"PAREIZIE" MĒS, "NEPAREIZIE" VIŅI
Brendija Kārlaila jau kopš bērnības bija īpaša meitene - mērķtiecīga, vērīga un atšķirīga. Kad viņai bija 15 gadi, droši vien izcīnot ne vienu vien iekšēju kauju, viņa sev un visiem apkārtējiem paziņoja, ka ir homoseksuāla. Nav brīnums, ka "apkārtējie" šajā gadījumā nozīmēja visu aptuveni 1000 iedzīvotāju kuplo Reivensdeilas ciematu ASV, Vašingtonas štatā. Būt pusaudzim jau tā ne vienmēr ir viegli, bet "tas ir daudz sarežģītāk, ja esi gejs. Tas ir saistīts ar seksualitāti, kuras apspriešana nereti rada diskomfortu. Ja jums ir pinnes, ar kurām saskārušies visi un visi zina, ka tā ir pārejoša pubertātes problēma, tas ir daudz savādāk. Bet, ja jūs esat vienīgais bērns gejs mazā ciematā - un es to apjautu 15 gadu vecumā -, man ar to sadzīvot bija daudz smagāk kā apkārtējiem to pieņemt, - skolotājiem un visiem līdzcilvēkiem," mūzikas žurnālam "Paste" stāsta Kārlaila. Būdama baptistu baznīcā gājēja, Kārlaila pēc šīs atklāsmes izjuta to pašu, ar ko mūsdienās nākas saskarties arī citās valstīs dzīvojošajiem gejiem - neiecietību, homofobiju, un, kas interesanti, Kārlailas gadījumā tā vairāk nāca nevis no sabiedrības, bet gan baznīcas. "Vienīgās problēmas man bija baznīcā. Es jutos tā, it kā mani censtos izspiest no tās ārā. (..) Baznīcas patiešām nevēlējās ļaut man iesaistīties to muzicēšanā, jo muzicēšana baznīcā ir kalpošana. Pat, ja baznīca pacieta manu klātbūtni, viņi man neļāva nekādā veidā izpausties," arī pie mums zināmo baznīcas divkosību izceļ Kārlaila.
Šādi aizspriedumi paši par sevi varbūt Kārlailu ar laiku arī vairs neuztrauca, taču viņa nespēja pieņemt, ka savas seksuālās orientācijas dēļ viņai tiek atņemta iespēja darīt to, kas viņai visvairāk patīk - muzicēt! Un muzicēt publikai. Šo brīnišķīgo sajūtu Kārlaila iepazina astoņu gadu vecumā, kad pirmo reizi uzstājās aptuveni 300 cilvēku lielai auditorijai. "Es dziedāju Rozānas Kešas dziesmu "Tennessee Flat Top Box"," ar smaidu sejā stāsta Kārlaila. "Tā bija milzīga adrenalīna deva tādam mazam bērnam. Es atceros sevi domājam, cik uzkrītoši neredzamas ir visu sejas un vispār viss, kas notiek apkārt. Tas notika tik ātri, ka, pirms es pati to sapratu, visi cēlās kājās, aplaudēja, un no tā brīža es skaidri zināju, ka negribu, lai tas jebkad beigtos..."
LIKTENIS BRĀĻU HANSEROTU IZSKATĀ
Klimperēt sintezatoru Kārlaila sāka divpadsmit gadu vecumā, kad viņai to uzdāvināja dzimšanas dienā, taču spēlēt ģitāru un komponēt viņa aizsāka tikai sešpadsmit septiņpadsmit gados. Nē, nu komponēja jau arī agrāk, bet "tās droši vien bija drausmīgas," par savām agrīnās daiļrades dziesmām paškritiska ir Kārlaila. Atšķirība no citiem un neviennozīmīgā sabiedrības attieksme, iespējams, radīja meitenē īpašu gribasspēku pierādīt sevi kā, ja ne labāku, tad vismaz līdzvērtīgu "normālajiem". Viņa ne tikai sāka muzicēt kā ielu muzikants ("ja biji labs, stundā varēji nopelnīt pat 40 dolārus"), bet pati arī apstaigāja vietējos restorānus un bārus, piedāvājot sevi kā muzikantu viesu izklaidēšanai. Maz pa mazam, un viņai tas izdevās, - Kārlaila uzstājās sešus vakarus nedēļā un "tajā laikā jutos pat slavena". Protams, nākamai pakāpiens būtu līgums ar ierakstu kompāniju.
Palīdzēja Liktenis. Tas Kārlailu saveda kopā ar dvīņubrāļiem Filu un Timu Henserotiem - viņi spēlēja kādā pop-pankgrupā "Fighting Machinists", kas, kā reizi, visu triju satikšanās brīdī juka ārā. Kad abi brāļi izteica vēlmi turpināt muzicēt akustiskākā virzienā, Kārlaila saprata, ka "tā lieta ies". Un lieta arī aizgāja līdz ierakstu kompānijai "Columbia Records", ar kuru tika panākta vienošanās par līgumu, ko mākslinieki no savas puses parakstīja kā "Brandi Carlile". "Es vienmēr saku - ja grupa būtu nosaukta par "Filu Hanserotu", es joprojām tajā spēlētu," nesatricināma ir Kārlaila. "Bet tā ir patiesība! Un, ja mēs izlemtu grupu nosaukt par "Dvīņiem" ("The Twins"), es tajā turpinātu spēlēt!"
"BEAR CREEK"
Nupat iznākusī "Bear Creek" ir Kārlailas & Co trešā studijas plate, kas ierakstīta zirgu fermā iekārtotā studijā pie Sietlas. Pēc sadarbības ar augstākās raudzes producentiem Tī Bonu Bārnetu ("The Story", 2007) un Riku Rūbinu ("Give Up The Ghost", 2009), trio nolēma, ka pienācis laiks plati ierakstīt nedaudz mierīgākā atmosfērā, un tā Kārlaila, brāļi Henseroti, čellists Džošs Ņūmans un bundziniece Elisona Millere klusā, saudzējošā, bet radošā lauku vidē radīja plati "Bear Creek". Viņiem laiks apstājās gandrīz vai burtiskā nozīmē - Kārlaila aizliedza studijā lietot datorus un aifonus, viņa vēlējās, lai visi vairāk sarunātos, saprastu viens otru, eksperimentētu ar melodiju un tādā atmosfērā radītu plati, kas uzrunātu cilvēkus, kam ikdienas steiga neļauj nedz apstāties un paskatīties, kas notiek apkārt, nedz atrast laiku šad tad ielūkoties sevī.
Par Kārlailas mūziku un dzīvi varētu runāt stundām - tas, ko viņa dara, ir apbrīnas vērts! Pārdzīvojot visas pret sevi vērstās negatīvās emocijas, viņa ir spējusi kļūt par spožu zvaigzni mūsdienu populārās mūzikas debesīs (viņa uzstājusies arī kopā ar Eltonu Džonu, kurš nebeidz slavēt Kārlailas vokālās dotības), tajā pašā laikā saglabājot cilvēcību, kas izpaužas viņas līdzcietībā pret tiem, kam klājas grūtāk. Viņas izveidotā organizācija "501c3" rīko apmācības pašaizsardzībā sievietēm no dažādām riska grupām, izglīto cietumos sievietes, lai viņas pēc atbrīvošanas spētu uzsākt jaunu dzīvi, kā arī palīdz ar pārtikas sagādi trūkumcietējiem un dod iespēju veciem cilvēkiem nodarboties ar aktīvu dzīvesveidu. Un te nu jautājums mūsu baznīcai un maisiņos kakātājiem - ei, pareizie, jūs kaut simtdaļu no tā esat izdarījuši sabiedrības un citu cilvēku labā, divkosīgie maitas?!
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no www.ihopeyourearsbleed.com.
2012, www.musicstories.lv
