Mūzikas stāsti: Ian Hunter & "The Rant Band"

pirmdiena, 2013. gada 7. janvāris

Ian Hunter & "The Rant Band" - "When I'm President" (2012)

Septiņdesmit trīs gadus vecais angļu roķeris Jans Hanters patiesībā būtu iekļaujams spilgtāko mūzikas leģendu sarakstā. Droši vien viņš tur arī ir - saņēmis visus tos apbalvojumus un vairāk vai mazāk simboliskos titulus un nosaukumus. Taču pašu galveno balvu viņam varētu būt sniegusi pati dzīve - iespēju līdz sirmam vecumam darīt to, kas padodas un tīk visvairāk. Jo mūzika bijusi visa Hantera būtība - jau sākot no padsmit gadu vecuma, kad talantu konkursā viņš kopā ar saviem draugiem Kolīnu Jorku (vēlāk kļuva par profesionālu regbija spēlētāju) un Kolīnu Brūmu nospēlēja Ričarda Rodžera un Lorenca Hārta 1934.gadā komponēto dziesmu "Blue Moon", ko iedziedājuši arī Elviss Preslijs, Klifs Ričards un Billija Holideja, turpinot ar Deivida Bovija "Zvaigžņupetkļu" projektu (Hanters pielika roku pie Bovija "Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" perioda dziesmu aranžējumiem) un nobeidzot ar pagājušā gada septembrī iznākušo solo albumu (kopā ar grupu "The Rant Band") "When I'm President".

Visus šos garos gadus Hanteru raksturoja, un raksturo joprojām, divas nemainīgas lietas - laba rokmūzikas izjūta un skruļļotā un kuplā matu rota. Jā, un vēl lielas saulesbrilles. Ja atkāpjas no vizuāliem raksturojumiem, kas, protams, ir sekundāri, mūzikas jomā par Hantera veikumu un skatuves piedzīvojumiem dažs labs viņa daiļrades smalkāks pazinējs varētu sarakstīt grāmatas. Bez Bovija Hantera radošo partneru sarakstā atrodami arī citi "zvaigžņoti" vārdi, piemēram, "The Yardbirds" (tur savulaik spēlējuši gan Ēriks Kleptons, gan Džefs Beks un Džimmijs Peidžs). Starp citu, kad pēc sastāvu transformēšanās 1968.gadā šo ansambli pārdēvēja par "The New Yardbirds" un tajā spēlēt pieaicināja arī Hanteru, mazliet vēlāk tajā pašā gadā pārdēvējoties par "Led Zeppelin", fani diezgan ilgi uzskatīja, ka arī Hanters ir bijis viens no "cepelīniem". "Redziet, tās ir muļķības. Bet cilvēki lasa un notic tam," kādā intervijā 2003.gadā atzina pats mūziķis.

Rokenrols - laikam tas būs īstais apzīmējums Hantera mūzikai. Viņš gan allaž sliecies popmūzikas virzienā, taču dara to tik meistarīgi, ka diez vai kādam celtos mēle nosaukt Hanteru par, teiksim, popmūzikas ikonu. Varbūt tādu vārdu teicējs no vecā vīra dabūtu pa muguru ar kādu no viņa "Gibson" ģitāru kolekcijas nevērtākajiem eksponātiem. Kaut gan no otras puses - ko viņam vairs satraukties par to, ko saka citi? Jaunākais Hantera veikums albums "When I'm President" gan, iespējams, kādam būs pārsteigums. Ja pieņem, ka mūzikas enciklopēdijas nemelo, sakot ka Hantera stili ir glem- un hārdroks, tad kā lai izskaidro dažu albumu dziesmu ("When I'm President", "Saint"), kas vairāk izklausās pēc Braiena Ādama 21.gadsimta albumu dublikātiem? Optimisms, enerģijas pārpilnība, viena otra everģēlība, iepinot dziesmās bērnu skaitāmpantiņus - tie ir lielumi, kas raksturo šo Hantera divdesmito solo albumu. Nobeigt var tikai ar to, ko iesākām - Jans Hanters ir leģenda! Tāda paklusāka leģenda, jo neiekļūst skandālos kā "The Rolling Stones" vai savulaik Bovijs. Bet albums "When I'm President" ir slavas dziesmas pašam to autoram.