Visam ir savs sākums un gals. Par pēdējo daudzi runā nelabprāt, bet pirmo ne vienmēr atceras. Ir lietas, kas, liekas, vienmēr ir bijušas un vienmēr būs. Taču tas ir tikai māns. Eltons Džons jeb Redžinalds Kenets Dvaits ir viena no šīm parādībām. Bez viņa sacerējumiem iztiek ja nu vienīgi Latvijas Radio 2, kaut arī nav pārliecības, vai kāds kantoris 04 nav "latviskojis", piemēram, Eltona "Nikita" vai "Sacrifice". Jo Eltonu zina visi! Bet vai visi zina, ar ko Eltons sākās (un te nav domāts radījums ar garu, baltu asti)? Viņš "sākās" 1969.gadā, kad dzimtenē Apvienotajā Karalistē debitēja ar plati "Empty Sky". Pašmāju lordiem, seriem un visiem citiem augstāk un zemākdzimušiem, kas tagad par savu goda lietu uzskata gozēties Eltona koncertu pirmajās rindās, toreiz viņš nešķita īstas uzmanības vērts. Ko darīja Eltons? Sajutis, ka Amerika viņu uzņem ar lielāku aizrautību, savu nākamo plati, kā debijas albumam pienākas, nosauktam savā vārdā, pēc gada izdeva jau ASV, un tā sākās viņa popularitātes gājiens kalnā, kas turpinās joprojām.
Bet "Empty Sky" bija pats, pats pirmais Eltona Džona albums, un par to ir šodienas stāsts. Kāpēc briti nepieņēma Eltona pirmo iznācienu? Iespējams, vienkāršākā atbilde ir - "The Beatles". 1969.gads bija Liverpūles četrinieka komētas apžilbinošā beigu sprādziena gads. Janvārī bija iznācis Bītlu albums "Yellow Submarine", bet septembrī gaidāms otrs - "Abbey Road" -, kas visu autoratīvo mūzikas izdevumu vērtējumā ieguva maksimālo novērtējumu un ASV kļuva par titulētāko Bītlu plati, iegūstot divpadsmitkārtēju Platīna diska statusu. Kāds tur pa vidu vēl nevienam nezināmais Eltons?! Arī mūzika, ko piedāvāja šis puisis aiz lielajām brillēm, bija krasi atšķirīga no Lenona-Makartnija piedāvātās, kaut arī savā noslēguma fāzē Bītli, kur tur pameditējuši un papīpājuši zāli, arī sāka rakstīt dziesmas pieaugušajiem, ne vairs tikai pāris akordu hītiņus kā iesākumā.
Šo pagājušā gadsimta sešdesmito gadu periodu viegli norakstīt uz Bītlu mākoni, pārējos atstājot ēnā, bet ne vienmēr tā ir taisnība. Eltona gadījumā, iespējams, publika vēl nebija apradusi ar šo pianista-dziedātāja stilu, kad centrā bija tikai viens cilvēks-orķestris, kas visu darīja viens pats - gan sacerēja, gan dziedāja. Jo visādi citādi albums "Empty Sky", pat no mūsdienām raugoties, ir gana inovatīvs un interesants. Patiesībā pat nedaudz sirreāli, klausoties, piemēram, plates tituldziesmu vai vēlāk par Eltona standartu kļuvušo popdziesmu "Val-Hala", apjaust, ka šie ir pirmie maestro balss ieraksti, kas fiksēti lentēs, un, varbūt nedaudz pārspīlējot, rodas jautājums: "Pasaule, kā tu varēji tik ilgi bez Eltona?!"...
Patiesībā ierakstu kolekcijā var arī nebūt kāds no Eltona Džona astoņdesmito gadu albumiem, varbūt arī viņa aizraušanās ar multfilmu mūziku un mūzikliem nebūtu ņemama vērā kā kaut kas, bez kā nevarētu iztikt, taču visi Eltona septiņdesmito gadu albumi ir obligāti! Arī šis. Un ne tikai tāpēc, ka tas ir Eltona Džona debijas albums, bet vairāk tāpēc, ka tas ir patiešām labs ieraksts. Rekomendējams visiem, kam Eltons asociējas ar tām dažām saldsērīgajām popa balādēm, ko bez jēgas un mitas kurbulē tā sauktās "easy listening" jeb "vienkārši klausāmās" radiostacijas. Šī ir Eltona Džona otra, patiesībā - daudz jēgpilnākā puse. To zina arī pats Eltons, joprojām koncertos šad tad atskaņojot kādu no 43 gadus vecā albuma dziesmām, kā var redzēt klātpieliktajā video, kurā 2009.gadā skan "Empty Sky" iekļautā dziesma "Skyline Pigeon".
Albuma vērtējums: 9/10
Papildus resursi:
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru