Mūzikas žurnāls "Uncut", kā jau daudzi izdevumi, decembrī izvērtē aizejošo gadu un nosauc, savuprāt, labākos albumus, to pārizdevumus, grāmatas un filmas. Par "Uncut" "2012.gada albumu", piemēram, nosaukts Leonarda Koena "Old Ideas", labākais pārizdevums jeb "reissue" - grupas "Can", kas pastāvēja Rietumvācijā no 1968. līdz 1991.gadam, trīs disku izdevums "The Lost Tapes". Par aizgājušā gada izcilāko grāmatu "Uncut" veidotāji nosaukusi Pīta Taunšenda no "The Who" autobiogrāfiju "Who I Am?", bet labākās filmas godā kinolente ar ekoloģisku piesitienu - jaunās paaudzes režisora Bendžamina Zeitlina (Benh Zeitlin) "Beasts of the Southern Wild". Tomēr galvenā balva, foto uz vāka un apraksts piecu žurnāla atvērumu plašumā tikusi nevienam citam kā amerikāņu roka veterānam Brūsam Springstīnam.
KĀPĒC SPRINGSTĪNS?
Atbilde uz šo jautājumu nav tālu jāmeklē. Lai arī iesākumā liekas, ka "Gada cilvēka" tituls Springstīnam iešķiebts, galvenokārt pateicoties viņa pagājušā gada augsti novērtētajam albumam "Wrecking Ball", tas nebūt nav vienīgais iemesls. Pērn 23.septembrī Springstīnam apritēja 63 gadi. Dienu iepriekš, kārtējā "Wrecking Ball" tūres koncertā ar pašceptu kūku uz skatuves sveikt dēlu dzimšanas dienā kāpa viņa mamma Adele. Ne velti "Uncut" 2013.gada janvāra numurā, aprakstot iemeslus "Gada cilvēka" titula piešķiršanai, ne reizi vien tiek uzsvērts Springstīna vecums. Pagājušā gada 27.oktobrī ASV pilsētā Pitsburgā notiekošais Springstīna tūres kārtējais koncerts, kurš tiek aprakstīts žurnālā, nosaukts par "līdz šim labāko", to pašu sakot arī par visu "Wrecking Ball" tūri.
Springstīns un viņa pavadošā grupa ir vīri labākajos gados - katrs ar savām vainām un kaitēm. Dažādu instrumentu meistars Nils Lofgrīns (61) kādu laiku atpakaļ veica gūžas protezēšanas operāciju, bet bundzinieks Maks Veinbergs (61) 2010.gadā pārcieta 20 stundu garu sirds vārstuļu protezēšanas operāciju. Abi atkal ir ierindā, bet visiem priekšzīmi rāda pats Springstīns, savos gados koncerta laikā nepārtraukti pārvietojoties pa skatuvi un publiku, un dažos koncertos, piemēram, Ņujorkas Apollo teātrī, uzrāpjoties pat uz otrā stāva balkona malas un staigājot pa īpaši izveidotām stalažām balkona ārpusē. "Cik tev, puis, gadu?" koncerta laikā kārtējā komunikācijas tūrē ar skatītājiem vienam no viņiem vaicāja Springstīns. "Sešpadsmit," mulsais jauneklis atbildēja. "Bet man astoņpadsmit - prātiņā!" atbildēja Springstīns un turpināja pirms sarunas iesākto dziesmu "My City of Ruins". Bet tie ir meli! Springstīns ir astoņpadsmit gadīgs puika ne tikai prātiņā - jo kā gan citādi lai izskaidro "Wrecking Ball" tūres koncertu, kas norisinājās Helsinku Olimpiskajā stadionā pagājušā gada 31.jūlijā? Tas kļuva par tūres garāko koncertu, kurā 33 dziesmas Springstīns un Co nospēlēja četrās stundās un sešās minūtēs...
POLITIKA
Springstīns nekad nav slēpis savus politiskos uzskatus, nav centies būt korekts, visiem izpatīkošs savos izteicienos, tāpēc ir nācies dzirdēt viņam piedēvētu "Nācijas sirdsapziņas" titulu. Interesanti, ka pats Springstīns no šāda titula neatgaiņājas, bet savus uzskatus godīgi publisko. "Es neesmu profesionāls [prezidenta vēlēšanu] kampaņu veidotājs un katrus četrus gadus neizvēlos kādu čali, kam sekot," Springstīns komentē, kāpēc 2004.gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš piedalījies Demokrātu partijas kandidāta Džona Kerija priekšvēlēšanu aģitācijas tūrē. "Bet [ASV prezidenta Džordža] Buša [valdīšanas] gadi bija tik šausminoši, tik vulgāri katastrofiski, ka tu nevarēji vienkārši sēdēt malā un noskatīties." Kerijs toreiz zaudēja. Un pēc četriem gadiem Springstīns atkal bija ierindā - šoreiz aiz Baraka Obamas muguras. Un šajā reizē veiksme garām nepagāja. Kad pagājušā gadā pienāca laiks Obamu pārvēlēt vai ievēlēt viņa vietā citu ASV prezidentu, daudzi amerikāņi bija vīlušies - kā nekā lērums solījumu par tādiem arī palika, skaļākais no kuriem bija Obamas apņemšanās, stājoties amatā, slēgt bēdīgi slaveno Gvantanamo cietumu.
"Viņš saglabāja dzīvu "General Motors", viņš dabūja [cauri] likumu par veselības aprūpi, viņš nogalināja Osamu Bin Ladenu, un viņš atveseļoja augšējos varas ešalonus," Obamas labos darbus nebeidz uzskaitīt Springstīns, neiztiekot arī bez kritikas. "Es uzskatu, ka Gvantanamo [cietumam] jau būtu jābūt slēgtam, bet viņš mūs ir dabūjis ārā no Irākas un domāju, ka drīz tas pats notiks arī Afganistānā." Un amerikāņi Springstīnam noticēja - Obama joprojām ir savā vietā, bet pats Springstīns būtiski pieaudzējis savu ietekmi amerikāņu acīs.
BOBS UN ELVISS - PĀRI VISAM!
Gribētos teikt: "Pie velna politiku un politiķus!" Bet tā nevar, jo Springstīna dziesmas jau lielā mērā ir politiski lozungi. Albums "Wrecking Ball" ir pilns ar dusmām pret valdību, bankām, nabadzību. Pirms albuma izdošanas Springstīns tik kvēls Obamas aizstāvis vairs nebija, kā četrus gadus atpakaļ, sakot, ka arī viņam jāuzņemas sava daļa vainas par stāvokli ASV. Kāda tur daļa? Visa vaina! Bet laikam jau Springstīns saprata, ka īstas alternatīvas Obamam nav un neatteicās atbalstīt kampaņu arī šajā reizē. Tas nu ir skaidrs, ka Springstīns ir allaž bijis sociāli aktīvs un mācējis savas idejas, ietērptas dziesmās, pārvērst bezmaz par nācijas himnām. Bet no kā ietekmējies ir viņš pats?
Izrādās, galvenie ceļa rādītāji bijuši Bobs Dilans un Elviss Preslijs. "Ja jūs 50-ajos, 60-ajos bijāt jauns, jums viss likās neīsts - visur, kur jūs pagrieztos. Bet jūs nezinājāt, kā to pateikt. Nebija tādas valodas, lai to aprakstītu. Jūs jutāties vienkārši dirsā, bet nebija vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Tad atnāca Bobs un iedeva mums šos vārdus. Iedeva mums šīs dziesmas. (..) Viņš mums deva vārdus, lai mēs saprastu savas sirdis." Savukārt Springstīna liktenīgā sastapšanās ar Presliju notika 1956.gadā Eda Salivana televīzijas šovā. "Tas bija vakars, kad es sapratu, ka baltais cilvēks var paveikt burvestības."
Mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālists Endijs Gils, kurš, veidojot rakstu par Springstīnu kā 2012.gada cilvēku, pabija gan pieminētajā Pitsburgas koncertā, gan aizkulisēs tikās ar pašu laureātu, secina, ka patiesībā Springstīns šobrīd, iespējams, ir savas karjeras augstākajā punktā. Viņa ietekme ASV ir tikai augusi, viņa "par vienkāršo cilvēku" dziesmu teksti ir tuvi miljoniem to adresātu, un pats Springstīns radoši un fiziski šobrīd spējis sevi iecelt teju ikonas statusā. Reālas, cilvēcīgas un sava ceļa ejošas ikonas.
Turpinājumā pilns jau pieminētā Pitsburgas 2012.gada 27.oktobra koncerta audio ieraksts.
Foto no interneta resursiem.
2013, www.musicstories.lv
