Francesca Battistelli - "If We're Honest" (2014)

Ja tu, cilvēks, esi stiprā pārliecībā, ka cilvēce radusies no kosmosa putekļiem, kas vēlāk transformējušies par vienšūņiem, kas, savukārt, vēl pēc kāda laika - par spalvainiem pērtiķiem, un ne īpaši labi pārvaldi svešvalodas, popkultura ar tevi par pastrādāt ļaunu joku. Tu klausies, kā glīta jaunava dzied vieglas un melodiskas dziesmiņas, un tad ne no šā, ne no tā dažās no tām iepin vārdu "Jēzus", un visa šī padarīšana pārceļas uz tā saukto kristīgās popmūzikas industriju, kurā, ņemot vērā iepriekš norādīto pārliecību, tu iekšā negribi līst, nepakļaujoties nekādiem kārdinājumiem - vai tas būtu paradīzes ābolītis vai pusstops zivju galvu galerta.

Lūk, arī amerikāņu meitietis Frančeska Batistelli darbojas pēc minētās dziesmu radīšanas shēmas. Jo Amerikā kristīgā popmūzika, šķiet, teju, teju izkonkurēs kantrī. Vēl trakāk - tos aizvien biežāk jau sāk maisīt vienā mūzikas stilu biezputrā. Tomēr lai iet! Lai šajā dabas atmodā iet arī kaut kas vieglāks, svaigāks, un lai tas šoreiz ir Batistelli ceturtais studijas albums "If We're Honest". Jau no mazotnes zinājusi, ka dzīvi pavadīs uz skatuves kā soliste, Batistelli sniedz šai apņēmībai ļoti pārliecinošu apstiprinājumu. Jau gribējās teikt: "Lūk, jauns vārds uz popmūzikas skatuves!", bet tā varētu iedzīvoties kaunā, jo, piemēram, ar savu otro albumu "My Paper Heart" (2008) Batistelli ASV kristīgā popa singlu topā ne tikai sasniedza smaili, bet vēl vairāk - ieguva Zelta diska statusu. Tāpēc, pirms kaut ko apgalvot, labāk faktus ir pārbaudīt. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz tiem spalvainajiem pērtiķiem.

2014, www.musicstories.lv

"Eels" - "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" (2014)

Marka Olivera Evereta, kurš pazīstams arī ar skatuves pseidonīmu "E", tēvs ir psihologs Hjū Everets III. Savas karjeras laikā viņš pievērsās tādiem lieliem un vēl lielākiem jautājumiem kā daudzpasauļu interpretācija, Lagranža reizinātājs un inženieroptimizācija. Raidsabiedrība "BBC" 2008.gadā demonstrēja divas dokumentālās filmas par Evereta III zinātnisko darbību, kuru režisors bija viņa dēls jeb "E". Evereta tētis ar sirdstrieku nomira jau tālajā 1982.gadā, taču vienmēr, tāpat kā visa pārējā ģimene, bijusi viņa iedvesmas avots. Drīzāk, tāds kā zibens novadītājs, visa liekuma uzsūcējs. Jo tieši mūzika ir tas sūklis, kas uzsūcis sevī Evereta dvēseles rētu sāpes. Piemēram, dziesmas "Things the Grandchildren Should Know" no "Eels" 2005.gada plates "Blinking Lights and Other Revelations" (ar tādu pašu nosaukumu 2008.gadā iznāca arī Evereta autobiogrāfija) un "3 Speed" no 1998.gada plates "Electro-Shock Blues" veltītas, attiecīgi, viņa vectēvam no mātes puses Heroldam "Kidam" Goram, kas bija basketbola, futbola un beisbola treneris Masačūsetsas Universitātē, un māsai Elizabetei, kas, sirgstot ar šizofrēniju, divus gadus iepriekš izdarīja pašnāvību. "Electro-Shock Blues" tapšanas fonu piepildīja vēl viena traģēdija - ar plaušu vēzi nomira Evereta mamma Nensija...

Kopš visiem šiem notikumiem pagājuši vismaz 15-16 gadu. Likās, Marka Olivera Evereta rētas ir ja ne sadzijušas, tad vismaz ar plānu krevelīti jau apaugušas gan. Klausoties "Eels" iepriekšējo plati "Wonderful Glorious" (2013), nezinātājam pat prātā neienāktu savilkt tās autora dzīves līnijas ar tik traģiskiem notikumiem. Un tomēr, 2014.gada "Eels" albums "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" ("Marka Olivera Evereta brīdinājuma stāsti") nāk ar lūzumu. Iespējams, Evereta gadījumā piepildījies teiciens ka "laiks visu dziedē", un pēc šiem daudzajiem gadiem viņš beidzot var par saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem stāstīt smeldzīgi, bet vienlaicīgi nekrist vēl dziļākās skumjās un depresijā kā tas, iespējams, būtu vēl kādu laiciņu atpakaļ? Kā ir patiesībā, to, saprotams, zina tikai pats Marks Olivers Everets. Savukārt visi pārējie var baudīt brīnišķīgu plati. Īpaši ieteicama tiem, kas nepanes Toma Veita čerkstošo murmināšanu, bet patīk viņa mūzika, un pilnīgi noteikti Nika Keiva cienītājiem. Dzīvesgudrs albums.

2014, www.musicstories.lv

"Von Grey" - "Awakening" (2013)

Nākamajā gadā apritēs apaļi desmit gadi, kopš īru Korru famīlija jeb "The Corrs" laida klajā savu beidzamo plati "Home" (2005). Ģimeņu ansambļi, saprotams, nav nekāda novitāte vai kas unikāls. Lai atmiņā ataust kaut vai deviņdesmito gadu "viendziesmīte" brāļu grupa "Hanson" vai zviedru māsu Zoderbergu duets "First Aid Kit", vai šobrīd viens no aktuālākajiem, arī Latvijā uz Jāņiem sagaidāmajiem, ģimeņu ansambļiem brāļu Folovilu "Kings of Leon". Un tomēr, "The Corrs" liekas tāda kā pirmā mūsdienīgā ģimenes popgrupa, kas darbojās samērā ilgi, šķiet, komerciāli veiksmīgi un aktīvi. Skaidrs, savs iemesls patikai ir māsas Andrea gorīšanās, bet tas tā, vienkārši starp citu. Lai gan runā, ka papaijāt Andrea muguru nav atteikušies daudzi, tai skaitā Robijs Viljams. Bet viņš jau laikam paijāja daudzas muguras. Vārdu sakot, uzradusies "The Corrs" aizstājējvienība - kvartets no Atlantas (ASV) "Von Grey". 

"Von Grey" ir četras meitenes. Saprotams, visas māsas (no 13 līdz 19 gadus vecas), katra spēlē vismaz vienu instrumentu. Mežā uz celma spēlēt bungas vai kā multiplikācijas filmā par Šreku pūst vardei dibenā kā taurei māsām Von Grejām nevajadzēja - viņas ir labu akadēmisko muzikālo izglītību ieguvušas jaunietes. Popularitāti kvartets ieguva ātri, "Von Grey" jau paspējušas iesildīt tādas zvaigznes kā Sāra Maklahana un veco, atvainojos, padzīvojošo lezbiežu duetu "Indigo Girls". Uzstājušās arī, nu jau, šķiet, pensionētā Deivida Letermana vakara TV šovā, kas ceļā uz amerikāņu sirdīm ir tas pats, kas lielais big-maks ar dubulto kolu. Un neskatoties uz šiem panākumiem, māsas (vismaz pagaidām) nolēmušas nepārdoties ierakstu kompānijām, un savu debijas mazo platīti ar tikai sešām dziesmām "Awakening" izdevušas saviem spēkiem.

Laikam meitenēm vieglāk. 13 gadīgajai Petrai, nemaz jau nerunājot par viņas vecākajām māsām, balss lūzums vairs nedraud. Taisnība, meitenēm dzīves laikā māte Daba uzlikusi dažas citas funkcijas, kas mazliet vēlākos gados uz kādu brīdi viņas atrauj no profesionālās dzīves un karjeras. Bet cerams, ka brīdī, kad "Von Grey" māsām šis laiks pienāks, to līdz kaklam būs izbaudījušas "The Corrs" madāmas, un ģimeņu kolektīvu muzikālais cikls varēs turpināties.   

2014, www.musicstories.lv

"Corbu" - "We Are Sound" (EP, 2014)

Kā katrs pavasaris, arī šis nav izņēmums - šausmīgi velk uz Mobija mūziku. Tam allaž bijis viens iemesls - šī basgalvainā briļļaiņa Ričarda Melvila Holla aka "Moby" 1999.gada plate "Play" un dziesmu "Porcelain" no tās, kas tolaik vēl nenobrieduša mūzikas klausītāja prātā iegūla līdz ar tā gada pavasara pirmo silto dienu. Vasaras vidus cienīga gaisa temperatūra ir klāt arī šajā pavasarī, un, protams, Mobijs virmo gaisā kā ceptu reņģu smarža no kaimiņu dzīvokļa. Turklāt šajā gadā "mobismu" vairo viņa pavisam jaunais albums "Innocents", kas ļaus sasniegt ekstāzi, nekurbulējot sev vai citam nekādus G-punktus un nelietojot neko mākslīgu un iekšā iebīdāmu. Bet stāsts šis, ja kas, nemaz nav par Mobiju. Nu gandrīz nav.

Klausoties "Innocents" un grimstot aizvien dziļāk šajā noskaņu purvā, pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt kāds salmiņš, pie kā pieķerties, lai laicīgi izvairītos no iekļūšanas tādā stāvoklī, kas tuviniekus noved līdz šokam, un tālāk jau ceļš līdz tuvējai trako kreklu uzvilkšanas iestādei vien pāris soļos nomērāms. "Monty Python" vienā no multiplikāciju ilustrācijām no debesīm parādās, laikam jau, dieva pirksts kā simbols, ka prasītājam, grēku nožēlotājam un visu baušļu plus mīnus izpildītājam īstajā brīdī patiesi nāks, ja nu ne pestīšana, tad vismaz uz pareizo atbildi norādošs pirksts pilnīgi noteikti. Tad nu lūk, salmiņš izkļūšanai no purva uzradās kā šāds pirksts - Bruklinas kvintets "Corbu". 

Kas interesanti, šai jaunajai grupai nav pat vēl debijas albuma, ir vien singla platīte "We Are Sound" ar piecām dziesmiņām un tituldziesmas "We Are Sound" remiksu versijas, kas pieejamas grupas "SoundCloud" profilā. Un vēl interesanti, ka "Corbu" nav pilnīgi nekāda sakara ar Mobiju, varbūt vienīgi kādas attālas muzikālas noskaņas. Taču nekad neienāca prātā, ka ir kāda mantiņa, kura, pavicināta gar degunu, spēj tik momentāni izraut no "mobiādes" purviņa, turklāt neradot nekādu "pārejas perioda" diskomfortu. Līdz ar to aptuveni ir skaidrs, kuras grupas debijas plati šajā 2014.gadā jāgaida siekalainu muti.

2014, www.musicstories.lv

"The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)

Vai kādreiz esi pavērojis, kā uzvedās apmulsusi muša, kas nupat, pavasarim sākoties, vēl nav adaptējusies ne laikā, ne telpā? Labi, muša nebūs labs piemērs, tās parasti asociējas ar visādām netīrām lietām. Lai iet taurenis! Kad tāds mini, dabas radīts deltaplāns ielido istabā, bet netiek ārā, kas notiek tālāk? Viņš cenšas tikt atkal ārā, brīvā dabā. Viņš redz gaismu caur logu, viņš pat ar savām antenām uztver citas līdzīgas būtnes, kas lidinās otrpus šķērslim, bet pats no slazda ārā netiek. Ieskrienas, un ar pieri sienā (logā), ieskrienas, un ar pieri sienā (vēlreiz logā)! Mazliet atpūšas, un viss sākas atkal no gala. Tā tas turpinās, līdz taureni pamet pēdējie spēki vai kādam pietiek prāta atvērt logu un palaist lidojošo dabas plāceni brīvestībā.

Parasti šādi stāsti nebeidzas labi, taurenis nekur neaizlido, un šis stāsts patiesībā ir tieši par to. Par zudušajām cerībām, par zaudētajām ilūzijām un samierināšanās ceļu, kas, jāatzīst, ir grūtākais uzdevums, jo cīņa jāizcīna nevis ar kādu ārēju spēku (logu), bet pašam ar sevi. Tas vienmēr ir dramatiski, ja vien neesi absolūti aprobežots un šo cīņas lauka pārslēgšanās robežu nemaz nespēj piefiksēt. Īru folkmūzikas kvintets "The Gloaming" pavisam nesen laidis klajā savā vārdā nosauktu debijas plati, kas taureņa iekšējo cīņu attēlo nošu rakstā. Nopietni, šis albums, kas ir piesātināts ar īru un ķeltu tautu mūzikas motīviem, nespēj parādīt neko, kas piefiksējams ar aci, kas redzams vizuāli. Šis albums ir rentgena uzņēmums, un pilnīgi jebkam - vai tā lauzta riba, sirds vai dibens. "The Gloaming", kura divas trešdaļas sastāv no stāstiem instrumentālā versijā, ar to pašu seno ķeltu maģisko kodu spēj uzlauzt cilvēka no dabas doto spēju pretoties pieņemt visu, ko ar aci nevar saskatīt, ar lineālu izmērīt. 

Kods ir lauzts, maģija nostrādājusi, bailes pazudušas. Tikai desmit dziesmas, un tu esi iemiesojies nelaimīgajā taurenī, kuram neatliek nekas cits, kā samierināties ar zaudējumu. Bet kas tad tas? Nav pagājušas ne pārdesmit minūtes, un tu ne tikai esi samierinājies, bet arī, jā, - sajūties laimīgs? Atver pudeli, izlaid Džinu, un palūdz, lai viņš dara tevi laimīgu. Vai arī ielaid sevī īrus "The Glomaing", un ļauj viņiem tev pašam likt saprast savas laimes robežas. Un kad tās būsi apjautis, tu varēsi būt jebkas - istabā iesprūdis taurenis, homoseksuāli orientēts briedis vai alumīnija benzīna kanna. Tu būsi laimīgs, un nekam citam nebūs nozīmes.

2014, www.musicstories.lv

"Future Islands" - "Singles" (2014)

Neļaujies, klausītāj, krist maldināšanā, domājot, ka Ziemeļkarolīnas trio "Future Islands" jaunā plate ar nosaukumu "Singles" ir šīs grupas labāko dziesmu izlase, apkopojot vien nieka astoņu gadu pastāvēšanā radītos brīnumus. Nē, šī ir pilnībā jauna plate, kurā Gerits Velmers, Viljams Kešons un Semjuels Herings demonstrē modernā sintīpopa augstākās virsotnes.

Platei iepatikties ar pirmo rāvienu nav nekādu problēmu, jo tā sākas ar lielisko dziesmu "Seasons (Waiting On You)". Kompozīcija nekādā gadījumā nav atskaņojama sportistiem, jo tās dopingam līdzīgās iedarbības sekas var noteikt, nemaz nečurājot pīlē un nenesot uz laboratoriju pārbaudīt. Patiesībā viss albums ir līdzīga rakstura. Dažbrīd tas tik ļoti atgādina dāņu "Mew", vāciešu "Kraftwerk" vai britu "OMD" ziedu laikus, ka, no tiesas, sajūties tāds kā par gadu desmitu jaunāks. Tāds kā brīvāks. Arī mūzikas žurnāls "MOJO" piefiksējis, ka "Future Islands" "ekstāziskā melanholija nekad vēl nav skanējusi tik brīvi." Savukārt "Clash Music" ir skarbs pret Heringa vokālu, sakot, ka tas traucēs platei "Singles" kļūt par ""new wave" pērli." Grūti gan izlobīt, kur tā šķietamā vaina. Varbūt kritiķim netīk Billijs Aidols, jo tieši tam Herings brīžiem tik ļoti līdzinās (piemēram, dziesmā "Light House"). 

Kā kāposts, kas kārtu kārtām sastāv no daudz, daudz slāņiem, arī "Future Islands" ir tāds pats dārzenis. Kāposts, kurā dzīvo ne tikai tārpi un balteņi, bet arī tradīcijās balstīts sintīpops, kas bagātināts mūsdienu skaņām un tendencēm. Blakus lielajām 2014.gada platēm, nav šaubu, "Future Islands" albums "Singles" stāvēs cienīgi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Hunt" (2012)

Režisors: Tomass Vinterbergs
Lomās: Mads Mikelsens, Tomass Bo Larsens.

Nokļūt filmas galvenā varoņa Lukasa situācijā nevarētu novēlēt pat lielākajam ienaidniekam. Kam ticēt - bērnam, kurš putrojoties, bet tomēr apgalvo, ka Lukass rādījis viņai savu krāniņu, vai pašam Lukasam, bērnudārza darbiniekam, kurš to kategoriski noliedz. Un ko nozīmē būt apvainotam šādā grēkā mazā lauku ciematā? "The Hunt", līdzīgi kā, piemēram, filmu "The Pianist", brīžiem skatīties ir fiziski grūti, tā pat liek ienīst neaizsargātāko no pusēm, zinot, ka tā melo. Bet pārējie taču to nezina! Un pat tad, kad patiesība nāk gaismā, vienmēr būs kāds, kurš nenoticēs...

2014, www.musicstories.lv

"Elbow" - "The Take Off and Landing of Everything" (2014)

"Es sēdēju stūrī ar grāmatu rokā un Boba Dilana cepuri galvā, cenšoties līdzināties komponistam," laiku pirms aptuveni desmit gadiem, kad ikdienu viņš pavadīja Mančestras kafejnīcā "Night and Day Cafe", atceras grupas "Elbow" līderis Gajs Gārvejs. 2014.gadā četrdesmitgadniekam Gārvejam, lai pierādītu savu komponista esību, teatrālas hūtes un lateksa biksiņas nēsāt nav vairs nepieciešams. Pietiek tikai neticīgajiem gar degunu nogrozīt "Elbow" jauno plati "The Take Off and Landing of Everything", lai šie ar skatu, kā mesiju ieraudzījuši, saprastu, ka vīrs ar bārdu un ūsām, pēdējā laikā reizēm arī raga brillēs, ir "īsts" komponists!

Pa šiem gadiem mainījušies arī paša Gārveja paradumi un darba stils, izņemot vienu lietu - viņam joprojām patīk strādāt kafejnīcās. Taču grāmatu vietā nākusi virtuālā realitāte. "Tagad esmu progresējis, tiešām," mūzikas žurnālam "Paste" atzinis Gārvejs. "Pāris gadu atpakaļ kļuvu digitāls, jo aptuveni ap mūsu otro albumu [2003.gada "Cast of Thousands"] es pazaudēju vienu no savām piezīmju grāmatām. (..) Digitalizēšanās man ļoti palīdz, jo es varu palielināt tekstu uz ekrāna, kad man ir jādzied [studijā pie mikrofona], un man tie [teksti] vairs nav jāizraksta kādam, kad albums ir pabeigts - man atliek tikai tos izkopēt. Un kad es atnāku uz studiju vai mājām, mans laptops automātiski dublē [informāciju], tā kā ir neiespējami darbus pazaudēt."

"Digitālais" Hārvejs albumā "The Take Off and Landing of Everything" ir lielisks. Viņš ne tikai nav pazaudējis nevienai dziesmai vārdus (Hārvejam nepatīkot pie tekstiem atgriezties vēl un vēl, tāpēc tie, lielākoties, "ieriktēti" dziesmā ar pirmo reizi), bet plati arī paspējis radīt vienlaicīgi ar šķiršanos no desmit gadu ilgušām attiecībām ar draudzeni Emmu. Tiesa, visi nopelni nav piešķirami vienam pašam Hārvejam. Kamēr viņš kārtoja attiecību lietas, grupas ģitārists Marks Poters, piemēram, "uzskicēja" vienu no plates "enkura" dziesmām "Honey Sun". Digitalizācija bija sabiedrotais albuma tapšanā arī citā ziņā - Gārvejs, kurš ir visu tekstu autors, tos sacerēja, atrodoties Bruklinā (ASV), savukārt pārējie dzīvojās pa Angliju. Galarezultāts tika sastiķēts "vados" ("mēs ar zēniem bijām salikuši kopā mūziku, bet mums nebija ne jausmas, par ko būs šī dziesma").

Ar "Elbow" vīrusu slimojošajiem 2014.gads ir atnesis prieka vēsti - jaunu grupas albumu. Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

2014, www.musicstories.lv

Veidosim "Mūzikas stāstu" dziesmu listi kopā!

Notikušās nelielas izmaiņas "Mūzikas stāstu" dziesmu listē, agrāk saukta par "100 songs". Turpmāk tā padarīta publiska (listes linku saklikšķini te: Mūzikas stāsti), tajā ikviens aicināts pievienot dziesmu vai dziesmas, ar kurām būtu jāpadalās. Tā mums būs iespēja iepazīt jaunus māksliniekus, pārsteigumā sist sev pa pieri, atklājot ko garām palaistu, un vienkārši, uzticoties lapas apmeklētāju labajai gaumei, iespēju robežās paplašināt savu redzesloku bezgalīgajā mūzikas okeānā. "Mūzikas stāstu" dziesmu listi vienmēr varēs atrast labajā pusē zem populārāko ziņu slejas.

Listes administrators, saprotams, patur tiesības veikt koriģējošas darbības, piemēram, izdzēst gluži neatbilstošas (būs vien jāpaļaujas uz administratora "absolūto gaumi"...:)))  ) kompozīcijas. Viņš arī cītīgi sekos līdzi pievienotajām dziesmām un, cerams, smelsies iedvesmu virsrakstiem un jauniem, šeit lasāmiem garadarbiem. Jau iepriekš dziļi paklanāmies pateicībā par dalīšanos. Jo dalīties nozīmē dot. Un dot nozīmē kādreiz kaut ko arī saņemt. Labi, pietiks filozofijas. Lai runā mūzika! Padari "Mūzikas stāstu" dziesmu listi arī par savējo!

Un nekautrējies ko ierosināt: musicstorieslv@gmail.com. 

2014, www.musicstories.lv

"Laibach" - "Spectre" (2014)

Savu darbību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slovēņu pulciņš "Laibach" sāka ar skandālu. Pat ne skandālu, vienkārši multimediālais projekts "Rdeči revirji" ("Sarkanais rajons"), ko "Laibach" gatavoja kopā ar dažiem māksliniekiem un teātra trupu, tika aizliegts vēl pirms tā norises sākuma, it kā neatļautas simbolikas izmantošanas dēļ. Kā zināms slovēņu liktenis ir līdzīgs latviešu - reiz tā sastāvējusi Romas impērijā (tur gan mēs neesam bijuši), bijusi Hābsburgu monarhijas valdījumā (arī bez mums), 1918.gadā, droši vien uz tā paša vispārējā pasaules apjukuma fona, ko izmantoja Latvija, slovēņi pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības, bet Otrajā Pasaules karā šo nelielo tautiņu paspēja okupēt un anektēt visi, kam nebija slinkums - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Savu neatkarību slovēņi atguva vien 1991.gadā gluži kā Latvija un Eiropas Savienībā iestājās 2004.gada 1.maijā arī kopā ar Latviju. 

Slovēņiem tātad viss ir gandrīz kā mums, latviešiem. Nosacīti "Laibach" ir slovēņu "Pērkons" - abas grupas savās radošajās izpausmēs tieši vai netieši iepina cīņu pret pastāvošo iekārtu ("Sarkanā rajona" pasākums patiesībā tika atcelts, jo tajā bija plānots izsmiet esošās varas struktūras), abas šī pati vara bija centusies apklusināt. Lai arī neatkarība atgūta, "Laibach" turpina cīnīties un būt politiski atraktīvi. Viņiem tīk gan fotografēties militāros kostīmos,  gan rakstīt mūziku neviennozīmīgi vērtējamām filmām (piemēram, "Iron Sky" (2012), kurā tiek apgalvots (fantazēts), ka 1945.gadā nacisti izvietoja slepenu bāzi uz Mēness un kaļ plānus 2018.gadā pārņemt varu pasaulē), vārdu sakot, "Laibach" patīk provocēt.

Politiskais smeķis nav zudis arī grupas jaunākajā albumā "Spectre". Dziesmu lirikā ietvertas tādas frāzes kā "Mēs cīnāmies par jums, brīvību neredzējošie" ("The Whistleblowers"), "Nav baušļu pie sienas, nav dieva, nav noteikumu, lai jūs iebiedētu" ("No History"), "Eiropa sabruks" ("Eurovision"). Albums kaut kā baisi organiski iekļaujas šodienas ģeopolitisko peripetiju virpulī. Un, iespējams, kādu Ukrainā tas iedvesmos cīņai pret varaskāro Austrumu kaimiņu. Ir skaidrs, kurā pusē varētu būt "Laibach" simpātijas. Un varbūt tāpēc albuma ievadošā dziesma "The Whistleblowers" lai tiek veltīta ukraiņu brīvības cīnītājiem - tā vienkārši, svilpojot, izkvēpināt utis no savas sētas.

2014, www.musicstories.lv

"The Sessions" (2012)

Režisors: Bens Luīns.

Lomās: Džons Houks, Helēna Hanta, Viljams H.Meisijs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir smaga slimība, kuras skartie nereti paliek paralizēti uz mūžu vai to kustību spējas tiek būtiski ierobežotas. 38.gadus vecais Marks O'Braiens (Houks), par nelaimi, iekļuvis pirmajā sarakstā. Dienas viņš pavada guļus, ik pēc trim stundām iesprostots īpaši konstruētā kapsulā, kas mākslīgi uzlādē viņa nespējīgo ķermeni ar zināmu devu spēka. Ķermenis neklausa, bet prāts Markam ir ass un skaidrs, un viņš vēlas... zaudēt nevainību. Talkā nāk "surogātsieviete" Šerila (Hanta), kas terapijas veidā palīdz paralizētiem vīriešiem apjaust un izmantot savu seksualitāti. Kas interesanti - tas nenotiek, lasot garas lekcijas, bet darbojoties praktiski... 

Neskatoties uz savu slimību, Marks ir tik šarmants un interesants, ka terapija (Šerilas noteikums - ne vairāk kā seši seansi) tā arī netiek pabeigta, lai... gaidāmā šķiršanās abiem nebūtu pārāk sāpīga. Viens no filmas atslēgas tēliem nenoliedzami ir mācītājs tēvs Brendans (H.Meisijs). Viņam ne tikai jāpārkāpj baznīcas pātari, iedrošinot Marku seksuālām attiecībām ārpus pie altāra noslēgtām laulībām, bet arī visos intīmajos sīkumos jāuzklausa Marka seansu atreferējums. Šī ir viena no filmām, kas iedvesmo (vēl ņemot vērā, ka tā balstīta uz reāliem notikumiem) un liek novērtēt, cik gan daudz lielākajai daļai no mums dots, pašiem to pat neapjaušot.

2014, www.musicstories.lv

Mike Oldfield - "Man on the Rocks" (2014)

Maiks Oldfīlds, protams, varēja arī nesacerēt pilnīgi neko citu pēc savas 1973.gada debijas plates "Tabular Bells", kura sastāvēja vien no divām kompozīcijām, drīzāk mini simfonijām, katru aptuveni 25 minūtes garām. Iespējams, "Tabular Bells" ir pasaulē vispopulārākās instrumentālās kompozīcijas, jo tās, noīsinot atbilstoši visiem formātiem, spēlē, šķiet, pat "Radio Skonto"! Un plate pārdota jau vairāk kā 17 miljonos kopiju... Taču sešdesmitgadieks Oldfīlds nemaz nedomā plinti (ģitāru) mest krūmos. Guvis emocionālu pacēlumu, uzstājoties 2012.gada Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, vecais zēns ir radījis savu divdesmit piekto albumu "Man on the Rocks".

Skaidrs, no Oldfīlda nekādus tabulārbellus vairs nevienu negaida. Skeptiskākie nošķobās - sak, ko tad tas "roka papucis" sastrādājis šoreiz? Karstākie fani, protams, sajūsmā krīt gar zemi pie jebkuras Oldfīlda atraugas. Pārējiem, kas pa vidu, arī domāta plate "Man on the Rocks". Ir skaidrs, ka kopš 2009.gada Bahamu salās dzīvojošais angļu mūzikas veterāns ir atslābinājies, viņš dara, ko un kā grib. Un jaunākajā veikumā viņš ir gribējis būt uzkrītoši popsīgs. Pat "Westlife" puikas var apskaust Oldfīldu!... Jo "Man on the Rocks" ir popmūzikas paraugstunda. Pietiek jau tikai paklausīties plates ievadošo dziesmu "Sailing" (vokāls ir Fredijam Merkūrijam vizuāli līdzīgā dziedātāja Luka Spillera ziņā), bet tai arī nevajag ļaut sevi apmānīt - albums tālāk ieved daudz dziļākos ūdeņos!

"Man on the Rocks" pēc skata izklausās optimisma pilna, tāda uzmundrinoša platīte. Nemaz nevar pat pateikt, ka tā tapusi laikā, kad Oldfīlds šķīrās no sievas. Tie paši ciniķi droši vien nekautrēsies piebilst, ka - varbūt tieši tāpēc?

2014, www.musicstories.lv

"Schiller" - "Opus" (2013)

1998.gadā divi vācieši - Kristofers fon Deilens un Mirko fon Šlīfens - nodibināja elektroniskās mūzikas apvienību un nosauca to par godu vācu dzejniekam un dramaturgam Frīdriham Šilleram - par "Schiller". Jau nākamajā gadā pāris izlaida savu debijas albumu "Zeitgeist". Prese, mūzikas sabiedrība, dažādi klasificētāji jau no aizlaikiem centušies definēt "Schiller" daiļrades, ja tā varētu teikt, rakstura rāmi. Viņiem piedēvēts gan klubu, gan elektroniskās mūzikas ampluā, tāpat "ambient" un pat "chill-out" zīmodziņš uz pieres. TV kompānija "Music Force Europe" ik nedēļu veidoja raidījumu par kādu grupu, un projektam "Schiller" veltītā programma tika nosaukta par "Schill-out". 

Vai "Schiller" ir radījuši kādu savu unikālo stilu? Nu, diez vai, bet savs rokraksts tajā ir! Deilena (jā, Šlīfens projektu jau ir pametis) muzikālās vīzijas tiek piepildītas, izmantojot elektronikas iespējas, papildinot tās ar iespaidīgiem gaismas šoviem koncertos (skatīties "Schiller" koncertus nozīmē zaudēt vismaz daļu no realitātes aptuveni divu stundu garumā; kaut vai šis 2012.gada koncerts Berlīnē) un klasiskās mūzikas motīviem. Pats Deilens nekad nedzied, taču viņa projektu vokāli kuplinājuši daudzi, daudzi slaveni vārdi, piemēram, Sāra Braitmena, Moija Brenana no "Clannad", Ādams Jangs no "Owl City", Andrea Korra no "The Corrs" un neskaitāmi citi. Projekta jaunākajā albumā "Opus" Deilens ir sadarbojies ar franču pianisti Elenu Grimu, vācu obojistu Albrehtu Maijeru un Krievijas soprānu Annu Netrebko. Tieši "Schiller" spēja klasisko (platē iekļauta gan Pētera Čaikovska baleta "Gulbju ezers" galvenā tēma, gan Edvarda Grīga operas "Pērs Gints" galvenā tēma jeb "Solveigas dziesma", ko izpilda Netrebko) pasniegt ne vienkārši moderni, bet aizraujoši un grandiozi, noliek šo projektu vienā plauktiņā ar tādiem instrumentālās mūzikas grandiem kā Vangelis vai Žans Mišels Žārs. "Opus" klausītājam jānoskaņojas saņemt vairāk, kā viņš vispār bija cerējis no šīs plates saņemt.

2014, www.musicstories.lv

Beck - "Morning Phase" (2014)

Deviņdesmito gadu vidū tas nebija nekāds kārtīgs īru krogs Latvijā, kurā stundas laikā vismaz reizi nenoskanēja Beka Hansena, viņš arī vienkārši Beks, joprojām vienmēr labprāt līdzi dungojamā dziesmiņa par zaudētāju "Loser". To varēja dziedāt līdzi, gan cilājot vēl pilnos alus kausus, gan arī, mazliet piešļurpstot, kad neskaitāmo kausu saturs jau bija savu fizioloģisko uzdevumu veicis. Tālāk Beks turpināja būt šerps, ass, nepieradināms. 2005.gada plate "Guero" bija nākamais atskaites punkts pēc "Mellow Gold" (1994), kurā rodama arī dziesma "Loser". Tas demonstrēja, cik muzikāli daudzveidīgs ir šis Losandželosā dzimušais vīrs. 

Nepilnas trīs nedēļas atpakaļ, 21.februārī, bija nolikts datums, kad klajā jānāk Beka jaunākajam albumam, divpadsmitajam pēc kārtas, "Morning Phase". Nedēļu iepriekš amerikāņu radiostacija "NPR" piedāvāja noklausīties gan plati, gan stundu garu interviju ar pašu mākslinieku. Ir liela iespēja, ka lielākais vairums plates klausītāju pirmo dziesmu laikā tomēr vēlreiz pārliecinājās, vai tiešām neklausās ko citu. Jebko, tikai ne Beku. "Tik lēns!" - bija vairuma komentāru kopsavilkums divos vārdos. "Šerpā" Beka fani negrib lāga pieņemt "Mornig Phase", jo "te jau ir pat kantrī!". Bet uz pārējiem plate iedarbojas kā jaunākās paaudzes žurku inde - to apēdot, žurķim piemetas tāda caureja, ka viņš skraida apkārt, kamēr pa perimetru izkakā visas iekšas. Vai kā narkodīlerim, kam pēkšņi muitas postenī parādās alerģiskas pazīmes, jo viņš "mantu" norijis prezervatīvā ar zemeņu garšu, bet no šīm ogām viņam izmetas pumpas un trūkst elpas. Vārdu sakot, "Morning Phase" efekts ir neatgriezenisks. 

"Šis nav vienkārši labs Beks, šis ir vislabākais Beks," albuma recenzijā skandē "Entertainment Weekly" interneta versija. "Viņš ir atradis savu pareizo skaņu, un viņš rezonē ar šo skaņu kā traks," domā "The New York Times". Savukārt klausītājam-vienkāršajam sirdi nospiež grūtsirdīgas domas: vai tiešām Beks ar "Morning Phase" ir sasniedzis savas virsotnes un ko viņš varēs piedāvāt turpmāk? Cik cilvēcīgi - uztraukties par lietām, kuras varbūt kādreiz notiks vai nenotiks. Jādzīvo šeit un tagad! Un šeit un tagad ir "Morning Phase" - albums, par kuru varētu nodot, ja ne tēvuzemi, tad svešām personām savu interneta bankas PIN kodu pilnīgi noteikti.

)

2014, www.musicstories.lv

"Real Estate" - "Atlas" (2014)

"Šie Ņūdžersijas mūziķi nerāda nekādas savas karjeras augšupejošās līknes beigu pazīmes," par amerikāņu kvintetu "Real Estate", apskatot tā jaunāko plati "Atlas", saka mūzikas žurnāls "Clash Music". Un viņi nav vienīgie, kas prognozē, ka 2014.gads grupas karjerā iezīmēsies kā jauna augstākā virsotne. "Real Estate" trešais studijas albums "Atlas" ierakstīts Čikāgā, grupas "Wilco" skaņu ierakstu studijā, un tas patiešām ir patīkams pārsteigums, kaut "Real Estate" daiļrades pazinēji un cienītāji diez vai no Martina Kortnija un viņa kolēģiem gaidīja kaut ko neklausāmu un "delete" pogas tūlītējai nospiešanai paredzētu.

"Atlas" vairāk kā visi iepriekšējie "Real Estate" albumi ieliekami tā saucamās amerikāņu mūzikas rāmjos. Par tādu dēvē mūzikas sintēzi no folka, kantrī, blūza, R'n'B un rokenrola. Jaunā plate vīrus arī atpestī no iepriekš viņiem piedēvētās piederības "lo-fi" stilam. Teorētiskās nianses, kā allaž, lai paliek teorētiķiem. Visiem pārējiem - praktiskās. Un "Atlas" klausīšanās prakse liek izdarīt secinājumus, ka mūsu priekšā stāv desmit brīnišķīgas dziesmas, kas, visticamāk, palielinās šīs vasaras mūzikas festivālu apmeklētāju cerības "Real Estate" ieraudzīt tā saukto "hedlaineru" lomā daudzos no tiem. Šīs pašas desmit dziesmas "Clash Music" nosaucis par "pārblīvētām ar nostaļģiju un ilgām", piebilstot, ka Martins Kortnijs "nekad nav bijis spēcīgs vokālists, bet viņa ceļš ir brīnišķīgas, sirsnīgas melodijas un mānīgi strukturētas kompozīcijas, kā netrūkst arī "Real Estate" trešajā albumā "Atlas"."

Viegls, trausls, ārkārtīgi uzbāzīgs. Bet tā patīkami uzbāzīgs. Tāds ir "Real Estate" jaunais albums "Atlas". Pavasara skurbulim tik piemērots. Tam platē arī veltīta instrumentāla kompozīcija. "April's Song". 

2014, www.musicstories.lv

Sally Shapiro - "Somewhere Else" (2013)

Garneles, kuras jebkurš normāls cilvēks var ieēst tikai intravenozi vai piesiets pie krēsla un ar varu, gandrīz nemanot iespējams notiesāt kopā ar citām sastāvdaļām, piemēram, dažādos salātos vai sāļajās kūkās. Padomā tik - tu, cilvēks, apēd gabaliņu kūkas un pēkšņi konstatē, ka savus iekšējos orgānus esi aplaimojis ar pārdesmit gramiem šīs dabas un kulinārijas kļūdas - garnelēm! Bet kas bijis, bijis, kuņģi skalot neviens nesteidz, un kaut kā jau tā dzīve turpinās. 

Itāļu disko, bija teju visaugstākais gaumes statusa apliecinājums padomju laiku mājas ballītēs. Uzliekot "Gazebo" 1983.gada hītu "I Like Chopin", namatēvs droši varēja uzaicināt uz deju jebkuru vakara viešņu un kārtīgi nospaidīt. Tā paša gada dziesma "Don't Cry Tonight", ko izpildīja Roberto Zaneti aka "Savage", ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās - tātad spaidīšanās varēja turpināties uz nebēdu! Mazliet atšķirīga bija Gerija Lova gadu iepriekš iznākusī debija "You Are A Danger", bet, protams, pieskaņojoties jestrākajam ritmam, paspaidīties varēja arī pie tās. Jā, itāļu disko bija reāls spēks, reāla ietekme, tā teikt, masās! 

Protams, kad ko tādu klausies 21.gadsimtā, paliek tīri vai neomulīgi. Bet vienkāršāk ir paaudzei, kas šo disko drudzi var uzburt tikai iztēlē pēc vecāku stāstiem vai attiecīgās tematikas filmām un grāmatām. Zviedrijas pilsētas Gēteborgas divi jaunākās paaudzes pārstāvji Sallija Šapiro (tas gan pseidonīms) un Johans Agebjorns dara tieši tā. Bērnībā ietekmējušies no vecāku plašu plauktā atrodamajiem "disko itāļiem", viņi šo stilu ir transformējuši mūsdienīgā sintēzē, kas, lai arī lielā mērā joprojām atgādina astoņdesmito gadu ballīšu dāmu deju maratonu, visnotaļ organiski iekļaujas mūsdienu sabiedrības, ja tā var teikt, muzikālās gaumes tikumos. Klausīties Sallijas Šapiro trešo albumu "Somewhere Else" ir gluži kā vidusskolas 40 gadu absolvēšanas jubilejā vecajām klasesbiedrenēm, kā kādreiz, pacelt svārkus un konstatēt, ka lietas, lai arī vizuāli gadu gaitā var mainīties, pēc būtības palikušas tādas pašas. Galvenais ir nenobīties un pacelt svārkus vēlreiz. Un pēc kādas ceturtās piektās reizes, kad acs jau apradusi, domai, ka gan itāļu disko, gan garneles, maisījumā ar citiem komponentiem, tomēr ir tīri labi lietojamas, vajadzētu būt kaut kur tepat, tepat blakus.

2014, www.musicstories.lv

Michael Dermot - "Pilot" (2013)

Slavenais igauņu eposs "Kalevala" vēsta, ka Kurbads radās no dubļiem un vecām zivju ķidām (lai ar asaku met pirmais, kurš Kurbada dzimšanai stāvējis klāt un apgalvo, ka šis akts notika savādāk!). Savukārt modernās mūzikas teorija pastāv uz to, ka rokmūzika radās, kādam strāvojumam atšķeļoties no džeza un tam saplūstot ar blūza smagāko virzienu, bet galīgās stila proporcijas samaisīja sešdesmito gadu hipiji, kuri nemazgāja matus un nemainīja apakšbikses, jo "visa pasaule jau tāpat smird." Protams, kā viena, tā otra evolūcijas teorija ir aiz trauslas cūkas kūsas pievilktas versijas, kam, visticamāk, nav nekāda sakara ar patiesību. 

Kamēr zinātnieki strīdas, kas radās vispirms - pērtiķis vai bikšturi -, lai izskan pārsteidzīga teorija: mums ir dzimis, nu ja ne pestītājs, tad slavenās grupas "Weezer" vienas olšūnas dvīnis pilnīgi noteikti. Saucās Maikls Dermots, tātad viens vīrs, nevis kā amerikāņiem - kvartets. Progresīvākajiem lauku cilvēkiem tik mīļās grupas "Green Day" un "Offspring" savulaik evolucionēja, radot melodiski un "popiski" advancētākos "Weezer" - grupu, kuras plates ir viena vienīga jautrība, ballītes un pievemti baseini pēc tam. Arī amerikānis Maikls Dermots savā otrajā platē "Pilot" no, pieļaujams, elkiem pārņēmis ģitāru skanējumu, dziesmu uzbūvi, atsevišķās dziesmās arī bezbēdīgo noskaņojumu. Tomēr "Pilot" piemīt kaut kas, kā trūkst "Weezer" albumiem. Tajā, varbūt tikai šķietami, ir kāds kopējs stāsts, kas tiek stāstīts un ko katrs saprot, visticamāk, savādāk. Cilvēkiem patīk stāsti, tāpēc Maikla Dermota stāstu krājums "Pilot" neliks raukt pieri dusmu vai sāpju rievās. Vai klausītājs pēc noklausīšanās būs evolucionējis "uz augšu" vai "uz leju", par to gan lai spriež zinātnieki. Kad būs tikuši galā ar pērtiķa un bikšturu dilemmu.

2014, www.musicstories.lv

"Kongos" - "Lunatic" (2014)

Izrādās, cukurs cilvēka smadzenēs iedarbojas uz tiem pašiem centriem, uz kuriem, piemēram, marihuāna, radot identiskus baudas refleksus. Bez zinātniekiem to pašu, nojausmu līmenī, jau labu laiku atpakaļ bija piefiksējuši onkuļi, kam tirgoties ar uz apziņu iespaidu atstājošām vielām allaž licies pieņemams rūpals. Tieši tāpēc tā saucamā baltā nāve nereti ir kontrabandistu iecienīto preču vidū, starp kurām gozējas arī mammītes, ieroči un tās pašas nelaimīgās narkotikas. Nu jau tā ir nosacīti pagātne, bet pavisam nesen šo nelegālo rūpalu vidū bija arī mūzikas pirātisms. Un tiesa - vai laba dziesma "nespiež" smadzeni uz tiem pašiem punktiņiem, kur cukurs un tās pārējās baudas? Skaidrs, ka spiež, un izraisa atkarību. Tātad izvēle pastāv: lai justos labi, var stundām sūkāt cukurvati vai klausīties mūziku, kas dvēseles stīgas rausta pēc pareizām notīm.

Katram, protams, savs, bet varbūt viens ieteikums tomēr lai izskan. Kā būtu ar grupas "Kongos" jauno plati "Lunatic"? Četri brāļi, kam uzvārdā Kongoss, bet izcelsmes zeme Dienvidāfrika (viņu tēvs ir dziedātājs un komponists Džons Kongoss), ir šī kolektīva ritošā daļa. Un arī visas pārējās. Nav pat svarīgi uzskaitīt, ko katrs no viņiem spēlē, visu diskogrāfiju (labi, ir vēl tikai viena plate "Kongos" (2007)). Svarīgi ir tas, ka "Lunatic" ir kā cukurvate. Kad tā apēsta, lipīgos pirkstiņus vēl stundām var apsūkāt, cenšoties ar zobu galiem izgrauzt aiz nagiem palikušos cukura mikrograudiņus. Viena no pēdējā laikā daudzpusīgākajām platēm, viens no atkarību izraisošākiem albumiem. Pieejams absolūti legāli, un, ja vien ģimenes ārstiem būtu labāka muzikālā gaume, viņi saviem pacientiem šo ieteiktu kā filmas "Briljantu roka" varonis Gorbunkovs: "Для дома, для семьи. Врачи рекомендуют - успокаивает нервную систему, расширяет сосуды."*

* "[Žurnāls] Mājai un ģimenei. Ārsti rekomendē - nomierina nervu sistēmu, paplašina asinsvadus" (tulkojums no krievu valodas).

Foto raksta ievadā no www.musicbyday.com.

2014, www.musicstories.lv

"Mount Moriah" - "Miracle Temple" (2013)

Daudzas idejas uz pasaules nobrūk tikai viena iemesla dēļ - to īpašnieki visu pārāk sarežģī, neļauj visam notikt un izskatīties dabiski. Šo kļūdu nav pieļāvis amerikāņu trio "Mount Moriah". Pirms aptuveni gada laidis klajā savu otro albumu "Miracle Temple", šis Ziemeļkarolīnas Universitātes studentu pilsētiņas kolektīvs gluži kā kāds sīkstulis savā dziesmu plācenī sakasījis pa druskai no popa, roka, kantrī, folka un vēl sazin kādiem stilu apcirkņiem. Šķistu, ka šāds kokteilis garantē baudu ja nu vienīgi kakofonijas cienītājiem un dentistiem pēc smagas darba dienas. Tomēr - ne uz to pusi!

Mūzikas žurnāls "Pitchfork" šo plati nodēvējis par "nostaļģiju pēc cilvēkiem un laikiem, kurus neatgūt ne ar kādām burvestībām." Taču spilgtākās emocijas, kas pārņem klausoties "Miracle Temple", ir nožēla. Nožēla par to, ka jau gadu šāda plate klejo pa pasauli, nedevusi par sevi uzstājīgāku ziņu. Nostaļģijas tur nav ne kapeikas (piedošanu, centa) - septiņdesmitajiem par modernu, vājprātīgajiem astoņdesmitajiem par vienkāršu, deviņdesmitos pat atcerēties negribās. Kāda nostaļģija? "Mount Moriah" ir īstens mūsdienu produkts, par to nostaļģēties varēs pēc gadiem divdesmit.  

2014, www.musicstories.lv

"Franz Ferdinand" - "Right Thoughts, Right Words, Right Action" (2013)

Fizikā zināms enerģijas nezūdamības likums (nu, tipa, katru palaisto purkšķi kāds noteikti ieelpo vai arī tas atmosfēras augšējos slāņos meteoroloģisku procesu rezultātā pārtop par skābo lietu un nolīst pār tā paša bezdētāja galvu). Savukārt mūzikas teorija atrod par zinātniski pierādītu tā saukto gaumes nekrustošanās likumu. Tas ir, viss visiem nekad nevar patikt, un visi, savukārt, nevar būt vēkšpēdus no visa. Runa, protams, ir par mūziku - dziesmām, stiliem, personībām. Šis gaumes nekrustošanās likums nereti īpaši piemērojams kādam konkrētam kolektīvam, varbūt arī mūzikas novirzienam. 

Viens šāds gaumes nekrustošanās likums pierādījās ar britiem "Franz Ferdinand". Savu 12 gadu pastāvēšanas vēsturē, atrādot vienu pēc otra pirmos trīs savus albumus, šis kvartets, lai arī apkārt mudžēja sajūsmā no kājām krītoši mūzikas kritiķi un grūpijas vecumā stipri virs vidējā, pārliecināt nespēja. Šķiet, debijas albuma "Franz Ferdinand" lielākajā grāvējā "Take Me Out" puikas ielika pārāk spēcīgu kodu, kas muļļājot šā un muļļājot tā, tika atkārtots un atgremots no plates platē. Līdz ar to pesimistiskākam klausītājam pērn sasniegusī ziņa, ka gatavs ir skotu ceturtais albums "Right Thoughts, Right Words, Right Actions", bija aptuveni tas pats, kas paziņojums, ka pēc pirmdienas sekos otrdiena un tad visas pārējās nedēļas dienas. Vārdu sakot, ziņa nekāda...

Dienas rit, arī nedēļas. Vai būs arī mēneši un gadi, nav zināms. Bet viss ir iespējams. Skaidrs, ka lai arī cik lielu laika sprīdi "Right Thoughts, Right Words, Right Action" aizņems klausītāja uzmanību, šim mirklim būs tendence kļūt izmēros nekontrolējamam. Vai nu gadu gaitā kaut kā sanācis intelektuāli bagātināties, vai arī grupai "Franz Ferdinand" nolaisties līdz kādam zemāka līmeņa gaumes apvārsnim, bet jaunā plate atver vārtiņus, kuri regulē, kuram "Franz Ferdinand" mūzika būs saprotama un kuram nē. Ir skaidrs, ka pie atslēdziņas durtiņām ar nosaukumu "Franz Ferdinand" atrodas piekariņš ar uzrakstu "Right Thoughts, Right Words, Right Action". Savukārt PIN kods, kas ļauj piekļūt šai atslēdziņai, ir "8". Plates astotā dziesma saucās "The Universe Expanded". Albuma mugurkauls.  Un jā, mūzikas teorijā tāds jēdziens kā "gaumes nekrustošanās likums" nepastāv.

2014, www.musicstories.lv

Sting - "The Last Ship" (2013)

Laikam jau no Stindziņa nesagaidīsim neko līdzīgu "All This Time", "Englishman in New York" vai "Mad About You". Tas, ko no viņa esam sagaidījuši pēdējos desmit gados, ir paniekošanās ar ko līdzīgu baroka laika kamermūzikai ("Songs from the Labyrinth", 2006), tad pievēršanos kaut kam līdzīgam kristīgiem korāļiem ("If On a Winter's Night"...", 2009), visbeidzot albumu, kas ierakstīts kopā ar simfonisko orķestri, spēlējot savas klasiskās dziesmas ("Symphonicities", 2010), un labāko dziesmu izlasi ("The Best of 25 Years", 2011). Tātad, ņemot vērā, ka pēdējais tāds īstais Stinga autoralbums bija 2003.gada "Sacred Love", cerība, ka pēkšņi kas tāds (Stinga autoralbums) varētu parādīties, bija nu tāda - nekāda.

Un tomēr 2013.gada rudenī Stings saņēmās un faniem, kam savu elku beidzamā tūrē bija jāskata vijoļu, trombonu un ksilofonu ieskautu, dāvāja pirmo "atkal paša Stinga" oriģinālplati "The Last Ship". Vērīgu Stinga karjeras uzpasētāju gadus atpakaļ nevarēja apiet citāts no kādas viņa intervijas, ka tagad viņa seksuālā dzīve esot piesātināta vairāk kā jebkad agrāk jaunībā. Varot vienā naktī trīs četras reizes, jo darbojoties saskaņā ar kādu tur garīgās dimensijās balstītu metodi. Šī it kā nenozīmīgā un intīmā piezīme izskaidro daudz ko. Iztrakojies ar sievu pa savu bungālo, vai kur nu tur tā ticība liek to darīt, Stings mūzikā ir mierīgs un līdzsvarots. Ko tur slēpt, viens Stings beidzās 1993.gadā ar albumu "Ten Summoner's Tales" (varbūt arī ar 1991.gada "The Soul Cages"), otrs sākās pēc tam. Un šāda lietu kārtība pastāv joprojām

"The Last Ships", kura galvgalī izvirzītas tādas tēmas kā atgriešanās, pašatklāsme, bērnības atmiņas, turpina Stinga pēdējo desmit gadu albumu plejādi. Vien šoreiz pats sazīmējis notis, tāpēc plates rokraksts, saprotams, ir krietni "stindziskāks" kā pāris iepriekšējo albumu muzikālais nospiedums visumā. Plus dalību "The Last Ship" ierakstā ņēmuši tādi mākslinieki kā Brains Džonsons no "AC/DC", Džimmijs Neils, "The Wilson Family" un citi. Uzskatīsim, ka Sitngs tagad ir šāds, un kā tādu viņu mīlēsim, godāsim un cieņā turēsim. Novecot kopā ar Stingu ir privilēģija, kas būs dota ne katrai paaudzei.

2014, www.musicstories.lv

Tyler Hilton - "Forget the Storm" (2013)

2005.gadā, būdams vien 22 gadus vecs, amerikāņu puisis Tailers Hiltons nospēlēja rokenrola karaļa Elvisa Preslija lomu filmā "Walk the Line", kas stāsta par vēl vienu mūzikas karali no kantrī zvaigznāja - Džoniju Kešu. Tajā laikā Hiltons bija izdevis divus albumus un zināmu publikas masu ap sevi jau salasījis. Iepatikties viņam sanāk, to viņš prot. Kad Hiltonam bija 16 gadu, viņš sazvanīja Losandželosas radiostacijas "KLOS" šovu "The Mark & Brian", un, lai saņemtu bezmaksas biļeti uz Džonija Lenga koncertu, "a cappella" versijā tiešajā ēterā nodziedāja Lenga dziesmu "Breakin' Me". Hiltons saņēma ne tikai biļeti, viņš tūlīt arī tika uzaicināts uzstāties šova Ziemassvētku koncertā. Tā lūk.

"Forget the Storm", Hiltona trešais studijas albums iet sava radītāja pēdās - tas, protams, iepatīkas. Gandrīz visiem. Ja nu vienīgi metālistiem un gotiem nē. Kaut iespējams, kāds tumši zilas lūpas uzkrāsojis gotu vīrs pusmūža vecumā pa kluso šad un tad patīksminās par Hiltona spēju ar savu mūziku gan saraudināt, gan likt līksmot, gan, iespējams, vēl ko citu. Jāpievienojas pusmūža gotam. Hiltons raksta un izpilda melodisku popmūziku, kas uzrunā neiedziļinoties. Bet ja tomēr "Forget the Storm" galvā paķidā, tas var izrādīties daudz vērtīgāks kā pirmajā acumirklī šķiet. "Leave Him" būs viena no "obligāti jānoklausās 2014.gadā" sērijas dziesmām.

2014, www.musicstories.lv

"Closer" (2004)

Režisors: Maiks Nikols.

Lomās: Natālija Portmena, Džūda Lovs, Klaivs Ouvens, Džūlija Robertsa.

Pašmācības līdzeklis vīriešiem, kas nezina, ko grib. Kad nespēj izvēlēties, rezultāts allaž ir prognozējams. Dens (Lovs) un Elisa (Portmena) satiekas nejauši uz ielas; vienam uz otru blisinoties, Elisu notriec auto - tik tā mazliet. Dens, protams, aizved viņu uz slimnīcu, un viņi, loģiski, paliek kopā. Līdz brīdim, kad šķietamo idilli iztraucē fotogrāfe Anna (Robertsa). Uzrodas vēl ceturtais - tas ir dermatologs Lerijs, kurš ar Annu satiekas, jo iepazīšanās čatā viņu cauri iznesis Dens (abi vēlāk viņu sauks par savu Kupidonu). Tālāk viss ir skaidrs - Anna un Dens nododas aizliegtai mīlestībai, kuras rezultāts ir: Anna atgriežas pie vīra (tāds jau kļuvis Lerijs), bet Dens pie nekrologu sacerēšanas (tāds ir viņa darbs). Ko no tā mācīties? Nu "Līvi" reiz dziedāja: "Un no tā būs mācīties mums didam // Neķerties pie superlielām fidām!"

"Closer" muzikālās noskaņas autors ir Deimiens Reiss. Viņa dziesma "Blower's Daughter" ir filmas galvenā tēma. Starp citu, dziesmu rakstījis tieši šai filmai, pat tās sākotnējais nosaukums bijis "Closer". Filmā dzirdams vēl viens Reisa skaņdarbs - dziesma "Cold Water". 

2014, www.musicstories.lv

Dziesma "Needles and Pins" uzsāk savu popularitātes gājienu (1964)

Pirms 50 gadiem (1964) britu singlu tabulas galvgalī iegūla Liverpūles četrinieka - nē, nē, ne Bītlu, bet "The Searchers" izpildītā dziesma "Needles and Pins". Šie puiši pārsvarā izpildīja citu autoru dziesmas, un izņēmums nav arī "Needles and Pins". Tās autori ir Džeks Niče un Sonijs Bono, bet pirmo reizi to 1963.gadā ierakstīja Džekija Dešenona. Lai arī šim ierakstam bija lieli panākumi atsevišķās valstīs, piemēram, Kanādā, starptautisku popularitāti dziesma "Needles and Pins" ieguva tieši, pateicoties "The Searchers" singlam.

Šo 50 gadu laikā dziesmu iedziedājuši vairāki slaveni mākslinieki un grupas. Vienu no visvairāk zināmajām versijām ierakstījusi grupa "Smokie", bet vienaldzīgu šī dziesma nav atstājusi arī Šēru, Tomu Petiju, "The Turtles" un pat "Ramones". Savukārt "Needles and Pins" franču versiju ar nosaukumu "La Nuit N'en finit Plus" ieskaņojusi Petula Klārka.

Foto raksta ievadā no www.mikependersearches.co.uk.

2014, www.musicstories.lv

"Albatross" - "Fleetwood Mac" vienīgais singls Nr.1 savās mājās (1969)

Angļu grupa "Fleetwood Mac" ir dibināta 1967.gadā, un ar divu gadu pārtraukumu (1995-1997) pastāv vēl šobaltdien. Tomēr interesanti, ka savas 47 gadus garās karjeras laikā savās mājās, Apvienotajā Karalistē, "Fleetwood Mac" singlu tabulas augstāko pakāpienu sasniegusi tikai vienu (!!!) reizi. Tas notika tieši 45 gadus atpakaļ, 1969.gada 29.janvārī, un šo varoņdarbu paveica "Fleetwood Mac" izpildītais instrumentālais skaņdarbs "Albatross", ko sarakstīja ģitārists Pīters Grīns. Runā, ka šī instrumentālā performance iedvesmojusi pašus Bītlus, par ko liecinot albumā "Abbey Road" (1969) iekļautā dziesma "Sun King".

Pēdējais "Fleetwood Mac" studijas albums "Say You Will" iznāca 2003.gadā, taču, kā zināms, šobrīd grupa ir "atkalapvienojusies", un teiciens par bisi pie sienas, kas noteikti izšaus, ir pilnībā iederīgs šajā gadījumā. Izskatās, ka "Fleetwood Mac" bisē pulveris vēl ir gana sauss.

Foto raksta ievadā grupa "Fleetwood Mac" ap 1969.gadu (no blackhairedboy.blogspot.com).

2014, www.musicstories.lv

"Gem Club" - "In Roses" (2014)

"Rozes ir skaistas un pievilcīgas, taču tās bieži sastopamas skumjās vietās: slimnīcās, bērēs. "Gem Club" mūzika ir līdzīga, tikai skaistums ir sajaukts ar melanholiju," amerikāņu raidsabiedrība "NPR" raksta savā mājas lapā, apskatot trio "Gem Club" jaunāko albumu "In Roses". Tas iznāk akurāt šodien, 28.janvārī, bet "NPR" iespēju noklausīties šo plati devusi jau pāris nedēļu. 

Tieši vārds "melanholija" ir tas, kuru, izrādās, kaut kur bijis jāmeklē, kaut kā jāmēģina formulēt, ceļojot "In Roses" dziesmu miglājā. Kristofers Bērnss un Kristena Draimala šo muzikālo šūniņu aizsāka 2009.gadā, nedaudz vēlāk viņiem pievienojās vokāliste Ieva Berberiana (neskatoties uz latvisko vārdu, atrast viņas biogrāfijas datos izcelsmes zemi Latviju neizdevās). Kad Draimala liek lietā savu profesionālo instrumentu čellu, kombinācija ar balsīm un pārējiem instrumentiem galvā rada ķīmisku reakciju. Bet ja pieņem, ka visa smadzeņu darbība ir viena vienīga ķīmisku reakciju nepārtraukta ķēde, "Gem Club" plate "In Roses" ir vienkārši atombumba! Tiesa, bez fiziskas eksplozijas draudiem.

Gribas cerēt, ka par dziesmas "Hypericum" autorību šim trio nesanāks saķeršanās ar Metu Berningeru no "The National" (vismaz sākums tai ir identisks "The National" aktuālākā albuma "Trouble Will Find Me" ievadošajai dziesmai "I Should Live in Salt", bet, iespējams, tas būs atrunāts albuma informācijā). Un pat ja labsirdīgais bārdainis Berningers sadusmosies, tad noklausoties visu "Gem Club" otro albumu "In Roses", tam vajadzētu tapt mierīgam, mierīgam. Un mazliet melanholiskam.

2014, www.musicstories.lv