20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

"Low Roar" - "0" (2014)

Islandiešu "Low Roar" 2011.gada debijas plati, kura, pa dažādiem serveriem klīstot, virtuālās mūzikas okeāna virspusē uzpeldēja vien gadu vēlāk, toreiz, pakonsultējoties ar savu gaumi un sirdsapziņu, nodēvējām par 2012.gada labāko albumu. Nu viņi ir atgriezušies ar otro plati, tās nosaukums ir "0", kas tipisks islandiešiem - viņiem visi vārdi ir vai nu gari un sarežģīti, vai īsi un vienkārši. Taisnības labad jāatzīmē, ka "Low Roar" nav tāds pilnīgi tīrs Islandes produkts - grupas līderis Raians Karazija uz šo geizeru valstiņu pārcēlās no ASV, jo satika šeit savu mūža mīlestību. Trīs gadu laikā "Low Roar" ir pieņēmušies radošajā svarā. "0", atšķirībā no sava priekšgājēja albuma "Low Roar", ir vairāk eksperimentu albums, kurā Karazija savam Islandes silto avotu nāru balss tonalitātē nostādītajam vokālam un tradicionālajiem instrumentiem atļaujas pievienot reizēm nomācošu elektroniskās mūzikas glazūru. "Low Roar" ir norūdījušies. Tomēr tādas dziesmas kā "Nobody Loves Me Like You" atgriež dažus gadus pagātnē. Un vienlaicīgi tas nepārprotami norāda, ka uz vietas nestāv nekas - vai tas vecs gliemezis, vai gadi. 

2014, www.musicstories.lv

"Barbarossa" - "Bloodlines" (2013)

Kad saules gaismas kļūst aizvien mazāk, kad gaiss atdziest un paliek stindzinoši dzestrs, dabā automātiski iestājas savi likumi. Kad no zara atdalījusies sārti dzeltena kļavas lapa, sākas tās ceļš uz nezināmo - vai to vējš aiznesīs un iemetīs kādā netīrā renstelē, kur tā sapūs, vai to siltā, mazā plaukstā pie citām bēdumāsām vienā buntītē savāks kāds mazs bērns? Varbūt tā paliks sava koka tuvumā, satrūdēs un dos spēkus kokam nākamā gada lapu rotas diedzināšanā? Ja par šo lapu uzņemtu mākslas filmu, par tās domām, nākotnes fantāzijām, jā, droši vien tā būtu viena no neinteresantākajām filmām pasaulē. Bet tai būtu ideāls skaņu celiņš - Londonā mītošā Džeimsa Meta (vai kā nu izrunā James Mathé) projekta "Barbarossa" debijas albuma "Bloodlines" kāda no dziesmām, piemēram, "S.I.H.F.L.Y." vai "Butterfly Plague".

Ja filmā par kļavas lapu būs iekļauta epizode, kurā stārķi bariņā mīņājas, lai gatavotos doties tālajā ceļā uz siltajām zemēm, tās fonā skanēs "Battles", kuras laikā kadrā arī varēs redzēt, kā viens stārķis ar asarām acīs prom no citu skatieniem atvadās no savas slepenās mīlas - kāda vecā mētelī ietērpta putnubiedēkļa, kurš joprojām kaut ko atbaida no lauka, kas jau gadus desmit atmatā. Epizodē, kurā kurmītis no rīta pamostas un konstatē, ka pirmā rudens salna tam nosaldējusi vienu oliņu, toni noteiks dziesma "The Load" - albuma asākā. Visbeidzot, skanot "Saviour Self", pār rudens krāsās nošļakstīto mežu uzspīdēs spilgta saule, un visiem skatītājiem būs skaidrs, ka gan stārķi, gan putnubiedēklis, gan jo īpaši kļavas lapa ir tikai mazi, mazi krāsas punktiņi šajā dabas skaistajā gleznojumā, tie ir tikai palīglīdzekļi, kas palīdz saskatīt un nofiksēt gadskārtu laika ritumu. Kāpēc filmā ir kurmītis, nezina pat pats režisors.

Protams, filmu par kļavas lapu neviens neuzņems (kaut Spīlbergs jau varētu iespringt mazliet), taču pieminētais "soundtraks" ir pilnīgi reāls! "Bloodlines" ir reāls albums! Darīsim tā: noklausies šo plati, un ja pēc divām trim reizēm arī tev gara acīm parādās kurmītis ar atsaldētu sēklinieku, uzskatīsim, ka tā nav tikai sagadīšanās. Tikai ņem vērā - jo vairāk klausīsies, jo vīzijas attīstīsies. Brīdinu: pie aptuveni divdesmitās reizes pie apvāršņa parādās kurmītis, kam nosalušas jau abas bumbiņas!

Ja patīk, noklausies arī šos:

"Low Roar" - "Low Roar" (2011)

Īslandiešu trio, kura debijas un, laikam, šobrīd arī vienīgais "pilnmetrāžas" darbs savulaik apbūra gandrīz līdz paralīzei, ir tuvākais, kas noskaņu ziņā stāv klāt "Barbarossa" veikumam.

"Alive in Wild Paint" - "Ceilings" (2008)

Diemžēl vairs neeksistējoša kolektīva vienīgais albums. Kas par enerģijas lādiņu!

"Night Beds" - "Country Sleep" (2013)

Vinstons Jellens, būdams normāls, 23 gadus vecs jauneklis, starp vētrainās studentu dzīves baudīšanu pamanījies ierakstīt albumu, kurā brīžiem šķiet: tur dzied eņģelis!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

20 albumi, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Diez vai kāds var saskaitīt, cik albumi kopā 2012.gadā tikuši izdoti. Droši vien tūkstošiem visdažādākajos stilos un novirzienos. Šajā sarakstā būs divdesmit plates, kās padarīja krāsaināku šo 2012.gadu. Un atkal - bez nekādām pretenzijām uz "kurš labāks vai sliktāks". Vienkārši albumi, kas skanējuši labi.

1. "White Denim" - "D" (2011)

Laika mašīna ar nosaukumu "White Denim" aizvedīs atpakaļ "advancētos" septiņdesmitajos. Britu "The Guardian" šī Ostinas kvarteta ceturto plati nodēvēja par atgriešanos pirmspanku septiņdesmitajos, savukārt portāls "All Music" ir vēl tiešāks, albumu nosaucot vienā vārdā: "Meistarstiķis!" Piebilde - arī labs ceļabiedrs saturīgai laika pavadīšanai. Gluži kā dzīvs cilvēks, kas sēd blakus un sarunājas - tāds ir "White Denim" albums "D".

2. "Washed Out" - "Within and Without" (2011)

Viens no ""MySpace" bērniem". Bibliotekāra zinībās izskolotais Ernests Grīns savus pirmos panākumus guva, pateicoties slavenajai, bet nu jau ietekmi pamazām zaudējušajai sociālajai vietnei "MySpace". Grīna elektro-"chillwave" projekta "Washed Out" debijas plate "Within and Without" ir pierādījums viņa bibliotekāra aroda blaknei - sistemātiskumam un visu lietu kopsakarību loģikai. Jo tieši tāda ir Grīna mūzika.

3. Andrew Bird - "Break it Yourself" (2012)

Kādus gadus sešus atpakaļ, maļoties pa Endrjū Bērda toreiz aktuālo plati "Andrew Bird & the Mysterious Production of Eggs", biju absolūtā nesaprašanā, ko šis vīrs cenšas ar savu mūziku pateikt. Visticamāk, pats Bērds nav mainījies, vecāks esmu palicis es pats. Un, ja vecums nāk ar spēju atšķirt lētas pelavas no vērtīgām pērlēm, man nav nekādu pretenziju novecot. Jo vairāk, ņemot vērā, ka pēc dabas jau tāpat esmu vecs perdelis. Bet, atgriežoties pie Bērda, runa ir pat viņa 2012.gada plati "Break it Yourself", kas kombinācijā ar briedumu, ir absolūta dzīvesprieka esence!

4. "Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012)

"Kings of Leon" dubultnieki no Čikāgas (ASV) 2012.gadā izdeva savu otro albumu, liekot sarosīties daudziem "Leonu" faniem: "Kas tad nu? "Kings of Leon" Folovilli taču teicās devušies radošā atvaļinājumā?!" Bet nē, šie nav "Leoni"! Šis ir kvartets "Maps & Atlases", kura priekšvīrs Erīns Elders var ne tikai bez papildus grima un maskām tēlot Ziemassvētku vecīti, bet arī radīt muzikālu atmosfēru, kam raksturīga absolūta ignorance pret visu apkārt notiekošo. "Beware and  Be Grateful" ir absolūts "atslēgšanās" albums.

5. Sinead O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)" (2012)

Būsim godīgi - šis Šainedas Okonoras albums ir labākā "vecajo" atgriešanās 2012.gadā! Pēc visiem privātās dzīves kūleņiem Okonora spējusi savākties jaunai platei, un pēc vairāk kā divdesmit gadiem mēs atkal varam teikt: "Šitā sieva ir zirgā!" "How About I Be Me" ir vienkārši lielisks albums, kurš neprasa daudz - tikai sākt to klausīties. Viss tālākais notiks pats no sevis: tas ikkatru klausītāju ievilks dziļākajos Okonoras sarežģītā prāta nostūros, ļaujot ielūkoties viņas arī ne vienkāršajās domās, pateicoties kurām radītas TĀDAS  dziesmas. 

6. "Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012)

Ja slavenais himnisko skaņdarbu meistars Vangelis, ņemot talkā moderno zinātni, uztaisītu kopīgu bērniņu ar Žanu Mišelu Žāru, rezultātā rastos kaut kas līdzīgs duetam "Yeti Lane" (un nekam šajā alegorijā nav sakara ar cilvēciskiem bērniņiem, mani dārgie izvirtuļi!). Franču duets "Yeti Lane" šajā gadā izdeva savu otro albumu "The Echo Show". Tas ir pilns noskaņu, enerģijas un sausais atlikums, to noklausoties, ir radusies atkarība - gan no "Yeti Lane", gan no šī psihedēliskā rok-pop-indī kokteiļa stila vispār.

7. Bill Fay - "Life Is People" (2012)

Noņemam cepuri Bila Feja priekšā. Atgriezies pēc vairāk kā 40 gadiem (iepriekšējais solo albums viņam iznāca 1971.gadā), vecais zēns Bils Fejs sasit lupatās visas aktuālās roka un popa zvaigznes! Ne jau pārdoto albumu ziņā, protams. Un labi, ka tā. Jo stāstus, ko savās dziesmās izstāsta Fejs, nevar klausīties stadionos, standarta radiostacijās vai deju klubos. Viņa stāsti ir kā spogulis, ar kuru katrs var aprunāties, līdz saprot, ka pretī redzamais tēls esi tu pats. "Life Is People" - bez kautrēšanās - 2012.gada vērtīgākais albums!

8. "Grizzly Bear" - "Shields" (2012)

Indīpopa zēnu koris no Ņujorkas (ASV) savā ceturtajā platē pārsteidz ar, tā teikt, "skaņu, gaismu un atmosfēru". "Arcade Fire" un "Muse" ir tikai dažas no "āža kājām", kas lien ārā no albuma "Shields". Tas ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā. Zvaigzne pie 2012.gada indīpopa debesīm!

9. "Low Roar" - "Low Roar" (2011)

Īslande - sapņu un noslēpumu zeme! Vieta uz Zemeslodes, kas neatstāj vienaldzīgu. "Low Roar" - divu brāļu duets no Īslandes ir tieši tāds pats. Viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, ir viens no 2012.gada lielākajiem pārdzīvojumiem. Kad to noklausās, gribas refleksā sakrustot rokas starp kājām, lai paslēptu, kas nu tur katram ir. Jo "Low Roar" mūzika izģērbj. Liek nomest visu lieko. Un pati rāda ideālu priekšzīmi.

10. "Beach House" - "Bloom" (2012)

Baltimoras (ASV) dueta "Beach House" ceturtais albums "Bloom" ir muzikāla komprese dažādām kaitēm. Vislabāk palīdzēs grūtsirdībai, skumju remdēšanai, taču būtu vēl zinātniski jāpierāda, vai tik enerģētiski spēcīga mūzika patiešām nespēj remdēt arī fiziskas sāpes, piemēram, lauztu kaulu vai sāpošas muguras sāpes. Rezultāti var visus pārsteigt!

11. "Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)

Saka jau, ka vīrietim 33 gadi ir liktenīgs vecums - dzīvē kas būtiski mainās (vai prātiņā). Natašai Kānai arī ir 33, un, iespējams, šis ir liktenīgs vecums arī viņai. Piesedzoties ar skatuves vārdu "Bat for Lashes", Kāna aizejošā gadā izdeva savu trešo plati "The Haunted Man", kas ir pierādījums gan viņas muzikālajam un dzīves briedumam, gan varbūt arī zīmīgajam vecumam. Par pirmajiem liecina plates mūzika, par pēdējo - tās nosaukums un noformējums. Bet tas viss kopā radījis emociju un domu kokteili, kas, pārvērsts mūzikā, ir pelnījis atrasties 2012.gada "obligāti jānoklausās" sarakstā.

12. Leonard Cohen - "Old Ideas" (2012)

Citāti par "labākām vietām", kur dzīve šķistu vieglāka, mazāk sāpju nomocīta, pilda kanādiešu vecmeistara Leonarda Koena jaunāko albumu "Old Ideas". Diemžēl šīm "labākajām vietām" Koena zemtekstā nav nekāda sakara ar "dzīvi"... Vecais zēns ir noguris, tāpēc, ņemot vērā intensitāti, ar kādu Koens izdod plates (iepriekšējais "Dear Heather" iznāca 2004.gadā) un viņa ne to labāko veselības stāvokli, uzskatīsim, ka "Old Ideas" stāsti mums skaidros pasaules gudrības vēl ilgi un dikti...

13. "Muse" - "The 2nd Law" (2012)

Te viss skaidrs - Latvija mīl "Muse", un "Muse" puiši mūsu rocības robežās atbild ar to pašu. Par labākās koncertu grupas nodēvētā britu trio jaunākais veikums "The 2nd Law" nes  līdzi dažus pārsteigumus - stilu sajaukums nu kuplinājies ar elektroniskās deju mūzikas elementiem, bet Metjū Belamijs vismaz pāris dziesmās atkāpies no mikrofona, dodot vietu basģitāristam Kristoferam Volštenholmam. Starp citu, viņam ir seši bērni. Un "The 2nd Law" ir "Muse" sestais albums. Vienkārši prasta numeroloģija, kam nav nekāda sakara ar šo, nu jā, atzīstamo trio jaunāko veikumu.

14. Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)

Viens no "Take That" "zelta puisēniem" sava jaunākā albuma noformējumā patiesi pārvērties par zeltā klātu. "Laipni lūgts mājās, Robij!" teiks tie, kam jau bija piegriezušies Viljama eksperimenti iepriekšējos pāris albumos. Robijs Viljams ar "Take the Crown" ir atgriezies savā tradicionālā popmūziķa ampluā un ir nolaidies arī no saviem augstumiem, pirmo reizi izsludinot koncertu šeit, mūsu reģionā - Tallinā. Patīk vai nepatīk - tas, protams, ir gaumes jautājums, bet noliegt nevar - tajā augusta dienā pie mūsu vēsajiem Ziemeļu kaimiņiem ies karsti.

15. "Sweet Billy Pilgrim" - "Crown and Treaty" (2012)

Kurta Vonnegūta slavenā romāna "Lopkautuve Nr.5" iedvesmoti, nosaucoties par "Sweet Billy Pilgrim" (romāna varonis bija karagūsteknis Billijs Pilgrims, kas pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā), šis angļu kvartets nes sevī šo to no "Elbow", šo to no "Manic Street Preachers", šo to no vēl kāda cita. Rezultātā grupas trešais albums "Crown and Treaty" ir kā noveļu grāmata - ņem tik un lasi visas pēc kārtas! Viens gan - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Tas par mēģinājumiem saskaitīt "Sweet Billy Pilgrim" ietekmes... 

16. "North Atlantic Oscillation" - "Fog Electric" (2012)

Skotu trio "North Atlantic Oscillation" trešais albums "Fog Electric" ir viens no spēcīgākajiem 2012.gada postroka mūzikas stila pārdzīvojumiem. Protams, šajā stilā spēlē daudzi un, lielākoties, šīs grupas prot lieliski veidot albuma atmosfēru. Taču šiem skotiem blakus nevienu īsti negribētu likt - viņu mūzikas radītās elektrisko daļiņu kustības pa muguru ir apliecinājums, ka melodijas noskaņu spēku sevī kontrolēt nespēj pat pats radības kronis - cilvēks.

17. "Perfume Genius" - "Put Your Back N 2 It" (2012)

To vajadzētu klausīties katram, kurš jūtas kā izslāpis pēc katalizatora, kas atsvabinātu strupceļā nonākušas domas galvā. Šādi savā liekvārdības manierē šeit pavasarī runājāmies par Maiku Hedrīsu un viņa projekta "Perfume Genius" otro albumu "Put Your Back N 2 It". Un pie šīs liekvārdības arī paliksim, jo mainījies nav nekas - nedz mūsu maniere tā izteikties, nedz albuma "Perfume Genius" vienkāršā ģenialitāte.

18. "Best Coast" - "The Only Place" (2012)

"Best Coast" ir parādība mūzikas pasaulē. Tieši tā - parādība! Lai savādāk kāds izskaidro šī dueta sensacionālos panākumus, pirms diviem gadiem izdodot savu debijas albumu, bet tagad tos vēl nostiprinot ar šā gada plati "The Only Place". 

19. "Lost in the Trees" - "A Church That Fits Our Needs" (2012)

Sieviete, kas redzama uz kvinteta "Lost in the Trees" jaunākā albuma vāciņa, ir grupas līdera Ari Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Protams, šāds albums nevar būt vienkāršs, dzīvespriecīgs, bezpersonisks. Un "A Church That Fits Our Needs" tāds arī nav. Tas ir filozofisku domu pārpilns, un kā tāds tas būtu arī jāuztver, jau apņemoties to noklausīties. Neviennozīmīgs, bet tā savādi pievelkošs albums. 

20. "Keane" - "Strangeland" (2012)

Kā reiz sacīja krievu multfilmas varonis Čeburaška: "Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!" Tieši tāpat ar britu trio "Keane" - mēs ne tikai sagaidījām viņu ceturto plati "Strangeland", bet arī pašus personīgi paviesojamies mūsu piejūras ārēs vasaras festivālos. Lai arī paši saka, ka ar "Strangeland" gribējuši atgriezties debijas albuma "Hopes And Fears" (2004) noskaņās, liekas, tā īsti sanācis nav. Un varbūt labi, ka tā. 2012.gada "Keane" veikums ir vienkārši lielisks popmūzikas albums, un ne uz ko vairāk, domājams, nepretendē. Tā teikt, katram savs - vienam māte, otram kleita, trešam vīratēva brukas pēcoperācijas korsete.

Turpinājumā pa vienai dziesmai no katra albuma. Albumus pilnībā var noklausīties (kur tas pieejams), noklikšķinot uz aktivizētā linka katrā aprakstā.

Foto raksta ievadā Bils Fejs no www.telegraph.co.uk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Pastāvēs, kas mainīsies. Tā reiz teica slavens latvju vīrs ar amizantu bārdu. Mēs neesam nekādi regresīvie, arī maināmies, un tas nemaz nav grūti, jo desmit dziesmas, kā esam izcēluši līdz šim, ir krietni par maz, lai atskatītos 2012.gada mūzikas karuselī.

Šis gads atkal lutinājis ar daudz labām platēm. Par sevi atgādinājuši gan vecie buki Brūss Springstīns, Poli - Vellers un Makartnijs, jaunos pat uzskaitīt nav iespējams. Varbūt tikai tā šķiet, bet ir tāda sajūta, ka pārāk jau nu bieži 2012.gads ir tapis arī pēdējais dažu izcilu personību biogrāfiskajos datos - Vitnija Hjūstone un "The Monkees" balss un seja Deivijs Džounss ir tikai divi no daudziem. Burtiski nupat šajā melnajā rāmītī vietu radis arī Ravi Šankars - 92.gadus vecais Noras Džounsas tētis. Bet tāds jau laikam tas dzīves plūdums ir, un patīk mums tas vai nē, arī pēc gada skaitīsim dzimušās un kritušās zvaigznes.

Šim dziesmu izkārtojumam nav absolūti nekādu ambīciju jautājumā: "Kura ir labākā 2012.gada dziesma?" Jebkura no šīm 20 dziesmām varētu būt labākā, un tikpat labi jebkura dziesma, kas nav šajā sarakstā, varētu būt labāka par jebkuru, kas tajā ir. Vienkārši bez šīm dziesmām aizejošais gads būtu bijis citāds. Labāks? Sliktāks? Visticamāk - vienkārši savādāks.

1. "The Shins" - "It' s Only Life" ("Port of Morrow", 2012)

Kad pavasarī iznāca Džeimsa Mersera & Co meistarstiķis albums "Port of Morrow", singls, kas deva pasaulei ziņu par to, bija "Simple Song" - arī lielisks skaņdarbs. Taču, kad pirmie plates radītie putekļu mākoņi bija nosēdušies, skatam atklājās šī liriskā kompozīcija "It' s Only Life". Starp citu, eleganta dziesma depresiju nomāktiem psihoterapeitu apmeklētājiem. Nav ko iespirngt, šī ir tikai dzīve!

2. "Band of Horses" - "Slow Cruel Hands of Time" ("Mirage Rock", 2012)

Amerikāņu "Zirgu ansamblis" kļuvis popsīgāks, veikalu plauktos vairāk ieredzēts. Un, lai arī daļu no "Band of Horses" agrākā skanējuma grupa ir zaudējusi, tās spēja iepīt savās dziesmās to, ko var nosaukt par sirsnību, nekur nav zudusi. "Slow Cruel Hands of Time" ir tam apliecinājums caur un cauri.

3. "Islands" - "This is not a Song" ("A Sleep & A Forgetting", 2012)

"Mīlestība ir viena no draņķīgākajām lietām pasaulē," tā gada pirmajā pusē šeit pļāpājām, apspriežot Losandželosas (ASV) kvarteta "Islands" jaunāko veikumu - singlu "This is not a Song". Grupas līderis Nikolass Torburns ir pamestais, gluži kā Adele savulaik, kad mīlestības un pretmīlestības vektori varbūt arī gāja paralēli, bet nekad tā īsti nekrustojās. Un šīs dvēseles mokas ir bijušas galvenais iemesls brīnišķīgu dziesmu radīšanai. Nežēlīgi, bet fakts!

4. Rachel Platten - "1,000 Ships" ("Be Here", 2011)

Trīsdesmit vienu gadu vecās amerikāņu dziedātājas un komponistes Reičelas Platenas otrais albums "Be Here", pateicoties singlam "1,000 Ships", gaidījās kā svaiga popmūzikas vēsma. Taču kaut kāda ķīmija visā albumā īsti nav nostrādājusi. Šī dziesma mēnešiem stāvēja publicēšanai rubrikā "Singli bez albumiem", bet, domājams, šī raksta kontekstā tai ir īstais brīdis parādīties prožektoru gaismā visā tās pilnībā.

5. "Rosco Bandana" - "Time to Begin" ("Time to Begin", 2012)

Kāds par grupu "Rosco Bandana" ir sacījis - lūk, kas notiek, kad bērni tiek pie tāla rādiusa darbības ieročiem.  Domājams, nav lielas atšķirības, vai pie šādiem ieročiem piekļūst bērni vai pieaugušie, - lai arī kurš nospiestu sarkano podziņu, tā teikt, bise uz skatuves izšaus. "Rosco Bandana" izpildītā dziesma "Time to Begin" ir jautrs skaņdarbs ar savādu noslēgumu, viens no 2012.gada dzīvespriecīgākajiem. 


6. "Fun." feat. Janelle Monae - "We Are Young" ("Some Nights", 2012)
39 gadus vecā Neita Ressa karjerā trio "Fun." nebūt nav pirmā apvienība, kurā, tā teikt, radoši iztaisīties. Taču tieši šī kompānija izrādījusies veiksmīgākā. Grupas otrais albums "Some Nights" nesis ilgi gaidīto popularitāti, taču šobrīd izskatās, ka viss balstās uz vienu dziesmu - "We Are Young". Un atklāts paliek jautājums - vai pat tā "rullētu", ja vien dalību tajā neņemtu R'n'B dziedātāja Žanele Monē? Vismaz dziesmas akustiskā versija ir galvas tiesu pārāka par tā saucamo oriģinālo.


7. Elton John vs. "Pnau" - "Sad" ("Good Mornig to the Night", 2012)

Ne gadu bez Eltona! Mūzikas dūži šo Eltona fanu gluži vai lāstu uzklausījuši un ņēmuši vērā. Viens no interesantākajiem šā gada projektiem - vecais Eltons un nedaudz jaunākie Niks Liltmors un Pīters Meizs jeb Austrālijas duets "Pnau". Vienas dziesmas izveidošana no daudzām citām mūsdienu mūzikā jau ir pāris gadus diezgan iecienīts žanrs (kā piemērs lai kalpo projekts "57 Splits"), bet tik eleganti kā "Pnau" to, šķiet, nav spējis paveikt neviens.

8. "Feist" - "The Bad in Each Other" ("Metals", 2011)

Ja nākamā gada 13.augustā sanāk būt Tallinā netālu no "Kadriorg" vēstures muzeja, obligāti jāignorē pēc nedēļas Tallinas Dziesmusvētku estrādē notiekošā Robija Viljamsa koncerta lielformāta reklāmas, tā vietā naudu ieguldot kanādiešu dziedātājas Leslijas Feistas jeb "Feist" koncerta apmeklējumā pieminētā muzeja Ziedu dārzā. Lai arī albums "Metals" iznāca 2011.gada rudenī, Feista ar to koncertē joprojām.  Ir pilnīgi skaidrs, ka vienaldzīgs no šī koncerta prom neaizies neviens. "The Bad in Each Other" - lūk, kas ikvienu tur sagaida!

9. Bill Fay - "Be at Peace with Yourself" ("Life is People", 2012)
Par vīnu saka, ka tas paliek labāks, jo kļūst vecāks. Arī labs viskijs jānotur gadiem, pirms izliet pa izsalkušajām rīklēm. Bils Fejs "marinējās" vairāk kā četrdesmit gadus, un šajā, 2012.gadā izdeva plati "Life is People". Aizsteidzoties priekšā notikumiem un jau saknē nogriežot jebkādu intrigu, atzīstam - šis ir 2012.gada labākais albums! Un dziesmas arī - patiesībā ņem, kuru gribi, visas ir perfektas.


10.  "First Aid Kit" - "Emmylou" ("The Lion's Roar", 2012)
Šķita, ka māsas Džoanna un Klāra Zoderbergas visu vai liekāko daļu pulvera izšāva savā 2010.gada debijas platē "The Big Black & The Blue", ņemot vērā, ka pasaule vai juka prātā no šī zviedru dueta. Ne vella! Meiteņu šā gada albums "The Lion's Roar" sit pušu visus līdzšinējos rekordus. Tas nominēts sešām šā gada Zviedrijas  "Grammy" balvām, kā ziņo dueta ieraksts tviterī. Un, ņemot vērā, ka māsu Zoderbergu uzstāšanās laikā koncertā kājās ir cēlies pats Pols Saimons, kā mazu, bet mīļu divkosībiņu var uztvert šī paša tvitera paziņojuma turpinājumu: "Lai paustu pārsteigumu un prieku: WOOHOOOOOOOOOOOOHOHOHOHO!!!" Dziesma "Emmylou" - šīs plates pērle.


11. "Dry the River" - "New Ceremony" ("Shallow Bed", 2012)
Šķiet, šogad blakus "Mārupes" gurķim pavasarim būs arī cita smarža - tā marta nogalē čivinājam par angļu "Dry the River" debijas plati "Shallow Bed". Pagājusi gan vasara, gan rudens, un pat tagadējā 1/2 vasara kombinācijā ar 1/2 rudeni, ko sinoptiķi šobrīd sauc par ziemu, bet šim kvintetam smeķis nav zudis nemaz. "New Ceremony" - plates esence!


12. "Low Roar" - "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" ("Low Roar", 2011)
Ir pilnīgi skaidrs, ka īslandiešu "Low Roar" debijas albums nepaliks bez ievērības arīdzan šā gada labāko albumu listē, jo gandrīz visas tā dziesmas ir sirdi un ausis plosošas. Sāpes, ko izjūt sieviete dzemdību laikā, ne tuvu nestāv tām, kuras dvēselē piedzīvo ikviens, kuram liek izvēlēties tikai vienu dziesmu no šīs plates (nu man kā džekam, protams, par dzemdību sāpēm ir zināms viss tāpat kā deputātam Parādniekam par abortiem un sievietes izjūtām to laikā). "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" bija pirmā dziesma, kas ievilināja šajā platē.


13. Jason Mraz - "93 Million Miles" ("Love is a Four Letter Word", 2012)

Čehu izcelsmes amerikāņu dziesminieks Džeisons Mrazs šajā gadā laida klajā vieglu un skaistu albumu "Love is a Four Letter Word". Mrazs allaž bijis melodisku dziesmu meistars, ko ar uzviju viņš pierāda savas piektās plates taktīs. "93 Million Miles" ir viss, kas nepieciešams romantiskam hītam - lirisks ievads, pieklusināts sākums, sirdi plosoša atzīšanās iztirzājumā un visbeidzot samierniecisks noslēgums.


14. Rocky Votolato - "Start Over" ("Television of Saints", 2012)
Rūdīta rokera dēls, kas uzstājas baletā. Aptuveni kaut kā tā varētu nosaukt sarakstā nākamo amerikāņu dziesminieku Rokiju Votolato. Tiesa, ar tēvu puika nedzīvoja kopā jau kopš bērnības, kad ar māti un brāli no zirgu fermas pārcēlās uz Sietlu. Un lūk, kas sanāk, kad dēls izaug bez tēva - lielisks dziesmu autors un izpildītājs, kam sirdī tuvs miers, labestība un viss mīļais... Jēziņ, kur ir siļķe?! Vai kāds boksa mačs tiešraidē!...


 15. "Dark Dark Dark" - "Tell Me" ("Who Needs Who", 2012)
Nona Marī Invī ar savu miniorķestri "Dark Dark Dark". Šis amerikāņu kolektīvs 2012.gadu pavadīs ar savu trešo albumu "Who Needs Who". Dziesma "Tell Me" ir vizītkarte platē valdošajai instrumentu un noskaņu pārbagātībai.  


16. Brandi Carlile - "That Wasn't Me" ("Bear Creek", 2012)
Trīsdesmit vienu gadu vecā Brendija Kārlaila redzeslokā parādījās aptuveni gadu atpakaļ, kad atzinīgus vārdus par šo jauno talantu sacīja sers Eltons Džons. Kārlailu ar Eltonu vieno ne tikai skaista mūzika galvā, bet arī netradicionāla seksuāla orientācija, kas, izrādās, cilvēkiem civilizētākās zemēs nav nekāds kaku mešanas iemesls. Kārlailas piektais studijas albums "Bear Creek" - vienkārši: rokas gaisā, bikses nost! Nostaļģiskais skaņdarbs "That Wasn't Me" kā ilustrācija.


17. "Among Savages" - "Forgive Me Lord" ("Wanderings of an Illustrative Mind",  2012)
Pīters Bārbijs savos divdesmit četros var būt lepns. Viņa projekta "Among Savages" debijas albums "Wanderings of an Illustrative Mind" ir labi ieredzēts, un kā nu ne - tas spēj uz elektroniskās mūzikas bāzes veidotu skaņdarbu kopumu iebarot pat ne tiem atsaucīgākajiem šī žanra klausītājiem. "Forgive Me Lord" - viena no šīs vasaras pašu beigu himnām.


18. Patrick Watson - "Into Giants" ("Adventures in Your Own Backyard", 2012)
Patrika Vatsona ceturtā plate ir ievērojama ar to, ka pavisam nejauši ar piecu mēnešu laika nobīdi (maijā un oktobrī) divas reizes, tā teikt, izveicām albuma "Adventures in Your Own Backyard" apskatu, un abas reizes rakstu galvenais vienojošais elements bija migla un dažādas tajā darbojošās transpersonas. Tas nozīmē, ka šī plate no prāta pēc klausīšanās izdzēšas un, klausoties to pēc laika atkal no jauna, liekas - o, kaut kas līdz šim nedzirdēts! Dziesmai "Into Giants" arīdzan piemīt šis īpašību komplekts.


19. "Pet Shop Boys" - "Winner" ("Elysium", 2012)
No angļu dueta "Pet Shop Boys", kas bāzējas šīs vasaras Olimpiskajā pilsētā Londonā, sagaidīts vienpadsmitais studijas albums un dziesma, kas tik ļoti piestāv dungošanai uz sacensību uzvarētāju augstākā pakāpiena. 


20. Diana Krall - "Let it Rain" ("Glad Rag Doll", 2012)
Vecuma marasms! Tā gribas sev sacīt, skatoties spogulī, par šo pēdējo no 2012.gada "obligāti jānoklausās!" dziesmām. Nekad neesmu bijis Krollas fans, bet šī vienkāršā, lēnīgā un pat kaut kādā ziņā apcerīgā balādīte par lietutiņu ņem un neatlaiž! Bet gan jau pāries.


(Gandrīz) visas dziesmas vienā strīpā!

Foto raksta ievadā grupa "Rosco Bandana" no www.zimbio.com.

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV