Kā zināms, grieķiem šobrīd nav jautrākais moments dzīvē - visādi fakenie aizdevēji diktē fiskālos noteikumus, pensijas un algas arī, maitas, prasa samazināt. Vārdu sakot, štruntīgi ap dūšu grieķiem. Droši vien vēl štruntīgāk paliek, kad viņiem liek pamācīties no latviešiem, kas, "daudz nekurnot", savilka jostas, uz pensionāru un bērnu rēķina salāpīja budžetu, un nu Lācītis Valdis var mierīgi baudīt starptautiskas atzinības augļus. A grieķi nē, tie, redz, protestē! Iet gājienos, streiko, necienā tūristus ar grieķu salātiem... Bet arī šajā senajā valstī, neskatoties uz krīzēm un falsificētiem valsts fiskālās statistikas datiem, dzīve turpinās. Katra mazā grieķu cilvēciņa dzīve vienkārši turpinās! Kamēr citi protestē un gaužas, daži nododas savām sirdslietām. Arī kolektīvs "Sugar Factory".
Kauns jau sacīt, bet par šiem, cik nu pēc attēliem var saprast - gan puikām, gan meitenēm (ir aizdomas, ka viņi vispār it tikai divi),- nekādu plašu ziņu nav. Un tas arī neizbrīna, jo tikai pagājušā gada nogalē šie grieķi laida klajā savu debijas singlu, kas sastāv no divām instrumentālām kompozīcijām - "440" un "Explosions". Divām brīnišķīgām kompozīcijām, sevišķi tiem, kas ģībst no eksperimentālās postroka mūzikas. Vai vismaz noreibst. Grieķu valodu diemžēl ne īpaši labi pārvaldu, tāpēc "Sugar Factory" blogā nespēju izsekot informācijai par gaidāmajām grupas aktivitātēm, bet tas, kas jau līdz mums ir nonācis, ir zelta vērts!
Turpinājumā "Sugar Factory" debijas singls un vēl piecu dziesmu tādas kā koncertversijas. Ja es būtu sieviete, man pat naktsgaldiņa atvilknē nevajadzētu glabāt vibratoru, ja vien es varētu klausīties šos grieķus!...
Kādu rītu es pamodīšos pavisam citādā pasaulē. Cilvēki nebūs ļauni, arī es vairs ne, ļaudis dzīvos saskaņā ar dabas likumiem - celsies un ies pie miera līdz ar sauli, par modinātāju kalpojot gaiļa dziesmai. Kad uzsnigs pirmais sniegs, visi mainīs apmatojumu uz baltu, līdzīgi kā to dara zaķi mežā, lai vilks un lapsa to nespētu atšķirt no baltā sniega fona un nenotiesātu gardu muti. Vasaras un ziemas saulgriežus visi sagaidīs pēc sentēvu tradīcijām - aizdedzinot ciema vecākajam padusēs spalvas un liekot tam tādam skriet trīs reizes apkārt saimes mājas sētai. Vecos cilvēkus, kā vēsta pasakas, ziemā aizvedīs uz mežu ragutiņās, taču, par cik arī viņi būs mainījuši apmatojumu, vilki un lapsas viņus neatradīs un neapēdīs. Saodīs gan, bet tas nebūs patīkamākais iemesls šiem tuvoties, tieši otrādi. Un šāda pasaule pastāvēs paaudžu paaudzēs. Un šādā pasaulē es reiz pamodīšos. Pamodīšos no miega un halucinācijām, kuras man laipni dāvājuši divi vīri no Grieķijas.
Manos Milonakis un Džordžs Papadopaulos ir šie senās grieķu civilizācijas pēcteči, divi multiinstrumentālisti, kuru kopprojekts "Your Hand In Mine" dāvā iepriekšminētās vīzijas un, zināmā mērā, pat murgus. Viņu instrumentālās mūzikas blakne ir neizpratne par laiku un vietu, kurā atrodies, kad esi kādu mirkli tajā veldzējies. 2006.gadā abi izveidoja šo projektu, kad bija atdalījušies no kādas postroka apvienības. Tur tie, acīmredzot, nespēja realizēt savu kaisli uz akustiskajiem instrumentiem, franču folka dziesmām un ielu muzicēšanu. Šos trīs grupa min kā patiesos iedvesmas avotus saviem instrumentālajiem garadarbiem.
2008.gadā "Your Hand In Mine" laida klajā savu debijas plati "Every Night Dreams". Tas brīžiem ir gaisīgs stāsts par netveramām lietām, brīžiem uzdzen gluži šausmu filmu cienīgus šermuļus, kad neomulība un bailes sajaucās ar realitātes sajūtas zudumu. Šogad sekoja debijas plates cienīgs turpinājums - otrais albums "The Garden Novels", un šajā platē iepriekšējās sajūtas ir vēl izteiksmīgākas.
Aicinu pievienoties ceļojumā laikā kopā ar "Your Hands In Mine" debijas plati "Every Night Dreams" un divām dziesmās no aktuālākā albuma - "Nightly Drums" un "Desert Flags".
