Kad dziedātājas Lordes pērnā gada Ziemeļamerikas tūres koncertu iesildītāji - Monreālas duets "Majical Cloudz" - uzkāpa uz plaši un ar vērienu iekārtotās skatuves un sāka uzstāšanos ar ērģelītēm un miksa pulti, tas izskatījās, mazākais, komiski. Bet dziedātājs Devons Velšs un ērģelnieks Metjū Oto mulstošajai publikai deva labu mācību - mazāk nozīmē vairāk!
Dueta otrais albums "Are You Alone?" ir stāsta par pieticību mūzikā turpinājums. Un ērģelnieks, starp citu, arī nozīmē ērģelnieku, jo plates taustiņistruments ir ierakstīts baznīcas ērģeļu skaņu reģistros. Plates tituldziesmā ir vārdi: "Sarkanvīns un miega zāles / Tu saki, tev ir jāmirst, bet tu joprojam esi šeit." Lirika, kura attiecināma uz visu albumu - tu it kā esi šeit, bet patiesībā neesi, jo "Are You Alone?" cēlējspēks ir mazliet pārāks par Zemes pievilkšanās spēku.
Lai arī Džastins Bībers (21) ir tas, kurš šīs nedēļas "Billboard TOP 100" ar savu atgriešanās dziesmu "What Do You Mean?" veido vēsturi - viņš kļuvis par visu laiku jaunāko vīriešu kārtas mākslinieku, kurš "Billboard" tabulā debijas nedēļā spējis ieņemt uzreiz 1.vietu -, nevar napamanīt masīvo Eibela Tesfeisa (25) jeb "The Weeknd" dominanci ietekmīgajā topā. Šīs nedēļas "Billboard TOP 100" ir atrodamas 10 (!!!) "The Weeknd" dziesmas!
Visaugstākajā pozīcijā (2.) atrodas "The Weeknd" dziesma "Can't Feel My Face", kura, visticamāk, turpinātu gorīties topa virsotnē, ja ne tas Bībers... Turpat nākamā pozīcijā (3.) ir vēl viens kanādieša darbs "The Hills". Līdz ar to "The Weeknd" "Billboard" topa 57 gadu garajā vēsturē ir iegājis kā pirmais vīrietis, kura divas dziesmas vienlaicīgi atrodamas topa pirmajā trijniekā (iepriekš tas 2008.gadā bija izdevies Riannai ar dziesmām "Whatever You Like" un "Live Your Life").
Protams, šāds grandiozs rezultāts ir bijis iespējams jaunās "The Weeknd" nupat iznākušās plates "Beauty Behind the Madness" dēļ. Albumā ir 14 dziemas, bet desmit no tām atrodamas pasaules ietekmīgākā mūzikas topa pirmajā simtniekā! Tas ir iespaidīgi. Un, atkal jau, gandrīz vai baisi.
Šis nešaubīgi ir "The Weeknd" gads! Eibels Tesfeiss (25), kurš pieņēmis skatuves vārdu "The Weeknd", šobrīt ir topā. Viņa iedziedātā "Earned It" no jutelīgās filmas "Fifty Shades of Grey" tikai "Spotify" vien ir klausīta vairāk kā ceturtdaļu miljarda reižu. Pavisam nesen jūlijā "The Weeknd" kā pārsteiguma viesis Teilores Sviftas koncertā Ņūdžersijā 83 tūkstošu spiedzošu fanu priekšā nodziedāja savu šobrīd aktuālāko hitu "Cant't Feel My Face", kurš, turklāt, vēl pirms divām nedēļām bija "Billbord Top 100" pašā virsotnē, bet visā šajā pasaulē aktuālāko dziesmu simtniekā šobrīd ir pat trīs "The Weeknd" dziesmas. Ja vēl liekas par maz, "The Weeknd" ir arī jaunākā "Billboard" (5.septembra) numura vāka cilvēks... Ar "The Weeknd" ir aptrakuši daudzi. Stīvijs Vonders savā koncertā Ņujorkas Centrālparkā nesen nodziedāja dažus pantus no "Can't Feel My Face", bet Keitija Perija ir atzinusies, ka "The Weeknd" dziesma "Often" ir viņas mīļākā dziesma mīlējoties.
Vēl pavisam nesen "The Weeknd" mērķis nebūt nebija dominēt popmūzikas topos. Kad pirms dažiem gadiem ierakstu kompānijas "Republic Records" viceprezidents Neits Alberts devās uz Toronto, lai nolīgtu toreiz vēl nevienam nezināmo mākslinieku, kurš uzstājās sava toreizējā trio ietvaros, viņam nekas īsti neizdevās. "Es domāju, nav nekādu iemeslu, kāpēc viņš nevarētu kļūt par lielu popmūzikas balsi," Alberts savas pārdomas uztic žurnālam "Rolling Stone". "Bet viņam [par to] nebija intereses." Tiesa, pēc pusotra gada Albertam izdevās, un "Republic Records" līgumu ar mākslinieku parakstīja. Tā rezultāts bija 2013.gada albums "Kiss Land". Tas nesa vilšanos. Neskatoties uz to, ka tajā kā viesmākslinieks piedalījās arī hiphopa kultūras ikona Dreiks, pasaule plati īsti nepieņēma. ""Kiss Land" nebija tas, ko cilvēki vēlas klausīties radio," "The Weeknd" atzīst tagad. Depresija, nomāktība, pārcelšanās no Toronto uz Losandželosu. Un jauns sākums.
Lielais grūdiens bija "Republic Records" dotā iespēja dziesmu "Earned It" iekļaut filmas "Fifty Shades of Grey" skaņu celiņā. Tālāk sekoja sadabība ar jauno deju mūzikas princesi Arianu Grandi dziesmā "Love Me Harder", kuru producēja zviedru "sintīpopa burvis" Makss Mārtins. Viņš pēc tam pielika roku arī pie "Can't Feel My Face" tapšanas. "The Weeknd" atzīst, ka tieši Mārtinam bijusi galvenā ietekme jaunās plates "Beauty Behind the Madness" tapšanas beigu stadijā. "Tagad es gribu, lai manu mūziku klausās tik daudzi, cik vien iespējams," saka mākslinieks ar dīvaino frizūru, kurš mērķi netapt topos, acīmredzot, ir mainījis. Vēl vairāk - Tesfeisam esot sajūta, ka viņš mainot popkultūru. "Es nezinu, vai esmu pasaules virsotnē. Bet, pilnīgi noteikti, esmu savā virsotnē," atzīst "The Weeknd", labi zinot, ka tieši šobrīd viņš ir ieņēmis abas šīs virsotnes vienlaikus.
Pirms dažiem gadiem Kārlija Reja Džepsena (29), gluži kā no Nekurienes, ieradās ēteru viļņos ar dziesmu "Call Me Maybe", un iekaroja pasaules topus, tai skaitā deviņas nedēļas ieņemot "Billborad Hot 100" troni. Pēkšņi viņas balss skanēja radiostacijās visā pasaulē, un varētu padomāt, ka Džepsenas zvaigzne ir uzlēkusi. Taču viss, kā jau ierasts, nav tik vienkārši.
VISS BĪBERA DĒĻ?
Pirmkārt jau, Džepsena neuzradās no Nekurienes. Viņa ir Kanādas britu Kolumbijas apgabalā dzimusi meitene, kas 2007.gadā vietējā talantu šovā "Canadian Idol" no cīņas par titulu izstājās pašās beigās, paliekot trešajā vietā. Pēc neilgas viesmīles un ielu mūzikantes karjeras, Džepsena ierakstīja savu debijas plati "Tug of War" (2008). Tajā ir ļoti grūti, ja pat ne neiespējami, atpazīt "Call Me Maybe" Džepsenu - tas ir rāmu, folkmūzikas tradīcijās balstītu šūpuļdziesmu apkopojums. Pilnīgs pretstats ir dziedātājas nākamais albums "Kiss" (2012) - ir sajūta, ka šis albums tapis, izmantojot tikai programmējamus sintezatorus. Un tieši no šī albuma nāk "Call Me Maybe".
Kas to zina, kā viss būtu izvērties, ja lipīgo "Call Me Maybe" nebūtu piefiksējis popmūzikas zelta puisēns Džastins Bībers - viņš sajūsmu par dziesmu izrādīja tviterī. Jau pēc neilga laika Džepsena bija parastījusi līgumu ar ierakstu kompāniju "Interscope", bet "Call Me Maybe" kļuvis par pasaules līmeņa hītu. "Man personīgi bija apnicis dzirdēt savu balsi radio," iespējams, nedaudz koķetējot, žurnālam "Billboard" saka Džepsena. "Esmu pārliecināta, ka citiem arī." Par to gan varētu arī šaubīties, ņemot vērā, ka dziesma "Call Me Maybe" līdz šim ir lejupielādēta 7,6 miljons reižu, pēc "Nielsen Music" datiem. Šie paši dati gan parāda arī kādu negatīvāku tendenci - viss albums "Kiss" ir pārdots tikai 292 tūkstošos eksemplāru. Tātad - vai mūsu priekšā stāv kārtējā viena hīta zvaigzne?
DĀVANA, KURU OTRO REIZI SAŅEMT NEVĒLAS
Atbilde uz šo jautājumu Džepsenai aizvien biežāk jānoformulē intervijās pirms viņas gaidāmās jaunās plates "Emotion". Jautājums kļuvis vēl aktuālāks pēc tam, kad gaidāmās plates pirmais singls "I Really Like You", kuras videoversijā Džepsenu "tēlo" Toms Henks, "Billborad" Simtnieka tabulā spējis uzrāpties tikai līdz 39.vietai. Taču izskatās, ka tas vairāk uztrauc vaicātājus, ne pašu Džepsenu vai viņas komandu. ""Call Me Maybe" bija tāda dāvana, bet es nevēlos, lai tas notiek vēlreiz," atzīst pati dziedātāja. Līdzīgās domās ir arī viņas (un Džastina Bībera) producents Skūters Brauns, sakot, ka tādus augstumus, kādus sasniedza "Call Me Maybe", "nav pat plānots sasniegt."
Uz šāda fona pasaule tad nu arī sagaida Džepsenas trešo plati "Emotion", kura iznāks 21.augustā. "I Really Like You" skaidri definē virzienu, kurā turpina iet Džepsena - popmūzikas dievi savu artavu noteikti saņems! Taču vismaz otrais plates singls "Your Type" tāpat arī dod mājienus, ka Džepsenas meklējumi elektronikas virzienā turpinās, liekot saausīties pat, piemēram, skotu "Chvrches" cienītājiem. Šis ir albums emocionāliem cilvēkiem.
Pēc skata kanādietis Šovns Mendezs ir parasts, sešpadsmit gadus vecs puika. Ģērbjās neuzkrītoši, sarunās ir samērā atturīgs. Vārdu sakot, nezinātājs pat nenojaustu, ka viņa priekšā stāv unikāla personība un dažu labu rekordu īpašnieks. Bet viss sākās kādā pavisam parastā 2013.gada nedēļas nogalē, kad tolaik četrpadsmit gadus vecais Mendezs sociālajā videoklipu vietnē "Vine" ievietoja 6 sekundžu (tieši tikai tik garus klipus var ievietot "Vine") filmiņu, kurā viņš izpildīja Džastina Bībera dziesmu "As Long As You Love Me". "Man [tobrīd] bija garlaicīgi un nebija, ko darīt," savu "Vine" aktivitāšu aizsākšanu žurnālā "Billboard" atklāj Mendezs. Un dažādu dziesmu kaverversijas tika pievienotas viena pēc otras. Mendezs kļuva par "Vine" sensāciju. Šodien viņam šajā vietnē ir 3,9 miljoni sekotāju.
Nesnauž arī mūzikas bizness. Apjautis, ka cilvēki šobrīd lielā mērā nedzīvo reālajā dzīvē, bet sociālajos tīklos, tas jaunus talantus meklē arī tur. "Island Records" Mendezā saskatīja ieguldījumus eventuāli atpelnošu perspektīvu, un 2014.gada jūnijā klajā nāca jaunā dziedātāja un komponista debijas singls "Life of the Party". Šovns Mendezs piecpadsmit gadu vecumā kļuva par jaunāko mūziķi, kurš "Billboard" topa simtniekā debitējot ielēcis uzreiz pirmajā divdesmit pieciniekā (augstākā pozīcija tai palika divdesmit ceturtā). Žurnāls "Time" Mendezu nominēja par vienu no 2014.gada pasaules ietekmīgākajiem tīņiem, savukārt Teilore Svifta noalgoja puisi par savas šīs vasaras stadionu tūres "1989" Ziemeļamerikas koncertu iesildītāju! Jāpatur prātā - tas viss sākās ar sešu sekundžu gariem videoklipiņiem...
"Handwritten" ir Mendeza debijas albums. Tas nenāca viegli, jo ierakstu kompānijas pret šādām internetā dzimušām zvaigznēm ir visai piesardzīgas, ja ne skeptiskas. "Ne vienmēr liels sekotāju daudzums nozīmē, ka tie visi arī pirks šo mūziku," saka kāds šo biznesa vidi pārzinošs avots. Un tomēr Mendeza albums ir tapis. Viņa Toma Odela stilā ieturētās popa balādes kādam patiks, kādam ne visai. Bet vislielākā intriga tagad būs šī - vai milzīgais Mendeza virtuālais sekotāju pulks pārvērtīsies arī par reālo, kas būtu gatavs arī kaut ko maksāt? Ja tā, ierakstu kompāniju spietošana sociālajos tīklos tikai pastiprināsies, un uzdrošināšanās riskēt tikai palielināsies. Klausītājiem dzīvi tas sola tikai interesantāku.
"Man atkārās žoklis," savas emocijas žurnālam "Billboard" atklāj kanādiešu mūziķis Tobiass Džesso Jaunākais (29). Emocijas izraisīja kāds ieraksts tviterī, kas par "fantastisku" nodēvēja viņa dziesmu "How Could You Babe?" Šī ieraksta autors bija neviens cits kā slavenā Adele. "Jau kopš savas pirmās intervijas esmu teicis, cik daudz man nozīmē Adeles mūzika," Džesso paskaidro žokļa atkāršanās iemeslu.
"Goon" ir mākslinieka debijas albums, kas sastāv gandrīz tikai no balādēm. Patiesībā skumja plate, jo iemieso sevī Džesso pēdējo gadu pārdzīvojumus - visas tās mīlestību un tuvinieku padarīšanas, un viss pārējais tas bla bla bla, kas parastam klausītājam nemaz nav interesanti. Viņš klausās Džesso mūziku un ik pēc katras dziesmas steidz mainīt pamperus. Sev. Jo kanādiešu mūziķis savās dziesmās ir spējīgs likt klausītājā atslābt pat visdabiskākajiem instinktiem, pie kuriem, saprotams, pieder arī saturēšana. "Tobiass patiesi ir viens no talantīgākajiem [mūziķiem], ko pazīstu," saka Džesso ierakstu izdevniecības "Universal Music Publishing Group" vadītājs Džodijs Gersons, kurš savulaik slavas starmešos iznesis gan Lady Gaga, gan Alīšu Kīzu.
Pats Džesso Jaunākais domā, ka gan klavieru spēlēšana, gan dziedāšana viņam nepadodas diezko labi un pie tā vēl būtu jāpiestrādā. Publika gan tam īsti nepiekrīt, jo Kanādā viņa koncerttūre ir pilnībā izpārdota, un ir skaidrs, ka arī lielie festivāli viens pēc otra centīsies viņu nolīgt. Un, godīgi, cilvēkiem viņš patiks. Un arī par Adeles mīlulīti viņu vēl droši vien sauks ilgi.
"Neej mājās bez manis," sava jaunā albuma "Little Machines" noslēdzošajā dziesmā lūdz kanādiešu elektropopa zvaigznīte Valērija Poksleitnere (27), meitene ar skatuves vārdu "Lights" (kuru, starp citu, viņa ir pieņēmusi arī oficiāli, lai plānāka būtu garoziņa maizītei, ko ienes autortiesības). Kā atzīmē žurnāls "Time", pirms pieciem gadiem, kad pasaule juka prātā Gāgamānijas (no Lēdijas Gāgās) dēļ, Valērija savā dzimtenē klusi un nemanāmi čubinājās, pārējai pasaulei pat nenojaušot par viņas eksistenci. "Ja tu sevi pieskaiti pie ""Lights" kulta" ilggadējiem piekopējiem, sagatavojies pilnībā zaudēt prātu no ["Lights" jaunā albuma] "Little Machines", vēsta uzsaukums faniem "Lights" mājaslapā tagad, 2014.gadā. Un, iespējams, tieši "Little Machines" arī kļūs par "Lights" pirmo lielo starptautisko panākumu, jo divas iepriekšējās viņas studijas plates kaut cik taustāmus panākumus guva tikai dzimtenē Kanādā.
Jāsaka, "Little Machines" ir sievišķīgs albums. Tā tapšanā Valērija ietekmējusies no tādām muzikāli gruntīgām dāmām kā Bjorka, Keita Buša un Petija Smita. Turklāt plates ieraksta laikā viņa zem sirds nēsāja savu pirmdzimto (albuma ieraksts tika pabeigts 2.martā, bet vēl 15.februārī Valērija dāvāja dzīvību meitai). Un tomēr - "Little Machines" der arī skarbajiem vīriem, kas principa pēc neskuj paduses un joprojām neatšķir izlietni no pisuāra. Jo pat skarbu vīru dvēseles stīgas, zinoši sagrābstītas, var paraustīt, liekot (bieži uzspēlēto) skarbumu padarīt gluži nekaitīgu. "Lights" jaunākajai mūzikai šī paraustīšanas māka piemīt - starp citu, elektropopa platēm gluži neraksturīgi. Un tieši tāpēc pretoties Valērijas Poksleitneres aka "Lights" izteiktajam aicinājumam neiet mājās bez viņas, vispār nav nekādas jēgas.
Grupa, kuras nosaukumu sākot rakstīt "Google" meklētājā, pēc "the new porn" pazūd automātiskie tuvāko rezultātu rādītāji (gluži tāpat kā ar visiem citiem pupu un krānu saistībā interpretējamiem vārdiem) - "The New Pornographers" -, augusta nogalē pēc četru gadu pārtraukuma laidusi klajā savu sesto studijas albumu "Brill Bruisers". Tiesa, šajā starpbrīdī pavisam klusi atsevišķi "jaunie pornogrāfiķi" nav bijuši. Piemēram, grupas vokāliste Neko Keisa pērn izdeva pat ļoti labu plati, kuras nosaukuma uzrakstīšanai šeit vajadzētu rezervēt nākamās pusotras teksta rindiņas. Otrs "The New Pornographers" solists, viņš arī ģitārists, Dans Bedžars pa šo starpu paspējis izdot par vairākas plates. Iespējams, arī pārējie nav sēdējuši, rokas, tā teikt zem kules palikuši. Un, lai arī kādās tālēs un kaujās katrs būtu devies, kad pienākums (un ierakstu kompānija) sauc, visiem jābūt uz strīpas kā "The New Pornographers". "Brill Bruisers" varbūt tieši tāpēc izklausās muzikāli aktuālāka plate kā dažas iepriekšējās attiecīgajā laika posmā, piemēram, "Challangers" (2007). Jaunais albums spridzina enerģiju - izmētā tās druskas vismaz divu tuvāko kontinentu attālumā no skanēšanas vietas. Un, ja "The New Pornographers" ir no Kanādas, tad attiecībā uz klausītāju Baltijas jūras krastā, par tiem kontinentiem melots nav.
Pirms diviem gadiem albumā "Old Ideas" kanādiešu mūzikas leģenda Leonards Koens, kam tolaik bija 78 gadi, tik skumji pa pusei dziedāja, pa pusei runāja dziesmas, kurās viņš meklēja "vietas, kurās nejust sāpes un vienam pašam spēt pacelt akmeni", ka ne viens vien, lai arī ar dziļām skumjām sirdī, secināja, ka Meistars ar šo plati atvadās no sava klausītāja. Ir pagājuši divi ar pusi gadu, un Koena kungs šogad 21.septembrī ir nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Un lielāko dāvanu ir sagādājis nevis sev, bet klausītājiem, nākamajā dienā pēc jubilejas izdodot jaunu plati "Popular Problems". Klausītājam jau fakts par jaunu Koena plati vien ir svētki paši par sevi, taču "Popular Problems" atmosfēra un noskaņa, iespējams, ir daudz lielāks iemesls līksmībai. Pat ne līksmībai, drīzāk labsajūtai. Jo Leonards Koens savā jaunajā albumā izklausās pulka žirgtāks kā iepriekšējā "Old Ideas", kas arī bija par iemeslu nelāgajām runām. Optimistisks un dzīvespriecīgs (cik nu šo vārdu var attiecināt uz Koena mūziku) dzīpars caurvij jaunās plates "Popular Problems" 36 minūtes, īpaši liekot sajūsmināties par dziesmu "Did I Ever Love You". Izskatās, ka deju vakars turpinās...
Šis ir Džons Origans ar skatuves vārdu "Diamond Rings" (iepriekš viņš bija nosaucies arī par Timu Brutonu (Edvards Šķērrocis droši vien gājis pie sirds), Kailu Doneliju un Gregu Santillu. Daži mūzikas pazinēji viņu joprojām dēvē par Džonu O. Un tieši šie pazinēji būtu īstie, kas varētu pastāstīt, kā pēdējos gados sešos septiņos Origans ir mainījies. Agrāk pārstāvēto indīpopa skatuvi šis 27 gadus vecais jauneklis nu nomainījis pret glamūrīgu sintīpopa spozmi. Frizūra, gaismas, skatuves iekārtojums - viss kā pienāktos astoņdesmitajos. Origans uzmanību pievērš katram sīkumam. Kāpēc viņš tā dara? Viņš ir perfekcionists ar misijas apziņu.
"Es gribēju darīt kaut ko, kas izsistu no sliedēm ne tikai mani, bet arī publiku," "Diamond Rings" rašanās iemeslus pērn rudenī portālam "Next Magazine" atklāj pats Origans. "Es biju pavadījis visu dzīvi, spēlējot tādu salīdzinoši vienmuļu indīroku. Un man bija sajūta, ka no tā visa jātiek ārā. Es gribēju izteikt sevi veidā, kas pārsniedz mūzikas robežas - ar kaut ko dramatisku un ekstravagantu. Un tā radās "Diamond Rings"." Kad 2010.gadā "Diamond Rings" laida klajā savu debijas albumu "Special Afflections", to vēroja un vērtēja daudzi. Piemēram, "Pitchfork" uzskatīja, ka Origana lielais plus ir tas, ka viņš rada mūziku, kas paredzēta tikai pašpatēriņam, un viņam galvā nenotiek nekāda skaitļošana, kas būs, ja to dzirdēs arī citi.
Ar pērn rudenī klajā nākušo "Diamond Rings" otro plati "Free Dimensional" ir savādāk. Laikam jau pirmais pārsteiguma moments visiem pagaisis, un nu Origana veikums tiek analizēts vēsāku prātu, tomēr noturot piešķirto baļļu skaitu krietni virs vidējā. Tiem, kas ar "Diamond Rings" sastopas pirmo reizi, jābūt gataviem sagaidīt veselu plejādi astoņdesmito gadu zvaigžņu, izteiktākā no kurām ir to gadu spoži mirdzošā (tiešā un pārnestā nozīmē) Rietumvācijas diskogrupa "The Twins". Taču, ja klausītājs būs ausīgs, skarbākos bungu mašīnas ritmos viņš saklausīs arī norvēģu/dāņu kopprojekta "Apoptygma Berzek" albumos dzirdamās analoģijas. Visbeidzot - kur nu mūsdienās bez repa? Arī tas atrodams "Free Dimensional" 41 minūtē, un tas ir labs halicogēns.
Šā gada rudenī, novembra sākumā, mūzikas pasaule atzīmēs kārtējo zīmīgo skaitli - kanādiešu dziesminiecei un māksliniecei Džonijai Mičelai apritēs apaļi septiņdesmit. Protams, šā notikuma gaidās tiek pārizdoti vecie Mičelas albumi, apkopoti "bokss-setos" un papildināti dažādiem papildus labumiem jeb bonusiem. Pirmais apkopojums "The Studio Albums 1968-1979", kurā iekļauti desmit Mičelas karjeras agrīnie albumi, dienasgaismu jau ieraudzījis. Tajā, saprotams, rodams arī leģendārās dziesminieces trešais studijas albums "Ladies of the Canyon", kam garāmejot šajā stāstā iedalīta galvenā loma.
Nācies pat dzirdēt, ka Mičela ir mūsdienu tā sauktās dziesminieku paaudzes viena no galvenajām celmlauzēm. Un ne tikai tās - viņas spēju ietekmēt veselu laikmetu mūzikā neviens neapšauba. No mūsdienu skaļajiem vārdiem savu ietekmēšanos no Mičelas atzinuši daudzi - Keita Buša, "Indigo Girls", Stings, "10,000 Maniacs", Deivids Grejs un neskaitāmi citi. Pati dziesminiece savukārt tik pat neskaitāmas reizes tikusi nominēta dažādām balvām, tai skaitā "Grammy", ko veselas astoņas reizes arī ieguvusi.
"Ladies od the Canyon" iznāca 1970.gadā vēl uz gadu iepriekš norisošā leģendārā Vudstokas festivāla nots (tam arī veltīta albuma dziesma "Woodstock"). Mūzikas kritiķi ir vienisprātis - šis ir Mičelas izteikts "pārejas" albums no muzicēšanas ļoti vienkāršā folkmūzikas stilā uz kaut ko jau nobriedušāku un sarežģītāku. Šajā platē atrodamas arī dažas ļoti labi zināmas Mičelas dziesmas, ko nezinātājs varētu piedēvēt citiem māksliniekiem, jo tās daudzkārt un veiksmīgi pārdziedātas. Uzskatāmākais piemērs dziesma "Big Yellow Taxi" - to vēlāk iekrekšķējis gan Bobs Dilans, gan savu versiju radījusi grupa "Counting Crows", sadarbojoties ar šobrīd kaut kur noziedējušo dziedātāju Vanesu Karltoni. Savukārt albuma tituldziesmu savā versijā iedziedājusi un singla "No More I Love You's" (1986) saucamajā "B pusē" ievietojusi dīva Enija Lenoksa.
Šis bija pirmais Mičelas albums, kas ASV ieguva Platīna diska statusu, to klausās mūsdienās un joprojām no tā mācās. Un, sagaidot nopelniem bagātās dziesminieces jubilāciju, ir vērts parakāties savu vecāku skaņuplašu plauktos vai lenšu apcirkņos un senās vērtības atkal celt gaismā. Un lai arī pēdējo albumu pārdošanas rādītāji mākslinieci droši vien neiedvesmo (2002.gada Mičelas plati "Travelogue" ASV pārdeva tikai 72 000 kopijās), enerģija jauniem radošiem iekarojumiem lai vairojas no daudzo cienītāju un apbrīnotāju labajām domām, kas ne sauktas, ne aicinātas ir klāt ik reizi, kad atskan Mičelas mierpilnā balss un mūzika, kas garu atsvabina un ļauj tam pacelties virs zemes, pat ja ķermenis pie tās piekalts smagām važām.
Tā īsti nesekojot līdzi mūsu lokālajam dziesmu šovam "Gaudojošās ģimenes", grūti apgalvot, vai arī mūsu zemītē ir kāda ģimene, kas līdzinātos Veinraitu famīlijai no Kanādas un ASV, kur nu katrs no viņiem mitinās. Tajā mūsu izrādē, šķiet, bija ciltis, kas uzstājās tautas tērpos, jaunākiem to locekļiem tikai šova ieraksta laikā pirmo reizi vispār ieraugot citus cilvēkus. Pieļaujams pat, ka dažām ģimenēm pirms uzstāšanās bijis ass konflikts ar pārraides producentiem, jo netika dota atļauja pakaļvokālu piedziedāt pāris kleitās sapucētām cūkām un āzim skaistā cilindra cepurē. Kā vienīgā Veinraitu "līdzību" ģimene prātā nāk mūsu Reiniki, un šī patiesi ir pirmā reize, kad, pieminot kaut ko, kas saistīts ar Laurīti, tam nav nekāda sakara ar ironiju. Protams, mērogi gan ir citi. Veinraitu ciltstēvs Laudons Veinraits mūzikas mīlestību ieaudzinājis visos savos bērnos, kas viņam trīs - Rufuss, Lūsija un Marta. Nepieminēt nedrīkst arī viņu māti dziedātāju Keitu Makgeriglu. Par abiem vīriešu kārtas Veinraitiem jau runāts, nu pienākusi kārta sieviešu galam un konkrēti Martai.
Droši vien nav īpaši daudz iespējamo dzīves ceļu izvēļu, uzaugot šādā muzikālā ģimenē - kāre uz šo skaistāko no baudām tiek iebarota kopā ar mātes pienu un droši vien palielo plašu kolekciju, un visu apkārt notiekošo mājās un aiz tās sienām, kur abi vecāki bez kompleksiem un slēpšanās ļaujas šai neārstējamai ligai - mūzikas mīlestībai. Marta Veinraita, dzīvojot šajā mūzikas apņemtajā pasaulē, pati tai gatava bija jau 20 gadu vecumā, klajā laižot savu debijas kaseti "Ground Floor". Pabeidzot drāmas kursu Konkordijas Universitātē Monreālā (Kanāda), Veinraita pārcēlās uz Ņujorku (ASV), kur tad arī uzziedēja visā savā dziedātājas un komponistes skaistākajā ziedā.
Pagājušā gada rudens pilnbriedā Veinraita laida klajā savu trešo (atkarībā, kuru no viņas albumiem skaita par debiju) plati "Come Home to Mama", kas tapa ierakstīta Džona Lenona puikas Šona mājas ierakstu studijā Ņujorkā. Vecais Veinraits, kura balss pārveidošanas talanti ļautu viņam vienam pašam ierunāt visus "Simpsonu" varoņus, protams, atšķiras - nu, tur ir manāmāks briedums un jā - varbūt arī nedaudz vecišķuma. Bet brālis Rufuss un māsa Marta - viņi gan abi visnotaļ salīdzināmi. Tiesa, varbūt Rufuss pērn vairāk uzmanību piesaistīja, salaulājoties ar savu draugu, kam civilizētā pasaulē gan nepievērš tādu šausmu pārņemtu un nosodošu skatu kā mūsu tumsonīgajā zemē, kurā kāzu viesi šādam pārim noteikti dāvanā nestu piekakātus "RIMI" maisiņus.
Savukārt Marta, kas dzīvo, šķiet, laimīgā laulībā ar savu producentu Bredu Albetu un audzina dēlēnu ar zīmīgo vārdu Erceņģelis (Arcangelo), uzmanības centrā šobrīd ir tieši ar mūziku. "Come Home to Mama" ir albums par sirdslietām un attiecībām. Ja pieņem, ka albuma dziesmas ir pašas Veinraitas pieredze un domas, nākas secināt, ka viņa dzīvē ir visnotaļ, teiksim tā, neķītrs un kacinošs (kam nav nekāda sakara ar kakām) radījums. Savos tekstos ("Can You Believe It") viņa mīlestības objektam gan atzīstas fiziskas tuvības patikā, gan "uzbūvē sūdu pilnu kuģi un vērš to pret tevi." Domājams, tam Albetam vieglas dienas neredzēt... Īpaša ir dziesma "Proserpina". Tā ir Martas mātes Makgeriglas pēdējā komponētā dziesma, pirms viņa 2009.gada nogalē mira no vēža. "Proserpina" arī uzskatāmi "izkrīt" no pārējā albuma - pat nezinot šīs dziesmas tapšanas detaļas, tā no pārējās plates atšķiras tīri sajūtās. Tā ir vairāk himna, ne dziesma. Bet viss albums ar zīmīgo nosaukumu "Come Home to Mama" ir patiešām labi pavadīta laika sabiedrotais - lai arī cik ilgu šo laiku katrs izvēlas. Noklausīties to var šeit.
Mūzikas katalogā, ko pāršķirstu reizi nedēļā, lai apskatītu jaunākās plates, nekad nebiju pievērsis uzmanību žanram, kas tajā definēts kā "Progressive". Nu tas skaidrs, ka cilvēkam, kura gaume vairāk sliecas uz regresa pusi, šādā mūzikā deguns nav jābāž. Tomēr reizi nenocietos un savu no spalvainajām nāsīm sastāvošo degunu šajā folderī tomēr iebāzu. Pirmais, kas nāca ceļā, bija kādas vokāli instrumentālās apvienības "Hess" albums "Living in Yesterday". Labi, klausīšos šos. Un sagatavojies tam, ko mūsdienās mēdz dēvēt par "progresīvu mūziku", vienu pirkstu turēju uz "Off" pogas, lai pie pirmā akorda, kas manu jau tā novārdzināto nervu sistēmu gluži vienkārši sagrautu, izdarītu izslēgšanas klikšķi. Un tā tas pirksts palika gaisā karājamies veselas 37 minūtes. Tieši tik, cik ilgst šī plate.
Kas tad, izrādās, ir "Progressive"? Melodisks roks labākajās "Def Leppard" tradīcijās! Bet, ja "Def Leppard" ir progresīva mūzika, tad es esmu slikti kopta ziloņa paduse. "Hess", kā nu ir nācies secināt, - ir mierīga, melodiska un, šķiet, ļoti pazīstama mūzika, kuras ziedu laiku bija astoņdesmito beigas, deviņdesmito sākums. Iespējams, grupas dalībniekiem joprojām ir tam laikam tik pierastās lauvu krēpes?... Par dalībniekiem. Galvenais tur ir Harijs Hess, kurš reiz bija grupas "Harem Scarem" vokālists. Neesmu šīs apvienības daiļrades pārzinātājs, bet pēc "Living in Yesterday" apskatiem dažādās vietnēs var secināt, ka Hesa šis otrais, varētu tā teikt, soloalbums ir kaut kas ļoti līdzīgs, cik noprotams, leģendārās grupas "Harem Scarem" skanējumam un garam.
"Hess" patiesi ir ļoti labs ceļabiedrs ikdienas gaitās un svētkos tiem, kam patīk, piemēram, "Sunrise Avenue", "Lifehouse", "3 Doors Down", pat "Foo Fighters". Hesa plate "Living in Yeterday" ar savu nosaukumu ir trāpījusi tieši desmitniekā - tā ir dzīvošana vakardienā, vakardienas emociju atsvaidzināšana, ļaušana kaut uz mirkli katram atgriezties kādā pagātnes punktā, kurā simtiem reižu bijusi vēlme pabūt atkal. Taisnības labad gan jābilst, ka dziesma "Living in Yesterday" sākas ar vārdiem "Vairs nekādas dzīvošanas pagātnē." Bet tiem, kam angļu valoda aprobežojas ar frāzēm, kas pienāk mēstulēs, piemēram, "lick mai pusī" vai "enlārdž jour penis" kā man, tas lielu lomu nespēlē. Piemēram, "Falling Down" kļuva par manu mīļāko šīs plates dziesmu - braucu mašīnā, klausījos to un raudāju...
Bet pietiek svešu emociju, katram jāizdzīvo savas. Tāpēc droši liekam "Living in Yesterday" savos atskaņotājos, aipados, aipodos un citos aikāsāpos un sākam ceļojumu pagātnē. Citam tālākā, citam tuvākā, dažam pat varbūt nākotnē. Tikpat dažādi, cik katrs esam, skanēs arī "Hess" plate. Noklausīties to var šeit.
Nedrīkst, bet ļoti gribās! Katru dienu ikvienam cilvēkam nākas saskarties ar šo dilemmu, parasti uzvarot "ļoti gribās". Arī es ignorēju "nedrīkst!", jo, izdzirdot kanādiešus "The Deep Dark Woods" man ļoti gribējās - nē, nu patiesībā tas nāca pavisam pašsaprotami - iegrimt teju "Latvijas Radio 2" repertuāram līdzīgā mūzikā. Vārdu sakot, šlāgerī. Kantrī, lai dies' nogrābstās! Bet padarīt sev neko nevar - "The Deep Dark Woods" pagājušā gada plate "The Place I Left Behind" izsauc pārāk daudz atmiņu. Nez kāpēc, klausoties šo albumu, atmiņā pazib pamatskolas gadi, bet tie saulainākie momenti - pirmie klasesbiedrenei paceltie brunči, dežūra skolas virtuvē, kuras laikā kompotā varēja iespļaut visiem pāridarītājiem. Vai tomēr tās ir halucinācijas? Par nākotni veco ļaužu pansionātā, kurā vienīgais, kas vīriešu nodaļā stāv, ir viņu nūjas un kruķi. Grūti saprast, kura atbilde ir pareizā.
"The Deep Dark Woods" debijas plati izdeva 2009.gadā. Tā saucās "Winter Hours" un dzimtenē lepojās ar lielu piekrišanu. Tomēr būtu negodīgi Raienu Boltu un pārējos četrus kolēģus kaut kā noniecināt, mēģinot viņus salīdzināt ar augstākminētās radiostacijas repertuāru. Šis ir tāpat kā ar jebkuru mūzikas žanru - katrā no tām ir pērles. Pat daži R'n'B un repa pļurkšķi ir klausāmi gardām ausīm. "The Deep Dark Woods" ir patiesi laba šlāgermūzika. Ballītēs, kuru publikas vidējais intelekta līmenis ir mazliet virs "Huļiš bļoda netīra" latiņas, šis kanādiešu kvintets ir ideālākais ansamblis. It kā vienkāršas dziesmas, citējot mūzikas žurnālu "Uncut", "brīnišķīgi nospēlētas un klasiski strukturētas", un laikam tieši tāpēc pēc brītiņa ir jākļūst uzmanīgam. Pārēsties brīnumgardu un saldu zapti nozīmē vēdersāpes un varbūt caureju. Savukārt pārmērīgi iegrimstot "The Deep Dark Woods", sākas nekontrolēta vēlme tādā pašā garā turpināt. Pirms es attapos, biju jau nokļuvis pie Rona Seksmita...
Astoņpadsmit mēnešu laikā Timminu ģimenes ansamblis "Cowboy Junkies" ir izdevis četras plates. Visas apvienotas ciklā "Nomad Series", un pēdējā - "The Wilderness" - ir nosacīti pavisam svaiga. Šo četru albumu tapšanai iemesli vai iedvesmas bija dažādas. Cikla pirmā sērija "Renmin Park" tapa, iespaidojoties no grupas ceļojuma pa Ķīnu, savukārt otrā - "Demons" - bija veltījums pāragri mūžībā aizgājušā Timminu drauga Vika Česnata piemiņai. Šķiet, ceturtā sērija plates "The Wilderness" izskatā noslēdz šo ciklu, gluži kā zem svītras saskaitot visas iepriekšējo albumu emocijas vienā summā.
Ir skaidrs, ka šis "Nomad Series" cikls ir ar dziļu emocionālu vēstījumu. Katrs albums satur tādu pārdomu koncentrātu, ka dažbrīd labāk plati izslēgt, iziet paelpot svaigu gaisu un tad no jauna krist tajā atpakaļ. "The Wilderness" ir spēcīgs albums, taču, subjektīvi, vispārākā sērija bija "Demons". Varbūt tāpēc, ka tajā bija virkne dziesmu ("Wrong Piano", "See You Around"), kas pretendē uz radiostaciju hītu statusu, tāpēc labāk turas atmiņā. "The Wilderness" nekā tāda nav. Tajā ir desmit ļoti izsvērti stāsti, katrā no kuriem jaušams to autora (Maikla Timmina) ļoti skrupulozais, teju ar juveliera precizitāti darītais darbs, kura rezultāts ir dziesmas, kas katra pati par sevi ir veselas grāmatas vērta.
"Nomad Series" vajag klausīties. Vienu vai visas četras plates - viss vienalga! Galvenais ir uztvert to neredzamo diegu, ar kuru Timmini burtiski sašuj rētas, kuras cilvēkos atstāj bailes, nedrošība, ļaunums un viss cits, kas kā pātaga vago katra dvēseli ik mīļu dienu.
Bieži mūzikas aprakstīšanai izmantoju vārdu "psihedēlija"; par tādu parasti dēvēju mūziku, kas it kā lidinās pa gaisu; kas liek klausītājam justies kaut kā nereāli. Šodien beidzot izdomāju paskatīties vārdnīcā, ko tad patiesībā šis vārds nozīmē. Un, izrādās, mana sievišķā intuīcija nebija vīlusi - psihedēlija ir cilvēku, kuri lieto apreibinošas vielas (bet ne alu, šņabi, vīnu), subkultūras veids. Arī mākslas un mūzikas paveids, kas rodas, izmantojot izmainīto apziņu. Vārdu sakot, "narkašu" disko!
Trīsdesmit trīs gadus vecajam kanādiešu dziedātājam un komponistam Patrikam Vatsonam ar izmainīto apziņu, domājams, sakara maz. Kaut arī klāt neesmu stāvējis un galvu ķīlā vai durvīs par šo likt gatavs nebūtu. Taču tieši viņa mūzika bija iemesls rakāties nezināmo vārdu enciklopēdijā. Vatsona pavasarī iznākusī plate "Adventures in Your Own Backyard" ir 52 minūšu stāsts, kurš pēc savas noskaņas aizved gan miglainā purvā, kur slavenais Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona (cik zīmīgi!) baskervilu suns piekopj netiklas darbības ar ikvienu nomaldījušos brūkleņu lasītāju, gan ar ētera garaiņiem pārpildītā telpā kādā primārās veselības aprūpes iestādē, kurā ginekologam ir ziloņa snuķis, un ar to viņš nepielūdzami grib pārbaudīt "gineku" katram, pat, ja daba iedalījusi vīrišķo dzimumu ar visu no tā atkarājošo... Sasodīts! Jau atkal sākas! Vārdu sakot, man ir vienaldzīgas jūsu šeit piezemētās problēmas un eksistence, man ir jaunā Patrika Vatsona plate! Vienkārši, kad iesiet prom, izslēdziet gaismu un netraucējiet mani! Un jā - dodiet šurp to snuķi!
P.S. Šādi man gadās pirmo reizi! Izrādās, šo plati jau biju apskatījis vairākus mēnešus agrāk. Un bija interesanti pārlasīt toreizējās domas un tagadējās. Tās ir gandrīz identiskas! Un ar šo Vatsons pierāda, ka viņa mūzika, katru reizi klausoties, nes jaunas vēsmas. Kā gan citādi es būtu aizmirsis, ka šī plate jau reiz ir apskatīta?! :) Un jā, vēl Vatsons uzbudina - vēl nevienā savā stāstiņā neesmu izmantojis tik daudz teikumus ar izsaukuma zīmēm galā! Ārprāts, esmu tā uzbudināts, ka tūlīt būs jālec āliņģī pašapmierināties!...
"Tas viss sākās, kad mēs ar Džimu satikāmies un runājāmies par mūziku, un viņš sāka man sūtīt tos 30 sekunžu sintezatora ritma paraudziņus, ko bija izdabūjis no sava laptopa," atmiņās par grupas "Fevers" aizsākumiem un pirmajiem "profesionālajiem" kontaktiem ar Džimu Hopkinu dalās Kolins Makdugals. "Tā pat nebija mūzika, kuru es pārāk daudz klausītos, bet es padomāju: "Ou! Tas patiešām ir interesanti!"" "Pirmajos ierakstos, ko mēs ar Džimu veicām, jūs dzirdētu manas vokālās partijas - vienu sekciju parastā balsī, vienu tajā briesmīgajā falsetā," ar smaidu sejā laikrakstam "Ottawa XPress" stāstu turpina Makdugals. Viņš atzīst, ka apzināti necentās izklausīties pēc sievietes, taču falseta skanējums viņam patika, un tajā pašā intervijā viņš ir vaļsirdīgs - grupa "Fevers" diez vai būtu izdarījusi to, ko ir jau paveikusi, ja viņiem nebūtu pievienojusies Sāra Bredlija.
"Tā ir tiesa - pēdējo puzles gabaliņu [grupas "Fevers" attēlā] mēs ieguvām pirms gada, kad satikām Sāru Bredliju," Makdugalam piekrīt Hopkins. "Kad mēs rakstījām dziesmas, Kolinan visu laiku bija ideja par sieviešu vokālu - solo vai kopā ar viņu. Kad mēs pirmo reizi satikām Sāru, viņa vienkārši brīvā stilā piedziedāja mūsu mūzikai, un tas strādāja perfekti! Mēs esam patiesi priecīgi, ka viņa ir mūsu grupā. Viņa bija šis iztrūkstošais puzles gabaliņš"
Kanādas pilsētā Otavā bāzētais kvintets "Fevers" pagājušā gada nogalē izdeva savu debijas singlplati "Passion Is Dead". Viņu mūzika tiek raksturota kā indī un elektroniskās mūzikas sajukums. Var piekrist Makdugalam, ka Hopkina radītie virtuālie bungu ritmi ir, laikam jau, galvenā šīs mūzikas maģija. Kaut gan bez Makdugala un Bredlijas saskanīgā vokāla, iespējams, šī burvība nebūtu tik taustāma. Albuma septiņas dziesmas, ko, starp citu, iespējams bez maksas lejupielādēt šeit, liek aizdomāties, cik gan tuvu un brīžiem jau neatšķirami mūsdienās ir saplūduši dažādie mūzikas stili! Gadus desmit atpakaļ no šādas grupas "Fevers" sanāktu vismaz divi trīs atsevišķi projekti, katrs no kuriem darbotos savā žanrā - viens indī mūzikā, otrs disko, trešais - elektroniskās mūzikas pasaulē. Optimizācija - tā vienā vārdā var nosaukt "Fevers". Un - viņi ir labi!
Gribējās jau sasist plaukstiņas un sajūsmā noelsties, izbrīnā vaicājot: "Kas ir šis Adeles un Meisijas Grejas krustojums?!" Taču bildes šo jautājumu liek pārjautāt savādāk: "Kas ir šī melnādainā Adeles un Meisjas Grejas krustojuma versija?!" Un tas būtu tuvāk patiesībai, jo Al Spx (pat necentīšos latviskot), lai arī ir kanādiešu izcelsmes, pēc Aļaskas baltajiem lāčiem neizskatās. Ela, kuras skatuves vārds ir "Cold Specks" ("Aukstie plankumi" laikam sanāk tulkojot), ir aptuveni divdesmit ar kapeikām gadu veca afroamerikāņu izcelsmes meitene, kas šobrīd mitinās Londonā un dzied tā, ka dažam labam stāvus ceļas viss primārais apmatojums - labā nozīmē.
"I Predict A Graceful Expulsion" ir šīs mazās, jaukās dāmas debijas albums, kas dienasgaismu ieraudzīja šīs vasaras sākumā. Interesanta plate! Tās popmūzikas sajaukums ar teju garāžroka caurvijošajiem piesitieniem pēc pirmās noklausīšanās beigām tā arī nedod atbildi uz jautājumu: "Kas, pie velna, tas bija?!" Pati viņa savu muzicēšanas stilu apzīmējusi kā "amerikāņu gospeļu mūzikas sajaukumu ar gotiskām ietekmēm". Katrā ziņā albums ir tāds pievelkoši tumšs; tajā nav izteiktu popmūzikas hītu, turklāt - albums ir tik "lēni pielecošs", ka to var klausīties un klausīties, tā arī neuztverot visu, ko Spx jaunkundze vēlas pateikt. Bet vienā vārdā - interesants!
"Tās ir dziesmas, ko mēs visi zinām jau no bērnudārza, taču "Crazy Horse" tās ir pārveidojusi, un tagad tās pieder mums," bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, runājot par savu jaunāko plati "Americana", saka kanādiešu leģendārais roķeris Nīls Jangs. To, ka viņš patiesi ir leģendārs, apliecina fakts, ka "Americana" ir Janga trīsdesmit ceturtais (!!!) studijas albums (tiesa, šajā skaitā iekļauti visi Janga projekti), taču mūzikas prese un fani to gaidīja gluži kā kāda jauna, daudzsološa dziesminieka debijas albumu. Un kā nu ne - "Americana", kā jau priekšā saka pats plates nosaukums, ir amerikāņiem vēsturiski nozīmīgu dziesmu apkopojums Janga versijā. Un, jāatzīst, pat pie šobrīd - gan mazliet noplukušās, bet tomēr - valdošās vispārējās antiamerikāniskās noskaņas šī albuma radītais estētiskais baudījums ir visnotaļ ievērojams.
"Americana" ir sava veida audiogrāmata Amerikas vēsturē - mazāk gan valsts politiski ekonomiskā ziņā, vairāk mūzikas. Katrai plates dziesmai Jangs ir devis klāt arī nelielu stāstiņu. Piemēram, par "Oh Susannah" teikts: "Šo dziesmu, ko sarakstījis Stīvens Fosters, pirmo reizi izpildīja 1847.gada 11.septembrī. "Americana" versijā tā ir aranžēta ar Tima Rouza jauno melodiju, kuru viņš kopā ar grupu "The Big Three" izpildīja 1963.gadā, bet atjaunotā versijā ar "Tim Rose and the Thorns" - 1964.gadā. Šī grupa aranžēja daudzas folka dziesmas, padarot tās par rokenrola dziesmām, un nosauca to par folkroku. Tims Rouzs bija folkroka pionieris. Liela daļa "Americana" ir balstīta uz šo ideju." Tādā veidā iespējams uzzināt nevienu vien interesantu mūzikas vēstures faktu. Vai arī to, kādos apstākļos radusies viena vai otra katram amerikānim labi zināma dziesma. Piemēram, par "Get A Job" varam izlasīt sekojošu stāstu: "Dziesma par vīru, kurš nav spējis atrast darbu un kuru viņa sieva uzskata par sliņķi un meli. "Get A Job" ir iekļauta [albumā] "Americana", jo tā ir ģeniāla folka dziesma ar patiesu raksturojumu. Šo dziesmu sarakstījis Ričards Luiss no "The Silhouettes", kaut arī atorība tiek dalīta uz visu grupu, jo pārējie [grupas "The Silhouettes"] dalībnieki veica vokālo aranžēšanu. Dziesma "The Silhouettes" izpildījumā tika ierakstīta 1957.gadā. "Americana" versija seko oriģinālajam aranžējumam."
Kas jaunajā Nīla Janga platē patīk cilvēkam, kurš nav tuvos draugos ar tradicionālo amerikāņu kantrī un salkano emocionālo piesitienu it visās lietās, kurās parādās amerikāņu zvaigžņotais karogs un vārdi "brīvība", "vienlīdzība" un "makdonalds"? Tieši "Crazy Horse" muzikālās interpretācijas dziesmām, kuras pierasts dzirdēt kā gaudas kāda baptistu saieta nama veco sievu kora izpildījumā. Nu, piemēram, dziesma "God Save The Queen" - no garlaicīgas, miegu uzdzenošas, daudz par garu sakomponētas balādes Jangs ar "ķertajiem zirgiem" ir radījis ko līdzīgu svinīgam Ziemassvētku korālim, ko var spēlēt bērnudārzā uzveduma "Riekstkodis" laikā, kad pa zāli vienotā ierindā soļo ļaunā peļu ķēniņa (nē, tur laikam bija žurkas) tikpat nelietīgie kareivji sārtās uniformās.
Skaidrs, ka Nīla Janga fani šī albuma dēļ jau ir paspējuši vairākas reizes sajūsmā noģībt, tad atģisties un atkal noģībt (tiesa, baigi aizrauties nevajag, jo pavisam drīz, oktobrī, gaidāms Janga un "Crazy Horse" oriģinālo dziesmu jauns albums "Psychedelic Pill"), taču arī parastam, vidusmēra rokenrola cienītājam šī plate sagādās ne mazumu patīkamu brīžu. Īpašs solās būt atklāsmes moments, kad top skaidrs, ka veco jeņķu mūziku ir iespējams "iepakot" tā, lai tā ir patiesi baudāma (mazliet jau šajā žanrā gan paspējis padarboties arī Brūss Springstīns). Ņemot vērā patīkamo pārsteigumu, kā arī faktu, ka ar Nīlu Jangu tā intīmāk (klausoties viņa plates) esmu pazīstams tikai neilgu laiku (bet jau varētu būt Janga lokālā fanu kluba vismaz preses sekretāra trešais vietnieks), es šo plati novērtēju ar augstāko atzīmi - patiesībā vairs nav daudz tādu vecā kaluma mūziķu, kuru mūsdienās ierakstītos albumus klausoties, prātā ienāk doma: "Vo, šis beidzot ir kārtīgs vecais, labais roks!" Jangs ar saviem "trakajiem zirgiem" tāds ir.
Own_Backyard-COVER.jpg)
