20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

Vorens Zīvāns (1947-2003)

Kad skanēt sāk Vorena Zīvāna paša vārdā nosauktā plate "Warren Zevon", tā burtiski iedveš klausītājam tādu kā lēnīgu, nedaudz apslāpētu laimes sajūtu. Bet ir 1976.gads, un reālais Zīvāns reālajā dzīvē atrodas pilnīgi citos dvēseles noskaņu slāņos. "70.tie bija kā (..) pazudusi nedēļas nogale, kas aprija daudzus," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" alegorijās izplūst Zīvāna dēls Džordans, raksturojot diezgan masīvo bohēmas vidi, kurā dzīvoja viņa tēvs. Vorens Zīvāns nebija vienīgais, kurš atkarību miglā nodzīvojies gadu desmitiem, viņš to ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem darīja visu mūžu, taču Zīvāna atstātais mantojums - simtiem dziesmu un ierakstu - būs mūžīga viņa talanta liecība. "Viņš bija viens no unikālākajiem komponistiem, ko radījušas ASV," saka Jordžs Kalderons, ko ar Zīvānu saistīja trīsdesmit gadus ilgusi draudzība.

GANGSTERA DĒLS

Zīvāns piedzima 1947.gada 24.janvārī Čikāgā, ASV. Viņa tēvs Stampijs bija krievu-ebreju imigrants, bokseris, kurš iztiku pelnīja, praktizējot gangstera profesiju. Māte Beverlija nāca no Mormoņu ģimenes, kas no meitas atteicās, kad tā apprecēja savu iemīlēto gangsteri. Savukārt mazais Vorens bērnībā diezgan mērķtiecīgi tika bīdīts klasiskās klaviermūzikas apguves virzienā - viņš pat atceras viesošanos mājās pie komponista Igora Stravinska Holivudā.

Albums "Warren Zevon".

Savu debijas albumu Zīvāns izdeva 1969.gadā. "Wanted Dead or Alive" neguva praktiski nekādus panākumus un ievērību. Pat mūslaikos, atskatoties uz visu Zīvāna karjeru, šis albums bieži tiek novērtēts kā diezgan vājš, taču ir skaidrs, ka bez šīs plates nākamā - "Warren Zevon" (1976) - nebūtu tāda, kuru tagad ne mazums kritiķu un fanu uzskata par viņa karjeras labāko albumu. Pirmos komerciālos panākumus Zīvāns gan guva tikai ar nākamo plati "Excitable Boy" (1978). Taču šis jau bija "miglas periods". "Viņš bija piedzēries, totāli pillā," savu telefona sarunu ar Zīvānu atceras mūzikas žurnālists Endijs Sleiters, kurš mūziķi bija sazvanījis, cenšoties glābt viņa jau bālēt sākušo karjeru. Šī viņa vēlme vēlāk izvērtās mazliet negaidītos notikumos. Uzzinājis, ka ierakstu kompānija "Electra / Asylum" grasās pārtraukt līgumattiecības ar Zīvānu, Sleiters protestēja: "Jūs jokojat? Vorens ir labākais komponists, kāds mums ir! Mēs nevaram viņu vienkārši "nobeidzināt"!" Un vīrs, kurš tolaik vadīja kompāniju, padomāja un teica: "Labi. Bet tad tu būsi viņa menedžeris!" Un Sleiters darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Dabūjis piecus tūkstošus dolāru demo ieraksta veikšanai, Sleiters zvanīja Zīvānam un tā arī teica - mums ir pieci tūkstoši, un mums vajag jaunus demo ierakstus. "Tev ir pieci taukšķi?" izbrīnīts pārjautāja Zīvāns. "Atdod man! Man tos vajag!" Skaidrs, ka naudu Zīvāns nedabūja, taču demo ieraksts tapa, un tajā viena no centrālajām personām bija toreiz vēl maz zināmā kolektīva "R.E.M." ģitārists Pīters Baks.

NEGRIBĒJA BŪT TĀDS, KĀDS VIŅŠ IR

Deviņdesmitajos.

Zīvāns bija jautrs vīrs. Kā atceras apkārtējie, no viņa allaž biruši joki un asprātības, taču tikpat labi ar viņu varēja parunāties par nopietnām tēmām. "Es [ar Zīvānu] biju pilnīgi aizrāvies," atzīst Niko Bolas, kurš producēja Zīvāna 1987.gada atgriešanās albumu "Sentimental Hygiene". "Es domāju, viņš bija "kūlīgākais" vīrs uz planētas. Viņš bija kā kovbojs. Es nedomāju, ka viņš vispār kaut ko pietēloja. Vorens, kuru es pazinu, ir tieši tāds Vorens, par kuru esat lasījuši. Viņš patiešām bija tik gudrs. Viņš patiešām dzēra tik daudz. Viņš patiešām lietoja visas tās narkotikas. Viņš patiešām bija tas čalis. Ļoti bieži viņš negribēja būt tāds, kāds viņš ir, bet tāds nu viņš bija."

"Vislabākais, strādājot kopā ar Vorenu, bija tas, ka tu varēji piezvanīt vienalga kam, un viņi visi būtu piedalījušies Vorena ierakstos," atceras Sleiters. "Viņš bija absolūts komponistu komponists. Viņā bija visas tās lietas, ko mēs mīlam rokenrolā - dumpošanās, dzīvošana uz robežas. Un tad bija dziesmas. Cik daudzi [komponisti] ir bijuši tikpat labi? [Bobs] Dilans bija, bet ne daudzi vairāk." Saistībā ar Dilanu Sleiteram atmiņā ir vēl kāds stāsts. "Mums bija [albuma "Sentimental Hygiene"] ieraksta sesijas, kas sākās [plkst.] divos [dienā]. Pusdienlaikā mani sasniedza zvans no Vorena. "Es esmu studijā. Tev ir tūlīt jāierodas šeit." Es teicu: "Voren, bet līdz diviem sesijas taču nenotiek." Viņš atbildēja: "Endij, tūlīt! Bobs Dilans ir šeit." Es viņam atteicu: "Ko?! Vai tu viņu pazīsti?" Vorens teica: "Nē, viņš šeit vienkārši ienāca. Viņš šeit vienkārši ienāca, un neviens nezina, kāpēc." Es ierados, un Dilans tur sēdēja ar savu dēlēnu." Kad pāris gabali bija nospēlēti, Sleiteram ienāca prātā doma uzaicināt Dilanu iespēlēt mutes ermoņiku solo dziesmā "The Factory". "Viņš ienāca, nospēlēja trīs, četrus piegājienus, un tas bija viss. Viņš ilgi nepalika. Viņš nospēlēja savu solo, bija ļoti laipns, un tad bija prom," minas Sleiters. "Vorens viņu mīlēja. Viņš bija Vorena varonis."

DZĪVES PĒDĒJAIS LIELAIS DARBS

Vorena Zīvāna pēdējais albums

 "The Wind".

Kad 2003.gadā iznāca Zīvāna jaunākais albums "The Wind", visi, tai skaitā pašu Zīvānu, zināja, ka tas ir viņa pēdējais albums. 2000.gadā ārsti viņam diagnosticēja plaušu vēzi neārstējamā formā. Un viņš pats uzstāja savam draugam Kalderonam, ka grib ierakstīt vēl savu pēdējo plati, bet "mums būs jāstrādā, cik vien iespējams ātri, jo es nezinu, kas tālāk notiks." Kā apliecinot Sleitera iepriekš teikto, no dalības albuma tapšanā neatteicās neviens uzrunātais - Rajs Kūders, Džims Keltners, Toms Petijs, Dons Henlijs, Brūss Springstīns un citi. Springstīns pat atrada laiku atlidot uz ierakstu savas koncerttūres vidū. Bet ne viss gāja gludi. "Cilvēki nezina, cik tuvu bijām tam, lai šis albums netiktu pabeigts," atklāti atzīst Kalderons. "Vorens bija drosmīgs, viņš smējās, jokoja par miršanu. Bet es redzēju, ka viņš aizvien vairāk un vairāk iegrimst depresijā, sevišķi, kad viņš pēc šiem gadiem atkal atsāka dzert. Viņš bija nobijies. Viņš centās savu dzeršanu no manis noslēpt. Es teicu: "Vecīt, man vienalga! Bet vismaz pabeidz albumu, esi te ierakstu sesijās." "The Wind" iznāca 2003.gada augustā. Tik ekstāzes pilnas atsauksmes Vorens nebija saņēmis jau divdesmit gadus. Nemaz nerunājot par divām "Grammy" balvām. Dzīves pēdējais lielais darbs nu bija padarīts...

Vorens Zīvāns kopā ar savu ārstu Hanteru Tomsonu.

"Es domāju, ārsts pieļāva divas briesmīgas kļūdas," uzskata albuma "The Wind" producents Noa Snaiders. "Vispirms viņš pateica Vorenam, ka tam atlicis dzīvot vien sešus mēnešus, lai gan patiesībā bija vairāk. Viņš arī pateica: "Zini visus tos noteikumus par tām lietām, ko tu nedrīksti, jo tās tev kaitē? Tiem vairs nav nekādas nozīmes!" Man šķiet, bija bīstami teikt tādus vārdus atkarīgajam." 

"Vecīt, es esmu tā nobijies!" - pēdējo reizi satiekoties, Kalderonam teica Zīvāns. Kalderons atbildēja "Vecīt, viss būs kārtībā!", un abi apskāvās. 2003.gada 7.septembrī Vorens Zīvāns šo pasauli pameta. Bet šim bēdīgajam faktam tomēr ir arī priecīgā puse: kad šo sauli būs lemts atstāt katram no mums, tur - augšā vai apakšā, pa vidu vai šķērsām - mūs sagaidīs šis vīrs, kura dziesmas dzīvajiem lika raudāt, bet mirušajiem... Nu to tad arī noskaidrosim.

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" ("Life'll kill ya", 2014.gada jūnijs). Pēdējo lielāko interviju ar Vorenu Zīvonu var noskatīties šeit. Bet zemāk "Vh1" dokumentālā filma par Vorenu. Visi foto no interneta resursiem.

2014, www.musicstories.lv