Nost ar spaidīšanos parterī!

Nesen biju teātrī. Kādus trīs gadus atpakaļ. Uz "Labvēlīgā Tipa" koncertu. Bet tas laikam neskaitās. Tā uz "riktīgu" teātri biju vēl senāk - bija tāds mūzikls ar Ingusu Pētersonu (jā, "Ingusu", nevis "Ingu" kā laikam būtu pareizi, bet izklausās baisi!) galvenajā lomā. Forša izrāde! Tikai otrais cēliens nedaudz par skaļu - nevarēju normāli pagulēt.

Ar to, ka teātrī neesmu bijis ļoti sen, nelepojos. Augstas kultūras cilvēks es neesmu bijis nekad, bez tam mani mulsina tā starpbrīžos staigāšana pa riņķi koridorī. Tas man atgādina skolas laikus, kad tā bija jāstaigā starpbrīžos, un man paliek bail tajā teijāterī sākt staigāt pa ātru vai lēnu, ka tik mani neieliek stāvēt vidū kā skolā. Nu labi, skolā vēl vidū stāvēt varēja nopelnīt, paceļot priekšā staigājošajām meitenēm svārkus. Gan jau, ka teātrī par to arī var dabūt pa galvu ar kādu skatuves dekoru vai vienkārši ugunsdzēšamo aparātu.

Bet stāsts patiesībā ir tieši par to. Šodien atveru savu (iz)virtuālo avīzi "Diena" un lasu, ka lielas pārmaiņas krīzes laikā skārušas Londonas teātrus. Rakstā bija minēts, ka iet uz teijāteri Anglijā "ir tradicionāli visos sabiedrības slāņos prestiža nodarbe". Lai tikai beidz muldēt! Sadzerās to savu angļu tēju un tad iet apcisāt visu, kas pret to neiebilst, tai skaitā, kultūras pieminekļus, kas droši vien iebilstu, ja vien daba un skulptors būtu tos apveltījis ar runasspējām kā Aināram Šleseram un muti kā Mikam Džegeram no "The Rolling Stones" (no "The Rolling Stones" ir tikai Džegers, otrs ne).

Un arī par to patiesībā ir stāsts. Minētajā rakstā stāv pasacīts, ka sakarā ar krīzi (un tas, kurš izdomāja vārdu "dižķibele", lai, kā saka mans draugs Kārlis Streips, uzsēžas sev uz īkšķa un parotē!) Londonas teātros ir samazinātas biļešu cenas un to publika ir kļuvusi, maigi sakot, krietni demokrātiskāka. It kā jau skan skaisti, bet nē. Izrādās, anglim demokrātija nozīmē paņemt uz izrādi līdzi kādu dzeramo, kas varētu būt ekvivalents mūsu plastmasas 1,5 litru "Bocmanim" vai "Trakajam āzim" (nezinu, vai tāds aliņš vēl ir, bet kādreiz bija, ja nemaldos, ar kādiem 12% alkohola) un tad izrādes laikā to tukšot.

Kas notiek tālāk? Protams, pautiņi vīriešiem nav piecu litru spaiņa tilpumā, un pēc kāda laiciņa savajagās, tā teikt, piesiet zirgu. Neesmu pārliecināts, bet man šķiet, to dara speciāli ierīkotās vietās, kuras aprīkotas ar abreviatūrām uz durvīm "V" un "S" vai arī ar trīsstūrīšiem attiecīgi ar spicīti uz augšu vai leju. Tā arī nekad neesmu sapratis, kāpēc man jāiet tajā ar spicīti uz augšu. Bet tas tā. Tāpat neesmu pārliecināts, ka spēja "saturēt" ir atkarīga no pautiņu lieluma. Manam draugam, piemēram, ir tādas putniņa kolibrī olu izmēra bumbiņas, bet viņš var kā kamielis dzert un visu dienu neiet tur, kur pat ķēniņš iet bez krūštura.

Vārdu sakot esmu nonācis līdz galvenajam. Un tas ir - Londonas teātros parādījusies tāda štata vieta kā ārāsviedējs līdzīgi kā bāros. Rakstā citēts gadījums, kad kādas Stīvena Sondheima mūzikla "Mazā nakts serenāde" laikā viens prātu pārdzēris apmeklētājs piegāja pie skatuves orķestra bedres un iečurāja tajā. Iespējams, kāds mežrags vai ksilofons līdz ar to savu mūžu beidza. Savukārt kādā citā izrādē slavenajam aktierim Seram Ianam Makkīlenam (to, ka viņš ir slavens, raksta avīze, ja kas, nevis es) nācās pārtraukt lugas darbību, jo kāds entuziasts, filmēdams izrādi ar mobilo telefonu, bija jau uzkāpis uz skatuves. Kas, manuprāt, ir loģiski, jo uzfilmētai izrādei ir jābūt kvalitatīvi uzfilmētai, nevis kā kādam lētam porņukam. Nu, tur "Karstā kožļājamā gumija", "Mūķenes un burkānu dārzs" utt. (kuš! ja kādam šitās filmas ir, dod ziņu!).

Tomēr tas vēl arī neesot viss. Izrādās, Londonas teātros apmeklētāji izrāžu laikā mēdzot nodarboties arī ar seksu. Runā jau, ka ar to nodarbojas tikai kinoteātros. Bet, cik vien es uz ķinīti aizeju, man diemžēl neviens neuzmācās. Laikam būs jābeidz iet tikai uz tām bērnu multenēm.

Bet tajos Londonas teātros pēdējās rindās ejot tā, ka vibrē lielā lustra, un ar to mierā neesot "Britu Teātru Asociācija", kura izplatījusi "lūgumvēstuli" apmekētājiem neuzskatīt teātri par "lētu pornoķinīti, kurā apmierināt savas primitīvās vajadzības". Smalki! Man gan gribētos domāt tie aktieri vairāk uztraucās, ka publika zālē sēž ar pakausi pret skatuvi, bet seju pret to pēdējo rindu.

Lai nu kā, ceru pie mums vēl šāds līmenis nav. Ja ir, lūdzu, norādīt precīzu izrādes laiku, vietu un kurās tieši rindās un vietās (norādīt nr.) tas notiks. Kaut kad jau būs jāaizstaigā uz to teātri - jāpaskatās Ēriks Vilsons Nezinīša lomā, ja vien izrāde nav noņemta no repertuāra (nezinu, pirms 25 gadiem vēl gāja), Vera Singajevska Karslona lomā vai uz "Kling, klang, esam klāt!". Uz baletu gan vairs neiešu - kā bērns reiz 7 gadu vecumā biju operā uz "Gulbju ezeru". Ārprāts! Divas stundas tur gorās veči sieviešu zeķbiksēs ar izteiksmīgām kuļu kontūrām, bet ne tur gulbji, ne tur ezers!

Bet presi lasīt vajag. Tagad zinu, ka uz teātri iet spaidīties nav labi. Tas jāatstāj tagad bibliotēkai. Vislabāk zinātniskajai un pie plaukta, kurā sākas grāmatas ar nosaukumu uz burtu "Ž". Es tā vismaz domāju.