Tikai desmit mēnešus pēc sava iepriekšējā albuma "Rewind the Film" velsieši "Manic Street Preachers" atgriezušies apritē ar pilnīgi jaunu plati "Futurology" (abas plates, starp citu, ierakstītas vienā laikā). Iespējams, tieši fakts, ka "meniki" pēdējā desmitgadē bijuši tik aktīvi (seši albumi no 2004.gada!), katra jaunā grupas plate izraisa aizvien mazāku un mazāku troksni. "Futurology", "Manic Street Preachers" divpadsmitais albums, vispār izzvejots no jaunās mūzikas okeāna tīras sagadīšanās pēc, netīšām, pat varētu teikt. Bet, iespējams, "Futurology" radītais klusums ir drīzāk klausītāju emocionālā stāvokļa fiziska izpausme, kas radusies albuma ietekmē - tiem vienkārši trūkst vārdu! Berlīnē ierakstītais albums ir "Manic Street Preachers" atgriešanās pie klasiskā britu rokenrola, vismaz uz brīdi pārtraucot koķetēt ar radio formāta popmūziku.
Kad lielie režisori reiz atkārtoti nolems ekranizēt stāstu par Ādamsu ģimeni, cerams, brīdī, kad tie meklēs šīs burvīgās ģimenes pavarda turētājas Mortīcijas lomas atveidotāju, viņi atminēsies par pavisam nesen pasaules slavu ieguvušo Marinu Lambrīnī Daimandis. Viņas uznāciens ar 2010.gada debijas plati "The Family Jewels" daudzus cerību zaudējušos atgrieza pie pārdomām - varbūt labs pops nemaz nav izzudis vai pat miris? Iemesls pat nebija dziesmas (kaut "Hollywood" vai "Shampain" guva milzīgu atsaucību), bet Marinas īpatnējais balss tembrs - viņa izklausās kā ļaunā feja, kas, saputrojusi pašas radīto mikstūru pudelītes, iedzērusi labsirdības eliksīru, un nu no baisuma palikusi vairs tikai balss. Un tā viņai ir ne tikai plaša un skanīga, bet arī nosvērta - to pašu "Hollywood", kas patiesībā ir himna jautrībai augstākajās aprindās, Daimandis nodzied tik vienmērīgi, ka tas piedod dziesmai pat zināmu cinisma devu.
Šā gada aprīlī iznāca "Marina and the Diamnods" otrā plate "Electra Heart" - tā ir atšķirīga, kārtējo reizi pierādot patiesību, ka pēc panākumiem bagātiem debijas albumiem mēdz sekot stilistiski pavisam savādāki darbi. Daimondis gadījumā tā ir nobīde uz elektroniskās mūzikas pusi. Tomēr tas notiek visnotaļ gaumīgi, par ko var pārliecināties, piemēram, dziesmā "Primadonna". Kā atzinusi pati māksliniece, viņas galvenās ietekmes šoreiz bijušas slavenas dāmas - Madonna, Britnija Spīrsa, Merilina Monro un citas."Kad es biju pusaudze, man bija visai cieša [garīga] saikne ar šo jauko meiteni, kurai turklāt bija šī ļoti seksuālā puse, ko cilvēki negribēja pieņemt," runājot par Britniju Spīrsu, uzsver Daimondis. Un tas, kā blondais seksa simbols neapstājās "cinisku sīkumu" priekšā, ejot uz savu mērķi, esot iedvesmojis plati "Electra Heart" tās tapšanas aizsākumos.
Šķiet, 26 gadus vecā Marina beidzot ir nostājusies abām kājām uz zemes - "Electra Heart" ir daudz viengabalaināks un sabalansētāks (izklausās gandrīz kā runājot par diētu) albums par debijas "The Family Jewels". Bet tā balss! Cerams, kāds ne tikai popmūzikas žanra komponists to pamanīs un izmantos darbam, par ko vēl ilgi runās un kas paliks vēsturē ierakstīts neizdzēšamiem burtiem.
