"Dawes" - "All Your Favorite Bands" (2015)

Kvartets "Dawes" šīs vasaras sākumu iegrieza ar savu ceturto albumu "All Your Favorite Bands". Apvienojot folkmūziku ar ģitārroku, brāļi Teilors un Grifins Goldsmiti, piespēlējot kolēģiem Vailijam Gelberam un Tajam Stretheimam, kā ierasts, piedāvā nepilnu stundu garu relaksācijas seansu. "Dawes" mūzika nekad nav bijusi uzbāzīga, un izņēmums nav arī jaunā plate. Tomēr daži akcenti ir gan.

Pirmkārt, "All Your Favorite Bands" skan daudz plašāk, brīvāk. Kaut vai, salīdzinot ar "Dawes" 2009.gada plati "North Hills". Tā vien šķiet, ka grupas ģitārvīrs Teilors Goldsmits ir atradis kādu iepriekš labi noslēptu vai vēl paša neatrastu telpu, kurā viņa ģitārspēle var izpausties visā tās krāšņumā. Lai arī garas dziesmas nav diez ko labs stils, kad klausies, piemēram, "I Can't Think About It Now", dairstreitīgās (no "Dire Straits") ģitāras partijas apvienojumā ar fona dziedātājām rada īsti roķīgu noskaņu, kas muzikāli kaut kur pat varbūt atgādina nelaiķa Džo Kokera pirmos albumus tālajos sešdesmitajos. 

Otrkārt, albums "All My Favorite Bands" (Visas manas mīļākās grupas)  arī ir veltīts ģitārista Goldsmita mīļākajām grupām. "Tituldziesmas galvenā doma ir [iekļauta vārdos]: "Un visas tavas mīļākās grupas var palikt kopā." Es zinu, ka manas mīļākās grupas ir patiesi liela daļa no tā, kas es esmu," portālam "Songfacts" saka Goldsmits. "Tās man palīdz nodefinēt pašam sevi, pārstāv mani, tās izraisa noteiktas emocionālas atmiņas." Šīs mīļākās grupas - Goldsmita gadījumā "Crosby, Stills and Nash", Džoni Mičela un Nīls Jangs - ir viņa ideāls, uz kuru tiekties.

Mūzikas žurnāls "Mojo" šo plati nodēvējis par "Dawes" "gaidītu atgriešanos pirmo divu albumu komforta zonā" pēc "drūmā" 2013.gada darba "Stories Don't End". "All Your Favorite Bands" var nosaukt visādi, tikai ne par drūmu. Tas ir lielisks pārdomu albums bez ambīcijām būt par vienīgo patiesību uz pasaules.

2015, www.musicstories.lv

Džonija Mičela - vienīgā jaunava skolā

Savu septiņdesmitgadi viens pēc otra šobrīd sasniedz tā dēvētie kara bērni, kas dzimuši pagājušā gadsimta četrdesmito sākumā. Pols Makartnijs (71), Pols Saimons (71), Miks Džegers (70). Šim pulciņam nosacīti klusi pāris nedēļas atpakaļ, 7.novembrī, pievienojās arī Džonija Mičela - sešdesmito, bet jo īpaši septiņdesmito gadu mūza, kas ar savu mazliet "nokūpināto" balsi spēja savaldzināt ne vienu vien, kam vēl šobaltdien, pieminot Mičelas vārdu, actiņās iezogas savāds spīdums.

LABĀKA PAR VISIEM CITIEM

"Viņa ir labākā komponiste no visiem," mūzikas žurnālam "Uncut" apgalvo viens no Mičelas savaldzinātajiem mūziķis Deivids Krosbijs. "Kad es viņu pirmo reizi redzēju klubā Floridā, viņa jau bija labāka par visiem pārējiem. Kad viņa sāka [komponēt], bija tikai pāris cilvēku, kas bija tikpat labi: Džeimss Teilors, Bobs Dilans, Pols Saimons. Manuprāt, kad cilvēki skatās atpakaļ un lemj, kurš bija to laiku labākais komponists, visi nonāk pie Mičelas." Grēms Nešs vēl piebilst, ka "viņas meistarība bija tāda, ka savu personisko stāvokli viņa pārvērta par [visas] pasaules stāvokli."

Pati Mičela intervijā Kanādas raidsabiedrībai "CBC" atzīst, ka uzreiz nemaz nepamanīja savu slavu. "Kad es sapratu, cik populāra esmu kļuvusi, un tas notika pirms [albuma] "Blue", un es nodomāju: "Ak, Dievs, daudzi cilvēki klausās mani, labāk iepazīstot to, kuru tā dievina. Labi, ja viņi to tā var pieņemt, lai notiek!" Un es sarakstīju albumu "Blue"." Intervijā Mičela, varbūt koķetējot, ne reizi vien norāda, ka viņai nav jausmas, kāpēc cilvēkiem viņas mūzika tā patīk, piebilstot, ka viņai "nepatīkot skatīties atpakaļ." Tiešām ne uz ko? "Nē. Tad es gribētu pārlikt tur to basu un [censtos saprast], kāpēc to vārdu [dziesmā] izrunāju tā..."

JAUNĪBAS KĻŪDAS

Šķietami nepareizi salikti basi vai izrunāti vārdi ir mazākā Mičelas pagātnes neveiksme. Daudz nopietnākas sekas ir faktam, ka sešdesmitajos gados toreiz vēl slavas kalnā kāpjošā mūziķe tapa par māti, bet bērnu nodeva adopcijai. Tiesa, daudzus gadus vēlāk viņa savu meitu uzmeklēja, bet šis jautājums tiek Mičelai uzdots jo bieži. Tik bieži, ka, šķiet, viņa jau ir sagatavojusi izsvērtu un pamatotu atbildi uz to ikvienam, kas jautā. "Noskaidrosim kaut ko, ko cilvēki pieņem kļūdaini un ko redzu par to rakstītu atkal un atkal, un atkal," atbildot radio intervijā saka Mičela. "Ka es atdevu savu meitu, lai turpinātu karjeru. Tā nav taisnība, nekādas karjeras nebija vispār. Es biju vienkārša folkdziedātāja - man nebija nekādu mērķu. Man bija jauka balss, es tā pieļauju. Es spēlēju labi, bet talanta reāli nebija. Tas [spēlēt un dziedāt] bija tikai ceļš, lai nopelnītu naudu smēķiem, picai un kino."

Džonija Mičela ar meitu Kilourenu Gibu.

"1965.gadā mājas bija pilnas, tik daudz meiteņu bija "nozvejotas", jo [apkārt] viss mainījās. Filmas kļuva seksīgākas. Būt jaunai sievietei tolaik bija mulsinoši. [Pretapaugļošanās] tabletes nebija pieejamas, tāpēc 1965.gadā piedzima daudzi negribēti bērni, daudz vairāk, kā var adoptēt, tāpēc mājas bija pilnas." 1997.gadā māte Džonija Mičela un meita Kilourena Giba pirmo reizi satikās. Vēlāk Mičela atzīsies, ka pēc šīs tikšanās viņa ir zaudējusi interesi par dziesmu rakstīšanu. Tomēr kopš tā laika viņai ir iznākuši pieci albumi, daži no kuriem ("Travelogue" (2002), "Dreamland" (2004)) ir kritiķu visai augsti novērtēti.


"BLUE" - NO SIRDS PASMELTAIS ALBUMS

Albums "Blue" (1971)

Par pagrieziena punktu Mičelas karjerā tiek uzskatīts 1971.gada jau vairākkārt pieminētais albums "Blue", ko pati tā autore nosauc vienā vārdā: "Šausmīgs!". Jo pārāk personisks. Un pēc šīs plates beidzās Mičelas diskrētā dzīve - viņa kļuva slavenība. Kādas bija sajūtas? "Es patvēros savā mājā. Es to [slavu] ienīdu! Tā uzmanības pievēršana slavenībām ir garīga slimība." Tieši pēc albuma "Blue" panākumiem Mičela iegādājās māju britu Kolumbijā, kur paslēpties. Tomēr jūsmoja ne tikai parasti ierindas klausītāji. "Tas ir tā, it kā viņai sirdij būtu rāvējslēdzējs, kuru viņa atvērusi un izlējusi visu tur esošo šajā ierakstā," savās asociācijās, klausoties "Blue", gandrīz vai ar pataloganatoma degsmi dalās Nešs. "Es nezinu, vai kāds kādreiz ir izdevis labāku ierakstu par "Blue"," līdzīgās domās ir Krosbijs. "Lielākoties tāpēc, ka tas ir ļoti personisks. (..) Kad tu dzirdi viņu [Mičelu] [albumā] "Blue", tas ir tieši šeit [un piesit dūri pie krūtīm]. Tas tevi pilnībā pienaglo [pie zemes]. Viņa runā tieši ar tevi, viņa saķer tevi aiz krekla. Es atdotu visu, lai būtu tikpat labs kā viņa."

"CBC" intervijas laikā 2013.gada 12.jūnijā.

Džonija Mičela vienmēr atzinusi, ka sevi uzskata vairāk par gleznotāju, ne mūziķi (viņa ir mācījusies gleznošanu mākslas skolā, kurā Mičelai bija virsrakstā minētā iesauka). Tomēr vairumam viņas vārds zināms no mūzikas - tādām dziesmām kā "Big Yellow Taxi" (1970), "Jericho" (1978), "All I Want" (1971) un desmitiem, patiesībā simtiem citu. Mičelas pagaidām pēdējais albums "Shine" iznāca 2007.gadā. Vai gaidāmi jauni ieraksti? "Esmu slima. Nu ko jūs man ieteiksiet darīt? Staigāt apkārt, ja esi slims kā suns?" Tomēr atšķirībā no pašas Mičelas, kurai to darīt nepatīk, visi pārējie var paskatīties atpakaļ uz bijušo, klausoties Mičelas albumus. Un ir pat vienalga - sešdesmito, septiņdesmito, astoņdesmito gadu vai mūsdienu, jo jebkurā no viņas daiļrades periodiem var izbaudīt šo kaķa un hipija vokāla krustojumu, kurā vienlaikus ir tik daudz mežonīgā un sirsnīgā.





Foto raksta ievadā no www.christopheroriley.com.
Pārējie attēli no: chronophonix.blogspot.com, topolain.blogspot.com, cbc.ca.

2013, www.musicstories.lv

Losandželosas fenomens: pasaules ietekmīgāko mūziķu kalve

Eņģeļu pilsētā Losandželosā, protams, ir Holivuda. Kurš gan nezin, kas ir Holivuda? Ja nebūtu Holivudas, pasaule droši vien neiepazītu popkornu! Nu jā, ja skatās no šāda, tā teikt, rakursa, varbūt nemaz tik slikti bez tās Holivudas arī nebūtu... Bet viņa ir un tur nu neko vairs. Apliecinot pasaules kino centra statusu, Losandželosa var lepoties ar tādiem iedzimtajiem kā Leonardo Di Kaprio, Andželīna Džolija, Dastins Hofmans un Merilina Monro. Un tomēr, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosa mazliet, savā ziņā, pagrima netikumā. Pat ne netikumā - vienkārši tajā pārāk skaidri bija vērojami, atkal izsakoties nekorekti (par cilvēkiem tomēr runa!), pārticīgas dzīves negatīvie blakusprodukti - noziedzības pieaugums, rasisms, visas tās lietas, ko pierasts redzēt amerikāņu gangsterfilmās. Un kā nu ne - pēc "Vikipēdijas" datiem 1923.gadā Losandželosā ieguva ceturto daļu (!!!) no visas pasaules naftas, un tas, protams, audzēja turību. Nav šaubu, ka tieši melnais zelts bija iemesls straujajam Losandželosas iedzīvotāju skaita pieaugumam - desmit gadu laikā, no 1920. līdz 1930.gadam, Eņģeļu pilsētas populācija dubultojās (no nepilniem 600 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem). Pilsēta kļuva industriāla, multinacionāla, to apdzīvoja dažādu šķiru un kultūru cilvēki.

Un tad, vai nu naftas garaiņi, vai "skābīte", ar ko našķojās tā laika "zelta jaunatne", bet kaut kas Losandželosai radīja auru, kas pievilka tieši mūziķus. "The Eagles", Džonija Mičela, "The Byrds", "Crosby, Stills, Nash & Young", Džeimss Teilors, "The Hollies", Džeksons Brauns - viņi visi sešdesmitajos devās tieši tur, uz Kalifornijas štata pilsētu Losandželosu. 2007.gadā dokumentālo filmu režisors Kriss Vilsons (viņa kontā ir arī tādas dokumentālās lentes kā "I Killed John Lennon" un "The Genius of Design" filmu sērija) nodeva skatītāju vērtēšanai filmu "Hotel California: LA from The Byrds to The Eagles", kas pusotras stundas garumā ne tikai stāsta par šo Losandželosas fenomenu, bet arī ļauj faniem intervijās skatīt savus sendienu (un ne tikai) elkus kā Deividu Krosbiju no "Crosby, Stills, Nash & Young" un Deividu Gefenu - ierakstu kompāniju turētāju ("Asylum Records", "Geffen Records" u.c.), kam "tajos laikos" bija milzīga loma mūzikas industrijā.

Pēc pusotras stundas, filmu noskatoties, daži jautājumi top skaidrāki (piemēram, kāpēc Eiropas mūziķu panākumi ASV ir uzskatāmi vājāki kā amerikāņu veiksmes Vecajā kontinentā), bet dažos pārliecība nostiprinās spēcīgāk kā jebkad agrāk (piemēram, ka modernās rokmūzikas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mija). Var piekrist filmas stāstam, var to noraidīt kā pārāk subjektīvu, bet viens ir skaidrs - filmā izmantotā mūzika ir šī "zelta laikmeta" esence! To nebija iespējams neapkopot vienā listē:

Un šeit arī pati filma:

Foto raksta ievadā "Crosby, Stills, Nash & Young" no commons.wikimedia.org.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: Joni Mitchell - "Ladies of the Canyon" (1970)

Šā gada rudenī, novembra sākumā, mūzikas pasaule atzīmēs kārtējo zīmīgo skaitli - kanādiešu dziesminiecei un māksliniecei Džonijai Mičelai apritēs apaļi septiņdesmit. Protams, šā notikuma gaidās tiek pārizdoti vecie Mičelas albumi, apkopoti "bokss-setos" un papildināti dažādiem papildus labumiem jeb bonusiem. Pirmais apkopojums "The Studio Albums 1968-1979", kurā iekļauti desmit Mičelas karjeras agrīnie albumi, dienasgaismu jau ieraudzījis. Tajā, saprotams, rodams arī leģendārās dziesminieces trešais studijas albums "Ladies of the Canyon", kam garāmejot šajā stāstā iedalīta galvenā loma.

Nācies pat dzirdēt, ka Mičela ir mūsdienu tā sauktās dziesminieku paaudzes viena no galvenajām celmlauzēm. Un ne tikai tās - viņas spēju ietekmēt veselu laikmetu mūzikā neviens neapšauba. No mūsdienu skaļajiem vārdiem savu ietekmēšanos no Mičelas atzinuši daudzi - Keita Buša, "Indigo Girls", Stings, "10,000 Maniacs", Deivids Grejs un neskaitāmi citi. Pati dziesminiece savukārt tik pat neskaitāmas reizes tikusi nominēta dažādām balvām, tai skaitā "Grammy", ko veselas astoņas reizes arī ieguvusi. 

"Ladies od the Canyon" iznāca 1970.gadā vēl uz gadu iepriekš norisošā leģendārā Vudstokas festivāla nots (tam arī veltīta albuma dziesma "Woodstock"). Mūzikas kritiķi ir vienisprātis - šis ir Mičelas izteikts "pārejas" albums no muzicēšanas ļoti vienkāršā folkmūzikas stilā uz kaut ko jau nobriedušāku un sarežģītāku. Šajā platē atrodamas arī dažas ļoti labi zināmas Mičelas dziesmas, ko nezinātājs varētu piedēvēt citiem māksliniekiem, jo tās daudzkārt un veiksmīgi pārdziedātas. Uzskatāmākais piemērs dziesma "Big Yellow Taxi" - to vēlāk iekrekšķējis gan Bobs Dilans, gan savu versiju radījusi grupa "Counting Crows", sadarbojoties ar šobrīd kaut kur noziedējušo dziedātāju Vanesu Karltoni. Savukārt albuma tituldziesmu savā versijā iedziedājusi un singla "No More I Love You's" (1986) saucamajā "B pusē" ievietojusi dīva Enija Lenoksa. 

Šis bija pirmais Mičelas albums, kas ASV ieguva Platīna diska statusu, to klausās mūsdienās un joprojām no tā mācās. Un, sagaidot nopelniem bagātās dziesminieces jubilāciju, ir vērts parakāties savu vecāku skaņuplašu plauktos vai lenšu apcirkņos un senās vērtības atkal celt gaismā. Un lai arī pēdējo albumu pārdošanas rādītāji mākslinieci droši vien neiedvesmo (2002.gada Mičelas plati "Travelogue" ASV pārdeva tikai 72 000 kopijās), enerģija jauniem radošiem iekarojumiem lai vairojas no daudzo cienītāju un apbrīnotāju labajām domām, kas ne sauktas, ne aicinātas ir klāt ik reizi, kad atskan Mičelas mierpilnā balss un mūzika, kas garu atsvabina un ļauj tam pacelties virs zemes, pat ja ķermenis pie tās piekalts smagām važām.

Papildus resursi:

Džonijas Mičelas mājaslapa

Džonijas Mičelas profils portālā "Facebook"

Džonijas Mičelas profils portālā "Twitter"

Iegādājies Džonijas Mičelas mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV