Glins Džonss (72) ir viens no pieredzes bagātākajiem popmūzikas producentiem, kura aizbilstamo listē ir ne vien "The Beatles", "The Rolling Stones" un "The Eagles", ne vien "The Who", "Led Zeppelin" un "The Clash", bet vēl daudzas, daudzas citas mūzikas zvaigznes. Viņa pirmais producētais bija "Steve Miller Band" 1968.gada debijas albums "Children of the Future", bet vēl dažus gadus atpakaļ Džonss strādāja pie "Band of Horses" un Raiena Adamsa platēm. Viņš arī izstrādājis īpašu bungu ierakstīšanas metodi, kuras būtība slēpjas pēc pareizas shēmas novietotos mikrofonos. To tā arī sauc par "Glina Džonsa metodi", un to mūsdienās praktizē vai visas profesionālās ierakstu studijas.
Protams, diendienā esot blakus tādām slavenībām, ar tām komunicējot vai vienkārši esot kāda strīda vai diskusijas lieciniekam, ar gadiem rodas apziņa, ka varbūt dažas no lietām būtu jādara zināmas arī pārējai pasaulei. Un pirms mēneša, 13.novembrī, izdevniecība "Blue Rider Press" laida klajā Džonsa sarakstīto atmiņu grāmatu "Sound Man". Tajā ir aprakstīti producenta piedzīvojumi ierakstu studijā un, kā jau minēts, atklātas dažas līdz šim plaši nezināmas popmūzikas vēstures aizkulises.
DILANA SAPNIS APVIENOTIES AR BĪTLIEM UN ROLLING STONES
1969.gada nogalē dziesminieks Bobs Dilans tā starp citu aprunājies ar bītlu Džonu Lenonu, un šīs sarunas laikā licis viņam priekšā ideju ierakstīt kopīgu albumu - Dilans, "The Beatles" un "The Rolling Stones". "Man viss bija skaidrs," grāmatā raksta Džonss. "Mēs apkopotu labāko no Mika [Džegera] un Kīta [Ričarda], Pola [Makartnija] un Džona [Lenona], Boba [Dilana] un Džordža [Harisona], un pēc tam mēs izvēlētos labāko ritma sekciju no divām grupām tā, lai tā atbilstu konkrētai dziesmai." Makartnijs un Džegers šo ideju nocirtuši jau saknē. Diez, kāpēc gan?...
DŽONSS NO SIRDS PRIECĀJIES PAR "THE EAGLES" DARBA UZTEIKUMU
Pēc tam, kad Džonss bija producējis pirmos divus "The Eagles" albumus, grupa nolēma, ka viņi tomēr vēlas kļūt roķīgāki, un 1974.gada albuma "On the Border" ieraksta laikā viņi Džonsu atlaida. "Man [vienalga] nebija nekādas iespējas palikt kopā ar viņiem, ņemot vērā, kas notika turpinājumā - samērā smagu vielu lietošana, simtiem stundu studijā ar grupu, kurā viens otram [ķeras] pie rīkles..."
BĪTLU KRUĪZS
Polam Makartnijam bijusi ideja noorganizēt Bītlu kruīzu - kuģi, kurš pārpildīts ar grupas faniem, atvērto skatuvi amfiteātra formā, kaut kur pie Tunisijas. "Let It Be" ieraksta sesijas laikā tapusī ideja tā arī nekad netika realizēta, taču par iespējamo kruīzu visvairāk bija uztraucies Ringo Stārs, "kuru, galvenokārt, uztrauca, kāda tur varētu būt pārtika," raksta Džonss.
Glina Džonsa grāmatu "Sound Man" var iegādāties šeit.
Rakstā izmantotos faktus fragmentu veidā publicējis žurnāls "Rolling Stone".
Raksta ievada kolāžā bildes no raindance.org, thebeatles.com, rollingstone.com.
Pastāvēs, kas mainīsies. Tā reiz teica slavens latvju vīrs ar amizantu bārdu. Mēs neesam nekādi regresīvie, arī maināmies, un tas nemaz nav grūti, jo desmit dziesmas, kā esam izcēluši līdz šim, ir krietni par maz, lai atskatītos 2012.gada mūzikas karuselī.
Šis gads atkal lutinājis ar daudz labām platēm. Par sevi atgādinājuši gan vecie buki Brūss Springstīns, Poli - Vellers un Makartnijs, jaunos pat uzskaitīt nav iespējams. Varbūt tikai tā šķiet, bet ir tāda sajūta, ka pārāk jau nu bieži 2012.gads ir tapis arī pēdējais dažu izcilu personību biogrāfiskajos datos - Vitnija Hjūstone un "The Monkees" balss un seja Deivijs Džounss ir tikai divi no daudziem. Burtiski nupat šajā melnajā rāmītī vietu radis arī Ravi Šankars - 92.gadus vecais Noras Džounsas tētis. Bet tāds jau laikam tas dzīves plūdums ir, un patīk mums tas vai nē, arī pēc gada skaitīsim dzimušās un kritušās zvaigznes.
Šim dziesmu izkārtojumam nav absolūti nekādu ambīciju jautājumā: "Kura ir labākā 2012.gada dziesma?" Jebkura no šīm 20 dziesmām varētu būt labākā, un tikpat labi jebkura dziesma, kas nav šajā sarakstā, varētu būt labāka par jebkuru, kas tajā ir. Vienkārši bez šīm dziesmām aizejošais gads būtu bijis citāds. Labāks? Sliktāks? Visticamāk - vienkārši savādāks.
1. "The Shins" - "It' s Only Life" ("Port of Morrow", 2012)
Kad pavasarī iznāca Džeimsa Mersera & Co meistarstiķis albums "Port of Morrow", singls, kas deva pasaulei ziņu par to, bija "Simple Song" - arī lielisks skaņdarbs. Taču, kad pirmie plates radītie putekļu mākoņi bija nosēdušies, skatam atklājās šī liriskā kompozīcija "It' s Only Life". Starp citu, eleganta dziesma depresiju nomāktiem psihoterapeitu apmeklētājiem. Nav ko iespirngt, šī ir tikai dzīve!
2. "Band of Horses" - "Slow Cruel Hands of Time" ("Mirage Rock", 2012)
Amerikāņu "Zirgu ansamblis" kļuvis popsīgāks, veikalu plauktos vairāk ieredzēts. Un, lai arī daļu no "Band of Horses" agrākā skanējuma grupa ir zaudējusi, tās spēja iepīt savās dziesmās to, ko var nosaukt par sirsnību, nekur nav zudusi. "Slow Cruel Hands of Time" ir tam apliecinājums caur un cauri.
3. "Islands" - "This is not a Song" ("A Sleep & A Forgetting", 2012)
"Mīlestība ir viena no draņķīgākajām lietām pasaulē," tā gada pirmajā pusē šeit pļāpājām, apspriežot Losandželosas (ASV) kvarteta "Islands" jaunāko veikumu - singlu "This is not a Song". Grupas līderis Nikolass Torburns ir pamestais, gluži kā Adele savulaik, kad mīlestības un pretmīlestības vektori varbūt arī gāja paralēli, bet nekad tā īsti nekrustojās. Un šīs dvēseles mokas ir bijušas galvenais iemesls brīnišķīgu dziesmu radīšanai. Nežēlīgi, bet fakts!
Trīsdesmit vienu gadu vecās amerikāņu dziedātājas un komponistes Reičelas Platenas otrais albums "Be Here", pateicoties singlam "1,000 Ships", gaidījās kā svaiga popmūzikas vēsma. Taču kaut kāda ķīmija visā albumā īsti nav nostrādājusi. Šī dziesma mēnešiem stāvēja publicēšanai rubrikā "Singli bez albumiem", bet, domājams, šī raksta kontekstā tai ir īstais brīdis parādīties prožektoru gaismā visā tās pilnībā.
5. "Rosco Bandana" - "Time to Begin" ("Time to Begin", 2012)
Kāds par grupu "Rosco Bandana" ir sacījis - lūk, kas notiek, kad bērni tiek pie tāla rādiusa darbības ieročiem. Domājams, nav lielas atšķirības, vai pie šādiem ieročiem piekļūst bērni vai pieaugušie, - lai arī kurš nospiestu sarkano podziņu, tā teikt, bise uz skatuves izšaus. "Rosco Bandana" izpildītā dziesma "Time to Begin" ir jautrs skaņdarbs ar savādu noslēgumu, viens no 2012.gada dzīvespriecīgākajiem. 6. "Fun." feat. Janelle Monae - "We Are Young" ("Some Nights", 2012) 39 gadus vecā Neita Ressa karjerā trio "Fun." nebūt nav pirmā apvienība, kurā, tā teikt, radoši iztaisīties. Taču tieši šī kompānija izrādījusies veiksmīgākā. Grupas otrais albums "Some Nights" nesis ilgi gaidīto popularitāti, taču šobrīd izskatās, ka viss balstās uz vienu dziesmu - "We Are Young". Un atklāts paliek jautājums - vai pat tā "rullētu", ja vien dalību tajā neņemtu R'n'B dziedātāja Žanele Monē? Vismaz dziesmas akustiskā versija ir galvas tiesu pārāka par tā saucamo oriģinālo. 7. Elton John vs. "Pnau" - "Sad" ("Good Mornig to the Night", 2012)
Ne gadu bez Eltona! Mūzikas dūži šo Eltona fanu gluži vai lāstu uzklausījuši un ņēmuši vērā. Viens no interesantākajiem šā gada projektiem - vecais Eltons un nedaudz jaunākie Niks Liltmors un Pīters Meizs jeb Austrālijas duets "Pnau". Vienas dziesmas izveidošana no daudzām citām mūsdienu mūzikā jau ir pāris gadus diezgan iecienīts žanrs (kā piemērs lai kalpo projekts "57 Splits"), bet tik eleganti kā "Pnau" to, šķiet, nav spējis paveikt neviens.
8. "Feist" - "The Bad in Each Other" ("Metals", 2011)
Ja nākamā gada 13.augustā sanāk būt Tallinā netālu no "Kadriorg" vēstures muzeja, obligāti jāignorē pēc nedēļas Tallinas Dziesmusvētku estrādē notiekošā Robija Viljamsa koncerta lielformāta reklāmas, tā vietā naudu ieguldot kanādiešu dziedātājas Leslijas Feistas jeb "Feist" koncerta apmeklējumā pieminētā muzeja Ziedu dārzā. Lai arī albums "Metals" iznāca 2011.gada rudenī, Feista ar to koncertē joprojām. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienaldzīgs no šī koncerta prom neaizies neviens. "The Bad in Each Other" - lūk, kas ikvienu tur sagaida!
9. Bill Fay - "Be at Peace with Yourself" ("Life is People", 2012) Par vīnu saka, ka tas paliek labāks, jo kļūst vecāks. Arī labs viskijs jānotur gadiem, pirms izliet pa izsalkušajām rīklēm. Bils Fejs "marinējās" vairāk kā četrdesmit gadus, un šajā, 2012.gadā izdeva plati "Life is People". Aizsteidzoties priekšā notikumiem un jau saknē nogriežot jebkādu intrigu, atzīstam - šis ir 2012.gada labākais albums! Un dziesmas arī - patiesībā ņem, kuru gribi, visas ir perfektas. 10. "First Aid Kit" - "Emmylou" ("The Lion's Roar", 2012) Šķita, ka māsas Džoanna un Klāra Zoderbergas visu vai liekāko daļu pulvera izšāva savā 2010.gada debijas platē "The Big Black & The Blue", ņemot vērā, ka pasaule vai juka prātā no šī zviedru dueta. Ne vella! Meiteņu šā gada albums "The Lion's Roar" sit pušu visus līdzšinējos rekordus. Tas nominēts sešām šā gada Zviedrijas "Grammy" balvām, kā ziņo dueta ieraksts tviterī. Un, ņemot vērā, ka māsu Zoderbergu uzstāšanās laikā koncertā kājās ir cēlies pats Pols Saimons, kā mazu, bet mīļu divkosībiņu var uztvert šī paša tvitera paziņojuma turpinājumu: "Lai paustu pārsteigumu un prieku: WOOHOOOOOOOOOOOOHOHOHOHO!!!" Dziesma "Emmylou" - šīs plates pērle. 11. "Dry the River" - "New Ceremony" ("Shallow Bed", 2012) Šķiet, šogad blakus "Mārupes" gurķim pavasarim būs arī cita smarža - tā marta nogalē čivinājam par angļu "Dry the River" debijas plati "Shallow Bed". Pagājusi gan vasara, gan rudens, un pat tagadējā 1/2 vasara kombinācijā ar 1/2 rudeni, ko sinoptiķi šobrīd sauc par ziemu, bet šim kvintetam smeķis nav zudis nemaz. "New Ceremony" - plates esence! 12. "Low Roar" - "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" ("Low Roar", 2011) Ir pilnīgi skaidrs, ka īslandiešu "Low Roar" debijas albums nepaliks bez ievērības arīdzan šā gada labāko albumu listē, jo gandrīz visas tā dziesmas ir sirdi un ausis plosošas. Sāpes, ko izjūt sieviete dzemdību laikā, ne tuvu nestāv tām, kuras dvēselē piedzīvo ikviens, kuram liek izvēlēties tikai vienu dziesmu no šīs plates (nu man kā džekam, protams, par dzemdību sāpēm ir zināms viss tāpat kā deputātam Parādniekam par abortiem un sievietes izjūtām to laikā). "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" bija pirmā dziesma, kas ievilināja šajā platē. 13. Jason Mraz - "93 Million Miles" ("Love is a Four Letter Word", 2012)
Čehu izcelsmes amerikāņu dziesminieks Džeisons Mrazs šajā gadā laida klajā vieglu un skaistu albumu "Love is a Four Letter Word". Mrazs allaž bijis melodisku dziesmu meistars, ko ar uzviju viņš pierāda savas piektās plates taktīs. "93 Million Miles" ir viss, kas nepieciešams romantiskam hītam - lirisks ievads, pieklusināts sākums, sirdi plosoša atzīšanās iztirzājumā un visbeidzot samierniecisks noslēgums. 14. Rocky Votolato - "Start Over" ("Television of Saints", 2012) Rūdīta rokera dēls, kas uzstājas baletā. Aptuveni kaut kā tā varētu nosaukt sarakstā nākamo amerikāņu dziesminieku Rokiju Votolato. Tiesa, ar tēvu puika nedzīvoja kopā jau kopš bērnības, kad ar māti un brāli no zirgu fermas pārcēlās uz Sietlu. Un lūk, kas sanāk, kad dēls izaug bez tēva - lielisks dziesmu autors un izpildītājs, kam sirdī tuvs miers, labestība un viss mīļais... Jēziņ, kur ir siļķe?! Vai kāds boksa mačs tiešraidē!... 15. "Dark Dark Dark" - "Tell Me" ("Who Needs Who", 2012) Nona Marī Invī ar savu miniorķestri "Dark Dark Dark". Šis amerikāņu kolektīvs 2012.gadu pavadīs ar savu trešo albumu "Who Needs Who". Dziesma "Tell Me" ir vizītkarte platē valdošajai instrumentu un noskaņu pārbagātībai. 16. Brandi Carlile - "That Wasn't Me" ("Bear Creek", 2012) Trīsdesmit vienu gadu vecā Brendija Kārlaila redzeslokā parādījās aptuveni gadu atpakaļ, kad atzinīgus vārdus par šo jauno talantu sacīja sers Eltons Džons. Kārlailu ar Eltonu vieno ne tikai skaista mūzika galvā, bet arī netradicionāla seksuāla orientācija, kas, izrādās, cilvēkiem civilizētākās zemēs nav nekāds kaku mešanas iemesls. Kārlailas piektais studijas albums "Bear Creek" - vienkārši: rokas gaisā, bikses nost! Nostaļģiskais skaņdarbs "That Wasn't Me" kā ilustrācija. 17. "Among Savages" - "Forgive Me Lord" ("Wanderings of an Illustrative Mind", 2012) Pīters Bārbijs savos divdesmit četros var būt lepns. Viņa projekta "Among Savages" debijas albums "Wanderings of an Illustrative Mind" ir labi ieredzēts, un kā nu ne - tas spēj uz elektroniskās mūzikas bāzes veidotu skaņdarbu kopumu iebarot pat ne tiem atsaucīgākajiem šī žanra klausītājiem. "Forgive Me Lord" - viena no šīs vasaras pašu beigu himnām. 18. Patrick Watson - "Into Giants" ("Adventures in Your Own Backyard", 2012) Patrika Vatsona ceturtā plate ir ievērojama ar to, ka pavisam nejauši ar piecu mēnešu laika nobīdi (maijā un oktobrī) divas reizes, tā teikt, izveicām albuma "Adventures in Your Own Backyard" apskatu, un abas reizes rakstu galvenais vienojošais elements bija migla un dažādas tajā darbojošās transpersonas. Tas nozīmē, ka šī plate no prāta pēc klausīšanās izdzēšas un, klausoties to pēc laika atkal no jauna, liekas - o, kaut kas līdz šim nedzirdēts! Dziesmai "Into Giants" arīdzan piemīt šis īpašību komplekts. 19. "Pet Shop Boys" - "Winner" ("Elysium", 2012) No angļu dueta "Pet Shop Boys", kas bāzējas šīs vasaras Olimpiskajā pilsētā Londonā, sagaidīts vienpadsmitais studijas albums un dziesma, kas tik ļoti piestāv dungošanai uz sacensību uzvarētāju augstākā pakāpiena. 20. Diana Krall - "Let it Rain" ("Glad Rag Doll", 2012) Vecuma marasms! Tā gribas sev sacīt, skatoties spogulī, par šo pēdējo no 2012.gada "obligāti jānoklausās!" dziesmām. Nekad neesmu bijis Krollas fans, bet šī vienkāršā, lēnīgā un pat kaut kādā ziņā apcerīgā balādīte par lietutiņu ņem un neatlaiž! Bet gan jau pāries. (Gandrīz) visas dziesmas vienā strīpā!
Foto raksta ievadā grupa "Rosco Bandana" no www.zimbio.com. 2012, www.musicstories.lv
Paaudzei, kas izaugusi ar krievu multfilmām, sevišķi "Brēmenes muzikantiem", kurā līdzās citiem kolēģiem tik garšīgi dzied un spēlē arī brašais ēzelis, pieņemt faktu, ka dziedāt var zirgs, pat vairāki, nav nekādu problēmu. Mums, latviešiem, tas pat piedien, jo senču ticējumi vēsta, ka šie (zirgi) mēdzot runāt. Tas gan notiekot Vecgada vakarā un tie, kas tos dzirdot, mirstot mokpilnā nāvē. Lai gan folkloras pētniekiem ir aizdomas, ka šo pastāstu izgudrojis kāds konkrēts sencis, kas Vecgada vakarā vienkārši gribējis viens pats stallī bez traucēšanas pastrebt brandvīnu, tas dziļi iesakņojies ļaužu prātos. Varbūt tieši tāpēc amerikāņus "Band of Horses" ("Zirgu ansambli") mēs uzņemam ar zināmām šaubām - un, ja nu viņus dzirdot, nedod dies', kaut kad tuvu gadumijai un, ārprāts, netālu no staļļa, piemetas mīksts vēders, kas nepārstāj līdz Pēteriem?!
Uztraukumam nav pamata! No savas pieredzes varu teikt - "Band of Horses" klausos jau piecus gadus, un Pēteros vēders ir vislabākajā kārtībā, jo caureja pāriet aptuveni nedēļu pirms Mātes dienas... Bena Bridvela grupas 2007.gada plate "Cease to Begin" radīja nosacītu saviļņojumu. Šķiet, "No One's Gonna Love You" joprojām ir visu laiku labākā "Band of Horses" dziesma. Toreiz aizrāva grupas sapņaini kosmiskais skanējums, kaut kas no septiņdesmito gadu hipiju strāvojuma savienojumā ar kreftīgu mūsdienu ģitārroku, kam pa vidu ik pa brīdim izspraucas amerikāņu tautas mūzikas neviennozīmīgi vērtējamais stariņš. Interesants apvienojums. 2010.gada "Infinite Arms" jau bija kaut kas cits. Tur kā saltu Sniega karalienes elpu nevarēja nejust popmūzikas garaini. Tas bija nedaudz mainījis "Band of Horses" skanējumu. Lai arī, atzīšos, mazliet tā kā vīlos, jo "zirgu" īpatnējā skaņa bija daļēji zudusi, producenti savu darbu bija darījuši labi, jo plate guva daudz lielākus komerciālus panākumus.
Grupas ceturtais mēģinājums ar kaut ko pārsteigt pasauli notika šā gada rudeni. 18.septembrī iznākušais albums "Mirage Rock" bija mīkla visiem - kurā virzienā diez "Band of Horses" būs devusies? Vai atgriezīsies pie saknēm, vai turpinās iesākto kursu - ierakstu veikalos būt plauktos tuvāk pircēju acu līmenim? Izskatās, ka vairāk otrais variants. No "Cease to Begin" tīrradņiem palicis nav gandrīz nekas, izņemot Bridvela vokālu. 2007.gadā leģendārā grupa "Eagles" pēc divdesmit astoņu gadu pauzes izdeva albumu "Long Road Out of Eden". Tajā bija pasakainas melodiskā roka dziesmas kā "How Long" vai "What Do I Do With My Heart". Tad lūk - "Band of Horses" jaunais albums "Mirage Rock", un sevišķi dažas tā dziesmas, piemēram, "Slow Cruel Hands of Time", ir gandrīz kā "Eagles" joprojām aktuālākā albuma dziesmu siāmas dvīņi. Un, lai arī šī mūzika nepavisam nav slikta, tie vairs nav vecie, labie "zirgi".
Pastāvēs, kas mainīsies, reiz teica kāds vieds kultūras darbinieks. "Band of Horses" ir mainījusies. Vai tikai tāpēc viņi joprojām pastāv? Veikalu plauktos iespējams. Arī tūkstošu fanu sirdīs. Bet, domājams, lielākā daļa savas šīs sirdis joprojām tur puspavērtas, ja nu atgriežas vecie "zirgi"...
Šo rubriku aizsāksim, jo atkal un atkal nākas piefiksēt, ka topu virsotnes allaž sasniedz ne tās labākās dziesmas. Mūzikas industrija spēj virzīt tirgū viduvējas dziesmas, izmantojot dažādas metodes, un tās nereti arī kļūst par topu Nr.1. Interesanti, bet ļoti daudzas skaistas dziesmas, ko ikdienā dzirdam un par kurām domājam: "O, šitais vecais topu grāvējs!", patiesībā nekad valstu topos nav bijušas augstāk par otro trešo desmitnieku! Tāpēc šajā un turpmākajās sērijās baudīsim dziesmas, ko visi mīl, bet kas topos nekad nav īsti novērtētas. Daudzas pat no pašu to autoru puses, nekad neizdodot tās singla formātā... Un tas lieku reizi atgādina - vislabākās dziesmas allaž ir visur, tikai ne topu virsotnēs.
1. Alanis Morissette - "Out Is Through" ("So-Called Chaos", 2004)
Lai arī tā ne tuvu nav taisnība, kanādiešu dziedātāju Alanisu Moriseti vidusmēra mūzikas baudītājs var ierindot kategorijā "Viena hita brīnums", jo viņas 1996.gada dziesma "Ironic" joprojām aizēno visu pārējo Morisetes daiļradi, kas, būsim godīgi, ir pat spēcīgāka par šo viņas megahitu. Tendence apstiprinās - jo labāks albums, jo tā pārdošanas rādītāji pasliktinās. "Ironic" saturošo plati "Jagged Little Pill" ASV vien pārdeva teju 15 miljonos kopiju, bet 2004.gada "So-Called Chaos" vien nepilna pusmiljona kopijās. Taču tieši šajā albumā ir viena no Morisetes labākajām dziesmām, ko topi nekad nav novērtējusi, - "Out Is Through". Šī dziesma ASV singlu topā neiekļuva vispār, bet britu salās tā spēja sasniegt vien 56.pozīciju.
2. "Keane" - "The Frog Prince" ("Under The Iron See", 2006)
Šīs vasaras mūsu gaidītākajiem ciemiņiem - britu trio "Keane" - patiesībā ir daudz dziesmu, kas varētu būt topu virsotnēs. Toms Čaplins ar kolēģiem sacer popdziesmas vislabākajā šī vārda "pops" nozīmē. Viena no tām ir "The Frog Prince". Kā vēlāk atzina dziesmas galvenais mūzikas autors grupas taustiņinstrumentālists Tims Raiss Okslijs, šīs dziesmas iedvesmotājs jeb pasaku tēls Varžu princis ir kāds mūziķis, ko viņš ar Čaplinu reiz pēc kāda koncerta, nedaudz dzēruši, aprunāja viesnīcā. Viņi apbrīnojuši šo puisi, kurš spējis no nelielas indī grupiņas, kas spēlē pāris desmitiem fanu, pēkšņi pārvērsties par lielāko pasaules mūzikas skatuvju tricinātāju - gluži kā pasakā par vardi, kas nobučota pārtop par skaistu princesi, šajā gadījumā - par princi. Un šis "Varžu princis", kā runā, esot bijis grupas "Razorlight" līderis Džonijs Borels. Šī dziesma nekad nav bijusi izdota kā singls, tāpēc nav sastāvējusi nevienā topā. Cerams, gan šo dziesmu, gan "This Is The Last Time", ar kuru "The Frog Prince" ir identisks taustiņu ievadsolo, "Keane" nožūžos arī Salacgrīvā.
3. "The Fratellis" - "Babydoll" ("Here We Stand", 2006)
Britu "The Fratellis" bija gluži kā parādība - īsa, spoža un aiz sevis daudz jautājumus atstājoša. 2009.gadā trio pēc četru gadu darbošanās paziņoja, ka "dodas atvaļinājumā". Brāļi Fratelli (patiesībā viņi nav brāļi, tikai visi pieņēmuši vienādus skatuves uzvārdus), iespējams, jutās "izpumpējušies". Un kā nu ne? Viņu divas plates ir tik pārpilnas labām dziesmām, ka kolēģi var tikai viņus apskaust. "Babydoll" ir no "The Fratellis" otrā un šobrīd pēdējā albuma, tā nekad nav izdota kā singls, tāpēc atzinība topos ir izpalikusi. Bet, ja ir iespēja, noteikti jānoskatās kāds no grupas ierakstītajiem koncertiem!
4. "Band Of Horses" - "No One's Gonna Love You" ("Cease To Begin", 2007)
Šis amerikāņu "Zirgu ansamblis" ir izdevis jau trīs brīnišķīgas plates, no kurām tikai pēdējā, 2010.gadā iznākusī "Infinite Arms", nesusi grupai zināmu atzinību albumu topos. Taču arī iepriekšējais, 2007.gada albums "Cease To Begin", ir aizraujošs. Vislabāk viņus novērtēja Norvēģijā, bet pārējā pasaule izlikās neredzam. Taču tieši šajā platē ir viena no "Band Of Horses" labākajām dziesmām "No One's Gonna Love You", kas tika izdota arī kā singls, taču tās vienīgie sasniegumi bija 22.vieta Dānijas singlu topā. Amerikāņu resnajam onkulim dziedātājam "Cee Lo Green" dziesma iepatikās tik ļoti, ka viņš to, savā versijā saveidotu, iekļāva albumā "The Lady Killer" un pat izdeva kā singlu.
5. "Biffy Clyro" - "Folding Stars" ("Puzzle", 2007)
Skoti "Biffy Clyro" īstu slavu piedzīvoja, vien pateicoties vienam no talantu šoviem, kuru dalībieks izvēlējās dziedāt grupas dziesmu "Many Of Horror". Visi grupas līdz tam iznākušie singli nespēja pārkāpt pāri Apvienotās Karalistes singlu topam - pārējo pasauli viņi neinteresēja. Pēc "Many Of Horror" gan šis tas mazliet pamainījās, taču joprojām "Biffy Clyro" ir tāds vairāk lokāls produkts. 2007.gada grupas platē "Puzzle" ir dziesma "Folding Stars". Šķistu - nu ko vēl topiem vajadzētu, ja ne šādas brīnišķīgas dziesmas?! Bet nē, vajag lēdījas gāgas un vecas sievas madonnas. "Folding Stars" ir kolosāla dziesma! Tiesa, nedaudz skumja, jo tā ir grupas līdera Saimona Nīla veltījums viņa toreiz nesen mirušajai mammai.
6. "The Calling" - "Anything" ("Two", 2004)
Šie puikiņi jau laikam ir vēsture - kā 2005.gadā paņēma brīvdienas, tā joprojām klusē. Bet divas plates viņi paspēja izdot, debijas singlam "Wherever You Will Go" liekot slapināt biksēs tīņu publikai visās zemeslodes malās. Kaut kā tā sanāca, ka viss, kas turpinājās pēc šīs dziesmas, palika tās ēnā, un grupa nekad vairs neatkārtoja savas debijas panākumus, kaut viņu spēlētais pops nebūt nav zemē metams. "Anything" ir grupas "The Calling" pēdējais singls pirms atvadām, un pat ar tādu zemtekstu publika šo dziesmu nepieņēma.
7. "The Feeling" - "Fill My Little World" ("Twelve Stops And Home", 2006)
Lai arī šī britu grupas dziesma pašmājās tomēr ir spējusi iekāpt singlu topa pirmā desmitnieka pēdējā pozīcijā, ir sajūta, ka tā tomēr nav līdz galam novērtēta. Pētot "The Feeling" ceļojumu pa albumu un singlu tabulām, rodas tādas jokainas sajūtas: nu kāpēc viņus nemīl? Bet jāatzīst, ka tā ir, jo ārpus dzimtās zemes šim kvintetam nez ko spoži neiet. Un pēdējā, 2011.gada plate "Together We Were Made", pat Karalistē vairs nav guvusi nez ko lielu atbalstu. "Fill My Little World" oficiāli ir grupas otrais singls, kas sekoja panākumiem bagātajai debijai dziesmai "Sewn".
8. Jack Johnson - "Sleep Through The Static" ("Sleep Through The Static", 2007)
Džeka Džonsona 2007.gada albums "Sleep Through The Static" bija, un joprojām ir, viņa visu laiku ražīgākais albumu topu iekarotājs. Bet interesanti, ka plates tituldziesma, kas iznāca kā tās otrais singls, topos tika burtiski izsvilpta - vienīgā tās fiksētā pozīcija ir 150.vieta (!!!) Apvienotajā Karalistē...
9. "The Kooks" - "Mr. Maker" ("Konk", 2008)
Stāsts, kāpēc tāda kolosāla dziesma kā "Mr. Maker" nav gozējusies topu augšgalos, protams, sākas un beidzas ar teikumu, ka tā nekad nav izdota singla formā. Žēl. No otras puses tas ir labi - par vienu labu dziesmu, kas noriebusies pārāk biežas atskaņošanas dēļ, mazāk.
10. "Coldplay" - "Lost!" ("Viva la Vida or Death and All His Friends", 2008)
"Coldplay" albumu topos jau ierasta aina, ka visas ailītes, kurās norāda augstāko pozīciju dažādās valstīs, rotā cipars "1" - tā tas ir jau kopš 2005.gada plates "X&Y". 2008.gada "Viva la Vida" albuma tituldziesma ir "Coldplay" visu laiku veiksmīgākais singls, un varbūt tieši tāpēc tas aizēnoja pārējos trīs šīs plates singlus. Kad pusgadu pēc "Viva la Vida" iznāca "Lost!", dažos topos tie pat konkurēja savā starpā, jo iepriekšējais vēl no tiem nebija izkritis. Rezultātā pašu mājās Kriss Mārtins ar "Lost!" sasniedza vien 54.vietu, kas ne tuvu nebija zemākais rādītājs, ja salīdzina ar citām valstīm. Lūk kādu ļaunumu var atnest "visu odziņu likšana vienā groziņā"...
Rakstā minēto dziesmu liste:
Turpinājums sekos...
Foto raksta ievadā grupa "Coldplay" no www.kickingthehabit.nl.
Tā reiz dziedāja "Prāta Vētra" un atliek vien viņiem piekrist, jo rudens, kā parasti, pie mums iestājies jau augusta vidū un turpināsies līdz nākamā gada maijam.
Bet katrā lietā ir jāatrod savs prieciņš un labums. Un es atrodu. Man, piemēram, patīk dzestrais rudens laiks, nevis tās karstās vasaras dienas, kad jau 5 minūtes pēc tīra krekla uzvikšanas pupi ir nosvīduši tīri spīdīgi. Un ir forši, ka kļūst aukstāks, drēgnāks un vējaināks, jo tad pa ielām vazājas mazāk cilvēku, un, saprotams, līdz ar to man ir vairāk vietas.
Lai kā tur būtu, šoreiz par to, kas lika justies labi septembrī. Nu jā, ko tur liegties, arī vēl šis tas no augusta. Bet, kā jau noskaidrojām, rudens bija jau klāt augusta vidū.
1. Colbie Caillat - "Coco"
Šis nu ir tas gadījums, kad var teikt, ka mūsdienās, pateicoties "internetizācijai", iespējams ir viss.
Nevienam nezināmā Kolbija Keilei (vells viņu zina, kā to pareizāk izrunāt) savā "My Space" profilā ievietoja savu sacerēto dziesmu "Bubbly". Līdz šā gada 31.maijam viņas profilu bija apskatījuši vai dziesmu noklausījušies 46 miljoni apmeklētāju. Iespaidīgi! Kaut vai salīdzinot ar manu šo blogu, kurš mēnesī tiek apmeklēts vidēji 10 reizes, pie kam visas tās 10 reizes apmeklētājs esmu bijis es pats... Protams, arī onkuļi no mūzikas izdevniecībām šad tad pasērfo pa šādām lapām, un Kolbijai līgums ar "Universal Republic" par albūma izdošanu bija rokā.
Pati Kolbija atzīst, ka pievērsties dziedāšanai viņu pamudinājusi "Fugees" 1996.gada versija dziesmai "Killing Me Softly", kuras oriģināls pieder septiņdesmito gadu zvaigznei Robertai Flakai. Nevar arī nenovērtēt par zemu to faktu, ka Kolbijas tēvs Kens savulaik ir bijis "Fleetwood Mac" divu albūmu līdzproducents. Tā kā ej nu tu sazini, kas tieši ir nospēlējis lielāko lomu Kolbijas talanta attīstīšanā. Bet tas nav diez ko būtiski. Galvenais, ka mums tāda Kolbija ir - smuki izskatās, smuki dzied. Ko gan mums, kārtīgiem večiem, vēl vairāk vajag? Nu labi, viens aliņš vēl derētu...
2. Ed Harcourt - "Until Tomorrow Then (The best of)"
Esmu pierakstījies dažādu izpildītājmākslinieku un mūzikas izdevniecības mājas lapās uz ziņu saņemšanu par kādiem jaunumiem. Kas interesanti - ļoti aktīvi ziņu sūtītāji ir tie, kuri nemaz man tā tik ļoti neinteresē. Tad es gribu no tām ziņām atrakstīties, bet viņi allaž tad lūdz minēt iemeslu, kāpēc atsakos. Kaut kur sirds dziļumos esmu labsirdīgs cilvēks, tāpēc, negribot nevienu aizvainot, turpinu šo ziņu saņemšanu. Tieši tā notika ar vienu mūzikas izdevniecību, kura pēkšņi sāka piesūtīt ne tikai sausu informāciju, bet arī savu pārstāvēto mākslinieku jaunākos klipus aplūkošanai. Un tieši tur iepazinos ar šo Edu Hārkortu.
Klips, kurš tika piesūtīts, bija dziesmai "You Put A Spell On Me" - dikti puņķains gabals. Apraudājies pēc klipa, nolēmu, ka plate jāiegādājas. Un iegādājos. Veselu dubultplati!
31 gadu vecais jauneklis no Apvienotās Karalistes aktīvi mūzicē un izdod plates jau astoņus gadus un ir ticis novērtēts no tādām zvaigznēm kā "R.E.M.", "Snow Patrol", "Divine Comedy" un citām. Viņš ņēmis dalību gan "The Magic Numbers" koncerttūrē, gan uzstājies kopā ar Mariannu Feitfūlu.
Teikšu godīgi, klausoties pieminēto plati, mani aizrāva pirmās trīs no 32 dziesmām. Tālāk sekoja, vismaz manām ausīm tā likās, kaut kas līdzīgs Tomam Veitam vai Nikam Keivam, tikai - daudz tīrāk nodziedāts, cik nu es vispār no tā ko sajēdzu. Bet plate nebūt nav slikta. Tā ir ļoti laba vakara vai pirmsgulētiešanas mūzika vai mūzika pārdomām. Mēģināju dejot pie tās - nekas nesanāca. Bet, jāatzīst, dejot mašīnas šofera sēdeklī, pie kam pašam ar sevi un krustojumā pie sarkanās gaismas - tas laikam nav kritērijs, lai par to spriestu...
3. "The Honorary Title" - "Scream & Light Up The Sky"
Ja man tagad vajadzētu savilkt galus par visu 2008.gadu, tad pie sadaļas "Gada atklājums" nešaubīgi liktu šīs grupas no ASV "The Honoray Title" vārdu.
Labās lietas parasti notiek nejauši un neplānoti. Tāpat manās rokās nonāca šī plate. Par cik nekad iepriekš par šādu grupu nebiju dzirdējis, ar interesi sāku klausīties. Un jau pēc pirmajām divām dziesmām sapratu, ka tas ir kas klausāms. Bet, kad beidzot izslēdzu disku atskaņotāju, izrādījās, ka plati biju griezis no sākuma līdz beigām reizes trīs.
"The Honrary Title" šis ir tikai otrais albūms. Un, jāatzīst, ne ar ko īpaši oriģinālu tā neizceļas - tādā stilā spēlē tūkstošiem grupu. Bet nu - manās rokās nonāca akurāt šīs grupas plate, tad nu "Gada atklājuma" gods pelnīti tiek viņiem. Vēl gan gads nav beidzies, un, cerams, grupas "Bruģis" vai "Apvedceļš" neizdos jaunas plates - tad var gadīties visādi...
Sens latviešu sakāmvārds apgalvo, ka Vecgada vakarā kūtī, kārtīgi paslēpjoties un esot dikti klusam, var dzirdēt, kā sarunājas zirgi. Un zirgi, redz, ko sakot, tas nākotnē notiks! Pieļauju, ka daļa no tāda tipiska zirgu dialoga varētu būt šāda:
- Paklau, vai neatceries, saimnieks mani šovasar izkastrēja vai arī es vienkārši palieku vecs?...
Iespējams, kādam šādas sarunas interesē, un kāds arī Vecgada naktis pavada kūtī. Bet mūsdienās ļaudis ir iemācījušies novest sevi līdz tādai kondīcijai, ka zirgi ne tikai runā, bet arī apvienojas ansambļos un izdod plates.
"Band Of Horses" ("Zirgu ansamblis") ir sešu tomēr cilvēku apvienība no Sietlas ASV, kas savas mūzikālās gaitas uzsākusi pavisam nesen - 2004.gadā. Neieslīgstot sīkumos, jo neko vairāk par viņiem nezinu, - "Cease To Begin" ir grupas otrais albūms, un man no tā dikti tīk "No One`s Gonna Love You".
Šis ir stāsts, kurā man īsti nav, ko teikt. Bet nepieminēt to arī nedrīkstētu.
Grupu ar nosaukumu "Puressence" šajā rudenī izdzirdēju pirmo reizi. Man nav nekādu salīdzinājumu, nekādu interesantu faktu par viņiem. Tikai tas, ka četrotne ir no Anglijas, bet divi no viņiem varētu būt poļi, jo viņiem ir tās tizlās uzvārda galotnes - "czki" un "nski".
"Don`t Forget To Remember" ir grupas ceturtais albūms no 1996.gada, un tajā ir daudz skaistu dziesmu, viena no kurām arī ir mana šī rudens dziesma.
