Savu muzikālo pamatkapitālu 60 gadus vecais Deivs Stjuarts sakrāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos - no 1981. līdz 1989.gadam iznāca septiņi dueta "Eurythmics" albumi, bet pats duets, protams, sastāvēja no Enijas Lenoksas un Stjuarta. Vēl viens mēģinājums "ielēkt vecajos sieriņos" bija 1999.gadā ar albumu "Peace". Bet, laikam jau sapratuši, ka senču sakāmais par divu reižu kāpšanu vienā un tajā pašā upē ir visnotaļ tuvs patiesībai, abi nolēma mest mieru. Vismaz uz kādu laiku. Bet tie vecie perdeļi senči ir bijuši pareizi arī uzskatos, ka viss, kas notiek, tas notiek uz labu, un "Eurythmics" sadalīšanās mūzikas pasaulei pienesumā devusi divus spilgtus talantus, kas labprāt rosās arī atsevišķi, izdodot soloalbumus, iesaistoties dažādos projektos vai vienkārši rakstot dziesmas citiem. Vārdu sakot, abiem ir bijis, ko teikt.
2011.gadā iznākušais Stjuarta albums "The Blackbird Diaries" ir kārtējais apliecinājums angļa lieliskajam komponista talantam. Ikvienam, kas vēlas apjaust Stjuarta devumu popmūzikai, kā pirmā ābece jānoklausās viņa 2008.gada dubultalbums "The Dave Stewart Songbook Vol.1". "Would I Lie to You" (dzied Enija Lenoksa), "Old Habits Die Hard" (Miks Džegers), "Midnight in Chelsea" (Džons Bon Džovi) - tie ir tikai daži no piemēriem, kas nezinātāju pārsteigtu, apjaušot, ka tās komponējis neviens cits kā Stjuarts. Un Stjuartam allaž paticis "draugoties" ar saviem kolēģiem - kopprojekti ir viņa gaumē un stilā. Kā šobrīd, kad aktuālakais viņa "kooperatīvs" ir projekts "SuperHeavy", kur viņa kolēģi ir vecais cīņu biedrs Miks Džegers un jaunā biedrene Džosa Stouna, un viņu debijas veikums ir vairāk kā vērā ņemams.
"The Blackbird Diaries" būtu jāuztver kontekstā ar visu augstākminēto. Tas ir Stjuarta dziesmu albums, kura tapšanā atkal piedalījusies plejāde zināmu vārdu - Stīvija Nika no "Fleetwood Mac" ("Cheaper Than Free"), Kolbija Kailāta ("Bulletproof Vest"), Mārtina Makbraida ("All Messed Up"). Tas ieturēts ļoti korektā "pieaugušo popa" stilā, kas brīžiem izklausās kā kaut kā atceres vai veltījuma albums. Un droši vien ir arī! Deiva Stjuarta talantam un nezūdošajam radošumam. Stjuarts ir angļu Raimonds Pauls!
Enijas Lenoksas balss nav sajaucama ne ar vienu citu. Var tikai pabrīnīties, kā viņa, gadiem ejot, dzied akurāti tā kā astoņdesmitajos - savas slavas gados duetā "Eurythmics". Pagājušā gada nogalē viņa izdeva savu nodevu mūzikas industrijai - Ziemassvētku albumu "A Christmas Cornucopia".
"A Christmas Cornucopia" ir Lenoksas piektais studijas albums kā solomāksliniecei. Un pirmais Ziemassvētku dziesmu albums. Un tas ir dīvaini - Lenoksa patiesībā ir diezgan ekspresīva persona, viņas dzimšanas diena ir 25.decembrī, Ziemassvētku dienā, un tikai tagad mēs sagaidām šai dienai veltītu albumu!
No Skotijas nākusī dziedātāja mūzikas lauciņā sāka rosīties jau tālajos septiņdesmitajos - viņa atbilda visiem tā laika standartiem: blondi, stingri ieveidoti mati, melnas ādas bikses un žakete, kuras pavērtajā priekšā gozējas tikai sarkans krūšturis. Toreiz viņa to varēja atļauties. Savā pirmajā grupā "The Tourists" Lenoksa iepazinās ar Deivu Stjuartu - vīru, ar kuru kopā viņa kļuva par patiešām lielu zvaigzni. 1980.gadā tapa viņu duets "Eurythmics". "Sweet Dreams", "Love Is a Stranger", "Thorn in My Side" astoņdesmitajos dārdināja deju zāles pat pie mums. Nemaz nerunājot par lirisko mīlas balādi "The Miracle of Love", kura nereti bija disko pasākuma pēdējā dziesma, kuras laikā varēja paspaidīties tie pārīši, kas to tajā vakarā vēl nebija paspējuši.
1990.gadā šis duets pašķīrās, un abi mākslinieki uzsāka solokarjeras. Un abi to dara pietiekami veiksmīgi vēl šobaltdien. Tiesa, deviņdesmito gadu beigās "Eurythmics" atkal apvienojās, izdeva plati "Peace" un... atkal katrs aizgāja savu ceļu, 2005.gadu mūzikas annālēs atzīmējot kā otro dueta "izbeigšanās" dienu. Un tāpēc Lenoksa ir šeit ar savu Ziemassvētku albumu, jo, baidos, "Eurythmics" laikos viņa diez vai atļautos ko šādu:
Bet Enija Lenoksa jau nebūs viņa, ja arī šīs tradīcijām bagātās dziesmas nepārveidos pa savam prātam. Dziesmās daudz izmantotas Āfrikas tautu bungas un perkusijas, cilvēkēdāju cienīgi rituālie bļāvieni, dejojot ap ugunskuru, kurā vārās kāds nomedīts misionārs. Komplektā ar Lenoksas neatkārtojamo balsi, šis tradicionālo svētku dziesmu albums ir pat klausāms.
Tomēr albumā ir arī kāda pašas Lenoksas sacerēta dziesma, un tā ir "Universal Child" - dziesma, kura, šķiet, varētu piebiedroties citām mūsdienās radītām Ziemassvētku dziesmām, kas skan ilgāk kā vienus, albuma iznākšanas gada, Ziemassvētkus. Vai tā būs, var ievērtēt jau šogad. Par cik es radio neklausos, nezinu, vai to drillē. Ja nedrillē, nu tad neko - šī paliks viena no tām skaistajām Ziemassvētku dziesmām, ko nenodrillēs līdz riebumam.
Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
BBC Music: ļoti pozitīvi
The Guardian: 4/5
Slant Magazine: 3,5/5
Viendien, klausoties pagājušā nedēļā iznākušas jaunās plates, radās pamatīgs mulsums. Regejs, R'n'B, indiešu mūzikas motīvi un tam visam pa vidu ik pa laikam iedziedās kāds vīrs, kurš pilnīgi identiski prot atdarināt "The Rolling Stones" līdera Mika Džegera balsi. Vēl pēc brīža šo "popielu" papildināja dāma, kurs balss, sit nost, atgādināja Džosu Stounu. Pēc plates trešās dziesmas miera vairs nebija un nācās parakāties mammas Gūgles annālēs. Un skat ko, - izrādās teiciens "Acis darba izbijās, ausis par to nemaz negribēja dzirdēt" nav patiess; ausis šoreiz nemeloja!
"SuperHeavy" ir muzikāls projekts, ko izveidojuši gan pieminētie Džegers un Stouna, gan indiešu producents, komponists un dziedātājs Allahs Raka Rāmans un Jamaikas regeja meistars, visu laiku slavenākā regeja karaļa Boba Mārleja dēls Demiens Mārlejs, gan, visbeidzot, kādreiz slavenā dueta "Eurythmics" dalībnieks un lielisks komponists Deivs Stjuarts. "Mēs vēlējāmies apvienot dažādus mūzikas stilus. Mēs vienmēr spēlējam, apvienojot dažādus stilus, bet šis tomēr ir kās īpaši atšķirīgs," žurnālam "Rolling Stones" atzinis viens no projekta veidotājiem Miks Džegers.
Līdz šī gada maijam informācija par šādu savdabīgu veidojumu bija noslēpums. To izveidot bija Stjuarta ideja. Viņu un Džegeru ļoti aizrāvusi Indijas un Jamaikas mūzika, tāpēc loģisks lēmums bija pieaicināt šo jomu pārzinējus - Rāmanu un Mārleju. Visi pieci pirmo reizi ierakstu studijā sāka eksperimentēt jau 2009.gadā, "mēģinot rakstīt dziesmas, kam varētu būt kāda nozīme," presei vēlāk atzinies Rāmans. Desmit dienās tika ierakstītas 29 dziesmas...
Nu šī, tomēr jāatzīst - dīvainā projekta, debijas plate "SuperHeavy" ir nākusi tautās. Albuma divpadsmit dziesmās Džegers dominē - gan kā komponists, gan vokālists. Vispār muļķīgi bija sākumā iedomāties Džegeru pat mēģināt sajaukt ar kādu citu. Viņa ierūsējušu eņģu skaņām līdzīgā balss sevi nodos jebkuros apstākļos. Un tā vien izskatās, ka tieši Džegeram šis viss iet pie dūšas vislabāk. Vai projektam "SuperHeavy" būs vēl turpinājums?...
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/SuperHeavy
http://www.rollingstone.com/music/albumreviews/superheavy-20110920
Nenoliedzami vecajiem rokeriem mūsdienās ir grūti nosēdēt mierā. Pirmkārt, mati ceļas stāvus no lielas daļas mūsdienu skatuves mākliniekiem un, otrkārt, nav vairs vecie labie laiki, kad ierakstīji plati un tad varēji sēdēt mājās klubkrēslā un gadiem dzīvot no autoratlīdzībām. Kopš kretīni militāristi izgudroja internetu, tavu dziesmu var "nokačāt" vēl pirms tā vispār oficiāli pabeigta, pie tam - tu par to nesaņem neko. Tad nu nekas cits neatliek, kā rakstīt jaunas plates un doties koncerttūrēs uz vietām, par kuru eksistenci agrāk pat nebija ne jausmas, piemēram, Latviju.
1. "Queen"+Paul Rodgers - "The cosmos Rocks"
Atceros, kad "Queen" izsludināja jaunā izpildītāja meklēšanu, Robijs Viljams izteicās, ka viņš varētu būt perfekta "Queen" balss. Braiens Mejs gan atzina, ka viņiem nav savā grupā jāņem obligāti Viljams, kurš Apvienotajā karalistē jau toreiz bija ļoti populārs, un ko viņš vispār iedomājas, ka var atļauties apvainoties, kad viņam tas atteikts. Jau laiciņu vēlāk, domāju, Viljams varēja atviegloti uzelpot, jo daudzie viedokļi un kritikas gāja Pola Rodžera virzienā, nevis viņa. Un patiesībā vienalga, kurš būtu uzvarējis - viena daļa šo "Queen" soli atsākt mūzicēt, bet bez Fredija Merkūrija, uzskatīja, un joprojām uzskata, par kaut kādā ziņā nodevību vai vismaz necieņu pret leģendāro solistu.
Tomēr pāris dienas pirms "Queen" un Rodžera uzstāšanās Rīgā - 15.septembrī - klajā nāca grupas 16.plate un pirmā pilnībā bez Merkūrija balss, kas aizstāta, galvenokārt, ar Rodžera balsi. Tomēr pat grupas "Apvedceļš" lielākajam fanam, dzirdot kādu no albūmā iekļautajām 14 kompozīcijām, būtu skaidrs, ka tas ir "Queen" - tik ļoti "kvīnisku" šo plati padara Meja ģitārsolo un Teilora vokāli!
Interesants fakts iz vēstures. Izrādās, "Queen" ir pirmā grupa, kura savai dziesmai ir izveidojusi videoklipu, pirms viņiem bija pieejami tikai dziesmu koncertieraksti. 1975.gadā grupai bija jāpiedalās kādā raidījumā un jānospēlē "Bohemian Rhapsody". Taču kaut kas samisējies ar grafikiem un puikas uz pārraidi netika. Tad izdomāja, ka uztaisīs tādu videoversiju, un tā aizgāja.
Kāpēc to stāstu? Jaunajā albūmā ir daudz skaistu dziesmu, bet tikai dažām no tām ir klipi! Būtu albūma ilustrācijai pievienojis dziesmu "Small", bet tā pieejama tikai grupas fanu uzņemtajās videoversijās. Paldies par kūkām! Nāksies nedaudz atkārtoties, pievienojot manam stāstam par jaunajiem "Queen" dziesmas "Say It`s Not True" nu jau oficiālo video.
2. Dave Stewart and his "Rock Fabulous Orchestra" - "The Dave Stewart Songbook, Vol.1"
Jau iepriekš, runājot par "bītlu" Rongo Stāru, man ar kaunu nācās atzīt, ka tikai tagad esmu iepazinis viņa personīgo daiļradi. Tagad gan Ringo Stāram, gan Bobam Dilanam pievienojies arī Deivs Stjuarts. Nē, nu es zināju, ka viņš ir viens no savulaik populārā dueta "Eurythmics" dalībniekiem, pie kam otrai dalībniecei Enijai Lenoksai viņš, šķiet, ir laizījis arī kaklu, jo ir bijuši pāris. Tomēr šī Deiva Struarta "Dziesmu grāmata" mani nostādīja nedaudz neērtā stāvoklī, jo tik DRAUSMĪGI daudz zināmu dziesmu autors, izrādās, ir šis vīrs ar atlaistajiem bārdas rugājiem.
Par "Eurythmics" dziesmām skaidrs. Bet Stjuarts ir autors arī tādām dziesmām kā "Underneath It All" (izpilda "No Doubt"), "Taking Chances" (Celine Dion), "Midnight In Chelsea" ("Jon Bon Jovi"), "Jealous" (Sinead O`Connor), "Stay" ("Shakespear`s Sister") un daudzas citas. Kopumā dubultalbūmā ir 21 dziesma un šī ir tikai "Dziesmu grāmatas" 1.daļa!
Negribētu iesaistīties politikā, jo īpaši - Amerikas Savienoto valstu. Bet ilustrācijai par šo albūmu esmu izvēlējies savulaik Bono, paša Stjuarta, Beyonce un The Edge izpildīto "American Prayer". Šī dziesma ir Demokrātu partijas kandidāta ASV prezidenta vēlēšanās Baraka Obamas reklāmas dziesma. Cerams, šī slēptā reklāma šeit tagad neietekmēs visu Amerikas nākotni. Bet dziesma laba!
3. Bryan Adams - 11
Sācis 1980.gadā ar plati, ar oriģinālo nosaukumu "Bryan Adams", šis vīrs, kura otrais vārds, izrādās, ir Gajs (Guy), turpina arī 2008.gadā. Atzīšos, es īsti nepārzinu šī mākslinieka agrīno daiļradi, man, kā vairumam, viņš sākās ar "Everything I Do, I Do It For You". Bet kopš šī laika viņu var atpazīt atkal jau pieminētais grupas "Apvedceļš" lielākais fans. Viegls, melodisks roks, pops un kas tik tur vēl ne, un publika ēd no rokas.
Un ir labi, ka mums ir tādi gaji adami, jo dažkārt vajag vienkārši uzlabot omu vai atslēgties no ikdienas ar dziesmu, kurā nav zemtekstu, kurā nav jāiedziļinās, un kura vienkārši skaisti skan! Tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc albūma nosaukums ir "11", bet albūms ta pēc skaita tikai desmitais? Bet labi - tie atkal ir tikai skaitļi.
4. "The Verve" - "Forth"
Kad pirmo reizi ieraudzīju Ričardu Aškroftu, sabijos. Ne jau dēļ viņa īpatnajiem sejas vaibstiem vai izskata kā tāda. Vienkārši viņš izskatījās visu laiku par kaut ko dusmīgs! Bet man viņš asociējās ar melodiskajām un skaistajām dziesmiņām kā "The Drugs Dont`t Work", "Sonnet" un "Bitter Sweet Symphony". Likās, viņam būtu jābūt tādam viegli appīpājušamies mūzikantam, kurš visu laiku nedaudz smaida!
Par "The Verve" pajukšanu pukojās daudzi - Artis Volfs, piemēram. Šķiet, no viņa mutes arī pirmo reizi dzirdēju, ka grupa taisās atkalapvienoties, un tā arī notika. Lai par faktu pārliecinātos, Radio SWH aizsūtīja savu mazo kolēģi Arti Dvarionas uz to atkalapvienošanos koncertu, šķiet, Londonā. Un pēc tam radio intervijā, Dvarionas k-gs sacījās esam beidzot laimīgs.
Bet albūms "Forth" - smags tāds gan! Laiks iet, bet dažas lietas paliek nemainīgas - piemēram, Aškrofta kunga nopietnais vaigs klipos...
5. Cliff Richard - "Love... The Album"
Tikai pateicoties tam, ka mums šodien ir tematiskai veco perdeļu albūmu apskats, šeit viesojas Klifs Ričards. Jo, ja būtu jāapskata visi Ričarda, tā teikt, tekošie albūmi, viņam būtu jāatvēl vieta katrā otrajā mēnesī. Nedaudz, protams, pārspīlēju.
Bet nevar noliegt, ka Ričards ir ražīgs vīrs. Izdevis savu pirmo plati "Cliff" jau 1959.gadā (tātad 49 gadus atpakaļ!), Ričards aktīvi rosās joprojām. Viņš, tāpat kā Rods Stjuarts, Džo Kokers vai Engelberts Humperdings nesmādē nevienu citu sarakstītu skaistu un melodisku dziesmu, un sadzied plati pēc plates.
Tiesa, sirmais vīrs (kurš nez kāpēc nemaz neizskatās sirms) pa gabalu izskatās kā ar jaunu ādu apvilkts ādas dīvāns, bet, ja tas palīdz darbam un darbarīkam, kāpēc ne?
Un, jā, oktobrī aktuāli bija vēl arī šie:
1. "Plain White T`s" - "Every Second Counts;
2. "The Raveonettes" - "Lust Lust Lust";
3. "Sons&Daughters" - "This Gift";
4. "Nada Surf" - "Lucky";
5. "Electric Light Orchestra" - "The Very Best, Vol.2";
6. "Bright Eyes" - "Motion Sickness";
7. Eric Clapton - "Complete Clapton";
8. "FatBoy Slim" - "Late Night Tales";
9. "Carbon/Silicon" - "The Last Post";
10. "One Republic" - "Dreaming Out Loud"
