Kad cilvēks aiziet mūžībā, tas allaž ir smagi tuviniekiem. Bet, kad aizsaulē aiziet slavenības, pie liela pieprasījuma šis tas tiek darīts, lai vismaz kaut kādā formātā aizgājēju atdabūtu atpakaļ. Attīstoties tehnoloģijām viens šāds veids šobrīd uzņem apgriezienus - tās ir hologrammas! IESPĒJAMS IR VISS
Kas tad ir hologramma? Tā ir optiskā ilūzija, kuru palīdz veidot 3D attēls, un kas pareizos leņķos un spektros veidota, ļauj ieraudzīt jebkuru priekšmetu, kas tādā veidā radīts; šī priekšmeta tādu kā virtuālu attēlojumu. Pirmais lielākais hologrammas uznāciens mūzikā bija 2012.gadā, kad Amerikas festivālā "Coachella" šādā veidā atdzīvojās reperis Tupaks Šakurs (1971-1996). Šo projektu realizēja kompānija "Hologram USA", kuras īpašnieks Alki Deivids žurnālam "Rolling Stone" apliecina sava uzņēmuma vēlmi kļūtu par līderi mirušo mākslinieku hologrammu izpildījumu tirgū. Nesen Deivids paziņoja, ka "Hologram USA" par šāda veida sadarbību ir noslēgusi darījumu ar Vitnijas Hjūstones (1963-2012) tiesību turētājiem. Papildus tam uzņēmums šajā gadā nodrošinās komiķu Reda Foksa (1922-1991) un Endija Kaufmana (1949-1984) "turnejas", un vēl tas ieguvis tiesības "atdzīvināt" mūziķus Patsiju Klainu (1932-1963) un Badiju Holliju (1936-1959).
Bet "Hologram USA" nav vienīgie šī specifiskā tirgus darboņi. 2014.gadā "Billboard" Mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā uz skatuves "parādījās" Maikls Džeksons (1958-2009), izpildot iepriekš nepubliskotu paša dziesmu. Šo hologrammu veidoja kompānija "Pulse Evolution", kura iegādājusies tiesības arī uz Elvisa Preslija (1935-1977) un Merilinas Monro (1926-1962) hologrāfiskajiem ķermeņiem. "Hologram USA" uzskatīja, ka "Pulse Evolution" ir nozagusi tās ideju, un iesūdzēja konkurentus tiesā. Šīs prāvas rezultāts vēl nav zināms. Un tieši neiesaistītajiem nav pat svarīgi, kurš uzvarēs. Galvenais - ja reiz par šo tirgus segmentu sāk plēsties, tam ir potenciāls, un "hologrammu performanču" izplatīšanos var sagaidīt diezgan droši. Tam piekrīt "Hologram USA" īpašnieks, sakot, ka, izmantojot hologrammas, viss kļūst iespējams - "Led Zeppelin" tūre kopā ar bijušo grupas bundzinieku Džonu Bonemu (1948-1980) vai pat Alberta Einšteina (1879-1955) lekcijas augstkolās, skaidrojot savu relativitātes teoriju.
"Pulse Evolution" vadītājs Džons Tekstors uzskata, ka tehnoloģija, kuru izmanto viņa kompānija, nav pat hologramma, tāpēc viņš savu darbību sauc nevis par hologrammu veidošanu, bet "digitālo cilvēku" radīšanu. Šādi digitāls kaut kad nākotnē 90 minūšu garumā koncertos plānojas parādīties Preslijs, sniedzot "Brodvejai autentiskas" izrādes, kādās rokenrola karalis piedalījās savas dzīves laikā. IEKONSERVĒJIET SEVI!
Vai tā ir zinātniskā fantastika? Laikam jau nē, jo hologrammu aizmetņi radās jau pirms 150 gadiem. Mūsdienās tas viss vienkārši ir kļuvis pieejamāks. Var, protams, teikt, ka tas nav īsts un neko tādu nav vērts skatīties un ņemt par nopietnu, bet šī tehnoloģija jau ir visur. Piemēram, filmā "Furious 7", kuras varonis aktietis Pols Volkers (1973-2013) auto avārijā gāja bojā vēl pirms filmas uzņemšanas beigām. Viņa vietā atlikušo darbu pabeidza tieši hologrammas. Sevi, vēl dzīvam esot, 3D dimensijā noskanēt licis arī Pols Makartnijs. Un arī Pīters Džeksons, digitālās cilvēku "atgriešanas" kompānijas "Weta Digital" vadītājs, visgudri pamāca šodienas jaunās zvaigznes: "Pirms kļūstiet vecāki, veiciet sevis skanēšanu augstā rezolūcijā. Iekonservējiet sevi!"
Foto raksta ievadā no youtube.com. 2016, www.musicstories.lv.
Amerikas mūzikas tirgus šā brīža apsēstība vārdā Teilore Svifta (25) nupat papildinājusi nākamo ailīti savas statistikas tabuliņā - viņas trešais singls "Style" no aktuālākā albuma "1989" iekļuvis jaunākajā (28.februāra) "Billboard" TOP 10, kas diez vai kādam ir liels pārsteigums, ņemot vērā Sviftas neizskaidrojamo popularitātes fenomenu un tendences, ko šī dziesma topa tabulā uzrādīja pēdējās nedēļās (trīs nedēļu laikā tā pakāpusies no 29. uz 10.vietu, bet dziesmas videoklips "Youtube" vietnē nedēļas laikā kopš publicēšanas apskatīts aptuveni 22 miljonus reižu). Līdz ar to Svifta nu ir panākusi leģendāru dziedātāju Aretu Frenklinu (72), jo nu abām meitenēm ir jau katrai pa 17 "Billboard" TOP 10 dziesmām, un abas šajā rādītājā nu ieņem dalīto sesto vietu sieviešu konkurencē.
Tiesa, Sviftai vēl ir kur tiekties, jo viņas kolēģei Madonnai kontā ir jau trīsdesmit astoņas TOP 10 dziesmas (viņa, starp citu, ir līdere absolūtajā vērtējumā, ne tikai, dalot puisīšos un meitenītēs), un skaidrs, ka Madonnas jau pēc pāris nedēļām (6.martā) iznākošais jaunais albums "Rebel Heart" šo statistiku tikai uzlabos. Sviftai ir vēl arī mazliet brīvas telpas līdz pārējām priekšā esošajām dāmām - Meraijai Kerijai un Dženetai Džeksonei (abām pa divdesmit septiņām TOP 10 dziesmām), Riannai (26 dziesmas) un Vitnijai Hjūstonei (23 dziesmas).
Foto raksta ievadā no "Billboard" 2014.gada 12.decembra konferences "Women in Music", kuras laikā Frenklina nodziedāja Sviftai "Happy Birthday" dziesmiņu par godu viņas nākamajā dienā gaidāmajai 25.dzimšanas dienai.
Uzreiz skaidrībai - virsraksts ir maldinošs. Vismaz attiecībā uz dažiem raksta varoņiem. Kad pirms mēneša ASV prezidents kādas runas laikā nodziedāja pāris pirmās rindiņas no Ala Grīna dziesmas "Let's Stay Together", šīs 1971.gadā izdotās dziesmas pārdošanas apjomi pāris dienu laikā pieauga par 490%, ziņoja "Music Week". Un, lai arī, kā izrādās, Obamam piemīt labi nostādīta dziedamā balss, runājot par politiķiem, mūsos visos atmostas Salemas raganu mednieku sindroms un vai ikkatrs ir gatavs norādīt uz Solvitu Āboltiņu kā raganu vai Jakovu Plineru kā rūdītu vilkati, jo kolīdz "normāls" cilvēks kļūst par politiķi, viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas ne īpaši labi smaržojošās lietās.
Zināms, arī Latvijā tā sauktie politiķi mēdz izdarīties uz skatuves - viens dejo šovā, cits dzied lauku kapellā, vēl kāds puķainā kleitiņā uz skatuves parazitē uz izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa rēķina. Bet pa lielam tas nevienu neinteresē, tas nerada ne kapeiku pozitīvu emociju; tik vien, kā var par šiem nosmieties, bet pēc tam iekrist paššaustīšanā ar domu, nu kā sanāca, ka šādus kretīnus atkal un atkal ievēlam. Bet šīs domas nav oriģinālas un jau tas vien, ka šiem lielajiem vīriem un sievām te veltīta viena maza rindkopa, ir par daudz parādīts gods.
Un tātad - 10 dziesmas, kuras tā iedvesmojušas politiķus, ka tie nav izmantojuši iespēju paklusēt nesacūkot tās.
1. Mitt Romney - "America the Beautiful"
Slikts ir tas zaldāts, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Pilnīgs idiots Amerikā ir veiksmīgs biznesmenis, kurš nevēlās kļūt par ASV prezidentu. Mits Romnejs tāds nav - viņš no Republikāņu partijas startē visur, kur iespējams, - vai tas senatora vai prezidenta krēsls. Kādā no savām kaismīgajām runām Romnejs auditorijai nodziedāja patriotisko kaujas dziesmu "America the Beautiful", ko baznīcas vajadzībām jau 1895.gadā sacerēja kāds ērģelnieks Semjuēls A.Vards. Šī dziesma ir arī ļoti populāra amerikāņu mūziķu repertuāros.
Ray Charles - "America the Beautiful" (A. Ward, Lee Bates, 1895)
2. Barack Obama - "Let's Stay Together"
Un lūk - šī raksta galvenais vaininieks - ASV prezidents Baraks Obama, kurš, godinot zālē klātesošo Alu Grīnu, nodziedāja pāris rindiņas no vecā vīra vispopulārākās dziesmas "Let's Stay Together".
Al Green - "Let's Stay Together" (Green, Jackson, Mitchell, 1972)
3. Herman Cain - "Ode to Pizza"
Hermans Keins ir vēl lielāks āksts par mūsu "gudrajām galvām". Viņš ir nesaudzīgs ASV prezidenta Obamas kritizētājs, pagājušā gada rudenī žurnālā "Times" nodēvējot viņu par "briesmīgu" valsts līderi. Protams, ne jau tikai aiz pārliecības viņš tā saka - pēc aptauju datiem Keins ir viens no Republikāņu partijas līderiem cīņā par ASV prezidenta krēslu šā gada novembrī. Tiesa, šobrīd šī politiskā āksta cerības ir krietni samazinājušās, bet viss var mainīties, jo, kā saka pats Keins, "mana priekšrocība ir spontanitāte". Šis nu ir gadījums, uz kuru pilnībā attiecināms raksta nosaukums.
John Lennon - "Imagine" (Lennon, 1971)
4. Hillary Clinton - "The Star-Spangled Banner"
Droši vien arī politikā nekad nav par vēlu mācīties elementāras lietas. Piemēram, nestāvēt tik tuvu mikrofonam valsts himnas laikā, ja vēlme dziedāt, pat neskatoties uz talanta trūkumu, ir tik pat liela kā savulaik laulātajam draugam dzenāties pa ovālo kabinetu pakaļ praktikantēm. Domāju, ka Klintoni nekad neaicinās nodziedāt valsts himnu pirms kādas svarīgas beisbola spēles. Simboliski, bet par vienu no visu laiku labākajiem ASV himnas izpildījumiem tiek uzskatīts Vitnijas Hjūstones sniegtais priekšnesums.
5. Vladimirs Putins - "Blueberry Hill"
"Bļuberī hiļļ," ar izteiktu krievu akcentu šo piecdesmitajos gados Feta Domino saulītē izcelto dziesmu svinībās dzied Krievijas premjers/prezidents Vladimirs Putins. Viņam sirsnīgi aplaudēja prominences, tai skaitā, Žerārs Depardjē, Šarona Stouna un Kurts Rassels. Ziņas, ka koncerta otrajā daļā Putins viens pats nēsāja pa skatuvi lielu baļķi, iztrūkst, taču kopējā noskaņa, šķiet, ietērpta veco, labo laiku stilā - noformējumā trūkst vien miera dūjas...
6. John McCain - Bārbras Streizandes dziesmu popūrijs
Senatoram Džonam Makkeinam jākļūst par ASV prezidentu! Tā būs vieglāk visiem. Un jautrāk. Bet, ja nopietni - cilvēks, kurš var par sevi šādi pasmieties, visticamāk, ir stiprs cilvēks. Bet vispāŗ, cik noprotams, šī ir Makkeina atbilde Streizandei par pārmetumiem senatoram, ka tas nesaprot, kā pārvaldīt valsti. Pat ja tā, šāda atbilde no cilvēka, kurš centās kļūt par ASV prezidentu, ir spēka, pārliecības un laba humora apliecinājums.
Barbra Streisand - "Evergreen (Love Theme from A Star Is Born)" (Streisand, Williams, 1976)
7. Bill Clinton - "Imagine"
Zilonim ir liela pēda. Tāpēc, ja kāpj vienam uz ausīm, nereti uzkāpj arī kādam blakusesošam ģimenes loceklim. Hilarijas balss dotības jau apbrīnojām nedaudz augstāk, nu kārta arī viņas arī jau pieminētajam vīram bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Vēl prezidentūras laikā vizītē Izraēlā, tās premjera Simona Peresa 80.dzimšanas dienas svētkos kāds bērnu ansamblis uzaicināja viņu pievienoties Džona Lenona dziesmas "Imagine" izpildīšanā. Kā pēc tam mēļoja prezidenta kancelejas etiķetes korpuss, turpmāk būs jāvadā līdzi saksofons - to spēlējot, un nebūt ne slikti, vismaz Klintonam būs aizņemta mute un nebūs jādzied...
8. John Ashcroft - "Let the Eagle Soar" (Ashcroft, 2002)
Šī dziesma pat nav izcūkota, to šis Misūrī štata senators Džons Eškrofts ir sacerējis, cerot sēt patriotisma sēklu sabiedrībā. Jāatzīst, drosmīgs solis, ņemot vērā, ka Eškrofts laikā, kad tapis šis ieraksts, bija ASV ģenerālprokurors Džordža Buša juniora prezidentūrā.
9. Hugo Chavez - "Spanish Serenade"
Laikam jau Krievijas atmosfērā ir kas īpaši atraisošs - it kā prātīgi ļaudis aplaudē un dzied līdzi šaubīgas kvalitātes izpildījumam tikai tāpēc, ka dzied premjers vai prezidents, tāpat, lai atceramies, Boriss Jeļcins prezidentūras "jautrākajā" periodā varēja uz skatuves izraut diriģentam zizli un nodiriģēt viņa vietā pūtēju orķestra popūriju. Arī Venecuēlas līderis, ar kuru daudzās valstīs neviens vispār nerunā, Krievijā atveras un dzied. Kā teikts kāda reklāmā: "Labāk būtu ēdis..."
10. Boriss Jeļcins - Labākie prezidentūras momenti
Bez komentāriem. Bet ar smaidu gaišas piemiņā...
Rakstā izmantotas izdevuma "The Daily Beast" norādes.
Foto raksta ievadā ASV prezidents Baraks Obama no www.wtop.com.
Pirms nedēļas pasauli pāršalca ziņa, ka tikai dienu pirms paredzētās uzstāšanās "Grammy" balvu pasniegšanas ceremonijā 12.februārī Losandželosā (ASV) savā viesnīcas numurā atrasta mirusi dziedātāja un aktrise Vitnija Hjūstone. Domājams, lielākā daļa cilvēces viņu atceras ar vienu dziesmu un lomu - filmā "Miesassargs", kurā viņa spēlēja kopā ar Kevinu Kostneru, un dziesmu no šīs filmas "I Will Always Love You". Pārdzīvojusi cīņu ar atkarībām, bankrotu un neveiksmes privātajā dzīvē, Hjūstone pamazām atgriezās normālā dzīvē. Pagājušā gada rudenī ierakstu kompānija "RCA Music Group" paziņoja, ka turpmāk pārstāvēs Hjūstoni, un tas nozīmētu jaunus albumus un jaunas lomas. Bet diemžēl arī šoreiz liktenis ar Hjūstoni izspēlēja ļaunu joku...
AR MŪZIKU ASINĪS
Vitnija Hjūstone dzimusi Ņudžersijas štata (ASV) lielākajā pilsētā Ņuvarkā un jau kopš bērnu dienām bija skaidrs, ka viņas dzīve paies zem mūzikas zvaigznāja.
Viņas māte Sisija Hjūstone, māsīca Dionna Varvika un krustmāte Areta Frenklina bija visai redzamas figūras uz Amerikas gospeļu un "soul" mūzikas skatuves. Tieši tāpat, kā savulaik viņas krustmāti Frenklinu, mazo Vitniju mūzika savā varā pārņēma baznīcas koris, kuru vadīja viņas māte. Hjūstone kļuva par lokāla mēroga zvaigzni, vēl būdama maza meitene, jo nevienam nebija šaubu - dziedāšana viņai ir Dieva dots talants!
Pārsvarā uzstājusies kopā ar māti, piecpadsmit gadu vecumā Hjūstone sāka meklēt iespējas ierakstīties kā solomāksliniece. Aptuveni ap to pašu laiku viņas dabīgo skaistumu atklāja kāds fotogrāfs un pavisam driz Hjūstone kļuva par pirmo afroamerikāņu meiteni, kas rotā žurnāla "Seventeen" vāku.
Vēl pēc pāris gadiem viņu kādā naktsklubā jau kā dziedātāju atklāja ierakstu kompānijas "Arista Records" boss Klaivs Deiviss, kas nekavējoties parakstīja ar Hjūstoni līgumu, tādējādi nobruģējot ceļu plašākai atpazīstamībai un lielākām iespējām. Turpmākos pāris gadus Deivisa galvenais uzdevums bija atrast komponistus un aranžētājus, kas spētu radīt dziesmas Hjūstones balss apbrīnas vērtajām iespējām.
ZVAIGZNES IEMIRDZĒŠANĀS
1985. bija Vitnijas Hjūstones gads. Iznāca viņas debijas albums "Whitney Houston", un tas kļuva par ko līdzīgu masu psihozei. Popmūzikas sabiedrība ko tādu ilgi nebija pieredzējusi. Singli "Saving All My Love for You" un "How Will I Know" palīdzēja platei iekarot albumu topu virsotnes ASV, Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, visā pasaulē kopā pārdodot 25 miljonus kopiju. 1986.gadā par "Saving All My Love for You" Hjūstone saņēma "Grammy" balvu, ko viņai pasniedza māsīca Varvika. Vēl graujošākus panākumus topos sasniedza Hjūstones otrā plate "Whitney", kas iznāca 1987.gadā un kas vienīgi ASV R`n`B un Francijas albumu topos nesasniedza augstāko virsotni (attiecīgi otrā un sestā vieta). Un atkal "Grammy" balva kabatā - par dziesmu "I Wanna Dance with Somebody (Who Loves Me)". Hjūstone bija kļuvusi par pasaules mēroga zvaigzni, un tam pakārtotas bija arī viņas sabiedriskās aktivitātes - lai palīdzētu trūcīgiem bērniem visā pasaulē, Hjūstone nodibināja bezpeļņas labdarības organizāciju un bija labi ieredzēta arī no tādiem planētas ietekmīgiem cilvēkiem kā Nelsons Mandela.
IESPĒJAMS, LIELĀKĀ KĻŪDA DZĪVĒ
Tas bija 1992.gads, kad, būdama slavas virsotnē, Hjūstone apprecējās ar R`n`B dziedātāju Bobiju Braunu, iespējams, izdarīdama vislielāko kļūdu savā mūžā.
Iesākumā viss bija skaisti un labi. Taču tad, rutīnas, slavas vai kā cita ietekmē, ģimenē sākās skandāli un tie tika "aizmirsti" ar devu narkotiku. Pie kam - to darīja abi. Taču vismaz sākumā Hjūstones karjeru tas neietekmēja. 1992.gadā tapa filma "The Bodyguard", kurā Hjūstone un Kevins Kostners nospēlēja tik lieliski, ka daudzi slavenās dziedātājas Hjūstones un viņas miesassarga Kostnera mīlas attiecības kā varbūtību pārcēla arī uz reālo dzīvi. Visticamāk jau, ka tā nebija, bet bija cita lieta - ar šo filmu Hjūstone aizsāka tradīciju katrai savai filmai iedziedāt dziesmu, pārdodot to kā filmas skaņu celiņa singlu. Klasiskā Dollijas Pārtones 1974.gada "I Will Always Love You" Hjūstones izpildījumā filmā "The Bodyguard" kļuva par viņas visu laiku lielāko hītu. Dziesma ASV singlu tabulā augstāko pakāpienu aizņēma 14 (!!!) nedēļas no vietas, viss filmas mūzikas albums atnesa Hjūstones "Grammy" balvu kolekcijai vēl trīs statuetes, bet visā pasaulē tas tika pārdots 44 miljonos kopiju!
Skatoties šā brīža acīm, tās bija Hjūstones karjeras virsotnes. Kad 1998.gadā pēc diviem "filmu albumiem" ("The Bodyguard" (1992) un "The Preacher's Wife" (1996)) iznāca Hjūstones ceturtais "parastais" studijas albums "My Love Is Your Love", tam vairs tik labi neveicās - pirmo vietu albumu topos tas spēja sasniegt tikai Šveicē, turpretī dzimtenē tas pakāpās vairs tikai līdz 13.vietai. Tomēr par dziesmu "It's Not Right but It's Okay" šis albums atkal tika pie viena "Grammy". Un dziesma "When You Believe", ko Hjūstone kopā ar Meraiju Keriju ieskaņoja multfilmas "Ēģiptes princis" vajadzībām, ieguva "Oskaru".
CEĻŠ UZ BEZDIBENI
Gadsimtu mijā jau ar neapbruņotu aci bija redzams, ka Hjūstonas dzīve ripo no kalna lejā. Aizvien uzstājīgāk medijus pārņēma baumas par reiz tik daudzsološās dziedātājas un aktrises laulību peripetijām, atkarībām un to radītām veselības problēmām. 2002.gadā pasaule bija šokā, pēc ilgāka laika ieraugot Hjūstoni TV intervijā acīmredzami novājējušu un ne pie labākās veselības.
To izmantoja amerikāņu televīzijas kanāls "Bravo" - zinot auditorijas negurstošo interesi par Hjūstones un Brauna ģimenes un privātās dzīves līkločiem, tas piedāvāja izveidot realitātes šovu "Būt Bobijam Braunam" ("Being Bobby Brown").
Tā galvenais mērķis - atspoguļot slavenā pāra ģimenes dzīvi un ikdienu. Šova laiks sakrita ar tumšākajiem viņu laulības gadiem, iespējams, viens veicināja otru. Narkotikas, strīdi un skati, kas citiem ārpus ģimenes nebūtu jāredz, nu tika fiksēti un pārraidīti visā valstī. Hjūstones brūkošajai karjerai tas nu nekādi nenāca par labu. Kaut arī viņa centās neievērot kritiskās piezīmes un iznīcinošās recenzijas, izdodot plati "Just Witney", tā bija tikai blāva atblāzma no viņas slavas laikiem.
SĀKUMS NO NULLES
Nākamais atskaites punkts Hjūstones dzīvē bija 2007.gads - karjera bija izputināta, bet atkarības pārvarētas; laulība ar Braunu bija šķirta, bet iegūtas vienpusējas aizgādības tiesības pār abu meitu Bobiju Kristiānu.
Pēc desmit gadu cīņas Hjūstone, šķiet, bija uzvarējusi savus dēmonus. To pierāda 2009.gada plate "I Look to You" - tā ir kā stāsts par cīņu, kuru Hjūstone izcīnījusi, par upuriem, ko nesusi un par nākotni, kas tagad ir tapusi iespējama. Klausītāji viņai noticēja - ASV, Kanāda, Vācija un Šveice, kā sendienās, kapitulēja Hjūstones atgriešanās plates priekšā. Varēja pārliecinoši teikt - Vitnija Hjūstone ir atgriezusies!
Vēl nepilnu mēnesi atpakaļ viņa noliedza baumas par savu it kā bankrotu, publiski sacījās, ka nu ir gatava kārtīgam savas karjeras uzrāvienam. Pēdējā laikā Hjūstone strādāja kopā ar dziedātāju Džordinu Spārku pie muzikālas filmas "Sparkle", kas ir 1976.gada tāda paša nosaukuma filmas versija par kādu meiteņu popgrupu. Tāpat viņa nesen paziņoja, ka būs viens no tiesnešiem nākamās sezonas jauno talantu konkursā "X-Factor".
PASAULE SĒRO, BET STĀSTS TURPINĀS
Pirms nedēļas, 12.februārī, daudzus miljonus visā pasaulē šokēja mediju galvenā ziņa - ieradusies Losandželosā, lai 12.februārī uzstātos sev tik ierastās "Grammy" balvas pasniegšanas ceremonijā, Vitnija Hjūstone 11.februārī plkst. 15.55 pēc vietējā laika tika atrasta mirusi viesnīcā "Beverly Hilton". Pirmās ziņas par nāves iemeslu liecina, ka tas varētu būt bijis nelaimes gadījums, iespējams, aizrīšanās ar ūdeni. Vitniju Hjūstoni 18.februārī izvadīja no baznīcas, kuru viņa bērnībā apmeklēja un kurā uzstājās kā mazā, visu apbrīnotā Vitnija...
"Traģiskas beigas šovbiznesa zelta meitenei, kura bija nogājusi no ceļa," tā par dziedātājas nāvi raksta laikraksts "The Sunday Times". Vitnija Hjūstone nu ir atstājusi mums stāstu bez beigām. Aizejot brīdī, kad šķita, ka visam būtu tikai jāsākas, Hjūstone mums katram dod iespēju pabeigt stāstu, kuru viņa ir iesākusi. Un katram šis stāsts beigsies savādāk. Un, iespējams, daudzi no tiem būs interesantāki par to, ko, vēl ilgi dzīvojot, izstāstītu pati Hjūstone. Jo tagad katram ir iespēja viņu pacelt augstumos, kurus pati Hjūstone varbūt arī nekad nesasniegtu. Zvaigzne pēdējo reizi ir mums paklanījusies, lai turpmāk tikai spīdētu augstu debesīs, kamēr kaut viens cilvēks uz planētas Zeme viņu atcerēsies, sēros un apbrīnos.
Nobeigumā - viens no Vitnijas Hjūstones koncertiem:
Rakstā izmantoti interneta informācijas un vizuālie resursi.
