Pusgadsimtu pēc dueta "Simon & Garfunkel" klasiskā grāvēja "The Sound of Silence" triumfa "Billboard HOT 100" (tas topa tabulas augstākajā pozīcijā pavadīja pirmās divas 1966.gada nedēļas) notikusi vēsturiska atgriešanās - 2016.gadā "The Sound of Silence" atkal ir HOT 100 tabulā! Jaunākajā "Billboard" karstā simtnieka sarakstā (uz 12.martu) 88.vietu ieņem Čikāgas smagā metāla apvienība "Disturbed" ar dziesmu "The Sound Of Silence".
Uzreiz jāsaka, "Disturbed" ir kas pilnīgi atšķirīgāks no slavenā dueta, kura dalībnieki Pols Saimons un Arts Garfunkels vēl pavisam nesenā pagātnē turpināja savu gadus 30 ieilgušo vienam ar otru nesarunāšanos spēli. "Disturbed" albumu vāciņi drīzāk atgādina ainiņas no ārprāta mokām, kuras piemeklē cilvēkus, kas nesamērīgos daudzumos lietojuši kefīru ar pazeminātu tauku saturu. Murgu ainiņas!
Tomēr šoreiz stāsts nav tik daudz par "Disturbed", cik par faktu kā tādu, ka pasaules ietekmīgākajā mūzikas tabulā joprojām var ielauzties šādas klasisku dziesmu kaverversijas. Turklāt jāņem vērā, ka "Billboard HOT 100" tiek sastādīts, ņemot vērā konkrētās dziesmas pārdošanas un straumēšanas apmērus - tātad tā ir mūzika, par kuru klausītājs balso ar savu maciņu. Šī iemesla dēļ šā gada sākumā, kad mūžībā aizgāja Deivids Bovijs ap simtnieka vidu uz vienu nedēļu parādījās, piemēram, Bovija kopdarbs ar "Queen" dziesma "Under Pressure" (1981) un viņa slavenā "Space Oddity" (1969). Un gan Bovija, gan "The Sound of Silence" "izlēcieni" "Billborad" tabulās lieku reizi dod iemeslu atskatīties uz šo un citu mākslinieku atstāto mantojumu, lai saprastu, ka bez viņiem mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir šodien.
Roka leģendas tieši tāpēc ir leģendas, lai tās bieži un bez jēgas sapakotu vairāk vai mazāk gaumīgās labāko dziesmu izlasēs, un nereti tas notiek tik bieži, ka sāk palikt jau neinteresanti. "Queen" ir vieni no tādiem - ir kādas aptuveni 20 viņu dziesmas, kuras dažādās kompilācijās (kā likums, pirmā vienmēr ir "Bohemian Rhapsody") tiek tiražētas ar tādu intensitāti, ka tām uzmanību pievērš vairs tikai retais. Taču pavisam nesen, 10.novembrī, iznāca kārtējā britu "Queen" labāko dziesmu izlase "Queen Forever", kuru nu nemaz nevar mest pār vienu kārti ar augstāk minētajām. "Queen" pēdējā plate ar Fredija Merkūrija piedalīšanos "Made in Heaven" iznāca 1995.gadā - četrus gadus pēc Merkūrija nāves. Un šī izlase ir pirmais "Queen" albums, kurā dzirdami līdz šim nepubliskoti Merkūrija iedziedāti balss materiāli. Kā saka "Queen" ģitārists Braiens Mejs, lielākā daļa plates satura "nāk no astoņdesmitajiem, kad mēs bijām spārnos. Tās ir lielas, lielas balādes un liela, liela episka skaņa," atjaunoto materiālu izdevumam "Ultimate Classic Rock" raksturojis Mejs. Un ir vēl viens būtisks iemesls šī albuma ekskluzivitātei - tajā pirmo reizi, kopš "Made in Heaven" dzirdams arī ceturtais "Queen" dalībnieks basģitārists Džons Dīkons, kurš grupu pameta 1997.gadā. Patiesībā "Queen Forever" ir vairāk kā "Queen" dziesmu izlase - tā ir Fredija Merkūrija gulbja dziesma visā tās krāšņumā.
Ir 1968.gads. Londonas Karaliskās koledžas students ģitārists Braiens Mejs un viņa draugs basģitārists Tims Stafels nolemj dibināt grupu. Pielikuši skolā pie sienas sludinājumu, ka meklē "Miča Mičela/Džindžera Beikera tipa" bundzinieku, viņi gaidīja kandidātus. Pieteicās jauns stomatoloģijas students Rodžers Teilors. Abi sludinājuma autori noklausījās, uz ko Teilors ir spējīgs, atzina par labu esam, un tapa grupa "Smile". Stafels, savukārt, apmeklēja Īlingas Mākslas koledžu un sadraudzējās tur ar tumsnējo Faroku Bulsaru, kas vēlāk ne tikai pievienojās grupai, bet kļuva par tās ideju ģeneratoru, seju, nosaukuma maiņas iniciatoru un, visbeidzot, pieņēma anglisku vārdu - Fredijs Merkūrijs.
Šis, protams, ir grupas "Queen" agrīno dienu stāsts. Un to šodien atkal nereti pārcilā, jo pagājušā gadā iznāca "Queen" kārtējais darbu apkopojums trīs albumos, par vienu no kuriem - "Deep Cuts, Volume 1 (1973–1976)" - ir šodienas stāsts.
Albuma nosaukumā jau ir norādīts laikaposms, kurš tajā tiek apkopots - tie ir "Queen" pirmās slavas laiki. Slavas, kura patiesībā tā arī nekad nenorietēja. Šī izlase tika izdota tieši pirms gada, atzīmējot "Queen" 40. pastāvēšanas gadadienu. Tā iznāca kopā ar piecām pirmajām "Queen" platēm, kas pirms gada tika pārizdotas, arī atzīmējot zīmīgo jubileju. Izlasi sastādīja Mejs un Teilors, kā arī grupas "Foo Fighters" bundzinieks Teilors Houkins. Kritērijs bijis - atlasīt dziesmas, kuras šajā laika periodā nebija tik zināmas un populāras, jo netika iekļautas iepriekšējās "Queen" labāko dziesmu oficiālajās izlasēs.
No vienas puses šķistu - šī būs iespēja dzirdēt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu no leģendārajiem britiem, taču tā nebūt nav. Jo kurš "Queen" fans nezina dziesmas "I'm in Love With My Car" vai "Keep Yourself Alive"? Savā iepriekšējā tūrē kopā ar Polu Rodžeru "Queen" jau cēla gaismā šīs dziesmas, tāpat kā eleganto, Meja vienkārši uz ģitāras solo dziedāto "39", kas iekļauta grupas 1975.gada albumā "A Night at the Opera".
Taču ir arī daudz atklāsmju, bieži nedzirdētu dziesmu. Un tieši tāpēc šī plate, kopā ar sērijas turpinājumu divos sējumos, kas ietver sevī laika posmus attiecīgi no 1977. līdz 1982. un no 1984. līdz 1995.gadam, ir lielisks papildinājums "Queen" līdz šim izdoto un plaši zināmo labāko dziesmu izlasēm.
Izlase ir labs uzskates līdzeklis mūzikas entuziastiem un nianšu pētniekiem. Sevišķi tiem, kas apgalvo: tāda un tāda grupa tajā un tajā laikā bija labāki vai sliktāki, vai vēl kādi nu tur. Melots jau nav - būtu muļķīgi apgalvot, ka grupa, kas pastāvējusi četrdesmit gadus, joprojām spēlē kā septiņdesmitajos. Šīs trīs izlases nodemonstrē vienas grupas evolūciju; katra plate, sastāvot tikai no konkrēta laikaposma dziesmām, uzskatāmi parāda šīs radošās izmaiņas ilgākā laika posmā. Gan šo, gan abas pārējās sērijas plates, vai tur lūzt vai plīst, savā īpašumā jādabū jebkuram "Queen" un vispār laba klasiskā roka fanam.
Pagājušā gada 2.maijā ASV prezidents Baraks Obama televīzijas uzrunā visai pasaulei paziņoja, ka Amerika atkal tai izdarījusi lielu pakalpojumu, likvidējot teroristu Nr.1 Osamu Bin Ladenu. Tiesa, aizmirstot piebilst, ka pašas ASV viņu tādu arī radīja. Bet šoreiz ne par sazvērestības teorijām, kuras vēsta, ka Bin Ladens patiesībā bijis ASV sabiedrotais, mākslīgi radīts "mērķis, kurš attaisno visus līdzekļus", tādējādi atbrīvojot rokas amerikāņu elitei, paplašinot savu "Čikāgas skolas" ietekmi, nosedzot Afganistānu, Pakistānu un citas islama valstis. Daudz interesantāks par šīm teorijām ir fakts, ka pēc terorista likvidēšanas viņa dzīvesvietā izņemtajā laptopā bija atrodama visnotaļ solīda pornogrāfisko filmu un Rietumu popmūzikas dziesmu kolekcija. Šokējoši! Sevišķi Bin Ladena sekotājiem, kuriem vadonis allaž potēja, ka viss rietumnieciskais ir drauds islamam, nemaz nerunājot par filmām, kurās pupi un dibeni nav pārklāti parandžām un kurās i ne tuvu nav ietverts neviens no islama pieciem pīlāriem.
Taču, lai arī pupiem un dibeniem principā jau nav ne vainas, šī tomēr nav vietne "Pupu stāsti" vai "Dibenu pasaciņas". Šeit ir mūzikas stāsti, tāpēc, pateicoties sakariem ar ASV izlūkdienestam tuvu stāvošu personu, nu ļoti tuvu stāvošo personu, mums ir iespēja ielūkoties desmit dziesmās, kuras atrada Bin Ladena "iTunes" katalogā.
Šis ir pilnīgi ekskluzīvi! Vēl neviena cita vietne uz Zemeslodes pie šādas informācijas nav tikusi! Pārpublicējot atsauce obligāta! Ja no manis šeit tuvākās dienās nav ne miņas, visticamāk, izlūkdienesta persona būs pastāvējusi ļoti tuvu arī man.
1. Plastic Ono Band - "Give Peace a Chance" ("Remember Love", 1969)
2. Eric Clapton - "I Shot the Sheriff" ("461 Ocean Boulevard", 1974)
3. Celine Dion - "I'm Alive" (EP, 2002)
4. "Queen" - "Pain Is So Close To Pleasure" ("A Kind of Magic", 1986)
5. "Genesis" - "Land Of Confusion" ("Invisible Touch", 1986)
Jāatzīst, ir diezgan muļķīgi saukt par apskatu albuma, kurš iznācis 34 gadus atpakaļ, pastiprinātu klausīšanos. Un tomēr - lai saprastu rītdienu, ir labi zināt vakardienu. Bļin, es takš esmu gatavais filozofs... Lai nu kā, nav slikti laiku pa laikam paklausīties ko "iestāvējušu" un tieši tāpēc varbūt pat labāku kā visu mūsdienīgo. Šī plate manās rokās nonāca nejauši, ejot ne to legālāko ceļu. To sapratu, kad gribēju palasīties diska brošūriņu - tā bija japāņu valodā. Bet pati "Queen" mūzika savu vērtību nezaudē nevienā pasaules malā.
"News Of The World" ir "Queen" sestā studijas plate un nosacīti sadalās divās daļās - pirmās divas dziesmas "We Will Rock You" un "We Are The Champions", un visas pārējās. Jo šīs pirmās ir gana zināmas un nodrillētas dziesmas, bet pārējās ne tik ļoti. Būtībā lielākā daļa auditorijas, domājams, šo albumu varētu arī klausīties kā kaut ko jaunu, īpaši tie, kas "Queen" zina tikai no viņu "Best of" izlasēm.
Pēdējos gados apzināti esmu centies iegūt iespējami vairāk "Queen" plašu, jo ir bijusi vēlme paklausīties dziesma, kuras stāv aiz pieminētajām labāko dziesmu izlasēm. Viena no pirmajām kasetēm, ko bērnībā/jaunībā nopirku, bija "Queen" 1991.gada albums "Innuendo". Īstenībā pirku "Nazareth" albumu, kas bija kasetes otrajā pusē, bet līdz tai lāga nemaz netiku. "Innunendo" man likās kā pilnība mūzikā, pati tituldziesma - kā mākslas darbs! Tāpēc vēlāk, šķirstot "Queen" labāko dziesmu izlases, nebeidzu brīnīties, kāpēc no šīs plates tajās iekļautas tikai "These Are the Days of Our Lives" un "The Show Must Go On". Tas bija iemesls secināt, ka patiesībā "Queen" albumos ir daudz vairāk "odziņu", nekā mums uzspiež ļaunie mūzikas industrijas onkuļi. Viena no tādām albuma "News Of The World" gadījumā ir dziesma "Spread Your Wings".
Gadu iepriekš, 1976.gadā, "Queen" bija izdevusi plati "A Day At The Races", ko pilnībā bija veidojuši paši bez nekādiem radošajiem un izpildproducentiem. Saņēmuši kritiku, ka šis albums ir garlaicīgs, Fredijs Merkūrijs kopā ar saviem puikām Braienu Meju, Rodžeru Teiloru un Džonu Dīkonu nolēma radīt ko "ne tik garlaicīgu" - plati "News Of The World". Bet baidos, ka grupai nebija iemesla ko tādu darīt, jo nosaukt par garlaicīgu plati, no kuras nāk tādi "Queen" šedevri kā "Love of My Life", "Bohemian Rhapsody" un "You're My Best Friend", var tikai kāds aptaurēts disko fans ar mikrofonam līdzīgu frizūru.
"Get Down, Make Love" ir viena no seksuāli vistiešākajām "Queen" dziesmām, kaut arī Merkūrijs uz skatuves ar savām neviennozīmīgajām kustībām par tādu varēja padarīt jebkuru skaņdarbu. "News Of The World" varbūt arī nav labākā "Queen" plate, taču, domājams, tiem laikiem tā bija gana progresīva un izaicinoša. Šī bija arī pirmā plate, kurā tika iekļautas vairāk abu pārējo dalībnieku - Teilora un Dīkona - komponētās dziesmas, pretstatā iepriekš dominējošajam tandēmam - Merkūrijs un Mejs. Baidos, ka šī plate neparādīsies pasaules rokmūzikas ietekmīgāko plašu topos, bet varbūt kāds, to šodien noklausoties, pēc 34 gadiem atradīs tajā to, ko nespēj rast mūsdienu mūzikā?
Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
Q: 3/5
Rolling Stone: 2,5/5
Nenoliedzami vecajiem rokeriem mūsdienās ir grūti nosēdēt mierā. Pirmkārt, mati ceļas stāvus no lielas daļas mūsdienu skatuves mākliniekiem un, otrkārt, nav vairs vecie labie laiki, kad ierakstīji plati un tad varēji sēdēt mājās klubkrēslā un gadiem dzīvot no autoratlīdzībām. Kopš kretīni militāristi izgudroja internetu, tavu dziesmu var "nokačāt" vēl pirms tā vispār oficiāli pabeigta, pie tam - tu par to nesaņem neko. Tad nu nekas cits neatliek, kā rakstīt jaunas plates un doties koncerttūrēs uz vietām, par kuru eksistenci agrāk pat nebija ne jausmas, piemēram, Latviju.
1. "Queen"+Paul Rodgers - "The cosmos Rocks"
Atceros, kad "Queen" izsludināja jaunā izpildītāja meklēšanu, Robijs Viljams izteicās, ka viņš varētu būt perfekta "Queen" balss. Braiens Mejs gan atzina, ka viņiem nav savā grupā jāņem obligāti Viljams, kurš Apvienotajā karalistē jau toreiz bija ļoti populārs, un ko viņš vispār iedomājas, ka var atļauties apvainoties, kad viņam tas atteikts. Jau laiciņu vēlāk, domāju, Viljams varēja atviegloti uzelpot, jo daudzie viedokļi un kritikas gāja Pola Rodžera virzienā, nevis viņa. Un patiesībā vienalga, kurš būtu uzvarējis - viena daļa šo "Queen" soli atsākt mūzicēt, bet bez Fredija Merkūrija, uzskatīja, un joprojām uzskata, par kaut kādā ziņā nodevību vai vismaz necieņu pret leģendāro solistu.
Tomēr pāris dienas pirms "Queen" un Rodžera uzstāšanās Rīgā - 15.septembrī - klajā nāca grupas 16.plate un pirmā pilnībā bez Merkūrija balss, kas aizstāta, galvenokārt, ar Rodžera balsi. Tomēr pat grupas "Apvedceļš" lielākajam fanam, dzirdot kādu no albūmā iekļautajām 14 kompozīcijām, būtu skaidrs, ka tas ir "Queen" - tik ļoti "kvīnisku" šo plati padara Meja ģitārsolo un Teilora vokāli!
Interesants fakts iz vēstures. Izrādās, "Queen" ir pirmā grupa, kura savai dziesmai ir izveidojusi videoklipu, pirms viņiem bija pieejami tikai dziesmu koncertieraksti. 1975.gadā grupai bija jāpiedalās kādā raidījumā un jānospēlē "Bohemian Rhapsody". Taču kaut kas samisējies ar grafikiem un puikas uz pārraidi netika. Tad izdomāja, ka uztaisīs tādu videoversiju, un tā aizgāja.
Kāpēc to stāstu? Jaunajā albūmā ir daudz skaistu dziesmu, bet tikai dažām no tām ir klipi! Būtu albūma ilustrācijai pievienojis dziesmu "Small", bet tā pieejama tikai grupas fanu uzņemtajās videoversijās. Paldies par kūkām! Nāksies nedaudz atkārtoties, pievienojot manam stāstam par jaunajiem "Queen" dziesmas "Say It`s Not True" nu jau oficiālo video.
2. Dave Stewart and his "Rock Fabulous Orchestra" - "The Dave Stewart Songbook, Vol.1"
Jau iepriekš, runājot par "bītlu" Rongo Stāru, man ar kaunu nācās atzīt, ka tikai tagad esmu iepazinis viņa personīgo daiļradi. Tagad gan Ringo Stāram, gan Bobam Dilanam pievienojies arī Deivs Stjuarts. Nē, nu es zināju, ka viņš ir viens no savulaik populārā dueta "Eurythmics" dalībniekiem, pie kam otrai dalībniecei Enijai Lenoksai viņš, šķiet, ir laizījis arī kaklu, jo ir bijuši pāris. Tomēr šī Deiva Struarta "Dziesmu grāmata" mani nostādīja nedaudz neērtā stāvoklī, jo tik DRAUSMĪGI daudz zināmu dziesmu autors, izrādās, ir šis vīrs ar atlaistajiem bārdas rugājiem.
Par "Eurythmics" dziesmām skaidrs. Bet Stjuarts ir autors arī tādām dziesmām kā "Underneath It All" (izpilda "No Doubt"), "Taking Chances" (Celine Dion), "Midnight In Chelsea" ("Jon Bon Jovi"), "Jealous" (Sinead O`Connor), "Stay" ("Shakespear`s Sister") un daudzas citas. Kopumā dubultalbūmā ir 21 dziesma un šī ir tikai "Dziesmu grāmatas" 1.daļa!
Negribētu iesaistīties politikā, jo īpaši - Amerikas Savienoto valstu. Bet ilustrācijai par šo albūmu esmu izvēlējies savulaik Bono, paša Stjuarta, Beyonce un The Edge izpildīto "American Prayer". Šī dziesma ir Demokrātu partijas kandidāta ASV prezidenta vēlēšanās Baraka Obamas reklāmas dziesma. Cerams, šī slēptā reklāma šeit tagad neietekmēs visu Amerikas nākotni. Bet dziesma laba!
3. Bryan Adams - 11
Sācis 1980.gadā ar plati, ar oriģinālo nosaukumu "Bryan Adams", šis vīrs, kura otrais vārds, izrādās, ir Gajs (Guy), turpina arī 2008.gadā. Atzīšos, es īsti nepārzinu šī mākslinieka agrīno daiļradi, man, kā vairumam, viņš sākās ar "Everything I Do, I Do It For You". Bet kopš šī laika viņu var atpazīt atkal jau pieminētais grupas "Apvedceļš" lielākais fans. Viegls, melodisks roks, pops un kas tik tur vēl ne, un publika ēd no rokas.
Un ir labi, ka mums ir tādi gaji adami, jo dažkārt vajag vienkārši uzlabot omu vai atslēgties no ikdienas ar dziesmu, kurā nav zemtekstu, kurā nav jāiedziļinās, un kura vienkārši skaisti skan! Tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc albūma nosaukums ir "11", bet albūms ta pēc skaita tikai desmitais? Bet labi - tie atkal ir tikai skaitļi.
4. "The Verve" - "Forth"
Kad pirmo reizi ieraudzīju Ričardu Aškroftu, sabijos. Ne jau dēļ viņa īpatnajiem sejas vaibstiem vai izskata kā tāda. Vienkārši viņš izskatījās visu laiku par kaut ko dusmīgs! Bet man viņš asociējās ar melodiskajām un skaistajām dziesmiņām kā "The Drugs Dont`t Work", "Sonnet" un "Bitter Sweet Symphony". Likās, viņam būtu jābūt tādam viegli appīpājušamies mūzikantam, kurš visu laiku nedaudz smaida!
Par "The Verve" pajukšanu pukojās daudzi - Artis Volfs, piemēram. Šķiet, no viņa mutes arī pirmo reizi dzirdēju, ka grupa taisās atkalapvienoties, un tā arī notika. Lai par faktu pārliecinātos, Radio SWH aizsūtīja savu mazo kolēģi Arti Dvarionas uz to atkalapvienošanos koncertu, šķiet, Londonā. Un pēc tam radio intervijā, Dvarionas k-gs sacījās esam beidzot laimīgs.
Bet albūms "Forth" - smags tāds gan! Laiks iet, bet dažas lietas paliek nemainīgas - piemēram, Aškrofta kunga nopietnais vaigs klipos...
5. Cliff Richard - "Love... The Album"
Tikai pateicoties tam, ka mums šodien ir tematiskai veco perdeļu albūmu apskats, šeit viesojas Klifs Ričards. Jo, ja būtu jāapskata visi Ričarda, tā teikt, tekošie albūmi, viņam būtu jāatvēl vieta katrā otrajā mēnesī. Nedaudz, protams, pārspīlēju.
Bet nevar noliegt, ka Ričards ir ražīgs vīrs. Izdevis savu pirmo plati "Cliff" jau 1959.gadā (tātad 49 gadus atpakaļ!), Ričards aktīvi rosās joprojām. Viņš, tāpat kā Rods Stjuarts, Džo Kokers vai Engelberts Humperdings nesmādē nevienu citu sarakstītu skaistu un melodisku dziesmu, un sadzied plati pēc plates.
Tiesa, sirmais vīrs (kurš nez kāpēc nemaz neizskatās sirms) pa gabalu izskatās kā ar jaunu ādu apvilkts ādas dīvāns, bet, ja tas palīdz darbam un darbarīkam, kāpēc ne?
Un, jā, oktobrī aktuāli bija vēl arī šie:
1. "Plain White T`s" - "Every Second Counts;
2. "The Raveonettes" - "Lust Lust Lust";
3. "Sons&Daughters" - "This Gift";
4. "Nada Surf" - "Lucky";
5. "Electric Light Orchestra" - "The Very Best, Vol.2";
6. "Bright Eyes" - "Motion Sickness";
7. Eric Clapton - "Complete Clapton";
8. "FatBoy Slim" - "Late Night Tales";
9. "Carbon/Silicon" - "The Last Post";
10. "One Republic" - "Dreaming Out Loud"
Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".
Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.
1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"
Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".
Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?
Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".
Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).
Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.
Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!
Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.
Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").
Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.
Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".
"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.
Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/
2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...
Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.
Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.
Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.
"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.
Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!
4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"
Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.
Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.
Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.
Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.
"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.
5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"
Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.
Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!
2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.
Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".
Man patīk grupa "Queen", tā veidojusi manu mūzikālo gaumi, par to esmu skaļi domājis jau iepriekš. Tāpēc šajā stāstā, iespējams, nebūs ne grama objektivitātes. Bet, runājot par mūziku un mākslu, jau savādāk nevar. No mākslas es neko nesaprotu. Mūziku arī tikai patērēju, kā lielais vairums. Un varbūt tieši tāpēc šajā stāstā kāds atpazīs tieši sevi.
Elementāra matemātika: 1973.gada 13.jūlijā iznāk "Queen" debija plate ar tādu pašu nosaukumu "Queen". 2008.gada 19.septembrī "Queen" uzstājas Rīgā. Tātad starpība ir 35 gadi.
Nediskutēšu par faktu, ka "Queen" spēlē nepilnā sastāvā. Džons Dīkons izlēma grupu pamest, bet Fredijs Merkūrijs zināmu iemeslu dēļ grupā spēlēt vairs nevar nu nekādi. Un, ja vien vispār ir uz pasaules īstākie no īstākajiem "Queen", tad tie ir Braiens Mejs un Rodžers Teilors.
Tas, ka Rīgā ir svētki, bija redzams jau no apmēram puskilometru garās auto rindas iebraukšanā pie arēnas. To, ka šis nav kārtējais kaut kāds koncerts, bet notikums, varēja redzēt, jau ieejot pašā arēnā. Tik daudz cilvēku, kuri jau pie skatuves ir sapulcējušies tik ātri pirms koncerta, nebija pat pirms "Depeche Mode" koncerta 2006.gadā un pilnībā izpārdotajā "Muse" koncertā pagājušā gada jūlijā.
Pēc iejukšanas publikā, nācās sajusties kā Igaunijā, jo igauņu bija ļoti daudz. Kaut kur biju dzirdējis, ka Igaunijā vien uz šo "Queen" koncertu bija pārdotas vairāk kā 6000 biļešu. Igauņus no latviešiem varēja atšķirt ļoti viegli - viņi runāja nesaprotamā valodā un lielai daļai no viņiem bija ausu aizbāžņi. Publika mazliet pakratījās pie fonā skanošā "AC/DC", līdz ar kādu padsmit minūšu nokavešanos viss sākās!
Biju jau iepriekš n-tās reizes noskatījies "Queen" + Pola Rodžera koncerta "Return of the Champions" DVD ierakstu, tā kā zināms priekšstats par to, kas un kā notiks, man bija. Bet, par cik šī ir jaunā grupas albūma "The Cosmos Rocks" tūre, tad te viss bija savādāk un arī man - pārsteigumi.
Koncerts jau nodēvēts par emocionālāko, kāds pēdējā laikā bijis. Nevaru nepiekrist. Meja emocionālais veltījums Merkūrijam "Love of My Life" man priekšā stāvošajiem par ziemeļnieciski atturīgajiem uzskatītajiem igauņiem asaras bira pat šerpiem ādas jakās tērptiem un tetovētiem vīriem.
Nedaudz, protams, problēmas radīja tas, ka "Queen" vīri bieži ļāva dziedāt publikai, bet tā dēļ vārdu nezināšanas neko sakarīgu nogaudot nevarēja (vismas salīdzinot ar pieminēto DVD ierakstu). Nu tas skaidrs - nav jau nekāda "Prāta Vētra", kuras dziesmām, ja nezin vārdus vai, nedod dies', pat nosaukumus, skolā var dabūt pa muti, bet saviesīgos pasākumos kļūt par tumsonības simbolu.
Par Ivaru Godmani. Ir skaidrs, ja Godmanis nebūtu viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet ierindas deputāts vai kaut kāds Centis Ūbele, Teilors un Mejs nedz ietu pie viņa uz pieņemšanu, nedz arī ļautu spēlēt bungu solo kādai dziesmai savā koncertā. Bet Godmanis ir augsta amatpersona, un, acīmredzot, "Queen" viesošanās laikā Ministru kabinetā Godmanis vai kāds viņam tuvu stāvošs cilvēks grupas dalībniekiem izpļerkstējās, ka viens no premjera mūža sapņiem ir uzspēlēt bungas kopā ar leģendāro apvienību. Un tas notika.
Lai arī kā nākamajā dienā interneta portālos atkal gānījās anonīmie komentētāji, manuprāt, šī tik tiešām varētu būt Godmaņa kā mūziķa zvaigžņu stunda, ņemot vērā viņa jaunības dienu aizraušanos ar bungu spēlēšanu. Cik nu vien labi varēja būt (droši vien ne vairāk kā pēc viena kopīga mēģinājuma ar "Queen" pirms koncerta), tik arī bija! Katrā ziņā Godmanis kārtējo reizi parādīja, ka viņam pilnai laimei pietiek uzspēlēt bungu partiju vienai dziesmai kopā ar "Queen", nevis shēmojot nodokļu apiešanu, lobējot šaubīgus darījumus ar valsts īpašumu vai vienkārši ik pēc kārtējās desmitgades krīzes nomainīt sievu. Bez tam Pola Rodžera "All Right Now" man un, domāju, visiem koncertā klātesošajiem, pateicoties šim Godmaņa izgājienam, turpmāk asociēsies pavisam savādāk kā līdz šim.
Esmu bijis uz samērā daudziem koncertiem, bet vēl nevienā pats neesmu tā dziedājis līdzi kā dziedāju šajā. Vēl nevienā koncertā publika jau iepriekš nebija tik labi sagatavota organizēti un vienādi applaudēt kā leģendārās "Radio Ga Ga" skanēšanas laikā. Vēl nevienā koncertā nebiju redzējis, kā sveši cilvēki, kuri stāv viens otram blakus, dziesmas laikā sadotos uz augšu izsteiptajās rokās kā tas bija "We Are the Champions" skanēšnas laikā.
Nedomāju, ka šis grupai bija īpašs koncerts. Viņu mājaslapā vēl divas pēc Rīgas koncerta nav ne rindiņas par to, kaut par pārdienas iepriekš notikušo labdarības koncertu Ukrainas pilsētā Harkovā sarakstītas slavas dziesmas. Bet tiem 12 tūkstošiem, kuri bija piepildījuši arēnu līdz ūkai, šī bija, iespējams, trešā neaizmirstamākā diena tūlīt aiz kāzām un pirmās skūšanās.
Sporta sacensībās parasti uzvarētājs ir viens. Bet 2008.gada 19.septembrī arēnā "Rīga" bija 12 tūkstoši uzvarētāji. Un, lai arī bez medaļām, kuras gadu gaitā noput, toties ar atmiņām, kuras, visticamāk, otro reizi šādā koncertā diez vai piedzīvosim. Un tieši tāpēc mēs visi esam čempioni!
Tas bija tālajā 1991.gadā. Atceros, koncertestrādē "Pūt, vējiņi!" pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija baisais ārzemju mūziķu pieplūdums. Sākot ar Janu Gillanu (vēl tagad minos, ka virs pasta ielas no ēkas, kur tagad atrodas "Liepājas datoru centrs", pāri visai ielai bija pa augšu novilkta uz dzeltena brezenta izveidota koncerta reklāma, kura akurāt koncerta dienā mētājās uz bruģa, jo bija "nošļukusi" no troses), Kimu Vaildu (toreiz, va vellos, pirmā svaiguma stārs bez krunkām un skaistiem cičiem) un arī angļu glemroķeri "Nazareth". Nezinu, kāds bija izskaidrojums, ka viņi te brauca un tieši uz Liepāju, bet nu tā bija.
Nu lūk, un tad es, kam tajos laikos bija akurāt Žorža Siksnas frizūra, brilles un figūra, nolēmu, ka jāsāk interesēties, kas tie par mūzikantiem te braukalē. Nodevu aiz "Kurzemes" pudeļu nodotavā tukšās pudeles, mazliet nočiepu bračkām no krājkases un gāju uz veikalu "Melodiju" pirkt grupas "Nazareth" kaseti. Nopirku ar. Albūmu "Malice In Wonderland", un biju kruts džeks. Vēlāk gan uzzināju, ka šis ir gaužām vecs albūms - no tālā 1980.gada. Bet tas tā.
Taču kasetei ir divas puses, un otrā pusē bija kaut kāda grupa "Queen", kam nepievērsu nekādu uzmanību. Tikai vēlāk atskārtu, ka galvenā šajā kasetē bija tieši "Queen" ar tolaik vissvaigāko albūmu "Innuendo". Nezinu kāpēc, bet Nazareth pats no sevis aizgāja otrajā plānā, bez ierunām kapitulējot Fredijam Merkūrijam vēl dzīvam esot pēdējam izdotajam studijas albūmam.
Ar to arī viss sākās. Nākamais, ko iegādājos šajā pašā "Melodijā", bija "Queen" (oriģinālā!!!) vinilplate "Greatest Hits". Un, ja līdz tam bija šaubas, kā atbalstītājiem pieslieties - "Čikāgas piecīšu" vai "Queen" - , tad šī plate pilnīgi noteikti lika pamatu manai (varbūt ne īpaši izmsalcinātai, bet nu tomēr) muzikālajai gaumei.
Tālāk jau gals maisam bija vaļā - "Queen" pēdējais studijas albums ar Frediju "Made in Heaven" (ar ļoti, kā izrādījās, simbolisko dziesmu "Too Much Love Will Kill You"), Klāsa Vāveres latviskotā grāmata par Frediju Merkūriju, n-tās oficiālās un pusoficiālās "Queen" izlases. Pēdējo gadu laikā mana pieticīgā mūzikas kolekcija papildinājusies ar lielāko vairumu "Queen" agrīnās daiļrades albūmiem un virkni DVD koncertierakstu.
Kā šodienu atceros 1991.gada 24.novembri. Toreiz, gaidot vēstures skolotāju, kurai tad bija uzvārds Jermoļenko, spēlējām klasē kārtis un sitām klasesbiedru Klīsteri. Klasē skolotāja ienāca drūma, jo nupat esot uzzinājusi, ka Fredijs Merkūrijs miris no AIDS. Pārnācis todien no skolas, vēl un velreiz kausījos tos divus albūmus, kas man no "Queen" toreiz bija. Un ik reizi, kad šobrīd dzirdu kādu no tām dziesmām, visspilgtāk atmiņā nāk tieši to laiku notikumi.
Pirms paris gadiem pasauli pāršalca ziņa, ka "Queen" atsāks koncertēt, Merkūriju aizstājot (laikam jau nebūtu pareizi tā teikt) ar "Bad Company" balsi Polu Rodžeru. Arī man šķita, ka tā ir zaimošana vai kas tamlīdzīgs. Taču tad es mūzikas kanālā VH1 noskatījos interviju ar Braienu Meju un Rodžeru Teiloru (basists Džons Dīkons gan esot izvēlējies vairs nerubināt ģitāri, bet audzēt laukos govis), un redzēju, ka džeki vienkārši ļoti grib spēlēt un dot iespēju vēl pēdējās reizes ļaudīm visā pasaulē baudīt dzīvajā tos "Queen"us, kuri vēl šobrīd spēlē - jau abus pieminētos. Lai nomierinātu tos skeptiskos kā mani, Rodžers netiek pieminēts kā "Queen" dalībnieks, bet gan "Queen" un Pols Rodžers. Gluži kā "Prāta Vētra" Mumiņa aizstājēju basistu nekad nesauc par grupas basistu, bet vienkārši - draugu.
Un nu uzzinām, ka "Queen" ar Polu Rodžeru 19.septembrī uzstāsies "Arēnā Rīga". Es nekad neesmu par savām iemīlotajām grupām tā kaut kā baigi aģitējis un publiski ķidājis savu noieto ceļu līdz tām, bet nu šoreiz šis viss izspruka! Jā, var jau teikt, ka tie vairs nav īstie "Queen", var teikt, ka tas viss naudas dēļ. Bet es personīgi nelaidīšu garām iespēju pabūt pārdesmit metrus attālumā no diviem cilvēkiem (Meja un Teilora), kas lielu daļu savu mūžu pavadījuši kopā ar Frediju, redzējuši viņu dziestam, bet nedrīkstot publiski neko izpaust, diviem no četriem, kas patiesi ietekmējuši to, ko mūsdienās saprotam ar vārdu "Mūzika".
