Būtiski sarūk TV seriālu auditorija

Televīzijas seriāli šobrīd ir populārāki kā jebkad agrāk. Steidzīgajā laikmetā skatītājam acīmredzot ir vieglāk koncentrēties uz 45 minūšu pārraidi divu stundu garas filmas vietā. Seriālu piedāvājums ir milzīgs. Fantāzijas žanra un sci-fi (science fiction), komēdijas un drāmas, detektīvi un dokumentālās filmas - seriālos pārtop visa veida stāsti! Taču šis pārsātinājums ir nesis arī kādu nepatīkamu pārsteigumu seriālu radītājiem - aptuveni trim ceturtdaļām televīzijas seriālu 2015./16. gada sezonā, salīdzinot ar sezonu iepriekš, auditorija ir samazinājusies. Dažiem pat par 50%.

ĀTRI APNĪK

Nozares zinātājiem šīs nav īpaši pārsteidzošas ziņas. Jo tā sauktā Lielā Četrinieka jeb TV kompāniju ABC, CBS, FOX un NBC radītajiem seriāliem auditorijas kritums novērojams jau vairākus gadus, raksta izklaidei veltītais portāls "Vulture". Par šīs sezonas neveiksmju galveno cēloni tiek uzskatīts "hitu" trūkums, atšķirībā no pērnās sezonas, kad par skatītāju favorītiem kļuva seriālu "Empire" un "How to Get Away with Murder" pirmizrādes. Taču seriālu radītāji ir sastapušies ar vēl kādu apstākli - skatītājiem jaunie seriāli, kas radīti sezonu vai divas atpakaļ, ātri apnīk.

"Vulture", balstoties uz "Nielsen" mērījumiem, izveidoja televīzijas seriālu auditorijas skaita izmaiņu salīdzinājumu, un tas parāda, ka 85% seriālu šajā sezonā skatītāju skaits ir samazinājies. 70% seriālu auditorijas samazinājums rakstāms diviem cipariem, bet trešdaļai samazinājums ir vairāk par 20%! Ja izslēdz realitātes šovus un sporta pārraides, kuri arī tiek iekļauti šajā tabulā, vien trīs seriāli ir spējuši auditorijas rādījumus uzlabot - "The 100" (par 11%), "Empire" (9%) un "Law & Order: SVU" (4%).

Iemesls šādai auditoijas uzvedībai, visticamāk, ir plašais seriālu piedāvājums. Laikmetā, kad pārraižu skatīšanās no tradicinālās TV pārceļas uz tā saukto "on demand" jeb skatīšanos pēc pieprasījuma (piemēram, "Netflix") vidi, skatītājs, dažās dienās noskatījies visu sezonu, par seriālu kaut kad pēc gada, kad pienākusi jaunā sezona, jau ir aizmirsis, jo pa vidu noskatīti vēl pussimts citu. Šī iemesla dēļ ļoti strauju auditorijas kritumu piedzīvo "How to Get Away with Murder" (-27%) un "Last Man on Earth" (-25%) jaunās sezonas. 

"NETFLIX" APMAKSĀS

Auditorijas samazinājums liek lauzīt galvas raidorganizāciju vadībām. Protams, jo mazāka auditorija, jo mazāki reklāmas ieņēmumi. Un kas segs starpību? Protams, "Netflix", kurš par "How to Get Away with Murder" jaunās sezonas demonstrēšanas tiesībām samaksās krietni vairāk kā pērn. Vienīgais no seriāliem, kurš jau piecas sezonas nepārtraukti spējis uzrādīt augstus auditorijas rādītājus, ir šajā apskatā neiekļautais "The Walking Dead" (to veido telekompānija AMC, kas nav Lielajā Četriniekā), taču nozares zinātāju prognozes liecinot, ka sestā sezona arī šim seriālam varētu nest regresīvus auditorijas mērījumus, ziņo "Vulture".

Foto raksta ievadā no linka.

2016, www.musicstories.lv.

"Love & Mercy" (2014)

"The Beach Boys" ir Amerikas mūzikas leģendas, grupa, kura Braiana Vilsona vadībā pagājušā gadsimta sešdesmitajos par publikas uzmanību sacentās ar pašiem Bītliem. Braians Vilsons, protams, bija "The Beach Boys" dzinējspēks, bet, kā jau ģēnijam pieklājas, talants mijās ar mentāliem traucējumiem. Un varbūt tieši tie palīdzēja Vilsonam radīt tādu mūziku, kādu līdz tam nebija sacerējis neviens cits. Ierakstos viņš izmantoja ne tikai plašu instrumentu spektru, bet arī dažādas sadzīves skaņas, piemēram, cilvēku sarunas vai suņu rejas.

To visu un citus personīgus stāstus par Vilsona dzīvi izstāsta šajā vasarā pirmizrādi piedzīvojusī filma "Love & Mercy", kas ir autobiogrāfisks stāsts par Vilsona dēmoniem un cīņu ar tiem. Filmā mūziķi spēlē divi aktieri - Vilsons jaunībā ir allaž jokaino lomu attēlotājs Pols Dano, bet jau brieduma gados Vilsons ir Džons Kusaks. 

Spilgti savu ārsta psihoterapeita Dr. Jūdžina Lendija lomu nospēlējis Pols Džiamati. Īstais Vilsons par filmu ir sajūsmā un uzskata to pat par ļoti reālistisku. Piemēram, pirmo reizi skatoties kinolenti, viņš, ieraugot Džiamati atveidoto ārstu Lendiju, bijis "pilnīgās bailēs". Savukārt par "Love & Mercy" labākajiem kadriem viņš nosaucis Kusaka un Elizabetes Banksas, kura atveido Vilsona pašreizējo sievu Melindu Ledbeteri, intīmos uzplaiksnījumus, kas viņam ļoti atgādinot tos laikus, kad tas notika reālajā dzīvē. 

Filmas, kas veidotas pēc patiesiem notikumiem, ir lielisks ieskats vēsturē. Ja tas ir ieskats sen pagājušos mūzikas notikumos, vēl jo labāk. "Love & Mercy" vilties liek tikai viena lieta. Proti, ne ar pušplēstu vārdu tajā nav norādes uz Vilsona tuvajām attiecībām ar slaveno psihopātu un slepkavu Čārlzu Mensonu. Ir lasīts, ka Mensons pat kādu laiku dzīvojis vienā no Vilsona mājām, un aptuveni jau tajā laikā policija sāka uzskaitīt zvērīgās slepkavības, kas Mensona rokām tapa izdarītas. Bet nekas, kinolentē dēmonu netrūkst tāpat, un nevar jau arī noliegt iespēju, ka draudzība ar Čārlzu Mensonu būtu kas tāds, ar ko Vilsons ne īpaši lepojas.

2015, www.musicstories.lv

Turcijā "Zvaigžņu kari" biedē reliģiskos līderus

Visā pasaulē filmas "Star Wars" jeb "Zvaigžņu kari" fani ar nepacietību gaida decembri, kad uz ekrāniem parādīsies šīs sci-fi sāgas septītā daļa "The Force Awakens". Tajā pašā laikā Turcijas konservatīvie viedokļu līderi ir nobažījušies, ka šī filma rada apdraudējumu islāmam, īpaši jauno turku vidū, ziņo "Newsweek" Eiropas izdevums.

DŽEDAISMU DEKLARĒ KĀ SAVU RELIĢIJU

"Zvaigžņu karu" skatītāji ir īpaša kasta pasaules populācijā. Kvēlākie šīs filmas fani savā starpā sazinās, izmantojot savu varoņu frāzes, rīko tematiskus pasākumus un pat savu dzīves stilu pakārto "Zvaigžņu karu" tēlu piekoptajam. Un tieši par to ir uztraukušies turki. Džedaju ordenis ir bruņinieku apvienība, kurā ietilpst skolotāji, zinātnieki, filozofi un kareivji, kas zināšanas un gudrību vērtē augstāk par visu citu. Viņi brīvprātīgi aizstāv vājākos, un viņu galvenais ierocis ir gaismas zobens. Viņi ir pozitīvais tēls. Viņu dzīves stilu dēvē par džedaismu. Filmā "Zvaigžņu kari".

Tajā pašā laikā kopš 2001.gada simtiem tūkstoši cilvēku, līdz šim galvenokārt no Lielbritānijas un Austrālijas, kā savu oficiālo reliģiju ir deklarējuši... džedaismu. "Kino var radīt pat izdomātu reliģiju," saka Stambulas Universitātes teoloģijas docents Bilals Jorulmazs, kura raksts par "Zvaigžņu karu" ietekmi uz tradicionālajām (šajā gadījumā - reālajām) reliģijām Turcijas laikrakstā "Diyanet" izraisīja plašu rezonansi. Baznīcai simpatizējošās avīzes slejās Jorulmazs apgalvoja, ka turku filmu industrija islāmu atspoguļo negatīvā gaismā. Bet lielāko ažiotāžu radīja docenta brīdinājums, ka arī Turcijā aizvien populārākas kļūst tādas "reliģijas" kā džedaisms. 

VEIDS, KĀ CĪNĪTIES PRET VALDĪBAS POLITIKU

Lai arī Turcijai, kuras 99% iedzīvotāju ir musulmaņi, džedaisms nekādu postu nodarīt nevar, šī nav pirmā reize, kad šajā it kā sekulārajā valstī par sevi liek runāt "Zvaigžņu karu" bruņinieki. Šā gada aprīlī kādas Turcijas universitātes studenti internetā ievietoja petīciju, kurā kā satīriska atbilde Turcijas valdības plāniem līdz 2015.gada beigām uzbūvēt 80 jaunas mošejas tika izteikts aicinājums celt arī Džedaju tempļus. "Daži domā, ka mēs esam muļķi," "Newsweek" saka petīcijas autors students Akins. "[Bet] džedaisms ir labs protesta kustības veids [lai cīnītos] pret Turcijas valdības politiku."

Šī politika ir neviennozīmīga. Turcijas konstitūcijā ir noteikts, ka valsts ir sekulāra, proti, baznīca ir nodalīta no valsts, un daudzu gadu garumā turku militārā diktatūra reliģiju pat apspieda. Bet, kopš 2002.gadā pie varas nonoāca Taisnīguma un attīstības partija (AK), islāms aizvien uzstājīgāk ieņem vietu turku ikdienā. Pirms diviem gadiem valdība atcēla aizliegumu valsts dienestā strādājošām sievietēm atrasties darba vietās seju aizsedzošos lakatos. Pirms gada tas pats tika attiecināts arī uz pamatskolu meitnēm. 2013.gadā, aizbildinoties ar alkoholisma apkarošanu jauniešu vidū, valstī tika ieviesti arī stingrāki alkohola tirdzniecības noteikumi.

Domājams, pēc jaunās "Zvaigžņu karu" filmas džedaistu rindas tikai kuplosies, kas nemaz nav slikti, jo redzams, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas zināšanas un vājāko aizstāvēšanu uzskata par "reliģijas vērtu nodarbi". Taču galvenais šajā stāstā ir apjausma, cik ietekmīga var būt popkultūra kombinācijā ar sociālo mediju spēku. Un, ja internets būtu izgudrots četrdesmit gadus atpakaļ, iespējams, mums, latviešiem, tagad būtu savs Ērika Tūtera* bruņinieku ordenis, kurā iekļūt varētu tikai tie, kas var uzkāpt kokā un nolikt 1960.gada GDA sporta normas.

* Ēriks Tūters ir Ulda Dumpja atveidotais tēls mākslas filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Foto raksta ievadā no starwars.wikia.com.

2015, www.musicstories.lv

"We Are Your Friends" (2015)

Režisors: Makss Džozefs.

Lomās: Zaks Efrons, Vess Bentlejs u.c.

28.augustā uz 2300 kinoteātru ekrāniem ASV sāka demonstrēt dīdžeju un elektroniskās deju mūzikas (EDM) dzīvesstilu popularizējošu mākslas filmu "We Are Your Friends" ar Zaku Efronu galvenajā lomā. Viņš filmā atveido jaunu puisi Koulu Kārteru, kurš cenšas izrauties no savas dzīves stagnācijas lejupnesošās spirāles, piepildot savu mūža sapni - kļūt par dīdžeju. Pat neiedziļinoties niansēs, vai filma ir laba vai slikta, svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka Holivuda beidzot pa īstam ķērusies pie EDM veltītu filmu veidošanas. Filmu par rokmūziķiem, dažādiem talantu šoviem un mūzikliem netrūkst, bet tādu īstu EDM kinolenšu, šķiet, līdz šim nav bijis daudz.

Ņemot vērā EDM milzīgo ietekmo mūsdienu popkultūrā, var prognozēt, ka "We Are Your Friends" panākumi neizpaliks, kaut vai ņemot vērā, ka filmā ar priekšnesumiem dalību ņem tādas EDM zvaigznes kā Alesso, Niki Romero un Dilons Frensis. Līdz ar kinolentes pirmizrādi iznācis arī tās skaņu celiņš, kurā iekļauti, piemēram, "Hook N Sling", "Fake Blood" un "Deorro" veidoti dziesmu remiksi, turklāt uzsvars ir ticis likts uz jauniem, speciāli filmai veidotiem skaņdarbiem. Turklāt "We Are Your Friends" ir lieliska iespēja (pat, ja mazliet teatralizēta) ielūkoties mūsdienu dīdžeju kultūrā un aizkulisēs, kurās jāizcīna kauja pēc kaujas, lai beigās atrastos uz skatuves daudzu desmitu tūkstošu fanu priekšā. Un tad ballīte var sākties!

2015, www.musicstories.lv

"X-Faili" atgriežas uz ekrāniem

TV kompānija "FOX" paziņojusi, ka pēc trīspadsmit gadu pārtraukuma uz ekrāniem ar sešām epizodēm atgriezīsies mistisko seriālu pionieris "X-Faili" ("X-Files") ar aģentiem Foksu Malderu (Deivids Duhovnijs) un Danu Skalliju (Džiliana Anderone) pie izmeklēšanas stūres. Šis ir būtisks jaunums vairāku iemeslu dēļ.

Seriāls "X-Files" tika demonstrēts no 1993. līdz 2002.gadam. Tas ieguva 16 Emmy balvas un galvu reibinošu popularitāti visā pasaulē, jo bija pirmais šāda veida seriāls. "["X-Files"] palīdzēja attīstīties diviem populāriem televīzijas žanriem - pārdabiskā stila trillerim un kvazi-romantiskam izmeklētāju pārim," raksta žurnāls "Entertainment Weekly". Tomēr nezināmo vēl ir daudz. Vai bez Maldera un Skallijas seriāla turpinājumā piedalīsies vēl kāds no vecajiem personāžiem? Vai tiešām būs tikai sešas jaunas epozodes? Vai abi aģenti joprojām būs "mazliet" iemīlējušies viens otrā? Un, galu galā, kad paredzēta šī turpinājuma pirmizrāde? 

Lai arī kādas būs atbildes, skaidrs ir viens - "X-Faili" atgriezīsies, un, ņemot vērā šā brīža tehnoloģijas, nav šaubu, būs baismīgāk kā pirms padsmit gadiem, kad pēc Haralda Burkovska ierunātās kārtējās latviskotās sērijas noskatīšanās tumšā tualetē vai vannasistabā kādu laiku ieiet īsti negribējās. Nekas jau nenotika - pačurāja burciņā un viss. Bet bailes - tās nepazuda vēl ilgi.

Foto raksta ievadā no observationdeck.io9.com.

2015, www.musicstories.lv

"Jersey Boys" (2014)

Režisors: Klints Īstvuds

Lomās: Džons Loids Jangs, Eriks Bergens, Maikls Lomenda.

Laikā, kad Eiropas mūzikas gaumi allaž nosakošā Lielbritānija sešdesmitajos gados grima bītlmānijā, viņpus okeānam bija savs Četrinieks - puišu kvartets "The Four Seasons". Grupas vokālists Frenks Vali (Dž. Loids Jangs) bija pārliecināts, ka vēsture "tādu Frenku Sinatru" atcerēsies viņu pieminām tikai kā tādu Vali talanta ēnas puteklīti. Taču šī pati vēsture neļaus sameloties, ka Frenku Sinatru zina praktiski katrs, bet tādu Frenku Vali tikai maza saujiņa mūzikas biogrāfiju studētāju. Klints Īstvuds, acīmredzot, nolēma šo lietu kārtību mazliet sašūpot, veidojot uz patiesiem notikumiem balstītu kino stāstu par puišu grupu "The Four Seasons", un šādi stāsti allaž ir iedvesmojoši. 

Mūzika ne tikai dziedē, bet arī audzina un noliek uz pareizā ceļa - ja šī mūza nebūtu "sašņorējusi" gan Vali, gan viņa draugu Tomiju De Vito (Vincents Piaca), abi droši vien savu dzīvi beigtu cietuma kamerā vai ar lodes caurumu pierē, kurš tur tiktu atstāts mafijas klanu rēķinu kārtošanu rezultātā. "The Four Seasons" tiek uzskatīta par "populārāko grupu pirms Bītliem" (interesanti, ka visas filmas laikā tādi Bītli ne reizi netiek pieminēti), kuras kontā ir pieci ASV singli Nr.1 - "Sherry" (1962), "Big Girls Don't Cry" (1962), "Walk Like a Man" (1963), "Rag Doll" (1964) un "December, 1963 (Oh, What a Night)", taču atšķirībā no saviem Liverpūles "līdziniekiem", "The Four Seasons", gadiem transformējoties, pastāv joprojām... 

Nav svarīgi, vai visi filmas "Jersey Boys" fakti atbilst vēsturiskai patiesībai (nu var jau būt, ka mafijas bosu Geipu De Karlo (Kristofers Volkens) jaunais Vali ar savu dziesmu ir novedis līdz asarām, jo tā vēl neviens nebija nodziedājis De Karlo mātes mīļāko dziesmu...), svarīgs ir pats stāsts un kā tas ir izstāstīts. Klints Īstvuds (84) ir vīrs, kurš ar saviem pautiem ir uzaris ne vienu vien kino industrijas lauku, filmas ar viņa piedalīšanos aktiera statusā sola baudījumu neatkarīgi no scenārija un saspēles partneriem. To pašu var teikt par Īstvuda režisora darbu (kaut vai lai pieminama filma "Million Dollar Baby" (2004)) - viņš ir, vislabāk to būtu formulēt, pamatīgs. Viņš iedziļinās detaļās. "Jersey Boys" ne tikai izstāsta vēsturi, režisors liek filmas varoņiem arī nepastarpināti runāt ar skatītāju un skaidrot, kas īsti notiek. Drīzāk sanāk tāds kā teatralizēts uzvedums. Smalks ir arī Īstvuda izvēlētais filmas noslēgums - lai arī 1990.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola Slavas zālē, no limuzīniem viens pēc otra ārā rāpjas krunkaini večuki, filmas pēdējos kadros režisors, atkal izmantojot tos pašus teātra elementus, skatītājam ļauj atvadīties no "The Four Seasons" kā divdesmitgadīgiem puikām, kam visa dzīve patiesībā vēl ir tikai priekšā.

2014, www.musicstories.lv

"The Angriest Man in Brooklyn" (2014)

Filma "The Angriest Man in Brooklin" patiesībā ir tāda viduvēja drāma par veiksmīgu juristu Henriju Altmanu (Robins Viljams), kurš vienu rītu uzzina, ka viņam ir nedziedināma smadzeņu kaite, un dzīvot atlicis... 90 minūtes, kurās tad nu jāpaspēj vēl izmīlēt sievu, satikt skolas biedrus un salabt ar dēlu. Taču 11.augustā šī filma kļuva īpaša. Tagad tās statuss vienmēr būs "Robina Viljamsa pēdējā filma, kas piedzīvojusi pirmizrādi, viņam dzīvam esot." Fakti, kas pēc Viljamsa nāves šobrīd nāk gaismā, filmu "The Angriest Man in Brooklin" liek uzskatīt teju vai par biogrāfisku. Izrādās, tāpat kā Altmans arī Viljams jau labu laiku bija iegrimis smagā depresijā un dzīvi pamazām sācis uztvert kā smagu nastu. Ziņas par Viljamsa bankrotu un progresējošo Parkinsona slimību sākotnējo nevēlēšanos pieņemt faktu, ka aktieris "pats sev pielicis roku", padara to jo dienas jo, ja tā var teikt, "saprotamāku". Filmā "The Angriest Man in Brooklin" ir vēl kāda baisa sakritība - kad Viljamsa varonis slimnīcā runā ar ar savu dēlu, viņš cita starpā saka: "Uz kapakmeņa jāraksta - Henrijs Altmans, 1951-2014"." Nu tās ir arī paša Robina Viljamsa dzīves koordinātas. Dusi mierā, Meistar!

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

"Far from Any Road" - no mēslaines līdz zvaigznēm

Interesants laiks iestājies Breta un Renijas Spārku ģimenē jeb duetā "The Handsome Family". 2003.gadā šis ģimenes kolektīvs izdeva plati "Singing Bones", kuras popularitātes un pārdošanas rādītāji bija, maigi izsakoties, nekādi. Bet. "Pagājušā gadā mēs saņēmām e-pastu: "Gribam izmantot jūsu dziesmu [seriāla] "True Detective" [skaņu celiņam]," mūzikas žurnālam "Uncut" pārdzīvojumos dalījās Brets. 

Izraēla, Polija, Īrija, Ungārija un Grieķija, kā arī Tadžikistāna ir valstis, kurās šogad dziesma "Far From Any Road" paciemojusies pirktāko singlu topā, un iTunes servisā tā nedēļas laikā tiek ielādēta "tūkstošos eksemplāru". "Tā ir pasaka," sapņaini noelšas Spārku pāris, kas nenoliedz - pretēji viņu iepriekšējam uzskatam modernās tehnoloģijas mūziķiem pelnīt var arī palīdzēt, ne tikai traucēt. "Visi tie izdzimteņi, visu viņiem vajag par velti, un tie nolādētie bērni ar saviem mazajiem telefoniņiem...," tā vēl pirms gada gražojās Renija. 

Vai "Far From Any Raods" skanēs arī "HBO" seriāla "True Detective"  otrajā sezonā, vēl nav zināms (kaut tiesības dziesmu izmantot noslēgtas uz divām sezonām). "Seriāls ir par seksa un nāves mistērijām," saka Renija. "Un šitās štelles, ziniet, mums labi padodas," izmantojot preses starpniecību, seriāla veidotājus ietekmēt cenšas pēkšņi slavas zenītā uzmestais Spārku pāris.

2014, www.musicstories.lv

"Goats" (2012)

Režisors: Kristofers Nīls.

Lomās: Deivids Duhovnijs, Eva Fārmiga.

Atbilstoši nosaukumam, kazas ("goats" - angļu valodā) patiešām ir motīvs, kurš vijas cauri šai filmai. Tās ne tikai lēkā pa ganību pļavām un sētmali, bet arī regulāri brauc auto aizmugurējā sēdeklī un savam saimniekam Kazu vīram (Duhovnijam) piepalīdz, kā izrādās, ne tajā legālākajā rūpalā. Eliss Vitmens, turpretī, ir koledžas vecuma zēns, kas dzīvo kopā ar savu māti (Fārmigu), viņas mīļākajiem un Kazu vīru, kurš vada mājas saimniecību, kopš Elisa tēva aiziešanas.

Laikam nebūs prātīgi filmā "Goats" atrast kādu izteiktu sižeta līniju vai stāstu, tas drīzāk ir viens dzīves moments daudzu sarežģītu attiecību murskulī. Filma nav stāsts ar noteiktu sākumu un tikpat nepārprotamām beigām. Tie ir daudzi fragmenti no dzīvēm, kurās viens audzē šķūnī marihuānu, otrs atrod spēkus atteikt zaudēt nevainību ar koledžas "visiem atsūkātāju", tādējādi ietaupot piecdesmit dolārus. Kadros sastopams arī Elisa mātes mīļākais, kam sirdsāķīša prombūtnes laikā nav pretenziju ļaut savus zvanus pazvanīt plikgalavainam kungam ap piecdesmit, un virkne citu spilgtu personāžu un epizožu.

Un tomēr - par ko tad ir kino? Protams, par to pašu lielāko nelaimi - mīlestību un attiecībām. Duhovniju nebija nācies skatīt uz ekrānu teju kopš "X-Failu" laikiem. Sastapt viņu Kazu vīra lomā ar lielu bārdu ir, iespējams, mazliet mulsinoši, taču vēl ilgi pirms beigu titru parādīšanās top skaidrs, ka kā aktieris Duhovnijs ar kazām kinolentē "Goats" tiek galā tikpat veikli kā ar Džilianu Andersoni savulaik "X-failos". Tāds neliels skeču apkopojums, kurš, iespējams, patiktu arī Kventinam Tarantīno, ja vien filmā Duhovnijs ar kādu no kazām pārgulētu. Kaut gan - ar vienu viņš to patiesi arī izdarīja... 

2014, musicstories.lv

"The Hunt" (2012)

Režisors: Tomass Vinterbergs
Lomās: Mads Mikelsens, Tomass Bo Larsens.

Nokļūt filmas galvenā varoņa Lukasa situācijā nevarētu novēlēt pat lielākajam ienaidniekam. Kam ticēt - bērnam, kurš putrojoties, bet tomēr apgalvo, ka Lukass rādījis viņai savu krāniņu, vai pašam Lukasam, bērnudārza darbiniekam, kurš to kategoriski noliedz. Un ko nozīmē būt apvainotam šādā grēkā mazā lauku ciematā? "The Hunt", līdzīgi kā, piemēram, filmu "The Pianist", brīžiem skatīties ir fiziski grūti, tā pat liek ienīst neaizsargātāko no pusēm, zinot, ka tā melo. Bet pārējie taču to nezina! Un pat tad, kad patiesība nāk gaismā, vienmēr būs kāds, kurš nenoticēs...

2014, www.musicstories.lv

"The Sessions" (2012)

Režisors: Bens Luīns.

Lomās: Džons Houks, Helēna Hanta, Viljams H.Meisijs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir smaga slimība, kuras skartie nereti paliek paralizēti uz mūžu vai to kustību spējas tiek būtiski ierobežotas. 38.gadus vecais Marks O'Braiens (Houks), par nelaimi, iekļuvis pirmajā sarakstā. Dienas viņš pavada guļus, ik pēc trim stundām iesprostots īpaši konstruētā kapsulā, kas mākslīgi uzlādē viņa nespējīgo ķermeni ar zināmu devu spēka. Ķermenis neklausa, bet prāts Markam ir ass un skaidrs, un viņš vēlas... zaudēt nevainību. Talkā nāk "surogātsieviete" Šerila (Hanta), kas terapijas veidā palīdz paralizētiem vīriešiem apjaust un izmantot savu seksualitāti. Kas interesanti - tas nenotiek, lasot garas lekcijas, bet darbojoties praktiski... 

Neskatoties uz savu slimību, Marks ir tik šarmants un interesants, ka terapija (Šerilas noteikums - ne vairāk kā seši seansi) tā arī netiek pabeigta, lai... gaidāmā šķiršanās abiem nebūtu pārāk sāpīga. Viens no filmas atslēgas tēliem nenoliedzami ir mācītājs tēvs Brendans (H.Meisijs). Viņam ne tikai jāpārkāpj baznīcas pātari, iedrošinot Marku seksuālām attiecībām ārpus pie altāra noslēgtām laulībām, bet arī visos intīmajos sīkumos jāuzklausa Marka seansu atreferējums. Šī ir viena no filmām, kas iedvesmo (vēl ņemot vērā, ka tā balstīta uz reāliem notikumiem) un liek novērtēt, cik gan daudz lielākajai daļai no mums dots, pašiem to pat neapjaušot.

2014, www.musicstories.lv

"Closer" (2004)

Režisors: Maiks Nikols.

Lomās: Natālija Portmena, Džūda Lovs, Klaivs Ouvens, Džūlija Robertsa.

Pašmācības līdzeklis vīriešiem, kas nezina, ko grib. Kad nespēj izvēlēties, rezultāts allaž ir prognozējams. Dens (Lovs) un Elisa (Portmena) satiekas nejauši uz ielas; vienam uz otru blisinoties, Elisu notriec auto - tik tā mazliet. Dens, protams, aizved viņu uz slimnīcu, un viņi, loģiski, paliek kopā. Līdz brīdim, kad šķietamo idilli iztraucē fotogrāfe Anna (Robertsa). Uzrodas vēl ceturtais - tas ir dermatologs Lerijs, kurš ar Annu satiekas, jo iepazīšanās čatā viņu cauri iznesis Dens (abi vēlāk viņu sauks par savu Kupidonu). Tālāk viss ir skaidrs - Anna un Dens nododas aizliegtai mīlestībai, kuras rezultāts ir: Anna atgriežas pie vīra (tāds jau kļuvis Lerijs), bet Dens pie nekrologu sacerēšanas (tāds ir viņa darbs). Ko no tā mācīties? Nu "Līvi" reiz dziedāja: "Un no tā būs mācīties mums didam // Neķerties pie superlielām fidām!"

"Closer" muzikālās noskaņas autors ir Deimiens Reiss. Viņa dziesma "Blower's Daughter" ir filmas galvenā tēma. Starp citu, dziesmu rakstījis tieši šai filmai, pat tās sākotnējais nosaukums bijis "Closer". Filmā dzirdams vēl viens Reisa skaņdarbs - dziesma "Cold Water". 

2014, www.musicstories.lv

20 filmas, kas bija jānoskatās 2013.gadā

Kadrs no filmas "Sling Blade". Foto no www.pastemagazine.com

Pirmo reizi nedaudz par kino. Nākamo skaistāko mākslu aiz mūzikas...:) Kino vispār nekad neatstāj vienaldzīgu. Ir forši, mēsls, kolosāli - kaut kādas emocijas ir vienmēr. Un, jāatzīst, kino spēj kairināt cilvēku ar vienu maņu vairāk - redzi. Mūzika arī to spēj. Protams, ja pirms tam baudītas vajadzīgās sēnes.

Divdesmit filmas, kas neatstāja vienaldzīgu 2013.gadā. Nevienas šā gada kinolentes... Vēl jānosēžas, lai par tām varētu runāt nākamajā gadā. Filmu izkārtojumam sarakstā nav nekādas nozīmes. 

1. "The World's Fastest Indian" (2005)

Režisors Rodžers Donaldsons.

Lomās: Entonijs Hopkinss, Daijana Leda.

Vecgada vakarā Entonijs Hopkinss šampānieti iedzers ne tikai par godu gadu maiņām, bet arī atzīmējot savu 76. dzimšanas dienu. Taču, izskatās, par došanos pensijā viņš nemaz nedomā, jo vēl nākamajā gadā Hopkinam paredzētas lomas filmās, tai skaitā Ernesta Hemingveja loma filmā "Hemingway & Fuentes". "The World's Fastest Indian" ir stāsts par vecu vīru Bartu Manro, kurš, spītējot gan saviem gadiem, gan apkārtējo skepsei, īsteno mūža sapni - uzstāda pasaules ātruma rekordu, braucot ar motociklu, turklāt filma ir pilna cilvēcības un, varētu pat teikt, iedvesmojoša, lai arī, protams, mazliet uzspēlēta un savā ziņā prognozējama.

2. "Dark Shadows" (2012)

Režisors: Tims Bērtons.

Lomās: Džonijs Deps, Mišela Feifere.

Bērtona un Depa radošais duets, kam labpatīkas uz ekrāna radīt dažādus dīvaiņus, atgriezies ar kārtējo vampīru stāstu. Protams, šī nav šausmu filma, bet neskaitāmais apliecinājums Depa aktierspēles ģenialitātei gan. Taču, lai cik skumji tas nebūtu, Bērtonam & Depam tā arī nekad vairs nav izdevies pārspēt savu šedevru par Edvardu Šķērroci (1990). "Dark Shadows" ir laba izklaide, parodējot kādreiz tik šķietami šausminošās filmas par kaklos kodējiem un asiņu dzērājiem. Skatāma vien Depa dēļ.

3. "Temple Grandin" (2010)

Režisors: Miks Džeksons.

Lomās: Kleira Deina, Džulija Ormonda.

Merija Templa Grandina ir reāla persona. Šobrīd 66 gadus vecā Kolorado Universitātes profesore un dabas zinātņu doktore ir slavena ar to, ka izstrādājusi virkni uzlabojumus mājlopu turēšanā, pēc kuriem šobrīd strādā liela daļa lopkopības industrijas. Un vēl kopš dzimšanas Grandinai ir diagnosticēts autisma sindroms. Viņa pati uzskata, ka tieši šī diagnoze viņai ļauj saskatīt daudzas tādas lietas, ko vesels cilvēks nemaz neredz. "Ja jau lopiņam ir paredzēts būt nokautam, lai mums būtu, ko ēst, mums pret viņu ir jāizturas ar cieņu," filmā saka Grandina, kad pamato kādu no saviem izgudrojumiem - lopu dzenamo celiņu, kurā iet tiem nav bail. Galvenajā lomā, gluži kā tai dzimusi, - seriāla "Homeland" jeb "Svešais starp savējiem" zvaigzne Kleira Deina.

4. "The Tourist" (2010)

Režisors: Florians Henkels fon Donnersmarks.

Lomās: Džonijs Deps, Andželina Džollija.

Mūsdienās labai spriedzes filmai nebūt nav jāsastāv tikai no eksplozijām, šaušanu skatiem vai asiņainiem līķiem. Lai arī visi šie elementi filmā "The Tourist" patiešām atrodami, tās lielākā burvība slēpjas sižeta intrigā: kad un no kurienes beidzot uzradīsies varenais vīrs, kuru tik ļoti meklē gan policija, gan mazliet ļaunāki čaļi. Kāds jau, saprotams, teiks, ka "es jau visu filmas laiku zināju, ka tas ir viņš." Bet mēs, pārējie neaptēstie, filmas finālā varam apmierināti smaidīt ūsās gan par iznākumu, gan Džollijas un Depa saskanīgo pāra spēli.

5. "Meet Joe Black" (1988)

Režisors: Martins Brests.

Lomās: Entonijs Hopkinss, Breds Pits.

Filma, kuru prasās "pārskatīt" apmēram reizi piecos gados. Un, jo vecāks topi, jo lielāka rodas vēlme, lai pirms "noteiktās stundas", kā Hopkinsa varonim Viljamam Perišam, "kāds" dotu kaut pāris dienu, lai, tā teikt, "sakārtotu lietas uz zemes". Šis kāds, ko spēlē nupat jaunizceptais piecdesmitgadnieks Pits, nebūt nav melnu kapuci galvā un izkapti pār plecu - mūsdienās tās lietas acīmredzot darās daudz rafinētāk. Skārletu Johansoni! Kad pienāks "noteiktā stunda", lūdzu, sūtiet par to paziņot Skārletu Johansoni!...

6. "Ondine" (2009)

Režisors: Nīls Džordans.

Lomās: Kolins Farels, Aličja Bačleda.

Viss sakrīt: Ondīna ir kuģa tīklos iepinusies nāra, kas bēgusi no piespiedu laulībām savā zemūdens valstībā. Atraidītais nu viņu meklē arī virs ūdens, lai piespiestu meiteni-nāru rīkoties pretēji savai gribai. Līdz kaut kādam brīdim var šķist, ka šī tiešām ir vienkārši skarba pasaka, tomēr filmas tālākie notikumi atgādina jau sen zināmo patiesību: pasakas ir tikai biezās grāmatās skaistos vākos! Viss pārējais ir dzīve.

7. "La Vie en rose" (2007)

Režisors: Olivjē Dāns.

Lomās: Mariona Kotijāra, Silvji Testu.

Ja Edīte Piafa būtu vienkārši lieliska dziedātāja, kas, paralēli karjerai iekopusi rimtu ģimenes dzīvi, ar salkaniem stāstiem par to apbērtu modes un sieviešu žurnālus, visticamāk, viņas personības izzināšanai netiktu veltīts tik daudz laika mūsdienās. Šogad 10.oktobrī, apritēja 50 gadi, kopš Piafas aiziešanas, un tas, iespējams, bija iemesls, kāpēc izrādi par viņu iestudēja Liepājas teātris. Savukārt šī režisora Dāna filma tapusi it kā ar Piafas dzīvi galīgi "nesavelkamā" gadā, bet, protams, arī tā izmanto iespēju apskatīt to Piafas dzīves pusi, kas joprojām uztur dzīvu interesi par šo franču leģendu.

8. "Hatfields & McCoys" (2012)

Režisors: Kevins Reinolds.

Lomās: Kevins Kostners, Bils Pakstons.

Hetfīldu un Makoju ģimenes ir reāli eksistējušas (arī joprojām), un filmā attēlotā konflikta brīdī (1863-1891) dzīvoja Rietumvirdžīnijas-Kentuki apgabalā ASV. Abu ģimeņu ienaida oficiālais iemesls ir neuzticība vienam klanam pret otru, ko sēja dažu to locekļu dalība ASV Pilsoņu karā (1861-1865). Precīzāk, Džims Vānss ("Sātana" Hetfilda tēvocis) bija pirms laika atvaļināts no armijas it kā lauztas kājas dēļ. Ir grūti būt precīzam, mēģinot noskaidrot, kuri no šīs filmas sižeta faktiem ir patiesi, bet kuri nav (abu šo ģimeņu naids joprojām ASV ir gan daudzu filmu, gan uzvedumu tēma), taču viens ir skaidrs: šis trīs sēriju miniseriāls ļauj ieskatīties laikos, kad tiesu sprieda un sodu izpildīja katrs, kurš to vēlējās. Un, kad runa ir par ģimenes godu, pretinieka nometnē netiek saudzēts neviens - vai tas vīrs spēka gados vai pavisam zaļš puišelis. Un tam pa vidu aizliegta mīlestība, kad viena klana dēls ieskatās otra klana meitā - gandrīz kā Jānis Dombrava bildinātu Tatjanu Ždanoku.

9. "La vita e bella" (1997)

Režisors: Roberto Benīni.

Lomās: Roberto Benīni, Nikoleta Braski.

"Dzīve ir skaista" - tā latviskojot sauc šo filmu, kuru būtu neiespējami nosaukt par jautru komēdiju, lai gan tieši tāda tā savā ziņā ir. Bet tikai tiktāl, cik par komēdiju var nosaukt Otrā pasaules kara briesmas, ebreju iznīcināšanas nometnes ieskaitot. Gvido (Roberts Benīni) tiek izsūtīts uz koncentrācijas nometni, taču līdzi dodas (paslepus) dēlēns Džošuā un (brīvprātīgi) sieva Dora (Nikoleta Braski), ko nometina sieviešu spārnā. Visu nometnes laiku Gvido dēlēnam ir iegalvojis, ka šī ir tikai "aizraujoša spēle", kurā jākrāj punkti, bet uzvarētājs saņems balvā īstu tanku. Punktus pārsvarā "piešķir" par slēpšanos no apsargiem. Filmas noslēgums skatītājam kā ar nazi nogriež kaut kur dziļi iekšienē esošās cerības uz laimīgām beigām, jo tās bija tik tuvu! Varbūt tieši šāds fināls padara kinolenti tik atmiņā paliekošu un iespaido tik dziļi, ka otro reizi skatīties šo filmu vēl ilgi negribēsies, bet aizmirst nevarēs nekad.

10. "Man On Wire" (2008)

Režisors: Džeimss Māršs.

Lomās: Filips Petī, Žans Fransuā Hekels.

1974.gada 7.augustā plkst. 7.15 toreiz 25 gadus vecais virves staigātājs Filips Petī no Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra Dienvidu dvīņutorņa uzsāka savu slavas ceļu, kas ilga 45 minūtes. 417 metrus virs zemes Petī staigāja no viena torņa uz otru, tad turpat uz virves apgūlās, tad cēlās un staigāja tālāk. Šokā bija visi, policiju un ielās drūzmējošos ļaužu pūļus ieskaitot, tikai ne pašu Petī un viņa triecienkomandu, kas šo operāciju plānoja un realizēja. Šajā dokumentālajā filmā iespējams redzēt ne tikai šermuļus uzdzenošus skatus un izsekot pa etapiem šīs "pastaigas" plānošanu, bet arī no tuvas distances apskatīt torņus, kuru vairs nav, bet kas visas pasaules atmiņās palikuši kā 2001.gada 11.septembra simbols.

11. "Jackie Brown" (1997)

Režisors: Kventins Tarantīno.

Lomās: Pema Graiere, Semjuels L.Džeksons, Roberts De Niro.

Nākamā Tarantīno filma pēc "Pulp Fiction" (1994). Tarantīno filmās velti minēt, kāds būs atrisinājums, bet skaidrs ir viens: visi visus gribēs apčakarēt! Un var sajūsmināties par vieglumu, ar kādu Tarantīno varoņi nogalina viens otru - tā kā vienkārši spēlējoties pārdur palaistus ziepju burbuļus! Tāpēc, skatoties meistara filmas, nedrīkst pieķerties nevienam varonim, jo nekad nezini, vai tam jau pēc desmit minūtēm nebūs iešauts sēkliniekos vai, dzīvam esot, noņemts skalps. Un, protams, šī formula attiecas arī uz filmu par Džekiju Braunu.

 12. "4 Months, 3 Weeks And 2 Days" (2007)

Režisors: Kristians Mundžu.

Lomās: Anmarija Marinka, Laura Vasilju.

Drūms kino. Drūma vide (astoņdesmitie gadi Rumānijā), drūma situācija - studentei Gabitai jāveic nelegāls aborts, šī baisā pasākuma "menedžēšanu" uzņemas viņas draudzene Otīlija, kam nospraustā mērķa īstenošanai jāziedo ne tikai nauda, laiks, savas attiecības, bet arī sevi pašu. Lai arī filma tapusi mūsdienās, vide, kurā notiek darbība (viesnīca, tumšās ielas, pelēcīgās studentu kopmītnes), ir radīta tieši tāda, kādu atceras šeit pat pie mums piedzīvojis katrs, kam tagad ap gadiem 40. Filma bez moralizēšanas, bet savā pieticībā iespaidīga.

13. "The Godfather" (1972)

Režisors: Frānsiss Fords Kopolla.

Lomās: Marlons Brando, Als Pačīno.

"Krusttēva" triloģijas pirmā daļa. Teju trīs stundas (aptuveni šāda garuma ir visas triloģijas filmas) aizrit kā mirklis. Elegantas slepkavības (bieži gan upuris, gan uzbrucējs ir tērpušies solīdos uzvalkos), intrigas, likteņa pavērsieni, kas par Korleones klana jauno līderi padara ģimenes locekli, kas iepriekš skeptiski raudzījies uz vecā Dona Vito darba metodēm. Līķi izgāztuvēs, ar caurumiem pierēs pie stūres vai vienkārši mežmalā aprakti - šo labumu, saprotams, filmā netrūkst, taču Kopolla ļauj skatītājam sagatavoties, kad paredzēts kāds elegants žņaugšanas akts vai pieres caurumošana, vai auto eksplozija. Te viss iederas organiski. Bauda skatīties!

14. "Tokyo Story" (1953)

Režisors: Jasudziro Odzu.

Lomās: Čišjū Rū, Čieko Higasijama.

Filma ikvienam mūsdienu straujās dzīves virpulī ierautajam. Tā stāsta par sirmu pāri no provinces, kas beidzot nolemj apciemot savus bērnus Tokijā. Bērniem savas rūpes, darbi, tāpēc vecīši tā īsti ar uzmanību lutināti netiek. Lai nemaisītos pa kājām, viņi senčus nosūta "atpūsties uz sanatoriju". Bet, lai arī ir vecīši (un varbūt tieši tāpēc), abi ļoti labi saprot, ka saviem bērniem viņi kļuvuši par nastu. Tiem, kam allaž pie auss telefons, pie rokas pāris gadžetu, kas pieslēgti katrs savam sociālajam tīklam, bet pie pakaļas viss, kas notiek apkārt, "Tokijas stāsts" lai dod iedvesmu varbūt dzīvot lēnāk (abiem vecīšiem visas problēmas palīdz atrisināt vēss prāts un mierīgs skats uz dzīvi) un padomāt, vai arī paši, dzīvojot kā vāveres ritenī, novārtā nav atstājuši kādu, kurš reizi pa reizei nebūtu uz dumpi, ka tam piezvana un pavaicā: "Kā iet?".

15. "Whale Rider" (2002)

Režisors: Niki Karo.

Lomās: Keiša Kāstla-Hjūdža, Raviri Paratene.

Vangara cilts Jaunzēlandē no paaudzes paaudzē nodod leģendu par vīru vārdā Paikea, kas tūkstoš gadus atpakaļ šeit ieradās vaļa mugurā pēc tam, kad jūrā bija apgāzusies viņa laiva. Ar šo leģendu dzīvo arī vecais Koro, tāpēc viņš ir sašutis, kad dēls savai jaundzimušajai meitai dod vārdu Paikea. Velns, kā zināms, slēpjas detaļās, tāpēc vēlāk tomēr izrādās, ka tieši meitenei Paikea, nevis kādam no piekrastes zēniem, piemīt daudz vairāk tādu īpašību, kas ļautu tai kļūt par daļu no leģendas. Stāsts par veca veča ietiepību un jaunas meitenes (bērna) naivu spītību, esot pārliecinātai, ka tieši viņa ir leģendas turpinājums.

16. "The Intouchables" (2011)

Režisori: Olivjē Nakašs, Ēriks Toleidano.

Lomās: Fransuā Kluzē, Omārs Sajs.

Tu vari būt paralizēts, bet tajā pašā laikā lidot ar deltaplānu, lidmašīnu, traukties ātrā mašīnā un darīt jebko citu, ja vien tev blakus ir īstais cilvēks. Un, protams, ja esi miljonārs un vari to atļauties. Filipe to atļauties var, un viņa īstais cilvēks ir melnādainais bijušais ieslodzītais Driss, ko Filipe izvēlas no visas plejādes pretendentu. Iesākumā nedroši, bet turpinājumā abu attiecības pārvēršas par ko līdzīgu cieņpilnai blakuspastāvēšanai (vai to var nosaukt par klasisku draudzību?), un tieši Driss ir tas, kurš ļauj Filipem realizēt visas trakās idejas. Starp citu, šis pasakai līdzīgais stāsts balstās pavisam reālos prototipos un notikumos.

17. "Lawrence Of Arabia" (1962)

Režisors: Deivids Līns.

Lomās: Pīters O'Tūls, Aleks Giness.

Trīs stundas garā filma "Arābijas Lourenss" māca vairākas lietas. Pirmkārt, karu uzvarētāji allaž ir tie, kas pēc tam sadala laupījumu, nevis tie, kas uzvaru izcīnījuši kaujas laukā. Otrkārt, lai arī filmas notikumus pilnīgi mierīgi varētu iekļaut kādās 90 minūtēs, Deivids Līns spējis radīt stāstu, kas aizrauj arī trīs stundu garumā. Padomā tik, filmas laikā iespējams ar ekspresi aizbraukt no Liepājas līdz Rīgai! Un, treškārt, šis garstāsts noskatāms, kaut vai godinot pirms divām nedēļām, 14.decembrī, mūžībā aizgājušo galvenās lomas attēlotāju Pīteru O'Tūlu.

18. "Samsara" (2011)

Režisors: Rons Frike.

Mēma dokumentālā filma. Cilvēki kadrā nerunā, bet vērīgi skatās objektīvā, saglabājot vislielāko nopietnību. It kā ikdienišķas lietas, skati un vietas, kas apkārt ir vienmēr bijušas un vēl kādu laiku būs (kamēr paši visu nesacūkosim). Piecu gadu laikā filmēts 25 valstīs. Daži kadri (iebalzamēts bērna līķītis baznīcā, vistu ieslaucīšana mašīnā, kas tās nogādās uz kaujamās līnijas) varbūt liek sajusties mazliet neomulīgi, bet acis atraut no ekrāna vienalga nevar.

19. "City Lights" (1931)

Režisors: Čārlijs Čaplins.

Lomās: Čārlijs Čaplins, Virdžīnija Čerilla.

Skaņu kino, protams, bija milzīgs progress. Bet liela daļa industrijā iesaistīto par to tikai smīnēja (lai atceramies 2011.gada "oskaroto" filmu "The Artist" un tās notikumus), jo runāšana taču nomāks visu aktierspēli! Kas kaut ko tādu nāks skatīties? Kas notika tālāk, ir zināms katram. Taču, vērojot šo 1931.gada filmu un Čaplina darbu tajā, patiešām top skaidrs, kāpēc valdīja tāda skepse pret skaņas kino: tādi aktieri kā Čaplins ar savu mīmiku, plastiku, kustībām un visu savu būtību filmas stāstu izstāstīja bez neviena vārda daudz labāk kā to spētu visi pasaules daiļrunātāji kopā ņemti! "City Lights" aizkustina pat 21.gadsimta moderno un, kā mēdz uzskatīt, emocionāli notrulināto cilvēku. Un varbūt spēj tieši tāpēc, ka viss ir tik vienkāršs un nesamākslots? 

20. "Sling Blade" (1996)

Režisors: Billijs Bobs Torntons.

Lomās: Billijs Bobs Torntons, Dvaits Joukams.

Filma Foresta Gampa cienītājiem. Tiesa, pēc satura nežēlīgāka, asiņaināka, taču "kadrā" liela daļa no tā tieši parādīta netiek - stāsts ir vienkārši skumjāks. Karls Čilders, mentāli tomēr nebūdams pilnīgi vesels, divpadsmit gadu vecumā nogalināja savu māti un viņas mīļāko. Turpmāko dzīvi viņš pavadīja ārstniecības iestādē, taču pienāca brīdis, kad Karls "skaitījās" izārstēts. Atgriezies dzimtajā ciematā, viņš sastopas ar zēnu Frenku Vitliju un, kaut kādā ziņā prātiņos esot aptuveni vienā līmenī, abi kļūst par draugiem. Frenka tētis pirms kāda laika bija izdarījis pašnāvību, bet viņa mammu lenca Doils - dzērājs un kauslis, kas abiem darīja pāri ne tikai morāli. Karls, kurš bērnībā tika turēts izraktā bedrē šķūnī un pāris reižu nedēļā pabarots, uzmeklē savu tēvu. Nekāda jaukā šī tikšanās neizvērtās, un, šķiet, pēc tās Karls saprata, kā palīdzēt Frenkam un Lindai tikt vaļā no varmākas Doila... Šādai ir jābūt filmai! Kas liek domāt, prātot un smadzenēm vārīties pat, nepārspīlējot, nedēļām pēc noskatīšanās. Šādam ir jābūt īstam kino!

2013, www.musicstories.lv