Nesen paskatījos vecu, labu un iemīļotu DVD ar koncerta ierakstu Vemblija stadionā, kas veikts 1992.gadā un veltīts grupas "Queen" toreiz pirms nepilna gada mūžībā aizgājušā solista Fredija Merkūrija piemiņai. Ir pagājuši mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un allaž ir jautri paskatīties uz arī šodien zināmiem cilvēkiem, kādi viņi izskatījās tajos senajos laikos. Jans Hanters izmainījies nav gandrīz nemaz, tāpat Braiens Mejs, mazliet spriganāks toreiz izskatījās "Queen" bundzinieks Rodžers Teilors, pēc pārauguša tīņa - Aksels Rouzs. Bet viņi visi ir "pupu mizas", salīdzinot atomsēnes formai līdzīgo frizūru, ar kuru koncertā dziesmu "Who Wants to Live Forever" dziedāja britu mūziķis Sīls, un matu sakārtojumu, kādu viņš nēsā tagad. Nu labi, tagad viņam matu nav vispār! Galvvidus ir kā maza bērna dupsis.
Protams, nav godīgi smieties par citu izskatu pirms 20 gadiem, ja pats toreiz izskatījies pēc Dītera Bolena un Bārbras Streizandes krustojuma trešajā paaudzē (lai ko tas arī nozīmētu!). Bet izmaiņas ir ne tikai ģīmjos un līdzībās. Toreiz, deviņdesmito pašā sākumā Sīls bija viens no perspektīvākajiem dziedātājiem un komponistiem, ar savu stilu, rētām klāto vaigu. Viņa 1991.gada debijas albuma "Seal" lielākais grāvējs "Crazy", šķiet, joprojām ir viņa populārākā dziesma, ko pats sacerējis, konkurenci izjūtot varbūt vēl vienīgi no cita sava garadarba "Kiss from a Rose", kas populāra kļuva, vairāk pateicoties filmai "Batman Forever". Šī gadsimta sākumā Sīls ir vairāk pietuvojies tīrai popmūzikai, pat būtiski "ieraujot zarā", pārlieku aizraujoties - viņa 2007.gada plati "System" nesaprata pat kvēlākie fani. Tajā pašā laikā tūkstošgadi Sīls iesāka ar tādu hītu kā "Love's Divine", kas nešaubīgi atzīstama par vienu no desmitgades labākajām popmūzikas balādēm.
Pēc neveiksmīgā "System" gadu vēlāk klajā nāca Sīla kaverversiju albums "Soul", kas daļā fanu viņu reabilitēja, savukārt cita daļa uzskatīja to par tādu māžošanos. Bet ar šo plati Sīls ieguva sev arī jaunus klausītājus. Pārsvarā no aprindām, ko var redzēt "Jaunā viļņa" VIP ložās. Bet ne tikai tos, arī vienkārši tā saucamo pieaugušo auditoriju, kas ikdienā patērē "adult contemporary" tipa radiostacijas un listes. 2011.gada novembrī iznākušais albums "Soul 2", loģiski, ir turpinājums šai kaverversiju epopejai. Epopejai labā nozīmē.
Kopš 2010.gada albuma "Commitment" būtiskas izmaiņas notikušas arī paša Sīla privātajā dzīvē - pirms gada viņš izšķīrās no sievas vācu modeles Heidijas Klūmas, ar ko kopā bija no 2004.gada, kā savu pieņemot arī viņas toreiz vēl nedzimušo bērnu no attiecībām ar bijušo "F1" darboni Flavio Breatori. Platē "System" pat bija viena Klūmas un Sīla kopīgi iedziedāta dziesma "Wedding Day"... Bet dzīve turpinās. "Soul 2" gan tapa jau acīmredzot šķiršanās noskaņās, varbūt tāpēc tas ir pilns skumju, vairāk lirisks. Bet vispār jau Sīlam pēdējos gados šāda veida dziesmas gājušas pie sirds labi. "Let's Stay Together", "Ooh Baby Baby", "Lean On Me" - tā ir tikai maza daļa no "Soul 2" ietvertās klasikas. Un, klausoties Sīlu šajā apmpluā, prāts liek kopā nākotni - vai tik šis melnais, rētām rotātais vīrs drīz nepārvērtīsies par ko līdzīgu Džo Kokeram vai Rodam Stjuartam? Arī viņi dūšīgi sāka ar savām dziesmām, bet tad saprata, ka ritenis no jauna nav jāizgudro, un lielāko slavu guva, dziedot tieši citu komponētas dziesmas. Ja tā, Sīls turējies tik tiešām braši, jo, piemēram, Kokers jau savā trešajā platē gaužām labi sāka iztikt bez paša sacerējumiem.
Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 4/5
The Independent: 3/5
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru