20 albumi, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com.

Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.

Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu. 

13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.

To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.

1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)

Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!

2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)

Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.

3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)

Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.

4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)

Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.

5. David Bowie - "The Next Day" (2013)

Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!

6. "Swans" - "The Seer" (2012)

Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako! 

7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)

Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!

8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)

Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.

 9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)

"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.

10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)

Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!

11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)

"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.

12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)

Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!

13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)

Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!

14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)

"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!

15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)

Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.

16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)

Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.

17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)

Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.

18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)

Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.

19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)

Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.

20. "Arp" - "More" (2013)

Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika. 

2013, www.musicstories.lv

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Džeiks Bags. Foto no appleseedsmusic.com.

Iesēžoties ar pliku dibenu skudru pūznī, iespēja, ka tur (dibenā) salīdīs visas skudras, ir diezgan maza. Viena daļa, protams, ielīdīs. Kāda, sapratusi, kur nokļuvusi, centīsies tikt laukā, bet vairs nevarēs - to atpakaļ spiedīs krietns bariņš sugas māsu. Cita atkal nemaz par "laimes tuneli" neliksies ne zinis, bet vairums izsēsies pa visu sēdētāja ķermeni, radot vieglām trīsām līdzīgas, refleksos balstītas sajūtas. Tieši tāpat ir ar 2013.gada mūziku. Dziesmu ir jūra! Nē, okeāns pat. 99,9% no tā vienkārši paskalojas garām, bet atlikušais 0,1%, iekļuvis (un vienalga caur kurieni) organismā, vai dvēselē, ja tā labāk tīk, izdara visu melno darbu, kura rezultātā, piepalīdzot dažiem miljoniem neitronu, cilvēks burtiski sajūt trīsas, klausoties Īstu mūziku.

Labi, pietiks zinātnes. Stāsts taču ir par mūziku. Daudz, daudz labu albumu aizejošā gadā nākuši, vēl daudz, daudz vairāk labas bijušas tikai atsevišķas dziesmas no platēm. Nav tā, ka šajā sarakstā esošā dziesma automātiski norāda, ka viss pārējais albums, no kura tā ņemta, ir salkani taureņa pirdieni. Vienkārši ir dziesmas, kas šogad "veidojušas fonu" vairāk un ir, kas mazāk. Šeit, protams, tās, kas vairāk. Viena niecīga, niecīga daļiņa no tā enerģijas visuma, ko caur savu mūziku centies nodod brangs daudzmiljonu mūziķu skudru pūznis. Un vietai sarakstā nav nekādas nozīmes.

1. "Phosphorescent" - "Song For Zula" ("Muchacho", 2013)

Pat desmit tūkstošiem gadu veidojies akmens, kas pieredzējis visus būtiskākos vēstures notikumus, izdzirdot dziesmu "Song For Zula", sajutīs kaklā (nu kaut kur jau akmenim tāds ir) rūgtu spiedienu. Ja suns basets iemācītos dziedāt cilvēka balsī, viņš izklausītos tieši šādi.

2. Jake Bugg - "Broken" ("Jake Bugg", 2012)

Džeikam Bagam nākamā gada 29.februārī (kura nemaz nebūs), paliks 20 gadu. Par jauno Bobu Dilanu dēvētais brits šajā gadā izdevis jau savu otro albumu "Shangri La", bet "Broken" ir no viņa pērnās debijas. Ko lai saka: ja metamais ir kā cirvis, nevienos džungļos iet nav bail. Baga jaunskungam balss ir tāda, kuras priekšā šķīst un plīst mūri gan ap mūzikas izdevēju, gan publikas sirdīm. Kaut ko tādu mēs jau sen bijām pelnījuši.

3. Jason Isbell - "Traveling Alone" ("Southeastern", 2013)

Kaut kas tik pazīstams, kaut kas tik dzirdēts amerikāņu puiša Džeisona Izbela dziesmā "Traveling Alone". Gandrīz jau vai ar pirmo klausīšanās reizi var dziedāt līdzi vai vismaz nojaust, kā attīstīsies melodija. Vai Izbels nodarbojas ar plaģiātismu? Nē, viņš vienkārši dzied "pa šķiedrai". Pa dvēseles šķiedrai.

4. Gabriel Miller Phillips - "I Saw You" ("One For The Crow", 2013)

Sāpju un slimības nomocīts Geibriels Millers Filips ir radījis, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, labāko 2013.gada plati. Kaite nu ir ārstēta, Geibriela mokas izbeigtas, bet albums "One For The Crow" paliks vienmēr. Kā albums, kas šajā gadā klausīts visvairāk reižu, tas vienmēr asociēsies vispirms jau ar ievadošo "I Saw You".

5. "Midlake" - "The Old And The Young" ("Antiphon", 2013)

Teksasas (ASV) folkroka ansamblītis "Midlake" ir slavens ar divām pazīmēm. Pirmkārt, Eiropā to mīl krietni karstāk kā mājās, un, otrkārt, mūzikas kritiķi to mīl vairāk par klausītāju, kas balso ar maciņu. Līdz ar to slavinošās atsauksmes par "Midlake" jauno plati "Antiphon" paliek bez attiecīga seguma pārdotāko albumu tipos. 39.vieta Lielbritānijā ir labākais plates rādītājs līdz šim, kam pretī runā dziesma "The Old And The Young". Albumam ar tādu dziesmu būtu topu pirmajā vietā jānostāv vismaz astoņas līdz desmit nedēļas!...

6. "The Avett Brothers" - "Live And Die" ("The Carpenter", 2012)

Divu brāļu Avetu (Skota un Seta) un kompānijas septītais studijas kopdarbs "The Carpenter" arīdzan nav grupas aktuālākais veikums. Šajā gadā viņi izdeva albumu "Magpie And The Dandelion", bet "Live And Die", tā teikt, priekšā nāca mazliet novēloti un joprojām nosaka dienaskārtību, kādā secībā uzmanība pievēršama šim amerikāņu kantrīfolka kolektīvam.

7. "Belle & Sebastian" - "Suicide Girl" ("The Third Eye Centre", 2013)

Skotu indīpopa orķestris "Belle & Sebastian" allaž publikai liek pat pret pašas gribu lēkāt līdzi meldiņiem kā Lutausis lēkāja pie Sprīdīša stabulītes. Ja ne fiziski, tad dvēselē jau nu noteikti. Viņu allaž pozitīvais lādiņš uzlādē visus, kas tiem apkārt un, neskatoties uz mazliet baismo nosaukumu, arī "Suicide Girl", kas nebūt nav pirmā svaiguma "Belle & Sebastian" dziesma, iedvesmo tīri vai gaišām domām.

8. Stephen Kellogg - "Crosses" ("Bluderstone Rookery", 2013)

Pašķīries no savas pavadošās grupas "The Sixers", Stīvens Kellogs pēc deviņu gadu pārtraukuma šogad izdeva jaunu solo albumu. Kellogam padodas ieaijājošas dziesmas, kam cauri vijas perfekti nostrādāta melodija, tāpēc viņa plates vienmēr var klausīties, īpaši neiespringstot. Dziesma "Crosses", dabīgi, nav izņēmums.

9. Justin Currie - "Little Stars" ("Lower Reaches", 2013)

Deviņdesmito gadu viena hīta "Roll To Me" grupas "Del Amitri" līderis Džastins Karijs šogad kā tāda blāva malduguns spīdēja savā jaunajā albumā "Lower Reaches". Blāva tāpēc, ka, šķiet, nekādos super-truper topos viņa plate neparādījās. Maldīga tāpēc, ka vismaz Karija debijas plate "What Is Love For" (2007) izrādījās atkal viena hīta albums. Bet viss kārtībā - "Lower Reaches" ir jauka plate, bet, ja tomēr negribās klausīties to pilnībā, "Little Stars" kā ieskats tajā noderēs lieliski.

10. "Night Beds" - "Even If We Try" ("Country Sleep", 2013)

Kā uzmācīgs un izsalcis ods Vinstons Jellens sīc sava projekta "Night Beds" debijas albumā "Country Sleep". Tas labi skan naktīs, par plati izteicies "The Guardian" mūzikas apskatnieks. Nakts, gultas, gulēšana - šie vienā virzienā norādošie vārdi mudž dziesmu, albuma un grupas nosaukumā. Tāpēc ņemt padusē savu aipodu ar "Even If We Try" "repeat" režīmā ir pat rekomendējams.

11. "Travis" - "A Different Room" ("Where You Stand", 2013)

Pēc piecu gadu pauzes ar jaunu albumu atgriezušies briti "Travis". Frens Hīlijs arī paniekojies ar solo albumu, bet snobisma pārņemtā britu mūzikas prese saka - nu jā, nav jau vairs kā deviņdesmitajos, "kad "Travis" bija spēcīgākā Lielbritānijas grupa". "A Different Room" nevar teikt, ka ļoti atšķiras no citām albuma dziesmām, bet tajā ļoti labi skan Hīlija skaļais, piedziedājumu velkošais vokāls, kas dažos mirkļos atgādina "Muse" Metjū Belamija tādu šlāgerisku versiju. 

12. Moby feat. Wayne Coyne - "The Prefect Life" ("Innocents", 2013)

Ja gadus desmit, padsmit atpakaļ Mobiju dēvēja par intelektuālās elektroniskās mūzikas vienu no pīlāriem, tad 2013.gadā šis tas ir mainījies. Viņa jaunākais albums vairāk atgādina muzikālu fonu meditācijas nodarbībām, kas norisinās kaut kādā delfinārijā, kurā gar stikla sienām peld delfīni, vaļi un apkopēja, kas uzkopjot aizmirsusi, ka delfinārijā logus atvērt vēdināšanai ir stingri noliegts. Mobijs pamazām ir pārvērties par labu popmūziķi un sadarbība ar "The Flaming Lips" līderi Veinu Koinu dziesmā "The Perfect Life" šo pāreju ļoti labi raksturo. Labā nozīmē. Jo Mobijs  - tā ir laba popmūzika.

13. Christopher Owens - "A Broken Heart" ("Lysandre", 2013)

Vai kādam ir zināms, kādas skaņas pavada brīdi, kad salūzt sirds? Vai tās līdzinās vilcienam, kas, lai laikā nobremzētu, jau vairākus kilometrus iepriekš sāk savu apstāšanos ar caur kauliem skrienošu skaņu? Vai tās līdzinās skaņām, kas rodas, pret zemi sašķīstot pilnai zupas terīnei? Bet varbūt šī skaņa ir tik klusa kā tauriņa spārnu cirtieni vienam pret otru, kad tas bezvēja vasaras dienā šķietami bezmērķīgi klīst no viena zieda uz otru? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk, varbūt lūztoša sirds skan tieši tā, kā to izdzied bijušā dueta "Girls" viens no dalībniekiem Kristofers Ouvens?

14. "Kings Of Leon" - "Wait For Me" ("Mechanical Bull", 2013)

Ja būtu konkurss, kurai grupai pēdējo divu trīs gadu laikā uzradušies visvairāk sekotāju mūzikā, brāļu Folovilu kvartets "Kings Of Leon" būtu nepārspēts. Atgriezušies pēc atpūtas, viņi nenes nekādas jaunas vēsmas. Pasarg dies'! No viņiem to arī neviens negaida. 

15. "Youngblood Hawke" - "We Come Running" ("Wake Up", 2013)

Tāds paplašināts un pēc dzimuma nelīdzsvarots mūsdienu "ABBA" variants. 

16. "White Denim" - "Pretty Green" ("Corsicana Lemonade", 2013)

Atkalsastapšanās ar "White Denim" kvartetu allaž ir bijusi patīkama. Ir forši viņos labu laiku klausīties, lai tikai pēc brīža saprastu, kur varētu aizvest ceļš kopā ar šo Teksasas kolektīvu. "White Denim" piektais albums nešaubīgi iedala biļeti ekspresim, kura pirmais vagons jau ir 21.gadsimta modernā roka stacijā, kamēr pēdējais vēl kavējas sešdesmitajos ar visu Džimiju Hendriksu uz vagona kāpnītēm kā zaķi, kas brauca uz Rīgu pirkt skābētu kāpostu sēklas. Un nav nozīmes, kuru dziesmu no "Corsicana Lemonade" klausās, tās visas aizved neaizmirstamā ceļojumā laikā.

17. Neko Case - "Man" ("The Worse Things Get, The Harder I Fight, The Harder I Fight, The More I Love You", 2013)

Kad šā gada aprīlī vīriešu dzīvesstila žurnāla "Playboy" interneta versija izveica aptauju "Seksīgākā indīroka mazulīte" (aptuveni tulkojot), uzvarēja 43 gadus vecā grupas "The New Pornographers" dalībniece, arī solo māksliniece Neko Keisa. Viņa atteicās no piedāvājuma pozēt plikiņa. "Negribu būt meitene, kas pozē "Playboy" un tad tā - starp citu - arī rada mūziku," portālam "Entertainment Weekly" teica Keisa. Viņas jaunais albums ar nejēdzīgi garo nosaukumu radies, atgūstoties no vecāku un dažu tuvu draugu nāves, kas bija smags zīmogs viņas iepriekšējai platei "Middle Cyclone" (2009). Un tomēr "Man", šķiet, ir teju vienīgā albuma, ja tā var teikt, nebēdnīgā dziesma.

18. Hugh Laurie feat. Gaby Moreno - "Kiss Of Fire" ("Didn't It Rain", 2013)

Protams, Doktors Hauss no viņa ir daudzkārt labāks. Un tomēr - seriālā Hjū Lorijs (vismaz cerams) nedz operēja, nedz vājiniekus uzšķērda un pazemoja pa īstam. Bet savā jau otrajā platē viņš tiešām visu dara pats - gan spēlē, gan dzied. Doktora Hausa sindroms šī albuma popularitātei, protams, devis vairāk kā paša Lorija muzikālais pienesums. Bet vienalga - pēc diviem aliem šis ir labs!

19. "Chvrches" - "We Sink" ("The Bones Of What You Believe", 2013)

Skaļākie šā gada skoti. Pat tiem, kam elektroniskā mūzika nu tā ne visai, atzīst šos par labiem esam. Atklāts jautājums, vai jaunie talanti neizšķīdīs atzinībā, nenokāps garām sevis pareizi iemītajai taciņai un turpinās būt tikpat labi arī nākamajos albumos. 

20. "Barbarossa" - "The Load" ("Bloodlines", 2013)

"Jums ir tiesības klusēt, jo viss, ko pateiksiet, tiesā var tikt izmantots pret jums," teikums, kas bieži dzirdams filmās, dažiem arī dzīvē. Pirms paņem rokā projekta "Barbarossa" plati "Bloodlines", atceries: viss, ko tu tajā dzirdēsi, ne tikai var, bet tiks izmantots pret tevi. Jo šī mūzika sagraus katra prāta veidotos torņus un mūrus, tā sajauks jebkuru loģiku, ko prāts pirms tam būs izstrādājis. Šis ir reāls masu ietekmēšanas līdzeklis!

2013, www.musicstories.lv

Trīs albumi siltumam

Vasara savus siltos brunčus, kas tik devīgi pārklāja mūs visu šo vasaru, kā ar nazi nogrieza pirms nedēļas. Nu klāt atkal lietavas, drēgnais laiks un zilie pupi. Kamēr izturīgākie cietīs iespējami ilgāk, pirms pieslēgties apkurei, imunitātē vārākie jau tagad ilgojas pēc siltajiem metāla daiktiem pie sienas, t.i., radiatoriem. Bet kamēr uz tiem vēl jāpagaida, ir piedāvājums gūt siltumu dvēselei caur skaistu mūziku. Un, kā zināms, ja prāts un domas gaišas, arī imunitāte uzlabojas... Dakteris, ba, ierunājās.

Christopher Owens - "Lysandre" (2013)

Kristofers Ouvens ir viens no dueta "Girls". Izrādās, abi ar Četu Junioru Vaitu pašķīrušies savu radošo ceļu meklējumos. Skumjš fakts, ņemot vērā, ka "Girls" daiļrade, īpaši viņu otrais albums "Father, Son, Holy Ghost" (2011), dvēseli baroja tik kupli kā miesu iebiezināts piens ar cukuru. Bet - viss, kas notiek, acīmredzot, notiek uz labu! Ouvena solo debija albums "Lysandre" piedāvā pilnu emociju spektru, un, kā norāda kritiķi un citi deguna urbinātāji, šī plate parāda Ouvena briedumu, kas audzis acīmredzamā kvantumā kopš "Girls" laikiem. 

Albums "Lysandre" sasildīs ar brīnišķīgām balādēm "A Broken Heart" un "Everywhere You Knew". Īpaši pēdējo dziesmu Ouvens iznes vokāli tik emocionāli, ka pie tās, visticamāk, pirmo reizi, kopš bērnībā skatījās multfilmu "Dāvana visvājākajam", asaras nenovaldīs arī vīri spēka un reproduktīvi aktīvākajos gados. Ja apsaimniekotājs nepieslēdz apkuri, Kristofers Ouvens ar "Lysandre" ir risinājums!

"Yo La Tengo" - "Fade" (2013)

Ņūdžersijas (ASV) trio "Yo La Tengo" vēsture nākamgad iesniegsies ceturtajā gadu desmitā, bet klausoties tā jaunāko veikumu plati "Fade", pēc naftalīna, ja kaut kas vispār ož, tad, iespējams, basketbola treniņa zeķes skapī sen aizmirstā mugursomā. Grupas savdabīgo skanējumu nodrošina apstāklis, ka "visu laiku dzied visi trīs". Nav kā vecos laikos pieņemts - priekšvīrs ar ģitāru un pūdeļa cirtām noceļ visu slavu, bet pārējiem ļauj tik vien kā kādā piedziedājumā ierūkt kaut ko basā vai falsetā, atkarībā no vajadzības un spējām. 

Sasodīti patīkamo retro skaņu (kā dziesmā "Is That Enough"), kas raksturīga tik daudzām mūsdienu "modernajām indīpopa grupām", "Yo La Tengo" gadījumā palīdz panākt kolektīva vienīgā dāma Džordžija Hableja. "Fade" ir trio (šādā sastāvā gan tas spēlē tikai no 1992.gada) trīspadsmitais albums, bet, jāatkārtojas, viņos nav ne kapeikas (pēc modernās versijas - ne centa) rutīnas vai pieradums pie tā, kas darīts tik ilgi un pamatīgi. Bet varbūt tas ir tikai maldīgs "Yo La Tengo" nupat iepazinēja viedoklis?

"Dawes" - "Stories Don't End" (2013)

Brāļi Goldsmiti (Teilors un Grifins), Vailijs Gelbers un Tejs Stratairns 2013.gadā turpina būt tik pat saldi kā 2009.gadā. Saldi labā nozīmē - ne šķebinoši. Kvarteta jaunākais veikums "Stories Don't End" jau nosaukts pat atbilstoši, jo Losandželosas puiši kā platē "North Hills" sāka stāstīt savus stāstus, pārlietus ar sīrupu, tā turpina to joprojām. Izskatās, ka viņu stāsti nebeigsies nekad. Un kaut nu tā būtu! Jo tādas dziesmas kā "Just My Luck" un "Just Beneath the Surface" atēsties nav iespējams. Un tās arī silda. Kas ir svarīgi šajā zilo pupu sezonā. Sasodīti laba plate!

Foto raksta ievadā "Dawes" no nxew.ca.

2013, www.musicstories.lv

Tweet