Britu kvartets "Veronica Falls", ja dzīvotu sešdesmitajos, būtu tiem laikiem pārāk moderns. Ja astoņdesmitajos, nevienam nebūtu šaubu, ka šo jauniešu domas ar apsēstības spēku pārņēmis Roberts Smits un "The Cure". Vēl šī gadsimta sākumā viņus varbūt arī nesaprastu, bet 21.gadsimta otrā desmitgadē "Veronica Falls" muzikālais piedāvājums ir nepieklājīgi moderns. Mūsdienu hipiji, kas nu moderni saucas hipsteri, lielā cieņā tur tā sauktās "vintage" lietiņas. Tas attiecas gan vairāk uz apģērbu, arī visa veida dizainu un, saprotams, mūziku. Moderni ir ik rītu eko veikaliņā pirkt divas olas no zināmas vistas (kas izdējusi, nevis pārdod), gara acīm skatīt, kā staipījies govs pups, no kura iztecējušas tās divas piles piena, ko pieliet pie rīta kafijas, kas, savukārt, iegūta no ozolzīlēm, ko sertificēta mežacūku ģimene vismaz divas reizes sagremojusi, atgremojusi, ar pilnu atbildību un tiesībām uzspiežot šai kafijai "Eko" zīmi.
Sarežģīto un samāksloto lietu laiks (vismaz uz mirkli) ir beidzies. Tā vietā cieņā ir mērenība un rūpes ne tikai par sevi, bet arī vismaz pusotra metra rādiusā ap sevi. Un te šajā stāstā uz skatuves vajadzētu parādīties britiem "Veronica Falls", jo viņi iemieso visu augstāk sacīto (par govs pupu vairāk, par mežacūkām mazāk). Roksana Kliforda, kas, būsim godīgi, nosaka vokālo toni kvartetā, gan neizklausās nedz pēc Džonijas Mičelas (ja reiz tika pieminēti sešdesmitie, mazliet septiņdesmitie), nedz citām veco laiku slavenajām dziedātājām. Ar "The Cure" šo kolektīvu vieno ģitāru skanējums atsevišķās dziesmās ("If You Still Want Me", "Broken Toy"). Bet no dziesmas "Shooting Star", ja to mazliet "sagrandžotu" (nav ne jausmas, ko tas vārds nozīmē), sanāktu organisks papildinājums dažām retajām "Nirvana" balādēm ("Where Did You Sleep Last Night").
Nav labi allaž kādu pielīdzināt citam un izmisīgi meklēt "izejas" DNS, analizējot, kurš mērkaķis kuram pirms 1000 gadiem bijis vectēvs kurā tur pakāpē. Ar tādu domu arī jāķeras pie "Veronica Falls" otrās plates "Waiting for Something to Happen". Un, ziniet, lai kaut kas notiktu, nemaz tik ilgi nav jāgaida. Un, kad "notikums" tapis apjausts pilnīgi nešauboties, apziņa, ka tu patiesībā arī esi tāds slēptais hipsters, lai arī sākumā reāli nobiedē, pēc brīža jau liek apsvērt ideju noskatīt savu vistu, kas ik rītu uz brokastu laiku būs sadējusi (ideāli, ja arī jau sacepusi) divas brūnas olas. Bet ozolzīļu kafiju - nu to gan ne. Pagaidām vēl ne.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru