Dieva ceļi, tāpat kā mākslinieku domu gājiens, gudrojot nosaukumu savai grupai, skaidrs, ka ir neizdibināmi. Jau labi zināmā duetā "Girls" dzied divi puikas, bet nu mums priekšā stāv divi meitieši, kuri savu duetu nodēvējuši par "Boy". Un taču ir tik kolosāli!
Meitieši šie - Valeska Stainere un Sonja Glasa - saknēs nāk no Šveices un Vācijas, un viņu ceļi krustojās 2005.gadā Vācijas pilsētā Hamburgā, kurā abas mācījās popmūzikas kursos. Kopš tā laika viņas ari kopā koncertē, sacer dziesmas, bet tikai pagājušā gadā kādā dueta kārtējā koncertā viņas pamanīja ierakstu kompānija "Grönland Records", un rudenī "Boy" debijas plate "Mutual Friends" jau bija virtuālo un parasto mūzikas veikalu plauktos.
Abas meitenes pašas nav nekādas druknās, un tieši tāda pati ir viņu plate - tā ir popsīga, viegla un viena no tām, kurām var nemanīt, kad tā beigusies un sākusi skanēt atkal no jauna. Vai tas runā albumam par labu vai nē, tas ir labs jautājums... Katrā ziņā šobrīd duets izbauda uzmanību, ko viņām izrāda Vācija, dodoties plašā tūrē pa to. Vai viņas spēs izrauties kur tālāk, pārstāvot šobrīd tik pārblīvēto popa un folkpopa nišu mūzikā, to rādīs laiks. Kā arī viņu spēja radīt dziesmas, kas aizrauj. Jo visādi citādi nekā oriģināla tur nav.
Bet - lai katrs pārliecinās pats. Vispirms noskatoties "Boy" debijas singla "Little Numbers" video, pēc tam noklausoties visu plati "Mutual Friends".
Papildus resursi:
http://www.listentoboy.com
http://www.facebook.com/listentoboy
http://www.myspace.com/listentoboy
Foto raksta ievadā no "Boy" profila portālā "Facebook".
Kārtējā, jau trešā, singlu bez albumiem sērija. Šajā reizē dziesmas no Amerikas līdz Krievijai.
Daley - "Smoking Gun"
Skaista frizūra - pirmais, kas ienāk prātā, skatot darbībā jauno britu talantu, kura zvaigzne iemirdzējusies, pateicoties jauno mūziķu konkursam "Sound of 2011", ko, kā jau katru gadu, rīko britu "BBC". Tāpat jauneklis "ar Spandžbobu uz galvas" iepriekš sastrādājies ar virtuālo projektu "Gorillaz". Pagājušā gada vasarā šis Dalejs izdeva tādu kā singlplatīti "Those Who Wait", tajā iekļaujot arī dziesmu "Smoking Gun" (tā bez maksas lejupielādējama šeit). Droši vien Prinss uz šo jaunuli skatās un domā: "Diez, es jaunībā arī tāds izskatījos un izklausījos?..."
"Friends" - "My Boo"
Par Bruklinas (ASV) kvintetu "Friends" britu "The Guardian" Dienas grupas apskatnieks Pols Lesters saka: "Iepazīstieties ar savu jauno mīļāko grupu. Līdz nākamai nedēļai..." Nekādas augstās mākslas šajos jaunekļos un jaunavās, protams, nav. Taču droši vien pat Leonardo Da Vinči pēc augstu matēriju radīšanas šad un tad devās vienkārši pasēdēt uz poda vai, kamēr mācekļu nebija blakus, palaist skaļu pirdienu... Tas taču ir tik dabiski!
"Fire And Neon" – "Kerosene"
Pagājušā gada janvārī kanādiešu trio pēc divu gadu pastāvēšanas izdeva debijas singlplati "Like Dance". Šķiet, viss pamazām virzās uz pirmā lielā albuma iznākšanu. Cerams, tam kā labs vēstnesis ir jaunākais "Fire And Neon" skaņdarbs "Kerosene".
"Koria Kitten Riot" - "An Anthem From The 80′s"
Soms Anti Reiko ir liels grupas "Bright Eyes" fans. Tā vien šķiet, klausoties viņa dziesmas, ko pats komponē un izpilda ar savu grupu "Koria Kitten Riot". Pagājušā gada rudenī šiem klajā nāca otrais albums "The Lows & The Highs". Arī šī saldsērīgā un apcerīgā dziesma par pagājušiem labākajiem laikiem dzirdama jaunajā platē.
"InWhite" - "Море"
Atkal un atkal jābrīnās, vai mūsu lielajā, neprognozējamā kaimiņzemē Krievijā iespējams radīt mūziku, ko tiešām var nosaukt par labu. Laikam jau līdz mums atnāk tikai samazgas; iespējams, pie vainas ir tas, ka pastāvīgi nesekoju līdzi šīs tautas mūzikas novitātēm. Maskavas grupa "InWhite" 2010.gadā izdeva bērniem domātu albumu "Детский альбом", pirms gada - pirmo singlplati "В ожидании тебя". Noprotams, ka šajā, 2012.gadā, dienasgaismu beidzot ieraudzīs "InWhite" debijas albums. Dziesma par jūru "Море" ir pirmā labā ziņa no tā.
Foto raksta ievadā Jūlija Krjukova no grupas "InWhite"; foto no www.inwhite.su.
Divi apstākļi, kas pamudināja šonedēļ izcelt "Snow Patrol" jauno singlu "In The End". Pirmkārt, visticamāk, tas būs pēdējais no pagājušā gada plates "Fallen Empires" un, otrkārt, dziesmai saveidots video uz goda. Ja šo divu apstākļu sakritība nebūtu, un "Goldfrapp" nenoslinkotu ar labu videoklipu savai dziesmai "Melancholy Sky", tā bez konkurences būtu priekšā pārējām.
Un vēl kāda tendence novērojama - trīs no šīs nedēļas jaunajiem singliem izpilda jaunieši, kam uz galvas ir Spandžbobs! Sasodīts, kāpēc tāda mode nebija, kad galvu rotāja kuplas matu cirtas?! Tagad tik vien sanāktu kā Skvīdvarts...
NEDĒĻAS SINGLS! "Snow Patrol" – "In The End"
"Allo' Darlin" – "Capricornia"
"Azari & III" – "Reckless With Your Love"
"Blink-182" – "After Midnight"
Daley – "Alone Together"
Emeli Sande – "Next To Me"
"Goldfrapp" – "Melancholy Sky"
Lianne La Harvas – "Forget"
Jess Mills – "Pixelated People"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
Anais Mitchell – "Young Man In America"
Ben Kweller – "Go Fly A Kite"
"Boy & Bear" – "Moonfire"
"Die Antwoord" – "Ten$ion"
"Earth" – "Angels of Darkness, Demons of Light II"
Emeli Sande – "Our Version Of Events"
"Field Music" – "Plumb"
"Goatwhore" – "Blood For The Master"
Gotye – "Making Mirrors"
Gregory Porter – "Be Good"
"Hopes Dies Last" – "Trust No One"
John Talabot – "Fin"
"Marconi Union" – "Distance"
"Orange Goblin" – "Eulogy For The Damned"
"Phantom Limb" – "The Pines"
"Phenomenal Hand Clap Band" – "Form & Control"
"Praying Mantis" – "Time Tells No Lies"
Robin Thicke – "Love After War"
"Skrillex" – "Bangarang EP"
"Speech Debelle" – "Freedom Of Speech"
"Tennis" – "Young & Old"
"Tonight Alive" – "What Are You So Scared of?"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Tonight Alive" – "What Are You So Scared of?"
Nevarētu gan teikt, ka, ja šos nedzirdēs, dzīve būs nodzīvota bezjēdzīgi. Bet sakarā ar debijas albuma izdošanu, paklausīties šos austrāļus par sliktu jau arī nenāk. Tāda smagāka Avrilas Laviņas versija. Kam patīk viena, gan jau arī šie "Tonight Alive" ies pie dūšas. Ideāla plate, ja aizkritušas ausis - tad izklausās pēc "Labvēlīgā tipa". Bet nu, laikam jau pilnīgi viss, ko klausās ar aizkritušām ausīm, izklausās pēc "Labvēlīgā tipa"...
Ben Kweller – "Go Fly A Kite"
Pirmais vēstnesis dziesma "Jealous Girl" no amerikāņu puikas Bena Kvellera piektās plates šķiet gana kārdinoša, lai nobaudītu arī pārējo albumu. Neko daudz vairāk arī nav ko pateikt...
"Tennis" – "Young & Old"
Kādreiz Arvīdam Celleram bija himna tenisam, kuru mūsu sporta funkcionāri nez kāpēc nepieņēma par šī sporta veida oficiālo himnu... Savukārt Denveras (ASV) trio "Tennis" ar šo sporta veidu, vismaz saistībā ar albumu, šķiet, nav. Divu gadu laikā tikuši pie divām platēm, "Tennis" kārtējo reizi pasaulei pierāda, ka labu mūziku var radīt arī ar tikai trīs instrumentiem - ģitāru, taustiņiem un bungām.
Foto raksta ievadā grupa "Snow Patrol" no sungraffix.net.
Pieņemts uzskatīt, ka katra dziesma ir viens stāsts, kas ietverts melodijā. Mūsdienu radiostaciju formātu prasības šī viena stāsta garumu parasti ierobežo līdz četrām, nu maksimums piecām minūtēm. Tāpēc mūzikas stāstniekam savs sakāmais jānoformulē īsi un kodolīgu - vairs nevar kā agrāk "Pink Floyd", "Led Zeppelin" vai Ēriks Kleptons vienu dziesmu "vilkt" padsmit minūtes vai vēl vairāk. No otras puses - kāpēc nevar? Piedrāzt tās radiostacijas ar visiem viņu formātiem! Kurš vispār šodien vairs klausās radio, lai dzirdētu labu mūziku?! Kurā radiostacijā tādu var dzirdēt, neiejaucoties kādas runājošas galvas iestarpinājumiem, kas bieži vispār nav par tēmu, bet tukša muldēšana, jo "šajā brīdi kaut kas ir jāpasaka"?
Tāpēc jo apsveicamāka ir Kevina Beirna un viņa daudzgalvainā kolektīva "of Montreal" uzdrošināšanās savā jaunajā platē "Paralytic Stalks" iekļaut ne vien aizraujošus, bet arī desmit un vairāk minūšu garus muzikālus stāstus kā "Ye, Renew the Plaintiff". Gan šī, gan citas albuma dziesmas patiešām vairāk ir episki stāsti. Lai arī pēc stila "of Montreal" vairāk līdzinās Prinsam, grupām "Oasis", "Madness" vai Deividam Bovijam, viņu dziesmu struktūra tā vien liek piesaukt atmiņā slavenākos "Pink Floyd" skaņdarbus, kas koncertos varēja ilgt pat divdesmit minūtes.
Grupu "of Montreal" 1996.gadā radīja viens cilvēks - Kevins Beirns, tās nosaukums veltīts kādai daiļai būtnei "no Monreālas", ar kuru Beirnam īsti lāga neizdevās noturēt romantiskas attiecības. Pirmais Beirna domubiedrs bija Dereks Almstīds, taču viņš vairs grupā kādu laiku nespēlē, tāpēc, jāatzīst, ka vienīgais no kodola palicis tikai Beirns. "Paralytic Stalks" ir "of Montreal" vienpadsmitais albums. Par pieminēto "Ye, Renew the Plaintiff" Beirns saka: "Kad es sāku rakstīt šo dziesmu, es zināju, ka vēlos izteikt ko daudz personiskāku un intīmāku." Visticamāk, tā arī ir, ja autors pats to apliecina. Un tad ir interesants jautājums - diez kādi pārdzīvojumi Beirnu pamudināja uzrakstīt dziesmu "Exorcismic Breeding Knife"? Man ļoti patīk termins "kakofonija", allaž otrā "o" vietā prasās rakstīt "a". Lūk, šo dziesmu es varētu nosaukt par skaņu kakofoniju, un tā ir izcila! Tāpat kā plati noslēdzošā trīspadsmit minūtes garā "Authentic Pyrrhic Remission". Šie skaņu mutuļi, kas sastāv gan no stīgu, gan pūšamajiem instrumentiem, gan trokšņiem, ko var radīt jebkas, kas stāvējis skaņu ierakstu studijā, lieliski kontrastē ar "of Montreal" dziesmu, ja tā varētu izteikties, melodiskajām daļām.
Lasīt grāmatas ir labi. Bet, ja acis ir nogurušas vai ir vienkārši slinkums palasīt, "of Montreal" mūzikas stāsti noder tieši šādiem brīžiem. "Kad es klausos Džonu Lenonu, es vairs nejūtos tiks sasodīti sūdīgi kā agrāk, jo es vairs neesmu tik vientuļš [kā biju tad]. Es ļoti ceru, ka šis ieraksts kādam varētu kalpot tādā pašā veidā," mūzikas izdevumam "Paste Magazine" sarunas nobeigumā saka Beirns. Ko piebilst? Tikai to, ka, pat ja jūties sasodīti vientuļš, "of Montreal" jaunā plate "Paralytic Stalks" aizvietos tev i sievu, i vīru, suni vai jebko, kas parasti liek tev vienbūšanu aizmirst. Baudi visu plati, pirms tam iemetot aci grupas 2008.gada albuma "Skeletal Lamping" dziesmas "Id Engager" video.
Papildus resursi:
http://www.ofmontreal.net
http://www.facebook.com/ofmontreal
http://www.myspace.com/ofmontreal
Šajā nedēļā, paralēli arktiskajām aukstumam, kas pārņēmis visu Eiropu, sagaidīts arī kas silts un daudzu gaidīts - eksbītla Pola Makartnija piecpadsmitais studijas albums "Kisses on the Bottom". Neskatoties uz divdomīgo plates nosaukumu, tajā nekā "tāda" nav - šis ir klasisks kaverversiju albums, papildināts ar divām paša Makartnija jaunām dziesmām, viena no kurām - "My Valentine" - šajā nedēļā iznāca arī kā singls.
Un tomēr Pols Makartnijs, pareizāk, viņa "pēcbītlu" karjera, bieži vērtēta neviennozīmīgi. Gandrīz nešaubīgi par vērtīgāko periodā pēc Bītliem tiek uzskatīts Makartnija un viņa sievas Lindas grupas "Wings" laiks (1971 - 1981). Pēc tam, astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā Makartnijs kļuva izteikti popsīgs (albumi "Flowers in the Dirt" (1989), "Off the Ground" (1993)), visbeidzot iestājās zināms apceres periods, kam var pieskaitīt arī jaunizdoto plati. Pēc sievas Lindas nāves 1998.gadā Makartnija dzīvē, visticamāk, arī iestājās zināms pagrieziena punkts. Šķiet, sievas aiziešana viņam bijusi kā bākas izdzišana miglā klīstošam kuģim - neveiksmīgās laulības ar Heteru Milzu, kas seram Polam Malartnijam izmaksāja krietnu žūksni naudas, jau arī nebija nekāds gaismas stariņš. Tiesa, izskatās, tam Makartnijs ir ticis pāri, jo pagājušā gadā viņš iestūrēja laulības ostā vēlreiz - ar Nensiju Ševelu, cerams, nodrošinoties ar kārtīgu laulību līgumu.
Pēdējos albumos Makartnijs, kā jau iepriekš atzīmēts, kļuvis apcerīgs, viņš, gluži kā citi kolēģi šajā vecumā, atskatās uz dzīvē paveikto, iedzied kaverversijas dziesmām, kas bijušas nozīmīgas kādā dzīves posmā vai pat modinājušas interesi par mūziku bērnībā. Bet šeit desmit dziesmās ieskatīsimies, kāds ir bijis Pols Makartnijs savos daiļrades un ģimenes dzīves ziedu laikos. Tikai viena dziesma no desmit nav no "Wings" laikiem...
1. "Let 'Em In" ("Wings" - "Wings at the Speed of Sound", 1976)
Otrais singls no plates, kurš uzskatāmi parāda Makartniju muzikālo daudzveidību instrumentu un teatrālu motīvu izmantošanā ierakstos un koncertos. Singls ir ieguvis Zelta statusu - tas ticis pārdots vairāk kā miljons kopijās, un tas atrodams arī Makartnija 1987.gadā iznākušajā viņa labāko dziesmu albumā "All The Best!".
2. "Nineteen Hundred and Eighty Fiv" ("Wings" - "Band on the Run", 1973)
Šī ir dziesma, ar kuru "Wings" koncertos aizgrāba publiku, pateicoties dziesmas izskaņai, kam piepalīdz vesels orķestris. Makartnijs šo dziesmu atkal iekļāva programmā, gatavojot savu 2010.gada koncerttūri "Up and Coming Tour".
3. "Junior's Farm" (EP, 1974)
"Green, Green Grass of Home" - šo mājīgo, visiem zināmo dziesmu 1964.gadā sarakstīja Karlijs Patmans Juniors; desmit gadus vēlāk pie viņa lauku mājā ciemojās Pols Makartnijs ar sievu Lindu. Un laikam jau vide uzrunāja arī viņus, jo tieši šīs ciemošanās laikā Makartniji uzrakstīja dziesmu "Junior's Farm" - veltījumu šai vietai un tās saimniekam. Singla vāciņa noformējumam "Wings" pat ietērpās tematiskos dziesmā apdziedāto tēlu drēbēs (pokera spēlmanis, eskimoss), taču tikai Spānijā šī bilde tika izmantota singla noformēšanai. "Apple Records" izmaksu samazināšanas nolūkā to vispār izdeva bez jebkāda attēla. Varbūt tāpēc, ka tā bija pēdējā "Wings" dziesma, kas iznāca šī apgāda paspārnē, bet varbūt bija tieši otrādi?...
4. "Jet" ("Wings" - "Band on the Run", 1973)
Līdzīgi kā ar "Junior's Farm" šo dziesmu Makartnijs sarakstījis, tā teikt, ikdienas gaitās ejot un ikdienišķus iespaidus gūstot. Daudzus gadus pastāvēja uzskats, ka šī dziesma ir veltīta Makartnija labradoram, kam vārds bija "Jet", taču dažus gadus atpakaļ, kad tika izlaists DVD "Wings: Band on the Run", vienā no intervijām Makartnijs atklāja, ka tā patiesībā sauca poniju, kas viņam tobrīd piederēja. Lai vai kā, dziesma ietekmēja daudzus, piemēram, dažus Melburnas studentus, kas savu roka apvienību tā arī nosauca - "Jet" - un kas spēlē un gūst panākumus arī citviet pasaulē joprojām.
5. "My Love" ("Wings" - "Red Rose Speedway", 1973)
Šis ir viens no Pola Makartnija veltījumiem sievai Lindai. Arī viena no "kaverētākajām" "Wings" dziesmām - savu versiju par to radījusi Šēra, Brenda Lī un daudzi citi.
6. "Uncle Albert/Admiral Halsey" ("Ram", 1971)
Pirmais šī saraksta albums, kurš nav no "Wings" diskogrāfijas. Par šo plati Makartnijs 1971.gadā saņēma "Grammy" balvu par labāko vokālo aranžējumu, tāpat tā bija pirmā Makartnija dziesma pēc Bītlu izjukšanas, kas iekaroja "Billboard" topa virsotni. Dziesmā izmantota virkne specifisku skaņu efektu, piemēram, vilciena kustība pa sliedēm vai pērkona dārdi. Makartnijs atzinis, ka dziesmā minētais Albertonkulis ir viņa paša onkuļa prototips. "Es viņu atceros tādu diezgan lētticīgu, un, kad šī dziesma radās, mani pārņēma zināma nostaļģija," kādā intervijā atcerējās eksbītls.
7. "Live And Let Die" ("James Bond Original Soundtrack", 1973)
Tādai puslīdz vidējai paaudzei šī Makartniju pāra komponētā dziesma asociējas ar "Guns N'Roses" versiju deviņdesmito gadu sākumā, pavisam jaunākai paaudzei droši vien šķiet, ka oriģinālā arī dzīvē to dzied zaļu varžu koris no multfilmas par Šreku, taču patiesībā pirmais, kas šīs dziesmas pavadījumā visādi izdarījās, bija Džeimss Bonds - šī bija galvenā tēma 1973.gada bondiādes sērijā.
8. "Silly Love Songs" ("Wings" - "Wings at the Speed of Sound", 1976)
Viena no versijām vēsta, ka šo dziesmu Makartnijs uzrakstījis kā atbildi mūzikas kritiķiem, kam pievienojās ar Džons Lenons, ka viņš komponē "pārāk vieglas un gaisīgas" dziesmas. Šķiet, Makartnijs to ņēma vērā tikai tik daudz, lai uzrakstītu dziesmu, kuras piedziedājums sastāv vien no vārdiem "I Love You" un kas patiesībā ir viena jestra, viegla mīlas dziesmiņa. Tieši tāda, lai vecajam cīņu biedram Lenonam un kritiķiem atkal būtu par ko izteikties.
9. "Maybe I'm Amazed" ("McCartney", 1970)
1970.gadā Makartnijs debitēja kā solo mākslinieks, izdodot savā vārdā nosauktu debijas plati. Notika zināma rokāde - Makartnija dzimtenē Anglijā tajā gadā vairāk savu albumu "Bridge Over Troubled Water" pārdeva amerikāņu duets "Saimon And Garfunkel", bet dziedošā pārīša plašajā zemē triumfēja tieši Makartnijs. "Maybe I'm Amazed" ir dziesma, ko nereti mēdz piedēvēt grupai "Wings". Un, lai arī nav lielas atšķirības plates "McCartney" un grupas "Wings" kodolā - to veidoja Makartniju pāris -, īstenībā "Wings" to padarīja populāru, spēlējot savos koncertos. Dziesma kā Makartnija singls atsevišķi nav iznācis nekad.
10. "Band on the Run" ("Wings" - "Band on the Run", 1973)
Dziesma, kura jau septiņdesmitajos radiostacijām šķita par garu, tāpēc no oriģinālā garuma 5:09 ētera vajadzībām tā tika saīsināta līdz 3:50. Interesanti, ņemot vērā, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos, ja dziesma nebija vismaz desmit minūtes gara, tā vispār nebija nekāda dziesma! Dziesmas struktūra veidota trīs daļās: līdz 1:19 tā ir melodiska un viegla; no 1:20 līdz 2:05 dziesma iegūst klasiskus poproka apveidus, kurā ģitāras un sitamos instrumentus pamazām nomāc basģitāra, bet no 2:05 tā maina skanējumu uz izteikti "jestri roķīgu", radot iespaidu, ka tās patiesībā ir trīs dažādas dziesmas.
Rakstā minēto dziesmu liste:
Rakstā izmantoti "AOL Radio" klausītāju 2010.gada aptaujas dati par labāko Pola Makartnija dziesmu.
Kurš gan nepazīst angļu roka veterānus "Duran Duran"? Grupu, kuras karjera aizsākās tālajā 1978.gadā, kad to Birmingemā nodibināja Džons Teilors un Niks Rode, kuri tajā spēlē joprojām. Tiesa, balss vīrs Saimons Le Bons, kas ir neapstrīdams "Duran Duran" atpazīstamības zīmogs, grupai pievienojās pāris gadus vēlāk. Kopš dibināšanas grupa nekad nav pajukusi - dažādos sastāvos tā koncertējusi un plates ierakstījusi nu jau 34 gadus. Pagājušā gadā kvartets laida klajā savu trīspadsmito plati "All You Need Is Now", tādējādi pāršķirot vēl vienu lappusi grāmatai, kurā stāstīts par patiesām vērtībām, kas nebālē, gadiem ejot.
Iespējams, bus kāds, kurš iebildīs iepriekšējās rindkopas teju patētiskajai izskaņai, sakot, ka arī "Duran Duran" "īstie" laiki jau ir aiz muguras, un kaut kādā ziņā šim kādam varētu piekrist, ja visu mēra pēc albumu pārdošanas rādītājiem. Pirmie astoņi grupas albumi dažādās valstīs ieguva vismaz Sudraba diska statusu, dažās pat trīskārtēju Platīna statusu (Kanādā ar 1983.gada plati "Seven and the Ragged Tiger"), taču, sākot ar 1997.gada albumu "Medazzaland", vairs tikai vienai platei, 2004.gada "Astronaut", izdevies tiks pie Zelta diska un arī tikai dzimtenē. "All You Need Is Now", pirmais albums pēc četru gadu klusēšanas, arī nosacīti vērā ņemamus pārdošanas rezultātus uzrādīja tikai Apvienotajā Karalistē (11.vieta) un Itālijā (10.vieta). Bet vai tiešām visu izsaka vietas tabulās un šmabulās? Nē, visu izsaka mūzika. Un šeit "Duran Duran" nav ko pārmest - viņi joprojām bez problēmām pārlec sevis nolikto augsto latiņu. Tik varbūt mūzikas vispārējā gaume ir mainījusies.
"Duran Duran", sekojot līdzi mūzikas tirgus globālām izmaiņām, plati "All You Neeed Is Now" patiesībā izdeva jau 2010.gadā, bet tikai digitālā formātā; trīs mēnešus vēlāk sekoja fiziskais albums, un pirmajā tā izdošanas nedēļā Apvienotajā Karalistē pārdeva vairāk kā 14,5 tūkstošus kopiju. Albumam fiziskā formātā mūsdienās, šķiet, tas ir labs skaitlis!
Labas atsauksmes albums saņēma arī no kritiķiem. "Šis ir labākais "Duran Duran" albums kopš [1982.gada plates] "Rio"," jūsmoja mūzikas izdevuma "PopMatters" apskatnieks Krispins Kots. Bet Sāra Rodmana no laikraksta "The Boston Globe" uzteic Le Bona balsi, atsaucot atmiņā "grupas labākos gadus."
"Duran Duran" ir grupa, kas radījusi vienu dziesmu, ko spēlē visas "easy listening" radiostacijas (gan jau arī mūsu "Skonto") - "Ordinary World", un tā ir arī vienīgā šāda formāta dziesma. Visa pārējā grupas daiļrade ir vairāk britu roks, kas sintezēts ar astoņdesmito gadu sintezatoru mūziku, un to iecienījuši ļaudis, kam augstākminētā formāta radiostacijas ne īpaši iet pie dūšas. Arī jaunā plate "All You Need Is Now" nesatur daudz novitāšu, mēģinājumus izpatikt masu gaumēm. "Duran Duran" var tikai uzteikt, ka tie nemērkaķojās līdzi, piemēram, tiem pašiem "Coldplay" un neveido duetus ar riannām un jay-ziem, un neparakstās uz visādiem "Krēslas" marasmu "soundtrekiem". Par to vīriem paldies! Tāpat par jauno plati. Faniem noteikti patiks!
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
AllMediaNY: 5/5
The Daily Mail: 4/5
The Boston Globe: 8/10
NME: 7/10
PopMatters: 8/10
Rolling Stone: 3,5/5
The Guardian: 4/5
The Daily Telegraph: 4/5
Kas liek rasties dzejai, dziesmai vai stāstam? Cik daudz rakstnieks vai komponists savā garadarbā ieliek sevi, patiesos savus pārdzīvojumus, emocijas? Cik piedomā vai vēlamo uzdod par esošo? Vai otrādi. Un vai tie, kas mūždien raksta vai komponē par mīlestību un jūtām, allaž arī ir tādā puseiforijas stāvoklī vai arī spēj no ikdienas rutīnas atslēgties, lai radītu kārtējo mīlas balāžu albumu? Un, kas vēl interesantāk, ja emocijas ir patiesas un, piemēram, tāda dziesma gūst atpazīstamību, kā jūtas objekts, kura dēļ šis darbs tapis - mūziķa vai dzejnieka sieva vai kāda cita mīļotā persona? Pagodinoši? Neērti?
Šī ir laba tēma, par kuru parunāt ar Ņujorkas (ASV) dziesminieci Šaronu Van Etenu. "Ir slikti, ir slikti, ir slikti ticēt katrai dziesmai, ko dziedi," dziesmā "I'm Wrong" dzied Van Etena. Un viņa jau patiešām zina, par ko runā. Intervijā mūzikas izdevumam "Paste Magazine" viņa atklājusi, ka dziesmas viņa rada, pateicoties reāliem notikumiem un emocijām viņas dzīvē, jo citādi viņa neprotot. To Van Etenai aizrādījis arī nu jau bijušais draugs, mīļotās dziesmās izdzirdot, tā teikt, lietas no viņu "netīrās veļas" plauktiņa. Nav ziņu, vai šis draugs kļuva par "bijušo", lielā mērā pateicoties Van Etenas atklātībai dziesmās, bet tas ir jautājums, kas uzdots augstāk - cik tālu radošas personas var nest savu visslēptāko dzīvi uz skatuves? Un uzreiz ir arī atbilde: "Kamēr būs kaut viens, kas to klausīsies." Tas ir gluži kā ar dzelteno presi - visi šķobās par to, bet bez problēmām nosauc visus Anetes Sončikas pēdējā pusgada pupu apgrābstītājus alfabēta un auguma secībā.
2009.gadā Van Etena laida klajā debijas plati "Because I Was In Love" - nosaukums jau izsaka visu, un tas nemāna: plate ir sirdi plosošu, emocionālu dziesmu apkopojums, kuram cauri strāvo vēlme mīlestību burtiski noēsties pilnu muti, bet tuvumā nav neviena, kam šis gardums būtu dalāms ar viņu. "Es uzskatu, ka rakstīšana un dziedāšana par sevi ir ļoti ārstnieciska," sevi attaisno Van Etena, piebilstot, ka rakstīt pēc sajūtām, par kurām viņa vēl īsti nezina, kādas tās ir, viņai palīdz. "Es rakstu to, ko liek mana zemapziņa, līdz es saklausu melodiju. Tad es ātri paņemu ģitāru un aptuveni 20-30 minūtēs ierakstu to. Pēc tam, spēlējot vēlāk šo melodiju, es cenšos saprast, kas bija tas, caur ko es izgāju, sacerot šo dziesmu."
Van Etena rada spēcīgu folkmūziku. Uz skatuves viņu, ja tā varētu teikt, izveda grupas "TV on the Radio" dalībnieks Kips Malone, kļuva par tādu kā "visu skatuves lietu" ierādītāju. Kopumā Van Etena izdevusi jau trīs plates, jaunākā no kurām - "Tramp" - dienas gaismu ieraudzījusi nupat, 7.februārī. Šaronas Van Etenas plates droši var meklēt visi "First Aid Kit" fani, tiesa, pieminēto privāto, reizēm, gaudu dēļ, zviedru meitenes klausīties varbūt ir vieglāk. Taču grūtsirdīgajiem un pēc sevis saprašanas kārajiem labāka izvēle droši vien būs Van Etena. Viņa pati to gan uzreiz noliedz: "Es nedomāju, ka palīdzu cilvēkiem," "Paste Magazine" viņa atklāti paziņo, savu misiju mūzikā saskatot drīzāk cilvēku kopības izjūtas radīšanā - apmēram kā: "Nu, visi mēs iemīlamies, šķiramies. Man tā ir bijis, es par to sarakstīju dziesmu. Paklausies to, varbūt paliks vieglāk!" Un kādam droši vien paliek. Kāds cits uzskata, ka visu dziedē laiks, vēl trešais vispār nevēlas nedz padomu, nedz palīdzību. Jo katrs mēs esam savādāks un, šķiet, tieši to savās dziesmās mums cenšas pateikt Šarona Van Etena.
Turpinājumā dziesma "Magic Chords" no Van Etenas jaunās plates "Tramp", tūlīt aiz tās viss viņas debijas albums "Because I Was In Love".
Papildus resursi:
http://sharonvanetten.com
http://www.facebook.com/SharonVanEttenMusic
http://www.myspace.com/sharonvanetten
Foto raksta ievadā no Šaronas Van Etenas profila portālā "Facebook".
Pavisam nesen šeit parādījās stāsts par amerikāņu trio "Liturgy", kas uzmanību piesaistīja ar smagās mūzikas īpatnējo izpildījuma manieri - vokālista balss partijas iedziedot klusi kā fona dziedājumus, tādējādi ļaujot baudīt instrumentu saspēles nianses šajā interesantajā mūzikas stilā. Nav pagājis nez cik ilgs laiks un speram soli tālāk - atmetam arī balsi! Šoreiz šis solis aizvedīs mūs uz Angliju. Tur Eseksas pilsētā dzīvo kāds vīrs vārdā Pols Ortizs, kurš jau no bērnības, cik sevi atceroties, bijis pārņemts ar mūziku. Un ne tikai to klausījās, bet arī pats spēlēja ģitāru. Gadiem ejot, instrumentu skaits, uz kuriem Ortizs iemācījās spēlēt, pieauga, un šodien viņš jau pārvalda arī basģitāras, taustiņinstrumentu un bungu spēli. Ja tā padomā, neko citu vienai labai grupai nevajag. Un Otizs padomāja, nolemjot izveidot projektu "Chimp Spanner".
Būs tomēr melots, ja teiktu, ka Ortizs visu dara viens. Koncertos viņam piepalīdz četri muzikanti - divi ģitāristi, basģitārists un bundzinieks. Ko tad ir izveidojis Ortizs? Viņš sintezējis vienā visas savas muzikālo stilu prioritātes, sākot no "low-tech" metāla līdz astoņdesmito gadu "ambient" elektriskajai mūzikai. Tas tā, ja kādam ir skaidrs, par ko Ortizs savā mājas lapā stāsta.
Šonedēļ iznāk "Chimp Spanner" trešā plate "All Roads Lead Here", ko diemžēl vēl šeit nevaru ielikt, taču iepriekšējo, pēc skaita otro, "At The Dream's Edge", varu gan. Tāpēc, ja vien šobrīd atrodaties ofisā pie datora, pirms atskaņojat albumu, noņemiet brilles, izņemiet no matiem visu, kas kratot galvu var ielidot blakussēdētājam ģīmī, novelciet cieši pieguļošas drēbes un aiziet!!! Iesildīšanās nolūkā skaņdarba "Under One Sky" video, arī no šīs plates. Mūzikas veikalos jauno albumu gan droši vien varat nemeklēt - to tur, visticamāk, neatrast.
Nu tad kratamies!
Papildus resursi:
http://www.chimpspanner.com
http://www.facebook.com/chimpspanner
http://www.myspace.com/chimpspanner
"Kad paskatās uz dažām lietām dzīve, tās liekas tik dīvainas, bieži vien nedabiskas," mūzikas izdevumam "Paste Magazine", komentējot savas grupas "Buxton" jaunākā albuma nosaukumu "Nothing Here Seems Strange" ("Nekas šeit neizskatās dīvaini"), saka tās līderis Serdžio Trevīno. Bukstona ir kūrortpilsēta Anglijā, taču grupa "Buxton" nāk no ASV pilsētas Hjūstonas. Tajā jestru folkroku spēlē pieci jaunekļi un viena jaunava.
Grupas kodols ir Trevīno, Kriss Vaizs un Džeisons Villis, šādā sastāvā viņi sāka savu darbību 2003.gadā kā akustisks trio. Pirmajiem diviem šī arī bija pati pirmā grupa, kurā viņi jebkad spēlējuši. "Protams, mēs gribējām, lai mūsu mūziku dzird pēc iespējas vairāk cilvēku, taču tā īsti nenotika," pirmssākumus atceras Vaizs. Tomēr draugi par to īsti degunus nenokāra, jo viņiem gluži vienkārši patika trijatā rakstīt dziesmas un tās izpildīt. "Tas bija tikai turpinājums kaut kam lielam." Un "lielais" notika 2005.gadā - "Red Follows Red" sauca "Buxton" debijas plati, kam 2008.gadā sekoja "A Family Light", bet nu, 2012.gadā, klāt ir trešais albums "Nothing Here Seems Strange".
Gadu gaitā grupa ir pilnveidojusies - to pierāda kaut vai divkārt pieaugušais dalībnieku skaits, un šī izmaiņa sev nes līdzi, pirmām kārtām jau, bagātīgāku instrumentālo skanējumu. Īpaši tam vajadzētu būt sadzirdamam jaunajā platē, jo vēl "A Family Light" albuma ierakstā "Buxton" bija vecais, labais trīs veču kolektīvs. Vaizs uzskata, ka tas ir bijis tikai dabisks grupas evolūcijas ceļš - ar gadiem bija uzkrāta pieredze, Trevīno vairāk nobrieda kā komponists, un grupa bija gatava nākamam līmenim.
"Buxton" plate "A Family Light" ļoti atgādina britu "Guillemots", sevišķi viņu debijas plati "Through the Windowpane" - brīžiem šķiet, ka amerikāņu albumu tiešām iedziedājis "Guillemots" balss vīrs Faifs Dendžerfīlds. Tāpat dziesmu struktūras ir ļoti līdzīgas - instrumentālās starpspēles, kas nereti izklausās kā "dziesma dziesmā". "Buxton" par savu izvēlēto ceļu mūzikā ir pārliecināti, ne velti Vaizs un Trevīno pat pametuši savas iepriekšējās darbavietas, lai nodotos tikai grupas attīstībai. To viņiem arī novēlam.
Turpinājumā video dziesmai "Boy Of Niine" no "Buxton" jaunākās plates, kā arī viss iepriekšējais albums "A Family Light".
Papildus resursi:
http://www.buxtonband.com
http://www.facebook.com/buxtonband
http://www.myspace.com/buxtonband
"Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku," tā savā jaunajā singlā "Stronger" dzied Kellija Klarksone, netieši norādot uz šīs nedēļas jauno dziesmu specifiku. Klarksones teicienu var attiecināt gan uz veterāniem Madonnu un Polu Makartniju, gan veco Miku Džegeru, kurš, laikam jau nespējot sagaidīt "The Rolling Stones" 50 gadu (!!!) pastāvēšanas koncerttūri, iesaistās vienā blakus projektā pēc otra. Ja uz Madonnas jauno plati vēl mazliet jāpagaida (viņas albums "MDNA" nāks klajā 26.martā), tad Makartnijs savu jauno veikumu - albumu "Kisses On The Bottom" - izdod jau šonedēļ.
Un ir skaidrs, ka šiem trijiem labi veiksies šā vai tā, tāpēc tomēr nolēmu šajā nedēļā dot priekšroku (nosacīti, protams) jaunajiem - ķeltu pankiem no Amerikas "Dropkick Murphys". Grupa, kuras sastāvs pastāvīgi mainās, bet vidēji svārstās ap septiņiem, ir tāds savdabīgs "The Pogues" turpinājums. "Going Out In Style" ir tituldziesma no "Dropkick Murphys" septītā studijas albuma, kas klajā nāca aptuveni pirms gada.
NEDĒĻAS SINGLS! "Dropkick Murphys" – "Going Out In Style"
"Friends" – "Friend Crush"
J Mascis – "Circle"
Kelly Clarkson - "Stronger (What Doesn't Kill You)"
Madonna - "Give Me All Your Luvvin"
Paul McCartney – "My Valentine"
"Pnau" - "Unite Us"
Will.i.am feat. Mick Jagger and Jennifer Lopez - "T.H.E (The Hardest Ever)"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Air" – "Le Voyage Dans La Lune"
Beth Jeans Houghton - "Yours Truly, Cellophane Nose"
"Big Time Rush" – "Elevate"
"Caliban" – "I Am Nemesis"
"Chimp Spanner" – "All Roads Lead Here"
Chuck Prophet – "Temple Beautiful"
"Cloud Nothings" – "Attack On Memory"
"Dear Superstar" – "Damned Religion"
"Goldfrapp" – "The Singles"
James Vincent McMorrow – "Early In The Morning"
"Mark Lanegan Band" - "Blues Funeral"
"Maverick Sabre" – "Lonely Are The Grave"
"Of Montreal" – "Paralytic Stalks"
Paul McCartney – "Kisses On The Bottom"
"Pet Shop Boys" – "Format"
"Prinzhorn Dance School" – "Clay Class"
"Savage Messiah" – "Plague Of Conscience"
Sharon Von Etten – "Tramp"
"Swallow The Sun" – "Emerald Forest And The Blackbird"
"Therapy?" – "A Brief Crack Of Light"
"The Twilight Sad" – "No One Can Ever Know"
Van Halen - "A Different Kind Of Truth"
Various Artists – "Chimes of Freedom: The Songs of Bob Dylan, Honouring 50 Years of Amnesty International"
"Young Guns" – "Bones"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Air" – "Le Voyage Dans La Lune"
Absolūti kosmiska franču dueta plate gan pēc dziesmu nosaukumiem, gan skanējuma. Ietekmējušies no 1902.gada mēmās filmas "Le Voyage Dans La Lune", franču veterāni pēc vairāk kā gadsimta ir radījuši šai filmai tādu kā "soundtraku". Iespaidi tik grandiozi, ka uz albuma beigām jau sāk gribēties ēst no tūbiņām un lidināties bezsvara stāvoklī.
"Chimp Spanner" – "All Roads Lead Here"
Angļu ģitārista Pola Ortiza instrumentālais smagā metāla un "ambient" mūzikas sintēzes projekts "Chimp Spanner" piedzīvo sav trešo plati, kas, ja seko iepriekšējām divām, dāvā patiešām savdabīgu muzikālo noskaņojumu. Vietās, kur normāli pie šādiem ritmiem kādam matainam vīram pie mikrofona vajadzētu sākt "vemt" skaistu piedziedājumu, šeit nav nekā - tikai cita ģitāra! Ortizs ir meistars radīt noskaņu. Ne velti viņš raksta mūziku ne tikai filmām un radiopārraidēm, bet arī datorspēlēm. "All Roads Lead Here" - ideāla dāvana mīļotajam Vazelīndienā! Sevišķi, ja tas mīļotais ir no tiem, kam regulārie mēneša cikli sākas, kaut vai tikai ieraugot rozā lāču blāķus, kas, gaidot šos "svētkus", šobrīd sakrauti pie ieejas ikvienā lielveikalā.
"Goldfrapp" – "The Singles"
Oficiālās singlu kolekcijas ir laba lieta. Ja kādas grupas daiļradei cauri gadiem neesi sekojis līdzi, atliek vien iegādāties šādu izlasi un it kā neesi neko pazaudējis vai palaidis garām. Angļu elektroniskās mūzikas duets "Goldfrapp" šonedēļ izrīkojas akurāt šādi. Izlasē "The Singles" apkopotas dziesmas no dueta divpadsmit darbības gadiem, iekļaujot tādas visiem zināmas dziesmas kā "Black Cherry" un "Train", kā ari divas pavisam jaunas. Šo vajag klausīties!
Foto raksta ievadā grupa "Dropkick Murphys" no www.sweetslyrics.com.
Folka monstrs Metjū Stīvens Vards, jeb uz skatuves pazīstams kā M.Ward, nesen patiesi iepriecināja visus folk- un popmūzikas fanus ar ziņu, ka 10.aprīlī klajā nāks viņa astotā solo plate "A Wasteland Companion", un tā šajā laikā, kad no deguna izpilējušais puņķis, pat vēl nenonācis līdz mutei, ar ko to varētu gardi notiesāt, sasalis ragā, ir dvēseli sildoša vēsts.
"She & Him" un "Monsters of Folk" dalībnieks Vards, kura mīļākā dziesma, ja kas, esot Džona Ņūtona 18.gadsimtā radītā kristiešu himna "Amazing Grace", kā solo mākslinieks debitēja 1999.gadā ar plati "Duet for Guitars #2", taču, iespējams, īstenu popularitāti viņš ieguva, iesaistoties duetā ar Zoju Dešaneli "She & Him". Vards ir pieaugušo mūzikas cilvēks. Tā satur, bet ne izstaro, mākslinieka patiesu briedumu gan dzīvē, gan muzikālajā karjerā.
"Ņemot vērā cilvēka patieso dabu, jēdziens "pēckara" patiesībā nozīmē arī "pirmskara", jo katra paaudze agrāk vai vēlāk "nolaiž" asinis," kā caur aukstiem šermuļiem skan šie vārdi, kurus Varda 2006.gada platei "Post War" veltīja portāls "Pitchfork", norādot, ka pašam dziedātājam albumā šis "pēckarš" ir dziļi iekšējs un spējīgs pielāgoties gan patīkamajam, gan ne tik. Vards savās dziesmās ir filozofiski dziļš - par naudas nozīmi cilvēka dzīvē ("Post War", "Deep Dark Well"), par nožēlu ("Someday") un visu, ar ko saskaras ikviens dzīvs cilvēks.
Gaidot jauno Varda plati, pāris dienas padrillēju šo "Post War". It kā būtu jāmet miers, jāsāk ausīties pēc kā cita, bet pieķēru sevi pie domas: "Nu vēl vienu reizīti!" Un tā vēl un vēl, un vēl. Esmu liels amerikāņu "The Walkmen" cienītājs, vēl līdz šim nebiju atradis tam līdziniekus. Tagad man tāds ir. Un pavasari šogad gaidīšu ne tikai tāpēc, lai vectēvam neredzot, iečurātu viņa satecinātajās bērzu sulās, bet lai sagaidītu jauno M.Varda plati "A Wasteland Companion".
Aicinu pievienoties (ne čurāšanā bērzu sulās) plates gaidīšanā ar pieminēto "Post War" un video dziesmai no tās "Chinese Translation".
Papildus resursi:
www.mwardmusic.com
http://www.facebook.com/mwardmusic
http://www.myspace.com/mward
Foto raksta ievadā no M.Varda profila portālā "Facebook".
Pagājušā gada 2.maijā ASV prezidents Baraks Obama televīzijas uzrunā visai pasaulei paziņoja, ka Amerika atkal tai izdarījusi lielu pakalpojumu, likvidējot teroristu Nr.1 Osamu Bin Ladenu. Tiesa, aizmirstot piebilst, ka pašas ASV viņu tādu arī radīja. Bet šoreiz ne par sazvērestības teorijām, kuras vēsta, ka Bin Ladens patiesībā bijis ASV sabiedrotais, mākslīgi radīts "mērķis, kurš attaisno visus līdzekļus", tādējādi atbrīvojot rokas amerikāņu elitei, paplašinot savu "Čikāgas skolas" ietekmi, nosedzot Afganistānu, Pakistānu un citas islama valstis. Daudz interesantāks par šīm teorijām ir fakts, ka pēc terorista likvidēšanas viņa dzīvesvietā izņemtajā laptopā bija atrodama visnotaļ solīda pornogrāfisko filmu un Rietumu popmūzikas dziesmu kolekcija. Šokējoši! Sevišķi Bin Ladena sekotājiem, kuriem vadonis allaž potēja, ka viss rietumnieciskais ir drauds islamam, nemaz nerunājot par filmām, kurās pupi un dibeni nav pārklāti parandžām un kurās i ne tuvu nav ietverts neviens no islama pieciem pīlāriem.
Taču, lai arī pupiem un dibeniem principā jau nav ne vainas, šī tomēr nav vietne "Pupu stāsti" vai "Dibenu pasaciņas". Šeit ir mūzikas stāsti, tāpēc, pateicoties sakariem ar ASV izlūkdienestam tuvu stāvošu personu, nu ļoti tuvu stāvošo personu, mums ir iespēja ielūkoties desmit dziesmās, kuras atrada Bin Ladena "iTunes" katalogā.
Šis ir pilnīgi ekskluzīvi! Vēl neviena cita vietne uz Zemeslodes pie šādas informācijas nav tikusi! Pārpublicējot atsauce obligāta! Ja no manis šeit tuvākās dienās nav ne miņas, visticamāk, izlūkdienesta persona būs pastāvējusi ļoti tuvu arī man.
1. Plastic Ono Band - "Give Peace a Chance" ("Remember Love", 1969)
2. Eric Clapton - "I Shot the Sheriff" ("461 Ocean Boulevard", 1974)
3. Celine Dion - "I'm Alive" (EP, 2002)
4. "Queen" - "Pain Is So Close To Pleasure" ("A Kind of Magic", 1986)
5. "Genesis" - "Land Of Confusion" ("Invisible Touch", 1986)
Muzikālā Timminu ģimene no Kanādas pasaulei ir pazīstama jau no astoņdesmito gadu vidus. Divi brāļi - Maikls un Pīters - un māsa Margo grupu "Cowboy Junkies" nodibināja Toronto 1985.gadā. Viņiem kā "vienīgais no ārpasaules" pievienojās basģitārists Alans Entons. Pagājušā gadā grupa laida klajā savu četrpadsmito plati "Demons" ar papildnosaukumu "The Nomad Series: Vol 2". Tas ir veltījums pāragri mūžībā aizgājušam Timminu draugam mūziķim Vikam Česnatam - albums ir viņa dziesmu kaverversiju apkopojums.
Česnats atstāja šo sauli 2009.gada Ziemassvētkos, 45 gadu vecumā. Viņš bija talantīgs komponists un mūziķis, taču 1983.gadā pēc kādas autoavārijas Česnats daļēji kļuva paralizēts, turpmāko dzīvi pavadīdams ratiņkrēslā ar ierobežotām roku kustību spējām. Nepilnu mēnesi pirms savas aiziešanas Česnats intervijā raidsabiedrībai "NPR" atzina, ka savu ķermeni "no kakla uz leju" viņš īsti kontrolēt nespēj. Un, kaut arī viņš dažreiz jūtot atsevišķas sava ķermeņa kustības, pilnvērtīgi staigāt viņš nevarēja. Arī uz ģitāras viņš varēja paspēlēt tikai elementārus akordus. To, kā ar savu traģēdiju Česnats sadzīvoja, protams, vislabāk zināja viņš pats. Garīgi, visticamāk, viņam palīdzēja mūzika, jo no Dieva viņš 13 gadu vecumā bija atteicies un šādu nostāju saglabāja līdz mūža galam. Bet fiziski sāpes viņam palīdzēja pārciest medikamenti. Tie arī izrādījās liktenīgi - viņš mira no muskuļus atslābinoša līdzekļa pārdozēšanas. Visticamāk, tā bija pašnāvība. "Ziniet, es esmu mēģinājis izdarīt pašnāvību trīs vai četras reizes. Tā mani nepieņēma," reiz kādā intervijā bija atzinis Česnats, komentējot dziesmu "Flirted with You All My Life". Šoreiz pieņēma.
"Pēc dabas esmu cinisks cilvēks," reiz kādā citā intervijā atzina Česnats. "Kādreiz es biju jauns un dusmīgs vīrietis, tagad esmu vecs un dusmīgs vīrietis." Visticamāk, skarbā likteņa dēļ Česnata dzīves uztvere bijusi izteikti tumša, tomēr ar visu to viņš radīja satriecošu mūziku. Pēdējos dzīves desmit gadus Česnats bija ļoti tuvā kontaktā ar Margo Timminu un pārējiem "Cowboy Junkies" dalībniekiem, viņi koncertēja kopā. Un tas, kas no šīs dīvainā savienības - Česnata pesimisma un Margo Timminas dūmakainā alta - ir iznācis, dzirdams albuma "Demons" vienpadsmit dziesmās.
Protams, šī nav jautra plate. Tas ir kā šķirstīt bilžu albumu, atceroties aizgājušu tuvu cilvēku. Un tāds Česnats grupai "Cowboy Junkies" bija. Un, iespējams, tieši viņi, un īpaši Margo, vislabāk zina, kā Česnats vēlētos, lai skan viņa dziesmas.
Dāmas un kungi! Esiet pazīstami - zviedru "Prinss" Jonass Petersons! Viņš pēc skatuves vārda arī "Juvelen" jeb tulkojumā no zviedru valodas - "Dārgakmens, rotaslieta". Un ir skaidrs, ka viņš ir zviedru elektropopa skatuves spīdoša pērle. 2008.gadā "Juvelen" laida klajā debijas plati "1", kas viņu liek salīdzināt ne tikai ar augstākminēto amerikāņu Prinsu, bet arī ar kaimiņzemes Somijas kādreiz tik slaveno grupu "The Crash", kura diemžēl vairs nepastāv.
Pats "Juvelen" aktīvās mūzikas gaitas uzsāka 2005.gadā Stokholmā, taču diemžēl plate "1" šobrīd ir viņa vienīgā. Tiesa, ledus, izskatās, ir sakustējies, jo nesen zviedrs izdeva jaunu singlu "For Only U", tad nu, cerams, drīzumā sekos arī plate. Gaidīt to vai nē - tā ir katra paša darīšana. Pieļauju, 98,5% no tiem, kas līdz šejienei šo ziņu ir izlasījuši, par tādu "Juvelen" dzird pirmo reizi. Tāpēc bez kautrēšanās - iepazīsimies! Un kur vēl labāka iepazīšanās ar mākslinieku kā viņa plates noklausīšanās. Tā tepat aiz raksta, aiz video jaunajai dziesmai "For Only U". Video dziesmai ir vienkārši perfekts. Lūk, ko dara skandināvu minimālisms - pāris augstvērtīgas digitālās kameras, viens kaķis un skuķis, kas ar to spēlējas, un klips gatavs! Perfekti! Kā teiktu vecais kapteinis no kādreiz tik populārā zviedru seriāla "Rēdereja": "Joole!"
Papildus resursi:
http://www.juvelenjuvelen.com
http://www.myspace.com/juvelen
Ķecerīga doma. Bet, ja Kurts Kobeins gadus gandrīz divdesmit atpakaļ nebūtu sadomājis paniekoties ar ieroci, iespējams, "Nirvana" šobrīd skanētu līdzīgi Klīvlendas (ASV) projektam "Cloud Nothings", kas lielā mērā ir viena jaunekļa Dilana Baldi izauklēts bērns. 2011.gadā iznākušo grupas otro plati "Cloud Nothing" mūzikas prese novērtēja vidēji ap astoņām no desmit ballēm. Pat allaž tik kritiskais "Pitchfork" deva 7,9 balles.
Nav pagājis ne gads, un klāt ir "Cloud Nothings" trešais albums "Attack On Memory". Un tas ir pavisam citāds! Atšķirībā no iepriekšējo plašu "lo-fi" skanējuma, jaunais albums ir instrumentāli pilnskanīgāks. Varbūt pat varētu teikt - komerciālāks. "Es domāju, mēs vienkārši šo [albumu] esam radījuši mazliet intensīvāku," pārmaiņas grupas skanējumā mūzikas žurnālam "Paste Magazine" komentējis Baldi. Taču, žurnālaprāt, tā ir tikai viena no pārmaiņām. ""Attack On Memory" ir daudz vērienīgāks un nopietnāks (..), salīdzinot ar grupas abiem pirmajiem albumiem," teikts šā gada janvāra izdevumā.
Neiedziļinoties biogrāfiskos spriedelējumos, bet klausoties "Cloud Nothings" mūziku, jāsecina, ka nupat iznākusī plate ir visai daudzšķaitnaina. Tajā var atrast gan jau minēto "Nirvanas" garu, gan dažbrīd pat "indie-pop" cienīgas ģitārspēles partijas, nemaz jau nerunājot par ekselentiem postroka instrumentālajiem iestarpinājumiem, daži no kuriem ilgst pat vairākas minūtes. Bet Baldi ir noraizējies. Noraizējies, ka, būtiski koriģējot savu spēle stilu, "Cloud Nothings" varētu radīt vilšanos tajos klausītājos, kas grupu līdz šim uzskatīja par tādu kā trakulīgu tīņu ansambli. Tajā pašā laikā Baldi grib mainīties. Un varbūt tieši tāpēc jauno albumu sauc "Attack On Memory"?...
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/cloudnothings
http://www.myspace.com/cloudnothings
Foto raksta ievadā Dilans Baldi no apesontape.com.
Viens no jauno laiku "atšķirīgākajiem" latviešu literātiem Pēteris Pūrītis intervijā, kas nupat publiskota portālā "Delfi", uz jautājumu, vai viņš ir pilna laika rakstnieks, atbild, ka nē. Mūsu mazais tirgus neļauj viņam pelnīt tikai ar spalvaskātu, tāpēc viņš strādā reklāmas aģentūrā, bet ārpus darba nododas rakstīšanai. Raksturojot sev raksturīgā ironiskā veidā, Pūrītis savu dzīvesveidu dēvē par gulēšanu ar divām māsām - Reklāmu un Literatūru. "Reklāma ir kašķīgākā un prasīgākā no māsām, tāpēc tā uzvar daudz biežāk. Literatūra ir jaukākā, mīļākā un gudrākā māsa, taču viņas guļamistabas durvis regulāri izrādās aizslēgtas, un to izdarījusi parasti ir Reklāma. Ar abām māsām vienlaicīgi gulēt nav iespējams," intervijā saka rakstnieks.
To, ka mūsu mazajā, kompaktajā, bet, tajā pašā laikā, kolosālajā zemē radošas personības sevi tikai ar mūzu palīdzību uzturēt nevar, laikam zina ikviens. Tāpēc nereti dzirdama, piemēram, mūziķu sūkstīšanās un tāda labsirdīga skaudība, skatoties uz saviem sugas brāļiem lielajās zemēs, piemēram, ASV. Viens šāds apskaužamais ir arī šī stāsta varonis - amerikāņu folkdziedātājs Džošs Riters. Viņam ir divas kaislības - mūzika un rakstniecība. Taču Riters "guļ" ar abām uzreiz. Dzimis amerikāņu Maskavā jeb tāda nosaukuma pilsētā Aidaho štatā, Riters jau pusaudža vecumā pakļāvās Džonija Keša un Boba Dilana ģitārspēles un dziesmu varai, viņa vājība - folkmūzika. Pēc vidusskolas absolvēšanas Riters pat devās uz Skotijas Folmūzikas skolu, kurā apguva šī sev tik tuvā stila skotu tautas gudrības.
Pagājušo gadsimtu Riters godam noslēdza, izdodot debijas plati, nosauktu savā vārdā, kā jau daudzi - par saviem līdzekļiem un bez mūzikas biznesa pārstāvju palīdzības. Savukārt 2011.gada pavasarī Riters jau varēja lepoties ar sesto plati "So Runs the World Away". Šī plate tad arī ir šodienas dienaskārtībā. Trīspadsmit dziesmās ir paslēptas tik daudz emocijas un domas, ka pēc albuma noklausīšanās liekas, ka izlasīta pabieza grāmata. Runā, pat misticisma romānu guru Stīvens Kings publiski apliecinājis, ka gaida šīs plates iznākšanu. Amerikāņu raidsabiedrības "NPR" šova "All Things Considered" vadītājs Bobs Boilens teicis: "Es no viņa [Rittera] jau gaidīju labus ierakstus... Bet no šī vienkārši aizraujas elpa!" Ja tiešām ir vēlme "aizraut elpu", var sākt kaut vai ar albuma otro dziesmu "Change of Time".
Bet kur stāsta sākumā minētā morāle par to, ka ir cilvēki, kas var sevi uzturēt, darot to, kas vislabāk padodas un patīk? Vienkārši - Riters ne tikai izdevis skaistu dziesmu albumus, spēlē koncertos un dažādos projektos, bet nesen debitējis arī savā otrajā lauciņā - literatūrā, izdodot noveli "Bright's Passage". Es personīgi Riteru nepazīstu, bet, iespējams, viņš ir viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, jo dara to, kas pašam patīk un no tā arī dzīvo. Lai laime katram mazliet iesmeļas no Ritera dziesmas "Girl in the War" video (no 2006.gada plates "The Animal Years") un tad visa albuma "So Runs the World Away".
Papildus resursi:
http://joshritter.com
http://www.facebook.com/joshrittermusic
http://www.myspace.com/joshritter
Foto raksta ievadā no Džoša Ritera profila portālā "Facebook".
