"Closer" (2004)

Režisors: Maiks Nikols.

Lomās: Natālija Portmena, Džūda Lovs, Klaivs Ouvens, Džūlija Robertsa.

Pašmācības līdzeklis vīriešiem, kas nezina, ko grib. Kad nespēj izvēlēties, rezultāts allaž ir prognozējams. Dens (Lovs) un Elisa (Portmena) satiekas nejauši uz ielas; vienam uz otru blisinoties, Elisu notriec auto - tik tā mazliet. Dens, protams, aizved viņu uz slimnīcu, un viņi, loģiski, paliek kopā. Līdz brīdim, kad šķietamo idilli iztraucē fotogrāfe Anna (Robertsa). Uzrodas vēl ceturtais - tas ir dermatologs Lerijs, kurš ar Annu satiekas, jo iepazīšanās čatā viņu cauri iznesis Dens (abi vēlāk viņu sauks par savu Kupidonu). Tālāk viss ir skaidrs - Anna un Dens nododas aizliegtai mīlestībai, kuras rezultāts ir: Anna atgriežas pie vīra (tāds jau kļuvis Lerijs), bet Dens pie nekrologu sacerēšanas (tāds ir viņa darbs). Ko no tā mācīties? Nu "Līvi" reiz dziedāja: "Un no tā būs mācīties mums didam // Neķerties pie superlielām fidām!"

"Closer" muzikālās noskaņas autors ir Deimiens Reiss. Viņa dziesma "Blower's Daughter" ir filmas galvenā tēma. Starp citu, dziesmu rakstījis tieši šai filmai, pat tās sākotnējais nosaukums bijis "Closer". Filmā dzirdams vēl viens Reisa skaņdarbs - dziesma "Cold Water". 

2014, www.musicstories.lv

Dziesma "Needles and Pins" uzsāk savu popularitātes gājienu (1964)

Pirms 50 gadiem (1964) britu singlu tabulas galvgalī iegūla Liverpūles četrinieka - nē, nē, ne Bītlu, bet "The Searchers" izpildītā dziesma "Needles and Pins". Šie puiši pārsvarā izpildīja citu autoru dziesmas, un izņēmums nav arī "Needles and Pins". Tās autori ir Džeks Niče un Sonijs Bono, bet pirmo reizi to 1963.gadā ierakstīja Džekija Dešenona. Lai arī šim ierakstam bija lieli panākumi atsevišķās valstīs, piemēram, Kanādā, starptautisku popularitāti dziesma "Needles and Pins" ieguva tieši, pateicoties "The Searchers" singlam.

Šo 50 gadu laikā dziesmu iedziedājuši vairāki slaveni mākslinieki un grupas. Vienu no visvairāk zināmajām versijām ierakstījusi grupa "Smokie", bet vienaldzīgu šī dziesma nav atstājusi arī Šēru, Tomu Petiju, "The Turtles" un pat "Ramones". Savukārt "Needles and Pins" franču versiju ar nosaukumu "La Nuit N'en finit Plus" ieskaņojusi Petula Klārka.

Foto raksta ievadā no www.mikependersearches.co.uk.

2014, www.musicstories.lv

"Albatross" - "Fleetwood Mac" vienīgais singls Nr.1 savās mājās (1969)

Angļu grupa "Fleetwood Mac" ir dibināta 1967.gadā, un ar divu gadu pārtraukumu (1995-1997) pastāv vēl šobaltdien. Tomēr interesanti, ka savas 47 gadus garās karjeras laikā savās mājās, Apvienotajā Karalistē, "Fleetwood Mac" singlu tabulas augstāko pakāpienu sasniegusi tikai vienu (!!!) reizi. Tas notika tieši 45 gadus atpakaļ, 1969.gada 29.janvārī, un šo varoņdarbu paveica "Fleetwood Mac" izpildītais instrumentālais skaņdarbs "Albatross", ko sarakstīja ģitārists Pīters Grīns. Runā, ka šī instrumentālā performance iedvesmojusi pašus Bītlus, par ko liecinot albumā "Abbey Road" (1969) iekļautā dziesma "Sun King".

Pēdējais "Fleetwood Mac" studijas albums "Say You Will" iznāca 2003.gadā, taču, kā zināms, šobrīd grupa ir "atkalapvienojusies", un teiciens par bisi pie sienas, kas noteikti izšaus, ir pilnībā iederīgs šajā gadījumā. Izskatās, ka "Fleetwood Mac" bisē pulveris vēl ir gana sauss.

Foto raksta ievadā grupa "Fleetwood Mac" ap 1969.gadu (no blackhairedboy.blogspot.com).

2014, www.musicstories.lv

"Gem Club" - "In Roses" (2014)

"Rozes ir skaistas un pievilcīgas, taču tās bieži sastopamas skumjās vietās: slimnīcās, bērēs. "Gem Club" mūzika ir līdzīga, tikai skaistums ir sajaukts ar melanholiju," amerikāņu raidsabiedrība "NPR" raksta savā mājas lapā, apskatot trio "Gem Club" jaunāko albumu "In Roses". Tas iznāk akurāt šodien, 28.janvārī, bet "NPR" iespēju noklausīties šo plati devusi jau pāris nedēļu. 

Tieši vārds "melanholija" ir tas, kuru, izrādās, kaut kur bijis jāmeklē, kaut kā jāmēģina formulēt, ceļojot "In Roses" dziesmu miglājā. Kristofers Bērnss un Kristena Draimala šo muzikālo šūniņu aizsāka 2009.gadā, nedaudz vēlāk viņiem pievienojās vokāliste Ieva Berberiana (neskatoties uz latvisko vārdu, atrast viņas biogrāfijas datos izcelsmes zemi Latviju neizdevās). Kad Draimala liek lietā savu profesionālo instrumentu čellu, kombinācija ar balsīm un pārējiem instrumentiem galvā rada ķīmisku reakciju. Bet ja pieņem, ka visa smadzeņu darbība ir viena vienīga ķīmisku reakciju nepārtraukta ķēde, "Gem Club" plate "In Roses" ir vienkārši atombumba! Tiesa, bez fiziskas eksplozijas draudiem.

Gribas cerēt, ka par dziesmas "Hypericum" autorību šim trio nesanāks saķeršanās ar Metu Berningeru no "The National" (vismaz sākums tai ir identisks "The National" aktuālākā albuma "Trouble Will Find Me" ievadošajai dziesmai "I Should Live in Salt", bet, iespējams, tas būs atrunāts albuma informācijā). Un pat ja labsirdīgais bārdainis Berningers sadusmosies, tad noklausoties visu "Gem Club" otro albumu "In Roses", tam vajadzētu tapt mierīgam, mierīgam. Un mazliet melanholiskam.

2014, www.musicstories.lv

Peter Gabriel - "And I'll Scratch Yours" (2013)

Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up"). 

Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās! 

2014, www.musicstories.lv

Lucy Schwartz - "Timekeeper" (2013)

Divdesmit četrus gadus vecās Losandželosas (ASV) dziesminieces Lūsijas Švarcas kontā ir jau trīs studijas albumi, jaunākais no kuriem "Timekeeper" tapa izdots pērn. Kad lasi tādus teikumus, kā "[dziesmu tādu un tādu] es varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā nekad neapniktu" (indiemusicreview.com), dzīves pieredzes bagātākam cilvēkam automātiski ieslēdzas pretējais. "Sūds kaut kāds," viņš nodomā un nekad to nenoklausās. Vai arī teikumu izlasa pēc tam, kad dziesmu ir noklausījies, un uzdod to pašu jautājumu, ko gadus piecus sešus atpakaļ izplestām acīm jautāja filmu režisore un rakstniece Daiana Engliša, kad Kalifornijas radiostacijas "KCRW" dīdžejs Kriss Douridass iedeva viņai noklausīties Švarcas demo ierakstu: "Kas ir šī meitene?"

Nu lūk, un šī meitene ir Lūsija Švarca. Un izpatikšana Englišas kundzei vainagojās panākumiem. Tādas filmas kā "Twilight: Breaking Dawn", seriāls "Parenthood", pat Šreks ("Shrek Forever After", tēma "Darling I Do") nu rotājas ar Švarcas sacerētām un izpildītām dziesmām. Iespējams, varbūt nedaudz, pavisam mazlietiņ veiksmīgajā karjerā meitenei palīdzējis fakts, ka viņas paps ir TV komponists Deivids Švarcs (viņa kontā ir arī mūzika filmai "Beverly Hills 90210"), kurš, starp citu, slēpjoties zem pseidonīma d.Fly ir arī Švarcas jaunās plates "Timekeeper" viens no producentiem... Pat nav būtiski! Svarīgi ir tas, ka Lūsija Švarca dāvā 15 dziesmas, kas nosaukumu "popmūzika" neliek izrunāt nievājoši vai snobiski, bet ar gandarījumu un savā ziņā mirdzumu acīs. Jo Švarcai sanāk. Viņai reāli sanāk! Arī dziesma, kuru "varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā neapniktu." Minētajā recenzijā runa ir par albuma devīto dziesmu "In The Arms". Un šajā reizē patoss nav bez iemesla.

2014, www.musicstories.lv

Kimmie Rhodes - "Covers" (2013)

Runā, ka cilvēka apgrābstīts un no ligzdas izkritis putnēns ir nolemts bojāejai, jo spārnotie sugas brāļi, pat vecāki, kas to olu izkakājuši un izperējuši, necieš, nu vienkārši necieš to cilvēku smaku, kas šādā gadījumā gluži vai piesūkusies līdz nabaga nelaimīgā putneļa spalvu galiņiem. Šāda pati parādība nereti novērojama mākslinieku vidē - kolīdz sāk ķimerēties ar kaverversijām, tev vai nu ir aptrūkušās savas, tā teikt, radošās potences vai arī esi kļuvis par vecu, nostaļģisku perdeli (sveicieni Rodam Stjuartam un Džo Kokeram!), kurš grib noķert "to laiku" smeķi, kad matu bija vairāk, bet jaunā sieva vēl gāja bērnudārza trešajā grupiņā. 

Ikreiz paņemot rokā kādu kaverversiju albumu, pretrunas plosa arī pašu ņēmēju: ei, dzīve taču ir pārāk īsa, lai jau simt trešajā versijā klausītos Boba Dilana "Blowin' In The Wind" vai Frenka Sinatras reiz dziedāto "My Way"! Un tomēr - cilvēks tā iekārtots, ka pazīstamas lietas tam vajadzīgas vairāk. Kaut vārdus zina no galvas (un varbūt tieši tāpēc?), tā Bītlu "Yesterday" šķiet ideāla teju katrā izpildījumā!

Šo visu zina gan mūzikas industrijas resnie onkuļi, gan Kimmija Roudsa. Savos iepriekšējos sešos albumos viņa izlika sevi visu - komponēja, dziedāja. Un nu vesela plate kaveriem! Vai tiešām Roudsa kļūs par mazo putniņu, kam pēc šīs plates "savējie" ies ar līkumu? Vai arī klausītājs, kurš izvēlēsies albumu "Covers", putniņa lomu atvēlēs savai gaumes sajūtai, no kuras pašam vēlāk būs kauns kā jaunai meitai pirmo reizi plikai pie skrodera? Ne viens, ne otrs. Roudsas lauciņš mūzikā ir kantrī - jauki meldiņi jaukiem cilvēkiem, un uz kantrī netrenētai ausij visas šajā stilā dziedātās dziesmas izklausās pilnīgi vienādas un var būt kavers jebkam. Savukārt gaumi mierināt par krišanu grēkā nevajadzēs, jo platē "Covers" bez jau līdz riebumam pārdziedātajām dziesmām "What A Wonderful World" un jau minētās "Yesterday" ir arī "U2" 2000.gada albuma "All That You Can't Leave Behind" grāvēja "Stuck In A Moment" jauna versija. Roudsa par to noteikti uzteicama, jo, pirmkārt, šķiet, šī ir pirmā reize, kad "Stuck In A Moment" dzirdēta kaverēta, un, otrkārt, viņai ir izdevies labi. Malacis, meit, tagad kantrī met mieru un sāc spēlēt normālu mūziku! Un ieliec, lūdzu, jūtūbē kādu normālu jaunā albuma video, dritvai šmizīt!

2014, www.musicstories.lv

"Psapp" - "What Makes Us Glow" (2013)

Londonieši Karims Klāzmans un Geilija Djuranta jau padsmit gadus ir jautrs pārītis. Un viņu kopīgā sirdslieta ir muzicēšana tā sauktajā "toytronica" jeb rotaļlietu elektroniskās mūzikas stilā. Tās nosaukums jau norāda, no kuras puses vējš pūš. Un pūš viņš no mazām taurītēm, flautiņām un rotaļu ģitārītēm, kuras savu skaņdarbu radīšanā izmanto abi minētie ļaudis, parakstoties kā projekts "Psapp". Platē "What Makes Us Glow" gan neatrast "Manu lellīti sauc Lollīte" tipa dziesmas, kas iedziedātas Veras Singajevskas balsī, papildinātas ar pāris bezsakarīgiem rotaļu taurīšu kviecieniem. "Psapp" dalībnieki piedāvā eleganti strukturētas dziesmas, primitīvos rotaļu gadžetus izmantojot tik meistarīgi, ka, tikai zinot par tiem, to klātbūtni šajā skaņu mākslas darbā var sazīmēt. Kas skatījies seriālu "Greja anatomija", noteikti pamanījis šīs filmas muzikālo tēmu dziesmu "Cosy in the Rocket". Lūk, arī tas ir "Psapp" darbiņš. "Wet Salt" ir šo "rotaļnieku" šobrīd aktuālākais singls.

2014, www.musicstories.lv

"Hejira" - "Prayer Before Birth" (2013)

1976.gadā "pēdējai jaunavai koledžā" Džonijai Mičelai iznāca albums ar nosaukumu "Hejira". Mičelas pirmie slavas viļņi jau bija nedaudz atplūduši, taču šai platei bija vērā ņemami panākumi ASV un Lielbritānijā (un, ja lietas iet šajos divos tirgos, droši vien zūdīties par neveiksmi nevar). Tāpat vārds "Hijera" arābu valodā nozīmējot "lidojums vai brauciens uz vairāk vēlamu vietu". Gan viens, gan otrs tiek minēts kā iedvesmas avots, Londonas aktieru un mūziķu četru cilvēku kopai nosaukties akurāt šajā svešādajā vārdā.

"Prayer Before Birth" ir londoniešu debijas albums. Līdz tam iets teju trīs gadu garumā, dzīvojot kādā Londonas dienvidu daļas mājiņā, kurā ierīkota ierakstu studija. Nepiespiesto atmosfēru platē var saklausīt katrs - ne visi blakus trokšņi ir apslāpēti, ne viss, kas varbūt tieši nepiederas pie dziesmas, ir notušēts. Dziesmu sākumos un beigās var dzirdēt gan čīkstam grīdu vai krēslu, gan apslāpētas sarunas. Atsevišķi apskatnieki sliecas salīdzināt "Hejira" ar Keitu Bušu. Tās mazliet miglainā nekonkrētība Londonas puikām un meitenei patiešām piemīt, bet šie briti ir "savāktāki" par Bušu - atšķirībā no viņas daiļrades "Hejira" dziesmu struktūra ir uztverama daudz ātrāk, kaut arī netrūkst nedz šķietami neiederīgu paužu, nedz nez no kurienes pēkšņi uzradies teju simfoniskais orķestris, kas "Prayer Before Birth" padara tiešām neprognozējamu un tieši tāpēc - aizraujošu. Un taisnība vien ir: sākot klausīties "Prayer Before Birth", vienkārši jāiedomājas tā "vēlamākā vieta", kurā gribās nokļūt, un jau aptuveni pēc trim dziesmām - viss strādā! 

Foto raksta ievadā no wheniheardyou.com.

2014, www.musicstories.lv

Israel Nash Gripka - "Israel Nash's Rain Plans" (2013)

Viņdien Latvijas viedākais kinovīrs Normunds Naumanis laikraksta "Diena" pielikumā sirdījās, kāpēc pie mums kinoteātros ir tik mežonīgi dārgas biļetes, ja katru gadu pasaulē rada, pēc viņa aprēķiniem, vairākus desmitus tūkstošu filmu, bet tikai nedaudzas nonāk uz lielajiem ekrāniem, no kurām pavisam sīks nieks arī mūspuses baltajos taisnstūros, ko ieskauj neiztrūkstošais popkornu grauzēju planktons. Un kamēr kinošņiki tā gribēs pelnīt, visi filmas sākšot skatīties tikai internetā, labākajā gadījumā, par kādu eiro kino iznomājot, sliktākajā - izmantojot pirātu nedarbus, kas, starp citu, pieejami visplašākā klāstā un patiešām labā kvalitātē (viena tante teica, ka tā esot...). Štrunts par šo otro daļu, bet par filmu kvantumu, kas katru gadu tiek radīts, tur Normundonkulim ir taisnība. 

Tieši tas pats ir ar mūziku. Vājprāts, kādos blāķos tā parādās ik dienas! Tajā ne tikai var, bet pārsvarā arī apjūk. Un kad šis skaņu gogelmogels laupījis prieku mūziku izbaudīt, vislabākais ir aizgriezties no visa, kas pazīstams, un doties nezināmajā. No tā ikviens, esot virtuālajā vidē, ir pāris klikšķu attālumā. Dažreiz paveicās, dažreiz ne visai. Pāris dienu atpakaļ paveicās - pāris klikšķi noveda pie grupas/projekta "Israel Nash Gripka", kas laikam arī ir vārds, uzvārds un iesauka tā galvenajam vīram, kurš uz skatuves spēlē ne tikai ģitāru, bet paralēli vēl spēlē mutes ermoņikas un dzied (tiesa, kad dzied, ermoņikas nez kāpēc nespēlē...). Pieļaujams, ka tas ir kvartets, bet visur priekšplānā ir rūķim līdzīgais Izraels Nešs. Pērn iznācis grupas ceturtais albums "Israel Nash's Rain Plans" un iesildīts "Midlake" koncerts. Tiktāl fakti. Bet, ja par emocijām, albuma "Israel Nash's Rain Plans" ievadošā dziesma "Woman At The Well" pat viscietāko vīru padarīs par gliemezi, tas ir, liks atstāt aiz sevis slapju svītru.

2014, www.musicstories.lv

"The Proclaimers", "Keane", "The Killers": labākais no labākā!

"The Killers". Foto no musique.jeuxactu.com.

Ir dzirdēts uzskats, ka mākslinieki, kam ilgāku laiku nav ko teikt, bet albums tā kā jāizdod, ķeras pie plates ierakstīšanas ar simfonisko orķestri vai izdod labāko dziesmu izlasi. Šoreiz par trim pērnā gadā iznākušiem "Best of" apkopojumiem. Un katram pašam būs spriest, kura no šīm motivācijām katrai grupai bijusi par iemeslu izlases izdošanai. Iespējams, ir vēl kāds trešais iemesls...

"The Proclaimers" - "The Very Best Of 25 Years 1987-2012" (2013)

Skotu brāļu Čārlija un Kreiga Reidu dueta "The Proclaimers" saknes meklējamas 1983.gadā. Tiesa, slavas saulītē brāļus iznesa 1986.gadā sarakstītā dziesma "Letter From America", kas stāsta par skotu ekonomisko migrēšanu uz Ameriku un Kanādu. Šīs dziesmas "pavilkta", "The Proclaimers" debijas plate "This Is The Story" Lielbritānijā sasniedza pat Zelta diska statusu, bet 2003.gadā laikraksta "The Scotsman" aptaujā tā tika atzīta par 2.visu laiku labāko skotu albumu. 

25 darbības gadu atskates dubultalbumā bez "Letter From America", protams, ir daudz citu gan zināmu, gan mazāk dzirdētu "The Proclaimers" ceturtdaļgadsimta dziesmu. Apzināti vai nē, bet brāļi Reidi, kas turklāt ir dvīņi, savās uzstāšanās un reklāmas foto izdarās vairāk ar tādu ākstību elementiem, tāpēc īpašs pārsteigums var būt vesela virkne sirdi plosošas balādes kā, piemēram, "Love Can Move Montains", "S-O-R-R-Y" vai "Just Look Now". Turpretī "I'm Gonna Be (500 Miles)", "What Makes You Cry", "In Recognition" un vesela plejāde citu dziesmu kājām liek celties dejā pašām no sevis. Un, kas interesanti, šajā dziesmu retrospekcijā, lai arī šis laiks ir ietverts, nav smakas nedz no nūģīgajiem astoņdesmitajiem, nedz naivajiem deviņdesmitajiem.

"Keane" - "The Best Of" (2013)

Kas allaž patīk pie "Keane": viņi nekad neslēpj, ka grupas visvispopulārākā dziesma ir "Everybody's Changing", ar to arī koncertus iesākot un ar to startējot savu pirmo labāko dziesmu izlasi, kas iznākusi dažādās versijās (viena un divu CD komplektācijā), un iekļauj sevī arī divas pavisam jaunas dziesmas "Higher Than The Sun" un "Won't Be Broken".

Ja iespējams, labāk izmantot dubulto versiju, tas ir, komplektu ar 38 dziesmām ("Spotify" pieejams), jo tajā britu (kopš 2008.gada) kvarteta teju visu radiostaciju nodrillēto hītu (un "Keane" dziesmas ir radio formātiem dikti mīlīgas) gūzmā, var saklausīt arī kādu varbūt iepriekš gar ausīm palaistu daiļumu. Nu, piemēram, "Snowed Under", "Fly To Me" vai "Difficult Child". Gaidot iznākam "Keane" joprojām aktuālāko plati "Strangeland" (2012), grupas līderis Toms Čaplins bija izteicies, ka paredzēta atgriešanās pie debijas plates "Hopes And Fears" (2004) tipa klaviermūzikas, atkāpjoties no pārliekas nodošanās elektronikai, kas jo īpaši bija novērojama platē "Perfect Symmetry" (2008). Taču, kad visa grupas daiļrade salikta tā vienkopus, "Keane" evolūcija izskatās pilnīgi dabiska. Vienīgi žēl, ka labāko dziesmu skaitā nav iekļuvusi "The Frog Prince"...

"The Killers" - "Direct Hits" (2013)

Pērnā gada 11.septembrī Lasvegasas (ASV) kvarteta "The Killers" tvitera kontā tika publiskota bilde, kurā, izmantojot tā saukto Marsa kodu, bija rakstīts "The Killers Shot At The Night". Skaidrs, ka fanu pūļi gaidīja drīz parādāmies tāda nosaukuma singlu, bet nepacietīgākie berzēja rociņas cerībā, ka varbūt tas ir pat vesela albuma nosaukums, kam teju, teju jāiznāk. Un taisnība savā ziņā bija abiem. "Shot At The Night" tik tiešām iznāca kā singls, taču ne pavisam jaunam "The Killers" albumam, bet gan labāko dziesmu izlasei "Direct Hits". 

12 pastāvēšanas gadi, 4 albumi, daudz dažādu iegūtu mūzikas balvu - skaidrs, jāvelk vienam periodam apakšā svītra un jāskaita, vai sausais atlikums ir ar plusa vai mīnusa zīmi. No "Kas tie tādi?" līdz "Es iešu ar visu savu ģimeni, vectēvu un vecomāti ieskaitot!" veida komentārus varēja lasīt pagājušā gada sākumā, kad tika izsludināts bēdīgi slavenais "The Killers" koncerts Mežaparka estrādē. Un droši vien aptuveni tāpat viedokļi par grupas daiļradi sadalās pārējā pasaulē. Bez pieminētās "Shot At The Night" izlases albumā atrodama vēl viena jauna dziesma "Just Another Girl". Viss pārējais, jebkura no dziesmām lai katru aizved atpakaļ uz brīdi, kad tā tika izdzirdēta pirmo reizi. Jo no šādām atmiņām taču veidojas nostaļģija...

2014, www.musicstories.lv