Kvartets "Dawes" šīs vasaras sākumu iegrieza ar savu ceturto albumu "All Your Favorite Bands". Apvienojot folkmūziku ar ģitārroku, brāļi Teilors un Grifins Goldsmiti, piespēlējot kolēģiem Vailijam Gelberam un Tajam Stretheimam, kā ierasts, piedāvā nepilnu stundu garu relaksācijas seansu. "Dawes" mūzika nekad nav bijusi uzbāzīga, un izņēmums nav arī jaunā plate. Tomēr daži akcenti ir gan.
Pirmkārt, "All Your Favorite Bands" skan daudz plašāk, brīvāk. Kaut vai, salīdzinot ar "Dawes" 2009.gada plati "North Hills". Tā vien šķiet, ka grupas ģitārvīrs Teilors Goldsmits ir atradis kādu iepriekš labi noslēptu vai vēl paša neatrastu telpu, kurā viņa ģitārspēle var izpausties visā tās krāšņumā. Lai arī garas dziesmas nav diez ko labs stils, kad klausies, piemēram, "I Can't Think About It Now", dairstreitīgās (no "Dire Straits") ģitāras partijas apvienojumā ar fona dziedātājām rada īsti roķīgu noskaņu, kas muzikāli kaut kur pat varbūt atgādina nelaiķa Džo Kokera pirmos albumus tālajos sešdesmitajos.
Otrkārt, albums "All My Favorite Bands" (Visas manas mīļākās grupas) arī ir veltīts ģitārista Goldsmita mīļākajām grupām. "Tituldziesmas galvenā doma ir [iekļauta vārdos]: "Un visas tavas mīļākās grupas var palikt kopā." Es zinu, ka manas mīļākās grupas ir patiesi liela daļa no tā, kas es esmu," portālam "Songfacts" saka Goldsmits. "Tās man palīdz nodefinēt pašam sevi, pārstāv mani, tās izraisa noteiktas emocionālas atmiņas." Šīs mīļākās grupas - Goldsmita gadījumā "Crosby, Stills and Nash", Džoni Mičela un Nīls Jangs - ir viņa ideāls, uz kuru tiekties.
Mūzikas žurnāls "Mojo" šo plati nodēvējis par "Dawes" "gaidītu atgriešanos pirmo divu albumu komforta zonā" pēc "drūmā" 2013.gada darba "Stories Don't End". "All Your Favorite Bands" var nosaukt visādi, tikai ne par drūmu. Tas ir lielisks pārdomu albums bez ambīcijām būt par vienīgo patiesību uz pasaules.
"Man straumēšana ir beigusies. Ceru, ar maniem faniem viss būs kārtībā. Tas nav naudas dēļ, lai gan mana [autoratlīdzības] daļa (tāpat kā visiem pārējiem māksliniekiem) sliktas vienošanās dēļ tika krasi samazināta bez manas ziņas. Tas ir skaņas kvalitātes dēļ," 15.jūlijā savā "Facebook" profilā paziņoja kanādiešu mūziķis Nīls Jangs. "Man nav vajadzīga manas mūzikas kvalitātes devalvēšana līdz zemākajam līmenim apraides vēsturē vai jebkurā citā izplatīšanas formā." Jangs ir kārtējais mākslinieks, kurš paziņo par sava kataloga izņemšanu no straumēšanas. Kādu brīdi atpakaļ ar aizbildinājumu, ka straumēšana ir teju nelabā iemiesojums, piekļuvi visam savam radošajam mantojumam liedza arī Prinss. Tomēr Jangs ir pirmais, kurš kā iemeslu min it kā slikto skaņas kvalitāti (sūdzējušies gan ir vēl vairāki, tai skaitā Roberts Plānts par "Led Zeppelin" ierakstiem).
ATŠĶIRĪBU JŪT NE KATRS
Lielākie mūzikas straumēšanas servisi mūziku piedāvā klausīties 320 kilobaitos sekundē (kbps), kas ir mazliet zem kompaktdisku skaņas kvalitātes. Izņēmumi ir nupat atklātais "Apple Music", kas piedāvā nedaudz zemākas kvalitātes skaņu (256 kbps), kā arī "Xbox Music" ar 192 kbps. Un tikai viens straumētājs - "Tidal" - līdzās 320 kbps skanējumam par papildus samaksu mūziku piedāvā klausīties arī 1411 kbps skaņas kvalitātē. Viedokļi, protams, ir dažādi. Taču viens no tiem atkārtojas - bez speciāli trenētas auss, spējas saklausīt mūziku dziļākos slāņos vienkāršs klausītājs skaņas kvalitātes atšķirību var pat nepamanīt.
Taču Jangs, kā reizi, nav vienkāršs klausītājs - iespējams, viņš pat var nenoslaktēt mušu, kura viņam apkārt dīc, toni paņēmusi pareizā minorā. Un Jangs jau vairākus gadus ir iesaistīts projektā ar nosaukumu "PonoMusic". Šis projekts, kurā zināmu lomu spēlē arī Janga draugs un radošais dubultnieks Džeks Vaits, paredz mūziku klausīties ekstra augstā kvalitātē - 9216 kbps. Lai šādas kvalitātes mūziku varētu klausīties, jāiegādājas "Pono" atskaņotājs, kurš maksā $399, savukārt attiecīgas kvalitātes albumus turpat var iegādāties par $9,99 - $24,99.
IESPĒJAMS, ATGRIEZĪSIES
Nīls Jangs, protams, izdzīvos arī bez sava kataloga straumēšanas, par to šaubu nav. Un, protams, viņam ir visas tiesības rīkoties ar savu īpašumu pēc sava prāta un iegribām. Un tomēr - apzinoties, ka draudīgs vairākums klausītāju šīs skaņas kvalitātes atšķirības nemaz neatšķir vai arī tām nepievēŗš tik lielu uzmanību, vai tas nav kaut kādā mērā bezatbildīgi pret tiem klausītāju miljoniem, kam Janga mūzika ir himnu vietā? Vai, kļūstot pieejamam tikai mūzikas "fainšmekeriem", tukšo vietu neaizņems dažādas skaņu drazas? Klausītāju viedokļi zem šī Janga paziņojuma arī nebūt nav atbalstoši un mākslinieka cēlos mērķus saprotoši.
"Visu savu mūziku, visu savu mūža darbu es gribu saglabāt tādu, kādu es to gribu," jau nākamajā paziņojumā pēc trauksmes sacelšanas feisbukā paziņoja Jangs. "Tas jau ir sācies - mana mūzika tiek izņemta no visiem straumēšanas servisiem. Tā [skaņas kvalitāte] nav pietiekami laba, lai to pārdotu vai izīrētu." Tomēr, iespējams, kaut kad nākotnē Jangs savu viedokli varētu mainīt. Vismaz viņš pats tā apgalvo: "Kad kvalitāte atgriezīsies, es nākšu ar citiem ieskatiem. Nekad nesaki nekad!"
P.S. 22.jūlija vakarā "Spotify" vēl ir pieejams viss Janga katalogs!
Skaidrs, ka Nīls Jangs (69) var atļauties darīt jebko. Viņš ir viena no dzīvajām patiesi lielajām rokmūzikas leģendām, kurām tādu īsti neiekarotu virsotņu droši vien ir maz. Ja vispār ir. Vai Jangam vajadzēja stāties simfoniskā orķestra priekšā, lai pirmo reizi tikai dziedātu un pats nespēlētu nevienu instrumentu? Nu, droši vien, ka jā! Vai to vajadzēja klausītājiem? Nu, par to vēl zinātnieki strīdēsies. Bet fakts ir neapgāžams - savu trīsdesmit piekto studijas albumu "Storytone" Jangs ir sagādājis savādāku kā visus iepriekšējos. Un tomēr - vai Jangam to tiešām, tiešām vajadzēja?
Lai arī stils - rokmūziku izpildīt simfoniskā orķestra pavadījumā - nu nez vai ir labas gaumes un augstas mākslas paraugs, mūsdienās tā jau kļuvusi par teju sērgu. Sērgu, kas tā tracina patiesos klasiskās mūzikas cienītājus, bet aizrauj daudz plašāku publiku, kā likums, garantējot šādiem albumiem labus komerciālus panākumus. Tiesa, "Storytone" ir vairāk tāds džeza albums un Jangs drīzāk atgādina Frenku Sinatru. Tomēr Janga aizstāvībai jāmin kaut vai tas, ka šis jaunais albums ir krasi atšķirīgs un, katrā ziņā, no koncepcijas viedokļa tas ir sakarīgāks kā viņa un Džeka Vaita pirms pāris mēnešiem klajā nākušais konceptalbums "A Letter Home", kurš domāts patiesi tikai uzticamākajiem Janga faniem. Un tikai noklausoties "Storytone" vairākas reizes, katrs var mēģināt sev atbildēt uz iepriekš uzstādīto jautājumu - vai Nīlam Jangam to patiešām vajadzēja?
Ja viens pieietu pie skaļi spēlējoša skaļruņa vai tumbas, atvērtu pret to muti, bet kāds otrs pieliktu ausi pie šī atvērtās mutes īpašnieka dibena, tad, iespējams, skaņas, ko viņš tur dzirdētu nākam no skandas, ļoti līdzinātos Nīla Janga (68) uz mirkli aktuālākā albuma "A Letter Home" skaņām. Šajā platē ar nostaļģisko nosaukumu Jangs izpilda Brūsa Springstīna, Villlija Nelsona, Boba Dilana un citu savu draugu dziesmu kaverversijas, bet plates sāls ir tās īpašā skaņa - kā caur dibenu skanošs patafons, kas, iespējams, "A Letter Home" padara par "tikai Janga faniem" domātu albumu. Protams, plate ir mūziķa ceļojums atpakaļ laikā, sava veida svītra zem kaut kā. Tika nevajag pārprast - tā nav svītra zem paša Janga. Viņš, tieši otrādi, iedzīvojies otrajā jaunībā, šā gada vasarā šķirot 36 gadus ilgušo laulību ar dzīvesbiedri Pegiju, un, kā ziņo žurnāls "Rolling Stone", nodevies jaunām sajūtām un jūtām pret aktrisi Derilu Hannu, ar kuru Jangs iepazinies abu kopējā hobijā - dažādos apkārtējās vides aizsardzības protestos. Un, iespējams, jaunas attiecības devušas arī jaunus radošus spēkus, jo jau novembra sākumā Jangs laidīs klajā nākamo plati "Storytone" - pirmo savu albumu, kura ierakstā viņš nespēlē nevienu instrumentu, koncentrējoties tikai uz vokālu.
Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri.
Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up").
Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās!
Sešdesmit astoņus gadus vecā amerikāņu soulmūzikas zvaigzne Būkers T. Džounss šā gada vasarā klajā laida savu desmito solo albumu "Sound the Alarm". Kas ir Būkers T. Džounss? Melnādains, talantīgs vīrs, kurš savu debijas albumu izdeva tālajā 1962.gadā, tātad desmit plates viņam prasījušas 51 gadu. Jā, solo albumu skaita ziņā viņš nav pats ražīgākais, patiesībā, iespējams, daudzi vispār tikai tagad uzzina viņa vārdu un ka viņš tāds pasaulē ir. Bet Būkers T. Džounss ir, un kā vēl ir!
Villijs Nelsons, Rejs Čārlzs, Nīls Jangs - tie ir tikai daži no lielajiem vārdiem mūzikas pasaulē, ar kuriem Džounss spēlējis kopā uz lielākām vai mazākām skatuvēm, ar ko kopā strādājis ierakstu studijās. 1992.gadā viņš tika uzņemts Rokenrola Slavas zālē, bet 2007.gadā soulmūzikas leģendai tika piešķirta "Grammy" balva par mūža ieguldījumu mūzikā.
"Sound the Alarm" ir viens no tiem albumiem, kas ļauj kaut uz mirkli pārstāt šausmināties, kādā purvā dažbrīd ved mūsdienu populārā mūzika. "Sound the Alarm" ir albums, kas ļauj atgūt tādu mūzikas stilu kā "soul" un "R'n'B" klausītiesspēju. Jo šie stili, īpaši pēdējais, mūsdienās ir tā "uzlaboti" un "optimizēti", ka brīžiem atgādina kolbā radītu monstru, ar kuru galā netiek pat tā radītājs. "Sound the Alarm" ir gaišs, spēcīgs, tas kā uz paplātes pienes tikai pozitīvas emocijas un asociācijas. Jā, ir vienkārši skaisti!
Albums, kurā apvienotas 1960.to gadu amerikāņu soulmūzikas klasiskās dziesmas, kas no mazā Fila izveidoja to Filu Kolinsu, kura priekšā ceļos bija gatavi krist (un droši vien ir joprojām) tūkstošu tūkstoši. Platē joprojām dzīvo sešdesmitie, un to var pat sajust fiziski!
Būkera T. Džounsa laikabiedrs, kas šajā konkrētajā projektā iesaistījis tādus vārdus kā Pinka, Džonu Ledžendu, Sīlu, un viss tas, protams, noris leģendārās Džona Lenona dziesmas "Imagine" zīmē. Vērojot Henkoku darbībā, rodas iespaids, ka brīnišķīgu dziesmu viņš varētu radīt arī, aranžējot, piemēram, kliba gaiļa palaista purkšķa skaņu.
Amerikāņi "Fun Lovin' Criminals" sevis iezīmētajā teritorijā (mūzikā) jūtas kā zivs ūdenī. Gluži tāpat kā Būkers T. Džounss savā. Ir skaidrs, ka "krimināļi" savā agrībā ir bijuši lieli soula cienītāji, vismaz tā apliecina viņu plates.
2009.gada 7.martā Džons Veldons Keils jeb J.J. Cale tviterī, piesedzoties ar mazliet maldinošu lietotājvārdu @SlowerBaby, iečivināja ziņu: "I make rock n roll records" ("Es ierakstu rokenrolu"). Un šis īsais teikums māca apjaust divas patiesības. Pirmkārt, tas patiešām izsaka visu Keila būtību - dzīvot rokenrolā, dzīvot mūzikā. Otrkārt, kopš pagājušās piektdienas, 26.jūlija, par realitāti kļuvis fakts, ka šī arī paliks vienīgā Keila iečivinātā ziņa, jo šajā dienā vīrs, kura ceļi uz skatuves krustojušies ar daudzām mūzikas leģendām; kurš pats par tādu kļuva; šis sirmais kungs 74 gadu vecumā sāka ceļu uz citām pasaulēm. Tajās viņu jau gaida vecie cīņu biedri Veilons Dženings (1937 - 2002), grupas "The Hook" dalībnieki Billijs Frēnsiss (1942 - 2010), Džeins Gārfērts (1944 - 2006), Džons Volters (1945 - 1997) un citi nenosauktie, kas, vēl pie labas veselības esot, savu repertuāru labprāt kuplināja ar kādu no Keila komponētajām dziesmām. To darīja ne tikai tie, kas jau citās saulēs; Keils dzīvi turpinās, kaut vai pateicoties vecajam draugam Ērikam Kleptonam.
KEILA - KLEPTONA TANDĒMS
Tieši Kleptons bija tas, kurš šim Oklohamā dzimušajam puisim, varbūt pat ne apzināti, pavēra ceļu uz skatuvi un radīja iespēju turpmāko dzīvi nodarboties ar to, no kā sirds trīs visvairāk, - ar mūziku. 1970.gadā Kleptons ierakstīja un singla formātā izdeva vienu no Keila agrīnās daiļrades dziesmām "After Midnight". Ar to pietika, lai maisam gals būtu vaļā - Keils guva sava veida apliecinājumu paša spējām, ticību vēl lielāku varoņdarbu paveikšanai uz skatuves, un gluži kā karuselis dzīve sāka griezt Keila karjeru, kas kopā uzskaita 14 solo albumus, pēdējo no kuriem - "Roll On" - mūzikas gardēži nosmeķēja vēl tikai 2009.gadā."Es jau biju padevies attiecībā uz ierakstu biznesu un jau devies atpakaļ uz [pilsētu, kurā līdz tam dzīvoju] Tulsu," daudzus gadus vēlāk atcerējās Keils. "Bet kad Ēriks izcēla šo dziesmu, man atvērās visas durvis (..)!"
Taču abu dižgaru sadarbība ar to nebeidzās. Patiesībā, tad tā tikai sākās. Kleptonam bija tuva Keila izpratne par to, kas ir laba dziesma ("[Viņa mūzika ir] dīvains hibrīds. Tas nav īsti blūzs, nav īsti folks vai kantrī, nav arī īsti rokenrols. Tas ir kaut kas pa vidu"), un pēc "After Midnight" abi "saspēlējās" vēl arī tādos zināmos hītos kā "Cocaine" (1977) un "Travelin' Light" (2001), bet abu pēdējās sadarbības klausāma versija atrodama Kleptona jaunākajā, tiesa, kritiķu nesaudzētajā platē "Old Sock" (2013), kurā Keils dzied un spēlē ģitāru, pavadot paša sacerēto dziesmu "Angel". Naski Keila dziesmu izmantotāji bijuši arī citi. Piemēram, viņa 1972.gada debijas albumā "Naturally" iekļauto dziesmu "Call Me the Breeze" īsteni populāru padarīja amerikāņi "Lynyrd Skynyrd", kad to iekļāva savā otrajā albumā "Second Helping" (1974), kura visas pārējās dziesmas kā melns mākonis nomāca grupas joprojām nepārspētais hīts "Sweet Home Alabama". Keila dziesmas albumos un repertuāros iekļāvuši arī Santana, "The Allman Brothers", Džonijs Kešs, "The Band", Fredijs Kings un citi.
Keils tāpat kā Kleptons mīlēja blūzu. Viņa debijas albums "Naturally" ir blūza sintēze ar kaut ko, kā sastāvā var atpazīt gan druskas ko klasiskā džeza, gan ģitārroka, gan Boba Dilana "mazliet runājošās" dziedāšanas. Starp citu, ja salīdzina Keila pēdējo albumu "Roll On" un debijas plati "Naturally", kā parasti pēc izmeklējumiem raksta ārsti, "būtiskas nobīdes nav konstatētas". Gan toreiz, gan tagad Keils ir palicis uzticīgs sev raksturīgajam "maigajam bugī" ("mellow boogie") kā Keila nekrologā šo muzicēšanas manieri nosaucis žurnāls "Uncut". Un var piekrist, ka dejošana "Naturally" dziesmu pavadījumā būtu jautra izrāde tiem, kas to vēro. Un varbūt, patiesībā nekāds bugī tas nav. Vairāk tās ir zāles. Universālas bezrecepšu zāles visām kaitēm. Nu varbūt vienīgi ne caurejai. Bet teju dziednieciskas spējas Keila mūzikai piemīt, īpaši ārstējot mentālas novirzes no normas...
NEAPZINĀTAIS VIENTUĻNIEKA IMIDŽS
Kā tas Keilam izdodas? Vai viņa dziesmās ir kāds slepens kods? Vai tiešām patiess ir apgalvojums, ka visu muzikālo ģēniju īpašo spēju izskaidrojums ir kosmoss, kurš izvēloties tādus kā Keils, Nīls Jangs, Kleptons, un tad caur viņiem mūzikas veidolā nodod pārējiem Zemes iemītniekiem kādu ziņu? Par to vēl zinātnieki, iespējams, strīdas. Bet skaidrs ir tas, ka šie "kosmosa izredzētie" ir populāri cilvēki uz savas planētas, viņus atpazīst, citē, arī dievina un apskauž. Albuma "Roll On" izdošanas sakarā kāds žurnālists Keilam pajautāja, vai neapnīk tas, ka laikabiedri un kritiķi raksta par viņu leģendas, bet cilvēki var mīlēt viņa dziesmas, nemaz nezinot, kas ir to autors. "Nē, tas man neapnīk," smīnot atbildēja Keils. "Kas patiešām ir jauki - saņemt pa pastu čeku..."
"Es gribētu, lai man [karjerā] veicās, bet es negribu pārāk daudz slavas," uzsākot mūziķa gaitas, Keils reiz teica savam draugam un producentam Audijam Ešvortam. "Slava paaugstina tavu ego līdz līmenim, kad tu jau pats sāc ticēt savam "bulšitam"," skarbs ir Keils. "Tas, ko mēs izdarījām, - mēs nelikām nevienu manu bildi uz albumiem. Tas nebija plānots, jo es īsti neesmu vientuļnieks." Bet attiecībā uz presi tas nostrādāja labi - tā patiešām uzturēja "vientuļnieka Keila" imidžu, "kaut patiesībā es tāds nemaz neesmu."
Pa vienam vien. Pa vienam vien viņi aiziet. Vīri, kas ķieģeli pie ķieģeļa likuši vienu uz otra, lai taptu pils, ko saucam par mūsdienu moderno mūziku. Bet daba noteikusi šādu kārtību un ne mazajam niekkalbim cilvēkam tur ko mainīt vai pretoties. Keils mums ir atstājis brīnišķīgu muzikālo mantojumu, viņš ir iedvesmojis citus, rakstījis rokenrola vēsturi un viņa "kosmosa vēstījums" dziesmās tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīva būs mūzika. Vienīgi ar to čeku pa pastu tagad būs sarežģītāk. Bet gan jau arī tur kosmoss visu noliks savās vietās.
Noklausies Keila debijas albumu "Naturally" (1972).
Rakstā izmantoti foto no last.fm, www.nrk.no, www.qupratools.com, www.onedayonemusic.com.
"Tās ir dziesmas, ko mēs visi zinām jau no bērnudārza, taču "Crazy Horse" tās ir pārveidojusi, un tagad tās pieder mums," bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, runājot par savu jaunāko plati "Americana", saka kanādiešu leģendārais roķeris Nīls Jangs. To, ka viņš patiesi ir leģendārs, apliecina fakts, ka "Americana" ir Janga trīsdesmit ceturtais (!!!) studijas albums (tiesa, šajā skaitā iekļauti visi Janga projekti), taču mūzikas prese un fani to gaidīja gluži kā kāda jauna, daudzsološa dziesminieka debijas albumu. Un kā nu ne - "Americana", kā jau priekšā saka pats plates nosaukums, ir amerikāņiem vēsturiski nozīmīgu dziesmu apkopojums Janga versijā. Un, jāatzīst, pat pie šobrīd - gan mazliet noplukušās, bet tomēr - valdošās vispārējās antiamerikāniskās noskaņas šī albuma radītais estētiskais baudījums ir visnotaļ ievērojams.
"Americana" ir sava veida audiogrāmata Amerikas vēsturē - mazāk gan valsts politiski ekonomiskā ziņā, vairāk mūzikas. Katrai plates dziesmai Jangs ir devis klāt arī nelielu stāstiņu. Piemēram, par "Oh Susannah" teikts: "Šo dziesmu, ko sarakstījis Stīvens Fosters, pirmo reizi izpildīja 1847.gada 11.septembrī. "Americana" versijā tā ir aranžēta ar Tima Rouza jauno melodiju, kuru viņš kopā ar grupu "The Big Three" izpildīja 1963.gadā, bet atjaunotā versijā ar "Tim Rose and the Thorns" - 1964.gadā. Šī grupa aranžēja daudzas folka dziesmas, padarot tās par rokenrola dziesmām, un nosauca to par folkroku. Tims Rouzs bija folkroka pionieris. Liela daļa "Americana" ir balstīta uz šo ideju." Tādā veidā iespējams uzzināt nevienu vien interesantu mūzikas vēstures faktu. Vai arī to, kādos apstākļos radusies viena vai otra katram amerikānim labi zināma dziesma. Piemēram, par "Get A Job" varam izlasīt sekojošu stāstu: "Dziesma par vīru, kurš nav spējis atrast darbu un kuru viņa sieva uzskata par sliņķi un meli. "Get A Job" ir iekļauta [albumā] "Americana", jo tā ir ģeniāla folka dziesma ar patiesu raksturojumu. Šo dziesmu sarakstījis Ričards Luiss no "The Silhouettes", kaut arī atorība tiek dalīta uz visu grupu, jo pārējie [grupas "The Silhouettes"] dalībnieki veica vokālo aranžēšanu. Dziesma "The Silhouettes" izpildījumā tika ierakstīta 1957.gadā. "Americana" versija seko oriģinālajam aranžējumam."
Kas jaunajā Nīla Janga platē patīk cilvēkam, kurš nav tuvos draugos ar tradicionālo amerikāņu kantrī un salkano emocionālo piesitienu it visās lietās, kurās parādās amerikāņu zvaigžņotais karogs un vārdi "brīvība", "vienlīdzība" un "makdonalds"? Tieši "Crazy Horse" muzikālās interpretācijas dziesmām, kuras pierasts dzirdēt kā gaudas kāda baptistu saieta nama veco sievu kora izpildījumā. Nu, piemēram, dziesma "God Save The Queen" - no garlaicīgas, miegu uzdzenošas, daudz par garu sakomponētas balādes Jangs ar "ķertajiem zirgiem" ir radījis ko līdzīgu svinīgam Ziemassvētku korālim, ko var spēlēt bērnudārzā uzveduma "Riekstkodis" laikā, kad pa zāli vienotā ierindā soļo ļaunā peļu ķēniņa (nē, tur laikam bija žurkas) tikpat nelietīgie kareivji sārtās uniformās.
Skaidrs, ka Nīla Janga fani šī albuma dēļ jau ir paspējuši vairākas reizes sajūsmā noģībt, tad atģisties un atkal noģībt (tiesa, baigi aizrauties nevajag, jo pavisam drīz, oktobrī, gaidāms Janga un "Crazy Horse" oriģinālo dziesmu jauns albums "Psychedelic Pill"), taču arī parastam, vidusmēra rokenrola cienītājam šī plate sagādās ne mazumu patīkamu brīžu. Īpašs solās būt atklāsmes moments, kad top skaidrs, ka veco jeņķu mūziku ir iespējams "iepakot" tā, lai tā ir patiesi baudāma (mazliet jau šajā žanrā gan paspējis padarboties arī Brūss Springstīns). Ņemot vērā patīkamo pārsteigumu, kā arī faktu, ka ar Nīlu Jangu tā intīmāk (klausoties viņa plates) esmu pazīstams tikai neilgu laiku (bet jau varētu būt Janga lokālā fanu kluba vismaz preses sekretāra trešais vietnieks), es šo plati novērtēju ar augstāko atzīmi - patiesībā vairs nav daudz tādu vecā kaluma mūziķu, kuru mūsdienās ierakstītos albumus klausoties, prātā ienāk doma: "Vo, šis beidzot ir kārtīgs vecais, labais roks!" Jangs ar saviem "trakajiem zirgiem" tāds ir.
"Paklau, Denijs taču ir aizmidzis," ar neslēptu izbrīnu sejā mēģinājuma laikā ierakstu studijā viens otram teica divi grupas "Crazy Horse" dalībnieki. Vēl vairāk - viņi bija pat nedaudz izbijušies, jo Denijs Vitns (Danny Whitten) bija aizmidzis stāvus ar ģitāru plecā. Kad Nīls Jangs saprata, kas par lietu, viņā valdīja duālas sajūtas: no vienas puses, viņš bija nikns un dusmīgs - pirms tik lielas un atbildīgas koncerttūres Vitns atkal bija viņu piekrāpis, aizslaukot mēslainē pēdējās uzticības paliekas sev; skaidrs, ka Janga lēmumam jābūt radikālam. No otras puses, Jangs saprata, ka šis, visticamāk, ir liktenīgs pagrieziena punkts abu attiecībās. Iedevis Vitnam piecdesmit dolārus un atpakaļbiļeti lidmašīnai uz Losandželosu, Jangs padzina no grupas "Crazy Horse" tās dibinātāju. Janga prognozes attiecībā uz liktenīgo pagrieziena punktu piepildījās ar uzviju - tās pašās dienas vakarā Vitns tika atrasts miris kāda sava drauga vannasistabā. Nāves iemesls - valiuma tablešu un alkohola kombinācija, kas uz organismu iedarbojās kā inde.
LIKTENĪGĀS SĀPES
Kas gan būtu iedomājies, ka bērnībā trauslajam, blondajam zēnam būs paredzēts šāds liktenis? Fakts, ka tēvs ar ģimeni, kurā bez Denija bija arī māsa Brenda, nedzīvoja kopā, protams, ir spēlējis sava veida lomu šādam iznākumam. Denija mātei vajadzēja strādāt vairākos darbos, lai pabarotu abus bērnus. Lai atvieglotu mātes rūpes un izrautos no šādas vides, Vitns 17 gadu vecumā iestājās ASV Jūras spēkos. Tā sagadījās, ka dienesta laikā viņš iedzīvojās reimatiskajā artrītā, kas īpaši skāra ceļus. Pirms dienēšanas Vitns Holivudas klubā "Peppermint West" apmeklētājus izklaidēja, dejojot dažādas dejas, piemēram, tvistu.
Viņš spēja nodejot jebko, pieskaņojoties mūzikai, kas tobrīd skanēja. "Viņš bija patiešām labs," atminas Vitna draugs un grupas biedrs Billijs Talbots. Konstatējot iegūto kaiti, armijas ārsts brīdināja Vitnu, ka komplikāciju gadījumā viņš pusmūžā var tikt piekalts pie ratiņkrēsla uz visu atlikušo mūžu, tāpēc jābūt piesardzīgam. Un šī bija viena no lietām, ko Vitns laida gar ausīm. Kad pēc slimības apārstēšanas viņš atkal dejoja, tas sagādāja neciešamas sāpes. Visticamāk, sāpes bija lielākais grūdiens pārkāpt pāri robežai, kas šķir saprātu no atkarības.
Ja ar dejošanu tagad bija kā bija, tad dziedāt gan Vitns varēja. Varētu pat teikt - tas viņam padevās. Viņam bija tāda "silti vibrējoša" balss. Kopā ar Talbotu un Ralfu Molīnu viņš izveidoja grupu, kurai gada laikā vismaz pāris reižu mainījās nosaukumi; panākumu nebija nekādu, bet puikas no sirds centās, centās un viņiem izdevās. No "Danny & The Memories", caur "The Psyrcle" un "The Rockets", radās leģendārais nosaukums "Crazy Horse".
Viņiem bija izveidojusies laba sadarbība ar Nīlu Jangu, ar kuru kopā laiciņu iepriekš kā "The Rockets" bija koncertējuši. Visiem četriem sadarbība gāja pie dūšas, un 1969.gadā tapa viņu kopprojekta pirmā plate "Everybody Knows This Is Nowhere". Būs kārtīgi jāpameklē kāds mūzikas pazinējs, kurš noliegs, ka šis bija, un joprojām ir, labākais četrotnes veikums (to iespējams noklausīties zem raksta). Viena no veiksmes atslēgām - Janga un Vitna savstarpējā "ķīmija", kas nebija atšķaidāma ne ar ko.
PERSONA, KURAI NEGRIBAS ATRASTIES BLAKUS
Lai arī Vitns bija dažus gadus vecāks par Jangu, tieši otrais kļuva par tādu kā grupas "vecāko". Vitnam pret to nebija nekādas pretenzijas, viņš nekad sevī nebija jutis liela organizatora vai oratora talantu. Taču Nils Lovgrīns, ģitārists, kurš pievienojās grupai albuma "Tonight's the Night" ierakstā, atceras, ka atsevišķi strīdi starp abiem bijuši gan. Reiz Vitns tā kā apvainojies, ka viņam neļauj grupā izpausties kā līdervokālistam, kura vietu bija ieņēmis Jangs. "Atceros, kā producents Eliots Roberts viņu mierināja: "Ei, Denij, nomierinies! Tas viss būs!"," pagātnes notikumus atminas Lovgrīns. Tā patiešām arī notika. Taču nu jau arī dziedāšana Vitnam gāja rokrokā ar sāpēm.
"Zini, vecais, es labāk ātrāk nomirtu, lai nekļūtu vecs," kādu dienu, skatoties spogulī un vērojot drīzāk jau iedomātas krunkas, Talbotam atzina Vitns. Pirms pieciem gadiem bija nomirusi viņa māte, tas bija smags trieciens, no kura viņš tā ari neatguvās. "Viņš bija līderis, bet tāds - klusais līderis," pamatojumu Vitna intravertajai dabai meklē Talbots. Un, iespējams, norāda uz vēl vienu iemeslu Vitna zaudējumam cīņā ar saviem dēmoniem. Dēmoni, protams, bija. Un viņš tos pat nedzina ārā. Viņš ar tiem sadzīvoja, ļaujot atkarību priekškaram vismaz iluziori aizklāt skatu uz savas dvēseles nešpatņiem.
"Heroīnu mēs pilnīgi noteikti uzskatījām par kaut ko ļoti kaitīgu," vispārējo priekšstatu, ka, ja vien tev vienā rokā ir ģitāra, tad otrā, kā minimums, jābūt šļircei, kliedē "Crazy Horse" dalībnieks Talbots.
"Ralfs un es nekad to nelietojām, tāpat kā Nīls. Bet Denijs bija sāpju nomocīts, un var tikai iedomāties, cik daudz labāk viņš jutās, kad bija lietojis heroīnu." Grupai līdz ar to sākās elle - "norauti" mēģinājumi un koncerti, meli, solījumu nepildīšana un grupas biedru apzagšana. Talbots rēķina: "Aptuveni divu gadu laikā Vitns no "zelta puikas" pārvērtās par personu, kurai negribas atrasties blakus."
"Mūsdienās katrs šādā situācijā zina, ka palīdz rehabilitācijas klīnikas, bet toreiz par to nemaz nerunāja," Lovgrīns attaisno iespējamos pārmetumus, ka neviens neko nav darījis, lai draugu glābtu. Kad Vitnu iekārtoja kādā klīnikā vai slimnīcā, viņš vienmēr aizbēga. Viņš bēga no visiem - no sevis, no dēmoniem, no pilnīgi visiem. "Viss, kas atradās viņam apkārt, krita zemē, bet, ja viņam, arī šādā stāvoklī esot, ielika rokā uzskaņotu ģitāru, šķita, pēkšņi no viņa izsprāgst gaisma," atceras Lovgrīns.
PĒDĒJĀ BALSTA ZAUDĒŠANA
Bija 1972.gada 18.novembis. Nīls Jangs (attēlā) un "Crazy Horse" gatavojās lielai un atbildīgai tūrei, notika pēdējie mēģinājumi. Taču laikam vienīgā persona, kas vēl ticēja Vitnam un viņa gribasspēkam pieķerties pie, iespējams, pēdējā glābšanas salmiņa, bija Jangs. Viņš bija uzaicinājis Vitnu ņemt dalību tūrē ar noteikumu, ka nebūs nekāda heroīna.
Kā Janga autobiogrāfijā vēlāk rakstīja viņa biogrāfs rakstnieks Džimmijs Makdonauss, "noslēpums paliek, kā kāds vispār toreiz varēja aizdomāties, ka Denijs ir tādā formā, lai varētu piedalīties vienalga kādā tūrē". "Nīls bija pārliecināts, ka Denijs atkal būs brīnišķīgs," uz to atbild viņa tā brīža draudzene Kerija Snodgresa.
Kad kļuva zināms par traģēdiju, visi, protams, bija šokā. Bet, iespējams, vistuvākie to jau nojauta. Vitna līdzgaitnieki bija spieti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc neviens no viņiem neko nedarīja, lai novērstu šo traģēdiju. "Denijs bija sarežģīts. Viņš vienmēr bija sarežģīts. Ja tā padomā, viņš bija sarežģīts jau no paša sākuma," prāto Talbots. Viņš un pārējie, izmēģinājuši spēkus visādi, saprata, ka Denijs Vitns jau ir izlēmis savu ceļa virzienu. "Tas spiež man prātu. Tas sasodīti spiež manu prātu. Es mīlēju Deniju. Un es jūtu atbildību par to, kas notika," atzīst Vitna pēdējais uzticamības balsts Nīls Jangs. Balsts, kura sabrukšana izrādījās liktenīga.
"ES PAR TO NEVĒLOS RUNĀT"
Denijs Vitns aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš neiekļāvās mistiskajā "Klubā 27", kura biedri, redzami mūziķi, pametuši šo sauli 27 gadu vecumā.
Viņš vispār neiekļāvās nekādos standartos, rāmjos vai normās. Viņš vienmēr bijis aizkadrā - pat viņa fotogrāfijas uzņemtas tikai dažas! Viņu salīdzina ar Kurtu Kobeinu - gan vizuāli, gan attieksmē pret dzīvi un mūziku. "Denijs Vitns pat izskatās līdzīgs Kurtam Kobeinam," saka angļu komponists Jans Maknabs, labs "Crazy Horse" draugs. "Kad es dzirdu runājam par Deniju, man vienmēr šķiet, ka viņa loma ir daudz lielāka nekā vēsturiski novērtēts."
Šogad rudenī apritēs 40 gadi, kopš Denija nav mūsu vidū. Un, lai arī viņš nebija zvaigzne, kuras bēres pārraida TV tiešraidē, Vitns savas īsās karjeras laikā ir atstājis varbūt pat daudz vairāk kā kāds, kurš gaida, ka viņu aiz vecuma marasma no skatuves nonesīs nestuvēs 120 gadu vecumā. Turklāt tieši Denijs Vitns ir radījis vien no skaistākajām balādēm ar zīmīgu nosaukumu "I Don't Want To Talk About It", kuras komponista laurus bieži piešķir Rodam Stjuartam, jo tieši viņš 1977.gadā ar šo dziesmu iekaroja topu virsotnes. Savukārt Vitna māsa Brenda, pateicoties autortiesību maksājumiem par šo dziesmu, izskolojusi savus bērnus. "Denijs par to būtu ļoti priecīgs," rezumē Billijs Talbots.
Raksts tapis, balstoties uz mūzikas žurnāla "Uncut" 2012.gada aprīļa numura publikāciju "I watched the needle take another man". Rakstā izmantotas fotogrāfijas no www.dannyraywhitten.com un citiem interneta resursiem.
