pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

Joe Cocker - "Fire It Up" (2012)

Pēc diviem gadiem maijā Džo Kokers svinēs 70.dzimšanas dienu. Tā paša gada novembrī Tīnai Tērnerei paliks apaļi 75. Nebūs melots, ja šos abus nosauktu par mūsdienu popmūzikas omīti un opīti. Tikai, atšķirībā no Tērneres, kura aktīvi vairs nemuzicē - viņas beidzamā studijas plate "Twenty Four Seven" iznāca nu jau 14 gadus senā pagātnē, Kokers turpina štancēt vienu albumu pēc otra. Ar apskaužamu regularitāti - viens albums 2-3 gados - vecais, labais Džo ir nonācis pie skaitļa divdesmit trīs. Pagājušā gada nogalē iznākušais albums "Fire It Up" ir Kokera divdesmit trešais studijas veikums!

Nekā jauna, nekā svaiga - tieši tas, kas vajadzīgs! Džo Kokers ar albumu "With a Little Help from My Friends" debitēja 44 (!) gadus atpakaļ - 1969.gadā. Kopš tā laika viņš allaž ir bijis uz skatuves, izgājis cauri ellei un liesmām, un joprojām pulcē klausītāju tūkstošus, kur vien uzstājas. Kokers jau sen izdarīja droši vien pamatotu secinājumu, ka viņam pašam nebūt nav jāiespringst ar komponēšanu, ja apkārt ir tik daudz skaistu, citu komponistu sacerētu skaņdarbu - ņem tik un dziedi! Jau savā otrajā albumā "Joe Cocker!" (1969) mākslinieks iztika bez nevienas savas sakomponētas dziesmas, tiesa, vēlāk šad tad pa kādai iespraužot starp klasiku, ko Kokers tā allaž mācējis "poptimizēt".

"Fire It Up" ir no Kokera vitālajiem albumiem. Reizēm karjerā viņš ir mēģinājis tā kā paniekoties ar kaut ko blūzam līdzīgu ("Organic", 1996), bet laikam jau Kokera stils ir būt roķīgākam. Tiesa, nosaukt viņu rokmūzikas pārstāvi gan būtu pārgalvīgi, bet tāds "adult-pop" nozares stūrakmens Kokers ir pilnīgi noteikti. "Fire It Up" ieturētā stila ziņā ir līdzīgs, manuprāt, Kokera vislabākajam popa albumam "No Ordinary World" (1999). Vien lieku reizi nākas secināt, ka Kokeram, neskatoties uz solīdo vecumu, aizvien piestāv un sanāk dziedāt ātras un enerģiskas dziesmas. Arī lēnās, protams, piepalīdzot pakaļdziedātājām, Kokeram sanāk - vienīgi koncertos, skatot arī "bildi", pie šīm dziesmām allaž jāpasmīn, jo Kokers, tās izpildot, nekad īsti nezina, kur bāzt rokas, kas pie ātrajām dziesmām parasti aizņemtas kā spēlējot kādas neredzamās klavierītes.




Albuma vērtējums: 7/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 18. janvāris

"Madness" - "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da" (2012)

"Es domāju, mēs esam pasaules labāko grupu trijniekā!" mūzikas žurnālam "Uncut" lepni paziņo Grēms Makpērsons, vīrs, kurš turējis grupas "Madness" vokālo saimniecību savās rokās jau kopš 1977.gada. 2012.gads grupai esot bijis "neparasts" - uzaicinājums koncertēt gan karalienei Bekingemas pilī, gan Londonas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā. Pagājušā gadā iznāca arī "Madness" desmitais studijas albums "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da", kura nosaukums ir vārda "Jā" tulkojums uz dažādām valodām, tai skaitā spāņu, krievu, franču un vēl vesela lēruma. Protams, ar "Madness", kā jau ar grupām, kas kādu laiku klusējušas un tad atkal parādījušās pie apvāršņa, novērojama vecā tendence - daļa mūzikas mīļu uzskata, ka viss, kas no grupas nācis pēc 1992.gada atkalapvienošanās, ir nekas cits kā nosaukuma atražošana. Tomēr no formālā viedokļa tā nav taisnība - līdz šai dienai grupā "Madness" spēlēja viss tās agrāko laiku kodols, izņemot Maiku Bedfordu, kas grupu pameta 2009.gadā.

"Madness", protams, lielāko popularitāti guva astoņdesmitajos ar tādiem hītiem kā "Our House" ("muzikāli vislielākā mūsu neveiksme", (Makpērsons)), "House of Fun" (abi 1982), "Yesterday's Men" (1985) un "It Must Be Love" (1981). Pēc atgriešanās "Madness" spējusi iekustināt vien savu mājas publiku - ārpus Apvienotās Karalistes viņu praktiski nav vispār! Šādā fonā britu septiņnieks arī mierīgi čubina pēdējos padsmit gadus. Un tas pats attiecas arī uz jauno albumu ar garo nosaukumu, kas atgādina apjukuša gaiļa brēcienu, kas attapies, ka nupat laupījis tikumu nevis kādai vistai no sava harēma, bet grīdas lupatai, ko vājā kūts apgaismojuma dēļ uzskatījis par "tīri ņemamu čiepiņu".

Mums, latviešiem, pieņemt "Madness" ir viegli, jo mums ir pašiem savs "Madness"! Saucās "Labvēlīgais Tips". Apgalvot jau nevar, bet pieļaut gan, ka, varbūt, Freda muzikālais projekts tapis, daļēji iespaidojoties no šiem britu jautruļiem. Arī viņi ir vesels miniorķestris, arī viņi izmanto instrumentus pūšamos un pārsvarā ir jautri. Neviena kārtīga ballīte nav iedomājama bez kādas "Labvēlīgā Tipa" vai "Madness" dziesmas! Tomēr - visiem, kas grib iepazīt šos angļus visā pilnībā, jānoklausās vismaz viņu labāko dziesmu kompilācija (ieteicams "Total Madness", 2009), ja ne visi viņu astoņdesmito gadu albumi. Ko nevar nepamanīt - "Madness", šķiet, kļuvuši "sintētiskāki". Izklausās, ka nu lielāka slodze ir programmējamai aparatūrai. Bet nu - piecdesmit gadu vecumā jau arī nevar tā ārdīties kā divdesmit... Vārdu sakot, "Oui Oui Si Si Ja Ja Da Da" obligāti ir jānoklausās! Vai būs vēlme to dzirdēt atkal un atkal, tas gan ir labs jautājums...




Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
NME: 2/10
The Observer: 3/5
Allmusic: 4/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

No arhīviem: "The Blue Nile" - "Hats" (1989)

Skotu trio "The Blue Nile", no malas raugoties, dzīvo ļoti lēni. Kaut arī Pols Bukanans, Roberts Bells un Pols Džozefs Mūrs savu muzikālo apvienību dibināja jau tālajā 1981.gadā, tam šo trīsdesmit divu gadu laikā iznākuši vien četri studijas albumi. Pie kam - ne visi kaut kad sākumā, bet tā vairāk vai mazāk izkliedēti šajā gandrīz trešdaļas gadsimta laika nogrieznī. Tiesa, aktuālākajam "The Blue Nile" veikumam platei "High" ir jau teju desmit gadu gara bārda. "Hats" ir grupas otrais albums, kas iznāca 1989.gadā. Pēc debijas plates "A Walk Across the Rooftops", kurā puiši eksperimentēja gan ar skaņu, gan dziesmu radīšanu vispār, "Hats" jau tiek dēvēts par "lielāku un siltāku" ("Uncut"). Tas droži vien izskaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, visi pieaug, visi nobriest (cits vairāk, cits mazāk). Otrkārt, pati dzīve piespiež mainīties - uzsākot darbu pie "Hats", grupas dalībnieku psiholoģiskais fons, maigi sakot, bija nekāds. Bukananam nesen bija izšķīrušies vecāki, bet Mūrs apglabājis tēvu. 

Albuma tapšana prasīja ļoti lielas pūles - trio vairs nespēja sastrādāties, katram bija galvā savi "putni". Sākās konflikti, tika radītas dziesmas, kuras, puiši jau tad zināja, nekad neieraudzīs dienas gaismu. "Mēs visi toreiz bijām jauni un karstgalvīgi," tagad atceras Bells un piebilst: "Mums tās [ierakstītās dziesmas] likās tik ellišķīgas, ka mēs nemaz negribējām tās vēlreiz dzirdēt. "Lērums lietu bija zudušas. Mīļu, jauku lietu," savu iekuru atmiņu ugunskuram piemet "The Blue Nile" skaņu inženieris Kulums Malkolms. Iestājās pauze trīs gadu garumā, un tad, gan ierakstu kompānijas "Linn" skubināšanas iespaidā un laikam jau arī tāpēc, ka varēja visam atkal pieķerties svaigu skatu, atlikušais "Hats" albums tapa ierakstīts "mērkaķa ātrumā". 

Lai arī kopš albuma iznākšanas pagājuši jau 24 gadi, joprojām "Hats" tiek uzskatīts par vienu no 80.to gadu labākajiem albumiem vispār! 2000.gadā mūzikas žurnāls "Q", kas "Hats" ir novērtējis ar augstāko iespējamo punktu skaitu (5/5), ievietoja plati sevis veidotā topa "Visu laiku labākie britu albumi" 92.vietā... Nu labi, varbūt šis nebija labākais piemērs, taču jebkurš tops ir subjektīvs. Tas, ko cilvēks no 2010.ajiem gadiem atradīs platē "Hats", ir pārdomu un secinājumu palete. Džeziski vieglā "Let's Go Out Tonight", 80./90.to gadumijai tik raksturīgā popa manierē ieturētās "Headlights On the Parade" un "Saturday Night" ļauj šo albumu baudīt ne tikai, grimstot nostaļģijā, kam nu tāda saistībā ar "The Blue Nile" pastāv, bet arī secinot, cik sasodīti mūsdienīgi skan šis gandrīz gadsimta ceturtdaļu senais albums! 




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

"Redd Kross" - "Researching the Blues" (2012)

Nezinātājam, ausīs nonākot grupas "Redd Kross" platei "Researching the Blues", domu mākonī izkristalizējas ideja vai viedoklis, ka šie ir vieni kārtīgi, rokmūzikas pārņemti censoņi, kas veiksmīgi sper savus debijas soļus mūzikas industrijas purvainajos plašumos. Viņu rokenrols skan mūsdienīgi, paši ir vitāli un solistu sniegums iedvesmo lieliem darbiem, jo tajā jaušama nebeidzama enerģija, kāda raksturīga nepieredzējušai jaunībai. Un tad, pašķirstot mūzikas enciklopēdijas, rodas, nē - ne vilšanās, bet pārsteigums gan. Kalifornijas (ASV) grupa "Redd Kross" lepojas ar jau 35 gadus senu vēsturi! Jā, 1978.gadā savus talantus kopā sameta brāļi Džefs un Stīvs Makdonaldi, lai, piepalīdzot vēl dažiem draugiem, radītu šo ģitārroka vienību.

Tiesa, pat "Redd Kross" daiļrades pazinēji saka, ka "Researching the Blues" ir kaut kas jauns un savādāks. Grupas iepriekšējais albums "Show World" klajā nāca 1997.gadā, un par šiem piecpadsmit gadiem notikušas tādas pārmaiņas, ka mūzikas žurnāls "Paste" veterānu kvartetu nodēvējis par ""Redd Kross 2.0" neticamo debiju". 

Tas, ko klausītājs sagaidīs, baudot brāļu Makdonaldu jaunāko veikumu, ir - nekādas īdēšanas un gaušanās, kas tik pierasta mūsdienu mūziķu virs trīsdesmit (Makdonaldiem ir ap 50) daiļražu dienaskārtībā. Vien enerģisks, Bītlu labākajās tradīcijās balstīts rokenrols, kas sniegs patiesu gandarījumu. "Researching the Blues" satur tādus gara uzlabošanas komponentus (dziesmas) kā vieglprātīgo "Dracula's Daughter", popmūzikas himnai līdzīgo īso (tikai 1:45) "Meet Frankenstein" un vēl septiņas "zālītes", kuras savu uzdevumu - uzlādēt klausītāju labām domām, lai tas varētu veikt labus darbus - izpilda nevainojami. "Researching the Blues" noklausāms šeit.



Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.thepowerpop.com.

2013, www.musicstories.lv





otrdiena, 2013. gada 15. janvāris

Kate Bush - "50 Words for Snow" (2011)

Kad man bija kādi 6 gadi, opaps mani aizveda uz cirku. Bija iegriezies Rietumvācijas cirks, un rādīja trikus, burvestības un daudz ko citu. Man vislabāk patika poniju dresētāja. Atceros, toreiz iedomājos, ka es varētu ar viņu apprecēties. Bet ne jau tāpēc, ka man viņa tik ļoti patika, bet gan tamdēļ, ka man patika tie poniji. Opapam vislielāko sajūsmu izraisīja dresētas cūkas. "Saproti, dēliņ," viņš man pēc tam teica, "no tām cūkām pēc pāris gadiem izceps karbonādes, tāpēc jo īpaši jāapbrīno, ka tagad tās brauc ar velosipēdu un lēkā pēc dresētāja komandas! Un klauni! Tie toreiz likās baigi smieklīgi. Un arī šajā sakarā vectēvam bija ko teikt: "Redzi, klauni patiesībā meistarības ziņā ir virs visiem pārējiem trupā, jo viņiem viss - žonglēt, taisīt baisus trikus un visu pārējo - jāprot tik labi, lai to varētu parādīt kā smieklīgu joku!"

Šī saruna atausa atmiņā tagad, pēc daudziem, daudziem gadiem. Klausoties angļu veterānes Keitas Bušas jaunāko albumu "50 Words for Snow". Pirmkārt, tas pat ļoti atbilst savam nosaukumam - noskaņa, ko Buša rada savās tikai septiņās plates dziesmās, ir akurāt tāda, kādu šobrīd redzam pa logu - balta, salta un apcerīga. Viņas veikums ir liekams vienā "ziemas dziesmu" plauktiņā ar Torijas Emosas 2009.gada plati "Midwinter Graces" - starp citu, iesaku šo albumu trakajā Ziemassvētku laikā, kad no "traditional jungle bell" jau vēmiens nāk. Kur klauni? Keita Buša. Viņa dažās dziesmās apzināti dzied tik šķībi, ka liekas - va vellos, vai tikai Bjorkai kaut kas jauns nav iznācis?! Bet nē - tā ir tikai tāda klauna ākstība, kas iederas dziesmu koncepcijā, bet kuru tā realizēt spēj tikai pilnīgs sava aroda lietpratējs.

Slāņi, ko satur Bušas "50 vārdu sniega dziesmas", nav vienkārši aprakstāmi. Tie ir jāizjūt. Tam ļoti palīdz pieaicinātie viesi - īpaši mans Eltons. Eltons Džons! Viņa "piedziedātā" dziesma "Snowed In at Wheeler Street", protams, ir šajā albumā mīļākā, taču ir jāatzīst, ka plate tomēr ir klausāma kā viens vesels, un galvenais noteikums - daudz, daudz reižu pēc kārtas! Pienākot brīdim, kad visi pasaules noslēpumi jums ir skaidri un jautājumi atbildami,  gan slēdziet plati ārā! Jo nākamais līmenis jau būs neapturama kāre kļūt par klaunu...




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

Brūss Springstīns - žurnāla "Uncut" 2012.gada cilvēks!

Mūzikas žurnāls "Uncut", kā jau daudzi izdevumi, decembrī izvērtē aizejošo gadu un nosauc, savuprāt, labākos albumus, to pārizdevumus, grāmatas un filmas. Par "Uncut" "2012.gada albumu", piemēram, nosaukts Leonarda Koena "Old Ideas", labākais pārizdevums jeb "reissue" - grupas "Can", kas pastāvēja Rietumvācijā no 1968. līdz 1991.gadam, trīs disku izdevums "The Lost Tapes". Par aizgājušā gada izcilāko grāmatu "Uncut" veidotāji nosaukusi Pīta Taunšenda no "The Who" autobiogrāfiju "Who I Am?", bet labākās filmas godā kinolente ar ekoloģisku piesitienu - jaunās paaudzes režisora Bendžamina Zeitlina (Benh Zeitlin) "Beasts of the Southern Wild". Tomēr galvenā balva, foto uz vāka un apraksts piecu žurnāla atvērumu plašumā tikusi nevienam citam kā amerikāņu roka veterānam Brūsam Springstīnam.

KĀPĒC SPRINGSTĪNS?

Atbilde uz šo jautājumu nav tālu jāmeklē. Lai arī iesākumā liekas, ka "Gada cilvēka" tituls Springstīnam iešķiebts, galvenokārt pateicoties viņa pagājušā gada augsti novērtētajam albumam "Wrecking Ball", tas nebūt nav vienīgais iemesls. Pērn 23.septembrī Springstīnam apritēja 63 gadi. Dienu iepriekš, kārtējā "Wrecking Ball" tūres koncertā ar pašceptu kūku uz skatuves sveikt dēlu dzimšanas dienā kāpa viņa mamma Adele. Ne velti "Uncut" 2013.gada janvāra numurā, aprakstot iemeslus "Gada cilvēka" titula piešķiršanai, ne reizi vien tiek uzsvērts Springstīna vecums. Pagājušā gada 27.oktobrī ASV pilsētā Pitsburgā notiekošais Springstīna tūres kārtējais koncerts, kurš tiek aprakstīts žurnālā, nosaukts par "līdz šim labāko", to pašu sakot arī par visu "Wrecking Ball" tūri. 

Springstīns un viņa pavadošā grupa ir vīri labākajos gados - katrs ar savām vainām un kaitēm. Dažādu instrumentu meistars Nils Lofgrīns (61) kādu laiku atpakaļ veica gūžas protezēšanas operāciju, bet bundzinieks Maks Veinbergs (61) 2010.gadā pārcieta 20 stundu garu sirds vārstuļu protezēšanas operāciju. Abi atkal ir ierindā, bet visiem priekšzīmi rāda pats Springstīns, savos gados koncerta laikā nepārtraukti pārvietojoties pa skatuvi un publiku, un dažos koncertos, piemēram, Ņujorkas Apollo teātrī, uzrāpjoties pat uz otrā stāva balkona malas un staigājot pa īpaši izveidotām stalažām balkona ārpusē. "Cik tev, puis,  gadu?" koncerta laikā kārtējā komunikācijas tūrē ar skatītājiem vienam no viņiem vaicāja Springstīns. "Sešpadsmit," mulsais jauneklis atbildēja. "Bet man astoņpadsmit - prātiņā!" atbildēja Springstīns un turpināja pirms sarunas iesākto dziesmu "My City of Ruins". Bet tie ir meli! Springstīns ir astoņpadsmit gadīgs puika ne tikai prātiņā - jo kā gan citādi lai izskaidro "Wrecking Ball" tūres koncertu, kas norisinājās Helsinku Olimpiskajā stadionā pagājušā gada 31.jūlijā? Tas kļuva par tūres garāko koncertu, kurā 33 dziesmas Springstīns un Co nospēlēja četrās stundās un sešās minūtēs...

POLITIKA

Springstīns nekad nav slēpis savus politiskos uzskatus, nav centies būt korekts, visiem izpatīkošs savos izteicienos, tāpēc ir nācies dzirdēt viņam piedēvētu "Nācijas sirdsapziņas" titulu. Interesanti, ka pats Springstīns no šāda titula neatgaiņājas, bet savus uzskatus godīgi publisko. "Es neesmu profesionāls [prezidenta vēlēšanu] kampaņu veidotājs un katrus četrus gadus neizvēlos kādu čali, kam sekot," Springstīns komentē, kāpēc 2004.gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš piedalījies Demokrātu partijas kandidāta Džona Kerija priekšvēlēšanu aģitācijas tūrē. "Bet [ASV prezidenta Džordža] Buša [valdīšanas] gadi bija tik šausminoši, tik vulgāri katastrofiski, ka tu nevarēji vienkārši sēdēt malā un noskatīties." Kerijs toreiz zaudēja. Un pēc četriem gadiem Springstīns atkal bija ierindā - šoreiz aiz Baraka Obamas muguras. Un šajā reizē veiksme garām nepagāja. Kad pagājušā gadā pienāca laiks Obamu pārvēlēt vai ievēlēt viņa vietā citu ASV prezidentu, daudzi amerikāņi bija vīlušies - kā nekā lērums solījumu par tādiem arī palika, skaļākais no kuriem bija Obamas apņemšanās, stājoties amatā, slēgt bēdīgi slaveno Gvantanamo cietumu.

"Viņš saglabāja dzīvu "General Motors", viņš dabūja [cauri] likumu par veselības aprūpi, viņš nogalināja Osamu Bin Ladenu, un viņš atveseļoja augšējos varas ešalonus," Obamas labos darbus nebeidz uzskaitīt Springstīns, neiztiekot arī bez kritikas. "Es uzskatu, ka Gvantanamo [cietumam] jau būtu jābūt slēgtam, bet viņš mūs ir dabūjis ārā no Irākas un domāju, ka drīz tas pats notiks arī Afganistānā." Un amerikāņi Springstīnam noticēja - Obama joprojām ir savā vietā, bet pats Springstīns būtiski pieaudzējis savu ietekmi amerikāņu acīs.

BOBS UN ELVISS - PĀRI VISAM!

Gribētos teikt: "Pie velna politiku un politiķus!" Bet tā nevar, jo Springstīna dziesmas jau lielā mērā ir politiski lozungi. Albums "Wrecking Ball" ir pilns ar dusmām pret valdību, bankām, nabadzību. Pirms albuma izdošanas Springstīns tik kvēls Obamas aizstāvis vairs nebija, kā četrus gadus atpakaļ, sakot, ka arī viņam jāuzņemas sava daļa vainas par stāvokli ASV. Kāda tur daļa? Visa vaina! Bet laikam jau Springstīns saprata, ka īstas alternatīvas Obamam nav un neatteicās atbalstīt kampaņu arī šajā reizē. Tas nu ir skaidrs, ka Springstīns ir allaž bijis sociāli aktīvs un mācējis savas idejas, ietērptas dziesmās, pārvērst bezmaz par nācijas himnām. Bet no kā ietekmējies ir viņš pats?

Izrādās, galvenie ceļa rādītāji bijuši Bobs Dilans un Elviss Preslijs. "Ja jūs 50-ajos, 60-ajos bijāt jauns, jums viss likās neīsts - visur, kur jūs pagrieztos. Bet jūs nezinājāt, kā to pateikt. Nebija tādas valodas, lai to aprakstītu. Jūs jutāties vienkārši dirsā, bet nebija vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Tad atnāca Bobs un iedeva mums šos vārdus. Iedeva mums šīs dziesmas. (..) Viņš mums deva vārdus, lai mēs saprastu savas sirdis." Savukārt Springstīna liktenīgā sastapšanās ar Presliju notika 1956.gadā Eda Salivana televīzijas šovā. "Tas bija vakars, kad es sapratu, ka baltais cilvēks var paveikt burvestības."

Mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālists Endijs Gils, kurš, veidojot rakstu par Springstīnu kā 2012.gada cilvēku, pabija gan pieminētajā Pitsburgas koncertā, gan aizkulisēs tikās ar pašu laureātu, secina, ka patiesībā Springstīns šobrīd, iespējams, ir savas karjeras augstākajā punktā. Viņa ietekme ASV ir tikai augusi, viņa "par vienkāršo cilvēku" dziesmu teksti ir tuvi miljoniem to adresātu, un pats Springstīns radoši un fiziski šobrīd spējis sevi iecelt teju ikonas statusā. Reālas, cilvēcīgas un sava ceļa ejošas ikonas.

Turpinājumā pilns jau pieminētā Pitsburgas 2012.gada 27.oktobra koncerta audio ieraksts.


Foto no interneta resursiem.

2013, www.musicstories.lv







piektdiena, 2013. gada 11. janvāris

"Pet Shop Boys" - "Elysium" (2012)

Nīla Tenanta un Krisa Lova sadarbības projekts "Pet Shop Boys" nesen nosvinēja savu trīsdesmitgadi, liekot filozofiski aizdomāties, ka neviens nav pasargāts no graudiņu plūsmas smilšu pulkstenī. Astoņdesmitajos, jauni un smuki, "Pet Shop Boys" iepūta svaigu vēsmu toreizējā disko ērā. Viņu "It's A Sin" (1987) un "Suburbia" (1986) - tajos laikos katrs sētas panks, kura īpašumā bija kasete ar vienalga kādā kvalitātē ierakstītām šīm dziesmām, bija vienādā vērtē ar pārdevēju, kas tirgoja alu no dzeltenajām mucām pažobelēs. Dzīve turpinās - alu tagad šturmē ne no mucām, bet divlitrīgajām petenēm, sētas panki kļuvuši par godājamiem vīriem vai arī par tiem sen nekas nav dzirdēts, bet "Pet Shop Boys" joprojām ir savā vietā!

Protams, vecie zēni uz skatuves vairs nav ne tuvu tik žiperīgi kā astoņdesmitajos - šim nolūkam tagad viņi izmanto deju grupu pakalpojumus, taču noliegt, ka angļu veterāni joprojām kaut kādu ietekmi mūzikas nozarē patur, nevar. Tiesa, ar gadiem vērojama tendence - "Pet Shob Boys" kļūst mierīgāki, nosvērtāki. Pagājušā gada vasaras beigās zēni izdeva savu vienpadsmito studijas plati "Elysium", kas vērtējama ne gluži viennozīmīgi. Patiesībā jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai spētu nodefinēt, ko šis albums, tā teikt, "no sevis iztaisa". Ir divu veidu emocijas. Pirmkārt, "Elysium" ir himnu apkopojums - dziesma "Winner", lai arī dueta biedri to noliedz, ir tāds "We Are the Champions" līdzinieks (un kā nu ne - vasarā taču "zvērveikala puišu" pilsētā Londonā notika Vasaras Olimpiskās spēles!). Ņemot vērā "Pet Shop Boys" spēju jebkuru dziesmu "uzveidot" himnisku, pie tādām var pieskaitīt arī gan "Breathing Space", gan "Hold On". 

Otrā albuma seja gan nav tik tīkama - "Elysium" vietām atgādina mūsu pašu "Hameleonus" ("Memory of the Future")! Riktīgs "Latvijas Radio 2" šlāgeris! Un tādos brīžos tu saproti, ka vecums visiem, neatkarīgi, kurā zemeslodes malā dzīvo, pienāk plus mīnus vienādiem simptomiem. Vienīgais, kas šādos "hameleonu" brīžos attur izslēgt "Elysium", ir cieņa pret abu vīru darīto līdz šim, arī atmiņas no tikšanās ar viņiem šepat Rīgā. Un tad pēkšņi notiek pats interesantākais - pēc aptuveni piecu reižu noklausīšanās, "Pet Shop Boys" jaunākais veikums liekas perfektākais, kas šajā mūzikas nišā līdz šim ir radīts!... Tagad, galvenais, kaut vai aiz ziņkāres tikai neuzgriezt 'Latvijas Radio 2", tikai neuzgriezt "Latvijas Radio 2"...




Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 3/5
NME: 6/10
The Observer: 3/5
Pitchfork Media: 5,4/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 10. janvāris

"Blonds" - "The Bad Ones" (2012)

Kāda ir priekšrocība, ja muzikālu duetu veido pāris, kas ir duets arī ikdienā? Dziesmas studijā var ierakstīt vienās apakšbiksēs! Tieši to par labāko blakni šādai dzīves situācijai mūzikas žurnālam "Paste Magazine" nosauca Džordijs Ašers un Karī Reja. Viņi ir pāris ikdienā un arī mūzikā - duetā "Blonde" no Filadelfijas (ASV). Kāpēc tāds nosaukums, grūti spriest, jo abi jaunieši paši ir tumšām pinkām apauguši (labi, Reja mēdz būt arī rozā un blonda). "Mēs tiekamies jau divarpus dzīves," intervijā, atbildot uz jautājumu, cik ilgi viņi ir kopā, atbildēja Ašers un Reja. Tikpat pārliecinoši viņi saka, ka kopīgā muzicēšana sākās pilnīgi "dabiski". "Tas nebija sākumā ieplānots, mēs vienkārši to sākām darīt un kļuvām atkarīgi."

Pirms pusgada "Blonds" laida klajā debijas plati "The Bad Ones". Tas pierāda, ka abi nav melojuši. Saskaņa, kādā viņi darbojas plates desmit dziesmās, pieļauj domu, ka pat jau pieminētās apakšbikses viņi valkā abi vienas un uz maiņām. Tas, ko "Blonds" dara ar klausītāju, būtu kādu klīnisku pētījumu vērts. Zinātnieki saskaitījuši, ka tīklam līdzīgais nervu zarojums, kas caurauž visu cilvēka ķermeni, kopējā garumā 2,5 reizes pārsniedz zemeslodes apkārtmēru. Kad "Blonds" mūzika sasniedz šo zarojumu, 2,5 reizes apskriet ap zemeslodi nepilnas stundas laikā liekas tīrais nieks. Tādas plates dziesmas kā "Run", "Mr.E",  "The Bad Ones", kas, lai arī brīžiem, liekas, nāk no kādas pazemes celles, patiesībā satur  līdz šim vēl neatklātu "pretgravitācijas" formulu. Vēsture neļaus sameloties par visiem zināmu puisi, kas pastaigājās pa ūdens virsu; lūk, klausoties "Blonds" debijas veikumā, nepamet sajūta, ka es esmu tas puisis...




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no en.wikipedia.org.

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 9. janvāris

Markéta Irglová - "Anar" (2011)

Reizēm, klausoties kādu plati, pēc kāda laiciņa tev sāk šķist, ka esi pavisam pliks. Dzirdētā mūzika izģērbj - no drēbēm, no domām - smagām un grūtām -, no dzīves un visa, kas saistās ar tās prozaisko pusi. Čehu dziedātāja un komponiste Marketa Irglova ir šāds "izģērbējs". Kad ausīs melodiski ielīgojas Irglovas debijas albuma "Anar" skaņu viļņi, paiet aptuveni divdesmit minūtes, varbūt pusstunda, un tu jau sāc just, ka no nez kurienes uzradies pavisam maigs Dienvidu vējš, kas kā metronomu uz klavierēm vienotā ritmā šūpo arī to, kas nu kuram pēc dzimuma pienākas. Kailuma sajūta nepamet, arī klausoties albumu atkal un atkal. Tieši otrādi - pat ja kaut kādu iemeslu dēļ pirmajā reizē būtu palicis kāds apģērba gabals, pēc otrās, trešās un ceturtās albuma nospēlēšanas reizes, visi stāvēs rindā kā no mātes miesām nākuši.

24 gadus vecā Irglova izskatās māksliniece no sērijas: "Kas uz sirds, tas uz nošu papīra!" No malas raugoties, Irglova varētu būt visai emocionāla būtne. 13 gadu vecumā viņa satika īru mūziķi Glenu Hansardu, ar ko pēc tam kopā muzicēja grupā "The Swell Season" un vienā brīdī ielaidās arī romantiskāka rakstura attiecībās. Kad 2011.gadā Irglova strādāja pie sava debijas albuma "Anar", sirds nespēja palikt vienaldzīga pret studijas skaņu ierakstu inženieri Timu Izeleru. Šī fluīdu lēkme vēlāk izrādījās maldīga - pēc gada šīs attiecības bija sevi izsmēlušas, kaut abi paspēja arī apprecēties. Viens ar otru, protams. 

Tagad Irglova atkal ir brīva. Vismaz juridiski. Un laikam gan tikai juridiski, jo jābūt absolūtai nejēgai, lai, klausoties Irlovas dziesmās, nesaprastu, ka viņas sirds vienmēr piederējusi un piederēs mūzikai. Šī Torijas Emosas muzikālā līdziniece, iespējams, mūs pārsteigs vēl ar kādu pagriezienu savā dzīvē - varbūt vēl trim četrām attiecībām, pat laulībām. Jo tā vien liekas, ka mūsu priekšā stāv komponiste un dziedātāja, kuras muzikālais ģēnijs izpaužas, vien esot iemīlēšanās agrīnajā stadijā vai sastāvot nevēlamās un grūti turpināmās attiecībās, kas dod cerību gaišākai nākotnei, tā radot motīvus šīm Marketas Irglovas izģērbjošajām dziesmām.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.vibetothis.com.

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

Seal - "Soul 2" (2011)

Nesen paskatījos vecu, labu un iemīļotu DVD ar koncerta ierakstu Vemblija stadionā, kas veikts 1992.gadā un veltīts grupas "Queen" toreiz pirms nepilna gada mūžībā aizgājušā solista Fredija Merkūrija piemiņai. Ir pagājuši mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un allaž ir jautri paskatīties uz arī šodien zināmiem cilvēkiem, kādi viņi izskatījās tajos senajos laikos. Jans Hanters izmainījies nav gandrīz nemaz, tāpat Braiens Mejs, mazliet spriganāks toreiz izskatījās "Queen" bundzinieks Rodžers Teilors, pēc pārauguša tīņa - Aksels Rouzs. Bet viņi visi ir "pupu mizas", salīdzinot atomsēnes formai līdzīgo frizūru, ar kuru koncertā dziesmu "Who Wants to Live Forever" dziedāja britu mūziķis Sīls, un matu sakārtojumu, kādu viņš nēsā tagad. Nu labi, tagad viņam matu nav vispār! Galvvidus ir kā maza bērna dupsis. 

Protams, nav godīgi smieties par citu izskatu pirms 20 gadiem, ja pats toreiz izskatījies pēc Dītera Bolena un Bārbras Streizandes krustojuma trešajā paaudzē (lai ko tas arī nozīmētu!). Bet izmaiņas ir ne tikai ģīmjos un līdzībās. Toreiz, deviņdesmito pašā sākumā Sīls bija viens no perspektīvākajiem dziedātājiem un komponistiem, ar savu stilu, rētām klāto vaigu. Viņa 1991.gada debijas albuma "Seal" lielākais grāvējs "Crazy", šķiet, joprojām ir viņa populārākā dziesma, ko pats sacerējis, konkurenci izjūtot varbūt vēl vienīgi no cita sava garadarba "Kiss from a Rose", kas populāra kļuva, vairāk pateicoties filmai "Batman Forever". Šī gadsimta sākumā Sīls ir vairāk pietuvojies tīrai popmūzikai, pat būtiski "ieraujot zarā", pārlieku aizraujoties - viņa 2007.gada plati "System" nesaprata pat kvēlākie fani. Tajā pašā laikā tūkstošgadi Sīls iesāka ar tādu hītu kā "Love's Divine", kas nešaubīgi atzīstama par vienu no desmitgades labākajām popmūzikas balādēm.

Pēc neveiksmīgā "System" gadu vēlāk klajā nāca Sīla kaverversiju albums "Soul", kas daļā fanu viņu reabilitēja, savukārt cita daļa uzskatīja to par tādu māžošanos. Bet ar šo plati Sīls ieguva sev arī jaunus klausītājus. Pārsvarā no aprindām, ko var redzēt "Jaunā viļņa" VIP ložās. Bet ne tikai tos, arī vienkārši tā saucamo pieaugušo auditoriju, kas ikdienā patērē "adult contemporary" tipa radiostacijas un listes. 2011.gada novembrī iznākušais albums "Soul 2", loģiski, ir turpinājums šai kaverversiju epopejai. Epopejai labā nozīmē. 

Kopš 2010.gada albuma "Commitment" būtiskas izmaiņas notikušas arī paša Sīla privātajā dzīvē - pirms gada viņš izšķīrās no sievas vācu modeles Heidijas Klūmas, ar ko kopā bija no 2004.gada, kā savu pieņemot arī viņas toreiz vēl nedzimušo bērnu no attiecībām ar bijušo "F1" darboni Flavio Breatori. Platē "System" pat bija viena Klūmas un Sīla kopīgi iedziedāta dziesma "Wedding Day"... Bet dzīve turpinās. "Soul 2" gan tapa jau acīmredzot šķiršanās noskaņās, varbūt tāpēc tas ir pilns skumju, vairāk lirisks. Bet vispār jau Sīlam pēdējos gados šāda veida dziesmas gājušas pie sirds labi. "Let's Stay Together", "Ooh Baby Baby", "Lean On Me" - tā ir tikai maza daļa no "Soul 2" ietvertās klasikas. Un, klausoties Sīlu šajā apmpluā, prāts liek kopā nākotni - vai tik šis melnais, rētām rotātais vīrs drīz nepārvērtīsies par ko līdzīgu Džo Kokeram vai Rodam Stjuartam? Arī viņi dūšīgi sāka ar savām dziesmām, bet tad saprata, ka ritenis no jauna nav jāizgudro, un lielāko slavu guva, dziedot tieši citu komponētas dziesmas. Ja tā, Sīls turējies tik tiešām braši, jo, piemēram, Kokers jau savā trešajā platē gaužām labi sāka iztikt bez paša sacerējumiem.




Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 4/5
The Independent: 3/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 7. janvāris

Ian Hunter & "The Rant Band" - "When I'm President" (2012)

Septiņdesmit trīs gadus vecais angļu roķeris Jans Hanters patiesībā būtu iekļaujams spilgtāko mūzikas leģendu sarakstā. Droši vien viņš tur arī ir - saņēmis visus tos apbalvojumus un vairāk vai mazāk simboliskos titulus un nosaukumus. Taču pašu galveno balvu viņam varētu būt sniegusi pati dzīve - iespēju līdz sirmam vecumam darīt to, kas padodas un tīk visvairāk. Jo mūzika bijusi visa Hantera būtība - jau sākot no padsmit gadu vecuma, kad talantu konkursā viņš kopā ar saviem draugiem Kolīnu Jorku (vēlāk kļuva par profesionālu regbija spēlētāju) un Kolīnu Brūmu nospēlēja Ričarda Rodžera un Lorenca Hārta 1934.gadā komponēto dziesmu "Blue Moon", ko iedziedājuši arī Elviss Preslijs, Klifs Ričards un Billija Holideja, turpinot ar Deivida Bovija "Zvaigžņupetkļu" projektu (Hanters pielika roku pie Bovija  "Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" perioda dziesmu aranžējumiem) un nobeidzot ar pagājušā gada septembrī iznākušo solo albumu (kopā ar grupu "The Rant Band") "When I'm President".

Visus šos garos gadus Hanteru raksturoja, un raksturo joprojām, divas nemainīgas lietas - laba rokmūzikas izjūta un skruļļotā un kuplā matu rota. Jā, un vēl lielas saulesbrilles. Ja atkāpjas no vizuāliem raksturojumiem, kas, protams, ir sekundāri, mūzikas jomā par Hantera veikumu un skatuves piedzīvojumiem dažs labs viņa daiļrades smalkāks pazinējs varētu sarakstīt grāmatas. Bez Bovija Hantera radošo partneru sarakstā atrodami arī citi "zvaigžņoti" vārdi, piemēram, "The Yardbirds" (tur savulaik spēlējuši gan Ēriks Kleptons, gan Džefs Beks un Džimmijs Peidžs). Starp citu, kad pēc sastāvu transformēšanās 1968.gadā šo ansambli pārdēvēja par "The New Yardbirds" un tajā spēlēt pieaicināja arī Hanteru, mazliet vēlāk tajā pašā gadā pārdēvējoties par "Led Zeppelin", fani diezgan ilgi uzskatīja, ka arī Hanters ir bijis viens no "cepelīniem". "Redziet, tās ir muļķības. Bet cilvēki lasa un notic tam," kādā intervijā 2003.gadā atzina pats mūziķis.

Rokenrols - laikam tas būs īstais apzīmējums Hantera mūzikai. Viņš gan allaž sliecies popmūzikas virzienā, taču dara to tik meistarīgi, ka diez vai kādam celtos mēle nosaukt Hanteru par, teiksim, popmūzikas ikonu. Varbūt tādu vārdu teicējs no vecā vīra dabūtu pa muguru ar kādu no viņa "Gibson" ģitāru kolekcijas nevērtākajiem eksponātiem. Kaut gan no otras puses - ko viņam vairs satraukties par to, ko saka citi? Jaunākais Hantera veikums albums "When I'm President" gan, iespējams, kādam būs pārsteigums. Ja pieņem, ka mūzikas enciklopēdijas nemelo, sakot ka Hantera stili ir glem- un hārdroks, tad kā lai izskaidro dažu albumu dziesmu ("When I'm President", "Saint"), kas vairāk izklausās pēc Braiena Ādama 21.gadsimta albumu dublikātiem? Optimisms, enerģijas pārpilnība, viena otra everģēlība, iepinot dziesmās bērnu skaitāmpantiņus - tie ir lielumi, kas raksturo šo Hantera divdesmito solo albumu. Nobeigt var tikai ar to, ko iesākām - Jans Hanters ir leģenda! Tāda paklusāka leģenda, jo neiekļūst skandālos kā "The Rolling Stones" vai savulaik Bovijs. Bet albums "When I'm President" ir slavas dziesmas pašam to autoram.






piektdiena, 2013. gada 4. janvāris

Mark Knopfler - "Privateering" (2012)

Jaunības pārgudrībā domāju, ka šo vīru sauc Dire Straits - kā vārdā un uzvārdā. Bet jaunība ir netikums, kas pāriet, tāpēc šobrīd jau neapstrīdams ir fakts, ka "Dire Straits" patiesībā ir kolektīvs, kura dvēsele bija (tas beidza pastāvēt 1995.gadā) vīrs vārdā Marks Nopflers. Šķiet, sirsnīgs kungs, ko apliecina gan neskaitāmie viņa solo un sadarbības projektu albumi, kam kopīgas divas iezīmes - rāmums un spēcīgs stāsts, gan trīs laulības.

Pagājušā gadā iznākušais Nopflera dubultais albums "Privateering" ir viņa septītais solo darbs, kas tapis pēc "Dire Straits" izjukšanas. Šķiet, Nopfleram ir bijis sakrājies sakāmais, jo, kā viņa solo karjerā, šis ir pirmais dubultais albums. Nereti šāda apjoma platēs, ļoti skrupulozi revidējot, vismaz pusi varētu mest ārā vai norakstīt uz viedokli, ka "kaut kā jau tie diski bija jāpiepilda". Ar tādām pašām nedrošām sajūtām ausis pievēršas "Privateering". Bet velti - Nopflera viena no labākajām muzikālajām īpašībām ir konstantums, nemainība. Lai arī kā viņš savos albumos ložņātu caur dažādiem mūzikas stiliem, beigu galā visiem ir zināms, ko no Nopflera sagaidīs.

"Privateering" piedāvājums nav pārsteidzošs. Patiesībā - tā gala produkts (vai varbūt "pēcgarša") ir jau iepriekš paredzama un gardi baudāma. Bet kā līdz tai nonāk, tā ir vesela pārdzīvojumu buķete! Koķetēšana ar blūzu, kantrī, skotu tautas mūziku (Nopflers ir skots), popmūziku un rēnu rokenrolu ir šīs buķetes ziediņi. Dažbrīd škiet, ka vienīgais, kas saista visas šīs dziesmas, ir allaž nosvērtais Nopflera vokāls. Bet kopējo plates atmosfēru veido atsevišķas dziesmas. "Privateering" var sastapt gan absolūtas "Dire Straits" dziesmu dubultnieces, piemēram, "Corned Beef City", gan vēsturisku filmu cienīgus "soundtrakus" - "Haul Away" ir dziesma, no kuras katram, kam zilonis nav sabradājis to trauslo neironu tiltiņu, kas savieno ausis ar spēju pārdzīvot, zosāda uzmetīsies, kā minimums, vismaz uz sev aizsniedzamām ķermeņa vietām.

Pēc visiem svētku balagāniem, raķetēm un virs normas izdzertajām "Merkura" dozām Marks Nopflers ar savu jaunāko albumu "Privateering" atnāk un visas dzīves gudrības saliek pa plauktiņiem. Pat ne gudrības, bet patiesības. Un viena no tādām ir: "Kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka." Šis nav no Nopflera, šis no manis - gan pašam ko atcerēties dažādos dzīves momentos, gan citiem par mācību ko teikt...




Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
Daily Express: 4/5
Financial Times: 4/5
Rolling Stone: 3,5/5
The Telegraph: 4/5

2013, www.musicstories.lv