Šoreiz piedāvājumā desmit Ziemassvētku dziesmas, kas nav tradicionālās, bet šajā un iepriekšējā, 2010.gadā, radītās. Pastāv iespēja, ka tieši šīs šogad radīs lielāku "svētku" noskaņu kā visas citas iepriekš jau nodrilllētās. Desmit Ziemassvētku dziesmas būs kā savdabīgs pretmets pirms gada publiskotajam Grinča svētku dziesmu topam. 23.decembrī - otrs šāds pats izlaidums šeit pat! Tikai ar citām dziesmām, saprotams...
Neliels brīdinājums - "Grooveshark" nedaudz niķojas, ievietojot šeit dziesmas "strīmošanai", tāpēc lielāka iespēja visam aiziet būs tad, ja ziņa tiks lasīta, uzklikšķinot uz tās nosaukuma zem datuma. Ja arī tad neiet atsevišķās dziesmas, dziesmu listei raksta apakšā noteikti vajadzētu aiziet. Atvainojos par neērtībām, ja tādas rodas.
1. "The Deer Tracks" - "Christmas Fire"
Jau drīz pēc iepriekšējiem Ziemassvētkiem atklāju šo zviedru dueta dziesmu un pie sevis nosirdījos, ka neesmu to pamanījis agrāk. Toreiz apalvoju, ka jau gada sākumā esmu uzgājis sev 2011.gada mīļāko Ziemassvētku dziesmu. Un tā arī ir.
2. "Fitz & The Tantrums" - "Santa Stole My Lady"
2008.gadā dibinātais soul/indie/pop ansamblis no ASV dzied un spēlē dzīvespriecīgu mūziku, par to parūpējies grupas līderis Maikls Ficpatriks. Viņš pa lielam arī sacer savam sekstetam dziesmas un raksta tekstus. Ja pieņem, ka liriku viņš rada patiesu savu pārdzīvojumu iespaidā, visticamāk, ka Santa Klauss, apciemojot namus svētku naktī, ne tikai izdzer kaķim nolikto pienu, bet savāc savās kamanās arī pa kādai namamātei.
3. "The Polyphonic Spree" - "It's Christmas"
"Psihedēliskā popa" un "simfoniskā roka" kolektīvs "The Polyphonic Spree" vairāk atgādina amerikāņu filmās redzētos gospeļu dziedātāju korus baznīcās, kur normāls cilvēks dievkalpojuma laikā nemaz nevar pasnaust kā pie mums. "It's Christmas" ir akurāt šādā stilā ieturēta dziesma, un man patīk šī kolektīva galvenā vīra Tima Delautera attieksme pret šo svētku mūziku.
4. "Army Navy" - "Stay In"
Kalifornijas trio "Army Navy" dzied vieglu indie-popu; mūzikas žurnāls "Spin" viņu mūziku nodēvējis par "tīru popu tagadnes cilvēkiem". "Stay In" ir grupas sveiciens šā gada Ziemassvētkiem.
5. "Roman Candle" - "It's Christmas. Go On And Say Hello"
Ir Ziemassvētki. Vāķieties prom un sakiet visiem: "Čau! Tev bikses nav!" Aptuveni šādi pasauli šajā trako skrējienu pa bodēm laikā aicina rīkoties grupa "Roman Candle" savā īpašajā svētku singlā.
6. "Diamond Rugs" - "Christmas In a Chinese Restaurant"
Lai arī apvienībā "Diamond Rugs" muzicē seši cilvēki, viņu singls par Ziemassvētkiem ķīniešu restorānā skan kā vientuļa, noskumuša pianista priekšnesums piesmēķētā bārā laika sprīdī starp pēdējā apmeklētāja došanos mājup un apkopējas ierašanos uzpost piemēsloto iestādījumu. Tomam Veitam, domāju, šie patiktu.
7. "Woods" - "Christmas Time is Here"
"Lo-fi" folkgrupa no Brūklinas (ASV) pa savam sapratusi slavenā džezmeņa Vinsa Guaraldi savulaik sakomponēto dziesmu "Christmas Time is Here".
8. "Summer Camp" - "Christmas Wrapping"
Dueta "Summer Camp" versija par Ziemassvētkiem ir atbilstoša šā gada noskaņai - ne sniega, ne sala, ne noskaņas. Bet varbūt, ņemot vērā globālās sasilšanas draudus, tieši tādi būs nākotnes Ziemassvētki?... Cool!
9. "The Barr Brothers" - "Dear Mrs. Claus"
Kanādiešu kvartets "The Barr Brothers" ķeras vērsim tieši pie ragiem - raksta vēstuli nevis Santa Klausam, bet viņa kundzei.
10. "Chamberlin" - "In the Bleak Midwinter"
Šo, visticamāk, svētvakarā klausās Ādamsu ģimene. Iespējams, piedziedājumā pievienojas arī Roka. Viena no labākajām 2011.gada Ziemassvētku dziesmām! Nopietni.
Gads nu jau ir gandrīz izskanējis, tāpēc atlicis pavisam nedaudz laika, lai ielūkotos vēl pāris labās šajā gadā iznākušās platēs. Torijas Emosas "Night of Hunters", neapšaubāmi, ir viena no tādām. Turpinot iepriekšējā albuma "Midwinter Graces" (2009) tradīcijas, jaunā plate arī ir ieturēta tādās, varētu teikt, ziemiskās noskaņās - apcerīgās, mierīgās un pārdomu pilnās.
Emosa auga kristīgā ģimenē, jo viņas tēvs bija mācītājs. Bet viņš ātri saprata, ka meita savu muzikālo talantu neliks lietā, spēlējot psalmus viņa vadītajos dievkalpojumos. Jau četrpadsmit gadu vecumā Emosa spēlēja dažādos bāros, izklaidējot apmeklētājus ar savu klavierspēli, un tēvs allaž bija viņai līdzās. Gods un slava šim vīram! Jo, ja viņš būtu viens no tiem apmātajiem baznīckungiem, kas nekur neredz neko citu, kā baušļu pārkāpšanu un katrā neticīgajā - inkvizīcijas upuri, droši vien mēs par tādu Emosu vispār neko nezinātu. Bet tagad zinām.
"Night of Hunters" ir Emosas divpadsmitā studijas plate, bet savu pirmo albumu "Little Earthquakes" viņa izdeva 1992.gadā. Ir lietas, kas Emosas daiļrade ir mainījušās. Pirmā un galvenā - viņas mūzika, salīdzinot ar deviņdesmitajiem, ir kļuvusi izteikti nosvērtāka. Vēl šā gadsimta mijā viņa mēģināja kļūt roķīgāka, popsīgāka, "saprotamāka", taču Emosas ampluā ir pavisam cits - viņa ir klasiski izglītota klavierspēlē, kompozīcijā, un viņa vienkārši, pat gribot, nespēj radīt tukšas dziesmas. Katrā albumā varbūt ir pa kādai topu dziesmai, taču īstenā un patiesā Emosa slēpjas aiz pārējam dziesmām.
Par šo savu vājību - būt un darīt to, kas pašam patīk un sagādā prieku, Emosa ir arī samaksājusi. Ja vien par "samaksu" var uzskatīt vietu zaudēšanu albumu un dziesmu tipos. Pēdējā dziesma Nr.1 Emosai bija ASV 2002.gadā ar dziesmu "A Sorta Fairytale". Albums "Midwinter Graces" vispār neguva nekādu ievērību - bet tas ir viens no labākajiem Emosas albumiem "ever"!!! Cerams, arī šī plate negūs plašu popularitāti, jo pretējais, acīmredzot, nozīmētu, ka Emosa savā daiļradē kaut kur šauj greizi. Pie "Night of Hunters" vēl ir jāpierod, taču šaubu nav - šis ir viens no šā gada labākajiem albumiem.
Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
All Music Guide: 4/5
The Daily Express: 5/5
London Evening Standard: 4/5
Los Angeles Times: 3/4
Uncut: 8/10
Spin: 7/10
The Guardian: 3/5
Astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums ir Metjū Svīta ziedu laiki uz skatuves, taču šis vīrs nespēj būt vienaldzīgs pret mūzikas valdzinājumu arī šobrīd. Tā viņu vajā no bērnības - jau tīņa vecumā Svīts mājas apstākļos ierakstīja savas dziesmas kasetēs. Viņš bija neatlaidīgs un dzīvoja visnotaļ muzikālā vidē - viņš iekļāvās tā sauktajā Atēnu (to, kas Džordžijas štatā ASV) mūzikas skatuvē, kurā tolaik toni noteica grupas "R.E.M." un "The B-52's".
Svīta pirmā grupa, kurā viņš ņēma dalību, saucās "The Specs". Tomēr spēcīgs grūdiens no aizmugures, kā rezultātā Svīts nonāca uz patiešām lielās skatuves, bija sadarbība ar "R.E.M." basgalvaino līderi Maiku Staipu. Staips un Svīts 1983.gadā zem nosaukuma "Community Trolls" ierakstīja trīs dziesmas - "Tainted Obligation", "Six Stock Answers" un "My Roof to Your Roof". Tas bija noslēpumains projekts, par kura pārējiem dalībniekiem nekas nav zinām. Bet Svītam tas bija atspēriena punkts.
1991.gadā Svīts izdeva savu komerciāli veiksmīgāko plati "Girlfriend" - tie arī bija viņa slavas laiki. Tagad, 2011.gadā, Svīts jau ir izlaidis savu 17.studijas albumu "Modern Art" un joprojām spēj pulcēt fanu pūļus savos koncertos. Ar ko šis stāsts ir īpašs? Laikam ne ar ko. Vienkārši reizēm ir patīkami paklausīties cilvēku, kam mūzika nav nauda, bezierunu slava vai kaprīze. Kaut gan kaprīze, iespējams, tā Svītam ir - lai ko arī saka albumu pārdošanas tabulas, viņam ir vienalga, kurā vietā tajās atrodas viņa plates. Viņš vienkārši dara to, kas patīk - spēlē ģitāru un dzied!
Šī stāsta turpinājumā neliels ieskats Metjū Svīta daiļradē - viņa zināmākā dziesma "Girlfriend", tad no jaunākā albuma video dziesmai "She Walks the Night" un, visbeidzot, Svīta sadarbībā ar Sūzanu Hofu iedziedātā 2006.gada plate "Under the Covers, Vol. 1" - "The Beatles", Bobs Dilans, "The Who" nedaudz citādākās skaņās. Bet, ja gribās dzirdēt "R.E.M." versiju 2.0, Svīta "Facebook" profilā jānoklausās viņa jaunā plate "Modern Art"!
Papildus resursi:
http://www.matthewsweet.com
www.facebook.com/iammatthewsweet
Foto raksta ievadā no Metjū Svīta profila portālā "Facebook".
Raķetes cienīgā ātrumā attīstās 25 gadus vecās amerikāņu dziedātājas Elizabetes Grāntas jeb "Lana Del Rey" karjera. Ieguvusi plašu atpazīstamību ar askētisku klipu dziesmai "Video Games" (to 17.oktobrī te nominējām kā Nedēļas singlu), Grānta uzsāka burtiski vertikālu ceļu popularitātes debesīs. Nu viņa ir gatava savai debijas platei un nupat atklājusi tās nosaukumu - "Born To Die". Tieši tā arī sauc Grāntas jaunāko singlu, kam nupat arī publiskots video.
Jau iepriekš tika solīts, ka klipā filmēsies īsts tīģeris. Bet nevajag kreņķēties un uztraukties, ja liekas, ka dubultojas. Jā, video ir divi tīģeri, bet - ko tik mūsdienās nevar panākt ar datoru palīdzību? "Born To Die" klips gan jau tiks nominēts kādā no sadaļām "Seksīgākais...", "Pikantākais..." utt. utjpr. Bet pats galvenais, ka Eliazbete Grānta, droši vien pateicoties arī producentiem, ir uzķērusi savu "īsto ekrāna seju" un pie tās arī rātni pieturās. Nav par skādi pavērot, ar kādiem trikiem viņa klipā aizķer skatītāju (droši vien pārsvarā vīriešu dzimtes) - mīmika, skatiena fokuss un tā starp zobiem iekļuvušā kūša izņemšana (2:34)!...
Īslandes slavenie muzikālie kolektīvi jau ir labi zināmi. Paši īslandieši, protams, ar tiem lepojas, un viņu mākslinieku piederību šai pasaku zemei var noteikt jau pēc pāris nospēlētām taktīm. Pieci vīri no Reikjavikas, protams, ir lieli savas tautas īpatnējās mūzikas fani, taču nespēj arī slēpt simpātijas pret klasisko Jamaikas regeju. Bet kāpēc viena dēļ būtu jāatsakās no otra, ja tos tīri labi var sintezēt vienā veselumā?
Kvintets "Hjálmar" izrīkojās tieši tā - 2004.gadā kādā vasaras dienā viņi savu kaisli uz regeju nolēma ietērpt īslandiskās mūzikas skaņās, un šī formula nostrādāja. Rezultāts ir nu jau pieci albumi, kuru mūzikas stilu tā arī var nosaukt - par Ziemeļatlantijas regeju. "Hjálmar" muzikālās kvalitātes var nomērīt ļoti pārliecinoši, jo ja vien cilvēks nepārvalda īslandiešu valodu, viņš visas savas maņas var veltīt melodijai vien, jo grupa dzied tika savā dzimtajā valodā. "Bobs Mārlejs kažokā un ar no aukstuma pilošu degunu," ar šādām vīzijām var nākties sastapties, "Hjálmar" mūziku cenšoties pārlieku vizualizēt. Mūsu klimats daudz neatšķiras no klimata Īslandē, tāpēc visiem vasarmīļiem šie puikas un viņu mūzika būs gaužām piemērota šajos drēgnajos ziemas/rudens/pavasara mēnešos.
Īpaši neiedziļinoties "Hjálmar" diskogrāfijā, šeit pievienots grupas vārdā nosaukts albums, kam pēc loģikas vajadzētu būt debijas, bet, iespējams, ka tā tas nav. Un tas arī nav svarīgi. Galvenais - sajust to dīvaini vieglo noskaņojumu, ko dod šo īslandiešu dziesmas, tajā pašā laikā vismaz nojaušot caur katru noti vēsu, miglainu un vulkānu putekļiem piebārstītu gaisa malku.
Papildus resursi:
http://www.hjalmarband.com
http://www.facebook.com/hjalmarband
http://www.myspace.com/hjalmarmusic
Foto raksta ievadā no "Hjálmar" profila portālā "Facebook".
Viendien Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" bija intervija ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani. Bez tā, ka sarunā ar Zigfrīdu Muktupāvelu viņš iztirzāja, cik reižu mūžā 18. un 19.gadsimtā sievietēm bija menstruāciju cikls, režisors arī teica, ka vēsturē NEKAD nav bijuši gadījumi, kad vienas trupas divi cilvēki, ļaujot vaļu mīlestības jūtām vienam pret otru, būtu tās saglabājuši ilglaicīgi. Kur nu vēl uz mūžu. Mūzikā laikam ir citādāk. Mēs zinām duetu "Sandra" - vīrs un sieva dzied tā, ka pat kurlam gailim sekste noiet, bet viņi ir radoši un koncertē pat pa divām reizēm dienā. Ričijs Blekmors un Kendisa Naita, mijot sirdis, radīja grupu "Blackmore's Night". Un še vēl kāds piemērs - Kīts un Hollija Kenifi. Viņi ir ne tikai vīrs un sieva, viņi ir arī duets "Mint Julep".
"Mint Julep" vispār ir alkoholisks kokteilis, kura galvenās sastāvdaļas ir viskijs un piparmētras. Savukārt Kenifu "Mint Julep" ir duets, kuru raksturo neskaidru emociju mūzika. Hollijas "dreamy" balss gan iemidzina, gan sapurina vienlaikus. Tas viss tiek panākts ar perfektu instrumentālo pavadījumu, kurā dominē elektronika. Ne velti pats duets, savu muzicēšanas stilu raksturojot, piemin apzīmējumu "kraftwerkisks". Bet "Mint Julep" nav tik robusts kā "Kraftwerk" - viņu mūzikā ir jaušama plaša emociju gamma. Ne velti iepriekš bija minētas "neskaidras emocijas". Tā arī ir - klausoties "Mint Julep" dziesmās, precīzas emocijas raksturot ir grūti, taču, pilnīgi noteikti, tās emociju termometrā atrodas virs nulles atzīmes.
2008.gadā duets izdeva savu debija plati "Songs About Snow" - fonotēku retumu, jo tas izdots ierobežotā daudzumā. Šogad sekoja plate "Save Your Season". Diemžēl visu nedz pirmo, nedz otro plati te noklausīties nevarēs, taču dažu dziesmu izlasi gan. Tai skaitā "Mint Julep" jaunākā singla "Aviary" video.
Papildus resursi:
http://mintjulep.squarespace.com
http://www.facebook.com/mintjulepmusic
Skotu "Arches" pēc vienkārši satriecošā "Like Fireworks" laidis tautās video jaunai dziesmai "Turn It Up". Nosolījos pasekot līdzi šiem puikām, ko arī tagad daru.
Ir dzirdēti stāsti par prātvedēriem, kuri pārdot Ēģiptes piramīdās it kā gadu tūkstošiem glabātus slēgtus traukus, kuros, saprotams, atrodas tūkstošiem gadu vecs gaiss. Par nieka pāris simtiem dolāru var tādu burciņu nopirkt, žigli atraut vaļā un ievilkt tajā esošo gaisu dziļi nāsīs. Kāds, iespējams, sajutīs faraona "sieriņu" smaržu, kāds cits valdnieces Kleopatras padušu spalvu smārdu, bet saprātīgākie no šiem ostītājiem vienkārši aizies pie ārsta. Taču cilvēks, protams, nespēj būt vienaldzīgs pret savām atmiņām par vecajiem, labajiem laikiem un allaž meklē iespēju tajos kaut domās atgriezties. Tieši šāda "vecā gaisa" burciņa ir Ņujorkas sintipopa apvienība "Class Actress" un viņu albums "Rapprocher".
Brūklinā bāzētais kolektīvs ar Elizabeti Hārperi priekšgalā tiek cildināts kā astoņdesmito gadu iedzīvinātājs mūsdienās. "Brūklinas Madonna!" - skaļš vārdos ir laikraksts "New York Press", tam piekrīt mūzikas gaumes noteicējs portāls "Pitchfork", papildinot salīdzinājumu sarakstu arī ar "Depeche Mode" agrīno daiļradi. "Rapprocher" ir šī sintikolektīva pirmā lielā plate, un tā noteikti atbilst augstākminēto apskatnieku vērtējumam. Visticamāk, ja astoņdesmitie turpinātos joprojām, intelektuālais sintipops skanētu tieši šādi - gaisīgi, sapņaini, bet noteiktos, stingros aranžēšanas rāmjos, kurus, salīdzinot ar īstajiem astoņdesmitajiem, paplašinājušas tehniskās iespējas un ļaužu progresējošais muzikālais redzesloks.
Ieskatam "Classic Actress" pirmais singls "Journal of Ardency" video versijā un tad viss albums "Rapprocher".
Papildus resursi:
http://classactress.com/news
http://www.myspace.com/elizabethharper
http://www.facebook.com/pages/Class-Actress
Foto raksta ievadā no "Class Actress" profila portāl`"MySpace".
Sievietes forumos strīdas, kāds vecis labāks - ar lielu vai mazu krāniņu? Lai arī viena daļa bilst, ka galvenais nav izmērs, bet ko ar to dara, virsroku ierasti ņem lielo izmēru cienītājas. To nekādi nevar attiecināt uz šis nedēļas jauno singlu sarakstu - tas ir īss, bet toties kāds!
"Coldplay" un Kriss Mārtins jau ir ieskrējušies ar savu, kā viņi paši apgalvo, pēdējo albumu "Mylo Xyloto", dāvājot jau ceturto singlu no tās - "Charlie Brown", kas lieku reizi apliecina, ka, iespējams, stadionus antīkajos laikos izgudroja tieši "Coldplay" dēļ. Ne mazāk šarmanti ir "Foo Fighters" ar savu "These Days" - iespējams, grupas jaunākā plate "Wasting Light" ir šā gada labākais roka albums un labākais albums arī pašai grupai.
Tomēr, lai arī nu nemaz negribas pakļauties vispārējam Ziemassvētku komercgaram un īpaši izcelt kādu šo svētku dziesmu, Džordžs Maikls ir spējis atkausēt sirdi. Viņa "December Song" "paņem" pirmām kārtām jau ar ekselenti animēto video. Tikai izņēmuma kārtā Ziemassvētku dziesma "December Song" šoreiz saņem pie krūts gala piespraužamu eglīšu mantiņu ar uzrakstu "Nedēļas singls". Esmu pārliecināts - Džordžs to novērtētu!
Un, atgriežoties pie krāniņiem, tiem sievišķiem nav taisnība. Mums, večiem, tieši katram savs krāniņš ir vislabākais! Un vienalga, vai tas liels vai mazs un vai ar to maisa no rītiem kafiju vai smērē sviestu uz maizes! Nu redz, arī par svētku tēmu šis tas ir parunāts...
NEDĒĻAS SINGLS! George Michael – "December Song"
"Caged Animals" – "Pile Of $$$"
Cee Lo Green – "Anyway"
"Coldplay" – "Charlie Brown"
"Foo Fighters" – "These Days"
Mick Hucknall – "Happy This Christmas"
"The Naked & Famous" – "No Way"
"The Rapture" – "Sail Away"
Frank Turner – "Wessex Boy"
"The Wombes" – "Wombling Merry Christmas"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Bowling For Soup" – "Merry Flippin' Christmas Volumes 1 & 2"
Charlotte Gainsbourg – "Stage Whisper"
Jai McDowall – "Believe"
Jonsi – "We Bought A Zoo"
"Rapper Big Pooh" – "Dirty Pretty Things"
"Scala & Kolcany Brothers" – "Scala & Kolcany Brothers"
"Slow Moving Millie" – "Renditions"
"The Lemonheads" – "Laughing All The Way To The Cleaners"
Viens no maniem mīļākajiem Ziemassvetku dziesmu albumiem joprojām ir amerikāņu "Twisted Sister" 2006.gada "A Twisted Christmas". Man ir baigās aizdomas, ka "Bowling For Soup" puikas ir radījuši ko līdzīgu...
Charlotte Gainsbourg – "Stage Whisper"
Nav nemaz tik daudz aktrišu, kas, izrādās, ir arī labas dziedātājas. Nesen savus dabiskos glītumus ar nevainojamām balss spējām papildināja Skārleta Johansone. Savukārt Šarlote Geinsbūra jau 2006.gadā lika par sevi runāt kā par labu dziedātāju, pateicoties platei "5:55". Tagad viņa ir atgriezusies - gan uz ekrāniem skandalozajā Larsa von Trīra filmā "Melanholija", gan ar jaunu plati "Stage Whisper".
Jonsi – "We Bought A Zoo"
Jonsi ir īslandiešu firmas zīmes grupas "Sigur Rós" balss. Principā ar to arī viss ir izteikts un vairāk nekādu jautājumu nav. Pat tas, priekš kam viņam savajadzējās nopirkt zoodārzu.
Foto raksta ievadā kadrs no Džordža Maikla dziesmas "December Song" video animācijas (www.promonews.tv).
Vārds Hugo Pereti, esmu pārliecināts, 99% mūzikas baudītāju neizsaka neko. Viņš bija "melnā darba" darītājs - viņš komponēja, lai slavas starmešos, izdziedot viņa dziesmas, gozētos citi. Pereti ir dzimis 1916.gada 6.decembrī Ņujorkā (ASV), mūziķa karjeru aizsākot tīņa gados spēlējot trompeti. Bet radošuma viņā bija vairāk kā var noturēt sevī, "pūšot metāla taurītē". Un Pereti sāka komponēt. Viņš gan ātri saprata, ka veiksmi kaldināt ir vieglāk, ja strādā komandā ar citiem autoriem - gan dzejniekiem, gan komponistiem, un 1950.gadā Pereti kopā ar savu brālēnu Liuidžī Kreatori nodibināja komponistu tandēmu "Hugo & Luigi".
Pereti panākumu kontā ir sadarbība ar tādām zvaigznēm kā Elviss Preslijs, Džimijs Rodžers, Vans Makkojs, grupa "The Stylistics" un daudzi citi. Komponists nomira 1986.gada 1.maijā 69 gadu vecumā.
Šeit turpinājumā desmit dziesmas, kuru tapšanā dalību ņēmis Hugo Pereti - viens no visu laiku veiksmīgākajiem popmūzikas komponistiem.
1. Jimmie Rodgers - "Are You Really Mine" (1958)
Šo dziesmu duets "Hugo & Luigi" sacerēja kopā ar Elu Hofmanu un Diku Meningu. Dziesma popularitāti ieguva, pateicoties Džimija Rodžera iedziedātajai versijai, kura 1958.gada ASV "Billboard" topā uzkāpa līdz desmitajai vietai.
2. "The Stylistics" - "Can't Give You Anything (But My Love)" (1975)
Septiņdesmitajos gados "Hugo & Luigi" iegādājās ierakstu kompāniju "Avco/Embassy Records", kuras paspārnē savus ziedu laikus piedzīvoja soulmūzikas vokālā grupa "The Stylistics". "Can't Give You Anything (But My Love)" bija pirmais un pēdējais "Nr.1" valstu topos, un tas viņiem izdevās nevis dzimtenē, bet Apvienotajā Karalistē.
3. Elvis Presley - "Can't Help Falling in Love" (1961)
Iespējams, šī ir vispopulārākā komponistu dueta dziesma, kas savu pirmo spozmi ieguva, pateicoties rokenrola karaļa Elvisa Preslija samtainajai balsij. Šī, domājams, ir arī visvairāk "kaverētā" "Hugo & Luigi" dziesma, kas lieliski skan gan regeja ritmos grupas "UB40" izpildījumā, gan folkroka manierē ģimenes ansambļa "Blackmore's Night" versijā.
4. Sarah Vaughan - "Make Yourself Comfortable" (1954)
Pereti sieva bija bērnu rakstniece, kas reiz komponistu tandēmam palūdza "muzikāli paturpināt" kādu viņas sarakstītu stātu. Tieši šis gadījums saveda kopā "Hugo & Luigi" un ierakstu kompāniju "Mercury Records". Tās boss, novērtējot abu talantu, uzaicināja viņus sadarboties. Sāra Vougana bija pirmais "slīcināmais kucēns", kurš ne tikai nenoslīka, bet, pateicoties Pereti un Kreatores dziesmām, sāka gozēties popmūzikas topos. "Make Yourself Comfortable" 1954.gadā bija viņas pirmā veiksme.
5. Solomon Linda/"The Tokens" - "Mbube"/"The Lion Sleeps Tonight" (1939/1961)
Vēl viena dziesma, kuru būs dzirdējis ikviens, kurš kaut reizi mūžā ieslēdzis radio un kuru komponējis Pereti un Kreatore. Tiesa, arī viena no strīdīgākajām dueta autorības apliecinājuma ziņā. Dziesmas otrais nosaukums ir "Mbube, un to jau 1920.gadā sarakstīja lielākās Dienvidāfrikas etniskās grupas zulu pārstāvis Solomons Linda. Vēlāk no viņa oriģinālversijas tapa "Hugo & Luigi" variācija, atstājot šo to no oriģināla. Linda radiniekiem, protams, šķita, ka viņš autoratlīdzībā novērtēts par zemu un iesūdzēja jaunās versijas izdevējus tiesā, kuru uzvarēja. Nu visi ir laimīgi, bet pats Linda nomira jau 1962.gadā.
6. Jimmie Rodgers - "Make Me A Miracle" (1958)
1959.gadā Džimijs Rodžers izdeva plati "Jimmie Rodgers… His Golden Year". Tas tiešām bija viņa zelta gads, jo tajā viņš laida klajā veselus četrus albumus. "Zelta gada" albumā bija arī "Hugo & Luigi" kopdarbs ar Elu Hofmanu un Diku Meningu - "Make Me A Miracle".
7. Shareefa - "Need A Boss" (ft. Ludacris) (2006)
Droši vien, dzirdot šo, gan Pereti, gan Kreatore savos zārkos met salto bez apstājas. Iespējams, pat ne aiz dusmām, bet prieka, jo visādi R'n'B eksperimenti jau viņiem patika. Katrā ziņā šis arī ir veids, kā atdzimst senas dziesmas. Dziedātāja Šarīfa savam daiļdarbam "Need A Boss" izmantojusi arī abu vīru komponētās dziesmas "Let's Put It All Together" (1974) motīvus. Ja kāds tos modernajā versijā atradīs, apsolos izdarīt... Pat nezinu ko. Vienalga ko!
8. Jimmie Rodgers - "Secretly" (1958)
1958.gadā šī dziesma iekļuva uzreiz divos ASV dziesmu topos - popa un kantrī, pakāpjoties attiecīgi līdz trešajai un piektajai vietai. Vēlāk to "aizņēmās" daudzi, tostarp amerikāņu vīriešu popgrupa "The Lettermen". Viņiem gan tik labi neveicās.
9. Elvis Presley - "Wild in the Country" (1961)
Preslija biogrāfijas un dzīves pētnieki ir pārliecināti, ka rokenrola karaļa lēmums sākt aktiera karjeru bija viņa muzikālās karjeras beigas. Tā vienkārši esot izlēmis Preslija mantrausīgais menedžeris Toms Pārkers ar iesauku Pulkvedis. "No mākslas viedokļa tā [aktiera karjeras uzsākšana] bija liela kļūda. Līdz 1963.gadam viņa filmas bija ne vien ņēmušas virsroku pār mūziku, bet arī inficējušas to ar savu tukšību. Lielais novators Elviss bija sācis pārvērsties apaļīgā banalitātes pudiņā. Tā bija īsta dāvana viņa agrākajiem sekotājiem, Bītliem un "The Rolling Stones", kuriem vairs nebija nekādu grūtību viņu apsteigt," raksta mūzikas žurnālists Rejs Konolijs, kurš savulaik Presliju arī intervējis (visu rakstu var izlasīt žurnāla "Intelligent Life" Latvijas versijas 1.numurā). "Wild in the Country" bija viena no šīm filmām, kas minētas citātā. Lai arī kāda būtu filma, bet mūziku tai vajag. Un klāt ir atkal komponistu duets "Hugo & Luici".
10. Peggy March - "I Wish I Were a Princess" (1963)
Principā Pegija Mārča tiek uzskatīta par "viena hita" zvaigzni - slavu viņai 1963.gadā atnesa dziesma "I Will Follow Him". Tas ir arī viņas vienīgais "Nr.1" dzimtenē. Nākamā dziesma "I Wish I Where a Princess" nāca jau ar krietni piezemētākiem panākumiem - vien 32.vieta ASV. Bet dziesma dzīvo arī mūsdienās, piemēram, izmantota kā filmas skaņu celiņš. Viena no tādām ir 1996.gadā uz ekrāniem iznākusī romantiskā komēdija "Wedding Bell Blues".
No visa šī var secināt, ka laba mūzika vienmēr atrod ceļu kā atgriezties atkal un atkal, un atkal. Kādam iepazīšanās, bet kādam pārsteiguma pilna atkalsatikšanās - ceru, tāds bija šis muzikālais stāsts. Lai tas top papildināts ar rakstā izmantoto dziesmu audio listi šepat turpinājumā.
Foto raksta ievadā Elvis Preslijs no blogshopr.com.
Enijas Lenoksas balss nav sajaucama ne ar vienu citu. Var tikai pabrīnīties, kā viņa, gadiem ejot, dzied akurāti tā kā astoņdesmitajos - savas slavas gados duetā "Eurythmics". Pagājušā gada nogalē viņa izdeva savu nodevu mūzikas industrijai - Ziemassvētku albumu "A Christmas Cornucopia".
"A Christmas Cornucopia" ir Lenoksas piektais studijas albums kā solomāksliniecei. Un pirmais Ziemassvētku dziesmu albums. Un tas ir dīvaini - Lenoksa patiesībā ir diezgan ekspresīva persona, viņas dzimšanas diena ir 25.decembrī, Ziemassvētku dienā, un tikai tagad mēs sagaidām šai dienai veltītu albumu!
No Skotijas nākusī dziedātāja mūzikas lauciņā sāka rosīties jau tālajos septiņdesmitajos - viņa atbilda visiem tā laika standartiem: blondi, stingri ieveidoti mati, melnas ādas bikses un žakete, kuras pavērtajā priekšā gozējas tikai sarkans krūšturis. Toreiz viņa to varēja atļauties. Savā pirmajā grupā "The Tourists" Lenoksa iepazinās ar Deivu Stjuartu - vīru, ar kuru kopā viņa kļuva par patiešām lielu zvaigzni. 1980.gadā tapa viņu duets "Eurythmics". "Sweet Dreams", "Love Is a Stranger", "Thorn in My Side" astoņdesmitajos dārdināja deju zāles pat pie mums. Nemaz nerunājot par lirisko mīlas balādi "The Miracle of Love", kura nereti bija disko pasākuma pēdējā dziesma, kuras laikā varēja paspaidīties tie pārīši, kas to tajā vakarā vēl nebija paspējuši.
1990.gadā šis duets pašķīrās, un abi mākslinieki uzsāka solokarjeras. Un abi to dara pietiekami veiksmīgi vēl šobaltdien. Tiesa, deviņdesmito gadu beigās "Eurythmics" atkal apvienojās, izdeva plati "Peace" un... atkal katrs aizgāja savu ceļu, 2005.gadu mūzikas annālēs atzīmējot kā otro dueta "izbeigšanās" dienu. Un tāpēc Lenoksa ir šeit ar savu Ziemassvētku albumu, jo, baidos, "Eurythmics" laikos viņa diez vai atļautos ko šādu:
Bet Enija Lenoksa jau nebūs viņa, ja arī šīs tradīcijām bagātās dziesmas nepārveidos pa savam prātam. Dziesmās daudz izmantotas Āfrikas tautu bungas un perkusijas, cilvēkēdāju cienīgi rituālie bļāvieni, dejojot ap ugunskuru, kurā vārās kāds nomedīts misionārs. Komplektā ar Lenoksas neatkārtojamo balsi, šis tradicionālo svētku dziesmu albums ir pat klausāms.
Tomēr albumā ir arī kāda pašas Lenoksas sacerēta dziesma, un tā ir "Universal Child" - dziesma, kura, šķiet, varētu piebiedroties citām mūsdienās radītām Ziemassvētku dziesmām, kas skan ilgāk kā vienus, albuma iznākšanas gada, Ziemassvētkus. Vai tā būs, var ievērtēt jau šogad. Par cik es radio neklausos, nezinu, vai to drillē. Ja nedrillē, nu tad neko - šī paliks viena no tām skaistajām Ziemassvētku dziesmām, ko nenodrillēs līdz riebumam.
Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
BBC Music: ļoti pozitīvi
The Guardian: 4/5
Slant Magazine: 3,5/5
Viņi jau nodēvēti par "Īslandes "Pink Floyd"". Skaļi vārdi, bez šaubām, brāļiem Pjetursoniem, kas 2009.gadā izveidoja šo postroka apvienību "Vigri". Nu jau kvinteta, "Vigri" salīdzinājums ar rokmūzikas vienu no balstiem, visticamāk, radies himnisko dziesmu dēļ, kuru sešdesmito septiņdesmito gadu psihedēlijas ietekme ir dzirdama pat ar neapbruņotu ausi.
"Pink Boats" jeb "Rozā laivas" ir "Vigri" debijas albums, kas klajā nāca šā gada sākumā. Gan albuma, gan pašas grupas nosaukums ir cieši saistīts ar jūru. Jo "Vigri" - tā sauca brāļu Pjetursonu vectēva kuģīti, kura kapteinis viņš bija, bet laivas - nu tās jau arī peld; arī tās, kuras nav rozā.
Viens no šī gada lielākajiem atklājumiem - noteikti! Tā bez liekuļošanas var teikt par īslandiešu "Vigri". Pamatīgums un vieglums vienlaicīgi - tas raksturo grupas mūziku. Vēl var pievienot svinīgumu - jo "Vigri" dziesmām piemīt kas stindzinošs. Gluži vai, tām skanot, jāceļas kājās kā valsts himnas laikā.
Šeit turpinājumā visa plate "Pink Boats" un video dziesmai "Sleep" no tās.
Papildus resursi:
http://vigri.co.uk
http://www.facebook.com/vigri
Foto raksta ievadā no "Vigri" profila portālā "Facebook".
Šos zviedrus gribēju ievietot savā kārtējā rubrikā "Singli bez albumiem", taču, lai arī, cik noprotu, duetam "LCTRISC" vēl nav nevienas plates, dziesmu viņiem netrūkst.
Ar skatuves vārdiem "Lenijs" un "Leslijs" abi puiši darbojas "melanholiskā elektropopa" lauciņā, cenšoties klausītāju aizraut atpakaļ "saldajos astoņdesmitajos". Tā vismaz uzskata skandināvu mūzikas apskatnieki. Var piekrist tikai nedaudz, jo "LCTRISC" astoņdesmitajiem ir pārāk moderni un gaumīgi. Viņu daiļrades muzikālo un vizuālo baudu var gūt dueta "Facebook" profilā - tajā ir virkne videoklipu un audiofailiņu, tai skaitā nesen klajā nākušais singls "Sunbird" un nepārspējamais "This Spiked Love".
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/LCTRISC
Foto raksta ievadā no "LCTRISC" profila portālā "Facebook".
"Klusuma nodaļa" noteikti nav apzīmējums, kādā varētu nosaukt dāņu trio "The Silent Section". Nikolass un divi Morteni savu kopīgo daiļrades dārziņu sāka iekopt jau 1999.gadā. Viņu debijas albums "A Final Delirium" gan iznāca tikai 2009.gadā, un tas ir brīnumu pilns. Puišu tieksme eksperimentēt patiešām rada tādu muzikālu, labdabīgu furunkulu, kurš nevis sāp un sulo, bet novērš domas no jebkā cita, kas brīdī, kad to aplūko, nomāc cilvēku.
Paši "The Silent Section" savu mūziku nosauc par "balansu starp paaugstinātu jūtību, trauslumu un spēku un skaļumu." Tam nevar nepiekrist, jo grupas debijas plate ir klausāma visdažādākos noskaņojumos, katrā rodot kam pieķerties. Noklausies plati vismaz piecas reizes, un sapratīsi par ko te runāju. Tiesa, šķiet, jaunajā "The Silent Section" albumā "Contour Of A Passing Dream" ir noticis zināms muzikāls manevrs - dziesma "The Voice That Got Away" ļoti atgādina slavenos britu "Suede" un tās solista Breta Andersona ņaudošo vokālu (un atkal labā nozīmē).
Šeit viss kā uz paplātes - vispirms jaunākais, "sveidiskais" gabals, tad visa "The Silent Section" debijas plate "A Final Delirium".
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/thesilentsection
http://www.myspace.com/thesilentsection
Foto raksta ievadā no "The Silent Section" profila portālā "Facebook".
Kad pavasaris jau sāka pārtapt vasarā, pirmo reizi ieskatījāmies īslandiešu dziesminieka Albertsona jeb "Dad Rocks!" daiļradē, jo klajā bija nācis viņa debijas singlalbums "Digital Age". Nebija ne cik ilgi jāgaida, un klāt ir arī "Dad Rocks!" pirmā lielā debijas plate "Mount Modern".
Nekas nav mainījies - Albertsons joprojām ir mīļš un gādīgs tēvs savai meitiņai, tieši pateicoties kurai viņa dziesmotais projekts nosaukts "Dad Rocks!". Viņš joprojām apdzied lietas, uz kurām atbildes rast būs pagrūti. Tāpat, gaidot tos Ziemassvētkus, dziesmai "Funemployment" uzklinkšķinot pa virsu zvaniņus, iegūta skaista šo "gada gaišāko svētku" himna. Albertsons ir tipisks dziesminieka statusa nēsātājs - katra viņa dziesma ir stāsts par kādu procesu, problēmu, pasaules tendenci, un katra dziesma tā arī paliek kā uzdots, bet neviena neatbildēts jautājums. Bet, kolēģu instrumentāli stutēts, viņš dzied skaisti. "Dad Rocks!" debijas plate "Mount Modern" šajā ārišķību un sekluma laikmetā ir laba pārmaiņa.
Briti "The Feeling" gan ir nepacietīgi - jau pēc trim izdotajiem albumiem šodien viņi laiž klajā izlasi "Singles (2006-2011)", kurā iekļauta arī grupas debijas albuma "Twelve Stops and Home" dziesma "Rosé" tādā kā akustiskā versijā. Skan un izskatās glīti, bez tam "The Feelings" vienmēr kaut kā topos iepaliek citiem aiz muguras, tāpēc šeit šodien ir viņu diena!
Savus cienītājus iepriecina arī Keitija Perija, šoreiz klipā uzzīmējot (vai izķemmējot savas) ūsas. No aizkapa dzīves mūs joprojām uzrunā Emija Vainhausa - viņas pēcnāves albuma "Lioness: Hidden Treasures" pirmais singls "Our Day Will Come". Tāpat šajā nedēļā savus bumbierīšus apskatīt neliedz mūsu draudzene Beyonce, bet īpašs pārsteigums ir trīsdesmitgadīgā holandiete Karo Emeralda - viņas singls "Stuck" gan uzrādās iznācis jau 2010.gadā, bet dažās valstīs tikai tagad. Un vai nav vienalga? Šī Adelei līdzīgā tante dzied skaisti!
NEDĒĻAS SINGLS! "The Feeling" – "Rosé"
Beyonce – "Love On Top"
Matt Cardle – "Starlight"
Caro Emerald – "Stuck"
"Fixers" – "Majestie's Ranch"
Katy Perry – "The One That Got Away"
Patrick Wolf – "Together"
The Vaccines – "Tiger Blood"
Amy Winehouse – "Our Day Will Come"
Šonedēļ vēl iznāks šādi albumi:
Amy Winehouse - "Lioness: Hidden Treasures"
"Arena" – "The Seventh Degree Of Separation"
"The Black Keys" – "El Camino"
"The Cure" – "Bestival Live 2011"
"The Feeling" – "Singles (2006-11)"
"Glee Cast" – "Glee: The Music, Volume 7"
"Korn" – "The Path Of Totality"
"Maine" – "Pioneer"
"Motley Crue" – "Greatest Hits"
"Nightwish" – "Imaginaerum"
"Rammstein" – "Made In Germany"
Rebecca Ferguson – "Heaven"
"The Roots" – "Undun"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"The Black Keys" – "El Camino"
Amerikāņu roķeru jau septītā plate ir kā enerģijas dzēriens - tikai nebojā aknas! Dans Auverbahs ar kolēģiem rāda kaut ko starp leģendārajiem "T-Rex" un Lenija Kravica labākajiem šedevriem.
"The Cure" – "Bestival Live 2011"
Šā gada angļu roka veterānu "The Cure" koncerti tika izpārdoti minūšu laikā. Gadi iet, bet Roberta Smita gaudulīgā balss un kāre uz smiņķēšanos nav gājusi mazumā. Šis koncertalbums lai kalpo par biedu tiem, kas uzskata, ka Smitam savā vecumā vajadzētu sēdēt mājās siltās čībās, nevis plivināties pa skatuvi. Ar šo plati "The Cure" vēlreiz apliecina savu Leģendas statusu.
"Rammstein" – "Made In Germany"
Domāju, vienreiz jānoklausās grupa, par kuru jūsmo gan 55 gadīga lauku ciema skolotāja, gan izteikts lielpilsētas snobs, par faniem, kas pat uz poda pasēdēt bez pretī uz durvīm uzlīmēta "Rammstein" plakāta nevar, nemaz nerunājot. Baidos. Bet jānoklausās!
Foto raksta ievadā "The Feeling" no news.qthemusic.com.
1.decembrī tiek atzīmētā Starptautiskā AIDS diena, kad sabiedrība ne tikai pastiprināti pievērš uzmanību šai joprojām neuzveicamajai slimībai, bet arī piemin AIDS upurus - gan savus tuvos, gan visu mīlētus elkus. 24.novembrī apritēja divdesmit gadi, kopš šo sauli atstāja grupas "Queen" līderis Fredijs Merkūrijs, arī šīs ļaunās sērgas piebeigts. Viņš ir viens no skaļākajiem vārdiem mūzikā, ko piemin šajā sakarā. Taču ne vienīgais. Pieminot visus AIDS upurus, še turpinājumā desmit dziesmas, ko radījuši un/vai dziedājuši pasaulslaveni mūziķi, kuri diemžēl vairs nav mūsu vidū.
2010.gadā Latvijā no AIDS nomira 31 cilvēks, bet inficēšanās ar HIV konstatēta nepilniem pieciem tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju. Mazajai Latvijai tie ir dramatiski skaitļi. Tāpēc lai šīs desmit dziesmas, desmit personības kalpo par pieminekli jau aizsaulē aizgājušajiem un iedvesmojošu ceļarādītāju tiem, kam cīņa ar šo sērgu ir ikdiena.
1. Peter Allen - "Don't Cry Out Loud" (1944–1992)
Austrāliešu komponists un šovmenis Pīters Allens bija talanta pārpilns. Viņš izklaidēja publiku gan liekot tai saviļņojumā raudāt, gan smieties. Šī Allena īpašība savaldzināja arī slaveno dziedātāju Laizu Minelli, ar ko viņš kādu brītiņu bija precējies. Allens 1992.gada 18.jūnijā mira no kakla vēža un AIDS komplikācijām.
2. David Cole - "Gonna Make You Sweat (Everybody Dance Now)" (1963–1995)
Pagājušā gadsimta deviņdesmito sākumā kā sēnes pēc lietus saradās daudzas "dance-hip-hop" grupiņas. Potenciālu tādās jau 1989.gadā saskatīja producents Deivids Kouls, kopā ar Robertu Kvivillesu nodibinot apvienību "C+C Music Factory", kuras populārākā dziesma bija "Gonna Make You Sweat (Everybody Dance Now)", Kouls to aranžēja. 1995.gadā no AIDS izraisītām kompilācijām meningīta slimošanas laikā Kouls nomira, pastāvēt beidza arī šis projekts. Tiesa, 2010.gadā tas ir pamazām atsācis darbību, bet mūzikas industrija novērtēja Koula ieguldījumu, Meraijai Kerijai un vokālistu grupai "Boyz II Men" iedziedot viņam veltītu dziesmu "One Sweet Day".
3. Bobby DeBarge - "They'll Never Be" (1956–1995)
Bobijs Debārdžs ir viens no amerikāņu R`n`B mūzikas celmlaužiem, pagājušā gada septiņdesmitajos gados vadot šī novirziena vokāli instrumentālo kolektīvu "Switch". Sadarbojies arī ar Beriju Vaitu, bet ar mūzikas valdzinājumu vien Debārdžam bija par maz, un astoņdesmito beigās viņš sāka niekoties ar heroīnu un kokaīnu. Iespējams, tieši šis periods talantīgajam māksliniekam bija liktenīgs - viņš inficējās ar HIV, bet 1995.gadā 39 gadu vecumā mira no AIDS radītām komplikācijām.
4. Tom Fogerty - "Have you Ever Seen the Rain" (1941–1990)
Brāļi Džons un Toms Fogertiji bija grupas "Creedence Clearwater Revival" kodols no tās dibināšanas 1968.gadā līdz 1971.gadam, kad Toms no grupas iekšējo nesaskaņu dēļ aizgāja, lai sāktu solokarjeru. Trīs gadu laikā seši albumi - tāda bija šī leģendārā kvarteta sākuma bilance. Toms pameta grupu pēc tās 1970.gada albuma "Pendulum", kas jau bija zināms noriets, salīdzinājumā ar tajā pašā gadā iznākušo plati "Cosmo's Factory". Taču tieši šis albums bija pirmais "Creedence Clearwater Revival" karjerā, kurš nesaturēja kaverversijas - visas dziesmas bija sacerējis Džons Fogertijs. Un šajā albumā bija visu laiku populārākā grupas dziesma "Have you Ever Seen the Rain". Toms Fogertijs turpināja pilnasinīgu solokarjeru, līdz 1990.gada 6.septembrī viņš mira no tuberkulozes infekcijas kombinācijā ar AIDS radītajām komplikācijām.
5. Paul Giovanni - "Gently Johnny" (1933–1990)
1973.gadā uz britu ekrāniem parādījās jauna filma "The Wicker Man", kas bija šausmu filmas, trillera un mūzikla krustojums. Kritiķi filmu jau ir paspējuši ierindot dažādos "Visu laiku labākās... filmas" sarakstos, par panākumu līdzvaininieku uzskatot arī Pola Džiovānī sarakstīto filmas mūziku. "Gently Johnny" ir viena no šīm dziesmām. Tā ieturēta gaumīga folka stilā (filmā netrūkst mistikas un ķeltu pagānisma). 1996.gada 17.jūnijā Džiovānī mira no AIDS.
6. Kenny Greene - "Come Inside" (1969–2001)
2001.gadā neilgi pirms savas nāves amerikāņu komponists un R'n'B dziedātājs Kenijs Grīns atklāja, ka ir biseksuāls un slims ar AIDS. Tā paša gada 1.oktobrī Grīns no slimības komplikācijām mira, atstājot pasaulei mantojumā deviņdesmitajos gados popularitāti piedzīvojušās grupas "Intro" daiļradi. Viņu populārākā dziesma bija 1993.gadā iznākusī "Come Inside".
7. Howard Greenfield - "Crying in the Rain" (1936–1986)
Domājams, liela daļa grupas "A-HA" fani, dzirdot savu elku megahitu "Crying in the Rain", uzskata to par norvēģu lakstīgalas Mortena Hārketa un viņa kolēģu garadarbu. Taču tā nebūt nav - dziesmu "Crying in the Rain" jau 1962.gadā pirmais iedziedāja duets "The Everly Brothers", bet tās autori ir Hovards Grīnfīlds un amerikāņu dziesminiece Kerola Kinga dzejnieces lomā. Grīnfīlds bija ražens komponists, viņa dziesmas izpildīja tādas zvaigznes kā Nīls Sedaka ("Happy Birthday Sweet Sixteen"), Džimijs Klentons ("Venus In Blue Jeans"), Konija Frensisa ("Everybody's Somebody's Fool") un citi. Netipiski tam laikam Grīnfīlds publiski bija atzinies, ka ir gejs un dzīvoja kopā ar savu dzīvesdraugu Toriju Deimonu. 1986.gada 4.martā Grīnfīlds mira no AIDS izraisītam komplikācijām. Pāris dienas vēlāk viņam Viņsaulē pievienojās arī Deimons...
8. Dan Hartman - "Relight My Fire" (1950–1994)
Dans Hartmans bija gan ražīgs komponists, gan dziedātājs un producents. Viņa populārākās dziesmas ir "Free Ride", ko 1973.gadā ierakstīja "The Edgar Winter Group", "I Can Dream About You", ko 1984.gadā ierakstīja pats tās autors un "Relight My Fire", ko 1979.gadā kā singlu izdeva arī pats Hartmans, bet mūsdienās tā popularitāti ieguva, pateicoties britu puikām "Take That", kas to iedziedāja sava 1993.gada albuma "Everything Changes" vajadzībām. Četrus mēnešus pec savas 43.dzimšanas dienas Hartmans nomira no smadzeņu audzēja, kam piepalīdzēja AIDS. Hartmana aiziešana deva jaunu elpu viņa dziesmām, kas, arī pateicoties "Take That", atkal nonāca radioviļņos, kasešu atskaņotājos un gramofonos.
9. Liberace - "Boogie Woogie" (1919–1987)
"Liberace", ko par savu skatuves vārdu pieņēma kāds vīrs īstajā vārdā "Wladziu Valentino Liberace", bija ASV populārs "enterteineris" jeb publikas izklaidētājs pagājušā gadsimta piecdesmitajos septiņdesmitajos gados. Viņš pilnā mērā atbilst sen zināmai patiesībai, ka cirkā klauns, lai arī viņam jātēlo pajolītis, kuram nekas nesanāk, patiesībā ir vismeistarīgākais visos trikos. Libereiss bija izcils pianists, viņš spēja "uztvert" publikas noskaņojumu un dot tai izklaidi, pēc kuras tā tiecās. Viņš ir filmējies gan filmās, gan uzstājies neskaitāmos TV šovos, kā arī izdevis milzum daudz grāmatu, tai skaitā pavārmākslā un dzejā. 1986.gada 2.novembrī Libereiss savu balsi pasaulei dāvāja pēdējo reizi, 21 dienas laikā noslēdzot astoņpadsmit koncertu sēriju Ņujorkā. Jau iepriekš publikas mīlulis publiski bija atzinies savā homoseksualitātē un 1987.gada 4.februārī savā Palmsprīngsas ziemas mājā Libereiss mira no AIDS izraisītām komplikācijām.
10. Freddie Mercury - "I'm Going Slightly Mad" (1946–1991)
Pāris dienas atpakaļ man viens prātvēders pajautāja: "Vai zini, kas ir Farohs Bulsara?" Es nezināju, tas ir, es zināju, bet tajā brīdī neatcerējos. Un, domāju, to reti kurš zina. Arī no tiem tūkstošu tūkstošiem, kas ir šī Bulsaras fani. Fredijs Merkūrijs ir šī vīra skatuves vārds, un pagājušā nedēļā visā pasaulē klusi pieminēja viņa aiziešanu 1991.gada 24.novembrī. Kā zināms, aizgāja viņš ar AIDS. Kādā intervijā Merkūrija draugs un kolēģis grupā "Queen" Braiens Mejs atzina, ka mūža pēdējos gadus, bet jo īpaši mēnešus, arī paši grupas dalībnieki bija neziņā, kā sadzīvot ar šo Fredija diagnozi un, galvenais, - kā paturēt to noslēpumā no visas pasaules, kā to bija vēlējies pats Merkūrijs. Tas viņiem izdevās līdz 1991.gada 22.novembrim - vien divas dienas pirms savas nāves Fredijs Merkūrijs publiski paziņoja, ka ir slims ar AIDS, kas viņam diagnosticēts jau 1987.gadā. Pēc divām dienām viņš aizgāja. Aizgāja ar padarīta darba sajūtu, bet droši vien arī vēlmi izdarīt vēl ļoti daudz. "I'm Going Slightly Mad" no "Queen" pilnā sastāva pēdējā albuma "Innuendo" ("Made in Heaven", kas bija studijā iesākts, iznāca jau pēc Merkūrija nāves) ir arī pēdējais, kura video filmējās Merkūrijs. Kā atceras grupas dalībnieki, grimētājiem bija nepieciešams ieguldīt mežonīgu darbu, lai notušētu slimību Fredija sejā, jo toreiz pasaulei par to bija tikai baumas un runas. Un pēc katras epizodes Merkūrijam bijis jāatguļas dīvānā un jāatpūšas. Bet arī savu pēdējo darbu Fredijs Merkūrijs paveica lieliski!
Lai nerastos pārpratumi, nekas nav mainījies: mans uzskats - Ziemassvētki reāli sūkā! Paldies onkulim ar garo, balto bārdu, ka uzsūtīja mums krīzi makos un kaut nelielai daļai sabiedrības - saprātu un mērenību tēriņos par bezjēdzīgām dāvanām. Savādāk, pirms gadiem trim četriem decembra vidū uz plaukta RIMI veikalā varēja nolikt svaigi izspiestu suņa sūdu un, 100%, - pēc piecām minūtēm tas būtu nopirkts! Šo svētku būtība jau sen ir paslaucīta zem tepiķa. Ja kāds šo būtību neatceras, atgādināšu, jo es to zinu ļoti labi, - pieēsties radu saceptus speķaraušus, piparkūkas, izpušķot egli un iztukšot mucu karstvīna!
Tomēr kaut kas jau, gadiem ejot, no šīs Ziemassvētku jezgas pielīp, ar kaut ko jau šie godi asociējas. Un tās ir Ziemassvētku dziesmas. Tur nu neko nevar padarīt - tās katru gadu, dzirdamas decembrī, zināmu noskaņu ievieš. Un arī tracina - lielākā daļa to versiju, sevišķi latviešu jodelētāju interpretācijā (izņemot kora un klasiskās mūzikas), ir pilnīgi nebaudāmas. Un ar katru gadu vairāk pieķeru sevi pie domas, ka mūsdienu jaunās Ziemassvētku dziesmas, ko rada dažādi alternatīvie kolektīvi, ir gana labas. Bet šoreiz gan - albums ar tradicionālajām Ziemassvētku dziesmām - trīspadsmit cilvēku "mazā orķesta" grupas "Pink Martini" svētku albums "Joy to the World"!
Pianists Tomas Lauderdāls ir vaininieks tam, ka 1994.gadā ASV Oregonas štata Portlandas pilsētā radās šis mazais orķestris ar nosaukumu "Pink Martini". Esot profesionāli izglītoti akadēmiskajā mūzikā, šie grupas dalībnieki bez pūlēm savā spēlē prata un joprojām prot savietot visdažādākos mūzikas stilus, ieskaitot klasisko mūziku, džezu un dažādu tautu etniskos ritmus. Dalībnieku skaits kolektīvā pastāvīgi mainās, bet grozās ap 12-13. Viņu instrumentu arsenālā ir gan pūšamie (trompete, trombons), gan stīgu (vijoles, ģitāras, čells), gan visādi grabināmie. Savu pirmo plati "Sympathique" kolektīvs izdeva 1997.gadā, "Joy to the World" ir grupas piektais albums, pēc kura, šajā 2011.gadā, raženie amerikāņu malači izdevuši vēl divas plates, bet šajā reizē ne par tām.
"Joy to the World", tātad, ir Ziemassvētku dziesmu albums. Tradicionālo dziesmu - "White Christmas", "Santa Baby", "Little Drummer Boy", "Sailent Naight" utt. Šajā tradicionālajā kompānijā iztrūkst vienīgi viena no visu laiku tizlākajām Ziemassvētku dziesmām "Jingle Bells" jeb "Zvaniņš skan!" Un ar to arī šo ieskatu varētu noslēgt, ja vien šī albuma sakarā nebūtu sakāms kas vēl svarīgs. Un tas ir - šīs tradicionālās Ziemassvētku dziesmas platē ir iedziedātas dažādās valodās - japāņu, ukaiņu, arī ivritā un vācu valodā. Tas nedaudz atsvaidzina šīs nodrillētās dziesmas.
Kopumā ņemot tas izskatās tā - katram sevi cienošam kolektīvam pastāvēšanas laikā ir jāizdod vismaz viena plate ar Ziemassvētku dziesmām, un "Pink Martini" to nolēmuši izdarīt ar glanci - ne kā visi pārējie. Tas, kas spēj saistīt uzmanību viņu izpildītajās tradicionālajās Ziemassvētku dziesmās, ir profesionalitāte izpildījumā un paskatīšanās tālāk par savu smilšu kasti, kas, kā zināms, amīšiem ne vienmēr labi padodas. Ja vajag un gribās tradicionālo Ziemassvētku mūziku nedaudz īberīgā skanējumā, "Pink Martini" plate "Joy to the World" šogad būs tas, ka vajadzīgs. Ja ir vienalga, kas fonā skan, tad var iztikt arī ar pirms pāris gadiem iegādāto kaseti "Peļu Ziemassvētki".
Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
Tobiass, Nils un Jonas ir trīs vīri, kas raduši prieku, spēlējot folkroka trio "The Glade". Vēl viena jauna zvaigzne pie zviedru mūzikas debesīm. Sanākuši kopā 2008.gadā, pavisam nesen viņi laida klajā savu debijas singlplati "Dance for Love". Tā tituldziesma ir brīnišķīgs grupas kopdarbs ar dziedātāju Sigrīdu Nīlsoni. Bet principā plate ir par taisnību, mīlestību un visu, kas tam pa vidu.
Bez liekām runām un analīzēm - "The Glade" debijas albums "Dance for Love" no sākuma līdz galam!
Papildus resursi:
http://www.thegladeonline.com
http://www.facebook.com/thegladeofficial
Foto raksta ievadā no "The Glade" profila portālā "Facebook".
Kad 2008.gadā norvēģu kvartets "Lukestar" izdeva savu otro plati "Lake Toba", mūzikas prese bija sajūsmā. Ietekmīgais izdevums "NME" grupas solista Trula balsi pielīdzināja "ēteriskas ūdens nimfas" balsij. Savukārt britu "The Indiependent" pāris teikumos precīzi apraksta "Lukestar" mūzikas formulu: "Ļoti klausāms "indie" albums. Tā veiksmes formula: trīs minūšu garas dziesmas, piesātinātas ar patīkamu agresīvu bungu, melodisku ģitāru un sievišķīgu balss miksli." Visiem, nu pilnīgi visiem, grupa tā patika, ka pašu mājās viņi šajā 2008.gadā ieguva Norvēģijas Grammy mūzikas balvu kā labākais gada roka ieraksts.
Šā gada 25.februārī "Lukestar" laida klajā jau savu trešo plati "Taiga". Tajā četrotne turpina iesākto - spēlē melodisku "indie-popu", ļaujot klausītājam klīst maldinājumos, ka grupas soliste ir kāda norvēģu daiļava. Bet nekā - tas ir apaļīgs puisis ar ūsām: Truls. Un arī pārējie trīs - Jorgens, Mariuss un Ingve - fonā žūžo kā jūras vāravas zelta matiem, pievilinot noklīdušus un nogribējušos jūrniekus.
Te nu viņi ir. "Lukestar" visā krāšņumā! Ar video dziesmai "Posers Of Doubt" no jaunākā albuma "Taiga" un tad visu leģendāro plati "Lake Toba".
Papildus resursi:
http://lukestar.com
http://www.facebook.com/lovelukestar
Foto raksta ievadā no "Lukestar" profila portālā "Facebook".
