Ennio Morricone - "Christmas Ennio Morricone" (2016)

Mūsu Maestro Raimondam Paulam nupat palika 80. Tāpat kā pasaules popmūzika ir radusies no Bītliem, tāpat latviešu estrāde lielā mērā ir Maestro roku darbs, un par to viņa priekšā kungi noņem cepures, bet dāmas... nu, asprātīgāko variantu teikuma turpinājumam, ņemot vērā savu lielisko humora izjūtu, varētu pateikt pats klaviermeistars. Bet šeit ne tik daudz par Paula kungu, cik kādu citu ģēniju-skaņradi. Par itāļu komponistu Ennio Morikoni. Viņam šogad rudenī paliks 88, un, kā pats apgalvo sarunā ar žurnālu "Billboard", pensijā iet viņš netaisās. Gluži pretēji - šā gada sākumā Meistars dosies Eiropas turnejā!

Paulam un Morikonem ir kāda kopīga  iezīme - abi ir lieli kinomūzikas meistari. Morikone sarakstījis mūziku vismaz 19 mākslas filmām, pirmā no kurām bija režisora Lusio Folči "Gli imbroglioni" (1963). Aktuālākais Morikones darbs ir skaņu celiņš Kventina Tarantīno devītajai filmai "The Hateful Eight" ar Semjuelu Lī Džeksonu un Kurtu Raselu galvenajās lomās. Tarantīno, kurš nesen kādā intervijā izteicās, ka beigs savu režisora karjeru pēc desmitās filmas (tātad palikusi vēl viena!), Morikoni jau lenca savas 2009.gada filmas "Inglourious Basterds" tapšanas laikā, bet toreiz Meistars atteica. Sadarbība sākās Tarantīno nākamās filmas "Django Unchained" (2012) veidošanas laikā, un nu tā turpinās īsteni "tarantīniskajā" lentē "The Hateful Eight".

Bet arī par to nav šis stāts. Šis stāsts ir par... Ziemassvētkiem. Morikones mūzika ir tik pārlaicīga, ka tā atceļ jebkādus gadaskaitļu rāmjus un laikapstākļu sezonas. Jo, kad Ziemassvētku eglītes pamazām sāk pildīt daudzdzīvokļu māju pagalmu atkritumu urnas un visas dāvanas vai nu izdzertas vai nodotas lombardā un tad nauda nodzerta, Morikone 8.janvārī, pašā gada sākumā, izdod albumu "Christmas Ennio Morricone". Nē, nē, zvaniņi tur neskan un pār Bētlemi tur neviens gaismu nenes, tas ir lielisks Morikones filmu mūzikas kokteilis, kas Ziemassvētku sajūtu rada un, galvenais, notur arī jebkurā citā gadalaikā. 

Morikone var atļauties Ziemassvētkus pārcelt uz sev vien zināmiem datumiem, tāpat kā Pauls varētu rīkot Krastmalas Līgosvētku šlāgerkoncertu februārī, un ir skaidrs, ka tajā nebūs vietas, kur adatai nokrist. Jo ģēniji dzīvo pāri kalendāram. Bet pārējie viņiem seko.

2016, www.musicstories.lv.

"Sacri Cuori" - "Rosario" (2012)

Ir mēneša pirmais datums. It kā pirmā pavasara mēneša pirmais datums. Atkal jaunas apņemšanās, jauni plāni. Tas nekas, ka viss būs aizmirsies jau līdz trešajai mēneša dienai. Vai pat vēl agrāk. Bet pirmais datums nav tikai kaut kā sākums - tas ir arī datums, kas sākas aiz kaut kā, kas nupat beidzies. Iepriekšējais mēnesis. Apkopotie apgrozījumi draņķīgi, algas atkal nebūs nekādas. Līdz pirmajam datumam bija jāsamaksā telekoma rēķins par internetu un televīziju, arī tas nav izdarīts. Visi mājās atrodamie ekrāni rāda tikai pilnīgi melnu. Labi, tie nav ieslēgti. Bet ja arī būtu, televizora ekrāns šņāktu pelēkā miglā, bet datorā varētu paskatīties tik vien kā 30 sekunžu garos pornoīsfilmiņu fragmentus. Tas, protams, ir vairāk kā nekas. Bet ne pietiekami. Labi, ka skapī vēl aizķērusies vīna pudele. Nu jā, tas ir ķiršu kagors - garšo kā siltas zirgu čuras, pirms vēl krēpaiņi nav bijuši samalti "Forevera" desās. Bet kāds grādiņš dzirā vēl ir, tad kāpēc to laist postā.

Un tā, absolūtā klusumā un saldās suslas reibināts, tu dodies citos saprāta līmeņos. Tu aizver acis un pēc mirklīša tām priekšā kā kino kadri sākas tava īsfilmiņa. Tu jāj melna (nesamalta) zirga mugurā. Vienīgā vieta, kas zirģelim nav melna, ir pakaļas caurums, taču tas pārsvarā ir maskēts ar kuplo saru veidoto asti. Tev galvā ir kovboja cepure, ādas vestīte ar bārkstīm un piešiem apkalti zābaki. Ja vien pēdējo trīs gadu laikā tu būtu šeit saticis kādu dzīvu dvēseli, tā apbrīnā noelstos, sastopoties ar tavu mačo šarmu. Bet te esi tikai tu un tavs melnītis. Viņš tevi, protams, novērtē un ciena, bet tavs fiziskais valdzinājums viņam ir vienaldzīgs. Tikai dažreiz, kad, atpūšoties pļavas maliņā, tu novelc savus piešu zābakus, melnītim aizcērtas elpa, un gluži vai čokurā sametas citādi allaž pa kājām maisošais metamais. "Viņš tīra kuņģīti. Nu malacīts," tu saki, kad zirgam paliek nelabi pat tīri fiziski. Bet viņš klusē - pavemj un klusē, un pēc stundiņas jūs jau atkal, piespiedušies viens otram, esat ceļā...

Šis stāsts, kura laikā tu izceļo tālas zemes, atbrīvo vismaz četras princeses un nocērt galviņu trīsgalvainam pūķim, ir turpinājies ne ilgāk kā tik iecienītās pusminūtes garās pornofilmiņas. Un tu saproti - nav pasaulē labākas kombinācijas kā ķiršu kagors un nesamaksāts interneta rēķins. Elektrību gan vajag, vismaz baterijas. Lai dzirdētu itāļu mini orķestra "Sacri Cuori" jauno plati "Rosario", kuras iedvesmas virzīts, prāts rada halucinācijas līdzīgas iepriekšējai. Bet ja nu tās nav halucinācijas? Ja tā ir patiesība? Jēziņ, tad žigli jānoskrien pēc vēl viena kagora, un tas telekoms lai iet ar savu rēķinu dirst!

Papildus resursi:

"Sacri Cuori" mājaslapa

"Sacri Cuori" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "Sacri Cuori" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no jillyloves.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Horrible Present" - "54, I Love You But It's Time To Get Off" (2012, pilns albums)

Tos, kas interneta portālos "apliek" visus un jebko, mūsu lepnums, Lauris Reiniks, reiz nosauca par "dīvānos pirdējiem". Arī es, protams, šajā jautājumā neesmu bez grēka - reiz "Delfi" portālā pie ziņas, ka Pārtikas un veterinārais dienests pārbaudīs, vai RIMI veikalu akvārijos mītošās dzīvās karpas tiek turētas atbilstoši visiem dzīvnieku labturības noteikumiem, pierakstīju komentāru: "Brīvību Villijam!"

Taču ir kāds mūzikas stils, kas ļoti atgādina Reinika pieminēto fizioloģisko procesu, un tas ir tā saucamais "lo-fi" stils. Noslēpumains, allaž tāds kā miglā tīts. Ja kāds to palaiž, visi izliekas neko nezinām; pat nododošais aromāts izplatās tik vienmērīgi, ka nevienam nav ne mazākās jausmas, no kura tas nācis. Taču, atšķirībā no fizioloģiskās "dīvānā piršanas", šie "lo-fi" meistari rada skaņu aromātu, no kura neviens nebēg. Tieši otrādi - kur ir, tur sarodas vēl!

Viens no šādiem "lo-fi" aromātu meistariem ir itālis Nikolā Dona, kurš šobrīd dzīvojas pa Angliju. Šā gada sākumā viņš izdeva savu debijas plati "54, I Love You But It's Time To Get Off". "Bedroom pop-oriented," plates muzikālo ievirzi raksturo itāļu mūzikas pazinēji no bloga "Polaroid". Tātad - guļamistabas pops. Un guļamistabā, protams, ir dīvāni, kuros var... Protams, jābūt vājprātīgam, lai pāris rindkopu laikā vienā ķīselī saliktu Lauri Reiniku un šo itāli Nikolā, un apgalvotu, ka viņiem ir kas kopīgs. Bet es taču nekad neesmu uzrādījis ārsta zīmi, ka ar mani viss ir kārtībā...

Papildus resursi:

"Horrible Present" mājaslapa

"Horrible Present" profils portālā "Facebook"

Lejupielādē "Horrible Present" mūziku legāli un bez maksas

Foto raksta ievadā no horriblepresent.bandcamp.com.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"A Classic Education " - "Baby, It's Fine" (video), "First EP" (pilns albums)

Itālija ir daudzu sapņu un kontrastu zeme. Pikanta tauta, kas asina dzīvi ar piparotu sīvumu it visā. Viņi prot izklaidēties. Bijušais premjers Berluskoni ne tikai esot paijājis nepilngadīgu prostitūtu pupeļus, viņš, ja atceramies, kādā pasākumā ieguva hokejista cienīgu smaidu, kad kāds nelabvēlis meta viņam ar statueti. Tā pati pica, - lai arī leģendas vēsta, ka to pirmssākumi meklējami senajā Romā, kad romieši apaļas maizes rikas apkrāvuši ar visu ko ēdamu un sukājuši iekšā -, reti kuram neasociējas ar Itāliju. Tāpat kā Boloņas mērce - kurš ēd makaronus bez Boloņas mērces!?

Boloņa ir pilsēta Itālijas ziemeļos, un tajā bez gardās, visā pasaulē zināmās mērces, rodas arī citas aizraujošas lietas. Piemēram, rokgrupas. Par citām ziņu šobrīd nav, bet par kvintetu "A Claasic Education" gan. Šie četri vīri un viena sieva ir Itālijas pēdējo gadu mūzikas "mainstrīms", ja tā var izteikties. Viņu popularitāte veidojusies pamazām, izdodot divas singlplates un pagājušā gadā arī debijas albumu "Call It Blazing", kuru aprakstot, itāļu mūzikas prese min vārdu salikumus "visvairāk gaidītais" un "labākais, kas itāļu mūzikā noticis pēdējā dekādē".

Grūti teikt par jauno plati - pilnībā to pašreiz nekur neredzu iespēju "nostrīmot", taču debijas singlplate "First" ļoti atgādina vecos, labos "Band Of Horses" - tie paši gaisīgie vokāli, tās pašas instrumentālās prelūdijas un noskaņa. Laikam tomēr "A Classic Education" ir nedaudz pamainījušies, jo jaunās dziesmas "Forever Boy" un "Baby, It's Fine" skan kaut kā savādāk. Varbūt vienkārši jāpierod. Lai to izdarītu, plate laikam būs jāpērk - "iTunes" bodē ir dabūjama. Katrā ziņā šie itāļi rada, kā lai pareizāk izsakās, - aizraujošu mūziku. Solista Džonatana Klensija "dreamy" stilā apstrādātā balss tik tiešām ieved sapnī, bet tādā reālā un kurā nemaz nenāk miegs.

Nosnausties nomodā varēs ikviens, nobaudot jaunāko grupas video dziesmai "Baby, It's Fine" un visu debijas singlplati "First".





Papildus resursi:
http://www.aclassiceducation.com
http://www.facebook.com/aclassiceducation
http://www.myspace.com/aclassiceducation

Foto raksta ievadā no "A Classic Education" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Three In One Gentleman Suit" - "Hi-Fi Burnout" (video), "Pure" (pilns albums, audio)

Sākuši kā klasiska postroka pārstāvji, itāļu trio "Three In One Gentleman Suit" ar savu ceturto plati "Pure" ir nosprauduši savu pašu stilu, tā uzskata Itālijas mūzikas prese. Džordžio, Federiko un Paulu savu pirmo singplati "Battlefields in an Autumn Scenario" izdeva jau tālajā 2003.gadā, divus gadus vēlāk gatavs bija arī pirmais lielais debijas albums "Some New Strategies".

Izsekot grupas daiļrades un mūzikas stilu maiņas līkločiem var viņu mājaslapā, kurā ne tikai noklausāmi visi "Three In One Gentleman Suit" albumi, bet jaunākais - "Pure" - pat bez maksas lejupielādējams. Teikt, ka trio ir izgudrojis jaunu riteni, laikam gan teikt nevarēs. Ko nu vispār vairs jaunu izgudrosi? Viss jau ir tapis! Ja nu vienīgi kāds izgudrotu hiphopu, ko būtu iespējams klausīties... Tāpat arī ar "Three In One Gentleman Suit" - viņi drīzāk ir nevis novatori, bet tāds itāļu "Interpol", ar to domājot amerikāņu grupu, nevis tiesībsargājošo iestādi. Bet viņi ir "neslikti".

"Pure" lai skan turpinājumā. Pirms tam salīdzināšanai video dziesmai "Hi-Fi Burnout" no grupas pirmā albuma "Some New Strategies". Jāatzīst, izaugsme ir acīmredzama.





Papildus resursi:
http://threeinonegentlemansuit.blogspot.com
http://www.myspace.com/threeinonegentlemansuit
http://www.facebook.com/pages/Three-In-One-Gentleman-Suit

Foto raksta ievdā no threeinonegentlemansuit.blogspot.com.

2012, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Tweet to @VilnisKronbergs

Zucchero - "Chocabeck" (2010, albuma apskats)

"Šis ir albums par manām saknēm. Dzīves un emociju fragmenti no tipiskas svētdienas ciemā, kurā uzaugu," šādi stāstu par savu divdesmit pirmo studijas plati "Chocabeck" uzsāk pats Adelmo Fornasiāri, ko pasaule vairāk pazīst kā vienkārši Zucchero. Mūsu priekšā stāv kārtējais albums, kurš veltīts aizgājušam laikam, laimīgai bērnībai; albums, kurā tā radītājs mūzikā izteicis emocijas no bērnu dienām. Jau albuma ievadošā dziesma "Un Soffio Caldo" ar bērnu čalām un Zucchero dzimtā ciema ainām Forte dei Marmi pilsētā Itālijā rada vajadzīgo noskaņu un ceļojums laikā var sākties.



Piecdesmit piecus gadus vecais Zucchero ir viens no zināmākajiem itāļu māksliniekiem, kaut arī tās mantas kartē zābakam līdzīgajā valstī nebūt netrūkst. Savu pirmo plati "Un po' di Zucchero" viņš izdeva 1983.gadā, bet to neviens īsti nepamanīja, tāpat kā otro un trešo. Bet ceturtā "Blue's" (1986) dzimtajā Itālijā beidzot bija nr.1! Zucchero priekšrocība, iekarojot pasauli, protams, ir dziedāšana ne tikai makaronu zemes valodā, bet arī starptautiskajā mūzikas valodā - angļu. Tomēr itāļu valoda allaž ir vilinājusi klausītājus visā pasaulē, tāpēc daļa šarma Zucchero daiļradei noteikti dod dziedāšana dzimtajā valodā.



Zucchero allaž bijis romantiskā un melodiskā popa cienītāju ikona - kas gan var būt vēl romantiskāks par dziesmu, kurā ir vārdi "pirdo" un "piska"?! "Chocabeck", protams, nav izņēmums; tajā tikai viena dziesma ir angļu valodā. Un, kā allaž, ja nav saprotams, par ko ir dziesma, melodijai ir dubulta nozīme. Un šajā ziņā Zucchero ir ziķeris uz goda. Vienpadsmit albuma dziesmas liek vai nu kājām pašām cilāties vai ieslīgt saldsērīgā apcerē par mazu ciematiņu Itālijas Dienvidrietumos, kurā dzīvo vien nieka septiņi tūkstoši cilvēku un no kuras nākuši tādi vispasaules mūzikas grandi kā Zucchero un Andrea Bočelli.

Droši vien tikai visskrupulozākais Zucchero fans un dziesmu pētnieks varētu teikt, ka platē "Chocabeck" ir kas unikāls un iepriekš no šī mākslinieka nedzirdēts. Principā tas ir Zucchero, kādu esam ieraduši dzirdēt, izņemot - kompaktdiska vāciņu rotā skati ar lauku ainavām, gaili, kurš nupat nokāpis vai tikai taisās kāpt uz vistas, un cūku bariņu, kurš pirms nokļūšanas karbonādes veidā uz kādas itāļu ģimenes galda badīgi vēl uzēd kaut ko. Tātad šī plate ir Zucchero faniem un, protams, tiem, kam parasti ir vienalga, kas skan fonā.





Albuma vērtējums: 5/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
Rateyourmusic.com: 3,5/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Giorgio Tuma - "New Fabled Stories", "ML DB (Mary Louise Song)" (video), "In The Morning We’ll Meet" (pilns albums, audio)

Vasara beidzot nu ir pagājusi. Ardievu karstumā sasvīdušie pupi un odu sakostie cirkšņi! Klāt lapkritis, kad koku zaļās rotas pārvērtīsies daždažādās spilgtās krāsās, lai rudens izskaņā vāļātos kādā peļķē ielas malā. Un tādos brīžos jau gribās atcerēties siltāku un gaišāku laiku - sajust novembrī jūliju, piemēram! Dabā to izdarīt ir grūti. Bet iztēlē nē. Sevišķi, ja kāds piepalīdz. Un viens tāds līdzētājs ir - itālis Džordžio Tuma.

"Dažreiz, pašā vasaras viducī, salda melodija, kas atmiņās atgriež atpakaļ pie Braiena Vilsona vai "Stereolab" un sešdesmito gadu ekstravagantās itāļu filmu mūzikas (piemēram, Piccioni, Rota, Umiliani), ir tieši tas, kas vajadzīgs," velkot paralēles ar Tumas daiļradi, apgalvo itāļu mūzikas portāls "Polaroid". Un tiešām - vieglums, kurā savas dziesmas indie un jazz manieru krustojumā izspēlē Tuma, staro, apžilbinot pat caur vistumšākajām saulesbrillēm.

Savu debijas plati "Uncolored (Swing'n'Pop Around Rose)" duets (vēl viņiem ierakstos un koncertos izpalīdz seši citi mūziķi), kurā bez Tumas darbojas arī Alise Rosa, izdeva 2005.gadā. Viņu otro plati "My Vocalese Fun Fair" pēc tās ieraksta materiāla noklausīšanās bez vārda runām izdeva mūzikas izdevniecība "Elefant Records". Nupat tās paspārnē iznācis arī Tumas trešais albums "In The Morning We'll Meet".

Tumas bērnības lielā mīlestība bija grupa "The Clash". Kā tad tā, jautās kāds izbrīnījies klausītājs, nesaskatos itāļa daiļradē pat ne mazāko līdzību ar angļu pankroka leģendas ietekmēm. Nu kaut kā tā ir sanācis, ka otrais flangs, par kuru fanoja Ruma, bija Niks Dreiks, Tims Baklijs, Markos Valle, Mārvins Gejs un... Brodvejas mūzikli. Lūk, atbilde izbrīnītajiem!

"Ļoti ambiciozs, parādot lielu 60.to gadu mūzikas mīlestību, viegls roks un eleganti vienkārši klausāms - perfekts papildinājums klusam vasaras vakaram," par Džordžio Tumas daiļradi gluži vai noelšas mūzikas portāls "Popjunkietv". Nu ko? Lai tad iet arī visa jaunā plate "In The Morning We'll Meet", bet pirms tās divas video versijas - dziesmai "New Fabled Stories" no aktuālākā albuma un "ML DB (Mary Louise Song)" no "My Vocalese Fun Fair".







Papildus resursi:
http://www.elefant.com/bands/giorgio-tuma
http://www.myspace.com/giorgiotuma
http://it-it.facebook.com/pages/Giorgio-Tuma

Foto raksta ievadā no popjunkietv.posterous.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet