Ir decembra sākums, un ir notikusi negaidīta traģēdija. Atkal. Ir uzsnidzis sniegs. Pēc ļaužu reakcijas brīžiem šķiet, ka tas (sniegs) viņus pārsteidzis sauļojamies pludmalē. Kā decembrī var snigt sniegs? Jā, interesanti, kā? Taču viņš (sniegs) to ir izdarījis. Un kas notiek? Sākās sezona, kurā lielveikali bez problēmām spētu pārdot pat plauktā netīšam uz laiku atstātu svaigu suņa sūdu. Tas notiek - pirmssvētku drudzis ir sācies! Un, it kā vēl nebūtu gana, - veikali fonā spēlē tās sasodīti tizlās Ziemassvētku dziesmas. O, ne tizlās, bet ģeniālās, atvainojos. Nu, piemēram, bija tāda grupa "Māsas" - ģeniāla, saprotams. Un tai bija dziesma ar nosaukumu "Sūdabrālis" un šādu tekstu:
"Nodomāju, kā lai viņu nīstu un teicu visu,
Uz Ziemassvētkiem vairs nepazīstu.
Bet paglabāšu dziļā sirds rieviņā, mūžam piemiņā,
Tagad viņš tikai miegā kutina plakstus."
Ar to gan vēl nav gana, jo seko piedziedājums:
"Kāpēc mani atstāj, sūdabrāli?
Odekolonā samirkuši tavi māli..."
Lūk, tā ir viena kārtīga Ziemassvētku dziesma! Bet patiesībā ne par šiem ir stāsts. Stāsts ir par Losandželosas (ASV) kvintetu "Milo Greene". Kāpēc ienāca prātā viss augstāk minētais? Tāpēc, ka "Milo Greene", ja gribētu, varētu spēlēt ļoti labas Ziemassvētku dziesmas, bet nespēlē. Varbūt spēlē, bet es to nezinu un zināt negribu. Bet viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, aktualizējies tieši šajā suņa kaku pirkšanas-pārdošanas drudža laikā, tāpēc nedaudz filozofijas, šķiet, par skādi nenāca.
"Milo Greene" ir tipisks amerikāņu indīpopa kolektīvs, Jā, nu ko tur liegties, viņi nav nedz oriģināli, nedz neatkārtojami. Viņi ir vienkārši labi. Piemēram, modes žurnāls "Esquire", kas savās lappusēs aplūko arī mūzikas tematiku, grupu ierindojis sarakstā "2012.gadā noteikti jāredz!" Ja nesanāk redzēt, var tikai klausīties. Un, kad ieklausās, reizēm ir sajūta, ka katru plates "Milo Greene" dziesmu iedzied cits dziedātājs. Grupai ir brīnišķīga soliste Marlana Šītsa un arī pārējie četri puiši dūšīgi dzied, tādā veidā viņi panāk šo savu mainīgo skanējumu. "Ziemassvēciskais" slēpjas vieglumā, kādā "Milo Greene" savas dziesmas pasniedz. Kā baltam, pūkainam sniegam spēlējoties ar egļu zariem, kuros jau pēc brīža tiks iebirdinātas miljardiem sniegpārsliņas. Pilnīgi apvemties var, cik skaists sanāca pēdējais teikums...:)
Rakstīt, lasīt, saprast - tas ir forši! Bet labāk tomēr klausīties un baudīt. Tie gan nav stāsti par sūdabrāli odekolonā samirkušiem māliem, tas tiesa...
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no www.c-ville.com.
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru