Mūzikas stāsti: "Wild Nothing"

ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris

"Wild Nothing" - "Nocturne" (2012)

"Salatētim gara bārda - vairāk nezinu ne vārda," slinko pantiņu skaitītāju tradicionālais repertuārs, ko tikpat tradicionāli piekopj arī pieaugušie dāvanu tīkotāji. Savukārt jaunā paaudze var arī noskaitīt: "Saltētim gara bārda, dibencaurums tam no skārda..." Brīnišķīgi! Tikpat mazrunīgam gribas būt, stāstot stāstu par amerikāņa Džeka Tatuma indie-dream-popa projektu "Wild Nothing" (jau nosaukums vien liek neizplūst liekvārdībā).

Tatuma individuālā projekta, kas koncertos pārtop par vismaz kvintetu, otrā plate "Nocturne" ir īstens ziemas albums. Tādas ziemas, kāda ir pašlaik. Ieklausoties dziesmās, gandrīz visās var sajust tādu ziemīgu vēsumu miglainā rītā, smagu sniegpārslu krišanu uz koku zariem. Jā, tieši smagu. Jo "Wild Nothing" mūzika ir skaņās, to intervālos ļoti precīza un niansēta. Var sadzirdēt gan pārslu krišanu, gan smilšu biršanas skaņu, ko rada smilšu kaisītājs, kas cīnās ar krītošajām pārslām. Projekts ir neliela atverīte, pie kuras aci (vai drīzāk jau ausi) var pamielot astoņdesmito gadu mūzikas fani (bija tāda grupa "The Twins"), tikai krietni advancētākā versijā.

Ieteikums! Klausieties šo plati! Sevišķi, ja gribās izbēgt no Ziemassvētku trakuma radiostacijās un lielveikalos. "Wild Nothing" ir viens āķis - to klausoties, pazūd krāsas. Nopietni! Viss apkārt liekas nenosakāmi pelēkā krāsā. Un ne jau "pelēks" te ir teikts ar negatīvu domu. Vienkārši albums "Nocturne" izdara visu nepieciešamo, nogruntē virsmu, lai to, kas katram ir apkārt, tas varētu iekrāsot tonī, kādu viņš pats vēlas visvairāk. Maģiska plate.