Luīza Rouza Alana platu soli pretī Lielajai mūzikai spēra, 2013.gadā ar deju mūzikas producentu un dīdžeju Antonu Zaslavski ierakstot dziesmu "Clarity". Ak jā, abi gan labāk zināmi pēc pseidonīmiem - Alana savā radošajā darbībā parakstās kā Foxes, savukārt Zaslavskis ir Zedd. Sauthemptonā dzimusī 26 gadus vecā Alana zem Foxes pseidonīma nupat ir izdevusi savu otro albumu "All I Need".
Alana visai komfortabli ir iesēdusies šobrīd pa vējam laiski, bet pārliecinoši uz priekšu slīdošajam kuģītim, varbūt pat laiviņai, kurā pie airiem priekšā ir gan Kārlija Reja Džepsena, gan "CHVRCHES", gan citi, kas uzķēruši - astoņdesmito ritmi divdesmit pirmā gadsimta otrajā desmitā atkal ir modē! Tiesa Alanas "All I Need" ir ļoti advancēts diskoritmu krājums. Tādi radoši prāti kā Dens Vilsons, kurš Adelei reiz palīdzējis ar dziesmas "Someone Like You" tapšanu un "One Direction" producents Džese Šatkins kopā ar Alanu ir radījuši skaņdarbus, kuru vieta mūsdienu popmūzikā būtu liekama elites klasē. "If You Leave Me Now" un jo sevišķi "Devil Side" lai neļauj sameloties!
2016.gads popmūzikā pilnīgi nešaubīgi ir iesācies dāmu zvaigznājā. Foxes "All I Need" komplektā ar Sia pirms nedēļas klajā nākušo jauno albumu "This Is Acting" runā paši par sevi!
"Tokijas putni", "Japāņu māja" - uzlēcošās saules zeme šobrīd, acīmredzot, ir topā! Vismaz muzikālu apvienību nosaukumos. Britu "The Japanese House" ir eksotisks projekts ne tikai nosaukuma ziņā, bet arī savā saturā. Tās dvēsele ir londoniete Ambera Beina (19). Vispirms jau viņas balss tembrs. Vairums klausītāju, dzirdot jebkuru no "The Japanese House" dziesmām, nodomātu, ka dziedātājs ir kāds jauneklis ar labi nostādītu balsi. Bet tā ir Beina! "Man ir androgēna balss," portālam "Diymag.com" atzīstas Beina. "Es patiešām izbaudu to, ka cilvēki dažreiz domā: tur dzied zēns. Tas ir jautri!"
Otrs "The Japanese House" eksotiskais moments ir pati mūzika. Nesen iznākušais projekta singlalbums "Clean" ar četrām dziesmām nav aprakstāms ar ikdienā lietojamiem vārdiem, tikai ar eksotiskiem. Ņemot vērā, ka plati radījusi 19 gadus veca meitene, jājautā, no kuras planētas viņa pie mums uz grēcīgās Zemes ir atsūtīta. Jo šeit tāda mūzika nerodas. Nu, nevar rasties!
Jau pašu pirmo Beinas dziesmu "Still" ievēroja tolaik vēl "BBC" strādājošais dīdžejs, tagadējā "Apple Music" personība Zeins Lovs. "Es pusdienoju kopā ar draugiem, kad mans menedžeris atsūtīja īsziņu, lai es tūlīt ieslēdzu "[BBC] Radio 1". Es uzliku telefonu uz galda, uzgriezu skaļi, un mēs visi zvigājāmies [par to]," atceras Beina. "Blakus galdiņš gan nebija ļoti sajūsmināts."
"The Japanese House" šobrīd ir viens no jaunajiem projektiem, kurš guvis vērā ņemamu popularitāti, vēl nemaz neizdodot pirmo pilna garuma plati. Kaut kad nākotnē tas noteikti notiks, bet Beina saka, ka viņa īpaši nesteigsies. Iesākumā viņa grib radīt savu identitāti mūzikā, tāpēc arī izvēlējās startēt ar pseidonīmu jeb projekta nosaukumu "The Japanese House". Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka pārlieku misticēties arī nevēlas, vismaz ne tik tālu, lai viņas personības noslēpumainība nomāktu viņas pašas mūziku. "Un es arī neesmu "Daft Punk"," Beina saka. "Viņiem tagad vajadzētu būt jau patiešām jēliem pleciem."
Tikai pusotru gadu pēc apcerīgās plates "Ghost Stories" angļu kvartets "Coldplay" laidis klajā jaunu albumu "A Head Full of Dreams". Izsludināts kā grupas atvadu albums, tas kā tāds arī radīts - dzīvi svinošs. Tāds, lai palicējiem nav slapjas acis un pašiem nepaliek mieles.
NEPIEDEROŠIEM IEEJA ATĻAUTA!
Jaunā albuma kontrasts pret iepriekšējo ir milzīgs. "Ghost Stories" bija tikai viena jestra dziesma ("A Sky Full of Stars"), pārējās astoņas ieturot teju sēru noskaņās, kas, protams, bija "Coldplay" līdera Krisa Mārtina pēcšķiršanās grūtsirdības izpausmes. Bet izrādās, ideja par "A Head Full of Dreams" grupai radās vienlaicīgi ar lēmumu par intīmā albuma "Ghost Stories" ierakstīšanu, intervijā žurnālam "Entertainment Weekly" atzīst Mārtins. "Mēs padomājām, ka varbūt pēc šī atturīgā, intīmā albuma mēs sajutīsimies tā, ka gribēsim spēlēt mazliet jautrāk." Un sapņi piepildījās.
Saistībā ar "A Head Full of Dreams" ārzemju prese uzsver divas lietas - jau pieminēto plates dinamiku visā tās krāšņumā un grupai neierasti lielo viesmākslinieku plejādi, un to personības. Divas dziesmas palīdzējusi iedziedāt Bejonsī (dziesmas "Up&Up" piedziedājumā piedalās arī Bejonsī un Džeizī meita). Tālāk. Gvineta Paltrova, Mārtina bijusī sieva, piedalās dziesmas "Everglow" ierakstā. Zviedru popmūzikas princese Tove Lo dzirdama kompozīcijā "Fun". Un vēl vairāk - kā plates līdzautors ir minēts arī ASV prezidents Baraks Obama, kurš skaņdarbā "Kaleidoscope" ir dzirdams, dziedam populāro amerikāņu baznīcas dziesmu "Amazing Grace". Albuma ierakstā palīdzējuši arī daudzi viesinstrumentālisti, tai skaitā Noels Galahers, tas pats, kurš no "Oasis".
SAJŪSMINOŠAIS CEĻOJUMS 15 GADU GARUMĀ
Pašam Mārtinam albums patīkot, pat ļoti. Viņš bez aplinkiem atzīst, ka plates ievadošā "A Head Full of Dreams" "ir mana visu laiku mīļākā "Coldplay" dziesma. Tas ir tas, ko es vienmēr esmu sapņojis dziedāt," Mārtins atklāj sarunā ar "Entertainment Weekly". Turpat viņš arī atzīst, ka, sagaidot "Coldplay" debijas albuma "Parachutes" piecpadsmito gadskārtu, jūtas mierā ar visiem grupas albumiem. "[2005.gada plati] "X&Y" es gan gribētu mazliet pakoriģēt. Bet [kopumā] es jūtos sajūsmināts par ceļojumu, ko esam veikuši," par "Coldplay" radošo mūžu saka Mārtins.
Kas tad ar "Coldplay" notiks tālāk? Jau šā gada sākumā žurnāls "Billboard" ziņoja, ka "A Head Full of Dreams" būs kvarteta atvadu albums, kam sekos atvadu tūre, un tad iestāsies miers. Vai uz laiku, vai pavisam - pateikt nevar neviens. Pats Mārtins, cik noprotams, pievērsīsies kādiem svarīgiem sabiedriskiem pienākumiem, kļūstot "par Bono". "Viss, ko es daru, ir ["U2" līdera] Bono iekustināts - pēc piecpadsmit [grupā "Coldplay" pavadītiem] gadiem tas nepārprotami ir redzams," Mārtins toreiz atzina sarunā ar "Billboard". Iespējams, viņš kļūs par ANO sūtni vai kaut ko tik pat reprezentablu un svarīgu, un visi būs sajūsmināti un laimīgi.
TAS ARĪ VISS...
Bet "Coldplay" fanu domas dalās. Vieni, protams, pat negrib pieļaut iespēju, ka viņu varoņi vairs nerakstīs jaunas dziesmas, nekoncertēs un vispār pazudīs no skatuvēm. Savukārt otrie, kas gan, domājams, ir mazākumā, racionāli spriež, ka aizejot tagad - būtībā slavas zenītā - "Coldplay" saglabās savu ikonas statusu uz mūžīgiem laikiem, atšķirībā no tiem, kurus no skatuves nevar nodzīt pat kaulainā ar izkapti. Vienīgā fanu cerība būšot kāds no "Global Citizen Festival" pasākumiem, kas reizi gadā notiek Ņujorkas Centrālparkā un ko rīko pats Mārtins. "Mūsu grupa parādīsies un spēlēs gadījumā, ja neviens cits neteiks "jā"," par "Coldplay" iespējamo dalību kādā no šiem festivāliem nākotnē saka Mārtins. "Bet es ceru, ka mums to darīt nevajadzēs." Tātad - tas ir viss...
Vēsture atkārtojas. Kad 1996.gadā par izjukšanu paziņoja tolaik populārākā puiku grupa "Take That", fani visā pasaulē no bēdām ne tikai bastoja lasīšanas stundas 5.klasē, bet pat grieza vēnas cerībā, ka tas varētu ko mainīt. Vēlāk gan mainīja arī, jo 2005.gadā "Take That" atkal sanāca kopā, tikai nu jau vairs kā kvartets bez Robija Viljamsa. Bet arī šī skāde tika novērsta 2010.gadā, kad Robijs, sākot bālēt solokarjeras panākumiem, atgriezās pie kolēģiem.
IESPĒJAMS, PĒDĒJAIS GRUPAS ALBUMS
Ar angļiem/īriem "One Direction" ir līdzīgi. Martā no šī kulta kolektīva aizgāja Zeins Maliks. Faniem tas principā nozīmē, ka no kakla ir nogriezta galva vai no dibena viena kāja - vārdu sakot, kolektīvs vairs nav viens vesels! Ko dara atlikušie četri? Droši vien sačukstoties ar menedžmentu un ierakstu kompāniju "Syco", kuras boss ir Saimons Kouvels, nospriež, ka tieši šobrīd "One Direction" ir slavas un uzmanības zenītā, tāpēc jauns albums būs pašā laikā - gan fanu lauzto siržu lāpīšanai, gan savu maciņu pildīšanai. Un 13.novembrī klajā nāca "One Direction" piektais albums "Made in the A.M.".
Kā reiz teica vecais, labais Einšteins - viss ir relatīvs! Arī lielais blīkšķis ap "One Direction" jauno albumu, kuru par relatīvi mazāku padara gan Džastins Bībers, šajā pašā dienā izdodot savu jauno plati "Purpose", gan tūdaļ, 20.novembrī, sekojošā Adeles atgriešanās ar albumu "25". Taču daudz vairāk par "Made in the A.M." muzikālajam vērtībām (tas ir pieklājīgs popa albums) grupas fanus interesē, kas ar kolektīvu notiks turpmāk. Klīst baumas, ka 2016.gadā "One Direction" dosies atvaļinājumā. Šīm baumām klāt pievienojas vēl nākamās, kuras apgalvo, ka, visticamāk, šis atvaļinājums nebeigsies nekad, un "Made in the A.M." patiesībā ir pēdējais "One Direction" albums.
PĀRSPĒJUŠI PAŠUS BĪTLUS
Pat ja tā ir patiesība, puikām nav par ko kaunēties. Grupas 2011.gada debijas albums "Up All Night" debitēja "Billboard 200" albumu topa virsotnē, arī trīs sekojošās plates nonāca šajā pašā pozīcijā, savukārt "Made in the A.M." singls "Perfect", kuru grupas dalībnieks Harijs Stails it kā veltījis savai bijušajai draudzenei Teilorei Sviftai, debitēja "Billboard Top 100" pirmajā desmitniekā. Un ar šo soli "One Direction" apsteidza pašus "The Beatles", kļūstot par pirmo britu kolektīvu, kurš "Billboard" topa pirmajā desmitniekā spējis debitēt ar piecām dziesmām (Bītliem tādas bija četras).
Visiem auto no 1.decembra jābūt aprīkotiem ar ziemas riepām. Visiem "One Direction" faniem no 13.novembra ir jāklausās grupas jaunais albums "Made in the A.M.". Pienāks pavasaris, un visi ziemas kreņķi aizmirsīsies. Nāks jaunas zvaigznes, un aizmirsīsies arī "One Direction". Taču līdzīgi kā "Take That" arī "One Direction" puišus vēsture vēl šad un tad pieminēs. Ja ne kā aizvien pastāvošu kolektīvu, tad vismaz par tādu, kurš spējis pārspēt pašus Bītlus.
Elektroniskās deju mūzikas elite šobrīd piedzīvo laikus, kādus pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem izbaudīja slavenākās rokmūzikas zvaigznes. Izsmalcināts dzīvesstils, pat līdz pusmiljonam dolāru par vienu festivāla setu, publika klikšķa attālumā internetā - vidē, kam šāds mūzikas stils tik tuvs. Šādu paradīzi zemes virsū šobrīd piedzīvo arī londonieši brāļi Gajs (24) un Hovards (21) Lourensi (Guy / Howard Lawrence) jeb duets "Disclosure".
PAR SLAVENĪBĀM PADARA VIENA DZIESMA
Pirmais dueta uznāciens bija 2012.gada sadarbība ar kopīgo draugu Semu Smitu dziesmā "Latch". Lai arī Smits tolaik nebūt nebija tāda mēroga zvaigzne kā šobrīd, "Latch" aizgāja ļoti labi. Tas pat iekļuva "Billboard" topa pirmajā desmitniekā, bet tas nozīmē, ka puišus nepamanīt vairs nebija iespējams, un kādu dienu atskanēja telefona zvans. Klausules otrajā galā bija tolaik ierakstu kompānijas "Interscope" boss, tagad "Apple Music" vadības vīrs Džimijs Aiovins (Jimmy Iovine), kurš puišiem skaidri un gaiši deklarēja: "Es gribu [dziesmu] "Latch" padarīt par [2014.gada] vasaras lielāko dziesmu!"
Pirms "Latch" par tāda izmēra dziesmu arī kļuva, brāļiem dzīvē bija samērā piezemēti plāni - viņi apsvēra domu kļūt par ierakstu sesiju muzikantiem vai mūzikas pasniedzējiem (Gajs pārvalda sitamos instrumentus, bet Hovards ir lielisks basģitārists). Taču "Latch" padarīja puišus par zvaigznēm. "Man šķiet, gadā [pēc "Latch" iznākšanas] mēs spēlējām 57 festivālos, klāt vēl mūsu pašu šovi un dīdžeju seti," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" atklāj Gajs.
MIRKLIS, KURŠ JĀIZBAUDA
Esot virsotnē, "Disclosure" pirms mēneša, 25.septembrī, izdeva savu otro albumu "Caracal". Albums, kurā brāļi sadarbojas ar tādiem mūziķiem kā Eibelu Tesfaju jeb "The Weeknd", to pašu Semu Smitu, fifīgi īpatno džeza mākslinieku Gregoriju Porteru, Lordi un citiem, "Billboard" deju mūzikas topā jau sabijis augstākajā tronī, par pašu Apvienoto Karalisti nemaz nerunājot (starp citu, lai iepriecinātu mājiniekus, duets novembra / decembra mijā izsludinājis četru koncertu minitūrīti Skotijā un Anglijā).
Bet kā abi jaunieši tiek galā ar pēkšņo slavu? "Tūres laikā es dzeru katru dienu," atzīst Gajs, jo uzstāšanās brīdī atdodot sevi visu, nokāpjot no skatuves cauri slapjš. Jaunākais brālis Hovards, gluži pretēji, alkoholu nelieto vispār. Viņam patīkot "būt pašam sev". Tiesa, izņēmums bijis brīdī, kad abi uzzinājuši - "Latch" ir Apvienotās Karalistes singls Nr.1. "[Tad] viņš izdzēra divas pintes lāgeralus," apceļot brāli, smejas Gajs. "[Un tad] viņš deju laukumā rīvējās ar Semu Smitu!"
Brāļi Lourensi dzīvo parastu britu jauniešu dzīvi. Ja, protams, neskaita, ka Gajs pārvietojas ar pēdējā izlaiduma Jaguāru, un abi valkā "Omega" pulksteņus $16 600 dolāru vērtībā (starp citu, tā ir dāvana no "Omega" pēc "Disclosure" dziesmas licencēšanas šīs kompānijas reklāmai). Brāļi Lourensi šobrīd ir topā. Pēc brīža, protams, vairs nebūs. Un tieši tāpēc mirklis ir jāizbauda.
Eds Šīrans (24) savā ziņā ir mūsdienu populārās mūzikas fenomens. Viens pats uz skatuves ar ģitārīti viņš var noturēt tūkstošiem tūkstošu klausītāju uzmanību un novest daļu no tiem pat līdz ekstāzei. "Tu esi vienīgais cilvēks pasaulē, kurš to var izdarīt," koncertā, viņam pievienojoties, teica Šīrana mentors un padomdevējs Eltons Džons. Koncertā Vemblija stadionā; koncertā, kurš bija Eda Šīrana solo koncerts Vemblija stadionā; vienā no trim koncertiem Vemblija stadionā; trim pilnībā izpārdotiem koncertiem Vemblija stadionā. Vemblija stadionā Londonā, kurā uzstāties ir katra mūziķa sapnis!
VIENS ESMU LABĀKS!
Koncerti Vemblijā ir bijis pietiekami zīmīgs notikums Širana karjerā, lai viņš papildinātu savu jau tā bagātīgo tetovējumu klāstu ar vienu lauvu. "Anglijas ģerbonī ir trīs lauvas, tāpēc biju nolēmis [uztetovēt] trīs lauvas, bet tā vietā [uztetovēju] vienu," intervijā žurnālam "Rolling Stone" stāsta Šīrans. Un tūlīt aizsvilstās, ka nesaprotot, kāpēc presei ir tāda interese par viņa tetovējumiem. Vispār par viņu. "Es presei nekad neesmu bijis interesants, bet tagad esmu, tikai es nesaprotu, kāpēc. Es nedaru neko tik interesantu," Šīrans turpina sirdīties. "Es lasu stāstus par Džastinu Bīberu un iedomājos: "O jā, tas izklausās jautri." Bet par mani ir aptuveni: "Eds f***ing iet un nopērk vīna pudeli." Kuru tas interesē? (..) Viņi neraksta par pareizajām lietām - Vemblija [koncerts] bija diezgan liels sasniegums, es domāju. Viņi [prese] izvēlas nepareizās lietas, uz ko koncentrēties," pavisam aizsvilstās Šīrans, nepadomājot, ka žurnāls "Rolling Stone" ar visu intervētāju Patriku Doilu tā pati prese vien ir.
Vai Šīrans tomēr neplāno sapulcēt sev aiz muguras koncertos arī pavadošo grupu, vai nav domājis par to? "Esmu," atzīst Šīrans. Un tad es iedomājos, viņš turpina, ka "manā līmenī nav neviena cita, kurš dara to, ko daru es [uzstājas bez pavadošās grupas], tad kāpēc man vajadzētu gribēt darīt to pašu, ko dara visi pārējie? Un es zinu, ka mani koncerti var būt labāki, ja es to daru vienatnē, nevis kopā ar grupu."
VISI CEĻI VED UZ STADIONIEM
Latvijā Šīrans jau ir koncertējis arēnā, bet pastāv iespēja, ka redzēsim rudmataino siržu lauzēju mūsmājās vēl kādu reizi, ja vien uzlabosim un daudzmaz pasaules līmenī savedīsim kārtībā kādu no saviem stadioniem. Jo Šīrans grib koncertēt "stadionos visur [pasaulē], ne tikai noteiktās vietās." Nupat viņam bija stadionu koncerti Dalasā un Hjūstonā, nākamais ir Bostonā. "Es gribu, lai [man koncertēt] būtu iespējams atbilstošos stadionos visā pasaulē."
Paralēli aktīvajai koncertdzīvei Šīrans strādā arī pie sava trešā un pat ceturtā albuma. "Iespējams, es varētu vienu no tiem izdot jau rīt, un cilvēkiem tas patiktu," atzīst dziedātājs. "[Otrajā albumā] "X" bija daudz labu dziesmu un pāris lieliskas dziesmas, bet man ir tāda sajūta, ka pāris nākamajos albumos būs vairāk lielisku dziesmu, nekā [vienkārši] labu dziesmu."
KĪTA RIČARDA DZĪVES GRUDRĪBAS
Pašpārliecinātības Šīranam netrūkst. Protams, ne bez iemesla. Viņa dziesma "Thinking Out Loud" ir viena no "Spotify" servisā visu laiku klausītākām dziesmām (šobrīd nepilni 494 miljoni straumējumu), viņa koncerti tiek izpārdoti zibens ātrumā un tas viss 24 gadu vecumā, kad priekšā vēl visa dzīve. Un, lai arī šobrīd Šīrans bauda dzīvi par visiem 100% (arī uz interviju ar "Rolling Stone" viņš ieradies kopā ar paģirām), domājams, lieliskus padomus, kā izklaidēties jēgpilni, viņam sniedza "The Rolling Stones", kuru tūres dažus koncertus Šīrans iesildīja, ģitārists Kīts Ričards. "Labākā lieta, ko viņš [Ričards] man pateica, bija, kad mēs runājām par iespējām [lietojot narkotikas] tikt arestētam: "Man nekad nav bijušas problēmas ar narkotikām, man ir bijušas problēmas ar policiju."
Nevienam nav noslēpums, ka Roda Stjuarta (70) kaislības ir trīs: mūzika, futbols un sievietes. Mainoties Stjuarta vecumam, šīs kaislības ir variējušas dažādā secībā, bet bijušas ir vienmēr. Viņam ir astoņi bērni no piecām sievietēm, tas viens. Otrs - Rods Stjuarts ir tik kaislīgs futbola fans, ka aiz savas mājas Anglijā viņš ir izveidojis futbola laukumu oriģinālā izmērā, kurā, kad neatrodas izbraukumos, trenējas mūziķa iecienītākā komanda "Glasgow Celtic". Un, treškārt, mūzika. Tai pēdējo pusgadsimtu pieder Stjuarta sirds, un droši vien, pateicoties mūzikai, viņš var komfortabli sadzīvot arī ar abām pārējām kaislībām.
23.oktobrī klajā nāks Stjuarta jaunākais albums "Another Country", un vēl gadus desmit atpakaļ tas, visticamāk, neradītu tik lielu interesi kā mūsdienās. Lietas ir mainījušās jau kopš meistara iepriekšējā albuma "Time" (2013). Jo pirmo reizi divdesmit gadu laikā Stjuarts pats atkal sacerēja savam albumam dziesmas! "Es vienmēr esmu sevi mocījis ar domu: "Tu sevi [tikai] iedomājies par komponistu. [Patiesībā] tu esi [tikai] izpildītājs."," intervijā žurnālam "Rolling Stone" atklāj Stjuarts. Bet 2012.gadā, strādājot pie savas autobiogrāfiskās grāmatas "Rod: The Autobiography", viņa prātā esot kaut kas it kā atbloķējies, raksta "Rolling Stone", un pavisam drīz viņam bija pietiekami daudz pašam savu dziesmu, lai taptu albums "Time". Un arī "Another Country" sastāv no divpadsmit Stjuarta paša sacerētām dziesmām. Plate, kura tapusi ierakstīta Stjuarta bibliotēkā, "Rolling Stone" veidotāji zina teikt, būs vairāk līdzīga mākslinieka agrīnajiem klasiskajiem solo albumiem, uzstājīgi dominējot vijolēm un mandolīnām.
Lasvegasas koncertsērijas laikā "Caesars Palace" viesnīcā dziesmas "Do Ya Think I'm Sexy?" laikā uz skatuves videoekrāniem parādās 1977.gada žurnāla "Rolling Stone" vāks ar Stjuartu uz tā un citātu no vāka raksta: "50 gadu vecumā es negribu dziedāt "Do Ya Think I'm Sexy?" un kļūt par pašam savu parodiju." Šis ir vēl viens no veidiem, kādā Stjuarts apliecina savu veselīgo humora izjūtu (šajā jautājumā kas piebilstams būtu arī Eltonam Džonam, jo viņi abi ar Stjuartu dala vienas "Caesars Palace" ģerbtuves un mēdz viens otram atstāt tur joku pilnas zīmītes). Stjuartam ir septiņdesmit, bet pensionēties viņš vēl nedomā (protams, ja par vienu Lasvegasas koncertu mākslinieka maciņš papildinās ar 450 tūkstošiem ASV dolāru!). Tieši otrādi - viņš ir tik aktīvs kā nekad! 2012.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola slavas zālē, pēc deviņpadsmit gadu pārtraukuma Stjuarts atkal uzstājās kopā ar savu veco grupu "The Faces". Tāpat nesen viņš pirmo reizi vairāk kā desmit gadu laikā atkal atgriezās "Billboard" pirmajā simtniekā, piepalīdzot reperim "A$AP Rocky" dziesmā "Everyday". Tas viss ir uz labu. Un dod cerības klausītājam atkal satikties ar mūziķi šī vārda cildenākajā nozīmē, nevis salkanu kaverversiju atdziedātāju, par ko Stjuarts pēdējās desmitgadēs bija pārvērties.
28 gadus vecā britu dziedātāja Elija Goldinga neuzskata sevi par tik slavenu, lai viņas dziesmas "skanētu pa radio ik pēc piecām sekundēm," kā viņa izteikusies mūzikas žurnālam "Q". Daudzi gan ir pavisam pretējās domās - piemēram, dziedātāju līdz asarām noveda slavenās Bejonsī atzīšanās Britu mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā, ka Goldingas mūzikas viņai ļoti tīk. Tāpat Teilore Svifta aplaimoja angļu meiteni ar lomu savas dziesmas "Bad Blood" videoklipā. Un, kā zināms, viss, kam pieskarās Svifta, pārtop zeltā...
Bet visam savs laiks, un Goldinga ir pilna pārliecības, ka viņas trešais albums, kurš klajā nāks novembrī, viņas vārdu popmūzikas vēsturē atstās nenokasāmu ne ar ko. Savai mūzikas izdevniecībai Goldinga pirms plates ierakstīšanas skaidri un gaiši deklarējusi, ka viņa "nebaidās radīt lielu popmūzikas ierakstu." Un, visticamāk, tāds tas arī būs, jo pie plates darbojas vesela plejāde izcilu producentu kā, piemēram, ar Liliju Allenu un Kelliju Klārksoni strādājošais Gregs Kurstins un leģendārais Makss Mārtins, kurš iedvesmojis gan Britniju Spīrsu, gan to pašu Sviftu, gan "The Weeknd". Turklāt studijā kopā ar Goldingu manāmi rosāmies arī neo-house dueta "Disclosure" puiši un "OneRepublic" līderis Raians Teders.
"Man ir vesels lērums dziesmu," Goldinga jūsmo. "Dažas [no albuma dziesmām] ir masīvas popa himnas, domātas lielam cilvēku pūlim." Un tas jau it kā nebūbu nekas jauns. Bet novitāte ir Goldingas dziesmu teksti - jau ierastajai mīlestības tēmai nu klāt piepulcējušies izteikti politiski domugraudi par bezpajumtniekiem, dzīvnieku tiesībām un globālo sasilšanu. "Es visu laiku par [daudzām] lietām palieku dusmīga," dziedātāja atzīst intervijā žurnālam "Q", turpat piebilstot, ka vispār jau uz albuma beigām dziesmās viss nostāsies vecajās vietās, un mīlestības tēma atkal aizēnos stāstus par bomzīšiem un varžu diskrimināciju.
Kad britu pop-soula bruņinieki "Simply Red" 2010.gada oktobrī pie Sidnejas Operas nama nospēlēja savu atvadu tūres pēdējo koncertu, no vienas puses, protams, bija zināma nožēla par to, ka vēl viens laikmets populārajā mūzikā ir beidzies. No otras puses, par rudmataino ģēniju dēvētais Miks Haknels (55) pēdējo padsmit gadu izdotajos albumos vairāk atražoja "Simply Red" "franšīzi", tiesa, katrā no platēm iekļaujot arī pa kādam šedevram, kurš gan ātri vien noslīka grupas ziedu laiku repertuārā, piemēram, līdz nelabumam nodrillētajos hitos "Stars" vai "If You Don't Know Me By Now". Bet vai kāds maz atceras lieliskās "Simply Red" balādes "Thank You" no plates "Love And The Russian Winter" (1999) un "Say You Love Me" no albuma "Blue" (1998)?
Asara vēl nebija nožuvusi, apraudot atvadas, kad medijos parādījās ziņa: ""Simply Red" atgriežas!" Ar jaunu plati "Big Love" un pat koncerttūri! Un pat koncertu Rīgā šā gada 23.oktobrī "Arēnā Rīga"! Turpat, kur Haknels ar kolēģiem jau 2006.gadā sniedza ne pārāk sirsnīgu, bet ļoti profesionālu (kā ierasts) performanci. Jau skatoties Sidnejas atvadu koncerta ierakstu, varēja tikai minēt, pēc cik ilga laika "Simply Red" atgriezīsies. Izrādās, pēc pieciem gadiem.
Atšķirībā no grupas faniem, mūzikas prese šo atgriešanos diez cik silti neuzņem. Žurnāls "Uncut" norāda, ka dažām no plates dziesmām, piemēram, "Tight Tones", Haknels vienkārši jau ir par vecu, savukārt dziesma "The Old Man and the Beer" "viņam piestāv labāk". Britu "The Guradian" savus tautiešus burtiski iemīda zemē, norādot, ka virs "Big Love" dziesmām "karājas izkaltusi nostaļģija", un tās ir "noslīpētas un sentimentālas". "Liriski pieticīgi, muzikāli [dzīvo] uz [iepriekšējiem] lauriem, tur nav nekāda "uhhh"," iznīcinošo kritikas vilni noslēdz žurnāls "Q". Bet par ko tad ir tāds cepiens? Nu ne par ko taču! Lai arī "Simply Red" jau sen ir pārvērtusies par pārsvarā koncertējošu grupu, kas var dzīvot no sava ziedu laiku repertuāra, viņi ir atgriezušies, jo paši alkst skatuves (droši vien, arī honorāru), un tieši to pašu grib viņu klausītājs (izņemot honorāru)! Turklāt "Simply Red" arī ar "Big Love" turpina tradīciju ar vienu šedevru albumā - šoreiz tuvāk pie beigām...
"Šī ir gudra, inteliģenta mūzika," par Londonas kvarteta "Gengahr" debijas albumu "A Dream Outside" saka žurnāls "Clash Music". Plate tapusi aptuveni gada laikā, paralēli koncertējot tūrēs kopā ar pilsētas biedriem "Wolf Alice" un tautiešiem "alt-J". "Gengahr" panākumi ir acīmredzami - viņu debijas plate iznāca 15.jūnijā, un tajā pašā dienā britu "BBC Radio 6 Music" to kronēja par savu dienas albumu; uzstāšanās festivālos rit pilnā sparā, bet rudenī gaidāma "Gengahr" Eiropas tūre, kuras Latvijai ģeogrāfiski tuvākais koncerts nolikts uz 30.oktobri Stokholmā.
Kāpēc gan šie zēni - Fēlikss, Denijs, Džons un Hju - visiem ir tik mīļi? Nu, varbūt kaut vai tāpēc, ka viņu debijas plati var klausīties, šķiet, mūžīgi. Nopietni! "Gengahr" ģitārspēle ir aizraujoša, harmonijas tik meistarīgi sakārtotas, ka gandrīz vai jāšauj pa ausi, kura grib tās klausīties vēl un vēl, kad prāts saka, ka nedēļa nonstopā ar vienu albumu - tas jau ir par traku! Principā 2015.gads mūzikā ar "Gengahr" plati "A Dream Outside" varētu būt arī noslēdzies.
Kurš gan nepazīst Trako Krāniņu? Jauniem zēniem tas šūpojas augšup lejup teju sirdsritmā, vidēja vecuma kungiem pēc vajadzības, bet vīriem labākajos gados - pensijas dienās, kad sanācis atlicināt zilajai tabletei. Bet ko nu par anatomiju un fizioloģiju, labāk pāriet pie mūzikas. Un, skaties, arī šeit viņš ir priekšā - Trakais Krāniņš jeb "Crazy Penis", jeb "Crazy P" - disko/deephouse kvintets no Notingemas Lielbritānijā. Viņi laiduši klajā savu septīto plati "Walk Talk Dance Sing", un par to ir bilstami daži vārdi.
Šie daži vārdi, godīgi sakot, ir pat ne tik daudz par "Crazy P", cik par disko ēras renesansi vispār. Kā šī mūzikas stila ne īpašam pārzinātājam, uz labu laimi gribētos minēt, ka 2015.gadā disko atdzimis "Daft Punk" un Džordžio Morodera dēļ, kurš pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma pavasarī atkal izdeva solo albumu. Protams, stilu visus šos gadus gādīgi kopuši arī citi, bet Morodera jaunās plates sakarā visi pasaules prožektori bija ieslēgti un notēmēti taisni uz viņu, kas sen neredzētos augstumos pacēla arī visu disko "nozari". "Crazy P" to (disko pacelšanu augstumos) arī dara lieliski.
Nav mazsvarīgi, ka grupas vokāliste ir dāma. Danieles Mūras vokālā lavierēšana starp sintīpopa izliktajām skaņu cilpām zināmai daļai vīru atmiņā atsauc Morodera "veco, labo" laiku muzikālās partneres - Debiju Hariju no "Blondie" dziesmā "Call Me", Airīnu Karu dziesmā "What A Feelin'" vai Boniju Taileri dziesmā "Here She Comes". Nu labi, salīdzinājums ar Taileri nebūs korekts, jo viņa dzied kā saplīsis putekļsūcējs. Mūra nē. Dzied skaisti. Ļoti skaisti. Tik skaisti, ka pat kungiem labākajos gados mīlas metronoms pats no sevis šūpojas mūzikas ritmā. "Crazy P" mūzikas ritmā.
Astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā vidusskolas pēdējo klašu džeki zināja - visu diskotēkas laiku var pa stūriem iedzert, uzraut dūmu vai darīt ko citu tikpat jēgpilnu, taču piecpadsmit minūtes pirms vienpadsmitiem, kad direktors ieslēgs aktu zālē lielās gaismas, ir jābūt deju placī. Jo kā pēdējo deju dīdžejs noteikti uzliks Bleka "Wonderful Life", kuras laikā tad nu varēs nospaidīt, kas nu tajā vakarā būs pieejams spaidīšanai. Kopš Bleka jeb Kolina Vērnkumba (Colin Vearnkombe) (53) debijas albuma "Wonderful Life" (1987) lielākā daļa spaidītāju par viņu, visticamāk, neko vairāk tā arī nav dzirdējuši. Vēl līdz 1991.gadam Bleks ierakstu kompānijas "A&M Records" paspārnē izdeva dažus albumus, taču tiem praktiski nebija nekādu komerciālu panākumu. Bleks kļuva par viena hīta zvaigzni.
2015.gadā viņš atkal ir atgriezies. Ieskaitot koncertu albumus, "Blind Faith" ir mākslinieka četrpadsmitais daiļrades apkopojums platē. Grūti teikt, vai Vērnkumba kungs pēc "Wonderful Life" panākumiem un tālāk sekojošās aizmirstības tapa grūtsirdīgs vai krita depresijā. Izskatās, ka nē. Jo pat gandrīz trīsdesmit gadu pēc savas slavas stundas viņš izklausās tikpat mierīgs un nosvērts, kādu viņu pazīstam no "Wonderful Life". Šķiet, pretenziju pret dzīvi Vērnkumbam nav vispār! Un kā tāds šis albums "Blind Faith" arī uztverams - bez pretenzijām, bet atmiņām par citiem laikiem. Labākiem, neapšaubāmi. Vai tādiem pašiem kā tagad. Sliktākiem noteikti nē.
Ar regularitāti - vienu reizi mēnesī - notiek daudzas jaukas lietas. Saņemam algu, izdodam algu. Meitenēm vēl papildus bonusi... Elektriski noskaņotais Londonas duets "Oh Wonder" vesela gada garumā šo ikmēneša baudu sarakstu papildināja ar savu - proti, pagājušā gada septembrī Džozefīne Vandera Gača un Entonijs Vests nolēma katru mēnesi internetā publicēt pa vienai dziesmai, līdz sanāks kārtīgam albumam. Pirmā publicētā balāde "Body Gold" mūzikas straumēšanas vietnē "SoundCloud" tika atskaņota 1,4 miljonus reižu. Un tā katru mēnesi pa dziesmai.
Kopumā "Oh Wonder" visas līdz šim publicētās divpadsmit dziesmas visās platformās ir straumētas aptuveni 30 miljons reižu, un nu ir pienācis dueta visatbildīgākais brīdis - pēc 4.septembrī paredzētās debijas albuma iznākšanas Gačai un Vestam beidzot jāiznāk no tumsas gaismā, un jākļūst par publiskām personām. Jo notiks pats, pats pirmais "Oh Wonder" koncerts. Vismaz Gača ir mazliet uztraukusies. "Tas būs īpaši redzēt, ka cilvēki klausās mūsu mūziku," viņa atzīst žurnālam "Q". "Cerams, tie straumēšanas rezultāti nav tikai no manas mammas..."
Laikos, kad mūzikā viss tiek izskaitļots labākai pārdošanai - ritma sitienu skaits, optimālais dziesmas garums radio ēteram, izdevīgākais albuma izdošanas laiks, komerciāli velkošākā singla izvēle utt. utjpr. - savā ziņā ir sirreāli uziet albumu, kurš radīts, apvienojot vienkāršības un sirsnības formulu. Skotu mūzikas meistars Rodijs Freims (51) sava jaunā albuma "Seven Dials" noskaņu ir veidojis, izmantojot tieši šādu ķīmiju. Var jau būt, ka pasaule, kopumā ņemot, jūk prātā. Visticamāk, tā arī ir. Bet tikpat skaidrs ir tas, ka tādai mūzikai, kādu rada Freims, ir visas iespējas šo vājprātu atkal pārvērst saprātā.
"FKA twigs", īstajā vārdā Tālija Barneta (27), nenoliedzami, ir viena no pēdējā laikā britu zemē visvairāk aprunātajām māksliniecēm. Pirmkārt, viņas debijas albuma "LP1" sakarā, kas Vecā kontinenta topu mūzikā ienesis patīkami jaunas vēsmas. Otrkārt, Barneta jau kādu laiku tiekas ar aktieri Robertu Patisonu. Taču, kā izrādās, tās nav vienīgās dzeltenās preses cienīgas kaislības, kuras Barnetai dzīve piespēlējusi pēdējā laikā. Un aktuālākā no tām ir tiesāšanās par skatuves vārda "FKA twigs" lietošanu.
"Mēs [tiesas] lēmumam nepiekrītam," žurnālam "Billboard" paziņojusi Lora Guda, kas kopā ar māsu Lindu pērnā gada aprīlī tiesā apstrīdēja toreizējā Barnetas skatuves pseidonīma "Twigs" leģitimitāti, jo pašas māsas jau divdesmit gadus uzstājas kolektīvā ar nosaukumu "The Twigs" (tulkojumā no angļu valodas - "zari"). Barneta māsām piesolījusi mierizlīgumu - piecpadsmit tūkstošus dolāru un tiesības pseidonīmu paturēt, taču darījums nenotika. Lai izvairītos no turpmākās tiesāšanās, Barneta pārveidoja savu pseidonīmu uz "FKA twigs", kur "FKA" nozīmē "formerly known as" ("iepriekš zināms kā"). Māsām Gudām arī tas nelikās pieņemami, un savu vārdu bija jāsaka tiesai.
Tiesa lēma par labu Barnetai, pamatojot savu lēmumu ar to, ka prasība nākusi novēloti, kaut arī Lora Guda žurnālā "Billboard" iebilst, ka Barneta jau "kopš 2013.gada septembra bija informēta par viņas apzināto preču zīmes pārkāpšanu." Spriedums gan atļauj māsām Gudām atkārtoti vērsties tiesā, kas nav izslēdzams, jo ļoti iespējams, ka lielākā problēma šajā gadījumā ir nevis "zaru" aizskārums, bet gan mierizlīgumā piedāvātās summas lielums. Gudu advokāte Liza Borodkina tam pašam "Billboard" atklāti pasaka - jauni prasījumi tiesā iespējami, līdz kamēr Barneta nesolīs vairāk par reiz piedāvātajiem piecpadsmit tūkstošiem dolāru. Noprotams, ka tirgus ir sācies.
Pensionējošos īrus "The Corrs" nomaina Vindzoras (Lielbritānija) Braunu ģimenes trio - divas māsas un brālis "ar Īrijas ietekmi un tieksmi uz ātrām mašīnām", kā arī interesi par vēsturiskām un "lielāko daļu Harija Potera filmām," teikts grupas mājaslapā. "Palieciet kopā ar mums, lai noskaidrotu, kuri no šiem trim faktiem visvairāk atbilst patiesībai," bērnišķīgi intriģējoši turpina trio mājaslapas spalvasvīrs, palaižot garām pašu galveno - albuma "Essence" muzikālo piedzīvojumu. Un, lai arī jauniešiem vēl ir kur tiekties, cerams, šis trio debijas albums kalpos par labu kompostu "The Rua" nākamo desmit gadu lielajiem panākumiem. Vai vismaz līdz brīdim, kad kāds no viņiem apbērnosies vai solokarjera ņems virsroku pār vīterošanu ģimenes ansamblī.
Tūlīt aiz jautājuma, vai Latvijas televīzijas raidījumu "Šlāgeraptauja" patiesībā slepeni neorganizē citplanētieši, lai noteiktu, cik zemu var krist cilvēce, nākamais strīdus izraisošākais ir, vai Džona Lenona mūza Joko Ono ir vainojama pie "The Beatles" izjukšanas. Pāris gadus atpakaļ Pols Makartnijs intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" gan apgalvoja, ka tā gluži nav patiesība. Jā, Ono uzradās pēkšņi un masīvi, un pārējiem bītliem mērs bija pilns, kad Lenons savu favorīti atveda uz ierakstu studiju un, kas vēl trakāk, prasīja viņas viedokli par tajā brīdī ierakstīto dziesmu, un, kas vēl trakāk, ņēma to arī vērā! Tomēr Makartnijs intervijā atzīst, ka agrāk esošā "ķīmija" starp grupas biedriem jau tāpat kādu laiku nav bijusi pareizās formulas rāmjos, tāpēc Ono, visticamāk, apstākļu sakritības pēc bija pēdējais grūdiens, lai vēl aizvien mūsdienās visu laiku ietekmīgākā rokenrola grupa beigtu savas dienas.
Taču Bītlu fani Ono nepiedeva vēl ilgi (gan jau kāds sirms rokenrola fans par viņu griež zobus vēl joprojām), arī Lenonam nē. Jo, kad tajā pašā gadā (1970) viņš izdeva savu pirmo pēcbītlu albumu "John Lennon/Plastic Ono Band", neskatoties uz kritiķu visnotaļ labajām atsauksmēm, komerciāli tam veicās ne pārāk spīdoši. Taču Lenonam bija pilnīgi vienalga, ka Ono vārds albuma nosaukumā Bītlu faniem kā bullim sarkana lupata gar acīm maisās. Jau pēc gada viņš izdeva nākamo plati "Imagine", kas kļuva par Lenona komerciāli veiksmīgāko solo albumu, un arī tā patiesībā ir slavas dziesma Joko Ono. Pirmkārt, sacerot savu slavenāko dziesmu "Imagine", Lenons ietekmējās no Ono 1964.gadā iznākušā dzejoļu krājuma "Grapefruit", kurā katrs dzejolis sākās ar lūgumu iedomāties (imagine). Otrkārt, uz albuma vāciņa ir Ono fotografēts Lenona portrets. Un, treškārt, plate noslēdzas ar dziesmu "Oh Yoko!", kura "iespējams, ir priecīgākais skaņdarbs, ko Lenons jebkad ir ierakstījis," vēstīts mūsdienās pārizdotā albuma "Imagine" grāmatiņā atrodamā informācija. Tātad - mītiem būs dzīvot mūžam! Gan par Joko Ono, gan citplanētiešiem.
"Neviens neaizturēja elpu, kad iznāca Marka Ronsona 2015.gada ieraksts. Esmu pārliecināts, ka nebiju nekādos [mūzikas izdevniecības] pārdošanas plānos," žurnālam "Billboard" saka Londonas mūziķis, dīdžejs un producents Marks Ronsons. Viņš ar dziesmu "Uptown Funk!" kļuvis par pēdējo divu nedēļu Amerikas varoni ne tikai tāpēc, ka savu pirmo ASV singlu Nr.1 sasniedzis vien 39 gadu vecumā, bet arī tāpēc, ka viņam no šīs iesildītās vietiņas izdevies izstumt pašu Teilori Sviftu (ar dziesmu "Blank Space"), kuras, nupat jau šķiet, arī Amerikā sāk palikt par daudz.
Savā dzimtenē Marks Ronsons ir visai pazīstama persona. Viņa tēvs Lorenss bija savulaik populārās grupas "Bucks Fizz" menedžeris, viena no viņa māsām-dvīnēm Samanta arī ir dīdžejs, bet otra - modes māksliniece Šarlote - ir precējusies ar grupas "Foreigner" ģitāristu un dziesmu autoru Miku Džonsu. Un tomēr pat šajā dzimtenē Ronsons līdz šim vairāk ticis uztverts kā "slavenību ballīšu dīdžejs" un prasmīgs producents - viņa kontā ir kaut vai "Fatboy Slim" albums "You've Come A Long Way, Baby" (1998), Mobija "Play" (1999), bet vissvarīgākais nenoliedzami ir Emijas Vainhousas "Back To Black" (2006), par kura tapšanu turpat "Bollboard" Ronsons azīst, ka "tas bija iedvesmojoši, jo, ja tu strādā kopā ar ko tik lielisku, tu pēkšņi pats gribi kļūt labāks." Un tomēr - šoreiz stāsts ir par paša Ronsona mūziku.
Iespējams, atslēgas figūras Ronsona ceturtā albuma "Uptown Special" ceļam uz klausītāju sirdīm Amerikā bija ierakstā piesaistītās personālijas, viena no kurām ir Stīvijs Vonders, kurš plates divās dziesmās iespēlējis mutes ermoņikas. "Iespējams, [Vondera piekrišana sadarboties] ir manas muzikālās karjeras augstākais punkts," žurnālam "Rolling Stone" vēl pērnā gada nogalē atzina Ronsons. "Un tas nekas, ja es to nekad vairs nepārspēšu." Otra personība ir Bruno Marss, kurš Amerikā diez vai pielūgsmes ziņā daudz atpaliek no Vondera. Un visbeidzot kāda 23 gadus veca mācītāja meita Kejona Stāra, kuras balss tā apbūrusi Ronsonu, ka viņš ne tikai ļāvis tai iedziedāt savā albumā dziesmu ("I Can't Loose"), bet, cik noprotams, arī apņēmies producēt viņas pašas debijas albumu.
"Viņam matos bija želeja un viņš valkāja foršas žaketes," laiku pirms tīņa gadiem žurnālā "Billboard" atminas Ronsona bērnības un joprojām tuvs draugs Šons Lenons. Ronsonam "jau toreiz bija brīnišķīgs stils" un "viņš bija asprātīgāks par jebkuru citu," atzīst Lenons. Viņa kāzās Ronsons bija līgavaiņa, kā nu viņus tur sauc, kučieris vai kas tāds. Bet kādu citu dienu viņam telefonā uzrādījās neatbildēts Pola Makartnija zvans. Atzvanīts Makartnijs palūdza Ronsonu uzspēlēt viņa kāzu ballīti (šķiet, tās bija Makartnija trešās kāzas ar Nensiju Ševelu). Tāda ir dzīve Markam Ronsonam - kā viena vienīga ballīte! Un patiesībā tāds ir arī albums "Uptown Special".
Roka leģendas tieši tāpēc ir leģendas, lai tās bieži un bez jēgas sapakotu vairāk vai mazāk gaumīgās labāko dziesmu izlasēs, un nereti tas notiek tik bieži, ka sāk palikt jau neinteresanti. "Queen" ir vieni no tādiem - ir kādas aptuveni 20 viņu dziesmas, kuras dažādās kompilācijās (kā likums, pirmā vienmēr ir "Bohemian Rhapsody") tiek tiražētas ar tādu intensitāti, ka tām uzmanību pievērš vairs tikai retais. Taču pavisam nesen, 10.novembrī, iznāca kārtējā britu "Queen" labāko dziesmu izlase "Queen Forever", kuru nu nemaz nevar mest pār vienu kārti ar augstāk minētajām. "Queen" pēdējā plate ar Fredija Merkūrija piedalīšanos "Made in Heaven" iznāca 1995.gadā - četrus gadus pēc Merkūrija nāves. Un šī izlase ir pirmais "Queen" albums, kurā dzirdami līdz šim nepubliskoti Merkūrija iedziedāti balss materiāli. Kā saka "Queen" ģitārists Braiens Mejs, lielākā daļa plates satura "nāk no astoņdesmitajiem, kad mēs bijām spārnos. Tās ir lielas, lielas balādes un liela, liela episka skaņa," atjaunoto materiālu izdevumam "Ultimate Classic Rock" raksturojis Mejs. Un ir vēl viens būtisks iemesls šī albuma ekskluzivitātei - tajā pirmo reizi, kopš "Made in Heaven" dzirdams arī ceturtais "Queen" dalībnieks basģitārists Džons Dīkons, kurš grupu pameta 1997.gadā. Patiesībā "Queen Forever" ir vairāk kā "Queen" dziesmu izlase - tā ir Fredija Merkūrija gulbja dziesma visā tās krāšņumā.
