Karlos Santana, debešķīgais ģitāru pavēlnieks, 1969.gada 17.augustā pilnīgi mierīgi varēja mest mūzikai mieru, jo viņš jau bija iegājis vēsturē un būtu palicis visu atmiņā pēc savas uzstāšanās dienu iepriekš leģendārajā 1969.gada Vudstokas festivālā. Taču Santana tā neizdarīja, patiesībā viņš tikai tad pa īstam sāka ieskrieties, un nu šis skrējiens ir materializējies viņa divdesmit pirmajā studijas platē "Guitar Heaven: The Greatest Guitar Classics of All Time" - kaverversiju albumā, kurā savas balsis un citu varēšanu pielikuši arī, piemēram, Robs Tomas, Kriss Kornels, Džo Kokers un citi.
Santana, protams, ir viens no māksliniekiem, kas vidusmēra izglītotam un daudzmaz muzikāli inteliģentam cilvēkam neprasa nekādus komentārus. Šie ļaudis zina, ka mūsdienu mūzikā, kurā netrūkst ģitāras virtuozu, Santanu, viņa īpašās spēles manieres dēļ, var izskaitļot nekļūdīgi. Tieši tāpēc savas karjeras laikā Santana, šķiet, ir muzicējis kopā ar teju visiem vērā ņemamajiem roka un arī popa spīdekļiem. Varbūt vienīgi ar Lēdiju Gāgu ne, par ko viņam milzīgs paldies.
Karlosa Santanas līdz šim aktuālākajā platē "Guitar Heaven" rodama tieši šāda sadarbība. Patiesībā, noklausoties albumu, nevilšus rodas secinājums, ka šo plati varētu izmantot vispārizglītojošās skolās kā uzskatāmu klasisku rokmūzikas dziesmu piemēru - dziesmu izlasi. Platē atrodamas dziesmas gan no Bītliem ("While My Guitar Gently Weeps", piepalīdzot India.Aria un "Yo-Yo Ma"), gan "Deep Purple" ("Smoke On The Water", piepalīdzot Džeikobijasm Šadiksam), gan "The Doors" ("Riders On The Storm", piepalīdzot Česteram Beningtonam un Rejam Manzarekam).
Klausoties šo plati, rodas divejādas sajūtas. Viena ir apmierinātība - tu zini, ja nopirksi kādu Santanas albumu, tā būs bauda klausīties. Pat trīsdesmit četrdesmit gadus vecas dziesmas, kurām visas gammas zini no galvas, Santanas ģitārspēles bagātinātas atdzīvojas pilnīgi jaunā izskatā, jaunās emocijās. Tas ir kā vienu rītu sievasmāte atnāk no kosmetologa, un tu, viņu ieraugot, vispirms nobīsties, tad secini, ka zinātnes progress nebūt nav peļama lieta, līdz, visbeidzot, samierinies ar domu, ka uzliktie smiņķi tāpat drīz nokritīs, bet dzīve tomēr ir skaista.
Otra sajūta - pacietība. Es sev jautāju - nu cik ilgi vēl tev pietiks pacietības pirkt un klausīties Santanas plates, zinot, ka tur pa lielam būs viens un tas pats? Un pats sev atbildu - vienmēr! Jo tas, ko Santana dara ar jebkuru dziesmu, ko "paņem priekšā", ir kas līdzīgs burvestībai. Kā multfilmā par Šreku feja no dažādām noslēpumainām sastāvdaļām uzjauca mūžīgo jaunības eliksīru, tā Santana, līdzīgi, izdarās ar visu roka klasiku. Vienīgi ar to atšķirību, ka šī maģija sastāv vien no vienas sastāvdaļas - virtuozas ģitārspēles.
Vērtējot šo plati ar ballēm, dāsns nebūšu nedz es, nedz citi vērtētāji. Tas būtu tas pats, kas salīdzināt ar ballēm rupjmaizi un torti. Protams, ka tortei baļļu būs vairāk - tā ir saldāka, ēdama retāk, taču gandrīz vienmēr no tās paliek nelabi. Savukārt rupjmaizi ēdam katru dienu, bez tās nu nekādi. Gluži kā bez Santanas - viņš ir un paliek viens no mūsdienu ģitārmūzikas ne tikai balstiem, bet pat aizsācējiem. Šī ir plate īsteniem mūzikas gardēžiem nostaļģiskām atmiņām vai tiem, kas vēlas aptvert roka klasiku viena albuma ietvaros.
Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 1,5/5
Rolling Stone: 3/5
2012, www.musicstories.lv
