Mūzikas stāsti: jūnijs 2012

sestdiena, 2012. gada 30. jūnijs

"Mike & The Mechanics" - "The Road" (2011, albuma apskats)

Jā, jā, jau dzirdu balsis daudzgalvainajā auditorijā, kas ar šausmu putām uz lūpām sauc, ka šie nav nekādi "Mike & The Mechanics", jo no tiem "mehāniķiem", kas bija "īstie", šajos palicis gaužām maz. Piekrītu. Taču Maiks Razerfords, kam "mehāniķi" bija neliela blakusnodarbe pamatdarbam grupā "Genesis", joprojām ir šajā apvienībā, kam pamatu zem kājām izsita vokālista Pola Janga nāve 2000.gadā.

"Mike & The Mechanics" ziedu laiku - astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā - zīmogs bija abi vokālisti: divi Poli - Jangs un Karaks. Ja pirmajam sirdij tuvākas allaž bija balāžu un popa stila dziesmas, tad otrajam vairāk tika kas smagāks un enerģiskāks. Laikam šajā duelī tā īsti uzvaru neguva neviens, jo mēs zinām gana daudzveidīgu "mehāniķu" repertuāru - no gaisīgi himniskās "The Living Years" līdz jestrajiem gabaliem "Over My Shoulder" un "All I Need Is A Miracle". Pēdējais albums, par kuru nevienam nebija šaubu, ka tie ir "Mike & The Mechanics", bija 1999.gada plate, kas nosaukta grupas vārdā, - tā bija pēdējā, kuras ierakstā piedalījās Pols Jangs. Viss, kas ir noticis pēc tam... Līdz 2004.gadam, kamēr grupā vēl dziedāja Karaks (2004.gada plate "Rewired" nebūt nav zemē metama!), tie turpināja būt "Mike & The Mechanics", un visi to tā uztvēra. Ja paskatās vēl tālākā vēsturē, 1996.gadā, kad grupu pameta divi tās dalībnieki un producents-komponists, Razerfords bija tas, kurš izlēma, ka "mehāniķiem" jākļūst par trio - viņš, Jangs un Karaks. Kad pēc plates "Rewired" iznākšanas Karaks "Mike & The Mechanics" pameta, tad - kas no trio, kuru viens ir pametis, aizejot mūžībā, bet otrs - brīvprātīgi, vairs paliek pāri? Viens pats Razerfords! Tāpēc tapa skaidrs, ka īstie "mehāniķi" ir beigušies...

2009.gada nogalē, kad Razerfordu uzņēma Rokenrola slavas zālē, viņš mūzikas žurnālam "Rolling Stone" atzina, ka "patiesībā es rakstu jaunu 'Mike & The Mechanics" albumu. (..) Es strādāju ar dažiem komponistiem, un mums grupā ir dažas jaunas sejas. Dažas solo lietas dara arī Pols Karaks (tiesa, albuma oficiālajā informācijā viņa vārds nekur neparādās, pat pateicību sadaļā - aut.), taču mums ir jauns puisis vārdā Endrjū Roučfords - tāds vairāk R'n'B stila dziedātājs. Tas ir nedaudz savādāk, bet, šķiet, ["Mike & The Mechanics"] dvēsele ir tur joprojām."

Un par to Razerfords nemelo nemaz! Nav jābaidās, ka "The Road" iekļūs kādā no tiem "nežēlīgi burvīgajiem" R'n'B albumu topiem vai apskatiem - "Mike & The Mechanics - 2" turpina sava priekšgājēja labākās tradīcijas: melodiskas popdziesmas, kas papildinātas ar "mehāniķiem" tik iecienītiem bērnu koru treļļiem ("Heaven Doesn't Care"). Arī Roučforda balss ir "iestatīta" maksimāli tuvu Karaka un Janga diapazonam ("Walking On Water"), bet, protams, fanātiskākiem "Mike & The Mechanics" faniem šis viss varētu likties kas līdzīgs balagānam. Neizvēlīgākam melodiskā popa klausītājam gan šī plate noteikti patiks - viņiem nebūs svarīgi, kas dzied, kā sauc grupu, kurš kur aizgājis, kurš atnācis. Viņam vajag vienkārši labu mūziku. Un to nu "Mike & The Mechanics" albums "The Road" piedāvā gan.

Albuma vērtējums: 6/10

Iegādājies "Mike & The Mechanics" albumu legāli!
Klausies "Mike & The Mechanics" mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

piektdiena, 2012. gada 29. jūnijs

"Neon Trees" - "Everybody Talks" (video), "Picture Show" (2012, pilns albums)

Amerikāņus "Neon Trees" varētu uzskatīt par savu tautiešu "Scissor Sisters" labāko tradīciju turpinātājiem mūzikā. Tiesa, to nevar teikt par "šķēru māsu" jaunāko plati "Magic Hour", kas liekas tik komerciāli saķeckāta, ka "Neon Trees" tomēr tradīcijām pieturas daudz konsekventāk par saviem priekštečiem. Patiesībā Tailera Glena un Krisa Alena dibinātā "dejroka" apvienība, kas nu, papildinoties ar Brandenu Kembelu un Eleinu Bredliju, kļuvusi par kvartetu, kā Minhauzens, izšauts no lielgabala, uzlidoja augstu gaisā vienā mirklī. Tas notika kādā nelielā Lasvegasas mūzikas klubiņā, kurā "Neon Trees" tovakar spēlēja. Un tieši tovakar turpat bija ieklīdis Ronijs Vanuci Juniors, amerikāņu grandu "The Killers" bundzinieks. Rezultātā 2008.gada "The Killers" Ziemeļamerikas tūri iesildīja... "Neon Trees".

Bet Vanuci ir lāga zēns, un viņš arī palīdzēja četrotnei noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju "Mercury Records", kuras paspārnē 2010.gadā klajā nāca "Neon Trees" debijas albums "Habits". Toreiz, izdzirdot dziesmu "Animal", pasaule sajuka prātā. Šogad pavasarī kvartets centās panākumus atkārtot, izdodot otro albumu "Picture Show". Vai viņiem tas izdosies? Nāāā! Diemžēl pirmais albuma singls "Everybody Talks" pat dzimtenē neuzkāpa augstāk par septīto vietu, turpretī "Animal" savulaik uzlidoja pašā singlu topa virsotnē. Vai tas nozīmē, ka albums ir štrunts? Nebūt nē! Tieši otrādi - "Neon Trees" ir kļuvuši pieredzes bagātāki, mūzikā noslīpētāki (kas gan kādam "atskabargainākas" mūzikas mīlim varētu arī nepatikt). To, ka "Picture Show" nesatur kādu ļoti izteiktu vilcējdziesmu, liecina singlu topu rezultāti, turpretī albums kopumā tabulās ticis novērtēts daudzkārt augstāk kā debija.

Šķiet, rudenī pie mums koncertēs "Scissor Sisters". Droši vien "Neon Trees" viņus neiesildīs. Un tas ir tikai loģiski, jo, iespējams, iesildītājiem vajadzētu būt tiem pirmajiem, kamēr otrie plūktu koncerta galvenos laurus. Paņem savu "Picture Show" plati un dodies vasarā!

Papildus resursi:
"Neon Trees" mājaslapa
"Neon Trees" profils portālā "Facebook"
"Neon Trees" profils portālā "Myspace"
Iegādājies "Neon Trees" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Neon Trees" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

No arhīviem: "Elbow" - "Cast Of Thousands" (2003, pilns albums)

Ja es būtu sieviete, neviens, izlasot šī raksta virsrakstu, nebrīnītos, - kādā sakarā tagad, deviņus gadus pēc iznākšanas, būtu kaut kā īpaši jāatzīmē vai vēlreiz uzmanīgi jāklausās kāds albums? Kur ir loģika? Taču es neesmu sieviete, un labi, ka tā, - es būtu ārkārtīgi neglīta sieviete, kas, nevarot atrast piemērotu vīru, turētu četrpadsmit kaķus, no kuriem vismaz pusi pati būtu ieguvusi, sapārojot, skunksu ar kāmīti. Tāpēc ir labi, ka, vismaz pēc papīriem, skaitos vecis, kaut arī, jāatzīst, diezgan tuvs kārtīgam cūkuģīmim. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz par it kā neloģisko izvēli - izgaismot britu "Elbow" 2003.gada plati "Cast Of Thousands".

Galīgi neloģiska šī izvēle tomēr nav. Šā gada pavasarī "Elbow" "deluxe" versijā pārizdeva šo plati, tāpat kā iepriekš bija izdarījusies ar debijas albumu "Asleep In The Back" (2001) un pēc tam ar trešo plati "Leaders Of The Free World" (2005). Neloģismu virkni turpinām, izceļot "Elbow" otro albumu? Kāpēc ne debijas plati? Kāpēc ne trešo? Tieši tāpēc, ka "Cast Of Thousands" ir pēdējais "Elbow" "ne-stadionu" albums. Tas pēc noskaņām vairāk atgādina tādu mierīgu privātu ballīti, kurā sapulcējušies īsteni mūzikas gardēži.

Pirms gada šeit aplūkojām lielisko "Elbow" toreiz nesen iznākušo plati "Build A Rocket Boys", tās gluži sektantisko spēju pakļaut prātus un sirdis neizskaidrojamā veidā, taču uz to brīdi "Elbow" jau bija kļuvusi par masu produkciju. Nupat prese ziņoja, ka aizsaulē aizgājis pasaulē pēdējais milzu bruņurupucis Vientuļais Džordžs - lai arī kā viņš centās, visi mēģinājumi radīt pēcnācējus bija neveiksmīgi, un Džordžs nospļāvās uz visām bruņurupuču mātītēm, savu dzīvi beidzot kā vientuļnieks ar augsti paceltu galvu. Lūk, ar "Elbow" ir tieši tāpat - lai arī "Build A Rocket Boys" ir grupas komerciāli veiksmīgākais albums, tas balstās uz saknēm, kas dēstītas pirmajos albumos, tai skaitā "Cast Of Thousands". "Elbow" iet augsti paceltu galvu, neklausoties, ko saka citi, un gluži nejauši aizsoļo līdz stadioniem! Nu, un šādas koncertēšanas vietas jau nu neatgriezeniski ienes zināmas korekcijas mūzikā. Domājams, "Elbow" augsti paceltu galvu arī gribētu iet vismaz tikpat ilgi kā Vientuļais Džordžs - viņš savu krunkaino šīs zemes ķermeni pameta, būdams knapi 100 gadu vecs!

Un tātad. Ir 2003.gads. Tā gada 1.janvārī par Šveices konfederācijas prezidentu kļūst Paskāls Kušpēns. Kāds Pens Hadovs kļūst par pirmo cilvēku, kas vienatnē bez citu palīdzības ar kājām noiet no Kanādas līdz Ziemeļpolam, bet 23.novembrī Antarktīdā tiek novērots saules aptumsums. Taču neviens no šiem notikumiem nav atstājis tik paliekošas pēdas kā tajā tālajā 2003.gada 18.augustā iznākusī plate "Cast Of Thousands". Tiesa, tā gada martā ASV iebruka Irākā, taču var apgalvot, ja visi cilvēki uz Zemeslodes būtu sadevušies rokās un klausījušies "Elbow" dzīvesgudrās un samiernieciskās dziesmas, nebūtu ne tikai kara Irākā. Vēl vairāk - baltie lāči turpinātu dzīvot ierastajos klimatiskajos apstākļos tuvāk zemes poliem, nevis dibinātu šlāgeransambļus un maitātu ļaužu muzikālo gaumi mazā valstiņā pie jūras, kura, iespējams, ir vienīgais mūsu resurss, kas vēl nav ieķīlāts starptautiskās aizdevēju organizācijās. Bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Papildus resursi:

"Elbow" mājaslapa

"Elbow" profils portālā "Facebook"

"Elbow" profils portālā "MySpace"

Iegādājies "Elbow" mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

"Von Hertzen Brothers" - "Always Been Right" (video), "Stars Aligned" (2011, pilns albums)

Viņus mēdz dēvēt par ""Foo Fighters", kas izpilda "Pink Floyd" lielākos hītus", arī par "The Beach Boys", kas pārāk ilgi aizsēdējušies Indijā. Taču patiesībā viņi ir trīs brāļi Fon Herceni, kas nāk no mums netālās Ziemeļu valsts Somijas. "Mūsu uzvārds "Von Hertzen" vācu valodā nozīmē "no sirds"," savā mājaslapā saka brāļu trio. "Un to mēs vienmēr paturam prātā, rakstot [dziesmas] vai uzstājoties. Mums ir sajūta, ka tas nekam neder, ja [tas, ko darām] nenāk no sirds."

Miko, Kije un Jonne savā dzimtenē ir labi zināmi mūziķi, spēlējuši dažādās grupās, taču viņu kopīgā mīlestība uz "Led Zeppelin", "Deep Purple" un "Pink Floyd" radījusi tik saskanīgu formulu, ka "Von Hertzen Brothers", kā pirms vienpadsmit gadiem sāka, tā braši turpina joprojām. Pagājušā gadā brāļi (taisnību sakot, grupā ir arī vēl viens Miko un kāds Juha, kam nav asinsradniecības ar "Sirdsbrāļiem") Fon Herceni izdeva savu ceturto studijas albumu "Stars Aligned". Tie, kuri pabijuši grupas koncertos, atzīst, ka no skatuves nāk tāda enerģija un vitalitāte, ka trio nereti tiek dēvēts par "trakajiem roka brāļiem". Taču, lai to izbaudītu, nav obligāti pabūt "Von Hertzen Brothers" koncertā (kaut gan tas droši vien ir aizraujoši), pietiek arī paklausīties viņu ierakstus, lai saprastu, ka šī mūzika ir fascinējoši pievelkoša.

Albumā "Stars Aligned" iekļautās dziesmas sniedz dīvainas sajūtas. Koncertos grupa izklausoties "kā no citas dimensijas nākusi". Zināmā mērā to pašu var sacīt par šo ierakstu. Tajā netrūkst nedz psihedēlijas, nedz kārtīga roka, nedz daudzbalsīga vokāla. Katra plates dziesma ir slīpēta līdz dimanta mirdzumam, kopā veidojot patiesi grandiozu dārgakmeni. "Von Hertz Brothers" varētu būt mūsdienu "Pink Floyd". Viņu dziesmās jūt to pašu pamatīgumu un noskaņu, kas pasauli aizrāva septiņdesmitajos, klausoties līdz šim visu laiku pirktāko "Pink Floyd" 1973.gada albumu "The Dark Side Of The Moon" (kā zināms, pavisam nesen šo absolūti pārdotākā albuma statusu atņēma Adele ar savu plati "21"). Tiesa, brāļi ir gājuši līdzi laikam un savas dziesmas veidojuši gana modernākas un, loģiski, ne tik garas, kādas atļāvās ierakstīt Deivids Golmors un Rodžers Voters.

Somija nav diez ko tālu, tāpēc, ja ir vēlme patiesi "piedzīvot vasaras labāko piedzīvojumu", varbūt labāk riktēties uz kādu no Eiropas festivāliem, kurā "Von Hertzen Brothers", droši, būs vieni no spilgtākajiem māksliniekiem. Nu, ne jau viņi staigā luminiscējošās Ziemassvētku zeķēs, spilgtus viņus dara mūzika, ko viņi sacer un izpilda sasodīti labi.

Papildus resursi:

"Von Hertzen Brothers" mājaslapa

"Von Hertzen Brothers" profils portālā "Facebook"

"Von Hertzen Brothers" profils portālā "MySpace"

Iegādājies "Von Hertzen Brothers" mūziku legāli"

Foto raksta ievadā no "Von Hertzen Brothers" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

Julian Ovenden - "If You Go Away", "You've Made Me So Very Happy" (video)

Nesen vecais Toms Džounss izdeva pavisam svaigu plati "Spirit In The Room" (40.karjerā!!!), kuras nosaukums kaut kādā veidā varētu pat būt attiecināms uz viņu pašu. Tomēr vecais zēns turas, jo, domājams, viņa koncertu apmeklējumi ir visnotaļ atzīstamā augstumā. Taču laiki iet, un aizvien vairāk vecos popa dinozaurus izkonkurē jaunie, talantīgie, ambiciozie. Varētu likties, ka mūsdienās, kad jaunā paaudze ieslīgst indī vai R'n'B mūzikas miglājā, vecās, labās, melodiskās estrādes dziesmas palikušas kā jauks laika kavēklis tikai ļaudīm, kam virs 60. Tomēr tā nav taisnība. Aizvien lielāku popularitāti iegūst akadēmiski muzikāli izglītoti jauni ļaudis, kas atkal godā ceļ šīs melodijas, ar ko dzīvoja sešdesmito un septiņdesmito gadu romantiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Protams, vecam Vudstokas fanam no šīm saldajām dziesmām sāktos vēdera krampji vai noslīdētu kāds no sēkliniekiem, taču mūzikas producenti zina, ko dara, - viņiem tāpat ir skaidrs, ka šādus ierakstus, skaistas balss iedziedātus, allaž pirks. Un tā ir radies Toms Džounss - 2: angļu televīzijas un teātra aktieris, kā arī mūziklu zvaigzne Džulians Ovendens.

Dziesmā "Up, Up And Away" no Ovendena debijas plates "If You Stay" - tā ir Toma Džounsa balss 1:1! Savukārt "If You Go Away" sildīs visus Frenka Sinatras samtainās balss cienītājus. Šis Ovendens ir bijis kārtīgs vokālo nodarbību apmeklētājs. Sācis kā baznīcas zēnu kora dalībnieks, ar dziesmu azotē turpinājis mācības vidusskolā, līdz nolēmis kļūt par operas dziedātāju. Taču, kamēr diploms vēl nebija kabatā, kamēr katra diena nozīmēja smagu darbu kāroto mērķu sasniegšanā, Ovendens nolēma izmēģināt laimi arī muzikālā teātra žanrā, un tas viņam sagādāja pirmās lielās lomas mūziklos. Viņu ātri pamanīja ierakstu kompānijas "Deca Records" galvenais vīrs Marks Vilkinsons, kurš saprata, ka Ovendenam ir "pārlaicīga, samtaina balss", kas viņu var iecelt "mūsdienu jaunās britu paaudzes klasiskās vīriešu balss zvaigznes statusā". Un tā tapa šis albums "If You Stay" - albums ar trīspadsmit dziesmām, kas veidoja noskaņu Londonā pagājušā gadsimta sešdesmitajos.

Ovendens vienmēr esot gribējis radīt šādu albumu. "Tā ir klasika, pieaugušo popmūzika," savā mājaslapā šo mūziku raksturo pats Džulians Ovendens. "Man vienmēr ir patikuši tādi dziedātāji kā Mets Monro, Endijs Viljams un Toms Džounss, tās sulīgās skaņas. Mūzika, kas bagātināta ar romantiku, drāmu un kaisli. Dziesmas, kas izstāsta stāstu." Un nu šādi stāsti ir apkopoti platē "If You Stay", kas pilnībā noklausāma "Deezer" sistēmā, bet še zem raksta rodamas dažas šo stāstu videoversijas.

Papildus resursi:
Džuliana Ovendena mājaslapa
Džuliana Ovendena profils portālā "Facebook"
Klausies Džuliana Ovendena mūziku legāli!
Iegādājies Džuliana Ovendena mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no Džuliana Ovendena mājaslapas.

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

pirmdiena, 2012. gada 25. jūnijs

"Department Of Eagles" - "No One Does It Like You" (video), "The Cold Nose" (2005, pilns albums)

Visticamāk, šodien mūsu mazās valstiņas kanalizācijas sistēma piedzīvos apokalipsi. Valstiņas, kuras sabiedrība, pēc socioloģiskajām aptaujām, vairāk uzticas baznīcai kā laicīgajai varai, bet bez aizķeršanās "pielopojas" svētkos, kas tiek uzskatīti par samērā pagāniskiem, proti, Jāņos! Aizvakardienas māgā samestie šašliku, speķaraušu un septiņpadsmit dažādu sieru kalni, visticamāk, šodien izmantos iespēju izbaudīt brīvo kritienu. Un tas tikai labākajā gadījumā. Vēl jau kaut kur jāatspoguļojas divlitru "Stiprā Apiniša" izdzertajam iepakojumam no sešām "petenēm". Un virsū uzdzertajam "Trīsgraudu" šņabim. Arī iepakojumam. Ņemot vērā, ka daļa "kristīgās tautas" šīm izvirtībām sāka nodoties jau piektdienas vakarā, bet nespēja rimties vēl svētdienas izskaņā, kādam šī jaunā darba nedēļa sāksies gluži kā skaņu un bilžu kakofonija. Bet mēs esam līdzcietīga sabiedrība, mēs vienādus grēkus piedodam tiem, kurus mīlam, bet nosodam ikvienu, kurš mums allaž licies esam riktīgs "pimpis, jāklis, dirsa". Tad nu, izejot no blakusesošās personas statusa, lūk šeit būs "didaktiskais materiāls", kuru var izmantot vai nu savārgušā balto pelīšu kompanjona uzmundrināšanai (atskaņojot, lai "pēcsvētku eiforija" turpinātos) vai arī kaunināšanai un krišanai uz nerviem (atskaņojot, lai tas maita pamokās vēl mazliet).

Par kādu "didaktisko materiālu" tad iet runa? Par divu amerikāņu puiku projekta "Department Of Eagles" 2005.gada albumu "The Cold Nose". Deniels Rosens un Freds Nikolaus, studējot Ņujorkas Universitātē, dzīvoja vienā kopmītņu istabiņā. Viņiem garšoja cepti kartupeļi ar sagrieztiem sīpoliem, droši vien arī kefīrs, un, pilnīgi skaidrs, viņus interesēja mūzika. Nopumpājuši no interneta pirātisku ieraksta programmu, blakus istabiņas kaimiņam Krisam Teiloram nofenderējuši mikrofonu, abi jaunieši radīja savus pirmos ierakstus. Tas notika gadsimta pašā sākumā. Tagad, kad no šī gadsimta pavadīti jau divpadsmit gadi, lietas ir nedaudz mainījušās: "Department Of Eagles" ir izdevuši divas plates, duets guvis zināmu ievērību mūzikas kritiķu aprindās, bet Kriss Teilors, droši vien tāpēc, lai par savulaik nozagto mikrofonu neziņotu policijai, nu spēlē Rosena otrā projektā grupā "Grizzly Bear".

"The Cold Nose" ir dueta debijas albums, kas tika izdots divas reizes - 2003.gadā Amerikā kā plate "The Whitey On The Moon UK" un 2008.gadā Apvienotajā Karalistē kā albums "The Cold Nose". Nenosakāmas stilistikas un žanra albums, kas rada tik sirreālas emocijas, ka, šķiet, ar to var aizstāt vieglākas iedarbības narkotikas. Katrā ziņā pēcjāņu dullumu ar šo mūziku par paildzināt pilnīgi droši. Vai otrādi - noreibt nedzerot. Ja, pārstājot albumu klausīties, sākas "lomkas", meklējiet pārējās "Department Of Eagles" plates! Pirms visa debijas albuma "The Cold Nose" dziesmas "No Ones Does It Like You" videoversija, kas no dueta otrās plates "In Ear Park".

Papildus resursi:

"Department Of Eagles" mājaslapa

"Department Of Eagles" profils portālā "Facebook"

"Department Of Eagles" profils portālā "MySpace"

Iegādājies "Department Of Eagles" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Department Of Eagles" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

svētdiena, 2012. gada 24. jūnijs

"Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012, pilns albums)

Tu vari būt vislielākais lauku lempis, neatšķirt baletu no arbaleta, ērci no cērmes vai žāvētu voblu no grīdaslupatas, taču, ja intelekts tomēr ir kaut nedaudz lielāks kā pret auto vējstiklu sašķaidītam odam, ikreiz, kad saskaries ar kaut ko, kas nāk no Francijas, pārņem tādas neaprakstāmas sajūtas. Tāda kā cieņpilna apbrīna, nojausma, ka esi sastapies ar ko intelektuālāku par vidusmēru, kas novērojams tev apkārt. Vai tas ir franču vīns, vai Džo Dasēns, - ja tev tas patīk, tu sajūties tiešām kaut kā īpaši labi! Aptuveni tāpat vajadzētu būt, klausoties duetu "Yeti Lane", - protams, viņi ir franči!

Čārlijs Boijers un Bens Plengs ir vīri, kuri veido šo duetu, kam nosaukums ir divu grupu (vācu "Amon Düül II" un britu "The Beatles") albumu nosaukumu ("Yeti", 1970, un "Penny Lane", 1967) kombinācija. "The Echo Show" ir viņu otrais albums, kas klajā nāca pavisam nesen pēc 2009.gada savā vārdā nodēvētās debijas plates. "Yeti Lane" aprakstos tiek minēts, ka parīzieši spēlē "psihedēlisko indīrokpopu". Kā parasti, tikai paši klasificētāji zina, ko viņi ar to ir domājuši, taču skaidrs, ka šie franči ir interesanti. Par "psihedēliju" droši vien ir nodēvētas muzikālās fona improvizācijas, kas tik ļoti atgādina kaut ko no Vangeļa, kaut ko no Žana Mišela Žāra.

Vieglums, ar kādu franči pieiet lietām, caurstrāvojas arī "Yeti Lane" platē, - 48 minūtes paskrien nemanot, jo kamēr prāts sagremo vienas dziesmas daudzslāņainās noskaņas, klāt ir jau nākamā, un tā "The Echo Show" plati var klausīties pa riņķi atkal un atkal, un atkal. Tiesa, platē ir viena īpaša dziesma - "Alba" - it kā nekā īpaša, bet tajā pašā laikā tur apakšā ir kaut kas tāds! Nu tāds! Katrā ziņā, pirmā tikšanās ar duetu "Yeti Lane" ir pārspējusi visas uz to liktās cerības. Kaut, godīgi, nekādu cerību nebija. Un tieši tāpēc - pārsteigums jo lielāks!

Papildus resursi:
"Yeti Lane" profils portālā "Facebook"
"Yeti Lane" profils portālā "MySpace"
Iegādājies "Yeti Lane" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Yeti Lane" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

sestdiena, 2012. gada 23. jūnijs

"Sixx:A.M." - "This Is Gonna Hurt" (2011, albuma apskats)

"Mötley Crüe" ir tāda pavieglāka metāla grupa no Losandželosas (ASV), kas ir aktīva kopš, Jēziņ, 1981.gada. Tik ilgi diendienā pavadot laiku kopā, kādam pilnīgi noteikti kaut kas "piegriežas", kam seko mazs sānsolītis. Un šis kāds izrādījās basģitārists Nikijs Sikss. Kopā ar Darenu Džeju Ašbu jeb DJ Ashba, kas, starp citu, no 2009.gada ir grupas "Guns N' Roses" ģitārists, un Džeimsu Maiklu kā vokālistu Sikss 2007.gadā izveidoja trio "Sixx:A.M.", kas koncertos, piedaloties kādam viesbundziniekam, pārtop par kvartetu. Pirms gada šie gotiskā izskata vīri izdeva jau savu otro plati "This Is Gonna Hurt", par ko arī šīs dienas nelielais stāstiņš.

Atzīšos, nepārzinu "Mötley Crüe" daiļradi vispār, esmu tikai dzirdējis par tādu grupu un zinu, ka tā spēlē ko līdzīgu "mīkstajam" metālam, tāpēc īsti nevaru salīdzināt, vai projekts "Sixx:A.M." ir prognozējams muzikālā ziņā. Tas, ko dzirdam platē "This Is Gonna Hurt", ir krietni modernizēts "heavy metal", tas piemērots mūsdienu mūzikas tirgus prasībām, iekļaujot sevī gan saldsērīgas balādes, gan nosacīti smagākas dziesmas. Riskējot būt nomētātam ar veciem tomātiem, atzīšu, ka dažās dziesmās kā, piemēram, "Goodbye My Friends", var saklausīt ļoti spēcīgu grupas "Muse" ietekmi.

Grupas pirmais albums "The Heroin Diaries Soundtrack" iznāca 2007.gadā paralēli Siksa grāmatai "The Heroin Diaries: A Year in the Life of a Shattered Rock Star", kas ir bāzēta uz viņa 1986.-1987.gada dienasgrāmatas piezīmēm. Šis bija Siksa "heroīna periods". Līdz ar to kaut kādā ziņā var pieņemt, ka projekts 'Sixx:A.M." ir tapis tieši šīs grāmatas reklāmas kampaņas vajadzībām, bet nu to ir pārdzīvojis un turpina eksistēt savu dzīvi. Un tieši šī iemesla dēļ, ka grupa "lipināta" vienam pasākumam, nerodas pārliecība par tās ilgu un laimīgu pastāvēšanu, un varbūt tas arī nemaz nav nepieciešams. Katrā ziņā albums 'This Is Gonna Hurt" ir komerciāli veiksmīgi pozicionēts, ar visām tam nepieciešamajām kvalitātēm. Un tieši tā tas, domājams, arī jāvērtē.

Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 2,5/5
Revolver: 4/5
Rolling Stone: 2,5/5
Stuff.co.nz: negatīvi
Ultimate Guitar Archive: 8,5/10

Iegādājies "Sixx: A.M." mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

piektdiena, 2012. gada 22. jūnijs

Jack White - "Love Interruption" (video), "Blunderbuss" (2012, pilns albums)

"Mūsu jaunais, piektais studijas albums "Synthetica" ir par seksu un apokalipsi," teikts Kanādas kvarteta paziņojumā, faniem, presei un visiem, kas prot lasīt. Patiesībā tur bija minēts vēl vesels lērums tēmu, ieskaitot "cilvēkus, kurus redzam mirstam citās zemēs vai savās mājās", vēl kaut kas par policiju, politiku un visu to bla bla bla. Agrā pavasarī, kad aplūkojām šos "kanādiešu "Garbage"", izteicām cerību, ka toreiz vēl gaidāmā plate būs viens no jaukākajiem šīs vasaras notikumiem. Varbūt nedaudz pārspīlēti, taču tagad, kad plate ir iznākusi, neskatoties uz "Metric" tiem tizlajiem albuma tēmu uzskaitījumiem, var sacīt - jā, šis iedvesmo!

Pāri plūstoša enerģija, patīkamas pārmaiņas visapkārt valdošajā indīmūzikas miglā (nu, vismaz šajā daudzu miljonu apmeklētāju vietnē). Arī Emīlijas Heinzas balsij piemīt kas kosmisks, bez tam plate ir viegli uztverama kā viens vesels stāsts, kurā katra nodaļa (dziesma) organiski pāriet nākamajā - kā Danielas Stīlas romānos: neesi vēl beidzis pinkšķēt par vienas nodaļas beigām, kad jau, izrādās, ir sākusies nākamā, no kuras, sekojot grāmatas varoņu mīlas dzīves līkločiem, jāelso vēl vairāk. Jau pieminētajā paziņojumā "Metric" paši bez īpašas kautrēšanās norāda, ka "Synthetica" ir viņu līdzšinējās darbības (no 1998.gada) "muzikālā kulminācija" - albums skan tieši tā, kā grupa to allaž ir vēlējusies un uz ko tiekusies!

Nu ko, pietiks plekstēt, kā dzejnieks Andris Akmentiņš nesen "Kultūras Dienas" portālī jaunvārdā nosauca vienkārši tukšu muldēšanu, un ķersimies vērsim pie sariem. Es gan nezinu, vai vēršiem vispār ir sari. Cūkām ir. Tos izmanto gan medicīnā, gan gatavojot otas. Bet vēršiem pilnīgi noteikti ir aste, kādu ēzelītis I-ā pazaudēja, kamēr pūce to izmantoja par durvju zvana sastāvdaļu. Cūkai atkal tādas astes nav - viņai ir tikai kandžas aparāta spirālei līdzīga ļerka... Ārprāts, jau atkal tā plekstēšana!

Papildus resursi:

"Metric" mājaslapa

"Metric" profils portālā "Facebook"

"Metric" profils portālā "MySpace"

Iegādājies "Metric" mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

sestdiena, 2012. gada 16. jūnijs

"Midlake" - "The Courage Of Others" (2010, albuma apskats)

Kad trīspadsmit gadus atpakaļ pieci Ziemeļteksasas mūzikas koledžas audzēkņi nodibināja savu muzikālo apvienību "Midlake", tā, Tima Smita vadībā, bija vairāk uz džezu balstīta, taču, laikam ejot, dažreiz mēdz šis tas pamainīties, un šodien mūsu priekšā stāv ekselents indīmūzikas kvintets, kura pēdējais ieraksts "The Courage Of Others" 2010.gadā brīnumainā kārtā apvienoja mūzikas kritiķus vienota viedokļa korī: "Jā, šis ir kaut kas!"

"Mēs negribam, lai mūs dēvē par "Radiohead" pakaļdarinātājiem," kādā intervijā atzinies Smits, norādot, ka "Midlake" vairāk ietekmējas no, piemēram, "Jethro Tull". "Vienas "Jethro Tull" cienīgas dziesmas uzrakstīšanas laikā es varētu sarakstīt desmit "Radiohead" dziesmas," punktus uz "i" saliek Smits, nedaudz mulsinot tautu, jo nav īsti saprotams, kurš "Midlake" saskata pat atālu līdzību ar "Radiohead". Bet pašā sākumā puiši vēlējās radīt, ko līdzīgu Hērbija Henkoka mūzikai... "Mēs bijām džeza mūziķi," Smitu papildina cits grupas dalībnieks Niks Miligans. "Bet mēs nekad nespēlējām tādu īstu džezu. Mēs spēlējām drīzāk tādā "funk" stilā un tad pēkšņi pārlēcām uz "Led Zeppelin". Džeza mūziķi par rokmūziku rauc pieri, uzskatot to par kaut ko ļoti viegli izpildāmu. Draugi, kas zināja, ko mēs spēlējam, gaidīja no mums Hērbiju Henkoku vai Stīviju Vonderu. (..) Un pagāja zināms laiks, līdz mēs tikām no džeza prom."

2004.gadā, mājās Dentonā ierakstīts un slavenajā Londonas "Abbey Road Studio" miksēts, klajā nāca "Midlake" debijas albums "Bamnan And Silvercork", kurā Henkoku kā "ideālu, uz ko tiekties" jau bija aizstājuši tautieši "The Flaming Lips". Vēl pēc diviem gadiem uznākusī plate "The Trials Of Van Occupanther" jau bija nosliekusies uz klasiskā roka pusi, vairāk līdzinoties "Fleetwood Mac". Trešais albums "The Courage Of Other", savukārt, ir ceļš pilnīgi citā virzienā.

"Es nekad neesmu bijis apmierināts ar to, ko darām, tāpēc, kad iznāca "Occupanther" albums, bija lietas, ko es gribēju mainīt. Kas man nepatika - tā ir šī atšķirība starp albumiem, ko arī daudzi klausītāji varētu uzskatīt par problēmu," intervijā mūzikas izdevumam "Reverb Magazine" stāsta Smits. "Bet es domāju, kļūstot vecāki, mēs kļūstam arī nedaudz labāki. Mēs klausāmies vairāk mūzikas, un mēs iegūstam vairāk pārliecības par sevi kā par mūziķiem un kā grupu. "The Courage Of Others" ir tikai lietu loģiskais turpinājums."

Timam Smitam ir pilnīga taisnība - "Midlake" šobrīd joprojām aktuālākā plate "The Courage Of Others" ir absolūti līdzvērtīga citām pēdējā laika "pieaugušo mūzikas" plauktiņā jau stāvošajām: Džona Grānta "Queen Of Denmark", "Perfume Genius" platei "Put Your Back N 2 It" un daudzām citām. Kaut pirmā līdzība, klausoties "The Courage Of Others" bija tieši ar Grāntu. Šis, protams, ir noskaņu albums - drīzāk klausāms pārdomu, ne lielas jautrības brīžos. Bet ir skaidrs - katrs, kurš noklausīsies šo plati vienu reizi, vēlēsies to baudīt atkal un atkal, jo Smita balsij un mūzikai, kas brīžiem šķiet pat tumša un pesimistiska, ir kāds gravitācijas spēks, kas neļauj no tās tik viegli atrauties.

Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
musicOMH: 9/10
NME: 8/10
Rolling Stone: 2,5/5
Spin: 3/5
Classic Rock: 8/10

Iegādājies "Midlake" mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV

piektdiena, 2012. gada 15. jūnijs

"The Dandy Warhols" - "This Machine" (2012, pilns albums)

Endijs Vorhols bija slavens pagājušā gadsimta otrās puses popārta meistars - viņš spēja radīt mākslas darbus, kas cilvēkus uzrunāja kaut kā īpaši. Savā ziņā viņš bija kulta mākslinieks, kas savu tēlotājas mākslas daiļradi cieši saistīja ar populāro kultūru, tādējādi vairāk pielūdzējus rodot varbūt arī ne klasisko mākslas galeriju apmeklētāju lokā. Taču, zīmīgi, tieši Endija Vorhola muzejs Pitsburgā (ASV) ir lielākais vienam māksliniekam veltītais muzejs visās ASV. Un, lai arī 1987.gadā viņš 58 gadu vecumā šo pasauli atstāja, viņa "ēna" ir gana liela joprojām. Vorhola darbi joprojām tiek izdoti tūkstošu tirāžu fotoalbumos, joprojām kino gardēži mielojas ar neskaitāmajām viņa režisētajām filmām un atceras citas viņa ekstravagantās aktivitātes.

Pie vienām no šādām Vorhola aktivitātēm jāpieskaita laika posms pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad viņš pildīja menedžera lomu tolaik vēl "zaļajai" grupai "The Velvet Underground". Summējot šīs viņa aktivitātes, ir grūti nenovērtēt viņa vārda būtisko lomu, sevišķi jau Amerikas kultūrā. Un tāpēc nav brīnums, ka vēl nepilnus desmit gadus pēc mākslinieka nāves, trīs jauni čaļi un viena fida izdomāja, ka ansambli, ko viņi nupat nodibinājuši, jāsauc par "The Dandy Warhols" - vienkārši tāpat, jautras vārdu spēles dēļ! Un tieši par viņiem ir šodienas stāsts, jo pavisam nesen klajā nākusi kvarteta astotā studijas plate "This Machine".

Kurš gan no "saldajiem deviņdesmitajiem" neatceras dziesmu "Bohemian Like You" (patiesībā tā tika izdota 2000.gadā, bet divtūkstošajiem gadiem vēl nav izdomāts nekāds tik skanīgs apzīmējums)? Droši vien ir kāds bariņš, kurš spētu nodungot vismaz piedziedājumu. Un laikam jau ar to arī viss beidzas. Jo, ja tā padomā, neviena cita liela hita grupai nav. Kad 1995.gadā "The Dandy Warhols" izdeva debijas plati "Dandys Rule OK", mūzikas prese pārsvarā raustīja savus šņukurus un izteica kritiskas piezīmes ("izklausās, it kā šis kvartets būtu salietojies sliktas narkotikas"; "NME"), dažiem tomēr atzīmējot, ka "tā ir iespaidīga sešdesmito gadu postmodernisma versija". Un deviņdesmito vidū, kad mūziķi kā no piesvīdušiem krekliem gribēja tik vaļā no astoņdesmito disko stila, masīvi dodoties modernās popmūzikas un alternatīvās mūzikas virzienā, no šodienas viedokļa raugoties, šāda uzdrīkstēšanās nosliekties par labu, piemēram, sešdesmito gadu "T. Rex" stilam uzskatāma par, ja ne varoņdarbu, tad vismaz "iešanu pret straumi" noteikti.

Bet, skatoties singlu un albumu topu tabulās, secinājums ir nepārprotams - "The Dandy Worhols" ir pielnīgi vienalga, ko par viņiem domā, vai viņu plates pērk. Nekad neviens grupas albums vai singls nav pabijis topu virsotnē - tikai 2003.gada albums "Welcome To The Monkey House" uzkāpa līdz 3.vietai albumu topā Norvēģijā, ko noteikti nevar saukt par mūzikas tirgus lielvalsti. Un arī "Bohemian Like You" augstākā pozīcija singlu topos bija 5.vieta Lielbritānijā. Taču, neskatoties uz to, kvartets turpina savu savrupā ceļa gājēja gaitas joprojām. Par jauno albumu "This Machines" mūzikas prese atkal izsakās "mīļi". "Gluži kā alkoholiķi, kam ir jautri tikmēr, kamēr ir ko dzert," plates apskatā raksta populārās kultūras izdevums "PopMatters", norādot, ka tā izklausās, jo brīžiem albums sit augstu jautrības vilni (ir ko iedzert), kamēr dažbrīd tajā valda gluži apātiskas noskaņas ("ninnīte" beigusies). Savukārt kāds cits uzskata, ka grupas līderis Kortnijs Teilors - Teilors "izklausās garlaicīgs".

Gribētos gan nedaudz oponēt. Jā, protams, dziesmas "Well They're Gone" laikā vismaz divas reizes var iemigt; jā, varbūt skaņas no dziesmas "Don't Shoot She Cried" izklausās kā podā noskalotu kāmīšu rēgu kora izpildīta kantāte, taču, kā jau allaž, noklausoties plati vismaz reizes trīs piecas, bilde kā no maziem mozaīkas gabaliņiem kļūst skaidra un saprotama. "This Machine" gadījumā tā ir samērā glīta bilde - varbūt ne tik krāšņa kā Vorhola iespaidīgākie darbi, taču kopumā stils ir ieturēts un albums ir labi klausāms. Tiesa, vai tas iekļūs sarakstā "Albumi, ko pirms pakāršanās jānoklausās katram pašnāvniekam", ļoti jāšaubās.

Papildus resursi:
"The Dandy Warhols" mājaslapa
"The Dandy Warhols" profils portālā "Facebook"
"The Dandy Warhols" profils portālā "MySpace"
Iegādājies "The Dandy Warhols" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "The Dandy Warhols" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet to @MusicstoriesLV