Britu un zviedru, pareizāk - brita un zviedra, kopprojekts "Storm Corrosion" ir ilgākas briešanas rezultāts. Tas ir sulīgs ābolītis, ko, rokās sadevušies, kopā nu plūc zviedrs Mikaels Okerfelds un anglis Stīvens Vilsons. Okerfelds spēlēja (un spēlē joprojām) grupā "Opeth", bet Vilsons - "Porcupine Tree" (šobrīd nelielā atvaļinājumā). Abas progresīvā roka un metāla stilā. Kad kāds abu kopīgs draugs deviņdesmito gadu vidū Okerfeldam nospēlēja "Porcupine Tree" toreiz jaunāko plati "The Sky Moves Sideways" (1995), viņš momentā kļuva par grupas kaislīgu pielūdzēju, bet Vilsons vienā mirklī tapa par elku. Taču viņi toreiz tā arī nesazinājās. Pēc daudziem gadiem kādu dienu Okerfelds apsēdās pie datora, atvēra pasta kasti un... saņēma vēstuli no Vilsona. Kāds franču žurnālists iedevis viņam "Opeth" jaunāko albumu "Still Life" (1999), kuru Vilsons nosauca par "apbrīnojamu". Ja vien Vilsons un Okerfelds būtu puisītis un meitenīte, šī varētu būt mūsdienu reāla pasaka par Sniegbaltīti un princi, kam ne aiz ko darīt bija jāvazājās pa valsti ar vienu kurpi rokā. Taču tā nav - Vilsons un Okerfelds drīzāk ir divi rūķīši, tiesa - labi noauguši rūķīši, bet viņu stāsta laimīgās beigas tas nepadara mazāk ievērojamas.
Kādas ir laimīgās beigas? Abi satikās Londonā, Okerfelds vēlējās uzaicināt Vilsonu producēt "Opeth" jaunāko albumu. Tā arī notika - Vilsons producēja trīs "Opeth" albumus, vienu miksēja, bet vēl vienā piespēlēja ģitāru un balsi. Un abiem rūķiem saskaņa bija tik liela, ka loģisks tās iznākums ir kopprojekts "Storm Corrosion" un tāda paša nosaukuma debijas albums, kas dienas gaismu ieraudzīja šā gada 7.maijā.
Būtu diezgan loģiski iedomāties, kā šai platei skanēt. Divi smagāku mūziku mīloši vīri atlaistiem matiem, skarbu ģitāras skaņu pavadībā izdarās pēc pilnas programmas tā, ka klausītājiem bungādiņas izļodzās kā vecas sievas jaunavības plēve. Taču patiesība ir pavisam cita - "Storm Corrosion" ir precīzi niansēti, perfekti nospēlēti un izstāstīti stāsti. Pat ne stāsti, drīzāk - pasakas! Dažbrīd pat desmit minūtes garās dziesmas ("Storm Corrosion", "Ljudet Innan") ir vai veselas pasaku grāmatas krāšņa koncentrācija vienā skaņdarbā. Citās dziesmās ("Lock Howl") netrūkst nedz minūtēm garas instrumentālas variācijas, nedz tenoru ansambļa cienīgas vokāla partijas, kas mijas ar sapņainiem sintezatora skaņas efektiem. Tas viss izklausās kā paska, tāpēc kā tādu to arī vajag uztvert. Un tas ir šī "Storm Corrosion" albuma spēks - tajā nav nekā no ikdienišķā, un tas ļauj vaļu domām un fantāzijām. Un tajās jau nu katram var būt viss, ko viņš vēlas - rūķītis Sniegbaltītes kurpēs, Sniegbaltīte prinča drēbēs, vai princis vispār bez drēbēm, tikai rūķu korsetē.
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no www.trashhits.com.
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru