Lai arī Riverss Kumo (44) ir jau pusceļā starp ceturto un piekto gadu desmitu, viņa vadītās grupas "Weezer" zīmogs arī 2014.gadā iznākušajā albumā "Everything Will Be Alrightin in the End" ir jautrība un nebēdnīgums, kāds iederētos pusaudžu ballītēs. Albums, kas tikai uz maziem brītiņiem samazina tempu, lai tūlīt atkal ar dubultu jaudu turpinātu, bez šaubām, ir viens no šā gada veiksminiekiem roka žanrā. Šķiet, pirmā "Weezer" vērā ņemamā plate pēc 2005.gada karstā rimbuļa "Make Believe". "Viņš [Kumo] izmantoja savu kreiso smadzeņu puslodi - loģisko, lai saslēgtos ar labo - emocionālo, un lai tādējādi radītu to, ko īsti nevar nosaukt par "Weezer" labāko albumu, bet šobrīd, pilnīgi noteikti, ideālāko," par to, kā plate radīta, savās domās, pat varētu teikt - analīzē, dalās portāls "Alternative Press". Vēl trāpīgāks ir žurnāls "Rolling Stone": "No visām rokzvaigznēm, kas radās 1994.gadā [piemēram, "Muse", "Limp Bizkit" vai "Maroon 5" (šī ir piebilde no mūsu puses)], vientiesītis Riverss Kumo vienīgais neizskatās pēc dumpinieka." "Weezer" nedumpojas, "Weezer" svin! Bet - "Everything Will Be Alright in the End" ir mazliet savādāks. Trakulīgs, bet dziļāks par pērnajiem grupas albumiem (nu kaut vai no tās pašas "Muse" patapinātā maniere starp dziesmās ieslidināt teju simfonijas vērtus instrumentālus skaņdarbus). Un laikam būtu muļķīgi un pretēji dabas likumiem, ja lietas sastāvētu pretēji.
Diez vai kāds var saskaitīt, cik albumi kopā 2012.gadā tikuši izdoti. Droši vien tūkstošiem visdažādākajos stilos un novirzienos. Šajā sarakstā būs divdesmit plates, kās padarīja krāsaināku šo 2012.gadu. Un atkal - bez nekādām pretenzijām uz "kurš labāks vai sliktāks". Vienkārši albumi, kas skanējuši labi.
1. "White Denim" - "D" (2011)
Laika mašīna ar nosaukumu "White Denim" aizvedīs atpakaļ "advancētos" septiņdesmitajos. Britu "The Guardian" šī Ostinas kvarteta ceturto plati nodēvēja par atgriešanos pirmspanku septiņdesmitajos, savukārt portāls "All Music" ir vēl tiešāks, albumu nosaucot vienā vārdā: "Meistarstiķis!" Piebilde - arī labs ceļabiedrs saturīgai laika pavadīšanai. Gluži kā dzīvs cilvēks, kas sēd blakus un sarunājas - tāds ir "White Denim" albums "D".
2. "Washed Out" - "Within and Without" (2011)
Viens no ""MySpace" bērniem". Bibliotekāra zinībās izskolotais Ernests Grīns savus pirmos panākumus guva, pateicoties slavenajai, bet nu jau ietekmi pamazām zaudējušajai sociālajai vietnei "MySpace". Grīna elektro-"chillwave" projekta "Washed Out" debijas plate "Within and Without" ir pierādījums viņa bibliotekāra aroda blaknei - sistemātiskumam un visu lietu kopsakarību loģikai. Jo tieši tāda ir Grīna mūzika.
3. Andrew Bird - "Break it Yourself" (2012)
Kādus gadus sešus atpakaļ, maļoties pa Endrjū Bērda toreiz aktuālo plati "Andrew Bird & the Mysterious Production of Eggs", biju absolūtā nesaprašanā, ko šis vīrs cenšas ar savu mūziku pateikt. Visticamāk, pats Bērds nav mainījies, vecāks esmu palicis es pats. Un, ja vecums nāk ar spēju atšķirt lētas pelavas no vērtīgām pērlēm, man nav nekādu pretenziju novecot. Jo vairāk, ņemot vērā, ka pēc dabas jau tāpat esmu vecs perdelis. Bet, atgriežoties pie Bērda, runa ir pat viņa 2012.gada plati "Break it Yourself", kas kombinācijā ar briedumu, ir absolūta dzīvesprieka esence!
4. "Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012)
"Kings of Leon" dubultnieki no Čikāgas (ASV) 2012.gadā izdeva savu otro albumu, liekot sarosīties daudziem "Leonu" faniem: "Kas tad nu? "Kings of Leon" Folovilli taču teicās devušies radošā atvaļinājumā?!" Bet nē, šie nav "Leoni"! Šis ir kvartets "Maps & Atlases", kura priekšvīrs Erīns Elders var ne tikai bez papildus grima un maskām tēlot Ziemassvētku vecīti, bet arī radīt muzikālu atmosfēru, kam raksturīga absolūta ignorance pret visu apkārt notiekošo. "Beware and Be Grateful" ir absolūts "atslēgšanās" albums.
5. Sinead O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)" (2012)
Būsim godīgi - šis Šainedas Okonoras albums ir labākā "vecajo" atgriešanās 2012.gadā! Pēc visiem privātās dzīves kūleņiem Okonora spējusi savākties jaunai platei, un pēc vairāk kā divdesmit gadiem mēs atkal varam teikt: "Šitā sieva ir zirgā!" "How About I Be Me" ir vienkārši lielisks albums, kurš neprasa daudz - tikai sākt to klausīties. Viss tālākais notiks pats no sevis: tas ikkatru klausītāju ievilks dziļākajos Okonoras sarežģītā prāta nostūros, ļaujot ielūkoties viņas arī ne vienkāršajās domās, pateicoties kurām radītas TĀDAS dziesmas.
6. "Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012)
Ja slavenais himnisko skaņdarbu meistars Vangelis, ņemot talkā moderno zinātni, uztaisītu kopīgu bērniņu ar Žanu Mišelu Žāru, rezultātā rastos kaut kas līdzīgs duetam "Yeti Lane" (un nekam šajā alegorijā nav sakara ar cilvēciskiem bērniņiem, mani dārgie izvirtuļi!). Franču duets "Yeti Lane" šajā gadā izdeva savu otro albumu "The Echo Show". Tas ir pilns noskaņu, enerģijas un sausais atlikums, to noklausoties, ir radusies atkarība - gan no "Yeti Lane", gan no šī psihedēliskā rok-pop-indī kokteiļa stila vispār.
7. Bill Fay - "Life Is People" (2012)
Noņemam cepuri Bila Feja priekšā. Atgriezies pēc vairāk kā 40 gadiem (iepriekšējais solo albums viņam iznāca 1971.gadā), vecais zēns Bils Fejs sasit lupatās visas aktuālās roka un popa zvaigznes! Ne jau pārdoto albumu ziņā, protams. Un labi, ka tā. Jo stāstus, ko savās dziesmās izstāsta Fejs, nevar klausīties stadionos, standarta radiostacijās vai deju klubos. Viņa stāsti ir kā spogulis, ar kuru katrs var aprunāties, līdz saprot, ka pretī redzamais tēls esi tu pats. "Life Is People" - bez kautrēšanās - 2012.gada vērtīgākais albums!
8. "Grizzly Bear" - "Shields" (2012)
Indīpopa zēnu koris no Ņujorkas (ASV) savā ceturtajā platē pārsteidz ar, tā teikt, "skaņu, gaismu un atmosfēru". "Arcade Fire" un "Muse" ir tikai dažas no "āža kājām", kas lien ārā no albuma "Shields". Tas ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā. Zvaigzne pie 2012.gada indīpopa debesīm!
9. "Low Roar" - "Low Roar" (2011)
Īslande - sapņu un noslēpumu zeme! Vieta uz Zemeslodes, kas neatstāj vienaldzīgu. "Low Roar" - divu brāļu duets no Īslandes ir tieši tāds pats. Viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, ir viens no 2012.gada lielākajiem pārdzīvojumiem. Kad to noklausās, gribas refleksā sakrustot rokas starp kājām, lai paslēptu, kas nu tur katram ir. Jo "Low Roar" mūzika izģērbj. Liek nomest visu lieko. Un pati rāda ideālu priekšzīmi.
10. "Beach House" - "Bloom" (2012)
Baltimoras (ASV) dueta "Beach House" ceturtais albums "Bloom" ir muzikāla komprese dažādām kaitēm. Vislabāk palīdzēs grūtsirdībai, skumju remdēšanai, taču būtu vēl zinātniski jāpierāda, vai tik enerģētiski spēcīga mūzika patiešām nespēj remdēt arī fiziskas sāpes, piemēram, lauztu kaulu vai sāpošas muguras sāpes. Rezultāti var visus pārsteigt!
11. "Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)
Saka jau, ka vīrietim 33 gadi ir liktenīgs vecums - dzīvē kas būtiski mainās (vai prātiņā). Natašai Kānai arī ir 33, un, iespējams, šis ir liktenīgs vecums arī viņai. Piesedzoties ar skatuves vārdu "Bat for Lashes", Kāna aizejošā gadā izdeva savu trešo plati "The Haunted Man", kas ir pierādījums gan viņas muzikālajam un dzīves briedumam, gan varbūt arī zīmīgajam vecumam. Par pirmajiem liecina plates mūzika, par pēdējo - tās nosaukums un noformējums. Bet tas viss kopā radījis emociju un domu kokteili, kas, pārvērsts mūzikā, ir pelnījis atrasties 2012.gada "obligāti jānoklausās" sarakstā.
12. Leonard Cohen - "Old Ideas" (2012)
Citāti par "labākām vietām", kur dzīve šķistu vieglāka, mazāk sāpju nomocīta, pilda kanādiešu vecmeistara Leonarda Koena jaunāko albumu "Old Ideas". Diemžēl šīm "labākajām vietām" Koena zemtekstā nav nekāda sakara ar "dzīvi"... Vecais zēns ir noguris, tāpēc, ņemot vērā intensitāti, ar kādu Koens izdod plates (iepriekšējais "Dear Heather" iznāca 2004.gadā) un viņa ne to labāko veselības stāvokli, uzskatīsim, ka "Old Ideas" stāsti mums skaidros pasaules gudrības vēl ilgi un dikti...
13. "Muse" - "The 2nd Law" (2012)
Te viss skaidrs - Latvija mīl "Muse", un "Muse" puiši mūsu rocības robežās atbild ar to pašu. Par labākās koncertu grupas nodēvētā britu trio jaunākais veikums "The 2nd Law" nes līdzi dažus pārsteigumus - stilu sajaukums nu kuplinājies ar elektroniskās deju mūzikas elementiem, bet Metjū Belamijs vismaz pāris dziesmās atkāpies no mikrofona, dodot vietu basģitāristam Kristoferam Volštenholmam. Starp citu, viņam ir seši bērni. Un "The 2nd Law" ir "Muse" sestais albums. Vienkārši prasta numeroloģija, kam nav nekāda sakara ar šo, nu jā, atzīstamo trio jaunāko veikumu.
14. Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)
Viens no "Take That" "zelta puisēniem" sava jaunākā albuma noformējumā patiesi pārvērties par zeltā klātu. "Laipni lūgts mājās, Robij!" teiks tie, kam jau bija piegriezušies Viljama eksperimenti iepriekšējos pāris albumos. Robijs Viljams ar "Take the Crown" ir atgriezies savā tradicionālā popmūziķa ampluā un ir nolaidies arī no saviem augstumiem, pirmo reizi izsludinot koncertu šeit, mūsu reģionā - Tallinā. Patīk vai nepatīk - tas, protams, ir gaumes jautājums, bet noliegt nevar - tajā augusta dienā pie mūsu vēsajiem Ziemeļu kaimiņiem ies karsti.
15. "Sweet Billy Pilgrim" - "Crown and Treaty" (2012)
Kurta Vonnegūta slavenā romāna "Lopkautuve Nr.5" iedvesmoti, nosaucoties par "Sweet Billy Pilgrim" (romāna varonis bija karagūsteknis Billijs Pilgrims, kas pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā), šis angļu kvartets nes sevī šo to no "Elbow", šo to no "Manic Street Preachers", šo to no vēl kāda cita. Rezultātā grupas trešais albums "Crown and Treaty" ir kā noveļu grāmata - ņem tik un lasi visas pēc kārtas! Viens gan - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Tas par mēģinājumiem saskaitīt "Sweet Billy Pilgrim" ietekmes...
Skotu trio "North Atlantic Oscillation" trešais albums "Fog Electric" ir viens no spēcīgākajiem 2012.gada postroka mūzikas stila pārdzīvojumiem. Protams, šajā stilā spēlē daudzi un, lielākoties, šīs grupas prot lieliski veidot albuma atmosfēru. Taču šiem skotiem blakus nevienu īsti negribētu likt - viņu mūzikas radītās elektrisko daļiņu kustības pa muguru ir apliecinājums, ka melodijas noskaņu spēku sevī kontrolēt nespēj pat pats radības kronis - cilvēks.
17. "Perfume Genius" - "Put Your Back N 2 It" (2012)
To vajadzētu klausīties katram, kurš jūtas kā izslāpis pēc katalizatora, kas atsvabinātu strupceļā nonākušas domas galvā. Šādi savā liekvārdības manierē šeit pavasarī runājāmies par Maiku Hedrīsu un viņa projekta "Perfume Genius" otro albumu "Put Your Back N 2 It". Un pie šīs liekvārdības arī paliksim, jo mainījies nav nekas - nedz mūsu maniere tā izteikties, nedz albuma "Perfume Genius" vienkāršā ģenialitāte.
18. "Best Coast" - "The Only Place" (2012)
"Best Coast" ir parādība mūzikas pasaulē. Tieši tā - parādība! Lai savādāk kāds izskaidro šī dueta sensacionālos panākumus, pirms diviem gadiem izdodot savu debijas albumu, bet tagad tos vēl nostiprinot ar šā gada plati "The Only Place".
19. "Lost in the Trees" - "A Church That Fits Our Needs" (2012)
Sieviete, kas redzama uz kvinteta "Lost in the Trees" jaunākā albuma vāciņa, ir grupas līdera Ari Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Protams, šāds albums nevar būt vienkāršs, dzīvespriecīgs, bezpersonisks. Un "A Church That Fits Our Needs" tāds arī nav. Tas ir filozofisku domu pārpilns, un kā tāds tas būtu arī jāuztver, jau apņemoties to noklausīties. Neviennozīmīgs, bet tā savādi pievelkošs albums.
20. "Keane" - "Strangeland" (2012)
Kā reiz sacīja krievu multfilmas varonis Čeburaška: "Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!" Tieši tāpat ar britu trio "Keane" - mēs ne tikai sagaidījām viņu ceturto plati "Strangeland", bet arī pašus personīgi paviesojamies mūsu piejūras ārēs vasaras festivālos. Lai arī paši saka, ka ar "Strangeland" gribējuši atgriezties debijas albuma "Hopes And Fears" (2004) noskaņās, liekas, tā īsti sanācis nav. Un varbūt labi, ka tā. 2012.gada "Keane" veikums ir vienkārši lielisks popmūzikas albums, un ne uz ko vairāk, domājams, nepretendē. Tā teikt, katram savs - vienam māte, otram kleita, trešam vīratēva brukas pēcoperācijas korsete.
Turpinājumā pa vienai dziesmai no katra albuma. Albumus pilnībā var noklausīties (kur tas pieejams), noklikšķinot uz aktivizētā linka katrā aprakstā.
Foto raksta ievadā Bils Fejs no www.telegraph.co.uk.
Britu trio "Muse" nu jau mēs varam saukt par savējiem. Kā 2007.gada 2.jūlijā "Arēnu "Rīga"" pirmo reizi pieskandināja, tā nedēļu atpakaļ turpat piedzīvojām jau trešo grupas uznācienu Latvijā. Par pēdējiem diviem nezinu, bet pirmais "Muse" koncerts bija tas, pēc kura visus citu mākslinieku dzīvos priekšnesumus nācās uzņemt vien ar vāji maskētu neizpratni sejā. Viņi skan perfekti! Pat koncertos. Un kā lasāms pagājušās nedēļas "Muse" uzstāšanās liecinieku vēstījumos - pat tie, kas bijuši uz abiem iepriekšējiem koncertiem, šo trešo nosauc par vēl labāku, un viņiem neticēt nav iemesla.
Iegansts, kāpēc "Muse" atkal priecēja mūsmāju publiku, ir tās jaunais albums "The 2nd Law", kas klajā nāca vien 28.septembrī. Savā sestajā studijas veikumā briti turpina pārsteigt, jo blakus jau no "The Resistance" (2009) laikiem iepazītajiem Metjū Belamija operas cienīgajiem instrumentālajiem opusiem, šajā "2.likuma" albumā klāt nākusi arī niekošanās ar atsevišķiem deju un elektroniskās mūzikas elementiem. Kādā intervijā plates sagatavošanas laikā "Muse" solists Belamijs atklāja, ka šāds pavērsiens būs. Skeptiķi jau sāka šņākt ūsās, taču, jāatzīst, puišiem ir ļoti laba kvantitatīvās gaumes izjūta. Jo dziesmās, kurās šie elementi ir piemēroti, tie skan tik organiski, ka nerodas vispār nekādas šaubas vai vilšanās.
Lielos vilcienos "Muse" daiļradi var sadalīt divos posmos - līdz 2006.gada albumam "Black Holes and Revelations", jo tas bija grupas pirmais patiesi milzu popularitāti ieguvušais albums, un pēc tā. Tas bija arī pirmais, kurā trio nometa savu jaunavības jostu un atdevās popmūzikai. Bet atkal - prata to izdarīt spīdoši! Ja "Black Holes" albumā Belamijs varbūt arī daļēji apspieda sevī mītošo vēlmi eksperimentēt ar simfoniskiem iestarpinājumiem, tad "The Resistance" saturēja jau veselu simfoniju "Exogenesis" trīs daļās. "The 2nd Law" tas ir gājis mazumā, taču ir kāds cits vēl nebijis jaunums - divās albuma dziesmās ("Save Me" un "Liquid State") līdervokāls nodots "Muse" basģitārista Kristofera Volštenholma rokās jeb mutē. Kā nupat intervijā laikrakstam "Diena" atzina pats Volštenholms, koncertos Belamijam esot vajadzīga pāris dziesmu pauze atpūtai...
Pagaidām "The 2nd Law" neiet tik spīdoši kā "The Resistance" - tā 2009.gadā visur, izņemot ASV, ieguva pārdotāko albumu topu augstāko apbalvojumu, un arī ASV sasniedza pat 3.vietu. Jaunākais veikums vēl tika kaļ savus panākumus. Ja personīgi, tad jāatzīst, ka "The 2nd Law" šķiet labāks par "The Resistance", bet, protams, nav tāds kā "Black Holes and Revelations". Taču ir savādāks, liekas - nobriedušāks. Ja vēl precīzāk - nav daudz albumu, kam dodot pilnu novērtējuma punktu komplektu, ir tāda patiesi labi padarīta darba sajūta.
Vakar, 23.februārī, Londonā, dārdot "Foo Fighters" skarbajām ģitāru skaņām, tika pasniegtas mūzikas žurnāla "New Musical Express" 2011.gada balvas vairākos desmitos nomināciju. Mēnesi atpakaļ nedaudz centos kaut ko prognozēt šajā sakarībā. Nu pienācis laiks ieskatīties patiesībai acīs un savilkt galus, cik nošauts greizi, cik trāpīts.
Labākā britu grupa Prognoze: "Biffy Clyro" Uzvarētājs: "Muse"
Labākā ārzemju grupa Prognoze: "Arcade Fire" Uzvarētājs: "My Chemical Romance"
Labākais solomākslinieks Prognoze: Pols Vellers (Paul Weller) Uzvarētājs: Laura Morlinga (Laura Marling)
Labākā jaunā grupa Prognoze: "Hurts" Uzvarētājs: "Hurts"
Labākā koncertgrupa Prognoze: "Muse" Uzvarētājs: "Biffy Clyro"
Labākais albums Prognoze: "Arcade Fire" – "The Suburbs" Uzvarētājs: "Arcade Fire" – "The Suburbs"
Labākā dziesma Prognoze: Cee Lo Green – "Fuck You" Uzvarētājs: "Foals" – "Spanish Sahara"
Labākais video Prognoze: Brandon Flowers – "Crossfire" Uzvarētājs: "My Chemical Romance" – "Na Na Na (Na Na Na Na Na Na Na Na Na)"
Sliktākais albums Prognoze: Justin Bieber – "My World" Uzvarētājs: Justin Bieber – "My World"
Sliktākā grupa Prognoze: "Tokio Hotel" Uzvarētājs: "Jonas Brothers"
Tātad kopsavilkums - trīs no desmit! Sūdu! Sportloto spēlēt nedrīkstu. Bet īpašs prieks par Bībera uzminēšanu - man ir zināms talants sūdos atrast izcilu mēslus. Pat nezinu un negribu dzirdēt tādu Bīberu, tāpēc iekabināju parodiju par laikam viņa populāru dziesmu, kas, nešaubos, ir labāka par oriģinālu. Un īpašs prieks par "Muse"!
Tad nu līdz citam gadam!
Papildus resursi: http://www.nme.com/news/various-artists/55133
Jau pagājis krietns laiks, kopš neesmu šeit sniedzis savus pārgudros komentārus par jaunām un vecām platēm. Tad nu šo kļūdu labošu, turpinājumā ielūkojoties manas šā brīža aktuālākās mūzikas annālēs.
1. "Muse" - "The Resistance"
Kopš šī laika nekas nav mainījies - laikā, kad es neklausos visādus pediņus un citus "mīkstā" stila izpildītājus, "Muse" ir mans favorīts nr.1!
Pēc 2006.gada "Black Holes And Revelations" un koncertieraksta "HAARP" pērnā gada "The Resistance" ir pirmais jaunais materiāls no "Muse". Kad laikraksts "Diena" piedāvāja albuma iznākšanas dienā to "nostrīmot", varēja dzirdēt daudz versiju, no kā "Muse" ietekmējusies šoreiz - gan no "Queen", gan no "The Rolling Stones". Brīžiem likās, ka notiek sacensība, kurš kādas ietekmes jaunajā platē saklausīs. Es ar tajās piedalījos - paziņoju, ka dziesmas "Resistance" piedziedājums aizgūts no grupas "Wheatus" dziesmas "A Little Repect". Bet, protams, tā nav - kas attiecās uz "Wheatus". Bet es taču nevarēju piekristi tikai Rudakam un visiem pārējiem, neizvirzot nekādas savas versijas. Par "Queen" gan ir taisnība - to apstiprina pats "Muse" solists Metjūzs Belamijs (Matthew Bellamy), un "Queen" ģitāras vīrs Braiens Mejs (Brian May) šo ietekmi jaunajā platē uzņēmis ar ļoti atzinīgiem vārdiem, par izcilu nosaucot dziesmu "United States of Eurasia (+ Collateral Damage)".
Kas man jaunajā platē patika? Tas jāklausās kā vienots skaņdarbs, un, ja CD spēlētājs uzlikts "Repeat" režīmā, "Muse" jaunās plates koncepcija neļauj piefiksēt brīdi, kad plate atkal sākas no gala. Bez tam, arī pirmo reizi klausoties plati, jau var pagaudot līdzi zināmam meldiņam - dziesmā "I Belong to You" meistarīgi iekļauts fragments (divas pēdējās rindiņas) no kādas operas ārijas, kuras oriģinālais nosaukums ir franču valodā, bet šajā valodā pareizu izrunu iespējams iegūt, tikai nedaudz iedzerot, tāpēc iztiksim bez citātiem.
Jaunajai platei vēl jānoguļās prātā, lai objektīvi salīdzinātu ar "Black Holes" vai spēcīgo 1999.gada albumu "Showbiz", bet noliegt nevar - "Muse" Latvijā ir savējie. Jo kā gan citādi lai izskaidro viņu nupat izsludināto otrreizējo spēlēšanu, šoreiz Salacgrīvā šajā vasarā laikā, kad citu Eiropas valstu fani "Muse" mājas lapā pie ziņas par Latvijas koncertu tikai siekalojas un jūtas nedaudz apdalīti.
Aicinu ielūkoties dziesmas "Undisclosed Desires", kas esot Belamija veltījums viņa draudzenei, tādējādi, domājams, dziesmas teksts ir ļoti intīms un bērniem līdz 18 gadu vecumam lūgums nākamo video izlaist. Vēl ņemot vērā, ka klipā dejo diezgan pupains sievišķis, par ko nemaz nav pārliecības, ka tas ir sievišķis.
2. Alicia Keys - "The Element of Freedom"
Par RnB mūzikas stilu man ir savs noteikts viedoklis - tas ir purkšķināšanas ar padusi apvienojums ar tumšu ādas krāsu, un tas man nezināmu iemeslu dēļ ir populārs arī ārpus Amerikas kontinenta mūžamežu rajoniem. Tomēr ir viens izņēmums - Alīša Kīza (lūk līmenis likt cilvēkiem vārdus, kurus latviski vispār nevar normāli izrunāt).
Šobrīd 29 gadus vecā Alīša jau 7 gadu vecumā sāka apgūt klavierspēli, spēlējot klasisko mūziku. Te arī izskaidrojums mākslinieces ekskluzīvajai klavierspēlei uz skatuves. Kā arī iemesls, kāpēc es pēc divām klavierspēles nodarbībām atmetu tām ar roku un joprojām protu tikai ar vienu pirkstu nospēlēt "Kur tu teci, gailīti manu?".
Alīšai bija vairāk pacietības un, ko tur slēpt, talanta kā man, tāpēc viņa jau 20 gadu vecumā izdeva savu debijas plati "Songs in A Minor", ko pārdeva 12 miljonos kopiju. Kopš tā laika viņas karjera iet tikai kalnā. Ņemot vērā Alīšas personīgo seksapīlu un šarmu, nav brīnums, ka viņas kontā ir arī lielākas un mazākas lomas kino, jaunakā no kurām ir loma 2008.gada Amerikāņu drāmā "The Secret Life of Bees".
Bet - atpakaļ pie mūzikas! "The Element of Freedom" ir ceturtais Alīšas studijas albums, bet pirmais, kurš man patiešām patīk vairāk kā par vienu dziesmu platē. Sākot ar absolūti eleganto "Doesn't Mean Anything" un "Empire State of Mind (Part II) Broken Down" un beidzot ar jau radiostacijās nodrillēto, bet spēcīgo "Try Sleeping With A Broken Heart", šī plate tiešām aizrauj. Pat neskatoties uz to, ka tā iekļauta RnB stilā.
Un personīgi man ļoti fascinē, ka mūsu draudzene Ališa ne tikai smuki gorās klipos un dzied, bet arī pati ir autore lielākajai daļai savu dziesmu. Alīša, kad lasīsi šo blogu, zini, mēs Tevi par to cienām! Ka pati saceri dziesmas. Un par to, protams, ka lasi šo blogu.
3. "The Priests" - "Harmony"
Iedomāsimies skatu - no skatuves Arēnā "Rīga" nokāpj iesildītājgrupa (vēlams "Skyforger" vai "Inokentijs Mārpls") un pārpildītā arēna nepacietīgi gaida galvenos vakara māksliniekus. Un te viņi parādās! Arēnu pāršalc aplausu vētra un uz skatuves izgaismojās trīs vīri melnās mantijās - mācītāji, kas kalpošanu Dievam un baznīcai uz laiku nolikuši malā, lai pievērstos šovbiznesam.
Tieši tā nolēma rīkoties divi brāļi Ouhagani no Ziemeļīrijas, kam pievienojās trešais dziedošais Svētais Tēvs Deivids Delardžijs (David Delargy). Viņš tāpat kā brāļi Oigens un Martins Ouhagani (Eugene O'Hagan, Martin O'Hagan) ir Romas katoļu priesteri. Un patiesībā nav tā, kā teikts iepriekš. Šie trīs kungi kopā dzied jau kopš koledžas gadiem.
2008.gadā nu jau trio "The Priests" parakstīja līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju "SonyBMG" un tā paša gada novembrī klajā nāca dziedošo mācītāju debijas albums "The Priests" ar 15 reliģiska rakstura dziesmām, kā, piemēram, Šūberta "Ave Maria" un Franka "Panis Angelicus". Un jaunieši trāpīja desmitniekā! Jau mēnesi pēc iznākšanas "The Priests" debijas plate iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā visātrāk pārdotais debijas albums klasikas žanrā Apvienotajā Karalistē. Protams, tas tika panākts ne tikai ar skaistām actiņām un balstiņām, bet arī ar producenta Maika Hedžesa (Mike Hedges) čaklajām rociņām, kuras reiz līdzējušas arī tādām grupām kā "U2", "Manic Street Preachers" un Dido.
Skola bija rokā un jau gadu vēlāk - 2009.gada novembrī - dienasgaismu ieraudzīja otrais "The Priests" garadarbs - plate "Harmony". Koncepcija tā pati - moderni, nedaudz popsīgi un ļoti labā balss kvalitātē iedziedātas 15 klasiskas reliģiskās dziesmas, kam pa vidu iemaldījušās pāris Ziemassvētku kompozīcijas. Tiesa, šīs plates panākumi vairs nav tik lieli. Piemēram, Somijā un Norvēģijā, kur debijas plate "The Priests" pārdošanas topos ieņēma attiecīgi otro un pirmo vietu, jaunais "Harmony" neguva nekādu ievērību. Bet tas skaidrs - savu slavas ceļu šobrīd iet līdzīgas koncepcijas puišu kolektīvs "Il Divo", un tur tie puikas tomēr ir frišāki un baznīcas tantēm droši vien patīk labāk.
4. Chris De Burgh - "Spanish Train and Other Stories" (KLASIKA!)
Kad savulaik parādījās pirmais ziņu portāls navigators.lv, kas vēlāk pārtapa par DELFI, tā bija pirmā vieta, kur lasītājiem bija iespēja komentēt ziņas. Un pie ziņas, ka Kongrsu namā Rīgā koncertēs Kriss De Burgs (Chris De Burgh) kāds komentētājs, kurš bija nosaucies par Juri Milleru, izteica vēlmi šo "mīksto dziedātāju" sabučot. Un tas ir tik mīļi! Un loģiski. Jo lielākajai daļai De Burgs asociējās tikai ar pārsaldo "The Lady In Red" no tālajiem 80.ajiem.
Bet patiesībā Kristofera Džona Deivisona (Christopher John Davison), kas ir mākslinieka īstais vārds, karjera sākās krietni agrāk - jau 1975.gadā ar debijas plati "Far Beyond These Castle Walls". Šajā pašā 1975.gadā De burgs izdeva vēl vienu plati - "Spanish Train and Other Stories", kas pavisam nejauši nupat nonāca manā necilajā kolekcijā.
Neesmu 70.to gadu mūzikas stilu analīzes meistars, bet līdz šim minētais periods man vairāk asociējās ar jau uz disko velkošiem ritmiem un mikrofoniem līdzīgām frizūrām, kādas pie mums topā bija līdz pat 90.to gadu sākumam. Vismaz manam brālim bija tāda frizūra un pie blāvāka apgaismojuma svešam bija grūti pateikt, vai tas puisis vai meitene.
Kriss De Burgs, šķiet, nekad nav nesājis mikrofona frizūru, un tāpat, man vismaz šķiet, ka vērtēt De Burgu pēc "The Lady In Red" nav īsti pareizi. Ja godīgi, arī man šī "Spanish Train" plate ir pirmā iepazīšanās ar De Burgu, un man tā patika. Klasiskais "A Spaceman Came Travelling", protams, uzreiz izlec no visām pārējām dziesmām, jo ir neskaitāmas reizes dzirdēta. Bet galvastiesu pārāka ir virkne citu dziesmu - kaut, piemēram, "Lonely Sky", "Old Friend" un jautrā dziesmiņa par striptīzdejotāju Patrīciju "Patricia The Stripper".
Nākamā rindā uz iepazīšanu man ir De Burga 1977.gada plate "At The End of A Perfect Day", bet šobrīd jau pieminētā dziesma par Patrīciju no "Pupu bāra".
Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".
Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.
1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"
Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".
Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?
Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".
Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).
Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.
Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!
Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.
Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").
Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.
Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".
"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.
Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/
2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...
Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.
Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.
Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.
"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.
Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!
4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"
Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.
Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.
Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.
Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.
"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.
5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"
Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.
Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!
2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.
Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".
