2014.gadā radīts ieraksts, kurš skan akurāt kā būtu ierakstīts pērnā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad daļu pasaules bija pārņēmusi soulmūzikas mānija. 63 gadus vecais amerikāņu soula meistars Lī Fīlds, kurš leģendārajam Džeimsam Braunam līdzīgā izskata un balss dēļ dažreiz tiek saukts arī par "Little JB", kopā ar savu pavadošo grupu "The Expressions" piedāvā savu piekto albumu "Emma Jean". Šis ir tas gadījums, kad mūsdienās radīts kāda senāk tik populāra mūzikas stila ieraksts ir teju autentisks, un, pateicoties mūsdienu tehniskajām iespējām ierakstu studijās, klausāms labsajūtā, kas nav sasniedzama, ienirstot pat, teiksim, Ellas Fidžeraldas vai Etas Džeimsas klasiskajos albumus. "Emma Jean" tikai vēlreiz pierāda, ka viss, ko uzskatām par jaunu, ir labi noglabāts vecais. Platei ir arī mazliet mūžības piegarša - tajā Fīlds godina 2013.gadā mūžībā aizgājušo draugu, mūziķi Dž.Dž.Keilu, ierakstot viņa paša dziesmu "Magnolia".
Kāpēc pastāv uzskats, ka dzīvot pagātnē ir nepareizi; ka jādzīvo ar skatu un vienu kāju nākotnē? Būsim godīgi - nākotne mums sola diezgan lielu sūkāšanu! Nafta beigsies, degviela maksās divus latus litrā, bet pudelīte "Užavas" aliņa NEKAD vairs nemaksās piecdesmit santīmu. Vai tā maz vispār ir kāda dzīve?! Tāpēc, nedaudz pielietojot strausa metodi (iebāžot galvu smiltīs, ne kakājot olas pusmetra diametrā), reizēm nemaz nav slikti padzīvot pagātnē, piemēram, pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos. Sešdesmitajos varbūt es arī negribētu atgriezties, jo tur, kur tajā laikā biju, nav nekāds skaistais skats pa logu vai īpaši svaigs gaiss. Taču tieši tajā laikā dzima kāda leģenda, kas spīguļo joprojām, tiesa, - diezgan nenovērtēta.
Lī Fīlda dzīve un sastapšanās ar mūziku sākās kā jau lielam vairumam melnādaino bērnu Amerikā piecdesmitajos un sešdesmitajos gados - ejot baznīcā un ļaujot gospeļu mūzikai ievilkt savā varā. Džeims Brauns, "The Temptations", Edijs Floids - tas jau bija nākamais līmenis, kas uzrunāja mazo, muzikālo zēnu Lī. Viņa talants tika pamanīts, Lī sāka mūziķa karjeru, kas 1969.gadā summējās ar debijas singlplati "Bewildered / Tell Her I Love Her". Septiņdesmitajos, kad modē bija mazās vinila platītes, Fīlds tās izdeva vēl kādas četras, bet savu pirmo lielo albumu, kādu to izprotam tagad, viņš izdeva 1979.gadā - "Let's Talk It Over". Bet nupat martā esam sagaidījuši Lī Fīlda jaunāko, devīto plati "Faithful Man", un par to arī šis stāsts.
"Lielisks! Pat, ja mazliet bezjēdzīgs," tā par veterāna Fīlda jaunāko veikumu saka mūzikas žurnāls "Uncut". Un šādās reizēs gribās neizpratnē saraukt pieri un vaicāt: "Kāpēc bezjēdzīgs?" Vai tiešām mūsdienās "jēdzīgi" ir tikai tie modernie mēsli, kas izkastrē patērētāju sabiedrībai jebkuras mūzikas gaumes saprāta paliekas? Visas tās R'n'B modernās drazas, kur vairs nekā nav no klasiskā R'n'B, kādu to zinām no Aretas Frenklinas laikiem? Muļķības! Lī Fīlds un viņa grupa "The Expressions" platē "Faithful Man" sniedz lielisku ieskatu sešdesmito un septiņdesmito gadu soulmūzikas klasikā. Pat man, kurš nav šādas mūzikas fans "līdz slapjām biksēm", Fīlda sniegums liekas fantastisks. Muzikāli tas skan kā trīsdesmit četrdesmit gadus atpakaļ, tāda pati ir arī atmosfēra, ko rada šis albums. Vienkārši klausies un baudi!
