pirmdiena, 2012. gada 11. jūnijs

Regina Spektor - "What We Saw From The Cheap Seats" (2012, pilns albums)

"Es nejūtos komfortabli, rakstot dienasgrāmatas tipa dziesmas. Es gribu rakstīt klasiku kā, piemēram, "Yesterday", bet man prātā nāk dziesmas par kotletēm ledusskapī, un es nekādi nevaru tur sev līdzēt!" mūzikas žurnālam "Rolling Stone" reiz pasūdzējās Redžīna Spektore - talanta pārpilna dziedāja no Amerikas,  kuras saknes meklējamas Krievijā. 1989.gadā, kad mazajai Redžīnai bija deviņi ar pusi gadu, ģimene emigrēja no PSRS, jo kā ebreji sajuta diskrimināciju savas tautības dēļ. Nokļuvusi Amerikā, ģimene - Redžīna, viņas brālis, māte mūzikas skolotāja un tēvs fotogrāfs - turpināja piepildīt katrs savus sapņus. Dzimtenē Spektoru ģimenei piederēja no mātes vectētiņa mantotas antīkas "Petrof" klavieres, uz kurām klasiskās mūzikas šedevrus apguva Redžīna. Vispār bērnībā un agrā jaunībā Spektorei interesēja tikai klasiskā mūzika, droši vien tas ir iemesls šī raksta sākumā citētajam mākslinieces domugraudam par klasisku dziesmu sacerēšanu. Taču, dzīvojot tādā valstī kā Amerika, laikam ir grūti izvairīties no citām ietekmēm gan mūzikā, gan droši vien arī citās dzīves jomās. Un tā Spektores muzikālās gaumes apvāršņi pavērās plašāk - tajā ienāca gan hiphops, gan roks, gan pankmūzika.

Spektore atkal un atkal ir pierādījums tam, cik nozīmīga popmūzikā var būt klasiskās mūzikas izglītība un tās ietekme. Torija Emosa ir viena no tām māksliniecēm, ar kuru var vilkt paralēles - viņas abas ir augušas ar klasisko mūziku, apguvušas klavierspēli, lai spēlētu Bahu, Mocartu vai Čaikovski, tāpēc viņu dziesmas un, galvenais, to izpildījums ir popmūzikas skatuvei absolūti netradicionāls. Ja Emosa vēl iekļaujas kādos rāmjos, tad Spektore atļaujas dziesmu laikā ne tikai burvīgi dziedāt, bet arī "uzspēlēt bundziņas" ("Oh Marcello") vai papurkšķināt ar muti, un, kas dīvaini, tas iederas! Var nedaudz diskutēt, vai jaunākās plates dziesmā "Open" būtu tik uzkrītoši jāimitē vemšana (varbūt viņa to nemaz arī neimitē?), bet kopumā visas šīs "novirzes" no "labas pārvaldības vokālā snieguma" iepūš svaigu dvesmu šajā nedaudz sastāvējušajā mūzikas žanrā.

Pašās maija beigās klajā nāca Redžīnas Spektores sestā studijas plate "What We Saw From The Cheap Seats", ko kritika uzņēma dalītām jūtām. Vieni slavē, uzteicot Spektores spēju vienas plates ietvaros sniegt saturiski tik daudzveidīgus priekšnesumus, citi, savukārt, to uzskata par zināmu bezgaumību, norādot, ka viņai turpmāk nevajadzētu aizrauties ar politiskiem tekstiem un dziesmām kā "Ballad Of A Politican" ("Paste Magazine") - vienkārši nesanākot. Tomēr kopumā noskaņas par šo albumu ir vairāk pozitīvas, kā negatīvas. Bet ko viņi tur muld? Spektores plate ir, ja ne šedevrs, tad kaut kas īpaši labs pilnīgi noteikti. Kad tajā iegrimst, gribās kliegt pašas Spektores vārdiem: "Tikai nepamet mani!" ("Don't Leave Me (Ne Me Quitte Pas)". Starp citu, šī ir viena no kičīgākajām albuma dziesmām. Un viena no tām, kurā Spektore dzied vairākās valodās, konkrēti šajā - arī franču. Viņai patīkot Parīze lietū...






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no Redžīnas Spektores profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst.
Etiķetes: , , , ,

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)