"IECIKLĒŠANĀS UZ SAVIEM ŠLĀGERIEM"
Mēs, un to noliegt nevar, esam ārkārtīgi muzikāla tauta. Parēķināsim - pēc tautas skaitīšanas datiem mūsu ir kapeiku virs diviem miljoniem, bet cik mums ir koru, ansambļu, dažādu mūzikas grupu? Dziesmusvētki un "Latvijas Radio 2", operas svētki un viens no Austrumeiropā sakarīgākajiem mūzikas festivāliem "Positivus"! Mūsu kori ir pasaules kormūzikas elites pašā virsotnē! Mums ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Pēteris Vasks! Ja mēs tā skrupulozi visu saskaitītu, baidos, ka uz desmit latviešiem sanāktu pa vienam komponistam, šlāgeransamblim vai dziedātājam. Ja kādreiz mums skolā lika lepoties, ka Krišjānis Barons katram latvietim sarūpējis pa vienai dainai, tad, domājams, saskaitot dziesmas, tās sanāktu akurāt tikpat vai pat vairāk. Latvieši ir ļoti muzikāli! Tad kāpēc lai mēs nenoticētu, ka mums varētu būt sava Bejonsī?
Un te jau arī nonākam līdz problēmas (ja to vispār var saukt par problēmu?) saknei - latvieši tiešām TIC, ka mums var būt sava Bejonsī! Kas tad ir tā Bejonsī? Tā ir šobrīd 30 gadus veca amerikāņu dziedātāja, deviņdesmito gadu beigās bija vienas no slavenākajām meiteņu grupas "Destiny's Child" dalībniecēm. Pārējās divas grupas dziedātājas, šķiet, netika savai līderei līdzi, tāpēc tikai loģisks bija Bejonsī lēmums uzsākt solokarjeru, ko aizsāka viņas 2003.gada debijas albums, pēc kura, šķiet, ekstāzē ar slapjām biksiņām palika gan mazas meitenes, gan veci vīri - katrs, protams, savu iemeslu vadīts. 30 miljoni albumu kopiju, neskaitāmi Platīna, Zelta utt. diski, kā arī lomas vairākās filmās - tāds ir šā brīža Bejonsī sausais atlikums. Un, ak jā, viņa ir popmūzikas ikona, nogrūžot no troņa pat veco, labo un joprojām no skatuves aizietnespējošo Madonnu.
Un tagad atgriezīsimies Liepājas rajona Purmsātos. No "latviešu Bejonsī" fotogrāfijām uz mums skatās iesauļota, sakrāsota, bet dabīgi skaista meitene, kuras mīmika, žesti un pozas gan vairāk iederētos Purmsātu pamatskolas vecāko klašu zēnu tumšajās pagultēs noslēpto fotogrāfiju un žurnālu kaudzītē. Tagad viņa ir uz skatuves, ar viņu runā prese (vai vismaz tā daļa, kas apveltīta ar humora izjūtu), un viņa paziņo, ka pēc šova izdos albumu un ka "jā, es būšu Latvijas Bejonsa, jo latvieši ir pārāk ieciklējušies uz saviem šlāgeriem". Brīnišķīgi! Un nav pat svarīgi, kā šo meiteni sauc - šādi domā daudzi, ja ne pat visi šie talantu šovu dalībnieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, likteņa ironija, - daži no "OKartes skatuves" dalībniekiem, izrādās, it ērti ir iekārtojušies "Latvijas Televīzijas" raidījuma "Latvijas Šlāgeraptauja" dziesmu topā...
Nekad nebeigšu brīnīties, kā, ņemot vērā to, cik nu mēs esam, kāds ir eventuālais skatītāju skaits, televīzijas var ražot vienu šādu šovu pēc otra. Un dara to, jo cilvēki tos patiešām skatās! Viesībās brīžiem pat jūtos neērti, jo nespēju pilnvērtīgi piedalīties sarunās, kas lielā mērā grozās ap šiem šoviem - kā tas to nodziedājis, kāda kam kleita utt. Un te atkal jāsaka - kling klang, esam klāt! - nākamais iemesls, kāpēc šie jaunuļi dodas uz publisko izsmiešanu, domājams, vislielākā mērā ir šī viegli iegūstamā popularitāte. Nu beidziet, mūsu mazajā valstī tu vari skaļi nopurkšķināties autoostā un jau nākamajā dienā būt "Youtube" zvaigzne ne tikai Latvijā! Šis komplekts - viegla (arī lēta, bez īpašiem talantiem un prasmēm iegūstamā) popularitāte, jaunības maksimālisms un nespēja objektīvi novērtēt savas spējas un vispār reālo varbūtību kļūt par "latviešu Bejonsī" - arī pārtop par jautrību uzdzenošiem ziņu virsrakstiem interneta portālos.
Tiktāl par dalībniekiem - ir skaidrs, ka viņi visā šajā ir tikai kauliņi, ar kuriem spēlējas "lielie onkuļi un tantes", šajā gadījumā - ierakstu kompāniju un televīziju vadības. Piespiedu kārtā (goda vārds!) noskatījos vienu no "OKartes skatuves" koncertiem, kur žūrijā sēdēja, šķiet, Guntars Račs, Jānis Šipkēvics juniors un Ufo. Tajā reizē dalībniekiem bija jādzied savas sacerētās dziesmas (iespējams, tā viņiem jādara katru nedēļu, tiešām nezinu), un viņi demonstrēja žūrijai savus sasniegumus. Par Ufo nekādu ilūziju - ja dziesma ir garāka par divām minūtēm, un tā nav "tā tipa, ko var nopirkt RIMI nocenoto CD plauktiņā par Ls 0,95", viņam nāk miegs un "dziesma ir garlaicīga". Saprotams, šovs ir vajadzīgs, un Ufo ir šovs. Tiesa, šajā reizē, garlaicīgs šovs. Šipkēvics bija visobjektīvākais - pat, ja dziesma viņam nepatika, bet tā bija "normālā līmenī un interesanta", viņš tai veltīja atzinīgus vārdus. Savukārt Rača skatienā televīzijas kameru tuvplānā kā Donaldam Dakam varēja saskatīt dolāru (mūsu gadījumā - latu) zīmītes. Visas dziesmas, kurās tiešām bija saklausāma kāda netradicionāla jaunrade vai atšķirības no vidējā statistiskā, viņam bija sliktas un nejēdzīgas, jo "tādas nevarēs pārdot, tās neviens nepirks!" Un vienīgās, ko viņš novērtēja kā labas esam, bija izteikti šlāgeri un šķebinošas balādes, ar kādām jau ir pilns mūzikas tirgus Latvijā.
LATVIEŠU MŪZIKAS EKSPORTA POTENCIĀLS
Šis viens koncerts, ko noskatījos, man dod neapgāžamu atbildi jautājumam: "Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?" Ne tāpēc, ka esam maza tautiņa - lai paskatāmies, ko pasaules popmūzikai devusi kaut vai Īslande! Pat ne tāpēc, ka mums trūktu kandidātu - lai arī pats neesmu fans, uzskatu, ka Linda Leen ir daudz reālāka kandidatūra uz "latviešu Bejonsī"! Iemesls ir šo ierakstu kompāniju un menedžmentu neprofesionalitāte, neieinteresētība (vai nespēja) investēt nākotnē, kā arī, domājams, viņu pašu subjektīvais viedoklis, ka "nez kas jau tur no viņiem nav"! Arī koncentrēšanās uz šādiem, būsim jau nu godīgi, īslaicīgiem popularitātes zibšņiem kā mūzikas šovu dalībnieki.
Mums, latviešiem, ir savi veiksmes stāsti populārajā mūzikā. "Prāta Vētra", protams, ir spožākais no tiem. Taču ar to arī viss beidzās! Labi, vēl mūsu "Skyforger" savā nišā ir grandi pasaules līmenī. Un tad ir klusums. Mūsu "Instrumenti" aizbrauc uz kādu mūzikas gadatirgu, "saceļ emociju vētru" un... ar to arī atkal viss beidzās. Bez nosauktajiem mums vēl ir laba līmeņa potenciālie "eksporta produkti" - "The Sound Poets", Goran Gora... Jā, laikam vairāk gan nekas nenāk prātā. Bet ar to jau arī pietiktu. Vien tā problēma ir tāda, ka šādu grupu mūzikas tirgos, kuros mēs vēlētos iekļūt, ir simtiem! Nē, tūkstošiem!
Katru dienu man uz e-pastu nāk desmitiem dziesmu, ko jaunās grupas no visas pasaules izsūta interesentiem cerībā, ka starp tiem būs kāds ietekmīgs mūzikas tirgus spēlētājs. Starp šiem paraugiem ir tiešām labas un pat ļoti labas grupas un mākslinieki! Bet, kad paskaties, ka talantīgs dziedātājs no, teiksim, Serbijas, ir izdevis jau sešas plates, bet netiek, nu netiek sadzirdēts ārpus dzimtajām ārēm, ar "cilvēka no otrās puses" acīm redzi, ka šim serbam gluži vienkārši nav profesionāla menedžmenta, nav menedžmenta vispār. Viņš cenšas ielauzties tirgū, kas ir pārpildīts, bet nespēj apsteigt konkurentus, nespēj pietiekami izgaismot savu nenoliedzamo talantu. Kaut gan no otras puses - ja līdz manīm šī dziesma ir atnākusi, visticamāk, kāds ir veicis noteiktas "reklamēšanās" darbības. Tajā pašā laikā latviešu grupu un mākslinieku dziesmu paraugi to vidū nav bijuši nekad. Ko nevar teikt par igauņiem...
Pasaulē aizvien izplatītāka kļūst mūziķu prakse atteikties no lielajām ierakstu kompānijām, albumus izdodot pašiem vai uzticot to kādam nelielam "leiblam". To, šķiet, piekopj arī mūsu "perspektīvākie mūzikas eksporta produkti", un tieši šis apstāklis liek būt absolūti skeptiskam dot cerības "izsisties pasaules skatuvēs" kādam no šo šovu dalībniekiem. Račam viņi būs vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr to pāris dziesmas kaut cik labi pirks, pēc tam katrs varēs atgriezties savos Purmsātos ar izsapņotiem sapņiem, un šeit "Purmsāti" nav domāti tikai kā ģeogrāfiska vieta, bet arī kā atāls nostūris katra šī jaunā talanta pašcieņā. "Latviešu Bejonsī", kam tagad varētu būt ap 20, pēc desmit gadiem, cik tagad ir "oriģinālajai Bejonsī", visticamāk, strādās lielveikalā par kasieri vai vēlu vakaros sūks tam pašam Račam darba kabineta mīksto paklāju un, slaukot putekļus no pie sienām pakārtām Olgas Rajeckas un Renāra Kaupera bildēm, grūtsirdīgi pārdzīvos savu sapņu virsotņu nesasniegšanu, pat nepietuvošanos tām. Pat, ja arī talanta ir bijis gana, "mēs ar saviem šlāgeriem" būsim izrādījušies tikpat spēcīgi kā zemes pievilkšanās spēks, neļaujot "zvaigznei" pacelties augstāk par zemi kaut pāris centimetrus.
KĀDAI JĀBŪT "LATVIEŠU BEJONSĪ"?
Pirmkārt, tai vai tam (tad gan tas kļūtu par "latviešu Bīberu") būtu jādzied perfektā angļu valodā, tieši tikpat perfekti būtu šī valoda jāpārvalda, lai nesanāktu otra Aišas, pardon, Aijas Andrejevas "Eirovīzijas" intervija. Otrkārt, arī fasādei jeb izskatam būtu jābūt atbilstošam. Un ar vārdu "atbilstošs" es domāju "pievilcīgam". Mūsu laikos, kad jaunus māksliniekus visbiežāk atklāj, nevis klausoties "skaņu" pa radio, bet gan kopā ar bildi "Youtube" portālā, šim nosacījumam var būt izšķiroša nozīme. It kā jau ir manīti arī pietiekami veiksmīgi "dziedošie krokodili", taču, par cik lielākajai cilvēces daļai, tai skaitā man, ar savu cūkuģīmi jāsadzīvo, ik reizi paskatoties spogulī, pievilcīga āriene noteikti būtu uzrunājošāka. Un, treškārt, jāsadraudzējas ar kādu producentu, kurš spētu nodrošināt gan kvalitatīvu skanējumu, gan iespējas parādīties vajadzīgajās vietās vajadzīgajā laikā, gan piesaistīt labākos skaņu inženierus, komponistus, vārdu sakot, kurš kārtotu visu to "ceļā līdz zvaigznēm" virtuvi.
Būsim godīgi, tas, kas te izklāstīts, sen jau visiem tāpat ir zināms. Un nē, neesmu latviešu parastās skaudības pārņemts. Tieši otrādi - es labprāt saviem draugiem citās valstīs, kas man sūta dziesmas no pašmājām, nosūtītu kaut vai to pašu "latviešu Bejonsī". Bet - šobrīd diemžēl nekā. Ar skumju pārņemtām šausmām drīzāk ticamāka ir iespējamība, ka kāds no Jaunā kontinenta paziņos, ka ir "amerikāņu Kombuļu Inese". Un varbūt tad, kad tā notiks, mēs beidzot sapratīsim, kur ir mūsu vieta, ja reiz savu sapņu un ambīciju labā neesam gatavi darīt neko vairāk ne katrs personīgi, ne kā valsts kopumā. Un, būdams pārliecināts, ka līdz šai vietai šo rakstu tāpat neviens neizlasīs, pateikšu, ka pagājušā mēneša latviešu "Playboy" numurā redzamajai pliknei Lingitai ir vareni rausīši...
Foto raksta ievadā Sabīne Prenclava ("latviešu Bejonsī") no www.puaro.lv
2012, www.musicstories.lv
Tweet to @MusicstoriesLV
3 komentāri:
haha, es izlasīju gan līdz beigām :D respect.
Izlasīju. Un sasodīta taisnība.
Dar vienas nuostabus straipsnis. Labai išsamus ir informatyvus. Ačiū už dalinimąsi!
cd muzika parduotuve
kust osta muusika CD
Ierakstīt komentāru