atzīst YMCA nometnes direktors Adams. "Un mazais Marks bija laimīgs, citiem pielāgoties spējīgs zēns."
YMCA bērnu un jauniešu vasaras nometnes ASV ir populāras joprojām
Pat Diāna Čepmena, Deivida māte, nostājas sava vīra pusē, kaut atzīst, ka dažas reizes ir tikusi iekaustīta. "Patiesībā tieši [mans vīrs] Deivids ir tas, kurš visus šos gadus ir nodrošinājis mums jumtu virs galvas. Un es godīgi varu atzīt, ka Deivids Markam ir labāks vecāks nekā es," Geinam atzīst Čepmena kundze. "Tā ir taisnība - Deivida tēvs nemēdza izrādīt savas jūtas, taču dēla labā viņš izdarītu jebko."
Dumpinieka periods
Četrpadsmit gadu vecumā, mācoties Kolumbijas vidusskolas pirmajā kursā, Čepmens pēkšņi mainījās. Viņš sāka lietot marihuānu un heroīnu, ataudzēja matus, strīdējās ar vecākiem, kavēja skolu un līdz vēlām naktīm pavadīja laiku kopā ar saviem jauniegūtajiem no narkotikām atkarīgajiem draugiem. Vienu reizi viņu par LSD lietošanu aizturēja policija.
Čepmens jaunībā padevās arī narkotiku valdzinājumam
Kad māte reiz viņu ieslēdza istabā, Čepmens izgāza durvis ar visām eņģēm un aizgāja no mājām, nākamo nedēļu pavadot kāda sava drauga mājās. Vēlāk viņš aizbēga uz Majami, kur divas nedēļas dzīvoja uz ielas, līdz kāds viņam nopirka autobusa biļeti atceļam uz mājām.
Taču viņa dumpinieciskais periods beidzās tik pat negaidīti kā bija sācies. Kad Čepmenam palika sešpadsmit, pilsētā ieradās evaņģēlists no Kalifornijas. Arī Deivids devās uz vienu tikšanos ar šo sludinātāju, kas būtiski ietekmēja viņa reliģiskos uzskatus.
"Atdzimušais" kristietis
Čepmena draugs Ņūtons Hendrikss nespēja noticēt izmaiņām. Vecais Deivids "staigāja gariem matiem, valkāja vecas armijas jakas, zaļu putekļmēteli un tādā garā. Tagad viņš bija kļuvis daudz mierīgāks, runāja vienkāršāk un bija nogriezis matus. Viņš joprojām valkāja garu mēteli un ģērbās kā iepriekš, taču tagad papildus tam viņš kaklā nēsāja masīvu koka krustu."
Uz Čepmenu lielu iespaidu radīja kāds evaņģēlija sludinātājs
Pavisam drīz Čepmens sāka runāt reliģiskos traktātos. Drīz viņš iepazinās ar savu pirmo draudzeni Džesiku Blankenšipu, kura arī bija viena no "atdzimušajiem" kristiešiem. Skolā viņa sekmes uzlabojās. Viņš ziedoja savu laiku darbam vienā no YMCA skolēnu vasaras nometnēm, kļūstot par tās vadītāja vietnieku.
Nometnes bērni viņu burtiski dievināja, atzīst tās vadītājs Adams. Bērni Čepmenu iesaukuši par Nemo, ietekmējoties no Žila Verna daiļrades. Kad viņš nometnē iepazīstināja visus ar saņemto balvu par pašaizliedzīgo darbu un ieguldījumu nometnes tapšanā, visi bērni piecēlās kājās un sauca: "Ne - mo! Ne - mo! Ne - mo!"
Kapteinis Nemo kadrā no filmas "The Amazing Captain Nemo"
"Iedomājies - Džons Lenons ir miris"
Tomēr bija divi notikumi, kas ietekmēja "atdzimušo" Deividu. Kad Džons Lenons paziņoja, ka Bītli ir populārāki par pašu Jēzu Kristu, Čepmenā radās naids uz savu kādreizējo varoni. Kopā ar saviem kristīgajiem draugiem Čepmens mēdza dziedāt savu versiju Lenona dziesmai "Imagine", kurā bija arī vārdi: "Iedomājies - Džons Lenons ir miris."
Džons Lenons taisnojas par savu izteikumu, ka Bītli ir populārāki par Jēzu Kristu
Savukārt viņa draugs Maikls Makfārlands ieteica grāmatu - Selindžera noveli "Uz kraujas rudzu laukā". Tas ir stāsts par kādu puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš grib izrauties no apnicīgās skolas, no derdzīgās kopmītnes, no visas šīs dzīves "priekš kaķiem".
Nesen latviešu valodā klajā nākusī Selindžera grāmata "Uz kraujas rudzu laukā"
Es iedomājos visus šos mazos bērnus spēlējam kādu spēli lielā rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu un neviena pieaugušā apkārt. Es domāju, izņemot mani. Un es stāvu uz pašas kraujas malas. Tas, ko es darīju, es ķēru katru, kurš sāka iet pāri kraujas malai, es domāju, ja tie skrēja un neskatījās, kur iet, es uzrados nez no kurienes un ķēru tos. To es darīju visu dienu. Es vienkārši biju ķērājs rudzu laukā.
Deivids Čepmens bija saticis Holdenu Kolfīldu.
Vai arī bija otrādi?
Turpinājums sekos.
Piezīme: attēlā raksta sākumā redzams Čepmenu attēlojošs aktieris Džereds Leto (foto no wweek.com).
Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
Marks Deivids Čepmens dzīvoja pavisam blakus Atikas pāraudzināšanas iestādei netālu no Bufalo pilsētas Ņujorkas štatā. Sēžot cietumā, viņš acīmredzot ir atbrīvojies no dēmoniem, kuri 1980.gadā lika viņam nogalināt savu tā brīža elku leģendārās grupas "The Beatles" dibinātāju Džonu Lenonu.
Dzīšanās pēc publicitātes
Lai arī kā viņš censtos, iespēja, ka Čepmens tiks atbrīvots no cietuma pirms termiņa, tātad - aiziešanas pie tēviem -, ir niecīga. Un tam par pierādījumu ir fakts, ka cietumnieku Atbrīvošanas lietu pārvalde jau sešas reizes ir noraidījusi Čepmena lūgumu par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pat neskatoties uz to, ka Čepmena cietumnieka kartiņā stāv ieraksts: "Disciplīna - priekšzīmīga!" Šāds lēmums gan daļēji ir saistīs ar bažām, ka, izlaižot Čepmenu no cietuma, vislielākais apdraudējums būtu tieši viņa dzīvībai, nevis Joko Ono vai abu pārējo dzīvi palikušo Bītlu - Pola Makartnija un Ringo Stāra - dzīvībām. Cietumā viņš ir izolēts no citiem ieslodzītajiem, jo pastāv varbūtība, ka arī starp tiem varētu būt kāds fanātiskāks Lenona un Bītlu fans.
2010.gada 10.maijā Čepmenam palika 55 gadi un, visticamāk, savu atlikušo mūžu viņš pavadīs vieninieka kamerā. Ironiski, bet Čepmena vienīgā iespēja kļūt brīvam laikam būtu tikai nāves sods.
Esot cietumā, viņš ir saņēmis maz psiholoģiskus uzbrukumus no apkārtējiem par savu nodarījumu, izņemot dažus pašā ieslodzījuma termiņa sākumā. Markam Deividam Čepmenam nav ne jausmas, kas viņu sagaidītu, izejot pa cietuma vārtiem. Čepmena advokāts pirms tiesas piedāvāja savam klientam censties panākt, ka tiesa atzīst viņu par psihiski nepieskaitāmu. Tādā gadījumā Čepmenam pastāvētu iespēja nonākt psihiatriskajā slimnīcā, nevis cietumā. Čepmens no tā atteicās.
Ņujorkas Centrālparkā Lenona fani piemin viņa nāves 25.gadadienu 2005.gada 8.decembrī
Pēdējos 30 gadus Čepmenam nav bijis īpaši daudz nodarbju, izņemot lasīšanu, televizora skatīšanos un pārdomas par to, ko viņš izdarīja 30 gadus atpakaļ, un kas viņa 25 gadus ilgajā mūžā bija nogājis greizi, lai viņš spertu šādu noziedzīgu soli. Un viņš spēj sevi analizēt pārsteidzoši dziļi, jo aresta laikā simtiem stundu pavadījis sarunās ar psihiatriem. Deviņi no tiem bija gatavi liecināt viņam par labu, Atbrīvošanas lietu padomei izskatot kārtējo notiesātā lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pats Čepmens padomei apgalvoja, ka dēmoni, kas viņā bija mājojušu lielāko viņa dzīves daļu, tagad jau vairākus gadus ir pazuduši.
Pirmos sešus ieslodzījuma gadus Čepmens noraidīja visus lūgumus sniegt intervijas presei, apgalvojot, ka nevēlas ar Lenona nogalināšanu kļūt populārs. Taču vēlāk viņš žurnālistam Džeimam R.Geinam izstāstīja stāstu par slepkavību un savu apjukušo jaunību. Geins publicēja šo stāstu trīs daļās žurnālā "People" 1987.gada februārī un martā. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei Čepmens atzina, ka šo interviju "ļoti nožēlo."
Zurnāls "People" daudzkārt publicēja ar Lenonu un Bītliem saistītus rakstus. Šajā 1988.gada 15.augusta numurā žurnāls publicē fragmentus no Alberta Goldmana sarakstītās Lenona autobiogrāfijas
Bet maisam gals bija vaļā. Nedaudz vēlāk Čepmens sniedza veselu interviju sēriju Ņujorkas laikraksta "Democrat and Chronicle" žurnālistam Džekam Džounam, kurš 1992.gadā izdeva grāmatu "Let Me Take You Down: Inside the Mind of Mark David Chapman, the Man Who Killed John Lennon".
2000.gadā, kad tuvojās pirmais iespējamais pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanas termiņš, Džouns piedāvāja Čepmenam izstāstīt savu stāstu "CourtTV Network" programmā "Mugshots". Čepmens atteicās runāt kameras priekšā. Taču pēc pierunāšanas piekrita savu stāstu ierunāt audiolentē. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei viņš atzina, ka programma "daudz ko izņēmusi no konteksta, bet tas nekas."
Deivida Čepmena 1992.gadā sniegtā intervija TV kanālam ABC
Patiesais Čepmens?
Daudzas no lietām, kuras tika runātas par Čepmenu pēc viņa aresta, bija pretrunīgas. Tāpat kā daudzas no lietām, ko Čepmens stāstīja Geinam un Džounsam.
Tātad - kas petiesībā ir Deivids Marks Čepmens? Vidusskolā pirmos divus gadus Čepmens gan lietoja narkotikas, gan kavēja skolu, gan bēga no mājām, lai pāris nedēļas klejotu apkārt. Savukārt pēdējos divus gadus Čepmens bija "atdzimis no jauna" kā kristietis, kurš savā runā bārstīja Bībeles citātus.
Viņš varēja būt ātras dabas un atriebīgs. Viņa abi mēģinājumi iestāties koledžā cieta neveiksmi. Viņš tika atlaists no vairākām darbavietām.
Taču, kad pēc Lenona slepkavības žurnālisti centās uzzināt iespējami vairāk faktu par Čepmenu, cilvēki, kuri viņu pazina, aprakstīja Deividu Marku pavisam citādāk. Viņa vidusskolas kora skolotāja atzina, ka "no 400 viņas skolniekiem Marks būtu pēdējais, kurš uz kaut ko tādu [Lenona slepkavību] būtu spējīgs."
Tie, kas zināja Čepmenu kā veselības aprūpes darbinieku, slavēja viņu. Tīņa vecumā, strādājot vasaras nometnē par konsultantu, jaunākie bērni viņu burtiski dievinājuši. "Mēs iecēlām viņu par nometnes direktora vietnieku, jo viņam bija izteiktas līdera īpašības," atzīst šīs nometnes toreizējais izpilddirektors Tonijs Adams. "Ja arī bija kāds, kurš šo darbu varētu izdarīt vislabāk, tas bija Marks!"
Vēlāk Čepmens ar tik pat lieliem panākumiem esot strādājis arī vjetnamiešu bēgļu nometnē, "īpaši ar bērniem," piebilst minētais kolēģis. Čepmens kļuva par nometnes direktora labo roku un pārstāvēja nometni sarunās ar valdības struktūrām. Viņš pat ir spiedis roku ASV prezidentam Džeraldam Fordam.
Čepmens YMCA nometnē 1975.gadā
Kad Čepmens pēc pašnāvības mēģinājuma tika ievietots slimnīcā, viņā esot bijusi novērojama ļoti liela līdzjūtība pret citiem pacientiem un viņu sāpēm. Pēc izrakstīšanas slimnīca pieņēma viņu darbā. Viņa nodaļas vadītājs atceras: "Visi pacienti, īpaši gados vecākie, ar kuriem neviens cits lāgā negribēja parunāties, mīlēja šo zēnu, un es varu pateikt ļoti daudz laba par viņu."
Tātad 1980.gada 8.decembrī brīdī, kad Lenons bija parakstījis Čepmenam plati, "labais" Marks lūdza Dievam spēku saņemties un iet prom, bet "sliktais" Marks lūdza nelabajam iedvesmu "izdarīt to, izdarīt to, izdarīt to."
Un nelabais uzvarēja.
Turpinājums sekos.
Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
1980.gada 8.decembris, likās, pasaulei būs mierīga diena. Londonā Vemblija arēnā norisinājās tolaik slavas zenītā kāpošās grupas "Queen" koncerts, Kamerūnā pasaulē nāca vēlākā futbola zvaigzne Salomons Olembe, bet Ņujorkas štata pilsētā Bufalo koncertu sniedza pāris gadus aktīvi jau koncertējusī īru rokgrupa "U2". Tomēr notikumi, kas uz visiem laikiem izmainīja daudzu cilvēku dzīves šajā dienā, risinājās pašā Ņujorkas pilsētā. Tajā vakarā ar pieciem šāvieniem mugurā 25 gadus vecais Marks Deivids Čepmens pielika punktu grupas "The Beatles" dibinātāja un miera cīnītāja Džona Lenona dzīvei. Izšāvis Čepmens izņēma Dž.D.Selindžera grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā", mierīgi apsēdās un sāka lasīt.
Jautājums, uz ko jārod atbilde: Marks Deivids Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?
Pretrunīgās liecības un paziņojumi
Deivida Marka Čepmena liecība policijas iecirknī 1980.gada 9.decembrī plkst. 1.00, trīs stundas pēc Džona Lenona slepkavības:
"Šorīt es aizgāju uz grāmatnīcu un nopirku grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā". Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no manis ir šīs grāmatas varonis Holdens Kolfīlds, bet pārējā - velns.
Grāmatas "Uz kraujas rudzu laukā" autors Džeroms Deivids Selindžers
Es devos uz ēku, ko sauca par Dakotu. Es pagaidīju, kamēr viņš iznāca no ēkas un palūdzu viņa autogrāfu uz mana līdzpaņemtā albuma. Šajā brīdī manas būtības lielākā daļa guva virsroku, un es gribēju atgriezties savā viesnīcā. Taču es to nespēju! Es gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. Viņš atgriezās pie mašīnas. Joko pagāja man garām pirmā, un es viņu pasveicināju. Es negribēju viņai nodarīt pāri.
Tad nāca Džons, viņš paskatījās uz mani. Es izvilku no mēteļa kabatas ieroci un izšāvu uz viņu. Es nespēju noticēt, ka ko tādu vispār būtu varējis izdarīt. Un es tur vienkārši stāvēju, satvēris savu grāmatu. Es negribēju bēgt. Es nezinu, kas notika ar ieroci. Es atceros, ka Joko to aizsvieda prom. Joko raudāja un lūdza mani, lai es eju prom. Man viņas bija tik ļoti žēl. Tad ieradās policija, tā pavēlēja man plati izstiept rokas pret sienu un iedunkāja mani."
Deivida Marka Čepmena paziņojums Ņujorkas Pirmstermiņa atbrīvošanas pārvaldei 2000.gada 3.oktobrī:
"Es nepārsūdzēšu, lai arī kādu lēmumu jūs pieņemtu. Ja jūsu lēmums ir paturēt mani cietumā, es to nepārsūdzēšu ne tagad, ne arī jebkad vēlāk. Es gribētu, lai man dod iespēju atvainoties Lenona kundzei. Esmu daudz domājis, kādas viņai bija sajūtas atrasties tur tajā vakarā, redzēt asinis, dzirdēt kliedzienus un visu nakti pa sava apartmenta logiem dzirdēt Bītlu dziesmas [kuras pēc traģēdijas atskaņoja sanākušie Bītlu fani].
Un ir vēl viena lieta, ko gribēju pasacīt. Man ir tāda sajūta, ka es vairs Džonu Lenonu nesaredzu kā slavenību. Toreiz es viņu par tādu uzskatīju. Es redzu viņu kā kartona gabaliņu, kas izgriezts no albuma vāciņa. Es toreiz biju ļoti jauns un dumjš, un uz tādiem mediji, ieraksti un mūzika atstāj lielu iespaidu. Un es tikai tagad sāku aptvert, ka Džons Lenons bija personība. Tam nav nekāda sakara ar Bītliem, slavu vai popularitāti. Viņš bija dzīvs cilvēks un es viņu vienkārši nogāzu no kājām, un es nejūtu sevī tiesības celties kājās un kaut ko sev lūgt. (..) Un man ir žēl, ka tas viss kādreiz ir noticis.
Džons Lenons - kartona gabaliņš no albuma vāciņa
Un es gribu vēlreiz parunāt par Lenona kundzi. Es nespēju iedomāties sāpes, ko viņa pārdzīvoja. Es nevaru tās sajust. Es mēģināju iedomāties, kas notiktu, ja kāds ko tādu izdarītu ar manu ģimeni. Bet tur nekas vairs nav vēršams par labu. Tāpēc, ja man atlikušais mūžs jāpavada cietumā kaut vai tikai dēļ sāpēm, ko esmu devis šai vienai personai, es to darīšu.
Un atkal - es nesaku visas šīs lietas, lai jūs apsvērtu manis atbrīvošanu. Es saku, jo tās ir reālas lietas, kas notikušas ar mani. (..) Un tas ir briesmīgi apzināties, ko esi izdarījis"
"Lenona kundze" Joko Ono
Neatlaidība tikt brīvībā
Ir 2010.gada septembris. Pasaules ziņu aģentūras ziņo, ka noraidīts jau sestais (!!!) Čepmena lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu. Trīs cilvēku padome noraidīja viņa lūgumu. Laikraksts "The New York Daily News" vēsta, ka ieslodzīto atbrīvošanas lietu padome saņēmusi 75 protesta vēstules no dažādiem cilvēkiem, kuri iebilst pret Čepmena atbrīvošanu no ieslodzījuma, tai skaitā, "Lenona kundze" Joko Ono.
Atbrīvošanas lietu padomes pamatojums neatbrīvot Čepmenu no ieslodzījuma tika pieņemts secinot, ka ieslodzītais joprojām izrāda vienaldzību "pret sabiedrības normām un cilvēka dzīvības neaizskaramību". Atklāts paliek jautājums - kas šo desmit gadu laikā ir mainījies Čepmena prātā? No pilnīga nolieguma vēlmei izkļūt brīvībā līdz apsēstībai, ar katru atļauto termiņu pieprasīt pirmstermiņa atbrīvošanu no jauna un jauna. Čepmens izcieš piespriesto mūža ieslodzījumu kopš 1980.gada, pirmstermiņa atbrīvošanu drīkst prasīt ne ātrāk kā 20 gadus pēc soda izciešanas sākuma, tātad - 2000.gadā.
Un, tavu brīnumu, 2000.gada 4.oktobrī pasaules mediji ziņo, ka Deivids Čepmens lūdzis pirmstermiņa atbrīvošanu, taču lūgums ticis noraidīts. Tātad augstākminētā dienu iepriekš teiktā saldā runa komisiju tomēr atstājusi vienaldzīgu. Ar apbrīnojamu precizitāti rīkojas šis Čepmens. 2000.gada 8.decembrī apritētu apaļi divdesmit gadi kopš traģēdijas. Pāris mēneši formalitātēm un brīvu gaisu šis Čepmens jau bija plānojis ostīt akurāt pēc minimālā atsēžamā termiņa par savu nodarījumu.
Laikraksta "The New Standard" numurs, kurā paziņots par Lenona nāvi
Jautājums joprojām paliek atklāts: Deivids Marks Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?
Turpinājums sekos.
Rakstā izmantoti citāti no Čepmena liecībām, kas publiskotas kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījumā, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
