trešdiena, 2012. gada 19. decembris

"Storm Corrosion" - "Storm Corrosion" (2012)

Britu un zviedru, pareizāk - brita un zviedra, kopprojekts "Storm Corrosion" ir ilgākas briešanas rezultāts. Tas ir sulīgs ābolītis, ko, rokās sadevušies, kopā nu plūc zviedrs Mikaels Okerfelds un anglis Stīvens Vilsons. Okerfelds spēlēja (un spēlē joprojām) grupā "Opeth", bet Vilsons - "Porcupine Tree" (šobrīd nelielā atvaļinājumā). Abas progresīvā roka un metāla stilā. Kad kāds abu kopīgs draugs deviņdesmito gadu vidū Okerfeldam nospēlēja "Porcupine Tree" toreiz jaunāko plati "The Sky Moves Sideways" (1995), viņš momentā kļuva par grupas kaislīgu pielūdzēju, bet Vilsons vienā mirklī tapa par elku. Taču viņi toreiz tā arī nesazinājās. Pēc daudziem gadiem kādu dienu Okerfelds apsēdās pie datora, atvēra pasta kasti un... saņēma vēstuli no Vilsona. Kāds franču žurnālists iedevis viņam "Opeth" jaunāko albumu "Still Life" (1999), kuru Vilsons nosauca par "apbrīnojamu". Ja vien Vilsons un Okerfelds būtu puisītis un meitenīte, šī varētu būt mūsdienu reāla pasaka par Sniegbaltīti un princi, kam ne aiz ko darīt bija jāvazājās pa valsti ar vienu kurpi rokā. Taču tā nav - Vilsons un Okerfelds drīzāk ir divi rūķīši, tiesa - labi noauguši rūķīši, bet viņu stāsta laimīgās beigas tas nepadara mazāk ievērojamas.

Kādas ir laimīgās beigas? Abi satikās Londonā, Okerfelds vēlējās uzaicināt Vilsonu producēt "Opeth" jaunāko albumu. Tā arī notika - Vilsons producēja trīs "Opeth" albumus, vienu miksēja, bet vēl vienā piespēlēja ģitāru un balsi. Un abiem rūķiem saskaņa bija tik liela, ka loģisks tās iznākums ir kopprojekts "Storm Corrosion" un tāda paša nosaukuma debijas albums, kas dienas gaismu ieraudzīja šā gada 7.maijā. 

Būtu diezgan loģiski iedomāties, kā šai platei skanēt. Divi smagāku mūziku mīloši vīri atlaistiem matiem, skarbu ģitāras skaņu pavadībā izdarās pēc pilnas programmas tā, ka klausītājiem bungādiņas izļodzās kā vecas sievas jaunavības plēve. Taču patiesība ir pavisam cita - "Storm Corrosion" ir precīzi niansēti, perfekti nospēlēti un izstāstīti stāsti. Pat ne stāsti, drīzāk - pasakas! Dažbrīd pat desmit minūtes garās dziesmas ("Storm Corrosion", "Ljudet Innan") ir vai veselas pasaku grāmatas krāšņa koncentrācija vienā skaņdarbā. Citās dziesmās ("Lock Howl") netrūkst nedz minūtēm garas instrumentālas variācijas, nedz tenoru ansambļa cienīgas vokāla partijas, kas mijas ar sapņainiem sintezatora skaņas efektiem. Tas viss izklausās kā paska, tāpēc kā tādu to arī vajag uztvert. Un tas ir šī "Storm Corrosion" albuma spēks - tajā nav nekā no ikdienišķā, un tas ļauj vaļu domām un fantāzijām. Un tajās jau nu katram var būt viss, ko viņš vēlas - rūķītis Sniegbaltītes kurpēs, Sniegbaltīte prinča drēbēs, vai princis vispār bez drēbēm, tikai rūķu korsetē.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.trashhits.com.

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , ,

pirmdiena, 2012. gada 17. decembris

"Owl City" - "The Midsummer Station " (2012)

Puisis, kurš savu vecāku mājas bēniņos ieraksta radiostaciju Top 40 dziesmas - tā par Ādamu Jangu, projekta "Owl City" smadzenēm, saka viņa menedžeris Stīvs Bārskijs. Un patiesi - kā jau tas ierasts divtūkstošo gadu pirmā desmitnieka nogalē, vietne "Myspace" bija tā kalve, kurā norūdījās Janga tērauds jeb dziesmas. Tieši aktīvi komunicējot ar saviem faniem, Jangs samērā nelielā laika sprīdī ieguva pamatīgu atbalstītāju bariņu, un viņa mūzikai uzmanību sāka pievērst arī ierakstu kompānijas. "Cilvēkiem liekas, ka viņu pazīst, ka komunicē ar viņu tieši," par Janga aktīvo kontaktu uzturēšanu ar saviem faniem virtuālajā vidē saka Bārskijs. Sākums visam bija 2007.gadā, bet jau divus gadus vēlāk kontrakts ar izdevniecību "Universal Republic" Jangam bija kabatā.

"The Midsummer Station" ir "Owl City" ceturtais albums. Janga muzicēšanas stilu mēdz iekļaut dažādos terminos, no kuriem lielākajā daļā saklausāms vārds "elektronisks". 26 gadus vecajam, talantīgajam (Jangs ierakstos spēlē visus instrumentus) jauneklim patiesi tīk eksperimenti ar tehnoloģiju iespējām. Taču, laikam jau ņemot vērā viņa talanta daudzveidību, atšķirībā no vairuma citu kolēģu, Janga mūzikā ir jaušama kāda robeža, kuru viņš nepārkāpj. Ja noņemtu visus tos programmējamos daiktus, "Owl City" daiļrade būtu lieliskas klasiska popa dziesmas. Taču Jangs, arī izmantojot elektroniku, spēj savas mūzikas kodolā iekodēt ko tādu, kas neliek novērsties par pārliecinātiem "visa modernā" kritiķiem. Piemēram, dziesma "Embers" - eleganta balāde, kurā netrūkst nedz kārtīgu ģitāru partiju, nedz stīgu instrumentu nevainojama iepīšana dziesmas struktūrā. Savukārt "Silhouette" jau ir tipisks klases vakara "pēdējais lēnais gabals", lai visi var paspēt izspaidīties. Bet, šķiet, mūsdienās tas vairs nav aktuāli, jo spaidās jau pirmajā dziesmā. Vismaz mēs deju vakaros "tiem, kam gandrīz vai pāri 80" tā darām...

Man viedokli par šo albumu neviens nav prasījis, ceru, ka tas arī nevienu neinteresē, tieši tāpēc to izteikšu. "Owl City" nekad nekļūs par manu mīļāko grupu, droši vien nekad neiešu uz Janga koncertiem. Bet ne tāpēc, ka man būtu baigās pretenzijas vai nepatika. Tieši otrādi - esmu pārliecināts, ka "Owl City" koncertā kājas pašas sāk cilāties kā Sprīdīša Lutausim, bez tam koncertierakstos redzams, ka Jangam uz skatuves palīdz visnotaļ atraktīvi kolēģi (viena no viņām ir sintezatora meitene Breanna Djūrena). Taču, būsim godīgi, "Owl City" ir pārejoša parādība mūzikas pasaulē. Kā skārda alus bundža - kamēr tajā vēl ir alus, neviens no tās neatteiksies. Tikko dzirkstošā ninnīte būs cauri, arī bundžas vieta būs, kur nu tādām ir vieta pēc izdzeršanas. Tāpēc jāsteidz baudīt bundža, kamēr alus vēl ir! Albuma novērtējuma 6 balles ir vislabākās sešas balles, ar kurām kāds albums jebkad novērtēts. Godīgi!




Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 2,5/5
Alternative Press: 3,5/5
Rolling Stone: 2/5
USA Today: 3/4

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , ,

piektdiena, 2012. gada 14. decembris

10 dziesmas 2012.gada Ziemassvētkiem - 2.daļa

Turpinām ceļojumu Ziemassvētku kamanās. Pagaidām izskatās, ka piparkūku un bezjēdzīgo dāvanu svētki tiešām būs balti. Cerams, ka tā. Baltums vismaz nomaskēs mūsu šo svētku svinēšanas ne tos gaišākos plankumus. Bet nu pofig - kas grib, pērk veikalā pat siltu suņa sūdu, kas nē - nepērk. Bet dziesmas - tās skan visiem. Šoreiz otrais Ziemassvētku dziesmu krājums šim gadam.

1. "The Raveonettes" - "Come On Santa" ("Wish You A Rave Christmas", 2008)

2. Cyndi Lauper - "Early Christmas Morning" ("Merry Christmas... Have a Nice Life", 1998)

3. Maria Mena - "Home for Christmas" (EP, 2010)

4. "Blink-182" - "I Won' t be Home for Christmas" ("A Santa Cause: It' s Punk Rock Christmas", 2002)

5. Relient K - "In Like a Lion (Always Winter)" ("Apathetic", 2005)

6. "Hello Saferide" - "iPod X-mas" ("Oh No? It' sChristmas!", 2006)

7. "Low" - "Just Like Christmas" ("Christmas", 1999)

8. Ron Sexsmith - "Maybe This Christmas" ("Maybe This Christmas", 2002)

9. "The Vandals" - "My First Xmas (As a Woman)" ("Oi to the World!", 1996)

10. Ken Page - "Oogie, Boogie' s Song" ("The Nightmare Before Christmas", 1993)

Visas dziesmas vienā strīpā!


Foto raksta ievadā kadrs no Tima Bērtona radītā tēla Ūgija Būgija uzrunas Ziemassvētku vecītim mūzikla iestudējumā (no www.bearmccreary.com).

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , , , , , , , , ,

ceturtdiena, 2012. gada 13. decembris

Simone Felice - "Simone Felice" (2012)

Viena no 2012.gada iedvesmojošākajām platēm neapšaubāmi ir Bila Feja "Life is People". Tiesa, ietekmīgāko mūzikas mediju 2012.gada apskatos, ja šis albums arī parādās, tad, labākajā gadījumā, vietās otrā trešā desmitnieka robežās. Jau šķita, ka konkurences Fejam nebūs, līdz uzpeldēja šis - 36 gadus vecais amerikāņu dziesminieks Simons Feliss. Viņus ar Feju šķir iespaidīga gadu starpība, bet briedumā abi šķiet pilnīgi līdzīgi. Kas ir Felisa noslēpums?

Patiesībā nekāda noslēpuma nav. Viņš ir viens no tiem, kam dzīvē nācies iziet smagus ceļus medicīnisku likstu dēļ. Divpadsmit gadu vecumā Feliss piedzīvoja klīnisko nāvi. Pēc smadzeņu operācijas viņam divus mēnešus nācās pavadīt intensīvās terapijas apstākļos un mācīties no jauna daudzas prasmes, piemēram, lasīt un rakstīt. Bērni un pusaudži, kas daudz laika pavadījuši ārstniecības iestādēs, ir citādi. Ja arī pie viņiem pielaiž vecākus, citus ģimenes locekļus, draugus, tas, ko sauc par atveseļošanos, prāta līmenī ir vienatnē ejams ceļš. Apkārtējie var rūpēties, lutināt, atbalstīt, taču tikai un vienīgi pats vājinieks, sakārtojot domas, spējīgs uz atveseļošanos. Tāpēc šie bērni pieaugot kļūst atšķirīgi. Viņi domā savādāk, uztver dzīvi ne kā citi. Miglainā dzīvības un nāves robeža, gar kuru viņi reiz staigājuši vai pat kā Feliss pārkāpuši, no saprāta nepazūd nekad! Daži pieaugot turpina dzīvot ar domu, ka visi viņiem ir kaut ko parādā. Savukārt citi izsaka šo baiso pieredzi mūzikā, mākslā. Feliss ir otrais variants. Pirms diviem gadiem viņš saņēma nākamo likteņa triecienu - iedzimtu problēmu dēļ viņam nācās operēt sirds vārstuli. 

Kā ūdens pilieni, gadiem pilot, var sašķaidīt akmeni, tā arī Feliss, lai arī dažādās grupiņās spēlē jau kopš 15 gadu vecuma, tikai tagad, 2012.gadā, ir izdevis savu pirmo solo albumu. Ļoti personisku. Paša vārdā nodēvētā plate tapusi, atveseļojoties pēc sirds operācijas un pavadot laiku ar savu toreiz nesen dzimušo meitiņu Pērlu. Desmit albuma dziesmas tapa aptuveni gada laikā, un tās ietver stāstus un noskaņas, kuras tiem, kas paši nav izgājušo šo ceļu, vēsta vairāk nevis to, kas "tajā brīdī" notika, bet gan to, kādu pasauli "pēc tam" redz cilvēks, kurš gājis tam cauri. Un nevajag Felisu žēlot - šiem cilvēkiem tas nepatīk. Daudz labprātāk viņi vēlas, lai pārējie tos vienkārši pieņem, kādi viņi ir. Tas pats attiecas arī uz albumu "Simone Felice" - nevis jāmeklē tajā gaudas un žēlabas, bet jāpieņem kā viena konkrēta cilvēka dzīves pieredzes izklāsts muzikālā stāstā. Stāstā, kurš uzrunā.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no kilkennyevents.ie.

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

trešdiena, 2012. gada 12. decembris

"Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)

Vecais vīrs nupat bija ienācis istabā. Pirmajā mirklī viņam šķita, ka miteklī ir silts, taču tā bija tikai ilūzija, ienākot no aukstuma telpā. Ārā jau vairākas nedēļas valdīja ziema, tāpēc Vecajam vīram, lai sasildītos, nācās kurt krāsni. Šodien kurt krāsni nevajadzēja, jo Vecais vīrs visu dienu bija pavadījis ciema bibliotēkā pie vienīgā pieejamā, ar internetu aprīkotā datora. Sievām, kas gaidīja rindu, lai caur interneta banku samaksātu rēķinus, un burkšķeja, ka jāgaida, Vecais vīrs parādīja atkailinātas ģenitālijas. Pārsvarā visas, aurodamas kā sirēnas, aizskrēja pie ciema policista, taču brīdī, kad visas aurotājas ieskrēja iecirknī, ciema policists tieši kā stāvēja pie spoguļa, no sāna un priekšas aplūkojot sevi, kāds viņš izskatās, kad savu policista zizli ir piekabinājis kā pieliekamo čuri, kādus viņš bija redzējis tirgojam Rīgas "intīma veikalos". 

Sievas uzreiz saprata, ka policists ir vienā maisā bāžams ar Veco vīru. "Izvirtuļi!" teica viena no skaļākajām sievām, vienlaikus ar bļāvienu gluži neapzināti palaižot skaļu purkšķi. Baisi skaļu! Iesākumā visi domāja, ka Vecais mežcirtējs atkal benzīna uzpildes stacijā ar degvielas pistoli aizdedzinājis cigareti, radot kārtējo eksploziju, kuru dēļ pa gaisu uzgājušās un tad atjaunotas jau trīs šādas stacijas. Troksnis bija tik skaļš, ka pat vāvere izlēca no dobuma ar jau sakravātu čemodānu, ja izrādītos, ka steidzami jābēg, un pat ezis, notrausis no aizķipušajām actiņām ziemas miegu, izlīda paskatīties, kas īsti noticis. Bet vainīgā sieva, kuras pēdējā laika vienīgās nodarbošanās bija rēķinu maksāšana caur interneta banku un neapslāpējami visu laiku dīgstošo ūsu slēpšana, tās izplūkājot ar flaķenēm, uz brīdi piesarka. "Atvainojiet," viņa zemu paklanījās ciema policista priekšā. "Mēs katrs esam atšķirīgi, tāpēc mums jāciena vienam otrs tāds, kāds viņš ir. Bet interneta banka gan mums ciemā ir tikai vienā datorā." Policists saprotoši pamāja, un sievu bariņš sāka izklīst. Tikai pret vakaru, kad ciema likumsargs jau grasījās doties mājās, viņš konstatēja, ka kopā ar vēl vienu bezjēdzīgi nodzīvoto dienu pazudis arī viņa piekabināmais čuris, kuru viņam par nopelniem sabiedriskās drošības uzturēšanā piešķīra Iekšlietu ministrs. Parasti šādos gadījumos dāvināja pistoles, bet toreiz bija krīze un valdībai labs bartera līgums ar Rīgas "intīma veikalu"...

"Mēs par marihuānas legalizāciju!" Latvijā dzirdami saucieni un pat parakstu vākšana šī mērķa sasniegšanai. Varētu šķist, ka augstāk lasāmā stāsta autoram šis jautājums par marihuānu arī varētu būt aktuāls. Taču tā nav. Viņš vienkārši jau vairākas dienas dzīvo amerikāņu dziesminieces Natašas Kānas jeb "Bat for Lashes" jaunākajā albumā "The Haunted Man" jeb "Nomedītais (vajātais) vīrs". Tajā ir viss, kas ievadošajā stāstā - vīrs, šaujamie vai piekabināmie ieroči, ievads, iztirzājums, kulminācija un beigas. Beigas pie kam ir grandiozas. Albumā "The Haunted Man", sākoties ar bezmaz lirisko "Lillies", Kāna, savu klausītāju satverot aiz kā piekabināma vai dabīgi izauguša, izved cauri savai Aizspogulijai, ceļā sastopot gan savu Cepurnieku, gan Češīras kaķi, un katrs no viņiem parūpējas par to, lai šis ceļojums tik ātri neaizmirstos. Nonākot ceļojuma grandiozajā noslēgumā dziesmā "Deep Sea Diver", top skaidrs, ka šis, visticamāk, kļūs par "ceļojumu aplī". Vēl un vēl, vēl un vēl. Jo albuma "The Haunted Man" Češīras kaķa smaids ir patiesi neatvairāms.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.spin.com.

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

pirmdiena, 2012. gada 10. decembris

Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)

Roberts Pīters Viljams jeb Robijs Viljamss, kā viņu vairāk pazīst visa Zemeslode, ir arī tas smaguma centrs, ap kuru nākamajā gadā rotēs mūzikas dzīve Baltijas valstīs. 20.augustā Tallinas Dziesmusvētku estrāde varēs sev un citiem pierādīt, cik tad īsti daudz cilvēku tajā var satilpt, jo pirmo reizi šajā reģionā Viljamss stāsies uz skatuves kā dzīvs. Var šķobīties, ņurdēt, bet noliegt nevar - šis būs nozīmīgākais koncerts Baltijas valstīs nākamajā gadā, ja vien, protams, līdz tam šeit neatbrauks "U2" vai "Coldplay". Būdams viens no leģendārās grupas "Take That", Viljamss jau piecpadsmit gadus ir pats par sevi - viņam izdevusies visveiksmīgākā karjera no visiem saviem grupas biedriem, kaut to pamēģināja, šķiet, gandrīz visi no pieciem "Take That" puikām. Grupas ziedu laikos Viljamss ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējiem - tāds pats glīti safrizēts un sapucēts dejoja vienotā solī ar pārējiem, un visa pasaule juka prātā. Kad viņš jau bija uzsācis solo karjeru un "Take That" nolēma atkal apvienoties, Viljamsam savs "sliktā zēna" imidžs bija tā iepaticies, ka savus iepriekšējos grupas biedrus pasūtīja vismaz māju tālāk, sakot, ka Robijs Viljamss un "Take That" vairs nekad nebūs jēdzieni, kas apzīmēs vienu veselumu. Taču gudra paruna vēsta: "Nekad nesaki nekad."...

MĀŽOŠANĀS AR MODERNO

Nupat novembra sakumā iznākusī Viljamsa plate "Take the Crown" ir viņa devītais solo albums, kas seko pēc ne īpaši veiksmīgajiem "Rudebox" (2006) un "Reality Killed the Video Star" (2009), kuros, un jo īpaši "Rudebox", Viljamss nedaudz pārcentās ar modernizēto skanējumu. Varbūt vecums tāds, ka kādam vai, visticamāk, sev kas jāpierāda, tāpēc savu līdz tam perfekto klasisko popmūzikas albumu kolekciju Viljamss nolēma papildināt ar "laikmetīgiem" aranžējumiem un tehnoloģiskajiem risinājumiem, kam rezultāts bija - nekāds (līdzīgu māžošanas gadus atpakaļ veica mūsu pašu "Prāta Vetra", izdodot albumu "Tur Kaut Kam Ir Jābūt" (2008)). Viljamsa 2005.gada plate "Intensive Care" bija viņa augstākā pilotāža - gan satura, gan pārdošanas rādītāju ziņā (visā pasaulē tika pārdotas 6,2 miljoni kopijas). Kad plate iznāca, nevilšus radās jautājums: "'Šis ir perfekts Viljamsa stila popmūzikas albums; ko viņš darīs tālāk, kā pārlēks šai savai augstajai latiņai?" Ne gluži pārlēkt, bet pietuvoties tai viņš ir spējis - ar savu jauno plati "Take the Crown".

Pa šiem pēdējiem gadiem Viljamsa dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Viņš ir apprecējies un... atkal dzied korī "Take That". Kamēr vien Viljamss baudīja pilnvērtīgas un neapstrīdamas popzvaigznes statusu ar visām no tām izrietošajām sekām, viņam "tie memļaki baltajos uzvalkos" nebija vajadzīgi. Kad nu paša karjera pāris ne visai izdevušos albumu dēļ sāka šķobīties, taustāmie labumi no "Take That" pilnvērtīgās apvienošanās (pārējie četri jau kādu laiku bija atsākuši grupas darbību, klajā laižot pat dažus patiesībā atzīstamus albumus) kļuva aizvien vilinošāki. Pārpārdoti atkalapvieošanās koncerti, tikai Lielbritānijā vien 2,8 milj. albuma "Progress" kopiju pārdošana - tās ir tikai dažas redzamākās sekas, kas sekoja Viljamsa lēmumam atkal pievienoties "Take That". Lieku reizi varēja pārliecināties, ka tieši Viljamss grupā ienes kādu asumiņu, jo "Progress" ir visai roķīga plate, salīdzinot ar abām iepriekšējām pēcapvienošanās "Take That" platēm "Beautiful World" (2006) un "The Circus" (2008), kurās galveno toni noteica Gerijs Bārlovs. Jau izsenis zināms, ka viņam vairāk tīk melodiskas mīlas balādes...

ZELTA VĪRS

Šis padziļinātais ekskurss "Take That" vēsturē bija nepieciešams, lai pamatotu secinājumu, ka "Take the Crow", droši vien lielā mērā pateicoties sadarbībai ar vecajiem kolēģiem, atkal noliek Viljamsu vecajā plauktiņā blakus viņa platēm "Intensive Care" un "Escapology" (2002). Šis albums ir labas popmūzikas pārpildīts. Bet ne pārspīlēti. Tajā ir rasts balanss starp liriskām balādēm ("Into the Silence" noteikti ir pēdējā laika labākā Viljamsa dziesma), bezmaz bērnu skaitāmpantiņiem ("Candy") un izciliem duetiem (sadarbībai ar amerikāņu folkmūziķi Elizabeti Maurus jeb Līziju nav nedz ko pielikt, nedz atņemt). Viljamsam patīk dueti ar dāmām - kaut pieminami kopdarbi ar Kailiju Minogu ("Kids") vai Nikolu Kidmenu ("Somethin' Stupid") -, arī šajā gadījumā Viljamss un plates producents Džeknaivs Lī ir atraduši ideālu izvēlētās dziesmas un dueta partneres kombināciju. 

Uz "Take the Crown"  vāciņa Viljamss ir attēlots atliets zeltā. Varbūt kādam tas šķitis pārmēru pašslavinoši. Bet nevar noliegt, ka savā vecuma kategorijā (ap 40) nav tādu spēlētāju, kas spētu Viljamsam turēt līdzi popularitātē - viņš viennozīmīgi ir zelta vērtē savai ierakstu kompānijai "Island" un miljoniem fanu visā pasaulē. Un, lai arī daudziem no viņiem iespēja, ka Viljamss varētu viņam kaut reizi pievērst uzmanību, šķiet kā neaizsniedzama pasaka, iespējams, tā nebūt nav. Kā nesen kādam dzeltenās preses izdevumam tapis zināms, Viljamsa sieva turku izcelsmes amerikāņu aktrise Aida Fīlda ar vīru pastāvīgi strīdoties par to, ka viņš pārāk daudz laika pavada "Youtube" portālā, kurā seko līdzi komentāriem, kas parādās zem visiem viņa video. Tā kā - uz priekšu!




Albuma vērtējums: 9/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , , ,

piektdiena, 2012. gada 7. decembris

10 dziesmas 2012.gada Ziemassvētkiem - 1.daļa

Kā jau pēdējos pāris gados iegājies, tuvojoties gada beigām un Ziemassvētkiem, sirds sāk aizsvilties, dzirdot svētku dziesmas. To mērķis, loģiski, būtu stimulēt svētku sajūtu, taču reizēm tā pavisam nenotiek. Jo dziesmas ta nodrillētas, vairs neaizķer. Tāpēc ar pāris turpinājumiem līdz pat Ziemassvētkiem ielūkosimies alternatīvajās iespējās uzburt svētkus. Dziesmas par un ap Ziemassvētkiem, ne obligāti šajā, 2012.gadā tapušās. Vēl vairāk - šeit būs viešņas pat no četrdesmitajiem! Dziesmas piparkūku cepšanas fonam.

1. "The Flaming Lips" - "A Change at Christmas (Say It Isn't So)" ("Ego Tripping at the Gates of Hell", 2003)

2. "The Hives & Cyndi Lauper" - "A Christmas Duel" (EP, 2008)

3. "Tyskarna Fran Lund" - "Achtung X-mas" (EP, 2002)

4. Spike Jones & "His City Slickers" - "All I Want for Christmas (Is My Two Front Teeth)" (EP, 1948)

5. Norah Jones & Willie Nelson - "Baby It's Could Outside" ("... Featuring Norah Jones", 2010)

6. Leona Naess  - "Christmas" ("Leona Naess", 2003)

7. Tom Waits - "Christmas Card From A Hooker In Minneapolis" ("Blue Valentine", 1978)

8. "Coldplay" - "Christmas Lights" (EP, 2010)

9. Billy Idol  - "Christmas Love" ("Happy Holidays", 2006)

10. "The Darkness" - "Christmas Time (Don't Let the Bells End)" ("I Love You 5 Times", EP, 2003)

Klausies dziesmas vienā laidā!


Foto raksta ievadā kadrs no "Coldplay" dziesmas "Christmas Lights" videoklipa (no www.justjared.com).

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , , , , , , , , ,

ceturtdiena, 2012. gada 6. decembris

"Hess" - "Living in Yesterday" (2012)

Mūzikas katalogā, ko pāršķirstu reizi nedēļā, lai apskatītu jaunākās plates, nekad nebiju pievērsis uzmanību žanram, kas tajā definēts kā "Progressive". Nu tas skaidrs, ka cilvēkam, kura gaume vairāk sliecas uz regresa pusi, šādā mūzikā deguns nav jābāž. Tomēr reizi nenocietos un savu no spalvainajām nāsīm sastāvošo degunu šajā folderī tomēr iebāzu. Pirmais, kas nāca ceļā, bija kādas vokāli instrumentālās apvienības "Hess" albums "Living in Yesterday". Labi, klausīšos šos. Un sagatavojies tam, ko mūsdienās mēdz dēvēt par "progresīvu mūziku", vienu pirkstu turēju uz "Off" pogas, lai pie pirmā akorda, kas manu jau tā novārdzināto nervu sistēmu gluži vienkārši sagrautu, izdarītu izslēgšanas klikšķi. Un tā tas pirksts palika gaisā karājamies veselas 37 minūtes. Tieši tik, cik ilgst šī plate.

Kas tad, izrādās, ir "Progressive"? Melodisks roks labākajās "Def Leppard" tradīcijās! Bet, ja "Def Leppard" ir progresīva mūzika, tad es esmu slikti kopta ziloņa paduse. "Hess", kā nu ir nācies secināt, - ir mierīga, melodiska un, šķiet, ļoti pazīstama mūzika, kuras ziedu laiku bija astoņdesmito beigas, deviņdesmito sākums. Iespējams, grupas dalībniekiem joprojām ir tam laikam tik pierastās lauvu krēpes?... Par dalībniekiem. Galvenais tur ir Harijs Hess, kurš reiz bija grupas "Harem Scarem" vokālists. Neesmu šīs apvienības daiļrades pārzinātājs, bet pēc "Living in Yesterday" apskatiem dažādās vietnēs var secināt, ka Hesa šis otrais, varētu tā teikt, soloalbums ir kaut kas ļoti līdzīgs, cik noprotams, leģendārās grupas "Harem Scarem" skanējumam un garam.

"Hess" patiesi ir ļoti labs ceļabiedrs ikdienas gaitās un svētkos tiem, kam patīk, piemēram, "Sunrise Avenue", "Lifehouse", "3 Doors Down", pat "Foo Fighters". Hesa plate "Living in Yeterday" ar savu nosaukumu ir trāpījusi tieši desmitniekā - tā ir dzīvošana vakardienā, vakardienas emociju atsvaidzināšana, ļaušana kaut uz mirkli katram atgriezties kādā pagātnes punktā, kurā simtiem reižu bijusi vēlme pabūt atkal. Taisnības labad gan jābilst, ka dziesma "Living in Yesterday" sākas ar vārdiem "Vairs nekādas dzīvošanas pagātnē." Bet tiem, kam angļu valoda aprobežojas ar frāzēm, kas pienāk mēstulēs, piemēram, "lick mai pusī" vai "enlārdž jour penis" kā man, tas lielu lomu nespēlē. Piemēram, "Falling Down" kļuva par manu mīļāko šīs plates dziesmu - braucu mašīnā, klausījos to un raudāju...

Bet pietiek svešu emociju, katram jāizdzīvo savas. Tāpēc droši liekam "Living in Yesterday" savos atskaņotājos, aipados, aipodos un citos aikāsāpos un sākam ceļojumu pagātnē. Citam tālākā, citam tuvākā, dažam pat varbūt nākotnē. Tikpat dažādi, cik katrs esam, skanēs arī "Hess" plate. Noklausīties to var šeit.


Albuma vērtējums: 7/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , ,

trešdiena, 2012. gada 5. decembris

"Milo Greene" - "Milo Greene" (2012)

Ir decembra sākums, un ir notikusi negaidīta traģēdija. Atkal. Ir uzsnidzis sniegs. Pēc ļaužu reakcijas brīžiem šķiet, ka tas (sniegs) viņus pārsteidzis sauļojamies pludmalē. Kā decembrī var snigt sniegs? Jā, interesanti, kā? Taču viņš (sniegs) to ir izdarījis. Un kas notiek? Sākās sezona, kurā lielveikali bez problēmām spētu pārdot  pat plauktā netīšam uz laiku atstātu svaigu suņa sūdu. Tas notiek - pirmssvētku drudzis ir sācies! Un, it kā vēl nebūtu gana, - veikali fonā spēlē tās sasodīti tizlās Ziemassvētku dziesmas. O, ne tizlās, bet ģeniālās, atvainojos. Nu, piemēram, bija tāda grupa "Māsas" - ģeniāla, saprotams. Un tai bija dziesma ar nosaukumu "Sūdabrālis" un šādu tekstu:

"Nodomāju, kā lai viņu nīstu un teicu visu,
Uz Ziemassvētkiem vairs nepazīstu.
Bet paglabāšu dziļā sirds rieviņā, mūžam piemiņā,
Tagad viņš tikai miegā kutina plakstus."

Ar to gan vēl nav gana, jo seko piedziedājums:

"Kāpēc mani atstāj, sūdabrāli?
Odekolonā samirkuši tavi māli..."

Lūk, tā ir viena kārtīga Ziemassvētku dziesma! Bet patiesībā ne par šiem ir stāsts. Stāsts ir par Losandželosas (ASV) kvintetu "Milo Greene". Kāpēc ienāca prātā viss augstāk minētais? Tāpēc, ka "Milo Greene", ja gribētu, varētu spēlēt ļoti labas Ziemassvētku dziesmas, bet nespēlē. Varbūt spēlē, bet es to nezinu un zināt negribu. Bet viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, aktualizējies tieši šajā suņa kaku pirkšanas-pārdošanas drudža laikā, tāpēc nedaudz filozofijas, šķiet, par skādi nenāca.

"Milo Greene" ir tipisks amerikāņu indīpopa kolektīvs, Jā, nu ko tur liegties, viņi nav nedz oriģināli, nedz neatkārtojami. Viņi ir vienkārši labi. Piemēram, modes žurnāls "Esquire", kas savās lappusēs aplūko arī mūzikas tematiku, grupu ierindojis sarakstā "2012.gadā noteikti jāredz!" Ja nesanāk redzēt, var tikai klausīties. Un, kad ieklausās, reizēm ir sajūta, ka katru plates "Milo Greene" dziesmu iedzied cits dziedātājs. Grupai ir brīnišķīga soliste Marlana Šītsa un arī pārējie četri puiši dūšīgi dzied, tādā veidā viņi panāk šo savu mainīgo skanējumu. "Ziemassvēciskais" slēpjas vieglumā, kādā "Milo Greene" savas dziesmas pasniedz. Kā baltam, pūkainam sniegam spēlējoties ar egļu zariem, kuros jau pēc brīža tiks iebirdinātas miljardiem sniegpārsliņas. Pilnīgi apvemties var, cik skaists sanāca pēdējais teikums...:)

Rakstīt, lasīt, saprast - tas ir forši! Bet labāk tomēr klausīties un baudīt. Tie gan nav stāsti par sūdabrāli odekolonā samirkušiem māliem, tas tiesa...




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.c-ville.com.

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

otrdiena, 2012. gada 4. decembris

"WE TRUST" - "These New Countries" (2011)

Portugālis Andrē Tentugals, būdams gan režisors, gan mūziķis, no saviem padotajiem dažādos projektos, iespējams, ne reizi vien pēc kāda skarbāka aizrādījuma pretī saņēmis repliku: "A tu pats izdari labāk!" Un Tentugals nav nedz ļauns, nedz aizspriedumains, un pats arī izdara. Viņa pagājušā gada debijas plate "These New Countries" ir tam pierādījums. Vēl vairāk - Andrē ir ne tikai atvērts cilvēks, bet arī sabiedrības kopību mīlošs. Tieši tāpēc, lai arī savā muzikālajā projektā pa lielam darbojas vien viņš pats, tas saucās "WE TRUST" - "MĒS TICAM". Daudzskaitlī. Jo plates tapšanā tomēr piepalīdzēja draugi un vienkārši paziņas, un Tentugala "mērķis nekad nav bijis padarīt ierakstu par egocentrisku pieredzi, pat, ja dziesmas un aranžējumus rakstījis esmu es pats."

Tentaguls zina, ko runā. Savā dzimtenē Portugālē viņš ir samērā zināms videoklipu režisors, kura kontā ir visu pašmāju lielāko zvaigžņu dziesmu videoversijas, kā arī darbs ar vienu otru starptautiski zināmāku vārdu, piemēram, "The Divine Comedy". Varbūt tāpēc, ka daudz pieredzējis, zina, kā vajag, bet neviens cits neprot tik labi izdarīt, Tentaguls pats ķērās vērsim pie ragiem un radīja šīs divpadsmit dziesmas. Ja nu gadījumā "The Divine Comedy" Nīls Henons kāda radoša strīda laikā pajautātu: "A tu pats proti labāk?", Andrē Tentugalam atbilde nu ir gatava, un saucās "These New Countries".

Pats mākslinieks šo plati uzskata drīzāk par atpūtu. "Es gribēju, lai [albuma] ierakstīšanas process būtu gandrīz kā brīvdienu pavadīšana ar draugiem. Divus gadus es biju strādājis bez apstājas, un man bija nepieciešams pārtraukums," "WE TRUST" "Facebook" profilā stāsta Tentugals. "Bija draugi, kas vienmēr nāca uz [skaņu ierakstu] studiju, gandrīz katru dienu. Brīvība, kuru es sajutu tajā [ieraksta] laikā, ir katrā no dziesmām (..)." Un šī radošā portugāļa brīvības izjūta, ziniet, nav nekāda oriģinālā. Domājams, lielākā daļa albuma "These New Countries" klausītāju Tentugala dziesmās sajutīs to pašu - viņš runā vienā valodā un domā vienā paralēlē ar daudziem. "WE TRUST" dziesmas patiešām arī ir brīvas, brīvību nesošas. To vieglais indīpopa savienojums ar dažiem gaisīgiem elektroniskās mūzikas elementiem un brīnišķīgajiem aranžējumiem brīvības sajūtu ne tikai rada. Katra dziesma pati par sevi ir apliecinājums brīvībai mūzikas eksperimentos, ko piekopj Andrē Tentugals.

"Šis ieraksts runā par laiku, telpu un pārmaiņām. Es brīdinu, ka tajā nav nekas par politiku un ekonomisko krīzi. Tas runā par mainīgām mentalitātēm un jauniem ceļojumiem. Pa zemēm bez robežām un savienību telpām," par plati "These New Countries" saka Tentugals. Un, sasodīts, viņam ir pilnīga taisnība!




Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

pirmdiena, 2012. gada 3. decembris

No arhīviem: Elton John - "Empty Sky" (1969)

Visam ir savs sākums un gals. Par pēdējo daudzi runā nelabprāt, bet pirmo ne vienmēr atceras. Ir lietas, kas, liekas, vienmēr ir bijušas un vienmēr būs. Taču tas ir tikai māns. Eltons Džons jeb Redžinalds Kenets Dvaits ir viena no šīm parādībām. Bez viņa sacerējumiem iztiek ja nu vienīgi Latvijas Radio 2, kaut arī nav pārliecības, vai kāds kantoris 04 nav "latviskojis", piemēram, Eltona "Nikita" vai "Sacrifice". Jo Eltonu zina visi! Bet vai visi zina, ar ko Eltons sākās (un te nav domāts radījums ar garu, baltu asti)? Viņš "sākās" 1969.gadā, kad dzimtenē Apvienotajā Karalistē debitēja ar plati "Empty Sky". Pašmāju lordiem, seriem un visiem citiem augstāk un zemākdzimušiem, kas tagad par savu goda lietu uzskata gozēties Eltona koncertu pirmajās rindās, toreiz viņš nešķita īstas uzmanības vērts. Ko darīja Eltons? Sajutis, ka Amerika viņu uzņem ar lielāku aizrautību, savu nākamo plati, kā debijas albumam pienākas, nosauktam savā vārdā, pēc gada izdeva jau ASV, un tā sākās viņa popularitātes gājiens kalnā, kas turpinās joprojām. 

Bet "Empty Sky" bija pats, pats pirmais Eltona Džona albums, un par to ir šodienas stāsts. Kāpēc briti nepieņēma Eltona pirmo iznācienu? Iespējams, vienkāršākā atbilde ir - "The Beatles". 1969.gads bija Liverpūles četrinieka komētas apžilbinošā beigu sprādziena gads. Janvārī bija iznācis Bītlu albums "Yellow Submarine", bet septembrī gaidāms otrs - "Abbey Road" -, kas visu autoratīvo mūzikas izdevumu vērtējumā ieguva maksimālo novērtējumu un ASV kļuva par titulētāko Bītlu plati, iegūstot divpadsmitkārtēju Platīna diska statusu. Kāds tur pa vidu vēl nevienam nezināmais Eltons?! Arī mūzika, ko piedāvāja šis puisis aiz lielajām brillēm, bija krasi atšķirīga no Lenona-Makartnija piedāvātās, kaut arī savā noslēguma fāzē Bītli, kur tur pameditējuši un papīpājuši zāli, arī sāka rakstīt dziesmas pieaugušajiem, ne vairs tikai pāris akordu hītiņus kā iesākumā. 

Šo pagājušā gadsimta sešdesmito gadu periodu viegli norakstīt uz Bītlu mākoni, pārējos atstājot ēnā, bet ne vienmēr tā ir taisnība. Eltona gadījumā, iespējams, publika vēl nebija apradusi ar šo pianista-dziedātāja stilu, kad centrā bija tikai viens cilvēks-orķestris, kas visu darīja viens pats - gan sacerēja, gan dziedāja. Jo visādi citādi albums "Empty Sky", pat no mūsdienām raugoties, ir gana inovatīvs un interesants. Patiesībā pat nedaudz sirreāli, klausoties, piemēram, plates tituldziesmu vai vēlāk par Eltona standartu kļuvušo popdziesmu  "Val-Hala", apjaust, ka šie ir pirmie maestro balss ieraksti, kas fiksēti lentēs, un, varbūt nedaudz pārspīlējot, rodas jautājums: "Pasaule, kā tu varēji tik ilgi bez Eltona?!"...

Patiesībā ierakstu kolekcijā var arī nebūt kāds no Eltona Džona astoņdesmito gadu albumiem, varbūt arī viņa aizraušanās ar multfilmu mūziku un mūzikliem nebūtu ņemama vērā kā kaut kas, bez kā nevarētu iztikt, taču visi Eltona septiņdesmito gadu albumi ir obligāti! Arī šis. Un ne tikai tāpēc, ka tas ir Eltona Džona debijas albums, bet vairāk tāpēc, ka tas ir patiešām labs ieraksts. Rekomendējams visiem, kam Eltons asociējas ar tām dažām saldsērīgajām popa balādēm, ko bez jēgas un mitas kurbulē tā sauktās "easy listening" jeb "vienkārši klausāmās" radiostacijas. Šī ir Eltona Džona otra, patiesībā - daudz jēgpilnākā puse. To zina arī pats Eltons, joprojām koncertos šad tad atskaņojot kādu no 43 gadus vecā albuma dziesmām, kā var redzēt klātpieliktajā video, kurā 2009.gadā skan "Empty Sky" iekļautā dziesma "Skyline Pigeon".




Albuma vērtējums: 9/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , ,
Abonēt: Ziņas (Atom)